Tagad nelielas pārdomas par gribēšanas/negribēšanas būšānām, par vajadzību kā tādu.
Neviens labāk par mums pašiem nezina, kas mums ir vajadzīgs un kas nav vajadzīgs; ko mēs īsti gribam un ko negribam. Cik tālu un kā ar kaut ko paši tiekam galā un kur iestājas brīdis, kurā ir vajadzīga konkrēta palīdzība konkrētā darbībā. Un tieši šai, konkrētai darbībai tad arī meklējam palīgus, kuri varētu piedalīties šīs konkrētības veikšanā.
Tikai diemžēl ir nu ļoti maz tādu cilvēku, kas tiešām gatavi palīdzēt atskanot lūgumam pēc palīdzības. Es nedomāju tos gadījumus, kad ir lūgums palīdzēt ko smagāku pārvietot, atnest no veikala kādu ikdienišķu sīkumu. Es runāju par globālākām problēmām. Kurām līdzi nāk konfidencialitātes ievērošanas ētiskums.
Ko vērti ir tie radi, draugi un paziņas, kuri izdzirdējuši un sapratuši lūgumu pēc palīdzības; redzot un dzirdot, ka šī palīdzība tiešām ir vajadzīga, tā vietā, lai konkrēti atbildētu "jā, palīdzēšu, jo..." vai "nē, nepalīdzēšu, jo...", sāk moralizēt kā argumentus piemeklējot - "Tev jau tas nemaz nav vajadzīgs! Es labāk zinu, kas tev vajadzīgs! Tu nerīkojies pareizi, ja tev to vajag!" Vai arī - apsola palīdzību un pēc stiepj šo palīdzēšanas faktu garumā, izvairoties ko darīt vispār?
Pašai bija gadījums, kad uzticējos cilvēkam, lūdzu palīdzību un morālu atbalstu konfidenciālā sarunā. Izstāstot situāciju vispārīgos vilcienos, lai būtu skaidrība kas un kā. Reālu palīdzību nesagaidīju, toties konfidenciālā informācija tapa izpausta pietiekami plaši, kas vēl vairāk sarežģīja un saasināja situāciju. Mācība šim cilvēkam vairs neuzticēties un nelaist savām problēmām klāt tuvāk par kvadrātkilometru.
Protams, es visu iepriekšējo runāju par tipa miermīlīgām situācijām. Ne tām, kurās Ješka skrien ar gaļas cirvi rokās paskaidrot kaimiņu Anniņai, ko viņš par viņu domā. Tāpēc, ka savādāk nemāk un negrib. Te nu tiešām ir jāiejaucas garāmgājējam, lai Ješkam "maigi" paskaidrotu, ka ir slikti gribēt runāt ar gaļas ciri rokā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru