Šorīt beidzot uzradās Ziemassvētku noskaņa. Kad rīta agrumā, vēl tumsā, stāvēju pieliekamajā kambarī pie atvērta loga un pīpēju. Pa logu bija redzami balti jumti. Zeme gan melnoja, bet tas nekas. Ar baltajiem jumtiem pietika noskaņojumam. Vakar šī noskaņojuma nemaz nebija - kur tad lai tas rodas, ja Ziemassvētkos aiz loga krītoša sniega vietā līst lietus.
Tajā pat tumsā izgāju pastaigāties tukšajās un tumšajās ielās.
Varēja pat just, ka ir mazi mīnusiņi. Jo - ielas mazlietiņ apledojušas un slidenas. Tajās vietās, kur sētnieki vēl nepamodušies un sasalītās smiltis neuzkaisījuši. Ap astoņiem. (Un tādu bija pietiekami daudz). Un Kur pa asfalta apakšu neiet siltuma trase. Nācās iet lēnām un uzmanīgi - tipinot kā seno laiku jaunkundzei.
Mašīnas ielas malās gan baltas un apsarmojušas. Tie daži šoferi, kas mēģināja savas mašīnas iekurbulēt, laikam pie viena cerēja, ka baltums arī no mašīnas nokusīs pats no sevis, bez tīrīšanas.
Reti man uzrodas Ziemassvētku noskaņojums pēdējos gadus. Šogad pa ilgiem laikiem uzradās - māte Daba parūpējās.
Jā, šodien visu dienu pavisam Ziemassvētku noskaņojums. Jo krita sniegs un pilsēta pavisam balta. reti pēdējos gados tāds brīnums uz Ziemassvētiem. Man pat1ik ziema Ziemassvētkos un Jaunajā gadā. pēc tam es ilgojos pēc pavasara.
AtbildētDzēst