Reizēm ir ļoti grūti sev atteikt, kad kaut ko gribas, un vēl grūtāk ir reizēm atteikt sev, kad nemaz negribas. Paradokss, bet fakts. Nu, kaut vai šodien. labu laiku neesmu lietojusi, pat īsti negribas un tomēr nopirku skārdeni. Kur palikusi mana apņemšanās dažas dienas atpakaļ? Nāksies izdzert ar lielu piespiešanos un pagarām pauzēm. Un pie viena jālieto daudz ūdens, lai tas viss izskalojas ārā. Priekšā trīs pasmagas dienas.
Latvijas Fakti piedāvā jaunu projektu atkal par palielu naudiņu. Vienīgā nelaime - būs darbs ar planšeti. Ar kuru strādāt nemāku, jo nav bijusi vakadzība un iespēja. Apsolīja apmācīt un parādīt, kas un kā. Pirmam vakaram vēl iedos papīriskās anketās, sestdien pašu planšeti ar jau uzliktu programmu un sarakstiņu ar braukājamvietām. Kaut nu neapjuktu un nenojauktu visu sistēmu.
Aptauju centrs gan nav vērā ņemams. Tur man darbiņš parādās reizi 150 gados un tas pats par mazām naudiņām. Tomēr atmest pavisam tā kā žēl. Vakadzību naudiskā izteiksmē pietiek ļoti un vēl vairāk, tā ka katrs cents ir no svara. Tā ka arī šī situācija ir neizlēmīgā atteikšana.
Saprotu, ka dažās situācijās esmu auklējama - it sevišķi tad, kad nespēju ko izlemt, kad gribas un negrias reizē. Varbūt kāds dos labu padomu?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru