ceturtdiena, 2017. gada 30. novembris

Vēl tikai sākas

Adventes laiks, Ziemassvētku gaidīšama un pēc tam Jaunā gada sagaidīšana.... Tas pamazām vēl tikai sākas. Pagaidām bez sniega un normālas ziemas, kas pēdējos gados pie mums vairs nav sniegotā ziema, bet tikai gadalaika nosaukums.
Esmu jau tajā fāzē, ka man to visu nevajag. Viss ir kļuvis tik komercializēts, ka pazudusi svētku sajūta. Ir tikai vēlme sagaidīt pavasari  un pēc tam vasaru. Tad ir silti un nepūš ziemeļu vēji.
Es kat kā nejūtos šiem komercializētajiem svētkiem piederīga. Varbūt kāds pateiks, kā mainīt šo nepiederības sajūtu?

otrdiena, 2017. gada 28. novembris

Dažādi

1. Pirmais, kas nāk prātā - maznodrošināto pabalsti. 
Man viena paziņa ik pa brīdim kārto maznodrošinātā statusu, jo darbus, kurus viņa atrod un mēģina strādāt - nu, ilgāk par divām, trim nedēļām neiztur. Veselība sāk uzdot un viņa no darba aiziet tieši šī iemesla dēļ. Bezdarbnieku statusu iegūt nevar, jo aiziet no darba pēc brīvas gribas, kaut arī darbs patīk.
Nokārtojot maznodrošinātā statusu, viņai tiek piešķirta konkrēta pabalsta summa, no kuras uz rokas viņa saņem ap 50,- eiro. No pārējās panbalsta summas valsts sedz daļu komunālo maksājumu. Pārējo paziņai pašai ir jāpiemaksā no uz rokas saņemtā pabalsta. Pie viena periodiski jāpabraukā darba meklējumos un produkti taču arī jāpērk. Kaut uz atlaidēm.
Pirkt transporta mēnešbiļeti? Tā nav lēta un tad uz rokas paliek nekas. Labi, ka sociālais dienests viņai nesen piešķīra naudiņu mēnešbiļetei. Vismaz tagad kādu brīdi viņa var darbdienās mierīgi braukāt un meklēt kaut ko piemērotu.
Un pie viena - ar tiem pabalstiem sistēma visai netaisna. Līdzko atrodi darbu kaut pa minimālo algu, pabalsts - kaput. Tiek noņemts, jo cilvēks taču strādā. Bet minimālajai algai pēc nodokļu nomaksas cilvēkam uz rokas paliek drusku zem 300,- eiro. Uz kuriem uzguļas komunālie maksājumi pilnā apmērā, pārtikas grozs, apģērbs, kas periodiski jāpērk jauns - novalkājas taču. Un, nedod dies', ja mājās kas sabojājas (piemēram tualetes poda ūdens nolaišanas sistēma). 
Teiksiet - lai meklē labāk apmaksātu darbu. Var jau. Bet kas tad strādās par pārdevējām, sētniekiem un citām maz apmalsātām profesijām?
2. Par banku sistēmu starptautiskā tīklā runājot.
Māsa pērn nepilnu mēnesi nostrādāja Skotijā. Tur sistēma tāda, ka jāatver naudas konts algai vietējā bankā. Banka piesaista klienta kontu starptautiskam tīklam vienīgi tad, ja klients Skotijā strādā kādu gadu. Bet māsai līgums bija uz nepilnu mēnesi. Un vēl viena aizķeršanās - Skotijas eiro ņem par pilnu tikai Skotijā un pārējā Lielbritānijas teritorijā. Nekur citur Skotijas eiro netiek ņemti vērā. Māsai Londonā pirms izlidošanas nācās meklēt vietas, kur samainīt Skotijas eiro pret Eiropas Savienības eiro. Marazms, bet dzīves realitāte.

sestdiena, 2017. gada 25. novembris

Nīderlande alias Holande

Jau iepriekš brīdinu - viss manis turpmāk rakstītais būs vadoties no māsas stāstītā. Māsa jau kuro gadu brauc sezonas darbos uz šo valsti.
Nīderlande ir līdzenumu zeme, kur katra vietiņa tiek racionāli izmantota. Mežs kā tāds ir tikai robežjoslā ar Poliju. Visur citur nekā - nekāda meža nav, ir tikai līdzenumi un mākslīgi veidoti uzbērumi, kuri lieliski norāda to, cil ļoti Nīderlandes tauta soli pa solim ir atkarojusi jūrai zemi. Lieki būtu atgādināt to, ko zinām no ģeogrāfijas stundām - Nīderlandes teritorija atrodas zem jūras līmeņa un ja notiks kaut kas nelabs ar galveno dambi, kas jūru attur no valsts teritorijas, var notikt bēdu lietas un lielākā daļa Nīderlandes applūdīs.
Valsts apdzīvotība - galvenokārt mazpilsētas un miesti. Vienīgā lielpilsēta laikam ir Amsterdama, kurā ir viena neparasta īpatnība: metro ir virszemes transports, nevis pazemes transports. Papildus tam faktam, ka vilcienu kustībā kā tāda arī pastāv.
Valstī daudz kanālu, kuros mītējas visāda veida putni (zivju dažādību māsa nepārbaudīja objektīvu iemeslu dēļ). 
Ļoti slavējami ir tas, ka mazpilsētās un miestos kanālos mītošos un ligzdojošos putnus neviens netraucē, notiek mierīga līdzāspastāvēšana. Miestos piemājas teritorijās, kas nožogotas ar grāvi, zirgu, kazu un cūku ganīšanās ir parasta parādība, kura nevienu neuztrauc un nevienam netraucē.
Banku sistēmu ne es, ne māsa līdz galam neizpratām. Es viņai uz viņas norādīto banku varu pārskaitīt naudu neatkatrīgi no tā, kurā valstī māsa atrodas, variants uz šo pusi nenostrādā. Acīmredzot DNB bankai ne visur ir līgumi un filiāles vai kāda cita veida sadarbība.
Un vēl - koki un krūmi valstī tomēr ir sastopami - kā mazpilsētu un miestu zaļās zonas un apstādījumi. Parkos un piemājas dārzos.
Ja ko atcerēšos no stāstītā, pierakstīšu vai nu komentāros vai arī kā labojumu pamattekstā.

piektdiena, 2017. gada 24. novembris

Pārdomas par naudu

1. Ar mani var strīdēties, man var nepiekrist bet pašreizējā algu, pensiju un cenu politika ir graujoši netaisna. Cilvēks, strādājot par minimālo algu, kas ir zem 400,- eiro, knapi savelk galus, jo ir jāmaksā obligātie komunālie maksājumi, apģērbs un pārtika arī jāiegādājas (kaut humpalās un meklēkot veikalos atlaižu cenas). Un ja vēl mājās ir bērni, kuri no savām drēbēm izaug ātrāk, nekā tās tiek novalkātas.... Par skolas piederumu un bērnudārzu maksājumiem nerunāsim. Un nkā lai izdzīvo pensionāri, kuru pensijas ir starp 200,- un 300- eiro? Un invaliditātes pensionāri, kuru pensijas nesasniedz pat 200,- eiro? Tādēļ nav ko brīnīties, ka tiek piektas tikai atlaižu vai kontrabandas preces.
2. Taisnīgi būtu pie pašreizējā cenu līmeņa visa veida pensijas pacelt līdz 400,- eiro, monimālās algas līdz 600,- eiro. Tad varūt darbspējīgie tik ļoti nebēgtu uz ārzemēm naudu pelnīt un visu kateguriju pensionāri dzīvotu nedaudz labāk.
3. Manuprāt, ūtu arī ļoti taisnīgi pacelt ar nodokļiem neapliekamā minimuma robežu. 
Tas laikam ir pagaidām viss, ko gribas pateikt.

ceturtdiena, 2017. gada 23. novembris

Bailes

Mēs katrs no kaut kā, par kaut ko baidāmies. Un ir lielas bailes un sīkas izbailes. Kā katrs tiek galā ar savām bailēm - tas jau ir dziļi individuāls jautājums.
Daudzi baidās no nāves aizmirstot to, ka kaulainā pienāks jebkurā gadījumā, kad laiks būs pienācis. No nāves nav ko baidīties. Dzīvot reizēm ir daudz grūtāk, nekā nomirt. Tāpēc varbūt ir tik daudz pašnāvību, aiziešanas pēc paša izvēles un pirms laika. Cilvēki vienkārši netiek galā ar savu dzīvi un bēg no tās izvēloties vieglāko ceļu kā tikt ar dzīvi galā.
Daudzi baidās iet pa tumšām ielām, ja sanācis kur ilgāk aizkavēties, baidās no tumšiem stūriem. Ja nu tur ir ļaundaris, kas uzklups....Tās ir tādas sīkbailes. Burlaki, ja viņi nav galīgi nepieskaitāmi idioti, nekad neuzklups vientuļam vidusslāņa cilvēkam, kas ar grūtībām savelk savu dzīvi un ienākumus vienotā sistēmā. No tāda jau nav ko paņemt. Un "biezie" braukā mašīnās un reizēm pat ar apsardzi.Un šajos slāņos ir jau citi likumi un spēles noteikumi.
Tās bailes ir tik dažādas, ka visus baiļu paveidus uzskaitīt būtu pagrūti. Tās ir daudzēidīgas. Tomēr zāles pret bailēm ir vienas - ir jādzīvo pēc principa "kam jānotie, tas notiksies. Ja varu ko pamainīt situācijā - labi, ja ne, tad jāpieņem situācija kāda tā ir." Es vismaz cenšos tā dzīvot un cenšos nebaidīties.

pirmdiena, 2017. gada 20. novembris

Vardarbība

Šoreiz es nerunāšu par tām perversajām ģimenēm, kurās vecāki ir rūdīti alkoholiķi vai arī tēvs ir iesīkst'jis tirāns. Parunāšu par tām ģimenēm, kas ir parastas vidusmēra ģimenes ar vienu vai vairākiem bērniem.
Nopērt bērnu par kādu nedarbu vai pārkāpumu skaitās vardarbība pret bērnu un viņa tiesībām. Bet ko darīt situācijā, kad visi vārdiskie morālie argumenti kļūst bezspēcīgi pret bērna spītīgo vēlmi neklausīt un darīt nedarbus, neklausīt utt.? Pēriens vienmēr paliek kā pēdējais arguments, tiesa - bezspčības arguments.
Tāpat skolā - ko skolotājs var padarīt, ja klasē sēž pusaudzis, kurš pieradis pie visatļautības ģimenē un apsolūti ignorē visus aizrādījumus par savu uzvedību? Reizēm vienkārša pļauka iedarbojas daudz labāk, nekā visi citi argumenti.
Protams, gan pēriens, gan pļauka ir mutiskās pārliecināšanas neiespējamības galaprodukts. Bet ko darīt, ja bērns, pusaudzis tikai pēc šādas eksekūcijas sāk aizdomāties par savu rīcību un tās sekām? Par to, ka gan vecāki, gan skolotāji viņam neko sliktu nav gribējuši iestāstīt, pastāstīt? Ja pats nav uzklausījis pieaugušos un nav ņēmis vērā viņu pieredzi un aizrādījumus, sitācijas skaidrojumu?
Un arī - retie nelaimes gadīumi ģimenē, kad bērns gūst kādu traumu, kaut niecīgu. Pirmsskolas vecuma "reaktīvo" bērnu ne vienmēr var novaktēt. Viņu nevar piesiet pie mātes brunčiem, kad tai ir jāgatavo vakariņas, jāmazgā veļa vai kā citādi jādarbojas mājsaimniecībā. Protams, viņai jāpatur mazulis redzeslokā, bet ne vienmēr tas izdodas.
Vai skolā puikas sakaujas un uzdauza viens otram zilumus zem acīm. Skolotājam jāpatur redzeslokā tik daudz bērnu, ka .... Nu, skolotājam nav acu pakausī. Kamēr viņš nomierina vienus, citi viņam aiz muguras iemanās sakauties. 
Un - ja tā padomā, kurš no mums savā reizē nav dabūjis ar siksnu par kādu tiešām pārkāpumu vai kādā vīzē ticis pie zilumiem? Nekas, esam izauguši un bērnība, jaunība ir bijusi raiba un interesanta. Bez sociālo dienestu iejaukšanās un bērnu izņemšanas no ģimenes. 
Mūsu bērnības laikos bērni nonāca bērnu namos tikai ekstrmālu apstākļu gadījumos - kad vecāki aiziet bojā un nav, kas par bērnu parūpētos, kad mammas jau tūlīt pēc dzemdībām atsakās no savas atvases. Viss. Tagad bērni nonāk bērnunamos daudz biežāk un dažubbrīd uz aiz matiem pievilkta iemesla dēļ. 
Mūsu pašreizējā likumdošana tik ļoti cīnās par bērnu tiesīām, ka vecākiem un skolotājiem arvien grūtāk ir sodīt bērnu par paiesu pārkāpumu. Bērnos tiek iepotētas viņu tiesības, nepievēršot uzmanību tam, ka bērnam ir arī kādi pienākumi mājā, skolā. Līdz ar to daudzas elementāras sadzīves lietas bērns vienkārši neiemācās vai zina par tām abstrakti.
Kaut kāda bezizejas situācija veidojas.

svētdiena, 2017. gada 19. novembris

X X X

Sen neko neesmu rakstījusi. Nebija nobriedusi tēma. Tagad arī tēmu par tēmu īsti nosaukt nevar. Visādas domas pa galvu maisās.
 1. Šis gads, ko dzīvoju Purvciemā, netālu no Biķrnieku meža, savā ziņā ir bijis notikumiem bagāts, bet arī baigs. Ir bijis īslaicīgs darbs vasaras mēnešos, ir bijusi pastiprināta alkohola lietošana arī tādās stuācijās, kad to īsti nemaz negribas, ir bijušas divas gulēšanas slimnīcā pa mēnesim katra. Daudzis pasākumus pilsētā esmu palaidusi garām tieši darba dēļ. 11. un 18. novembri noslinkoju un neaizbraucu uz pilsētu paskatīties, kas un kā. Noteikti braukšu uz centru pirmdien, jo māsa pārrodas no Nīderlandes, varbūt tad aiziesim uz Staro Rīga pēdējās dienas pasākumu. Tiesa, tomēr ne visus pasākumus esmu palaidusi garām - bija Muzeju nakts un Līgo vakars Daugavmalā. Bet pārējais....
 2. Joprojām meklēju jaunu darbu, esmu savus CV izsvaidījusi visur kur, kur vien prasa darbiniekus. Apjautājusies radiem, draugiem un paziņām. Pagaidām rezultātu nav, Vismaz ne tādu, kas apmierinātu gan mani, gan darba devēju.
 3. Anonīmā brigāde mani ir iedzinusi panikā, joprojām apsveru iespēju liegt nereģistrētiem lietotājiem piekļuvi manam blogam. Nezinu, cik viņu tur ir, bet viens ir īpaši kašķīgs.

svētdiena, 2017. gada 12. novembris

Par karu

Esmu ieskrējusies yutubē skatītēs kara filmas. Gan padomju laika, gam jau mūslaiku. Reizēm patrāpās arī kāda ārzemju filma par karu. Filmas pēc kvalitātes - kā nu kura, it īpaši krrievu mūslaiku. Padomju laika filmām vēl cauri vijas komunisma ideoloģija, mūslaiku kara filmām - Krievijas pašreizējā ideoloģija. Bet to var neņemt vērā, skatoties filmu kopumā.
Viss tas kopumā parāda to, ka karš nav bērnu rotaļāšanās ar veikalos nopērkamajiem rotaļu ieročiem. Karā cilvēki mirst pa īstam un pazūd bez vēsts pa īstam. Tas nav trāpīums ar bumbiņpistoli un izlikšanās par beigtu. 
Ja visā pasaulē cilvēki saprastu kara ļauno dabu un pārstātu karot.... Otrais Pasaules karš sen jau beidzies, bet ik pa brīdim kaut kur paaulē notiek lokālas karadarbības. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Vai tad ir tik grūti vienoties, nenogalinot otru, neizpostot vietas, lietas un visu citu vērtīgo?
Nesaprotu tās mātes, kas tagad ar mierīgu sirdi palaiž savus dēlus um meitas dienēt armijā, zinot, ka varbūt nepārnāks.
Un, stāstot bērniem par karu, manuprāt vajadzētu uzsvērt kara nežēlību un kara sekas - milzīgos postījumus tur, kur pāri gājis karš. Nerunāt par patosu. 
Nezinu. Jo vairāk es skatos šīs filmas, jo mazāk man gribas, lai valstis uztur savu karaspēku un gribas, lai tās mierīgā ceļā vienojas par sadzīvošanu un citiem jautājumiem, kas skar šo sadzīvošanu.

trešdiena, 2017. gada 8. novembris

Dažādas domas

1. Saulains rudens rīts. Biju izskrējusi uz veikalu, pagaidām pavēsi, Bet iesils diena. Pa virtuves logu vēl mēness redzams. Tāda dīvaina sajūta. Vakar daudz ko sadarīju un daudz kur pabiju, Šodien tik līdz veikalam. Jādomā, ko darīt tālāk. 
 2. Gaidu atbildes no vietām, uz kurām nosūtīju savu Cv kā pieteikumu darbam. Un domāju par to, cik un kādi izdevumi saguļas uz manu pensiju. Pagaidām rādās, ka tie pārsniedz manus ieņēmumus. ceru, ka dēls ko piemetīs izdzīvošanai, kamēr atrodu darbu.
 3, Ir doma pārceklties atkal uz Ludzu, jo pērnvasar Ludzā bija labi. No otras puses - divreiz vienā un tai pašā ūdenī neiekāpsi, jo upe mēdz tecēt savu gaitu. Tomēs ss'ā skatos visus piedāvājumus sakarībā ar dzīvi Ludzā. Kaut kur jau man jāpaliek, kamēr gaidu rindu uz pansionātu. Un zinu, ka dēlu tad satikšu retāk, nekā tagad. Ludza no Rīgas ir 4 stundu braucienā ar vilcienu. Un ras nav lēti. par to jau rakstīju pērnvasar. Man ta nekas, bet tiem, kas mani taisās apciemot Ludzā, tas ir būtiski. Kaut arī braukāšu uz Rīgu vismaz divas reizes nedēļā. Kamēr māsa pa Nīderlandi ņemas.
4. Anonīmie pārstājuši piesieties manai pareizrakstībai. Vai nu viņiem apnicis, vai arī mana pareizrakstība uzlabojusies. Nezinu.
5. Par reklāmām savā blogā vēl padomāšu - ņemt tās nost, vai atstāt. Reizēm jau kāds noklikšķina arī.

sestdiena, 2017. gada 4. novembris

Novembra pārdomas

1. Skatoties mana bloga skatījumu statistiku reizēm tas skatījumu kopcipars ir paliels, tikai nezinu, kuri raksti tiek skatīti, jo to skatījumu skaits īpaši nepalielinās. It sevišķi pēdējo rakstu skatījums. Man pirmajā lapā vienmēr ir 7 raksti, dziļāk skatījumu skaita palielinājumu vai ko tamlīdzīgu neskatos. Laikietilpīgs process. Īpaši skatījumu kopcipars palielinās pēc jaunāka raksta ievietošanas, tomēr pirmās lapas rakstu skatījumu ciparu tas iespaido visai maz. Galvenokārt mani lasītāji ir no Latvijas, tomēr salasās barīņš lasītāju no citām zemēm. var jau būt, ka tur ir latviešu diasporas, kuras interesē manis uzrakstītais.
2. Tā arī neesmu lasījusi atbildi par tām reklāmām blogā. Vai kādu tās interesē?
3. Aiz loga vēlais rudens. Kokos vēl ir lapas, zāle vēl zaļa un brīžiem pļaujama. Toties lietus, lietus, lietus. Izskrienot darīšanās pilsētā nākas pēc tam pat pa divi lāgi pārģērbties, jo jāpārvelk sausas drēbes. Kājām. Pārējam man ir ūdens ecaurlaidīgs mētekis un kapuce. Nevaru sagaidīt pavasari un vasaru. Agrais rudens arī nebūtu slikts. Bet tagad ir tā, ka gribas ierakties mājās un nekur neiet. Klimats nepatīk.
4. Joprojām meklēju darbiņu, kas būtu pusslodzes līmenī un ar brīvo režīmu. Ir kādam idejas?