Mana vasara praktiski beigusies, kaut arī augusts ir tikai pusē.
Kad 18.martā ņēmu slimības lapu, cerēju un domāju, ka no darba brīvajā laikā izbaudīšu vasaru pilnā mērā neceļoties augšā pirms pieciem no rīta. Sanāca savādāk.
Vēl februārī sajutos nogurusi, depresīva un miegaina. Kad nekas nav mīļš un nekas nepatīk. Domāju, ka parastā pavasara iestāšanās avitaminoze un depresīvais nogurums. Cerēju pati tam tikt pāri. Kā citus gadus. Nekā nebija. Nācās martā paņemt slimības lapu pie ģimenes ārsta un doties pie psihoterapeita ārstēt pavasara depresiju.
Izrādījās, arī tas bija ne tas un mājās "aplūzu". Nedēļu vairāk gulēju, nekā darīju ko citu un 13. aprīlī māsa šo skatu neizturēja un izsauca ātro palīdzību. Izrādījās, biju mēģinājusi ārstēt ne to un ne tā. Abpusējs plaušu karsonis ar komplikācijām un gripa piedevām. Gripa paglāba no maksāšanas par slimnīcu. Nezinu, kas tur, Stradiņos, par tādu kārtību. Bet tur pavadīto laiku neatceros un negribu atcerēties. Jo tas kvantums tablešu un sistēmu, ko ikdienas saņēmu, ir novedis pie "Nē! Tikai ne tabletes un tikai ne sistēmas!". Kaut kāds pusnemaņas paranoidālais stāvoklis.
"Pie sevis" atgriezos vienīgi tajā nedēļā Vecmīlgrāvja slimnīcā. Un pūlējos, reizēm bezcerīgi, saprast, kā esmu pavadījusi iepriekšējo laiku.
Maija vidū atgriezos mājās šļaugana kā tukša caurule un izkāmējusi kā Osvencimas karagūstekne. Ar ēšanu man visu slimošanas laiku bija problēmas. Vienkārši bija ieslēdzies "Liekat man mieru ar tām putrām, es gribu gulēt, nevis ēst!". Kaut kāds apetītes trūkuma un neēšanas periods.
Pamazām atkopos līdz jūnija vidum un tad atkal - aizdomas uz kaut ko nelabu plaušās un desmit dienas Sauriešos nogarantētas. Sliktās prognozes nepiepildījās, tik vien kā līdz galam neizārstējies plaušu karsonis.
Par pārējām manām šīs vasaras aktivitātēm esmu diezgan plaši izteikusies šeit.
Tomēr - esmu laikam aktivitātes "ņēmusi uz pilnu klapi" nepadomājot par to, ka varu arī fiziski neturēt, ka plauša, kas vēl laikam nav īsti vesela, šādas aktivitātes neapratīs. Un rezultāts ir tikai un vienīgi tāds, ka atkal daudz guļu, jūtos nogurusi un neko negribas. Pie ārsta iet īsti negribas. Un ja nu recidīvs un kas smagāks? Varbūt tomēr šoreiz tikšu pati galā?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru