pirmdiena, 2017. gada 31. jūlijs

* * *



Man vasarā ir jābūt ceļā.
Tad ziemai prieka garša
Un nesalst kājas kupenās.
Man vasarā ir jābūt ceļā –
Lai ziemas krāsnī uguns dej
Un pīrāgam ir sapņa smarža.
Man vasarā ir jābūt ceļā –
Jo ceļa galā mājas,
Ko ziema nespēj nosaldēt.
                                    1999

sestdiena, 2017. gada 29. jūlijs

Pat reklāmām blogos

Pēc mana iepriekšējā raksta izvērtās diskusija par reklāmu lietderību blogos. Zinu, ka mūsu mazajā banānu republikā ir daudz blogeru, kuri blogo par viskautko sākot no smaržām lielbeikalos līdz pat Himalaju kalnu augstuma filozofijai. Daudzi lieto vietnes piedāvāto reklāmu bloku, citi konsekventi tam visam pretojas. Abām pusēm iemesli ir dažādi un ļoti argumentēti pamatoti. Esmu tajā grupā, kura atbalsta reklāmas blogā. Un man ir objektīvi un vērā ņemami iemesli.
Bet runa tagad nav par mani,
Gribētos lasīt un piedalīties plašākā diskusijā par šo tēmu. Varbūt abas puses nonāks līdz kaut kādam konsensusam?
Tikai lūdzami nebūsim Anonīmi. Manā skatīkjumā Anonīms ir tukša, bezpersonisksa skaņa vai siena (pēc izvēles), Kas neizsaka neko par runātāju, lai cik viedi būtu viņa vārdi.

Par lasīšanu un rakstīšanu

Dzeru šīrīta otro kafijas krūzi ar cerībām, ka man jau piecos vakarā nenāks BAIGAIS "lūziens", kas mani "nokaus" miegam līdz pieciem, pussešiem no rīta. Tiesa, "lūzienam" palīgā nāk vēl miega zāles, kuru dēļ es no rītiem pamostoties stundiņu padarbojos kompī un tad vēl kādu stundiņu ieritinos zem segas kā tāds kaķēns.
Bet runa nav par to. Tomēr.
Netikšu, ka lasu maz. Ikdienā pārsvarā pārskrienu interneta vietnēm, ja kāds raksts aizķer jau pirmajos teikumos, izlasu līdz galam, reizēm palasu arī blogus. Īpaši tos, kurus iesaka baltais runcis savos iknedēļas blogāres apskatos. Ir kautra cerība kādreiz ar savu bloga ierakstu nokļūt iknedēļas apskatāmo bloru starpā. Bet tomēr apzinos, ka nerakstu par tādām tēmām, kuras iesaka baltais runcis, vai arī manis rakstītais vēl nav "izaudzis" līdz tādam līmenim, lai to pieminētu blogāres apskatā.
Drukāto literatūru pēdējos gados ikdienā lasu pareti. Toties, ja nokļūstu slimnīcā, tad gan. Tad pārroku tur esošos grāmatu skapjus un lasu padaudz. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai slimnīcā esmu nedēļu vai mēnesi. Tiesa, slimnīcu grāmatu skapji neizceļas ar jaunāko literatūru. Slimnīcu grāmatas ir acīmredzami saziedotas no privātpersonām. Un tur var atrast daudz ko. Ieskaitot padomjlaika piedzīvojumu sērijas, padomju laikā izdoto zinātnisko fantastiku, vienkāši romānus u.t.t. Ir arī darbi, kas ir nodeva nomenklatūrai - no tos var palasīt kā izklaides un joku literatūru, kaut gan bija laiks, kad visas tās muļķības ņēma par pilnu.
Savā blogā parasti aprakstu redzēto, savas pārdomas. Bloga saturs jau sen ir atkāpies no tā radīšanas idejas un kļuvis par ko citu. Speciāli tas nav darīts, viss ir sanācis pats no sevis un dabiskā ceļā.
Gribu tikai drusku pieminēt tās reklāmas, kas laikam ir mana nodeva laikam. Pēdējos mēnešus tās ir latviskas, latviešu publikai tendētas un reizēm der palasīt kaut vai tāpēc, lai novērtētu, cik tās reizēm ir jocīgas vai arī kaut kā greizi sakombinētas tekstuāli. Uzklišķiiet, ja kāda sāk likties īpaši jautra.

piektdiena, 2017. gada 28. jūlijs

Biķernieku mežs un filozofija, jeb viss vienā jūklī

Nezinu, kurā mirklī manas pārdomas par Biķernieku mežu pāraugs filozofēšanā, tādēļ tāds virsraksts.
Biķernieku mežs ir liels meža masīvs, kurš sākas pie Purvciema un kaut kur pie Brīvības ielas saplūst ar Šmerļa mežu. Man šo abu meža masīvu robežas nekad nav bijušas īsti skaidras, varbūt kāds zinošāks cilvēks uz kartes mācēs pateikt kur beidzas viens masīvs un sākas otrs.
Nezinu, vai šai masīvā kaut kas lielāks par zaķiem un lapsām arī mītējas, kaut gan bērnībā, kad mēs visa ģimene tur pastaigājāmies, tēvs parādīja alni, kas gabaliņu tālāk mielojas ar zāli.
Masīvā ir daudz brikšņu un daudz cilvēku iestaigātu taku. Zeme - kad parok dziļāk - kāpu smilts. 
Un vēl tur ir vēl padomju laikos izbūvēta kartinga trase, kuru tagad nezinu, kam izmanto. Kaut jel kādu sacensību norisi brīvdienās nejūt.
Tāpat mežā ir vācu laikā (Otrā pasaules kara gados) izveidojušies holokausta - ebreju masveida iznīcināšanas masu kapi. Vismaz tā tas oficiāli ir nodeklarēts. Nav zināms, cik šajos masu kapos sagūla ne ebreju.
Tā sev dzīves telpu attūrīja vieni ar ieročiem bruņoti vīri. Litenes mežos var atrast masu kapus, kur ar ieročiem rokā sev dzīves telpu attīrīja citi vīri. Kuri ir labie - nezniu. Ieroču vīrus vispār netzīstu. Algoti slepkavas un tikai. Par šo tēmu esmu izteikusies jau kaut kad agrāk un šerpāk.
Vispār masu kapiem ir tendence veidoties tur, kur ir cilvēku pārapdzīvotība. Un vienalga šajā gadījumā ir tas, kas ir kļuvis par iemeslu masu kapam - karš, slimības epidēmija vai vispār kas cits tamlīdzīgs. Tritorijās, kuras ir pārapdzīvotas, agri vai vŗlu radīsies iemesls masu kapam. Interesanti, kāpēc nevienu masu kapu nevar atrast Sibīrijā, Āfrikas, abu Ameriku plašumos? Tur neveidojas priekšnosacījumi masu kapu dzimšanai, rašabnās cēloņa nav.
Cilvēki vispār ir sablīvējušies šaurā dzīves telpā. Ja nu cilvēce viemērīgi sadalītos pa šīs plaētas brīvo dzīves telpu, varbūt pat neveidotos masu kapi vienalga pie kāda nosacījuma.

ceturtdiena, 2017. gada 27. jūlijs

Jau trešo reizi šodien

Jau trešo reizi šodien te postoju savas pārdomas. Zinu, ka rītu man būs grūta diena, jo pašreiz lietošānā iet piektā pinte. Paldies dievam, tās pintes nav lietotas marša tempā viena aiz otras, bet ar pagarām laika spraugām. Un arī katra atsevišķi nav izklunkšķināta piecās sekundēs, bet lēnām un izmalkojot. Tiesa, pa vidu vēl ir bijusi spicglāzīte Mokas. Jācer, ka rītu nebūs pārāk grūti. 
Iet rītu jau arī nam kur, ja nu īpaši nepiezvanīs vai nenotiks brīnums un kontā ieskaitīsies naudiņa no Aptauju Centra
Vismaz filmas sākušas atkal interesēt. Bez tās izreklamētās Brīnumsievietes, kuru tā arī nesapratu, un varbūt tāpēc viņa man tā arī nepatika, "mielojos" ar tām filmām, kas man novilktas un stāv uz dektopa - Smalko stilu, Herkulesa dīvainajiem piedzūvojumiem un citām. Tās man patīk ar savu nepretenciozitāti un sirsnību. Par viņām jau esmu iepriekš rakstījusi, slinkums meklēt pa visu lapu linkus uz šīm filmām. Manas domas par Herkulesu un viņa piedzūvojumiem vismaz var sameklēt pēc šai filmai veltītas birkas. Seriāls pagarš un teikt man bija daudz ko.
Tāpat zinu, ka par spīti visām miega zālēm dažas reizes naktī celšos uz tualeti, tad laika posmā no puspieciem lidz pussešiem pamodīšos galīgi, stundiņu parakāšos netā un pēc atkal uz stundiņu pusotru nolikšos pagulēt. Tik agri jau nav kur skriet un ko darīt. Pat naudas pagaidām nav, lai aizietu uz veikalu kādu bulciņu nopirkt. Rītdiena vispār rādās tukša un nekue neejama diena. 
Pat nav pie kā uzprasīties ciemos. Visi ar kaut ko aizņemti. Tik man pauze. CV ss.lv'ā esmu izsūtījusi, anketēšanas kantoros arī mani dati stāv. Tik pagaidām viss sanāk ļoti neregulāri, Ja nākošmēnes man sanāks smuki sapelnīta naudiņa, kā būs septembrī? Aptauju centri augustā vai arī vēl kas cits, kas iegulsies septembra naudiņās?
Tagad vismaz divas reizes nedēļā no rītiem braucu uz centru pastu skatīti. Kad māsa būs Rīgā, tas ritms uz mirkli izzudīs, bet gan jau ka mēs kopā kur pavazāsimies un bildes sanāks. Pēc atkal vismaz divas reizes nedēļā braukšu pastu skatīties.
Rinda uz pansionātu velkas gliemeža gaitā un esmu pēc turienes noilgojusies. Daudz ko nedaru tāpēc, ka varbūt jūtos maķentiņ depresīva un no laivas izmesta. Tagad, uz pavasari, beidzot izdevies kaut cik savākties. Bet gribas spēks ir vajadzīgs pamatīgs. Neteikšu, ka man tas ir pamatīgs, ber noturēties pagaidām gribas, Gribas būt interesantai sev un citiem.
Turiet īkšķus par mani rītdien, lai nebūtu pārāk smaga un lai atrastos kas nopietni darāms, ne tikai urķēšanās netā.

* * *



Vienaldzības smagā nasta,
Klusuma tukšā aka....
Es negribu par tevi domāt,
Es negribu tevi vēl redzēt.
Man pietiek ar tavu tuvumu,
Man pietiek ar tavu pieskārienu,
Man pietiek ar tavu elpu dienā
Un neizteikto „kāpēc” naktī.
Es negribu no tevis ņemt,
Es negribu no tevis prasīt,
Tik klusi dot un dot un dot.
Tik nerunā ar mani,
Jo vārdi izskan dzelzī cirsti,
Jo vārdi lieki tuvumā
Un nespējīgi tālumā.

Es negribu par tevi domāt,
Es negribu tevi vēl redzēt.
Es negribu tevī izkust visa,
Kaut arī tevī pasaule mana.
                                    1995

Vispār

1. Vispār, ko es iespringstu par lasītāju skaitu saviem sacerējumiem. Papētīju ziņu skaitu aizrokoties līdz bloga radīšanas brīdim. Pirmsākumos, līdz es pievienojos Google+, dažam labam rakstam tikai divi lasījumi. Tiešām žēl, jo domas nebija sliktas. Bet nu nekas, nelīdīšu pa priekšpusi meklēt tos rakstus. Lai nu paliek kā ir. Gan jau kāds, caurstaigājot lapu, uzdursies un izlasīs. Galu galā informācija lapā jau nav tikai tie septiņi raksti, kas izspīdinās pirmajā lapā. Dažādos variantos var atrast arī vecākus. Un novērtēt.
2. Ir uzradusies veselības problēm papildus esošai. Par to noteikti runāšu ar ārstu, kad došos pie viņa vizītē. Varbūt, ka vaina ir tikai paškontrolē.
3. Gaidu ar nepacietību savu kārtu rindai uz pansionātu Ezerkrasti Berģos. Tas nekas, ka man iz rokas paliks tikai 10% no pensijas. Toties nebūs jādomā par pajumtes un komunālo maksājumu apmaksu, nebūs jādomā par ēdienreizēm un cenām veikalos un dudz ko citu, par ko jādomā dzīvojot savā vai citu dzīvoklī. tos 10% jau var iamtoi kam citam, nedaudz pietsupot.
4. Līdz aiziešanai uz pansionnātu gribētos atdod laubas tiesu parāgu, tāpēc neatteikšos no katra, kaut sīka projektdarbiņa tuvākajos mēnešos. Ja kādam ir idejas vai priekšlikumi, zvaniet. telefona numurs ir manā profilā. Uzreiz piesaku - adīšanu, sveču taisīšanu un tulkošanu esmu atstājusi nedaudz novārtā dažādu objektību iemesli dēļ, kaut arī daži mani adījumi vēl ir saglabājušies un no 7.augusta uz divām nedēļām būs pieejami. Apskatāmi manā lapā caur rubriku adījumi
5. Lūgtum pievērsiet uzmanību reklāmām manā lapā. Tās pārsvarā ir latvišu valodā un saprotamas. Ja kāda ieinteresē. klikšķimiet droši. Nekas slikts nenotiks.

trešdiena, 2017. gada 26. jūlijs

Vēlreiz par Brīnumsievieti

Nesen jau raksrīju par filmu Brīnumsievite, ko novilku torentos. Šodien filmu noskatījos līdz galam. Tiesa, tas man praīja dibas pintes alus. 
Jo filma ir vāja un neatbild uz visiem kāpēc un kādēļ. Arī beigas beko neizsakošs un vājas. Katrā gadījumā esmu vīlusies gan pašā filmā gan draugu spoilerējumos, nesaskatīju tur nekā fantatiski prātīga, vieīgi to, ka galvenā sieviete tr skaista. Krietna vilšanās sajūta. 
Katrā gadījumā neiesaku ne radam, ne draugam, ne paziņam. Vismaz kinoteātrī maksāt naudu nav to vērts, nezinu, vai ir vērts torentos vilkt.

otrdiena, 2017. gada 25. jūlijs

Patlaban

Sen neesmu ne ar ko sūdzējusies, tikai aprakstījusi patīkamus un ne visai patīkamus notikumus šajā laika periodā. Tagad gribas mazliet pasūdzēties. Par sevi un cilvēkiem man apkārt.
1. Vispirms par sevi. No 4, jūlija darbojoties ar Latvijas Faktu anketām pa vidus visam iemanījos izlietot pat 4as skārdenes dienā, Un starplaikos vēl padaudz pagulēt, Nu bija galīgi sačakarējies miega ritms. Biju imanījusies anketēt, skārdeņot un pagulēt gandrīz vai bienlaicīgi. Pat filmiņas un analītiskie raidījumi internetā šajā laikā bija piegriezušies un tos neskatījos. Gāju gulēt ap pieciem, sešiem, nogulēju līdz pieciem, pussešiem, mķentiņ parakājos kompī un atkal gulēt līdz kādiem 7iem, puastoņiem. Ceru, tagad tas laiks ir beidzies, Novilku Kamerūna Avataru otreizējai noskatei un arī Brīnumsieviete rindā stāv. Ceru, ka man izdosies ar sevi tikt galā.
2. Drusku nokaitinājusi mani ir tā sieviete, pie kuras mītējos, kamēr māsa pa Nīderlandi dzīvojas. Cilvēkam nav žēl 8 - 12 eirikus izdot par brauciena biļetēm, lai kādas, 2as, 3 reizes aizbrauktu pie tēva, parakātos dārzā, pastrīdētos ar tēvu un pēc pārdzīvotu, ka naudas visam nepietiek un ledusskapis patukšs. Tagad vēl savas atslēgas pazadējusi un mums līdz naudas būšanai jādzīvo ar vienām atslēgām uz maiņām ārā ejot. Pankūkains stāvoklis, kad esi piesiets pie kaut kā.
3. Priecē tas, ka māsa 7jā augustā atbrauks uz Rīgu atvaļinājumā uz divām nedēļām. Ceru, mēs divatā pagūsim daudz kur izskraidīt un daudz ko sadarīt.

sestdiena, 2017. gada 22. jūlijs

Tā nu pēdējā laikā sanācis

Tā nu pēdējā laikā sanācis, ka bieži rajstu divus postus dieā. Gribas tikai uzzināt, vai šo filmu ir kāds skatījies vai nee un uzzināt viedokļus, kaut anonīmus.
Tāpar gribas uzzināt, vai kād par šo firmu zna un var izteikt savu viedokli. 
Man tomēr ir svarīgi viedokļi, lai pēc tiem veidotu savu, pilnīgāku, viedokli.

Jūlijs

1. Par šī gada nenormālo vasaru jau esmu rakstījis.
Jūlijs jau pie beifgām, bet nekas nav mainījies  - klimats kā vēlā pavasarī, vai agrā rudenī, Nu nepavijsam vasarīgs laiks ar karstumu plis 25 un normāli pekldēšanas sezonu. (Ceru, ka Aninīmais man nepieiesies par pareizrakstību un vispār pārstās būt anonīms - ir parīkamāk rināt ar kaut virtuāli zināmu cilvēku). Ap pusdienas laiku aizšaušu līdz centram, varbūt tur kas notiek un tad varēšu ko uzrakstīt vaitāk.
2. Jāsagaida, amēr saimniece pamostas, lai varētu kur kustēt, jo modinātāju viņa nav uzlikusi un gaida, ka es viņu pamodināšu. Jautrākais tas, ka es edrīkstu izplūst, ka pie viņas īrēju, jo savādāk piesieies sociālie dienesti un tas var atsauktīes uz visāfa veida pabalstiem viāi. Mēs jau eam izdomājušas stratēģiju, kā tiks galā ar sociālā dienesta dāmām. Un ts rullē.
3,. Māsa 7jā augustā brauc atvaļinājumā uz Rīgu uzpāris nedēļām. Tad gan jau ko ziņošu par mūsu kopīgajām gaitām. Par Nīderlandi viņa pagaidām izplūst negrib un negrinb, ka es še ieieku kādas bildes no turienes.
4. Tādsdīvains mēnesis jūlijs. Ir tik daudz ko teikt, ir tik daudz domu ar kurām padalītie. Laikam katram kas tamlīdzīgs uznāk. Vienīgi žēl, ka neveidojas diskusijas, vienīgi Anonīmais parādās ar saviem aizrādījumiem par pareizrakstību. Ceru, ka r3iz viņš pārstās būt anonīms un būs spējīgs atsaukties iz jebkādu vārdu. Ar anonīmiem ir grūti diskutēt.

piektdiena, 2017. gada 21. jūlijs

Bildes no koru olimpiādes dalībnieku gājiena


Paziņojums

Tiem, kas caur manu blogu dodas uz Latvijas fantāzijas un Fantastikas (LFFB) mājaslapu, informēju, ka lapa pagaidām darbojas tikai lasīšanas režūmā, nekas jauns lapā netiek ievietots. Jo lapa top uzlaota, restaurēta un vispār tajā tiek veiktas uzlabojošas darbības, jo bāzes sistēma, uz kuras lapa pašreiz turas un darbojas, ir novecojusi un tiek meklēti risinājumi tās atjaunināšanai saglabājot jau esošo saturu. Par rezultātiem tiks ziņots.

ceturtdiena, 2017. gada 20. jūlijs

Starptautiskās koru olimpiādes dalībnieku gājiens

Ja Ilmārs Bite man pa dienu nebūtu piezvanījies, es atkal palaistu garām kādu pasākumu.
Ir zināms, ka Rīgā pašlaik notiek starptautiskās koru olimpiādes pasākumi, kuru starpā ir arī dalībnieku gājiens. Gājiens, kura norisi esam biju iedomājusies rītu, piektdien. Labi, ka Ilmārs Bite laicīgi piezvanīja un varējām vēl laic;igi un bez steigas sarunāt tik'šanās vietu un līdz tai arī nokļūt. Pie viena - labi, ka biju pabeigusi visu darbu ar anketēšanu un varēšu anketas mierīgu sirdi rīt vest nodot.
No dzirdētā, ko runāja pasākuma runasvīrs mikrofonā.
Olimpiādē piedalās kori vairāk kā no 150 valstīm. Koru pat ir vairāk. Latviju vien pārstāv 50 kori, Izraēlu - 15. Kriebiju arī pārstāvēja daudzi kori. Citu valstu koru skaitu īsti neatminos, kaut saukti tie cipari bija. Vakar jau esot notikusi olimpiādes pirmā kārta, kurā Latvijas kori ieguva 17 zeltītas godalgas, kuras saņemot tika dziedāta valsts himna.
No redzētā.
Pasākums bija noorganizēts slikti. Mūsu pašu Dziesmu svētku gājieni ir krietbi organizēti un pārdomāti, ieskaitot transporta ierobežojumus. Šeit tā nebija. 
Ja es pareizi sapratu gājiena maršrutu, tad tie no pils caur Doma un L;ivu laukumiem pa Kaļķu ielu devās uz Brīvības pieminekli, kur viņus jau gaidīja. Arī mēs ar Ilmāru Biti. Kori nāca savā ziņā haotiski, daudzi pat nepiedalījās gājienā - kori pārstāvēja plāksnītes ar valsts nosaukumu nesējs un karoga nesējs. Daudzi bija tērpušies visai raibi un ikdienišķi. Uz šo dziedātāju fona izcēlās Baltkrievijas, Igaunijas, Latvijas pārstāvji. Gājienam vēl nācās taisīt divas pauzes, lai palaistu garām tramvajus, kuri no abām pusēm braucot, bija "nedaudz" iestrēguši, nemaz nerunājot par vieglajiem auto, kuri savam braucienam bija izvēlējušies Zigfrīda Annas Meierovica bulvāri.

Brīnumsieviete

Kad relatīvi nesen ar draugiem pasēdējām Trijos vīros laivā, sarunās nedaudz tika paspoilerēta jauniznākusī filma Brīnusieviete. Atsauksmes bija neitrālas.
Nesen novilku šo filmu torentos, lai tad nu beidzot noskatītos filmu, par kuru tika runāts bez īsti noliedzošas noskaņas. Un vīlos jau pirmajos filmas metros.
Tā arī līdz galam nenoskatījos šo filmu. Nu pārāk vienkāršots viss likās. Un kaut kas nedabīgs šajā vienkāršotībā. Uz mistiskas salas, kuras pat kartē īsti nav, un kuru var atrast tikai īpašos klimatiskos apstākļus, pirmā pasaules kara dalībniekiem sanāk cīkstiņš ar tur mītošajām amazonēm. Protams izdzīvo tikai viens no šiem karavīriem un kopā ar jaunu amazoni, par kuru pārējās izsakās, ka viņa nav amazone, dodas laivā, miglā uz pirmā pasaules kara norises vietu. Šeit es arī pārtraucu filmu skatīties.
Nu nenoticēju ituācijai un personāžiem. No redzētā vien man radās iespaids, ka kungiem nebija vērts maksāt par biļeti kinoteātrī un skatīties to visu līdz galam. Torenti sanāk lētāk un novilkto filmu var izmest no saviem novilkto filmu krājumiem. Tiesa, es gan pagaidām filmu atstāju novilktu. Varbūt kādreiz sasparošos noskatīties līdz galam. Bet varbūt arī ne. Gribētos uzzināt vēl citu cilvēku domas par šo filmu.

otrdiena, 2017. gada 18. jūlijs

Vēlreiz par anketēšanu

Skraidot pa mājām, dzīvokļiem arvien vairāk saprotu, ka šis darbs ir pat grūtāks par pastnieka darbu. Pastnieks savu vēstuļu čupiņu samet pa pastkastītēm (reizēm, piemēram uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu, tās čupiņas var būt padaudz un līdz ar to arī pastnieka soma kļūst smagāka). Reizēm, tiesa, jāpavazājas arī pa dzīvokļiem ar ierakstītām vēstulēm, bet to nav daudz. Pastnieka darbs parasti man aizņēma pusi darba dienas, pārējā laikā varēju darīt, ko sirds kāro.
Ar anketām ir savādāk. Te nekādu pastkastīšu. Ir jāvazājas pa stāviem, jāklauvvē pie durvīm, jāskaidro kas esi un kāpēc nāc. Uz 10 dzīvokļiem labi ja viens atsaucas un ir ar mieru atbildēt uz jautājumiem. Un cik cilvēku vēl nav mājās tajā laikā, kad ej. Neizdodas uztrāpīt mājāsbūšanu.
Pie visa jārēķinās, ka tevi var pasūtīt kur tālu un dikti. Pašai jāsaglabā miers, pacietība un pieklājība.
Tomēr ir arī plusi. "Svaigākai" firmai skraidu pa Purvciemu anketas vācot. Galarezultātā labāk iepazīstu rajonu un to apdzīvojošo kontingentu. Vismaz tajās mājās, kurās izdodas iekļūt. Daudzām jau tie kodi priekšā un nekāda kāpelēšana pa trepēm nesanāk, jo kodus uzlauzt nemāku. Neesmu jau kramplauzis.
Šai firmai ir tomēr arī viens plusiņš: apgaitas lapa ir sastādīta tā, ka to var izmantot katram dzīvoklim individuāli. Un, ja cilvēks dotajā brīdī nav mājās, vari norādītajā adrsē atgriezties vēlāk un aprunāties. Un tad intervija vai nu notiek vai nenotiek. Ir bijuši gadījumi, kad pa trīs lāgi esmu skrējusi uz kādu konkrētu adresi un rezultāta nekāda. 
Apgaitas lapas, kurās norādīti dažādie iemesli, kuru dēļ intervēšana nav notikusi, arī tiek nodotas un vadoties no tām arī tiek veikta sava veida statistika.
 "Vesākajai" firmai ir drusku savādāks informācijas ievākšanas stils. Apgaitas lapa ir viena. Un tad nu ja netiki adresē, aizmirsti par to un "brauc" uz nākošo, kamēr kas sanāk. Stingrāk ir jāievēro vecuma kvotas. Ir jābūt aptvertam vecuma posmam no 18 līdz 74 gadiem. Un tā, lai katrā vecuma grupā būtu viena, divas intervijas. 
Šai firmai nav svarīgs konkrēts mikrorajons. Mums iesaka izvēlēties kādu ielu un to izstaigāt. Pat iesaka, kā tikt galā ar visuresošīem durvju kodiem. Esmu reizēm jau dabūjusi "pa mici", jo šo sistēmu ne pārāk ievēroju. Eju tajās mājās, kurām zinu kodus, neatkarīgi vai tā ir vai nav viena un tā pati iela, kā arī eju tajās mājās, par kurām zinu, ka tur nu noteikti nav durvju koda. Pa ielām vazājoties jaut to var pamanīt.
Abas firmas vieno tas, ka jāvazājas pa kāpnēm un jāklauvvē dzīvokļos, neziot, kas sagaida priekšā un ar ko tas viss beigsies.
Bet man ir iepaticies. Mikrorajona iepazīšana, cilvēku iepazīšana....Un par to vēl naudiņu maksā.

pirmdiena, 2017. gada 17. jūlijs

Dažādas driskas un druskas

1. Cik ļoti viena tantuka iekšējais negatīvisms var saojāt ne tikai atlikušo dienu, sajutu šorīt, kad vēl pa galvu maisījās tantuka teiktais. Bet labāk visu pēc kārtas. Vienos dienā aizgāju pie tantuka, ar kuru bija sarunāts, ka es viņu intervēšu divos. Bet tā bija pēdējā intervija šajā porcijā, pie viena svētdiena un jauks laiks. Griējās ātrāk piebeigt tās intervijas un izbaudīt atlikušo dienu, varbūt pat kādu satikt. 
Atvainojos tantukam par ātro atnākšanu, motivēju - pēdējā intervija. Viss intervijas laiks norisinājās savstarpējā pieklājīgā  gaisotnē. Iekļāvāmies 50 minūtēs (ir bijušas intervijas ar tantukiem pusotras stundas garumā, kaut arī raitā rakstā interviju var aizpildīt 20 minūtēs).
Garīgo sabojāja tantuka atbilde un tās izskaidrojums uz anketas pēdējo jautājumu. Tā bija pateikšanās par intervijai veltīto laiku un jautājums vai vēlētos, lai intervētājs pie gadījuma drīkstētu viņu vēlreiz nointervēt. Atbilde bija Nē, nākošo reizi sūtiet kādu citu. Tā arī nesapratu, ar ko tantuku aizskāru. Iepriekšējie 25 intervējamie šādas piezīmes neizteica.
2. Pēdējās trīs dienas nu jau par rituālu kļuvis piecos, pussešos no rīta pamosties, parosīties, ieiet vēlreiz stundiņu pagulēt. Pēc tam līdz kādiem 12iem parosīties un atkal ielīst pagulēt uz stundiņu, pusotru. Tad atkal parosīties un jau piecos padoties miega lācim līdz nākošajam rītam. Nesaprotu, kas notiek. Saslimusi neesmu, nogurusi arī ne, rosīa pat patīk un aizrauj, vienīgi filmiņas un analītiskie raidūjumi, kurus skatos datorā, pa visu garo ziemu piegriezušies un labi, ka ir daudzas citas lietas, kurās rosīties. Laikam veca palieku, kaut arī tie gadi ir tikai drusku virs pusgadsimta. Tas taču nav daudz. Esmu sastapusi onkas un tantukus pie 90, kas vēl ļoti aktivizējas savu iespēju un vecuma roežās ar tādu enerģiju un dzīvesprieku, ka taisni vai labvēlīga skaudība metas.
3. Ir prieks, ka mani lasa. Un ļoti ceru, ka Anonīmajam lasītājam neapniks mani lasīt un reizēm aizrādīt uz manām drukas kļūdām. Esmu viņam pateicīga, jo reizēm tik ļoti steidzos izteikt savu domu, ka par pareizrakstību un pazaudētiem burtiem piemirstu. Ņemu vērā viņa aizrādījumus un kļūdas izlaboju.
4, Reizēm noerrojos, ka dažiem maniem rakstiem ir tikai 9 lasījumi. Un tomēr jāpriecājas, ka šos rakstus ir izlasījuši vismaz 9 cilvēki. Citiem rakstiem ir padsmit, vairāki desmiti pat daži simti lasījumu. Tātas raksti ar mazu lasījumu skaitu nav ijuši pārāk veiksmīgi. Lai, ka tos tomēr ir lasījuši un neviens mans raksts nav palicis ez lasītāja.
P.S. pie visa - nu papētiet tās reklāmas. Daža laa ir interesanta un vērā ņemama un piedāvā ko noderīgu.

svētdiena, 2017. gada 16. jūlijs

Nenormālā vasara 2017

Nezinu, kā citur Latvijā un par Eiropā, bet Rīgā pēc klimatiskajiem apstākļiem aiz loga spriežot ir vēls pavasaris vai agrs rudens. Kaut arī vasara un pats jūlijs ir pašā viducī. Ir beidzot jāsāk ticēt tautas novērojumiem - ja ielīst Pēteros, tad līs visu vasaru. Nezinu par visu vasaru, tā pēc kalendāra vēl nav eigusies, bet šī puse ir vairāk lietaina nekā saulaina.
Ar visu šito klimatu ir nobrucis arī mans gulēšanas laiks. Eju gulēt cikos gribu - 7os, 8os, 9os vai pat vēlāk, bet augšā esmu ap pieciem pussešiem. Dažas dienas pat piecos pēcpusdienā nobruku naktsguļā un tad nu norāvu līdz pussešiem. Ap to laiku nedaudz padarbojos kompī un noliekos pagulēt vēl uz stundiņu, pusotru. Reizēm arī pa dienu nogāžos uz pusotru stundu pagulēt. Bez visām zālēm. Tās es uz nakti dzeru.
Fiziski saslimusi neesmu, ēdu, rosos, citādi darojos. Pa vidam ar anketām skraidu, braukāju uz centru lietas kārtot. tik tā nenormālā daudzguēšana.
Tiesa, filmiņas internetā skatīties ir piegriezies, apnicis. Visu ziemu izskatījos pa vidu visām skraidīšanām. Arī neko lasīt negribas. Slimnīcā izlasījos. Tagad gribas skraidīt un daroties. Internetā meklēju pasākumus, uz kuriem varu aizdoties par velti. Jo maksas izklaidēm nepietiek, Sadzīviskajiem izdevumiem knapi pietiek.
Par pagājušo spriežot - ir lai, ka tovasar nepaliku Iecavā, žēl, ka pērn aizraucām no Ludzas. et tā nu ir sanācis un katra vieta devusi savu pieredzi un skaistumu.
Vai mums eidzot būs vasara, kad varēs staigāt normāli vasarīgi un pat peldēties?

ceturtdiena, 2017. gada 13. jūlijs

* * *



Apklususi elpa,
Norimušas zvaigznes...
Ir rīts.
Aizgāji,
Atpakaļ neskatījies.
Cik viegli tas bija....
Aizgāji,
Atpakaļ neskatījies...
Sen tas bija –
Vai šorīt?
Aizgāji,
Atpakaļ neskatījies....
Soļus uz kāpnēm
Skaitu,
Sen jau gaidu.
Aizgāji,
Atpakaļ neskatījies....
Vai atnāksi?
Aizgāji,
Atpakaļ neskatījies....
Tai baltumā,
Kur uz mūžu paliek.
                                    1991

trešdiena, 2017. gada 12. jūlijs

Pa aliņiem, alkoholismu un citām būšanām

Mani var lamāt cik uziet, es sevi arī lamāju cik uziet. Pēdējos trīs gadus viens aliņš dienā jau kļuvis par normu. Protams, varu iztikt nedēļas, mēnešus vispār bez aliņa un pat neprasās. Bet tomēr. Tomēr pienāk brīdis, kad organisms sāk prasīt. vismaz vienu aliū dienā, ja ne vairāk. Un vairāk par vienu ir stipri par daudz manam organismam, kurš savos 53jos saglabājis pusaudža formas un nav iz
plūdis taukos. 
Līdz ar to esmu priecūga, kad man pašai izdodas pateikt sev aliņam, vai arī mani tuvinieki mani pārlicina par šo . Un tad alutiņu kļūst retāki un galva skaidrāka. Pat vizuālais izskats uzlabojas. Esmu pateicīga saviem apkārtējiem par šo kopdarbu to seku likvidācijā, kura iesākās 2008.gada nogalē, kad satiku cilvēku, kurš uz to brīdi kļuva par manu pasaulīti utt., kurai līdzi nāca pakāpeniska alkoholizēšanās un sevis nolaišana. Tās attiecības ir beigušās, esmu sākusi savākt sevi kopā. 
Esmu pateicīga saviem radiem un draugiem par morālo un materiālo palīdzību un līdzi jušanu manās problēmās. Un reizēm veiksmīgu rīcību vai ieteikumiem. Vienai pašai ar sevi cīnoties, būtu pagrūti.
 Atgriežoties pie aliniem un vāji izteiktā alkoholima, esmu patieicīga visiem,kas man palīdz ar to tikt galā un cīnītties ar to. esmu gatava pat ārtiem lūgt palīdzību.


otrdiena, 2017. gada 11. jūlijs

Šolaiku pagalmi un Rīga

Man te, Purvciemā, mītējoties ir prieks par atjaunotām smilškastēm un bernu rotaļlaukumiem. Ar patiesu baudu noskatos bērnos un pusaudžos, kas atraduši sev nodarbes pagalmos, svaigā gaisā zem šī guļamrajona kokiem un krūmiem.
Arī ventrā manu atjaunotus parkus un rotaļlaukumus, kurus "apsēduši" bērni un pusaudži.
Tas laiks, kad bērni stundām ilgi pavadīja laiku datorsalonos, aizmirstot par grāmatām un citām bodarbēm ir veiksmīgi beidzies. Datorsalonu ēra ir beigusi pastāvēt, tie ir gājuši mazumā. Rīgā laikam tik dažus datorsalonu ēras reliktus var atrast un tos, manuprāt, vairāk izmanto pieaugušie iebraucēji darba vajadzībām, jo staipīt līdzi visur kaut vai portatīvo datoru ne vienmēr ir lietderīgi un iespējami.
Tiesa, tarp guļamrajonu bērniem un centra bērniem āra nodarbju ziņā ir neliela starība. Ja guļamrajonos veiksmīgi tiek "apdzīvoti" pagalmi, tad centra bērniem jāsamierinās ar parkiem un speciālajiem rotaļlaukumiem. Centrā tie daži lielie pagalmi, kuros varētu rotaļāties bērni, ir "piegānīti" ar mašīnām, kuras pēdējo gadu laikā Rīgā uzrodas arvien vairāk. 
Ir skaidri jūtams, ka ar esošajām autostāvvietām nepietiek, ir jādomā par jaunu stāvvietu būvi.
Tāpat, ieklīstot pilsētas centrā, nevar nepamanīt, kā tā pamazām sakārtojas, dizainiski un funkcionāli uzlabojas. Protams, var lamār Rīgas vadību, ka divu vasaras sezonu laikā ir sakārtota Krišjāņa Barona iela, ar vienu sezonu pietika Avotu ielai, arī citas ielas pakāpeniski tiek sakārtotas. To visu var laāt, bet ielas kļuvušas ērtākas gājējiem un transportam, dizainiski patīkamākas. Rādās, bedrīšu lāpīšanas ēra Rīgā ir beigusies. Tie ielāpi uz asfalta taču bija in ir drausmīgi. Gan pēc skata, gan nēērti kustībai.
Tāpat var lamāt Ušakovu ar visu Rīgas domi par otro korķu sezonu uz Brīvības ielas, bet tās kanalizācijas trubas zem šīs ielas tomēr ir jānomaina, to mūžs un kalpošanas potenciāls ir beidzies. Jo, liekas, tās tur nav mainītas kopš "pasaules radīšanas". Vecās trbas tur ir stāvējušas mana pusgadsimtu garā mūža laikā un laikam jau vēl ilgi pirms tam.

svētdiena, 2017. gada 9. jūlijs

Tā nu sanācis

Tā nu sanācis, ka vasara ir mans laiks. Es daudz rosos, daudz rakstu savā blogā par viskautko. Pēdējā laikā biežāk sanāk visādas pārdomas. Bet nekad jau nevar zināt, kas un kā rakstīsies un par ko būs iespējams uzrakstīt. tad nu sāksim.
1. Mani patīkami iepriecina tas, ka vakar še ievietotais dzejolis ir jau pirmajā diennaktī ieguvis palielu lasījumu skaitu. Laikam jau lasītājiem patīk. Mani iepriekš še liktie dzejoļi pirmajā diennaktī neseavāca šādu ciparu. Pagaidām tas sastāda 36 lasījumus diennakts laikā. Varbūt pārējie bija sliktāki? Tos var sameklēt lietojot šīs vietnes birku Dzeja. Varbūt man kāds uz e-pastu atsūtīs kādu kopvērtējumu, kuru, ar rakstītāja atļauju, nopubliskošu šeit.
2. Esmu pateicīga tam Anonīmajam lasītājam, kurš man norādīja uz drukas kļūdām rakstiņā Anketēšana. Sistēm lēnām pamodās un atļāv man šīs drukas kļūdas salabot. nemaz jau tik grūti arī nebija. Biežāk kāds aizrādītu uz drukas kļūdām rakstā. Tiesa, pārstaigāt visu jau iepriekš še sarakstīt un paķert tās blusiņas laikam jau netaisos. Krietni daudz tā teksta sakrājies.
3. Ir patīkami, ka esmu izvēlējusies pareizās reklāmas savai vietnei, jo cilvēki tās apskatās, pēta. Ceru, ka kādu arī ieinteresē.
4. Laikam jau teicu, ka mēģinu rosīties divās anketēšanas firmās un ceru nesajaukt ofisā nododamo materiālu. pagaidām man šis darbs ir iepaticies.

sestdiena, 2017. gada 8. jūlijs

* * *



Mana dziesma vēl nedziedāta –
Tā aizsākusies tepat –
                        kur ozoli šalc,
kur mana bērnība basām kājām
brien pa nenopļautām pļavām,
pa Rīgas putekļaino bruģi
pa zilo sapņu ieleju ...
Mana dziesma vēl neizdziedāta,
Tā vēl tik jauna
kā zāles pirmais zaļums,
kā mīlas pirmais skats,
kā maza bērna pirmais šļupsts.
Mana dziesma vēl neizdziedāta,
Tai vārdu vēl trūkst.
Bet iešu to meklēt tepat –
savas pilsētas uguņos raugoties,
savu sapņu ielejā maldoties,
savu draugu sirdīs raugoties...
Manai dziesmai būs sapņu ceļi,
Manai dziesmai būs jaunības ilgas un nemiers,
Manai dziesmai būs....
                                    Mana dziesma vēl neizdziedāta....
                                                                                                1983