piektdiena, 2018. gada 17. augusts

Saīsinātais grāmatu saraksts

Nedaudz "patīrīju" esošo grāmatu sarakstu, lai būtu pārskatāmāk palikušās grāmatas, kas vēl dabonamas:
1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi
3. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
4. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
5. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
6. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi
7. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
8.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
9. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
10. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
11. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi
12.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
13. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
14. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
15. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
16. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
17. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
18.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
19.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
20. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
21.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi
22. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi
23. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
24. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
25. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi   

ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts

Patīk - nepatīk/dublis 4

1. Patīk dzīvot pie dēla. Ir māju sajūta un savstarpēja saprašanās un iepriekšējo kļūdu piedošana. Galvenais - nesataisīt jaunas kļūdas. Bet tas ir abpusējs darbs. Nepatīk tas, ka reizēm jāpabēg nakšņot uz iepriekšējo mītnes vietu, jo atbrauc tēvs un tam ir iebildumi par manu atrašanos šeit. Kā ciemiņu viņš mani pieņem, kā pastāvīgi dzīvojošu - nee. Bet tas ir vecs kašķis, kuram nav risinājuma. Mēs vienkārši bijām ne tie cilvēki, kuri kādu laiku dzīvoja kopā.
2. Patīk, ka šī vasara man rit daudz labākos toņos nekā iepriekšējā, kas tomēr bija murgu murgs. Nepatīk, ka brīžiem atkārtojas murga recidīvs no pērnās vasaras. bet tas, paldies dievam ir tik reti un nelielās devās, ka kaut kā jau tieku galā un vasara tomēr kopumā ir jaukāka par iepriekšējo. Arī klimata ziņā.
3. Patīk, ka mani lasa un notiek diskusijas, kas visumā ir visai raibas. Nepatīk, ka pirms stundām trim kāds ir mēģinājis hakerēt manu blogu. Interesanti, kam par godu. Kas tad zina manu šejienes un vispār google konta paroli? Neesmu izplatījusies par savām parolēm. Un arī neesmu tik ievērojama persona, lai būtu vērts lauzties iekšā manā blogā. Kas grib piedalīties mana bloga piepildīšanā var taču pierakstīties sekotājos un tad pēc tam varu piešķirt tiesības še ko ierakstīt. Bet ne pārāk daudz, blogs tomēr ir mans un manām vājībām.
4. Patīk tas, ka manis iepostotais grāmatu saraksts pamazām retinās un daudzas grāmatas jau devušās pie jauniem saimniekiem. Nepatīk, ka tas notiek palēni.

trešdiena, 2018. gada 15. augusts

Nedaudz no visa kā

1. Par spīti dažu cilvēku izteikumiem komentāros, tomēr ir atradušies cilvēki, kas grāmatas paņēma (ne visas, tiesa) un man jau viena kaste iztukšota. Es sarakstā atzīmēju tās grāmatas, kas jau atdotas prom, var papētīt. Varbūt tomēr kas ieinteresēs paņemšanai.  Atdodu jau par sviestmaizi.
Pie viena runājot - kopš kura laika Blaumanis, Gijs de Mopasāns un Šekspīrs ir makulatūra?
2. Zinu, ka mūsdienu jaunatne lasa un lasa daudz. Ne tā, kā 90jos, kad datorsaloni un citas tamlīdzīgas vietas bija pārņēmušas tolaiku jaunatnes prātus un veselo saprātu. Tik īsti vēl neesmu uzķērusi, ko lasa mūsdienu jaunais cilvēks. Jo grāmatas no manis paņēma apmēram mana gada gājuma cilvēki. Plus mīnus.
Ko lasa 30gadnieks un kas īsti viņu interesē? un 20gadnieks?
3. Nezinu, ko lasa cilvēks, kas spēja Margaritas Mičelas grāmatu Vējiem līdzi nosaukt par lubeni. Tā tomēr nopietna grāmata par cilvēku attiecībām, karu un spēju izdzīvot pēc kara. 
4, Veidojot rakstus par LFFB  ievietotajiem rakstiem, veidoju arī linku uz konkrēto rakstu, Diemžēl šie linki vairs nestrādā, jo pati lapa divas reizes ir nomainījusi savu dizainu, Diemžēl jaunajā versijā nav iestrādāts meklētājs, ar kura palīdzību varētu atrast minētos rakstus un pārlinkot. Tā ka interesentiem nāksies parakāties pa jauno lapas variantu, lai ko atrastu. Pari arī rakājos. Un pie viena - lapa ir darba procesā, pagaidām darbojas tikai iespēja ievietot rakstus. Pamazām nāks klāt visādi jaunumi un labumi.
5. Gribētos tomēr sastapt lielāku aktivitāti pie grāmatu atlases, jo tur tiešām nav sliktas grāmatas.
6. Jūtu, ka daudzi lasītāji jau krietnu laiku seko maniem rakstiem. Tāpēc pie viena gribētos uzzināt, kas viņua auzrauj manā blogā un ko vēl viņi gaida no manis. Jo rakstu un aprakstu to, ko redzu un domāju.

pirmdiena, 2018. gada 13. augusts

Margarita Mičela. Vējiem līdzi

Ik pa laikam pārlasu šo grāmatu. Man viņa patīk.
Attiecībā uz šīs grāmatas varoņiem sākšu runāt par Skarletu. Daudzi kritiķi ir lamājuši autori par to, ka varones tēls nav viengabalains un vietām ļoti lūzt un šie lūzuma momenti traucē uztvert varoni kā noteiktu personību. Man tā neliekas. Varone dzīvoja no sirds un pa īstam. Ar visiem kritumiem un cēlumiem neko no sava rakstura nepazaudējot. Jebkurā situācijā viņa aktīvi atrod izeju un tomēr nelūzt. Tādi cilvēki, kā viņa, daudz ko panāk un sasniedz.
Grāmatas beigās salūza Rets Batlers, kurš nespēja izturēt un saprast šo daudzšķautnaino personību, kurai vajadzēja vai nu visu, vai neko.
Melānija ir galīgs pretstats Skarletai. Mierīga, laipna un stipra savā mierīgumā un pastāvībā. Visi apkārtējie pie viņas tiecas. Arī Skārleta, kura Melāniju brīžiem uzskata par zosi, nevar neapbrīnot Melānijas gara stiprumu un ticību labajam cilvēkos.
Ešlijs man liekas tāds dieva dots, sapinies sevī cilvēciņš, kurš spēj pastāvēt un būt tik ilgi, kamēr viņam blakus ir Melānija ar savu gara stiprumu un siltumu. Pat Skarletas esamība nespēj viņu padarīt stipru. Grāmatas beigās viņš, tāpat kā Rets, salūzt. 
Grāmatā atainotās sievietes izrādās stiprākas savā būtībā par vīriešiem. Varbūt tas sanācis tāpēc, ka grāmatas autore ir sieviete. Vīriešu sarakstītajos romānos reti kad var sastapt stipras sievietes. Pārsvarā viņiem sanāk bāli tauriņi, kas vaimanā uz katra stūra pie mazākās izdevības.
Man grāmata patīk. Ļoti pat ieteiktu citiem to pārlasīt un pārlasīt.

svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Velns parāvis

Tas, ka es savas pārdomas, idejas un vēl kaut ko nopublicēju publiskā telpā, vēl absolutli nenozīmē to, ka tas ir jālasa tiem, kam principiāli nepatīk mani texti un manas pārdomas, kā arī tas. ko reizēm piedāvāju. 
Esmu pateicīga tiem, kas aizrāda uz kļūdām un neprecizitātēm, kas radušās nezināšanas pēc vai arī uz kādām drukas kļūdām. 
Es rakstu savu viedokli par kaut ko un ja tas ir nepieņemams manu zināšanu trūkuma dēļ vai kā tamlīdzīgi - paldies tiem, kas korekti aizrāda un norāda virzienu, kurā meklēt risinājumu.
Tāpat - ir tēmas, kuras rakstu tāpēc, ka man liekas svarīgi par to uzrakstīt, pavisam nenozīmē, ka krāju punktus vai kā tamlīdzīgi. Tās ir manas domas un pārdomas par kādu tēmu. Ja nepatīk, nelasiet, nav spiesta lieta. Iztiksim bez uzbrukumiem.
Ja es ko nezinu vai īsti nesaprotu - vai tas ir pamats  uzbrukumam? 
Ja manas domas un pārdomas neiekļaujas kādās tur normās un uzskatos - vai tas ir pamats uzbrukumam?
Kungi un dāmas - pirms komentējiet manis rakstīto, padomājiet par maniem jautājumiem.

Par tradīcijām runājot

Esmu priecīga, ka mūsu tautai ir varām un gadsimtiem cauri iznesta tradīcija, ko sauc par Dziesmu un deju svētkiem, kad Rīgā sabrauc ne tikai Latvijas latvieši, bet arī ārzemju diasporu latvieši un viesi no citām tautām. Un šī tradīcija, liekas, būs neiznīdējama, jo pārāk daudz jauniešu piedalās šajos svētkos. Par šo svētku kopības sajūtu esmu rakstījusi ne reizi vien, patlaban nedaudz atkārtojos.
Patīk, ka pēc Rīgas 800gades pilsētu svētki ir ierakstījušies mūsu tautas tradīciju jostā. Un tie katrai pilsētai ir savi un neatkārtojami unikāli noskaņās un norisēs. 
Kopīgā Līgo svētku svinēšana arī pakāpeniski iesakņojas par tradīciju, it sevišķi Rīgā un, pieļauju, ka arī citās lielākās pilsētās. Tiesa, gribētos no šiem svētkiem ko vairāk, ne tikai koncertu uz estrādes un lielu daudzumu pārtikas pārdošanas punktu par drusku uzskrūvētām cenām. Gribētos, nu vismaz Rīgā noteikti, jo esmu rīdziniece, lai pilsētniekiem būtu iemesls uz šo pasākumu uzvilkt goda tērpu un baudīt svētkus ar vairāk piedāvātiem pasākumiem ne tikai Daugavmalā, bet arī parkos un skvēros. Dejas, rotaļas. visādi konkursi un citas atrakcijas. Nu, lai sanākušie cilvēki būtu vairāk ar kaut ko aizņemti un justos labi. Bet tas laikam organizatoriem vairāk jāpiedomā. Es saprotu, ka svētkiem atvēlētie līdzekļi ir tik cik ir, bet kaut ko jau var izdomāt kaut par velti iesaistot brīvprātīgos palīgus. Bet, nu tas ir laika un pilsētas vadības jautājums.
Muzeju nakts ļoti iesakņojusies tradīcijās. Un šī jau ir starptautiska tradīcija, kas man ļoti patīk. Protams, uz muzejiem var aiziet arī citā reizē un laikā, bet šai naktij ir sava īpatna gaisotne, kad cilvēki ir ļoti draudzīgi, muzeji piedomājuši pie īpašas noskaņas radīšanas. Patīk tas, kas šai naktij sāk pamazām pieslēgties arī tādas vietas, kuras par muzejiem īsti nenosaukt, piemēram Prezidenta pils. 
Patīk Jelgavā notiekošie smilšu un ledus skulptūru svētki katrs savā gadalaikā. Beidzot jāsasparojas kaut uz vieniem no tiem aizbraukt un apskatīties dzīvajā, ne tikai citu uzņemtās fotogrāfijās.
Par katras ģimenes individuālajām tradīcijām grūti spriest. Varu runāt tikai par savu ģimeni, kurā pagaidām nevaru rast svētku risinājumu visu kopāsanākšanai. Pagaidām tas visai dzimtai sanāk kopāsanākt uz kāda bērēm. Bet gribas pamazām atjaunot kopāsanākšanu kādos svētkos pie bagātīgi klātiem galdiem, jauniešu rotaļām, sarunām par paaudzes vienojošām tēmām un tamlīdzīgi.
Pagaidām mana un dēla mazās ģimenītes tradīcija ir dēla un viņa draugu ietusēšana pie mums svētdienās, kad notiek kāda spēle. Un tad ir silti un jauki, ka kaut kas notiek un ir labi. Ir dzīvība mājās.
Ja vēl kas ienāks prātā, uzrakstīšu.

Dažas domas

1. Nu nesarotu tos cilvēkus, kas saviem kaķiem apgriež nagus. Tie taču viņiem nomainās dabiskā ceļā. Jā, viņiem ir tendence apskrāpēt mēbeles, bet var taču to lopu pieradināt apstrādāt ar nagiem vienu koka mēbeli, kuru man pārāk žēl. Mums mājās tas ir viens ķeblītis, kuru zvērēns regulāri trin ar nadziņiem. Toties pārējās mēbeles necieš. 
Un tie mētelīši suņiem. Tas zvērs izskatās vienkārši nelaimīgi smieklīgs tajos krāsainajos krāmos, Labi, ziemas periodā tie mētelīši ir vietā tām sīkajām karikatūrām par suni, bet normāla lieluma suni ar kārtīgu apspalvojumu vēl ietērpt mētelītī - vai cilvēkiem galva strādā?
2. Pērnziem manis izliktie grāmatu saraksti izdalījās ātri, šoreiz pagaidām ir klusums. Varbūt saraksts ir par garu? Atdodu jau par smiekla naudiņām. 
4. Rudens jūtas, jo rīti jau kļuvuši baigi vēsi. Būs jāpielauž mājinieki uz nakti turēt logus ciet. Vismaz es jau esmu iedzīvojusies iesnās un klepū. Tādā pavieglā bronhītā.
5. Pat bezalkoholiskais alus īsti vairs nevelk. Bet ir noderīgs, ja ir iedzerta kaut viena glāze vīna. Grādu nav, bet uz tualeti dzenā tāpat, kā alkoholiskais alus pie viena iztīrot organismu no alko sastāvdaļām, Pat to jau esmu pasākusi lietot mazās devās, vairāk dzeras ūdens un limonādes. Savā ziņā priekš, ka no tās biežās skārdeņu lietošanas esmu tikusi pakāpeniski vaļā un varu bez tām izturēt.
6. Tā  arī nesaprotu, kāpēc tie trīs novecojušas tēmas raksti joprojām karājas priekšējā lapā septiņu populārāko vidū, Vai tiešām man nav citas uzrakstītas tēmas, kas šos rakstus varētu nobīdīt malā?
7. Esmu jau kaut kur rakstījusi, bet tāds dīvains paradokss - vasaras mēnešos mani lasa un komentē daudz vairāk, nekā ziemas mēnešos. Kādi strīdīgi raksti par kādu tēmu jau parādās cauru gadu, tik ziemas mēnešos ir klusums.

sestdiena, 2018. gada 11. augusts

Kārtējais grāmatu saraksts. Ja nu kādam vajag un noder.

1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. 4 grāmatas no Blaumaņa kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu - atdots
3. Tūkstots un viena nakts - 1 eiro - atdots
4. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi
5. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
6. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
7. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
8. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi
9. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
10.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
11. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
12. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
13. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi
14.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
15. Jaroslavs Hašeks. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā - 0,50 centi - atdots
16. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
17. Onorē de Balzaks. Zaudētās ilūzijas, - 0,50 centi - atdots
18.  Pāvils Rozītis. Izlase - 0,50 centi - atdots
19, Roberts Sēlis. Es stāstu par sevi. Leišmalē. - 0,50 centi - atdots
20. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
21. Latviešu tautas teikas. Izlase - 1,- eiro - atdots
22. Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata (krievu valodā) - 0,50 centi - atdots
23. Alfreds Širokauers. Kleopatra - 0,50 centi - atdots
24. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
25. Dzintra Žuravska. Maksa par nodevību, - 0,50 centi - atdots
26. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
27. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
28.  Gerhards Holes-Baumerts. Alfons Trīcvaidziņš - 0,50 centi -atdots
29.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
30.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
31. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
32.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi
33. Svifts, Gulivera ceļojumi, - 0,50 centi - atdots
34. V. Plūdonis,Darbu izlase, - 0,20 centi - atdots
35. A. Breidaks, Valodas izcelšanās. - 0,20 centi - atdots
36. J. Družņikovs. Garlaikoties aizliegts - 0,20 centi - atdots
37. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi
38. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
39. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
40. Laimonis Kamara. 7 x 7. - 0,50 centi - atdots
41.  G,Kurpnieks, N.Šestakovs, Ziņo simt četrdesmit septītais. - 0,20 centi - atdots
42.Aleksandrs Čaks. Kļavas lapa. - 0,50 centi - atdots
43.Skaidrīte Cielava. Mākslinieks un viņa darbnīca. - 0,20 centi - atdots
44. L. Akurātere. Anta Klints. - 0,50 centi - atdots
45. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi                       

piektdiena, 2018. gada 10. augusts

Laulības institūts

Laikam jau tas bums iesākās ar manu paaudzi, vai paaudzi pirms. 
Kādreiz, ja precējās, tad uz mūžu un tā tālāk. Šķiršanās bija kaut kas negodam līdzīgs. Un arī pati procedūra varēja ievilkties gadiem, kur rezultāts vēl nebija īsti paredzams. 
Tomēr arī joprojām baznīcas laulība skaitās uz mūžu noslēgta, bet ir pieņemti kaut kādi lojālāki principi, kas atļauj baznīcā noslēgtu laulību atzīt par spēkā neesošu. To dzirdēju pasen, laikam televīzijā pie māsas mītējoties.
Vismaz manā uztverē ģimenes nodibināšana ir pārdomāts projekts ilgam laika periodam "līdz nāve mūs šķirs". Man šis teiciens sanāca ar otro laulību, kad tobrīd neārstējams fakts aizrāva mūžībā vīru.
Tagad liela daļa precas un šķiras uz nebēdu, par atbildību un tamlīdzīgām lietām nedomājot. Labi, ja laulībā nav dzimuši bērni, kuriem tomēr augšanas procesā ir vajadzīgi abi vecāki. Un arī vēlāk. 
Nezinu kāpēc, bet daudzi mūsdienu vīrieši uzskata, ka bērnu māte un mīļotā sieviete ir divas dažādas personas.Nav godīguma pret abām.
Daudzi jauc iemīlēšanos, aizraušanos ar mīlestību, kura tikai gadiem ritot nostiprina attiecības un visu pārējo. Daudzas laulības pajūk pie pirmajām grūtībām, kuras varētu un vajadzētu kopīgi atrisināt. It kā šķiršanās būtu vieglākais risinājums. Bet problēmas jau paliek un tās nereti tiek ievilktas nākošajās attiecībās, kuras atkal izjūk nerisinātu problēmu rezultātā.
Labi, nerunāšu par savu pieredzi šajā jautājumā. Svētā nekad neesmu bijusi, bet laulību esmu mēģinājusi saturēt un noturēt visādi. Bet, nu sanāca kā sanāca ar visām attiecībām.
Gribētos jaunajiem pateikt - pirms radiet bērnus un precaties, līdz galam izdomājiet - vai tas cilvēks, ar kuru patlaban esat kopā ir uz mūžu un kopīgu ceļu labās un ļaunās dienās. Ja tā nav, tad nav ko mocīt kaķi un labāk attiecības izbeigt tūlīt un tagad, lai cik sāpīgi tas arī nebūtu. Pirms metaties kādās attiecībās, padomājiet par sekām. Jo - ja vienam tas var būt kaut kāda mirkļa aizraušanās, tad otram tas var būt daudz nopietnāk. Tā arī ir kaķa mocīšana. Nav ko mocīt cilvēku, ar kuru pat nedomā veidot pastāvīgas attiecības. Mirkļa seksam ir prostitūtas, kur nav abpusēju saistību tikai darbs un alga par to.
Varbūt es te daudz putrojos tekstā un tas ir grūti saprotams, bet mana doma kaut kur saskan ar Ziedoņa reiz izteiktu frāzi "precieties aiz mīlestības", kuru varu papildināt - aiz mīlestības, nevis iemīlēšanās, kura ātri pāriet.

ceturtdiena, 2018. gada 9. augusts

Patīk/nepatīk/dublis 3

1. Patīk tas, ka tagad, iestājoties Eiropas savienībā cilvēkiem ir atvieglota ceļošana pa Eiropu un iepazīšanās ar Eiropas skaistākajām vietām un kultūrām. Tomēr nepatīk tas, ka mēs maz ceļojam pa mūsu pašu mazo valstiņu. Mums arī ir daudz vietu, ko redzēt un iepazīt. Tāpat - it kā vienota latviešu kultūra, bet katrā novadā, katrā vietā ir savas variācijas par latviešu kultūru, tās iezīmēm. Varbūt tomēr, pirms doties uz ārzemēm, ir vērts pabraukāt pa mūsu pašu valstiņu un iepazīties ar tās kultūrvidi dažādos reģionos.
2. Patīk aicinājums iegādāties Latvijas preci, ko arī iespēju robežās daru. Lielveikalos var atrast ļoti daudz pašmāju ražojuma. Kaut vai to pašu pārtiku. Tomēr nepatīk tas, ka pašmāju prece reizēm ir dārgāka par ievesto. Un situācijās, kad jāskaita nauda iepērkoties pirkums nosliecas par labu lētākajam.
3. Patīk Ķirsona Lido tīkls. Īsta latviešu virtuve un ļoti garšīga. Un visi Lido ēdināšanas punkti ir patīkami acij noformēti. Tomēr nepatīk tas, ka tur viss ir samērā padārgs. Ne vienmēr var atļauties turp doties ieēst pusdienas. 
4. Patīk, ka guļamrajoni ir gluži vai kā mazi ciemati, kuros īpaši nav jāpiedomā - vai tu vasaras laikā izskrien uz veikalu čībās un mājas biksēs. Un dienas laikā ir neliela auto kustība. Gluži kā vecos laikos pilsētas centrā. Patīk, ka ir miers un klusums, nekas zem loga negrab - piemēram tramvajs vai trolejbuss un smagie auto. Nepatīk, ka esi piesiets pie transporta un nevari centrā aizkavēties gluži vai līdz vieniem naktī. Jo jāpaspēj vismaz uz pēdējo transportu vēlamajā virzienā. Centrā no visurienes uz visurieni var īsā laikā ar kājām izstaigāt. No centra uz Purvciemu, piemēram, vai Imantu ir apmēram stunda kājām ejama, ja viss transports ir nokavēts, bet mājās ir jātiek.
Pie viena - patīk doties uz centru sapucētai. Sevi parādīt un citus apskatīties.

Drusku par sevi

Šeit komentāros izskan versijas un mājieni par manām attiecībām, tad nu uzrakstīšu skaidri, lai nebūtu nekādu mājienu un versiju gūzma.
1. Esmu atraitne, pietiekoši pieaugusi, lai būtu pieaudzis dēls.
2. Man netrūkst pielūdzēju, ik pa brīdim izveidojas kādas attiecības, kuras izjūk tai mirklī, kad saprotu, ka nespēju uztvert cilvēku pietiekami nopietni, lai turpinātu attiecības.
3. Man nepatīk cilvēki, kas jau pirmajā randiņā piedāvā gultas sporta veidu.
4. Mans veselības stāvoklis pieļauj invaliditāti, kuru tad arī izmantoju. Cenšos piestrādāt pavasara/vasaras mēnešos darbu noformējot oficiāli ar līgumu un nodokļiem, tā ka pie viena esmu vēl godīgs nodokļu maksātājs.Tiesa, ja patrāpās kas tulkojams, tas tiek rēķināts kā draudzīga izpalīdzēšana par kuru paldies izskan aploksnē.
5. Adīšanu un sveču taisīšanu, kas bija mana bloga pirmsākuma ideja, pagaidām esmu atstājusi novārtā, bet drīzumā šo nodarbi, vismaz sveču taisīšanu atsākšu un tad še parādīsies bildes ar tām. Un tās pat varēs iegādāties pie vajadzības.
6. Bija laiks, kad sataisīju daudz parādu, tagad pakāpeniski tieku no tiem vaļā un lielāko daļu jau esmu nosegusi. Izdzīvot no savas pensijas spēju pateicoties tam, ka ik pa brīdim piestrādāju, atdodot parādus vēl veidoju nelielus uzkrājumus tiem mēnešiem, kad darba nav. Vismaz reizi gadā ieliekos slimnīcā uz profilaktiskajām pārbaudēm mēneša garumā. Tad arī naudiņa ietaupās. Vispār, izlāpos un varu par piedalīties dēla mājsaimniecībā.
Tas pagaidām viss. Ir kādi jautājumi?

trešdiena, 2018. gada 8. augusts

Vēl šis tas

Jau ceturtais ieraksts šodien, bet tas nekas. Kaut kā pārcietīšu un ir ko teikt. Nedaudz iz dzīves un kādam var noderēt.
Dēls rīt oficiāli šķir savu laulību, kura pastāvēja drusku vairāk par pusotru gadu, kaut arī kopā viņi bija gadus četrus. Tiesa. pa vidu bija mazs attiecību pārrāvums, pēc kura viņi atkal sagāja kopā un pat apprecējās. 
Bet kur šajā storijā ir sāls - ja pāris pajūk un pēc tam atkal mēģina saiet kopā un lāpīt attiecības, tās apriori ir nolemtas neveiksmei un kraham. Pati to esmu piedzīvojusi un paziņu vidū arī šādi gadījumi ir bijuši un pastāv. Savā ziņā likumsakarība, kas jāņem vērā, veidojot attiecības. Vecā gudrība, ka salīmēta krūze ir tikai salīmēta krūze un nekas to nepadarīs par vienotu veselumu.
Kad ir pajukušas attiecības, ļoti jāpiedomā pie tā, vai vērts atkal saiet kopā. Jo pajukšanai ir bijis kāds iemesls un diezin vai kas ir mainījies šajā iemeslā, kaut arī cilvēki paši ir pamainījušies mazuliet. Jebkurā gadījumā nav garantijas, ka attiecības ar laiku neieies atpakaļ tajā pat gultnē, kas bija par iemeslu pajukšanai jau pirmajā reizē.
Mans padoms - nekad nemēģiniet atjaunot attiecības, kas reiz ir jukušas.

Autors - Kalvis Krastiņš


Vēl daži raibumi

Māsa uzstādījusi ultimātu pa šīm divām viņas atvaļinājuma nedēļām aizvākt prom visas tās manas mantas, kas tur vēl palikušas. Tagad iestājusies problēma - uz kurieni vest, kur nolikt, lai pēc varētu izšķirot promdodamajās un atstājamās. Man jau tā te stāv neizpakots maiss, jo esošais skapis ir pilns, koridora skapī karājas dēla lietas, bet ir jau vēl trauki, citi sīkumi un dažas gleznas. Šajā mītnes vietā vēl ir daudz drēbju, kuras valkāja puikas vectēvs pirms došanās uz pansionātu; puikas tēvs nav izšķirojis lietas, kuras atstāt un kuras delitēt. Vot tev problēma, kura jāatrisina divu nedēļu laikā. 
Kaut arī mums ar māsu pa lielo ir puslīdz ciešamas attiecības, jo neizeju uz kašķiem un mēs varam cilvēcīgi aprunāties. Kaut kāds apburtais loks. Vakarā būs ar puiku jāaprunājas. Un varbūt arī ar bijušo saimnieci - par pagaidu daļu mantu nolikšanu.
Šī divu nedēļu problēma savā ziņā aptur arī manus darba meklējumus, jo jārisina tās problēmas, kas uzkritušas.
Ar māsu tiešām grūti sarunāties, jo viņa iz vēl nervozāka par mani. Es vismaz pie ārstiem eju un mēģinu tikt galā ar nervozumu un pat reizēm palietoju nomierinošas tabletes, bet māsu pie ārstiem šajā jautājumā dabūt pagrūti. Nekad nav laika un naudas.
Ar dēlu arī šobrīd grūti sarunāties, jo rītu stāv priekšā vizīte pie notāra laulības šķiršanas jautājumā. Un es redzu, cik tas viņam ļoti sāp. Laikam ne da līdz krustmātei un šo problēmu risināšanai.
Un abās situācijās padoma nav, tikai nogaidīšanas laiks, Diemžēl. Jo mana iejaukšanās sabojātu visu vēl vairāk.

Raibumi

1. Rīti jau sāk palikt vēsi. Drīz laikam uz nakti būs jāsāk vērt logus ciet. Augusts ieskrējies un ir tāda sajūta, ka vasara ir beigusies, kaut arī tīri teorētiski vēl ir vasaras mēnesis un īstenais rudens iestājas kaut kur septembra beigās.
2. Pagaidām rādās, ka puika baidās no sarunas ar manu māsu, lai atrisinātu to konflikta situāciju, kas viņiem bija izveidojusies n gadus iepriekš. Pagaidām tikai plātu rokas, jo puika jau liels, kājas līdz zemei sen jau izaugušas. Ceru, ka šo divu nedēļu laikā, kamēr māsa ir Rīgā, viņiem izdosies izrunāties.
3. Man patīk rīti, kad visi vēl guļ, bet es klusi savā nodabā ņemos ar kompi. Tad ir miers un klusums, dienas darbi vēl nav ieskrējušies un var savas lietas sakārtot vismaz neta vidē.
4. Jaunnedēļ braucu pie ārsta pēc papīriem un pēc tam uz deāku grupu pagarināt. Šoreiz uz pieciem gadiem. Ir savs funs izmantot invaliditātes priekšrocības. Šis tas sanāk pa lēto. Ne tikai ceļš visā Latvijā braukājot ar sabiedrisko transportu. No sākuma bija neierastuma sajūta pie transporta vadītāja pērkot biļeti ar trim nullēm, nu jau pa šiem trim gadiem esmu pieradusi pie šīs ērtības,
5. Tantuks, kurš dzīvo stāvu virs mums, no rītiem mierā neliekas un ar savu spieķi baigi dauzās gar logu, ja kāds no mums iedomājas virtuvē uzsmēķēt. Ja smēķējam manā istabā pie atvērta loga, šādu problēmu nav.

otrdiena, 2018. gada 7. augusts

Njap

Šādu tualetes papītu ražo Ukrainā.

Man tomēr patīk

Man tomēr patīk šādas pasēdēšanas, kas bija svētdien pēcpusdienā, kad te, mazajā istabiņā salasījās daudz tautas un par daudz ko runāja un raidījums kompī pildīja fona funkcijas. Arī vakar vakarā un šorīt no rīta.
Bija sarunas, jautrība, jaunumu pastāstīšana. 
Tas viss radīja mājīguma un ģimeniska siltuma sajūtu, kad divas paaudzes sēž kopā un nevienam nav garlaicīgi. Gribētos jau, lai tādi vakari biežāk atkārtojas. Ceru, pamazām izdosies.
Gribētos jau, lai te pulcējas ne tikai dēla draugi, bet arī manējie tuvākie draugi un mazdrusciņ radu un nevienam nebūtu garlaicīgi. 
Tāds sen aizmirsta lieta kā vakarēšana mūslaikos. Visi kaut kur steidzas, tik dažādos laikos pārrodas mājās un ir tik īgni noguruši.... Bet tāda pasēdēšana ļauj uzzināt daudz ko jaunu, iegūt jaunus iespaidus un vispār laikam jau ir paaudžu vienojošais elements.

Iet jautri

1. Tas, ka šajā laikā visiem logi stāv vaļā, nav brīnums. Un tagad noliegts smēķēt uz balkona arī ir fakts, kuru jāievēro. Mums to izteikti lūdza ievērot kaimiņiene, kas dzīvo virs mums. Šorīt sanāca saķeršanās ar vienu tantuku, kuram virtuve virs mums, ar spieķi dauzījās pa mūsu logu un rupji lamājās. Un es pat nebiju izliekusies pa logu laukā. Lai ejot citur pīpēt. Tagad vairs savā virtuvē nevar pīpēt,vai? Varbūt aizliegt arī ēdienu smaržas no dzīvokļiem, kas reizēm piepilda kāpņu telpu, kad saimnieces gatavo ēst?
2. Kad skatos savu bloga skatījumu statistiku, vārdiski man ir lielāks apmeklējumu skaits, nekā grafiskais rādījums. Laikam pieskaitās gan manas ieskatīšanās šajā lapā un atbildu uz komentāriem, kā arī boti, kas indeksē. Tomēr es varu arī maldīties, Katrā gadījumā man īsti nav skaidra tā statistikas dažādo rādījumu būtība. 
3. No rīta jaunatne diezgan aktīvi apsprieda vēlēšanas un bija jautri klausīties viņu komentārus pie partiju esošajiem nosaukumiem un aktīvi sacerēja visādus jautrus partiju nosaukumus. Nezinu, vai izdosies viņus rudenī pielauzt iet uz vēlēšanām. Galu galā, ne tikai pilsoņa pienākums, bet arī tas, ka jāievēl tomēr tie, kurus pēc nenāksies lamāt.
4. Laiks pietiekami pavēss, lai beidzot varētu normāli darboties virtuvē un nepārkarstu.
5. Un pats jautrākais ir tas, ka pati neredzu reklāmas savā blogā, kaut citi tās redz. Citos saitos es redzu reklāmas. laikam AdSense ir uz mani sadusmojusies. Būtu interesanti uzzināt, ko kurš kurā mirklī redz. Un vai tas ir kaut kā vērts.

pirmdiena, 2018. gada 6. augusts

Man patīk šis vakars

1. Pārradās māsa atvaļinājumā no Nīderlandes uz divām nedēļām. Šovakar tikāmies un man patika viņas atvestie cienasti un jaunās drēbes. Bija murrātīga sajūta, ka viņa atkal ir sasniedzamā attālumā, kaut arī tikai uz divām nedēļām. Viņai būs vesela gūzma ar darīšanām, tāpēc jau ņemts atvaļinājums un man būs viņa jāizķer, lai savā bijušajā istabā krāmētos ar savu mantu rediģēšanu.
Daudz neko šodien nepārrunājām, vairāk stāstīju par to, kas jauns Rīgā notiek un ir noticis, kā pilsēta pa vasaru mainās, jo daudz kas rodas no jauna vai tiek kapitāli remontēts un uzlabots.
Man māsa pa šo pusgadu, ko viņa bija prom, tiešām bija  pietrūkusi, žēl, ka atbraukusi tikai uz divām nedēļām. Bet gan jau kaut ko izdomāsim, lai kopā kur aizietu un pafočētos.
Vēl tikai jānoskaidro, ko viņa sarunājusi, jo viņiem ilgu laiku bija nerunāšanas periods, tagad kaut kas ir iekustējies.
2. Drusku bojā garīgo tas, ka puikam ir šķiršanās process un viņam nav īsta garīgā.
3. Tomēr pašreiz ir jauki, jo mēs pašlaik esam četri cilvēki, skatāmies filmu un pa vidu stāstām anekdotes. Ir kaut kāds neizsakāms siltums, Ir dēls, dēla draugs un jauna dēla draudzene. Ir silti un mājīgi. Sen tā nav bijis, ir miers apkārt un dvēselē.

Iekšpagalms Purvciemā diezgam miglainā mirklī



svētdiena, 2018. gada 5. augusts

Maza tējas iepozēšana


Vēlreiz par mājdzīvniekiem

Kad rakstīju par izlutinātajiem mājdzīvniekiem, komentāros aizrunājāmies arī pat kārtīgiem lauku minkām un suņiem. Kaut kāda aizpeldēšana no tēmas sanāca. Tekstu pašu pārlasot, sapratu, ka rakstot es dažas domas esmu nepateikusi, vai izteikusi neprecīzi.
Tagad pacentīšos izteikties precīzāk. Tik nevainojiet mani, ja reizēm sanāks kas no cikla "toreiz un tagad". Ir vērts zināt par "toreiz", lai labāk izprastu "tagad". 
Drusku pastāstīšu par savu pirmo minku, kurš 1989.gadā tika uzdāvināts bērna vecmammai un tur ļoti labi jutās. Minka bija pieradis ēst zivis, reizēm kādu gaļas gabaliņu kā našķi, arī no piena un krējuma neattiecās. Tanī pat gadā bērna vectēvs apmeklēja ekskursijā ASV un kaķim atveda wiskas konservus, ko tolaik mūsu veikalos dabūt nevarēja. Kaķa attieksme - "man uzšķaudīt uz to labumu, ēdat paši". Jāpiezīmē, ka minka, lai viņam vieglas smiltis un saulaina mākoņa maliņa, bija tipisks pilsētas kaķis.
Arī manas bērnības suns - pilsētas suns - ēda, ko tam deva un neatteicās no biezpiena, krējuma un kārtīga kaula, ko apgrauzt, Ēda visu, ko devām pat no sava galda, Jāpiezīmē, ka tolaik tomēr ēdiens netapa tik nu ļoti pārsātināts ar visādām garšvielām, kas pieejamas tagad. 
Viss tomēr atkarīgs no tā, ko un kā ēst mēs pieradinām savus mājdzīvniekus. 
Kad vēl mītējos pie māsas, mums vienu brīdi bija divi kaķi - brālītis un māsiņa. Kad nepietika naudas veikala smiltīm, nesu no pagalma āra smiltis kaķu tualetei un viņiem bija po, ka tik ir kur pakasīties un aiziet uz tualeti. Nebija izvēlīgi, Papildus specializētajai kaķu barībai neatteicās arī no citas barības - desas ripiņas, kāda cīsiņa vai gaļas gabaliņa. Pat pienu un krējumu uzskatīja par ēdamu.
Par tagadējiem lauku minkām un suņiem runājot - diezin vai kāds zemnieks iedomāsies pirkt savam dzīvniekam ko specializētu, kad nauda nepieciešama saimniecības lietām un ir svarīgākas lietas pērkamas par wiskasiem un citām lietām. Tas zvēriņš dabūs to, ko nu saimnieks varēs atļauties viņam iedot.
To zvērēnu barošanā tomēr viss ir atkarīgs no tā, pie kādas barības mēs viņus pieradinām no pašas bērnības, 
Pašai tagad ir pilsētas mājas kaķis. Precīzāk - dēla kaķis, kas no bērnības diemžēl pieradināts pie tās specializētās mākslīgās barības. Sauso barību grūti noteikt - kuru šķirni ēdīs, kura stāvēs bļodiņā tik ilgi, kamēr iestāsies "pagaidām nekā cita nav, tad nu jāēd, ko dod". Krējums un citi piena produkti vairs nav kārums - "ēdiet paši". 
Vispār, ja jau runā par ēdienu, kādreiz tas bija maķenīt dabiskāks, bez visādām tur E vielām un tamlīdzīgām lietām. Tātad veselīgāks gan cilvēkam, gan zvēram. 
Vispār - te varētu gari un plaši izrunāties, var būt kaut kas vēl ienāks prātā atbildot uz komentiem, ja tādi būs. 

sestdiena, 2018. gada 4. augusts

Kabaču sautējums

Varbūt kādam noderēs ideja. 
Neizskatās gluži kā restorānā sagatavots un pasniegts, bet tomēr....
Sastāvdaļas:
1. 1 vidējs kabacis
2. iepriekšējā dienā vārīto kartupeļu pārpalikums
3. 1 svaiga gurķis
4. 4 nelieli vai viens vidējs tomāts
5. 1 neliela paprika
6. 1 neliels vai 1/2 sīpola
7. 1 neliels ābols
8. 5 marinēti šampinjoni
9. 1 pavisam mazītiņa svaigā kāposta galviņa
10. garšvielas pēc izjūtas un vēlmes
11. vistas buljona kubiciņš
Ja ir vēlme, var papildināt ar krējumu.
Gatavošanas process:
Sagriež kabaci kubiciņos, ievieto katlā, pielej nedaudz ūdens un piemet buljona kubiciņu. To visu jau var likt vārīties uz aktīvas uguns, piemetot tās garšvielas, kuras liekas interesantākas. Pārējo visu pievieno sev ērtākā kārtībā. Tikai jāatceras, ka sīpols, paprika, tomāts un kāposti (sasmalcināti) ir jāpievieno apceptā veidā un katrs no šiem ingredientiem jāapcep un jāpievieno sautējumam dziļi individuāli, nevis visi barā.
Sāli, vismaz es, neliku, jo man neprasījās. Pietika ar sāls līdzdalību garšvielās un marinētajos šampinjonos.
Manējiem mājiniekiem vismaz garšoja un tika prasītas papildporcijas.

piektdiena, 2018. gada 3. augusts

Izlutinātie mājdzīvnieki

Padomju laikos un vēl 90tajos, kad veikali nebija tik pilni ar visāda veida specializētu suņu un kaķu pārtiku un specializētajām kaķu tualetes smiltīm, tie zvērēni ēda gandrīz vai to pašu, ko cilvēks taisīja sev un ģimenei. 
Tagad pamēģini vien ieliet sunim bļodiņā gaļas zupu. Tas lops būs aizvainots savās labākajās jūtās un blenzīs tev virsū tik pārmetoši žēlabaini, ka teciņus vien aizskriesi uz veikalu pēc suņa barības. Ar kaķiem vēl trakāk. Krējuma drusku lūdzu nepiedāvāt - nav ēdams. Padomjlaika kaķiem tas bija kārums, un piens arī. Pat sētas kaķus barojošās tantiņas pērk specializēto kaķu pārtiku. Tiesa, tie vel nav tik izlepuši uz smiltīm, kurās atstāt aiz sevis mēslojumu. 
Un tās visāda veida drēbītes tam suņalopam..... Vai tiešām suņu mīļi nesaprot, cik stulbs izskatās un varbūt tā ari jūtas suns, kuram uzvilkts kaut kas mētelītim līdzīgs? Reiz redzēju Vecmīlgrāvī vienu dziļi nelaimīgu čau-čau suni, kuram rudenī pie maziem plusgrādiem jau bija uzvilts mētelītis. Un lietus nemaz netaisījās, bija jauka, saulaina diena. 
Mīļie, nu radiniet savus suņus pie tā, ka tie ēd visu, ko dod. Un kaķus arī. Lētāk sanāks un dzīvnieks būs veselīgāks.

Profesijas, likumdošana un tamlidzigi

Tāds dīvains paradokss - zagļi, laupītāji, kontrabandisti un tamlīdzīgas profesijas ir pastāvējušas jau nu ļoti sen, pat pirms kristietības un 10 baušļiem. Un cilvēki visādos veidos ir pret tiem cīnījušies. Tomēr liekas, ka šī cīņa ir rada Sīzifa akmenim. 
Lai kādus likumus un sodus piemērotu, nekas nelīdz. 
Varbūt jāpieņem kas tāds likumdošanā vai jāmaina kas sabiedrības apziņā, ka šīs nodarbes izzudīs pašas no sevis, jo nerentēsies. 
Tā pēc sausā likuma atcelšanas ASV izzuda alkohola kontrabanda un nelegālās dzertuves - nerentējās, jo bija atļauts. Tā pie mums izzuda 90to gadu rekets, jo likumdošana tika sakārtota tā, ka rekets vairs nerentējas. (Tiesa, reizēm liekas, ka valsts ar savu nodokļu politiku pārņēmusi reketa funkcijas).
Runājot par prostitūciju mūsu valstī. Tā ir un pastāv un pastāvēs, kamēr vien būs pieprasījums. Nezinu, vai kas likumdošanā ir sakārtots šis profesijas jautājumā. Mans novecojies iespaids - Saeima ar šo jautājumu ņēmās kā ar karstu kartupeli mutē un ne pie kā nenonāca. Varbūt tagad kas drusku ir mainījies, nezinu. Sen neesmu pasekojusi notikumiem.
Mans subjektīvais viedoklis - jālegalizē šī profesija ar visām no tā izrietošajām sekām. Ieskaitot aizsardzību pret vardarbību, jo tieši viņas visbiežāk pakļautas vardarbībai no vīriešu puses. Kā es to domāju? Esmu dzirdējusi, internetā lasījusi, ka daudzi vīrieši noalgo viņas konkrētam pakalpojumam, tad nesamaksā un pie viena vēl paņirgājas. Tā tomēr nav pārāk godīgi.
No visa iepriekš minētā - pa druskai jau esmu dzirdējusi, ka kaut kas likumdošanā top darīts, lai vismaz kontrabandu apkarotu. Nesen pat dzirdēju (tiesa, pārbaudījusi neesmu), ka ir legalizēta marihuānas ievešana mūsu valstī medicīniskiem nolūkiem. Tik nezinu, kur medicīnā var izmantot marihuānu. Morfiju jā, bet marihuāna?

ceturtdiena, 2018. gada 2. augusts

Patīk un nepatīk/dublis 2

1. Patīk, kā Ušakovs, ņemot labo piemēru no Lemberga, sakārto pilsētvidi. Ielu segumi top atjaunināti, tapuši cool bērnu laukumi, Ziedoņdārzs arī tapis krāšņāks pēc atjaunošanas darbiem. Nepatīk, ka viņu lamā par kaut kādiem man nesaprotamiem grēka darbiem. Nepatīk, ka Lembergs raujas lielajā politikā un cer uz Saeimu. Ventspilī viņš ir īstajā vietā un telpā. Rubiks savulaik pilsētas mēra amatā ari bija vietā un telpā, bet līdzko aizgāja lielajā politika - čiks vien sanāca un kur viņš ir tagad?
2. Patīk, ka Rīgā ir daudz zaļās zonas un Dārzu un parku trests strādā, lai uzturētu kārtībā pilsētas centrālos parkus un tos pa druskai pamazām labiekārtotu. Nepatīk, ka trestam nepietiek resursu, lai dizainiski sakārtotu pilsētas guļamrajonu zaļās zonas. Šajās zaļajās zonās darba daudz un pietiktu ko darīt ilgam laikam. Iedzīvotāji tikai paldies pateiktu. 
3. Patīk, ka datorsalonu ēra ir beigusies, lielākai daļai iedzīvotāju datori ir mājas, ja vajag ko izprintēt, ir vietas, kur to var izdarīt. Kopētavas vai tamlīdzīgas vietas. Datorsaloni jau bija tās vietas, uz kurieni skolasbērni diezgan bieži bēga no stundām un notērēja skolas pusdienām doto naudiņu. Nepatīk, ka datorsalonu vietā tagad pilna Rīga ar "laimētavām", kurās pat pieaugušie atstāj ne mazu naudu. "Laimētavas" tiešām būtu jāaizliedz, atstājot tos aparātus tikai luksus klases viesnīcās ārzemniekiem ko "papriecāties".
4. Patīk jaunā apbūve pilsētā. Tagad katrai jaunbūvei tomēr parādās sava seja un īpatnība. Nav vairs bezsejas sērijveida ražojumi, ar kuriem pilni guļamrajoni, kas sabūvēti padomju laikos. Nepatīk, ka centrā tomēr vēl atrodas grausti, kuri neiederas apkārtējā vidē un apdraud iedzīvotājus. Tomēr ceru, ka šiem graustiem reiz pienāks gals un to vietā uzradīsies vai nu jauna ēka vai kāds skvēriņš, kur tantukiem piesēst un patarkšķēt par veciem un esošiem laikiem.
5. Patīk, ka liela daļa jaunatnes lasa ne tikai mācību grāmatas, bet arī ko citu, bet nepatīk grāmatu cenas. Tas kož kabatai. Labi, ka ir attīstīts bibliotēku tīkls.   

trešdiena, 2018. gada 1. augusts

Vēsture - rakstītā un nerakstītā/dublis 2

Uz šo mani pamudināja viens komentārs pie mana iepriekšējā posta. 
Es nerakstu par Staļina laikiem, es rakstu par tiem nepilniem 40 gadiem, kas sekoja viņa nāvei, kamēr 90tos gados monstrs uz māla kājām - PSRS - sabruka. Staļins varētu grozāties savā kapā cik grib, bet vispasaules proletariāta diktatūru viņš nepanāca, tikai daļā Eiropas valstu viņam izdevās ieviest komunisma uzvaru pār demokrātiju. (Starp citu, pat nezinu, kur viņš apglabāts. Vienu laiku viņš gulēja blakus Ļeņinam mauzolejā, kur viņu lika Hruščova laikos - dies' vien zina).
Par Staļina laikiem mana paaudze klausījās no vecāku un vecvecāku nostāstiem. Žēl, ka jaunības maksimālismā maz jautājām un zināšanas ir visai trūcīgas. 
Man radies iespaids, ka manu blogu pārsvarā lasa jaunuļi vecumā līdz 30 gadiem. Ja es maldos, palabojiet.
Es nezinu, kas rakstīts mūslaiku skolas vēstures grāmatās, bet rodas sajūta, ka vēsture atkal pagrozīta kādam vēlamā rakursā.
Man bija nedaudz zem 30, kad atjaunojas esošā Latvijas Republika. Tā ka jaunības maksimālisms sakrita ar padomju laikiem, brieduma gadi ir tagad. Mīļie mani, lasiet mācību grāmatas ar galvu, iztaujājiet vecākus un vecvecākus. Un no kopainas radīsies izpratne un pareizāks priekšstats par vēsturi.
Es savās atmiņās rakstu par to, ko atceros un kas liekas pieminēšanas vērts. Ja kādam noder, aber lūdzu. Nav žēl. Priekš tam jau rakstīts.
Daudzi divdesmitgadnieki pat laikam nezina, ka vācu nacistu laikā Rīgā bija ebreju geto un Biķernieku mežā ir vieta, kur šos nabagus apšāva masviedā un ir nodedzinātā sinagoga ar cilvēkiem tajā. Tāpat viņi nezina par Salaspils koncentrācijas nometni, kas kalpoja nacistu režīmam.
Šogad mēs atzīmējam valsts simtgadi. Bet - apmēram puse no šī laika ir zem okupācijas zīmoga. Gan padomju, gan nacistu. Cik tad nu mums tās oficiālās brīvības ir ticis?
Un tomēr, par spīti visām svešvarām mēs esam saglabājuši tautas identitāti. Neesam asimilējušies. Mums ir sava valoda, sava rakstība, savas tradīcijas, ko nodot nākamajām paaudzēm.... Mums ir daudz kas tāds, ko neatņemt. Mēs bijām, esam un būsim, kamēr sevi sajutīsim kā latviešus, kas piederīgi šai zemei, šai vietai. Skan jau patētiski, bet nezinu, kā to savādāk pateikt.
Tā ka, draugi mīļie, es neslavinu padomju laikus, es rakstu tikai savas atmiņas no tiem laikiem. Un ja tās nesaskan ar oficiālo, mācību grāmatās sarakstīto - selavi, dzīve tomēr ir raiba kā dzeņa vēders. 

Mazliet atmiņu - visādi sīkumi

1. Padomju laikā ļoti populārs vīriešu vārds bija Aleksandrs. Vārdadiena Aleksandriem ir 18.novembrī un padomju vara nevarēja piesieties, ja tika atzīmēta  vārda diena. Būtībā - cilvēki pakārtoja vārda dienu valsts proklamēšanas dienai. Bet piesieties nevarēja - vārda dienas svinības un vārds drusku velk uz krievvalodīgo pusi.
2. Okupācijas muzejs Daugavmalā ar visu streļķu triādi tika būvēts kā piemiņas memoriāls vācu fašistu okupācijas režīmam. Tagad tas pārtapis par padomju okupācijas laika muzeju. Līdz ar to nepelnīti aizmirsti vācu nacistu nodarītie zaudējumi latviešu tautai un Latvijai vispār. 
3. Kādreiz viesībās galdi vai lūdza no cienastu daudzveidības (saimnieces iepriekš bija izskraidījušas daudzus veikalus garās rindās stāvot, izķemmējušas tirgu). Tagad, kad veikalos praktiski bez rindām pie kases var sadabūt visu un vēl vairāk šī cienastu pārbagātība kaut kā iztrūkst. Toties dzeramais reizēm ir par daudz.
4. Kādreiz vakariņas bija tā  reize, kad visa ģimene darbdienās sasēdas kopā pie galda un ēdot pārsprieda dienas jaunumus un notikumus.

otrdiena, 2018. gada 31. jūlijs

No visa kā pa druskai

1. No vasaras tik mēnesis palicis, jo šodien jūlija pēdējā diena. Cik ātri laiks paskrējis! Liekas - tikko sākās ceriņu laiks, bet Jāņi jau garām, pat jūlijs paskrējis nemanot. Jau pamazām jānoskaņojas rudenim un rudens nebeidzamajam lietavām. 
2. Par spīti visām problēmām jūtos laimīga, jo piederu šai vietai, šai zemei, šai tautai. Skan patētiski, zinu. Bet nezinu, kā to savādāk formulēt, lai neskanētu tik idiotiski patētiski. Ja kādam ir kāda cita versija, dalieties.
3. Pēdējā laikā iestājies tāds dīvains miers, pat guļu labāk. Izguļos. Tiesa, ar miega zālēm. 
4. Joprojām esmu darba meklējumos, bet laikam tiešām darbu vieglāk atrast pavasarī. Tiesa, piemērotu darbu. Jo ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, bet ne jau visiem piedāvājumiem es atbilstu, ne visi atbilst man. Savu CV sūtu uz tām vietām, kas mani ieinteresē. Bet nekas, atradīšu ko piemērotu. Savā ziņā nav ko uztraukties, man taču ir vēl arī pensija, tā ka gluži bez naudas neesmu. Bet ja kādam ir kādas idejas, dalieties. Tiesa, darbam no zvana līdz zvanam astoņas stundas neesmu piemērota. Mani vairāk interesē tādi darbņi, kur var uzraut kādu bridi un tad pēc laika atkal. Protams, ar visiem līgumiem un nodokļu nomaksu.
5. Fascinē Rīgas guļamrajonu un citu mikrorajonu iedzīvotāju apzīmējums braucienam uz pilsētas centrālo daļu. "Braucam uz pilsētu" - tā, it kā šis mikrorajons nebūtu pilsētas daļa, bet pasaulīte pati par sevi. Un tā ir iegājies no paaudzes paaudzē. Šis teiciens laikam ir neiznīdējams. Pat centrā dzīvojošos esmu dzirdējusi sakām - "man jāiziet uz pilsētu".
Man patīk šo mikrorajonu mierīgums, dienu rāmais plūdums bez stresa un citām negācijām, ar kurām ir pilns centrs. Centrā vienmēr ir steiga un lietišķums. Kaut gan izaugusi un mūža lielāko daļu esmu nodzīvojusi centrā. Tomēr gribas atgriezties centrā, bet pagaidām nav tādu iespēju. Pastāv objektivitāte, kas to pagaidām neatļauj.

pirmdiena, 2018. gada 30. jūlijs

Mazliet par politiku

Te nu ar mani varbūt kāds noteikti gribēs pastrīdēties vai arī dziļdomīgi noklusēs no cikla - nav vērts.
Pie mums lamā Vejoni, ASV - Trampu. Un te nu ir viens milzonīgs BET.
Gan viena, gan otra tēlu veido komanda, kas stāv aiz viniem, sacer runas, izskaidro dokumentus, kas jāapstiprina ar prezidenta parakstu, plāno viņu vizītes un daudz ko citu. Tas, ka viņi kā personības ne ar ko neizceļas, vēl nenozīmē, ka viņu komandai nav jāstrādā. Šajā gadījumā jāstrādā ar daudz lielāku jaudu, lai šos kungus padarītu publiski pieņemamākus. Komanda ir savākta neveiksmīgi.
Un ne jau no zila gaisa viņi abi uzradās prezidenta krēslā, bet tapa ievēlēti visnotaļ demokrātiskas vēlēšanās. Vai tad nu vēlētāji nezināja, ko vēlē? Štatos pašiem vēlētājiem jādomā ar galvu - par ko tad viņi balso, pie mums Saeimai jādomā ar to pašu vietu. Nu ir taču neprāts ievēlēt amatā cilvēku, kurš īsti nesaprot visu to virtuvi.
Man nav iebildumu pret Vējoni un Trampu ka pret cilvēkiem, es viņus esmu redzējusi tikai televīzijā un dažādos rakursos internetā. Man ir iebildumi pret vēlētājiem, kuri reizēm domā ar to vietu, uz kuras sēž vai arī nedomā vispār. Ka tik būtu ievēlēts. Jā,  mums ir atšķirīgas prezidenta ievēlēšanas sistēmas, bet tas jau nemazina prezidentu vēlējušo personu līdzatbildību notiekošajos procesos.
Vai tiešām ir grūti kārtīgāk padomāt, kuru kandidātu virzīt šim amatam un pēc tam nodrošināt viņu ar pienācīgu komandu? Pretējā gadījumā es neredzu jēgu visai tai ņezgai ap šīm divām personām.

svētdiena, 2018. gada 29. jūlijs

Niderlandes Vlardigenas miesta muzeja ekspozīcija



Mazliet

1. Nolāpītais karstums. Pat manai sliekas figūrai ir par daudz. Guļam pie atvērtiem logiem, bet tik pat visa tā sutoņa ir par daudz. Un visā Eiropā ir šitas trakums. Vismaz no Nīderlandes un Anglijas pienākušas par to ziņas.
2. Pat anonīmais kašķis pieklusis, jo nu jau kādas dienas nav manīts komentos un es pat nezinu, kā vērtējas mani iepriekšējie raksti. Kašķis jau ievilka sarunā arī citus un bija svētīgi palasīt komentārus, censties uz tiem sakarīgi atbildēt.
3. Šomēnes kaut kāda grafomānijas lēkme, jo visu laiku ir ko teikt. Kādam tas var nepatikt, bet fakts paliek fakts. Tik daudz rakstu vienā mēnesī, cik sanācis šomēnes, man nav bijis visos iepriekšējos gados kopā ņemot.
4. Jauna laptopa iegādei laikam nāksies iet oficiālo - veikalu - ceļu, jo kaut norakstāmu, lietotu paziņu vidū šoreiz nesanāks atrast. Un tas man iznāks dārgāk, nekā pa draugam dabūts laptops.
5. Daudzi laikam piegriezusi reklāmas savos kompjos, jo klikšku reklāmām ir maz. Pažēl jau ir, jo tās reizēm ir tīri interesantas.
6. karsti ir ne tikai cilvēkiem.

sestdiena, 2018. gada 28. jūlijs

Latvieši un latvietība

Latvija ir kartē apzīmēta valstiska teritorija, kuras valsts valoda ir latviešu valoda.
Bet. Un te ir viens liels "Bet". 
Ir ventiņi, lībieši, sēļi, Bārta un Nīca un vēl un vēl.
Mēs esam raibi kā dzeņa vēders. To lieliski parāda Dziesmu svētku gājiens, kurā ir tik daudz krāsu un  tautas tērpu dažādības, ka reizēm vai acis žilbst. Bez šīs daudzveidības mēs būtu vai cik garlaicīgi.
Ja pareizi atceros to vēsturi, tad par valsts valodu tika vienbalsīgi atzīta tā izloksne, kurā runāja Rīgā un tās apkārtnē. Ja esmu kļūdījusies, palabojiet.
Tai pat laikā latgaļu valodai nav dots oficiālas valsts valodas status, kaut gan šai valodai ir sava rakstība un tajā runā ļoti liela Latvijas pamatiedzīvotāju daļa. Un tā ir viena no šis teritorijas pamatvalodām.
Krievi, baltkrievi, vācieši u.c., kuru nacionālā pamatvaloda ir cita - tie ir tikai dažādos laikos še sabraukušie cittautībnieki, kuriem jāapgūst šīs zemes, šīs vietas valoda, tradīcijas un daudz kas cits.
Latvietība sen jau ir politisks jēdziens, nevis tautiska piederība. Tīrasiņu latvieša šai zemes pleķītī vienkārši nav. Ir cilvēki, kuri pieņēmuši par savu pamatvalodu latviešu valodu.
Šis zemes pleķītis pie Baltijas jūras ir ļoti ērts tirdzniecības tranzītpunkts, kas interesējis un interesē daudzus. Te ir notikusi diezgan liela asiņu sajaukšanās. Katram no mums senčos un citādi rados ir kāds cittautībnieks, pat vairāku tautību pārstāvji. Piedodiet, bet tā nu tas ir.
Toties mēs varam lepoties ar Alūksnes bārenīti, kura kļuva par Krievijas imperatrisi Katrīnu I, mēs varam lepoties ar baronu Minhauzenu un viņa Ulubeli, mēs varam lepoties ar Kurzemes hercogisti, kas savulaik iznesa pasaulē šī zemes pleķīša vārdu un kurai reiz piederēja Tobago sala.
Un mēs varam lepoties ar daudz ko citu, kas tagad ieraksta šī zemes pleķīša esamību pasaules kartē un vesturē.

piektdiena, 2018. gada 27. jūlijs

Vēsture - rakstītā un nerakstītā

Vēstures no rakstības pirmsākumiem vienmēr ir divas oficiālā, uzprišinātā un mutvārdu  reālā.
Es atceros ko mums skolā mācīja vēstures stundās, vēstures oficiālo versiju un marksisma-ļeņinisma ideoloģijas pamatus, kas aizvietoja mūsdienās tik ierastās bībeles stundas sākumskolas klasēs. Un atceros, ko pa ausu galam sadzirdēju pieaugušo sarunās, informāciju, par kuru ārpus mājas nedrīkstēja runāt. Tās bija sarunas par pirmskara Ulmaņlaikiem un kara laiku, par krievu un vāciešu koncentrācijas nometnēm.
Tagad nožēloju, ka klausījos tikai pa ausu galam un savas pusaudzības, jaunības laikos neizmantoju iespēju saklausīt no vecākiem un vecmāmiņām par tiem laikiem, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem.
Tādēļ cenšos savas atmiņu druskas ierakstīt še, padalīties. Ja kādam tas nepatīk, nu, tā ir viņa darīšana.
Vakar kopā ar divdesmitgadīgu puisi aizgājām līdz vācu laika ebreju masu kapa vietai Biķernieku mežā. (Bildes ir iepriekšējā postā). Viņam, rīdziniekam, tas bija sava veida jaunatklājums. Rudens pusē sarunājām vēl aizbraukt uz Salaspili, tai tuvumā bijušās vācu koncentrācijas nometnes memoriālu. Viņš par to neko nezināja. Bet šī koncentrācijas nometne arī ir daļa no mūsu vēstures.
Tāpat ka tas, ka boļševikiem Krievijā nākt pie varas un nostabilizēties pašos pirmsākumos ļoti palīdzēja latviešu streļki un Kronštates jūrnieki. Latvju streļķi apsargāja Ļeņinu Maskavas Kremlī un bija tie, kas apspieda eseru dumpi.
Kad pēc Brestas miera līguma Latvija ieguva savu neatkarību pirmo reizi, ne jau visi latvieši pārbrauca mājās, kaut arī tāda iespēja bija. Un liela daļa no palicējiem strādāja boļševiku varas gaiteņos. Esmu dzirdējusi (tiesa, nepārbaudītas) runas, ka 30to gadu sākumā lietvedība Kremlī tika vesta latviešu valodā, un pēc tulkota krieviem saprašanai. Arī tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja kādam interesē šis vēstures posms, var bēniņos pameklēt vecās padomjlaika vēstures mācību grāmatas, parakāties vikipēdijā.
Par PSRS agonijas sākumu un nenovēršamo bojāeju nerunāsim, to iezīmēja Otrā pasaules kara beigas un ar Staļina nāvi sākās boļševisma agonija, kas ievilkās uz vairākiem gadiem. Bet tā jau ir tēma plašākam un citam postam.
Es patlaban runāju par mūsu pašu vēsturi un mūsu tautiešu līdzdalību tajā.
Mēs nedrīkstam aizmirst par vācu pakļautībā esošās Arāja brigādes darbību Ukrainā, Baltkrievijā. Tur Otrā pasaules kara atmiņas ir svēta lieta un latviešus manuprāt joprojām piemin ar ne pārāk labu piemiņu.
Šobrīd daļa vēstures atmiņu ir pa daļai dzirdētas no paaudzes pirms manis, manas pašas padomjlaika atmiņas esmu rakstījusi jau iepriekš un rakstīšu vēl patīk tas kādam vai nee. Jo šodiena mums pa lielo ir viena un tā pati, bet pagātne ir manī un tā ne vienmēr iet kopsolī ar oficiālo mācību un citās grāmatās sastopamo.
Es ceru, ka šis raksts liks kādam padomāt un parakāties viskautkur infu precīzāku meklējot.

ceturtdiena, 2018. gada 26. jūlijs

Maza ekskursija pa Purvciemu un Biķernieku mežu

Izvilināju dēla draugu nedaudz pastaigāt pa Purvciemu un aiziet uz Biķernieku meža masu kapiem, kuros vācieši bija nīdējuši ebrejus. Ceru, ka puika ko guva no mūsu ekskursijas. Vismaz sarunājām, ka rudens pusē sablatosim ari manu dēlu un aizbrauksim uz Salaspils koncentrācijas nometnes memoriālu.
 Bijusī 100. vidusskola
 ēka, kuras analogu citur Rīga neatrasr
 gabaliņš no masu kapiem

Viss par visu

1. Mēģinu iekārtoties jau ceturtā aptauju kompānijā divu vasaras sezonu laikā. Pirmo atlases uzdevumu izpildīju, tagad jāgaida atbilde. Ja tur nekas neizdosies, mēģināšu atgriezties Norstatā. Jebkurā gadījumā jauna darba meklējumi turpinās. 
2. Tāda dīvaina būšana - tieši vasaras mēnešos mani visvairāk komentē, Zem maniem tekstiem veidojas sarunas. Vai tas sakrīt ar atvaļinājumu laiku un daudz laika pavadīšanu internetā, lai tikai nav jālien āra, sutoņā - nezinu. Jo rakstu es cauru gadu un par visdažādākajām tēmām. Pat tādām, kurās būtu vērtas diskusijai. Tas ziemas mēnešos paslīd kaut kā nemanāmi.
3. Kad māsa pārbrauks no Nīderlandes, iešu atkal cauri savai mantībai un atkal te parādīsies saraksti ar prom dodamajām lietam. Jo mazāk lietu, jo vieglāk dzīvot. Pacentīšos, lai ir ar visām fotogrāfijām. Māsas telefons to atļauj,
4. Anonīmos tomēr "nepiegriezīšu", jo kašķīgais anonīmais tomēr ir provokatoriski interesants sarunu biedrs, kaut arī viņa domas ne vienmēr sakrīt ar manējam. Un viena cilvēka dēļ jau nav godīgi citiem piegriezt skābekli. Man ir interesanti palasīt diskusijas, kuras izvēršas pēc maniem neviennozīmīgajiem rakstiem. Žēl, ka ne pie visiem rakstiem ir komentāri, it īpaši ziemas periodā.
5. Kaut kāds iekšējs pašapziņas neliels pieaugums - līdz šim mani draugi ir man stipri palīdzējuši un savā ziņā vilkuši laukā no "melnā cauruma", šovasar, praktiski no pavasara sākot, spēju atdot materiālos parādus un pat savu iespēju robežās palīdzēt citiem tajās jomās, kur šī palīdzība ir vajadzīga. Draugu atbalsts man vienmēr bijis svarīgs, beidzot es arī spēju piedalīties tajā jomā, kas saucas - atbalsts.
6. Mani ļoti interesē reklāmu vērtējums manā blogā. Varbūt tie, kas nav atslēguši reklāmrādīšanas opciju savos datoros, varētu izteikties kaut drusku sīkāk. Un pie viena "uz dullo" atķeksēt kādu reklāmu, ja tā liekas interesanta. Vēlāk "izpīpēšu", ka tam visam pievienot ko savu reklamējamu. Vnk parakāšos sistēmā.
7. Ja man ir tik daudz lasītāju, kāpēc daži nevarētu pievienoties maniem sekotājiem?
Šajos punktos manas sajūtas pie atvērta balkona durvīm. Tās ir tikai sajūtas bez pretenzijām uz kaut ko gudru,

pirmdiena, 2018. gada 23. jūlijs

Nedēļas beigas

Tas nekas, ka es šo rakstu pirmdienas rītā. Vakar bija citas problēmas.
Par nedēļas sākumu rakstīju trešdienā. Un ar bažām par nedēļas beigām.
Nedēļas beigas izrādījās nesliktas, pat patīkamas, toties mazas nepatikšanas sanāca trešdienas vakarā un piektdienas pēcpusdienā. Ja ar tām piektdienas nepatikšanām tiku cauri ar vieglu izbīli un nedaudz sašmucētam  drēbēm, tad trešdienas nepatikšanas turpinās. 
Man "noplīsa" laptops, kura labošana izmaksātu dārgāk par jauna iegādi. Tā nu lāpos ar svešiem kompjiem, saviem failiem netiekot klāt un līdz ar to apstājies darbs pie LFFB lapas. Nāksies kaut ko izdomāt, lai tiktu tur klāt, jo uz doto brīdi uz sitiena jaunu iegādāties nekādi nesanāk. Ir jāpagaida līdz manām un dēla naudiņām. Tad varēs sākt ko domāt. Protams, ja te kādam, kurš mani lasa, atrastos lieks, no kura jātiek vaļā, varam apspriest šo jautājumu.

svētdiena, 2018. gada 22. jūlijs

Par sméķētājiem, kontrabandas cigaretēm un daudz ko citu

Man te iepriekšējos postu komentāros bija visai negatīva attieksme pret kontrabandas cigarešu iegādi, to esamību kā tādu. Sagribējās plašāk izteikties šajā jomā.
Ir taču iespēja visām tām precēm, kas tiek ievestas nelegāli, veikt analīzes, nosakot to kvalitāti u.c. rādītājus. Es šobrīd nerunāju par liela apjoma narkotiskām vielām, kas tiek "pārtvertas" uz robežas. Es pagaidām runāju par pārtikas precēm un tabakas izstrādājumiem. 
Ja analīžu rādītāji ir negatīvi, tad protams, prece ir jāiznīcina. Bet ja ar pašu preci viss ir kārtībā, vienīgais tās mīnuss ir kontrabandas statuss, tad ir vērts padomāt par valstij piederošu veikalu tīklu, kurā šīs preces norealizēt. Par tām cenām, kuras izdevīgas gan valstij kā pārdevējam gan ierindas pircējam. Varbūt tas pat nedaudz samazinās kontrabandas iespējamību. Vismaz man tā šķiet.
Par kontrabandas narkotiskajām vielām runājot, arī tās taču var nodot ekspertīzei. Un pēc tam lielu daļu no tām nevis iznīcināt, bet piegādāt/pārdot/vai kā citādi nodot mūsu pašu zāļu ražotājiem. Daudzu zāļu pamatā taču ir narkotiskās vielas. Tas pats morfijs lielās devās jau ir smaga narkotika, bet dozētās devās palīdz atvieglot sāpes kaut vai tiem pašiem vēža slimniekiem. Un aptiekās zāles ar narkotisko vielu piejaukumu jau kādu pusgadu vismaz nav nemaz tik viegli iegādāties pat kā kreiso preci. Aptieku īpašnieki nav ieinteresēti, kā arī ir atregulēta sistēma ārsts - recepte - aptieka.  Katra slimniekam izrakstītā recepte tiek ievadīta datorā, speciālā sistēmā, kur informācija nonāk pie zāļu tirgotājiem, aptiekām. Šajā sistēmā katra zāļu opcija ir adresēta konkrētam slimniekam un aptiekās pat jāuzrāda dokuments, kas apliecina, ka tas esi tu pats, kas ierodas pēc šīm īpašajām zālēm.
Tāpat ir jāpadomā par smagākiem sodiem kontrabandistiem un viņu dīleriem. Daudzās valstīs pastāv nāves sods par narkotiku kontrabandu. Pietiekami smags arguments, lai padomātu vai vispār ir vērts ar to nodarboties.
Tāpat ir jāpadomā par cenu un algu samērību. Kamēr pastāvēs iedzīvotāju slānis, kurš rēķinot katru centu un pirks lētākās preces, preces ar atlaidēm, pat kontrabandas cigaretes, lai ar saviem ienākumiem iztiktu līdz nākošajai naudas reizei, tikmēr daudzu lietu kontrabanda zels un plauks. Valstsvīriem būtu jāatrod stabils balanss šajā jautājumā, nevis brīžiem jākašķējas par mazāk svarīgiem jautājumiem, piemēram savu algu palielināšanu.
Vienīgais, ko lūdzu saviem lasītājiem - lūdzu normālus pretargumentus, nevis "atkal sūdu sarakstījusi, jo nesajēdz, ko runā". Jau esmu uzķērusi, ka šādi "uzbraukā" viens no anonīmajiem lietotājiem. Negribētos visiem noslēgt komentēšanas iespēju viena kašķīga pilsoņa dēļ.


sestdiena, 2018. gada 21. jūlijs

Patīk un nepatīk

1. Patīk, ka Rīgā un citās pilsētās uz lieliem svētkiem vai drusku mazākiem notiek pasākumi pilsētas iedzīvotājiem, kuri gribētu iziet no mājas un sajust šos svētkus kopā ar citiem pilsētniekiem. Tomēr, un es tagad parunāšu par Rīgu, jo esmu rīdziniece, Rīgā šie masu pasākumi Daugavmalā nav izdomāti līdz galam. Ir pilns ar dažādu tirgotāju slieteņiem, notiek kāds koncerts. Bet ko darīt tur tiem, kas negrib klausīties koncertu vai klīst no viena slieteņa uz otru un tērēt naudiņu par kaut ko, bez kā varētu arī iztikt? Pie viena ņemot vērā, ka cenas šajā laikā ir maķentiņ uzskrūvētas. Pietiek ar stundu, lai lēnā garā apskatītu visu, kas ir uz laukuma un pēc? Pēc ir interesantāk doties mājās un nodarboties ar citām lietām. Svētku uguņošanu var noskatīties televizorā, to vienmēr translē.
2. Patīk, ka pavasaros tiek rīkotas mežu un apkārtējās vides sakopšanas talkas. Tomēr - kas notiek ar to šmucmaisu kalnu mežmalās un citās vietās? Vai ir pārdomāta šo vākumu izvešana tālāk uz Getliņiem vai tamlīdzīgām vietām? Pati, braukājot pa Rīgu, vietās, kur ceļš ved gar mežmalu, esmu šos maisus līdz pusvasarai redzējusi stāvam un gaidām savu prom aizgādāšanu. Pa to laiku iztīrītās vietas neapzinīgie pilsoņi atkal ir piedrazojuši.
3. Patīk, ka tagad atkritumi daudzos pilsētas guļamrajonos tiek šķiroti, ir dažādi konteineri dažādu sadzīves atkritumu veidiem. Toties neesmu manījusi, ka katram atkritumu veidam pakaļ atbrauktu konkrēts transports. Vismaz Purvciemā, tajās divās vietās, kur sanācis mītēties, tā ir viena mašīna, kas savāc visu - šķirotu un nešķirotu un vienalga tas nonāk Getliņos. Tad kāda jēga šķirot?
4. Patīk, ka no maija līdz septembrim daudzās Latvijas vietās notiek kādi pasākumi. Nepatīk, ka informācija par tiem ir izkaisīta pa dažādiem websaitiem un reizēm, uzduroties kādam interesantam pasākumam, nākas nožēlot, ka esi nokavējis - pasākums jau ir noticis. Vai nebūtu laiks vienotam websaitam, kurā saplūstu visa informācija no visām Latvijas vietām par pasākumiem, kas notiek? Bet varbūt es maldos un tāds saits jau ir?
5. Patīk, ka tagad ir daudzas un dažādas programmas cilvēku ar īpašām vajadzībām integrēšanai sabiedrībā. Tomēr ir izveidojies vesels ubagu un bezpajumtnieku slānis, kuru dzīves sakārtošanai arī kaut kas jādara. Saprotu jau, ka tā nav mūsu vienu pašu problēma. Arī attīstītajās valstīs ir šis slānis. Kā viņi ar šo situāciju tiek galā?

piektdiena, 2018. gada 20. jūlijs

Divas intervijas

Vakar biju uz vienu darba piedāvājuma vietu, šorīt uz citu. Bet nu visu pēc kārtas.
ss'ā jau labu laiku "karājas" mans sludinājums, ka meklēju projekta veida darbus. Vakar uz to noreaģēja un man piezvanīja norunājot tikšanos uz 14.00, kas vēlāk tika pārcelta uz 19.00. Tikšanas laikā sapratu, ka tas ir kārtējais piramīdas variants, kas saistīts ar ceļojumiem. Dalības maksa 55 ar kaut ko dolāri mēnesī un tad var izceļoties par lētākām naudiņām. Ja ieinteresē 4 un vairāk, dalības maksa vairs nav jāmaksā. Jo vairāk cilvēkus ieinteresē, jo lielākas cerības kaut ko nopelnīt. Sapratu, ka uz doto brīdi tas nav priekš manis, jo vajag peļņu tūlīt un tagad. Kārtējo reizi aizmirsu klubiņa nosaukumu, bet tas atrodas Avotu ielā 33, Rīgā. Pagaidām neiesaku, jo savākt cilvēkus "zem sevis", kas būtu maksātspējīgi ir diezgan apšaubāmi.
Šorīt biju uz darba interviju firmā Kantar TNS. Darbs kārtējo reisi saistīts ar intervēšanu. Šoreiz iespaids bija labāks par iepriekšējam aptaujas firmām, kurās biju strādājusi. Šeit neņem tūlīt un uzreiz, ir jāveic testa uzdevums, pirms vispār var sākt runāt par piemērotību darbam. Pārrunas bija pagaras, kamēr izrunājām visus interesējošos jautājumus. Man iedeva pārbaudes darbiņu pēc kura varēsim runāt par turpmāko. Katrā gadījumā pacentīšos, lai turpmākais būtu. 
Jebkurā gadījumā par rezultātiem ziņošu turpmākajos postos, jo si vieta un attieksme man patika.

trešdiena, 2018. gada 18. jūlijs

Nedēļas sākums

Uz doto brīdi ir trešdiena un visi mani pasākumi ārpus mājas norit raiti un bez aizķeršanās. Pat sabiedriskais transports kursē man ērtā laikā un virzienā. Ka tikai nedēļas nogalē nav nepatikšanu un visādu stresu Jau esmu iebaidīta no cool nedēļas un dienas sākumiem, kas pa  lielo bieži atnes nepatikšanas beigās.
Pat kontrabandas cigaretēm cenas ir pakāpušās. Jā, es tās pērku, jo tā sanāk vienalga lētāk. Jo, kamēr valsts rūpēsies tikai par vienu sabiedrības daļu - nesmēķētājiem, smēķētāji, kas sastāda tomēr lielu daļu no iedzīvotāju skaita, būs apdalīti un spiesti izgrozīties, kā nu kurš. Tas ir kaut kas no homīšu un normālo attiecību piekritēju cikla. Rūpes ir tikai par vienu iedzīvotāju daļu, citus savā ziņā atstājot novārtā.
Bet valstiski domājot, ja lielie cigarešu oficiālie dīleri iegādātos un vestu pie mums iekšā tās  cigaretes, ko liela daļa patērētāju pērk no kontrabandistiem,  tas viss nomirtu tik pat dabiskā nāvē, kā kontrabandas spirta tirgošana. Spirķiks tagad tirgū kontrabandas ceļā nav nopērkams, jo sen jau vairs nav pieprasījuma. Visa veida alkohols  par dažādām cenām ir pieejams veikalos un retajās točkās. 
Laikam  kontrabandas cigaretes ir palikušas vienīgā kontrabanda, ko pie mums realizē
Bet, ja tā padomā, cik ļoti valsts iegūtu, realizējot visu reidos iegūto nelegāli iegūto preci, būtu ok valsts kasei un valsts budžetam. Kaut kāda nepārdomāta rīcība, to visu iznīcinot.
Bet tas ir tikai mans viedoklis, nepretendēju uz pārmērīgu guru viedokli.

Nesaprotu

1. Gaidīju domu apmaiņu šajā rakstā, kā tas reiz izvērtās rakstā par manu attieksmi pret braukšanu sabiedriskajā transportā (tur, man par pārsteigumu, sakrājušies 16 komenti). Diskusijas izvēršas citos rakstos, kas nav tik ļoti vērti diskusijai un ir vairāk informējoša rakstura. Arī tad vairāk sanāk repliku apmaiņa par drukas kļūdām un dzeršanu/nedzeršanu. Pēdējo es tiešām nesaprotu. Vai tiešām es nerakstu tādas  tēmas, kurās var izteikt saprātīgāku viedokli par manu pēdējā laika reto iedzeršanu un drukas kļūdām, kuras tomēr ir stipri samazinājušās?
2. Joprojām nesaprotu tos, kas lamā mūsu valsti un dodas darbos uz ārzemēm nodokļus maksājot tur. Galarezultātā šie nodokļi aiziet garām mūsu valsts kasei un tad nu valsts budžets ir tāds, kāds nu viņš ir no mājās palicēju nodokļiem un citiem ieņēmumiem. Ja dzīvotu te uz vietas un strādātu te, ienestu kādu daļiņu pašmāju valsts budžetā. Darbu var atrast. ss.com ir pilns ar darba piedāvājumiem, ir iespēja caur pazīšanos atrast ko piemērotu. Var pat atrast iespējas strādāt vismaz divās darba vietās.
3. Tāpat nesaprotu, kāpēc Rīgā dzīve ir dārgāka nekā citās valsts pilsētās. Pie viena nesaprotu, kāpēc cilvēki tik ļoti raujas uz lielpilsētu nemēģinot radīt kādas infrastruktūras uz vietas, lai būtu darbs un nauda.
4. Man piestrādājot alga un pensija kopā reizēm sanāk virs minimālās algas, viss atkarīgs kur iestājos un kā veicas ar darbiem. Un ar to naudiņu pat pie mūsu dārdzības var puslīdz iztikt sabalansējot savus izdevumus. Un, ja dzīvo divatā, trijatā darbspējīgi cilvēki, tad, saskaņojot kurš kādus obligātos komunālos maksā, var diezgan labi iztikt, naudiņa atliekas arī kādai izklaidei.
Es ļoti ceru, ka kāds tomēr ienesīs man nelielu skaidrību šajos manos "nesaprotu". Un, ja nekāda doma pēc mana posta nerodas, vismaz paklišķiniet reklāmu. Cik esmu ievērojusi, tur kas jauns parādījies.

otrdiena, 2018. gada 17. jūlijs

Bildes no Berlīnes lāču izstādes Doma laukumā

Bildēja dēla draugs, meitene kopā ar mani - vedeklas jaunākā māsa.

Maza rīta vingrošana pirkstiem

1. Šogad vasara beidzot ir iestājusies un kolosālāka, nekā pērnā vasara. Pērnā vasara man joprojām nepatīk daudzu aspektu dēļ. Kaut vai tādēļ, ka nebija silta. Bet bija arī citas problēmas, kas neļāva tā pa īstam izbaudīt vasaru, Tie, kas mani lasa pietiekami regulāri, to noteikti pamanīja un izteica savu viedokli.
2. Vecais teiciens "kā velnu piemin, tā viņš klāt" zināmā mērā nostrādāja. Tiesa, plānots tas nebija. Kā vakar ieminējos, ka nu jau rakstu bez drukas kļūdām - uzreiz bija atsauksmes un norādes uz to, ka drukas kļūdas tomēr ir un pastāv. Tad nu uzreiz gribu izlūgties piedošanu, jo tās rodas ne jau aliņu iespaidā, bet gan tādēļ, ka doma aizsteidzas pa priekšu rakstītajam vārdam un pie viena ne vienmēr rūpīgi pārlasu uzrakstīto. Vienīgais, ceru, ka tās nu tagad ir mazāk, nekā pērn ap šo laiku. Un pie viena - savā laikā, kad strādāju par lietvedi, sistēmā pastāvēja nerakstīta norma - arī labai sekretārei ir pieļaujamas 2vas drukas kļūdas uz A4 lapu. Ja gadās vairāk - meklējiet citu lietvedi.
3. Šodien jāaizklīst līdz Doma laukumam tos Berlīnes lāčus apskatīt. Bildētājkomanda jau sarunāta. Līdz ar to bildes būs drusku vēlāk. Varbūt pašā vakarā. Man pēc šī pasākuma vēl dažas instances jāapmeklē. LFFB lietās.
Zinu jau, ka tie lāči ar kaut ko atgādina Ventspils govis, bet vienalga gribas redzēt. Šie lāči Rīgā būs līdz 22.augustan, bet var aizmirsties un kompāniju sadabūt arī kaut kā. Pie viena zinu, ka augustā būs vēl kaudze citu pasākumu, kurus gribēsies redzēt un uz tiem jau sarunāta kompānija.
4. Savā ziņā ir patīkami, ka man izveidojies patstāvīgs lasītāju loks. Pat pamazām sāku orientēties anonīmajos komentētājos. Nu, vismaz pēc rakstīšanas stila saprast un iedalīt kauč kādos rāmjos. Tomēr paliek spēkā lūgums - pārstājiet būt anonīmi lūdzu. Cienu cilvēkus, kuri nebaidās parakstīties zem sava rakstītā, lai vai kā pamatteksta autoram koments patiktu vai nepatiktu. Drosme savā ziņā.

pirmdiena, 2018. gada 16. jūlijs

Darbīgā un lietišķā skrienampirmdiena

Man šodien kaut kā viss iet no rokas un notiekās kā uz sitiena. Bet nu visu pēc kārtas.
Es 14.maijā biju iesniegusi VID nodokļu deklarāciju par pērno gadu un man kā oficiāli strādājošam invalīdam teicās atmaksāt visus pērn ieturētos nodokļus. Tiesa, tā naudiņa pērn bija "pastrādājusi", kas atsaucās uz pensijas pārindeksāciju oktobrī. Uz otro pensijas līmeni arī laikam atsaucās, tik smalki nezinu.
Pēc savas pensijas 11. datumā piezvanīju uz VID, lai noskaidrotu, kad man ir cerības saņemt man pienākošos naudiņu. Tik vien uzzināju, ka mani papīri ir izskatīti un pat nosaukta atmaksājamā summa. Pagājušo nedēļu, nedēļas beigās aizbraucu uz Talejas ielu, VID, lai tad īsti noskaidrotu. kad tad saņemšu savu naudiņu. Izrādījās, ka šī naudiņa aizskaitīta uz banku Citadele, kurā man ir neaktīvs konta, tādēļ, ka man ir daudz kreditoru (biezajos gados sagrābos kredītus, kurus nu tagad pamazītēm atmaksāju). Citadele, nesagaidījusi, ka es izņemu šo naudiņu visu pārskaitījusi atpakaļ uz Valsts kasi, no kuras tiesas izpildītājs par labu kādam no maniem kreditoriem savācis šo naudiņu parāda dzēšanai. Uzreiz sazinājos ar tām institūcijām, kuru kontos jau pārskaitu pamazōtēm parādsaistības. Tās nebija lietas kursā 
Šorīt braucu uz Citadeles filiāli Laimdota Krišjāņa Barona ielā, lai ko sīkāk noskaidrotu. Tik vien noskaidroju, ka uz šo kontu "karājas" daudzu tiesu izpildītāju uzliktais veto un man labāk griezties tajā pašā Talejas ielas VID'ā, lai ko darītu lietas labā. Vismaz noskaidrošanas ziņā. Jāpiezīmē, ka bankā biju viena  no pirmajām apmeklētājām, man patika apkalpošanas serviss un operatora ieinteresētība notiekošajā procesā. Noteikti, kad būšu izmaksājusi visu to, ko esmu parādā pašai bankai, atkal aktivizēšu kontu tajā ar visām no tā izrietošajām sekām. Man šī banka patika arī tad, kad tā saucās par Parex banku. Tomēr mūsu pašu banka un savs rezons tur ir. 
No Citadeles devos uz VID, izsēdēju nelielu rindu un vismaz noskaidroju tiesu izpildītāja vārdu un uzvārdu, kā arī summu, kura nosedzama pēc viņa izpildraksta. Pēc devos pārbaudīt pastkastīti pieraksta vietā, tiesa gan, veltīgi, jo nebija nekā.
Pēc devos uz mājām atelsties un nedaudz parosīties mājas darbos, kā arī paciemoties pie bijušās dzīvesvietas saimnieces. Atpakaļceļā piezvanīja dēls, lai dodos pie viņa uz darbu, ko arī izdarīju. Tur saņēmu 50 eirikus saimniecības vajadzībām un zālēm. Protams, nedaudz caurskrēju arī veikalu un tagad esmu mājās.
Saskaitīju visus izdevumus un pie viena "izpīpēju", kurai kredītiestādei aizgājusi attaisnoto nodokļu summa Pēc nosauktā atmaksājamā cipara. Un te nu es esmu un rakstu šo visu palagu. Jāpiezīmē, ka man visos ceļojumos ļoti veicās ar transportu - mēs pieturā pienācām vai nu vienlaicīgi, vai bija dažas minūtes jāuzgaida. Tas atviegloja visu darbošanās procesu
Ieteikums lasītājiem - nesekojiet manai muļķībai un neņemiet kredītus. Vismaz no putras atdošanas procesā izvairīsieties. Ceru, mana šī pentere kādam noderēs turpmākajam, pirms sadomās ņemt kredītu

Otrā kafijas krūze

Blogs jau sen kā zaudējis savu pamatnozīmi un to, kāpēc tapa radīts. Tas ir kļuvis par placdarmu manām pārdomām un stāstiem par to, ko esmu redzējusi, dzirdējusi. Ceru, ka ne pārāk bieži atkārtojos savās domās. 
Man ir pieci sekotāju un daudz lasītāju, tik žēl, ka šie lasītāji daudzos gadījumos paliek anonīmi. ar konkrētu cilvēku vieglāk diskutēt. Bet šo tēmu jau esmu apmalusi daudz un dikti. Tomēr esmu viņiem pateicīga, jo dažos postos veidojas diskusija, tik žēl, ka šī diskusija reizēm apraujas ātri, rekords laikam bija 13 komentāri vienam postam. Laikam man neizdodas ierakstīt tādas tēmas, kurās varētu diskutēt ilgi un dikti.
Mans blogs ir iekārtots tā, ka pirmajā lapā vienmēr  būs redzami pēdējie septiņi ieraksti. Esmu pamanījusi, ka tiek lasīti labi, ja pirmie četri. Pārējie kaut kā paliek nepamanīti vai piemirsti. Reti kurš vēl palasa  kādu no iepriekšējo gadu rakstiem.
Tiesa, ja nebūtu klikšķu uz reklāmām, vai pa reizei kāds anonīms komentārs, liktos, ka manu blogu apmeklē tikai boti vien.
Pie visa iepriekš rakstītā - esmu rakstījusi daudzas tēmas, kurās varētu pastrīdēties, palasīt arī kādu citu viedokli, bet nekā. Strīdiņi un domu apmaiņa notiek pie rakstiem, par kuriem neesmu domājusi, ka tur būs par ko diskutēt. Paradokss.
Vismaz par drukas kļūdām man vairs nepiesienas. Laikam viņu vai nu nav vispār, vai arī tauta ir nogurusi aizrādīt? Kurš no variantiem, nezinu, nav dzirdētas atsauksmes.

svētdiena, 2018. gada 15. jūlijs

Sen nav bijuši trīs ieraksti vienā dienā

1. Esmu pateicīga puikas draugiem, ka viņi šobrīd ir šeit un spēlē puikas izdomātu RPG (Roll Play Game) jeb galda lomu spēli un viņiem ir jautri. Kaut kāda dzīvība mājās un nejūtos vientuļa un pamesta kopā ar kaķi, kuram arī bieži ir skumji kopā ar mani. Vakaros mēs toč skumstam abas divas, gaidot dēlu mājās. Pa dienu es kārtojos, skraidu ko nokārtojot, bet vakari toč ir vakars uz ezera. Mums abām - man un kaķenei. tie ir pēc velna gari.
2. Mans darba atsākums, ja izdosies atrast vietu, ar jūlija otro pusi ir mans un dēla kopīgs lēmums. Kaut kā ir jāizdzīvo, jo Rīgā dzīve ir dārga. 
3. Dēla plančiks ir pēc laika mums abiem pārvākties atpakaļ uz Ludzu, kur dzīve bija lētāka. Un viņš nepavisam negrib, ka es pārvācos uz pansionātu. Bet rinda uz turieni stiepjas gliemeža gaitā, man uz pastu nav pienākuši nekādi papīri, ka vieta pansionātā ir atradusies, atteikties no tās es varu pagūt jebkurā laikā. Tagad tuvākais ir pagarināt grupu vēl uz pieciem gadiem. Pēc dod uz mūžu. Kad man pināks tie gadi, varēšu izvēlaties to pensiju, kura uz to brīdi būs lielāka. Man vismaz vasaras laikā ir jāstrādā, jo tas  atsaucas uz pensijas indeksāciju oktobrī. 
4. Es jūtos mierīga, kad puika brīvdienas no pusdiemas laika ir mājās un kaut kas notiekās. Pārējā laikā ir kaut kāds pesimisms un vientulīgas sajūta. Laikam es atkārtojos.

Profesija - sabiedriskā transporta kontrolieris

Visai nosacīti šai tēmai pieskāros jau gadus atpakaļ, kad mani šī tēma skāra konkrēti un tieši. Tagad godīgi iegādājos biļeti ar trim nullēm, kā jau otrās grupas invalīde un mani neuztrauc kontrolieru parādīšanās transportā. Es braucu pilnīgi legāli, manu braukāšanu apmaksā valsts. Uzreiz brīdinu - ja man šī indulģence beigsies, atkal "zaķošu".
Sabiedriskā transporta biļešu kontrolieris ir viena no tām profesijām, kura saglabājusies vēl no padomju laikiem, kad transporta biļetes bija krrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrrietni lētākas. Piemēram Rīgā autobusa biļete maksāja 5 kapeikas, trolejbusa - 4 kapeikas un tramvaja - tikai 3 kapeikas. Pārējo subsidēja iz valsts vai pašvaldības kabatas (īsti nepārzinu sistēmu, bet tādas cenas pastāvēja).
Es saprotu, ka par pakalpojumu ir jāmaksā, es saprotu, ka transporta maršruta kustības lietderība ir jākontrolē (diezgan bieži esmu redzējusi transporta pieturās sēžam kontrolierus, kuri tikai uzskaita cilvēku plūsmu konkrētos transporta līdzekļos). 
Bet es nesaprotu tos cilvēkus, kur piesakās darbā par biļešu kontrolieriem. Esmu dažus no tiem, kas tagad strādā par biļešu kontrolieriem, savā laikā redzējusi "zaķojam" ka nemetas. Jo ir bijis būtisks iemesls tā darīt. Un izpratne, kāpēc daudzi pat strādājoši cilvēki labāk izvēlas braukt bez biļetes, nekā tērēt naudu e-talonam vai vienreizējai braukšanas biļetei. 
Sabiedriskā transporta kontrolierus mīl un ciena pat vēl mazāk par policistiem. Tie vismaz parādās tikai tad, kad tiek saukti vai patrulē sabiedriskās vietās ar savu klātbūtni vien reizēm nodrošinot sabiedrisko kārtību.
Un, ticiet man, sabiedriskā biļešu kontroliera esamība nu nemaz nemazinās bezbiļetnieku skaitu. Daudzi jau to biļeti nemaz nevar atļauties un kontroliera teiciens "tad staigājiet kājām" izklausās kā ļauns izsmiekls, ja jānokļūst no Imantas uz Juglu, piemēram.
Es tomēr ieteiktu likvidēt šo profesiju kā tādu un izdomāt kādu citu transporta apmaksas kārtību. Varbūt pat krietni samazinot biļešu cenas un vairāk dotējot no valsts vai pašvaldības līdzekļiem.

Varat ar mani strīdēties ilgi

Tam, ko esmu turpmāk rakstīšu, var piekrist, var nepiekrist. Tik, dieva dēļ, pārstājiet manus domu pierakstus salīdzināt ar Delfu komentāriem - es tos nelasu. Delfos vispār "ielienu" ļoti reti un arī tad, lai paskatītos, vai nav kāds raksts mani interesējošā tēmā.
Es esmu piedzīvojusi divas varas šai valstiņā, ir cilvēki, vecāki par mani, kuri ir piedzīvojuši vairākas varas šajā teritorijā. Mums visiem ir ko atcerēties, ko salīdzināt no cikla "toreiz un tagad". Un tas, ka es periodiski uzrakstu kādu atmiņu stāstu par kaut ko - tās ir manas atmiņas par tā brīža notikumiem un skatījumu uz dzīvi tad. Tas nav pagātnes slavinājums, tas ir tas, ko neizlasīsiet nevienā mācību grāmatā.
Šolaiku 20 - 30gadnieki jau ir uzauguši pie varas, kas ir tagad un pārsvarā visu zina no mācību grāmatām, bet vienkāršo, ikdienišķo un sīkos ikdienas prieciņus iz tajiem laikiem mācību grāmatās neatrast.
Esmu priecīga, ka dzīvoju te un tagad. Jūtos bagāta, jo esmu piedzīvojusi daudz kā interesanta un man ir atmiņas, ar kurām dalīties. Naudas man, kā jau visiem vidusmēra cilvēkiem pie mums, ir pamaz un visam nepietiek, bet tas nemazina to bagātību, kuru neiztikt naudas izteiksmē. 
Man "pieder" Rīga, kas aug un pilnveidojas, man "pieder" Dziesmu un deju svētki ar visu to vārdos neizsakāmo kopābūšanas sajūtu, kas vienu tautu, kura "sabraukusi mājās pie Daugavas krastiem", man "pieder" Latvija ar visu tās krāšņumu un problēmu jūkli, kas ir un risinās. Man "pieder" daudz kas šajā pasaulītē un šajā zemē. Un to man neatņemt. Un tas nekas, ka reizēm paīdu par kādu problēmu, ar kuru uz sitiena netieku galā. Betās tās problēmas atrisinās laika gaitā un dzīve ir skaista.
Mīļie mani, nelasiet visu par pagājušajiem laikiem tikai un vienīgi mācību grāmatās. Taujājiet vecākiem un vecvecākiem par laiku, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem un zāle bija zaļāka. Tā jūs iegūsiet daudz vairāk un kļūsiet kaut drusku bagātāki. Ieklausieties viņu stāstos un vērtējumos. Ir to vērts. tas ļaus vairāk saprast tagadni un vairāk tuvinās savstarpējās attiecības ģimenē. 
Man šīs iespējas vairs nav, dziļi nožēloju, ka tajā laikā, kad mani vecāki un vecvecāki bija dzīvi, jaunības maksimālismā rāvos prom pasaulē, neieklausījos viņu stāstos. Man tagad šīs pasaules ir zudušas, palikušas tik kapuvietas, ko apmeklēt un nolikt ziedus.

sestdiena, 2018. gada 14. jūlijs

Dažādas dīvainības

1. Jo vecāks cilvēks kļūst, jo ātrāk laiks skrien. Bērnībā, jaunībā vasaras bija garas un jaukas, rudens/ziema vilkās neciešami ilgi. Pie visa tā, ka pa dienu tika paspēts daudz kur pabūt, daudz ko redzēt un izdarīt. Arī tagad, pusmūžā, dienas ir pagaras, var paspēt daudz ko izdarīt, daudz kur pabūt, bet laiks ir sācis skriet straujāk. Man vēl ir sajūta, ka vasara tikai sākusies, bet tā jau pusē un nevarētu teikt, ka esmu maz ko darījusi un maz kur bijusi. Ir bijuši daudz un dažādi notikumu, par daļu no kuriem esmu še ierakstījusi. Laiks ir dīvaina padarīšana.
2. Ko dod visas šīs protesta akcijas? Vai tiešām tās rīkojot ir cerības kaut ko panākt? Valsts budžetā ir tik daudz naudas, cik nu viņas ir. Un kādam iedodot vairāk, citam paliek mazāk. Nodokļos ienāk tik cik ienāk. Ja darbspējīgā paaudze tā nelauztos uz ārzemēm, bet censtos strādāt tepat un tepat maksātu nodokļus, arī valsts budžetā tiktu vairāk. Tas atsauktos uz visām jomām, kurās nepietiek  līdzekļu kaut kam elementāram.
3. Uz ko cer geji un lezbietes,rīkojot savus ikgadējos praidus? Tauta ielas malās uz viņiem noskatās kā uz tādiem meža dīvainīšiem. Un tālāk nekas nemainās. Kaut kur iepriekšējos postos izteicos, ka man pret viņiem nav nekādu iebildumu. Lai dzīvo un mīl ko un kā grib, Pašu izvēle. Bet vai tik klaja izrādīšanās daudz mainīs vispārējo valdības un vispār cilvēku attieksmi pret šo cilvēku kategoriju? Nezinu. Tad jau savus protesta gājienus būtu jārīko arī tiem, kas izcietuši sodu par pārkāpumu un tagad mēģina adaptēties mūsu vidē. Mūsu pašu attieksme pret šiem cilvēkiem bieži vien pagrūž tos atpakaļ uz pārkāpumu ceļa, kura galā ir ieslodzījuma vieta,
4, Bieži vainojam valdību visos nāves grēkos, bet - šo valdību paši vien esam ievēlējuši. Ko tad vaidēt? Kāda nu ir, tāda ir, Un ventspilnieki vienmēr būs par Lembrgu, jo viņš kā pilsētas galva daudz ko ir izdarījis pilsētas labā, un rīdzinieki pārsvarā atbalstīs Ušakovu, jo viņa darītais pilsētā ir acīmredzams.