trešdiena, 2017. gada 21. jūnijs

* * *



Tikko nokāpu no sliekšņa,
Ceļš jau traukties aicina.
Viņš, pilns ar nebēdnīgu steigu,
Gatavs rādīt pasauli no jauna.
Lūk soliņš ceļiniekam,
Kur kājas pūtināt.
Tur tālāk ābele ceļam pāri
Rasas pilnus ābolus man sniedz.
Bet no alkšņu pudurīša
Biklā stirna klusi raugās.
Tad aiz vītolkrūma pagriezies
Ceļš jau uzskrien debesīs,
Kur saule rīta dūmakā vēl slēpjas.
No kalna lejā, pļavā
Apmet līkumu un tālāk skrien
Egļu silā tas zem kokiem,
Čiekuri kur birst

Atbildot uz vāverēnu dejām zarotnēs.
Tad no sila ārā, kalnā augšā –
Atkal uzskrien debesīs.
Un tad lejā, kņudot pakrūtē
Pārlec upei brokastpeldē zivis iztramdot.
Apskrien ciema baznīcai,
Noķer pajūgu ar pienkannām ...
Un gar jūrmalu...
Kāpās palecas un atkal
Ceļš jau debesīs...
Tā visu dienu – augšā, lejā,
Riņķu riņķiem, krustu šķērsu,
Pļavā, eglainē, rāmo dienu pilsētelē....
Skatos jau – pret vakaru ceļš noguris no steigas
Jau lēni, lēni iesoļo tad pagalmā.
Diena beigusies, acīs miegs nu krājas,
Bet
Rīt būs atkal
Ceļš, kas uzskrien debesīs.
                                                1999                

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru