ceturtdiena, 2018. gada 21. jūnijs

Grāmatnīca Bolderāja

Grāmatnīca Bolderāja atrodas uz Avotu ielas starp Stabu un Ģertrūdes ielām. Tai nav izkārtnes, bet zinātāji māk to atrast. Pēc pie atvērtajām durvīm noliktā soliņa ar pelnu trauku smēķētājiem. Pati grāmatnīca ir kaut kas pa vidu starp grāmatu antikvariātu un bāru, jo bez grāmatām tur var iegādāties lietošanai uz vietas dažādus dzērienus - gan grādīgus, gan ne grādīgus. 
Grāmatnīca teorētiski veras vaļā piecos, bet reāli tā ir vaļā no 17.30.
Ir daudz mājīgi iekārtotu telpu, kurās var uzkavēties, rīkot kādus pasākumus.
Vakar, piemēram, tur notika tikšanās ar izdevēju Imantu Belogrīvu. Viņam pieder izdevniecība Hekate, kurā tiek drukātas fantāzijas un fantastikas grāmatas.Tiesa, tas notiek pa retam, jo ar šī žanra grāmatu drukāšanu nodarbojas arī citas izdevniecības Latvijā. Un mūsu valstiņā grāmatu tirgus nav tomēr liels. Grāmatu cenas pakožas, reti kad izdodas ko nopirkt par lētu naudiņu.
Par pašu pasākumu runājot, vakars pagāja mājīgā gaisotnē, Belogrīvs pastāstīja par savas izdevniecības darbību, dalījās iespaidos par tikšanās reizēm ar žanrā rakstošajiem ārzemju autoriem.

otrdiena, 2018. gada 19. jūnijs

Raibi graudi

1. Dēls bieži klausās Krievijas ziņas, kuras izmanto savos uz ASV klausītāju vērstajos podkāstos (kā tas vārds latviski rakstās, goda vārds nezinu). Patlaban tur trako par to, ka pensionēšanās vecumu "pabīda" laikā un telpā no 55 sievietēm un 60 vīriešiem uz 65 visiem. Mums šī pabīdīšana sen jau notikusi bez liekas trakošanas, tikai paklusas ieņurdēšanas (tik es tagad vairs tā īsti nezinu, cik tad ir tas pensionēšanās vecuma cipars pie mums), jo tāpat ir skaidrs, ka ar mūslaiku pensijām grūti izdzīvot, jaunie pa lielam aizbraukuši uz ārzemēm labāku maizi meklēt. Tie, kas palikuši velk to pašu nelielo algu slogu, ko visi un nopelna pensiju sev nākamībai un esošo pensionāru nodrošināšanai.
Tā Krievijas trakošana pensiju jautājumā pat nedaudz smieklīga liekas. Visur jau šis pensionēšanās vecums ir jau pāri 60, tik viņiem bija iesprūdis laikā un telpā. Un nav moderni vairs nemaz.
2.Sāku ar patiku justies kā mājsaimniece. Tiek pa dienu daudz kas izdarīts gan mājā, gan ārpus tās. atliek vēl laiks netā pasēdēt. Jaunībā uz mājsaimniecēm skatījos šķībi un kā uz liekēdēm. Bet tā laikam padomjlaika audzināšana. Vai spējat iedomāties, cik nodzīta ir sieviete, kurai pēc smaga darba dienas vēl jāpagūst vīram pusdienas uztaisīt, bērnu pie zobārsta aizvest un kur vēl šopulācijas iepērkot ikdienišķi nepieciešamo mājsaimniecībai? Un nedēļas nogaļu lielā tīrīšana.... Kā viņām vienkārši gribas izgulēties un ne par ko neuztraukties? Tās dienas, kad bērni ir pie vecmāmiņas un vīrs aizbraucis makšķerēt, ir vienkārši svētki ar lielo burtu.
Zinu jau, ka te atkal kāds no anonīmajiem man uzklups par šaurpierību un tamlīdzīgām būšanām. Bet! Es varu krustu šķērsu izbraukāt Latviju par brīvu kaut ekskursijas pēc, daudzos muzejos man ir atlaides (pat brīvbiļetes), un cauru gadu notiek kāds pasākums, kuru būtu vērts apmeklēt. Ir arī pilns grāmatplaukts ar izlasītām grāmatām, kas nav dāmu lubu romāni, bet diezgan nopietna literatūra. Ir draugu pulciņš, ar kuru var izrunāt redzēto, dzirdēto, izlasīto. Laikam būs jāievieš par paradumu jau laicīgi ierakstīt nelielu reklāmiņu par pasākumiem, uz kuriem taisos doties, ne tikai bildes un atskaites par notikušo. Kā es katru gadu še ievietoju LatCon programmu un aicinājumu uz šo pasākumu.
3. Gribētos, lai dēls ātrāk tiek galā ar savām problēmām un viņa dzīve nokārtotos iespējami pozitīvi. Bet to jau viņš pats izdarīs un tiks ar savām problēmām galā; nav jau mazais bērns, kurš visur aiz rociņas jāvadā.
4. Loti negribas še sastapt tos, kas izkāpuši no gultas ar kreiso pakaļkāju vai tādus, kuriem priekšnieks uzkāpis uz vismīļākās varžacs. Tādi te ienāk, izbļauj reizēm garām tēmai kaut ko un dodas meklēt nākamo blogu, kuru piebļaut. Ja kādam ir kādas privātas antipātijas (man nezināmas) vai nu ļoti nepatīk manis rakstītās tēmas - nu lūdzu meklējiet citus lauciņus, kas patiks labāk. Nu nevajag nākt ar aizvainojošiem tekstiem komentāros.

pirmdiena, 2018. gada 18. jūnijs

Skolas un izglītība

Tagad visi lamā Izglītības ministriju un tās jaunās idejas izglītības reformā. Varu nomierināt. Šajā kantorī sēž un darbojas cilvēki, kuri ir visai tāli no izglītošanas procesa kā tāda. Un maz ko sajēdz no tām grūtībām, ar kurām ierindas skolotājiem nākas sastapties situācijās, kad kārtējā ministrijas fiksideja ir jāievieš dzīvē. Reizēm tas ir praktiski neiespējami un nākas variēt par tēmu. Jo bez ministrijas fiksidejām vēl pastāv bērni ar visai dažādu uztveres īpatnību, kā arī uzvedības un citu kultūru. Radies iespaids, ka ministrijā strādā drusku par daudz visādu funkcionāru, kuri ar visādām fiksidejām cenšas apliecināt savu lietderību izglītošanas jomā. 
Un te tā īsti nav jālamā ministrs. Ministri nāk un iet.Tie tomēr vairumā gadījumu ir partiju iebīdīti cilvēki, kuriem izglītības joma ir visai tumšs zirdziņš. Manuprāt, katrs ministrs ir savas ministrijas redzamā izkārtne, kas tur piekārta uz noteiktu laiku - kamēr pastāv konkrētā valdība. Ja es pareizi saprotu sistēmu, tad pašas ministrijas darbu "velk" ministrijas valsts sekretārs, kuram ir lielāka nojēga par to, kas notiek ministrijā. Labi, šī atkāpe ir kā atkāpe, kas uz pašu raksta domu attiecas tikai piekārtotā veidā.
Un nav ko brīnīties, ka skolotāji ļoti bieži protestē pret savām algām un vēlas tās kaut nedaudz lielākas. Viņiem tās nav stacionārs lielums, kā visiem citiem strādājošajiem. Katra mācību gada sākumā tās tiek tarificētas atkarībā no plānotā stundu skaita, no bērnu skaita klasē. Un šis tarificētais algas cipars katru mācību gadu ir savādāks. Citreiz lielāks, nekā iepriekšējā mācību gadā, citreiz mazāks. Nav brīnums, ka dažu priekšmetu skolotāji meklē iespējas piepelnīties vēl kādā skolā vai pasniedz privātstundas.
Pie viena - ja mēs, cilvēki parastie, varam pārnākt mājās un vairs par darbu tā īsti nedomāt unpieslēgtie mājas solim, ģimenei, tad skolotājam ģimenei atliek diezgan maz laika - ir vesela kaudze burtnīcu, kas jālabo, jāsagatavojas darbam nākošajā dienā. Nav brīnums, ka skolotājām reizēm neizdodas nodibināt kārtīgu ģimeni - vienkārši tam nav laika.

svētdiena, 2018. gada 17. jūnijs

Raibas domas un mazlietiņ atmiņu

1. Kad iedomājos, ka padomju laikos es vasaras viducī varētu jau kārtot izdienas pensiju un justies pavisam pensionēta, rodas nostaļģija pēc padomjlaikiem, kad sievietes pensionējās 55 gados un vīrieši 60 gados. Nevarīgais vecums vēl nav iestājies un ir visas iespējas izbaudīt laiku, telpu un apkārtējo. Un, ja ir vēlme, kaut kur reizēm pat piestrādāt. Tagad tas oficiālās pensionēšanās vecums attālinās un attālinās un jau sāk urdīties doma, ka to nepiedzīvošu.
Bet tā ir visas pasaules nelaime. It īpaši Eiropā. Dzimstība zema, daudzi darbspējīgie jaunās paaudzes cilvēki dodas uz citurieni naudu pelnīt (īpaši tas jūtams pie mums) un galrezultātā nav kas strādā spēka gadu vecumā. Vecajiem pašiem gandrīz vai jāsapelna pensija. Labi, ka katru gadu oktobrī notiek pensijas pārindeksācija un pensijai ir tendence kaut pa druskai bet tomēr palielimāties. Bet tas diemžēl neietekmē visādu pakalpojumu cenu lēnu palielināšanos, kas pensiju minimālu palielinājumu padara drusku bezjēdzīgu. Nepieciešamai normālai izdzīvošanai reizēm vienaga ir par maz.
2. Jūnijs jau viducī un ir patīkami izbaudīt kolosālo laiku. Pie viena kārtot obligāti nepieciešamās oficiālās lietas savā dzīvē, kā arī LFFB minimālo birokrātiju, kas tomēr ir laikietilpīgs process, jo "jāizķer" cilvēki, kuru paraksti nepieciešami pirms dokumentu iesniegšanas. Katrā gadījumā ir plančiks pa vasaru to visu nokārtot un uz rudens laiku ieskrieties kārtējā darba frontē. Lai būtu miers no privātās un ne gluži privātās birokrātijas jautājumu risināšanas un varētu mierīgi nodoties darba dzīvei bez papildus brīvdienu meklējumiem (ja nu vienīgi savlaicīgi saplānot darba grafiku tā, lai ārsta kārtējais obligātais apmeklējums neiespaidotu darba ritmu). Negribas jau visu laiku dzīvot uz dēla rēķina (kaut arī viņam nav iebildumu).
3. Kā vienā no postiem ieminējos par anonīmo brigādi, tā šie uzradās. Laikam jau atliek tikai šos pieminēt, tā viņi ir klāt. Bet bez viņiem dzīve ir garlaicīga un daži aizrādījumi ir vietā. It sevišķi par drukas kļūdām. Tiešām neuzmanības drukas kļūdas, kuras brīžiem rodas no tā, ka steidzu rakstīt un īpaši neapskatos, vai visi burti ir izsitušies pareizi un pareizajās vietās.
4. Par reklāmām runājot - Adsense (nemeklēšu pareizo interpretāciju šai opcijai, atvainojiet) tomēr tās regulāri pamaina un nav jau tā, ka visu laiku rādās vienas un tās pašas reklāmas. Es to sistēmu nepārzinu, tas adsenses izvēlē un katrs mans lasītājs redz to, ko redz neatkarīgi no manas izvēles.
5. Par dēlu runājot. Viens no anonīmajiem komentētājiem izteicās, ka dēls varētu būt memmītis, kas turas mammas brunčos. Tā tomēr nav. Ar daudz, pat pārāk daudz, ko viņš tiek galā pats. Es vienkārši dotajā brīdī esmu vieta, kur atgriezties un aplaizīt brūces. Mums katram tāda vieta/cilvēks ir nepieciešamība. Jo ne jau viss vienmēr dzīvē norisinās viegli un bez dvēseles krācēm. Mums katram ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzradīsies blakus bez liekiem jautājumiem un pārmetumiem. Vienkārši būs un atbalstīs. Cilvēks, kas mēģinās dot jaunu pamatu zem kājām.
Man šīs iespējas īsti vairs nav. Abi vecāki ir viņā saulē. Jāmācās pašai rast šo pamatu un atbalsta punktu sevī, kad paliek pavisam grūti. Jā, man, paldies dievam, ir draugi un paziņas, kuri grūtā problēmā atnāks palīgā un tiešām palīdzēs, bet nav tāda, kuram uzticēt dvēseles kliedzienus. Var jau būt, ka kāds arī uzklausītu, bet man  negribas apgrūtināt cilvēkus ar saviem dvēseles kaucieniem.

Mazliet atmiņu - padomjlaika sadzīves priekšmeti

Šoreiz gribu parunāt par padomjlaika sadzīves priekšmetiem. Sākot no mēbelēm un pieminot arī daudz ko citu.
Padomjlaikos mēbeles ražoja smagnējas, kapitākas un ilglaicīgam periodam. No īsta koka.Tās bija stabilas un gruntīgas. Tomēr bija atšķirība starp mēneša sākumā ražotām mŗbrlŗm un mēneša brigās ražotajām. Pie vainas bija plāna izpilde - ja bija saprotams, ka nespēs izpilsīt plānu esošajā ražošanas tempā, nācās sasteigt un tad nu mēbeles galarezultātā nebija tik kvalitatīvas, kā mēneša sākumā ražotās. Tas attiecas arī uz pārējiem padomjlaikā ražotajiem sadzīves priekšmetiem, jo visu noteica plāna, tā izpilde un pārpilde.
Mēbeļu izturība daudzkārt izmainījās, kad mēbeles sāka ražot no skaidu plāksnēm. Un skaidu plāksnes nav pārāk izturīgs materiāls, tas drūp, skaidas tomēr ne pārāk labi satur svaru.
Tiesa, bija (tāpat kā tagad) daudz remonta darbnīcu, kurās varēja par saprātīgām naudiņām salabot mēneša beigās saražotos sadzīves tehnikas brāķus (piemēram kafijas maļamās dzirnaviņas). Jāpiezīmē, ka tolaik kafiju pārdeva tikai pupiņās un rūpnieciski samalta kafija bija eksotika, kuru ieveda no ārzemēm jūrnieki, retie ekskursanti u.c., kas kaut kādā veidā iemanījās tikt uz ārzemēm.
Jāpiezīmē, ka tāds sadzīves priekšmets, kā jau pieminētās kafijas dzirnaviņas, veikalos grūti pamanāms. Es vismaz neesmu manījusi. Jo arī tagad specializētajos veikalos un lielveikalos var iegādāties kafiju pupiņās, tad specializētajos veikalos jālūdz samalt tās uz vietas, vai jāmēģina kādā citā veidā tās samalt lietošanai. Var jau būt, ka virtuves kombainos ir iestrādāta opcija kafijas pupiņu samalšanai. Nezinu, nemāku teikt.
Mūsdienu daudzi ražojumi tiek saražoti ar aprēķinu, ka tie ātri bojāsies, būs jāiegādājas jauni vai pa bargām naudiņām jānes uz labošanu speciālajās darbnīcās. Un labošana reizēm sanāk dārgāka par jauna priekšmeta iegādi. Kā, piemēram, tas ir ar modīgajiem skārienjūtīgajiem mobilajiem telefoniem. aifoni, smartfoni, ipadi jau ražošanas procesā ir radīti mazisturīgi un neilgu laiku kalpojoši.
Nemāku īsti spriest mar pašmāju ražotajām koka mēbelēm, par to izturību, jo manā dzīvoklī vēl labi kalpo padomjlaika mēbeles.

sestdiena, 2018. gada 16. jūnijs

Mazliet atmiņu - padomjlaika un 90-to gadu sākuma sadzīve

Tagadējie trīsdesmitgadnieki nezina, neatceras tos laikus, kad mana paaudze bija jauna un arī savus čāpuļa gadus 90-to gadu sākumā. Tāpēc mazliet pagremdēšos atmiņās.
 Bija standarttipa vienveidīgi dzīvokļi jaunajos rajonos - tas lieliski apspēlēts 70-to gadu filmā Ar vieglu garu, ko Krievijas televīzija rāda praktiski katru gadu uz Jauno gadu, - bija komunālie dzīvokļi pilsētas centrā, kuros mītējās divas un vairāk ģimeņu kopā - atkarībā no dzīvoklī esošo istabu skaita. Komunālajos dzīvojošie reizēm stāvēja milzomīgās rindās, lai saņemtu atsevišķu dzīvokli kādā no jaunajiem masīviem; bet rindās tomēr ņēma ne visus - bija kvadrātmetru normas uz vienu dzīvojošo. Un, ja kaut par pāris centimetriem tika pārsniegta šī norma, tad komunālajā dzīvoklī vienā istabā varēja ilgi mītēties kaut trīs paaudzes vienlaicīgi - iespēju tikt dzīvokļu rindā nekādu. Tiesa, ar laiku parādījās iespēja mainīties ar dzīvesvietām. Bet tas bija ķēpīgāks process, nekā tagad sameklēt un nopirkt sev jaunu dzīvokli. Tā nu es izaugu komunālā trīsistabu dzīvoklī, kur vienā istabā mītējās vecāmamma, otrā mūsu - četru cilvēku - ģimene, un trešajā cita ģimene, kurā pamatvaloda bija krievu. Tāpēc tā nu sanācis, ka uzaugu mācoties runāt divās valodās vienlaicīgi. Izbeigt šī dzīvokļa komunālo statusu radās vēlāk, jau 90jos gados, kad dēls jau bija piedzimis un rāpoja pa dzīvokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bija arī dienesta kopmītnes dažādu nozaru darbiniekiem, jo uz Rīgu plūda daudz cilvēku no plašās PSRS ārēm, kā arī mūsu pašu laukos dzīvojošie, kuriem pēc studijām bija iespēja palikt Rīgā un strādāt.
Pas studēšanu runājot - padomjlaikiem bija viens neliels pluss. Katram abiturientam pēc studiju beigšanas bija garantēts darbs. Pastāvēja norīkojumu sistēma, kurā kopā ar diplomu tika saņemts norīkojums darbā uz kādu konkrētu vietu uz vismaz pieciem gadiem. (un pie viena studijas tika ieskaitītas darba stāžā, kas bija būtiski pie pensijas aprēķiniem). Tiesa, ne jau vienmēr norīkojums uz jauno darba vietu sakrita ar vēlmi strādāt tieši tur, kur sūta. Bet tiešām glāba tie obligātie pieci gadi, kuru laikā varēja piemeklēt sev ko citu ar domu "pārkuģot" uz vēlamo vietu pēc obligātā laika beigšanās. Godīgi sakot, šāda sistēma ļoti noderētu arī mūsdienās, kad daudzās vietās, piemēram skolās un slimnīcās, trūkst darba roku. Iestādēm būtu vismaz kāds garants par tukšo robu aizpildēšanu darba vietās un arī pašiem abiturientiem darba iespējas garants, nevis meklēšanās - kur tad nu savas zināšanas pielietot un izmantot.
Par veikalos nopērkamo.
Bija daudz deficīta. Pat elementārā desa bija deficīts, kuru katram pircējam nosvēra tikai atļautos puskilogramu vienam cilvēkam (tāpēc reizēm uz veikalu devās vairāki ģimenes locekļi, kuri veidoja rindu un viens pēc otra to pirka).

piektdiena, 2018. gada 15. jūnijs

Bildes no pujeņu izstādes


Peoniju (pujeņu) izstāde Dabas muzejā

Šorīt kopā ar Ilmāru Biti aizdevāmies uz Dabas muzeju, kurā notika peoniju (pujeņu) izstāde. Devāmies jau uz 10.00, kad muzejs veras vaļā, diena nav iekarsusi tā, ka nav īstas vēlēšanās kurp doties pat spiestā kārtā. 
Izstāde tika atklāta pirms divām dienām un rītvakar to slēdz. Tā atrodas muzeja otrajā stāvā, izstāžu zālē.
Ziedu bija daudz, praktiski piepildīta telpa. Paliela daudzkrāsainība un daudzveidība. Tiesa, dažas šķirnes bija diezgan līdzīgas, tā ka nezinātājam, nespeciālistam ir pagrūti noteikt atšķirību nianses un būtību. Pie viena varēja just, ka izstāde norisinās jau trešo dienu. Daļa ziedu jau sāka izrādīt ne pirmā svaiguma pazīmes. Bet tas nemazināja ziedu krāšņuma baudīšanu.
Ilmārs, kā jau vienmēr visos pasākumos, daudz fotografēja. Gan jau arī man rītu pārsūtīs kādas bildes, kuras tad nu publiskošu šeit. 

ceturtdiena, 2018. gada 14. jūnijs

Vēl dažas pārdomas

Nu jau nedēļu esmu mājās aizgājusi no darba. Tiesa, ja nekas nemainīsies kardināli, septembra otrajā pusē mēģināšu atgriezties. Ja  mani ņems pretī. Kaut tā tie briesmīgie rudens/ziemas mēneši būs jāpārdzīvo. Vasaras laiks laikam ir tas laiks, kad mēģinu sakārtot savu privāto dzīvi un sadzīvi, ieskaitot ārstus un tamlīdzīgas būšanas. Lai ziemā paliktu tikai maršruts - mājas-darbs.
Kaut gan godīgi jāsaka, ka decembri/janvāri labprātāk pavadu mājās uz dīvāna ar laptopu klēpī un bez nu īpašas vajadzības laukā nelienu. Kaut kāds ziemas miega sindroms, kas manī gruzd jau gadiem, bet ne jau vienmēr ir bijusi iespēja šos abus mēnešus izmantot "ziemas miegam". Un tam ar Ziemassvētkiem un Jaungada svinībām ir maz sakara. Man pārsvarā jau kuro gadu tās ir tikai sarkanās dienas kalendārā, ne vairāk. Nav ne Ziemassvētku, ne Jaunāgada noskaņojuma. Jo daudz kas dzīvē palicis nesakārtots un jāpaspēj sakārtot.
 Vienīgais izņēmums laikam ir Jāņu diena, kad gribas būt ar kādu kopā un nedaudz iztrakoties no sirds un nebūt nopirtnai. Nezinu, kā man tas šogad izdosies. kompānija it kā ir, bet nav rīcūbas plāna. tas pa šīm dienām jāisdomā. Un pēc iespējas ātrāk.
Gribās arī uz kādu lomu spēli aizbraukt, Bet visi tērpi ir Stabu ielā un es tiem netieku klāt, kamēr māsa man atbraukusi no Nīderlandes kaut atvaļinājumā. Un telts ar guļammaisu arī no jauna jāpērk, jo iepriekšējie savu dzīvi ir nokalpojuši.
Ik pa brīdim apskatos statistiku un priecājos, ka mani lasa un skata ne tikai boti, bet arī dzīvi cilvēki. To var just pēc komentāriem tekstos. Un klikšķiem pie interesantākajām reklāmām.

trešdiena, 2018. gada 13. jūnijs

Ieraksts Radio 4 krievu valodā

Šorīt kopā ar Ilmāru Biti piedalījāmies vienā stundu garā raidījumā radiomājā Doma laukumā. Krievu valodā runājām par fantāziju, fantastiku un lietām ap tām. Raidījums tika translēts internetā. Viens mans labs paziņa atsūtīja man ekrānšāviņus no šī raidījuma. Pašu raidījumu var noklausīties šeit.

otrdiena, 2018. gada 12. jūnijs

Nedaudz filozofijas

Beidzot manī ir iestājies tāds dīvains miers. Pa dienu parosos mājas solī, kur aizklīstu uz centru ko padarīt. Vakaros gaidu dēlu mājās. Tagad viņš mierīgi pārrodas ap astoņiem, pusdeviņiem. Kā izdodas atnākt un ja nav aizķeršanās darbā.
Pirmajā laikā pēc vedeklas aiziešanas bija katastrofa. Ilga nākšana mājās ar alko un asarām piedevām, mans uztraukums un gaidīšana līdz tumsai. Tas kaut kā sakrita ar manu pēdējo pusotru nedēļu darbā. Un, godīgi sakot, bija viens no iemesliem, kādēļ darbā pateicu par savu aiziešanu. Ne tikai neierastums strādāt no zvana līdz zvanam un tas, par ko izteicos jau agrāk. Liekas, šobrīd dēlam mājās vakaros esmu daudz vajadzīgāka. Un tas ir svarīgāk.
Ar laiku jāiegādājas jauns laptops. Šim pēc klaviatūras tīrīšanas daži taustiņi sākuši uzvesties visai dīvaini un neprognozējami. Nav garantijas, ka neiziet no ierindas galīgi un negrozāmi. Varbūt kādam ir lieks par saprātīgu naudiņu? Varēšu apmaksāt nākošmēnes. Šim mēnesim jau viss sabudžetots un tiek gaidīta dēla alga, lai sabudžetētu atlikušo mēnesi un Jāņu dienu. 
Drusku tāds alīgs noskaņojums, bet pieturos pie bezalkoholiskajiem. No iedomas par kādu alkoholisko rodas kaut kāda iekšēja pretestība, kas brēc "alu nē!". Bet tas laikam vairāk no kaut kādas garlaicības vakaros. Jo visu darāmo sadaru rīta cēlienā un reizēm vēl pagūstu diendusu pagulēt, ko agrāk nebiju darījusi. 
Tas ir tā dīvaini nedaudz, ka viss darāmais notiekās bez steigas un piepūles. Laikam ir iestājies kaut kāds iekšējs līdzsvars. Vienīgais - zinu, ka ap šo laiku nevaru pagulēt iet, jo tad uz nakti būs sviests un nevarēšu ilgi aizmigt par spīti miega zālēm. Tādās reizēs jāieņem kāda papildus tablete, bet tad rīts ir nedaudz izčakarēts un jūtos miegaināka, nekā vajadzētu. It sevišķi tajos rītos, kad kas darāms centrā.
Paldies tiem, kas mani lasa. Liekas, ka arī drukas kļūdas gājušas mazimā, jo anonīmā brigāde vairs uz tām nenorāda un neskaita.

pirmdiena, 2018. gada 11. jūnijs

Par piemiņu runājot

Nesen (pirms minūtēm 40) pārrados mājās no brauciena uz Miķeļa kapiem, kur apglabāti vecāki. Sajutos kaut kā vientulīgi bezpalīdzīgi. Cik daudz kas ir palikts nepateikts, neizrunāts, nesaprasts. Visu laiku aizņemtība ar savām problēmām un tamlīdzīgām būšanām. Kaut kā nebija laika un vēlmes, tos retos brīžus, kad sanāca saturīga saruna - tos var saskaitīt mazā ciparā. Bet tās ir divas neizzinātas un līdz galam nesaprastas pasaules.
Tagad, dzīvojot kopā ar dēlu, mums tās sarunas reizēm biežāk notiek. Es viņam ko garāmejot pastāstu, redzu, saprotu un dzirdu viņa problēmas un mēģinu palīdzēt. Vismaz kā plecs, uz kura izraudāties. Ceru, ma man ar dēlu izveidosies tas kontakts, kas man neizdevās ar saviem vecākiem. Kā arī ļoti ceru, ka viņam nokārtosies ģimenes dzīve un es piedzīvošu mazbērnus. Beidzot sāku justies viņiem gatava. Puika pats reiz izteicās, ka nu jau ir gatavs vispaz vienam bērnam. Tik žēl, ka viņa dzīvē tā situācija izveidojusies kā izveidojusies un uz bēbi vēl jāpagaida.
Pēc kapiem neiztika bez līkuma pa centru. Brīvības iela jau trešo sezonu remontējas. Laikam līdz pilnībai vēl tālu. Arī Miera iela nedaudz remontējas. Katrā gadījumā ir patīkami, ka pilsētas atjaunošanās process turpinās un notiekās.

ceturtdiena, 2018. gada 7. jūnijs

Pa ilgiem laikiem nestrādājams darbdienas rīts

1. Tā dīvaini - nestrādājamdienas rīts, kurā pirmo reizi pa ilgiem laikiem pamodos jau pirms sešiem , uzvārīju sev kafiju un mēģināju vēl pagulēt. Protams, kad dēls cēlās augšā ap septiņiem un sāka darboties, biju augšā un nu vairs nekāda gulēšana. Tagad tikai drusku iespringusi no tā, ka tikai puikas tēvs neparādās. Parasti es pazūdu uz veco īres vietu, kad šis parādās. Mēs viens otru pieklājīgi pieciešam tikai tādās situācijās. kad tikšanās ir neizbēgama (oficiāli pasākumi; nejaušas tikšanās publiskā telpā, kur daudz paziņu apkārt utt.)
2. Savā ziņā jūtos pat labi, ka tagad kādu laiciņu atkal nebūs jāiet uz darbu. Varēšu ilgāku laiku veltīt savām darīšanām, tās nokāertot un sakārtot. Varbūt pēc kāda laika atkal pameklēšos pēc darba. Tad jau redzēs. Bet pagaidām izbaudīšu brīvdienas un vasaru. 
3. Lielais paldies tiem, kas mani lasa un klikšķina uz tām reklāmām. Tagad parādījušās dažas jaunas, liekas - interesantas un prātīgas.
4. Tāda dīvaina sajūta - bijušie pielūdzēji viens pakaļ otram sāk uzrasties un uz ko cerēt, arī kādi jauni no sociālajiem tīkliem vēlas iziet uz tuvākiem kontaktiem. Cenšos pieklājīgi atkauties, jo kaut kā īsti neesmu pārliecināta, vai esošajā situācijā vēlos kādus kontaktus ar pretējo dzimumu. Un aiet kopā ar kādu tikai saiešanas pēc - nu tas nav nopietni.

trešdiena, 2018. gada 6. jūnijs

Pēdējā darba diena

Šodien nostrādāju savu pēdējo pusi no darba dienas. Aizgāju prom no tās darba vietas.
Neteikšu, ka bija slikti darba apstākļi un slikts kolektīvs. Man patika un es daudz ko iemācījos. Esmu pateicīga par visiem aizrādījumiem, kads man tika izteikti. Tie bija vietā un būtiski, lai mana darba kvalitāte uzlabotos.
Tomēr aizgāju prom cita iemesla dēļ. 
Jau pašā sākumā biju pārvērtējusi savas iespējas. Nav tomēr manās spējās runāt un sarunāties septiņas, astoņas stundas no vietas ar nezināmiem, neredzamiem cilvēkiem, kuri, atbildot uz telefona zvanu, reaģē ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri ļoti pieklājīgi atsakās no intervijas, ir tādi, kas sarunā rupjības un, atslēdzoties, vēl dzirdu viņu pārsteigumu par manu atslēgšanos. reizēm no pāri par 200 zvaniem izdevās labi ja 10 intervijas. Sasniegums bija 20 intervijas vienā vakarā. Toreiz pabrīnijos par tādu atsaucību.
Pie viena nebiju izpratusi darba grafika pašsastādīšanas priekšrocības. Varēju taču nestrādāt katru dienu tās garās stundas un pa reizei kādu dienu izlaist, kā es to jau vienu reizi izdarīju. Vajadzēja jau pašai saprast - kā es to visu spēšu izdarīt un sarunāt jau stājoties darbā. Tā arī būs mācība nākamībai.
Kad šodien parakstīju vienošanos par līguma laušanu, callingzāli administrējošās meitenes bija pateicīgas par manu darbu un izpalīdzēšanu viena projekta pabeigšanai. Es savu vēlmi lauzt līgumu izteicu jau pirms pusotras nedēļas. Mani palūdza astrādāt to nedēļu, kuru jau biju atzīmējusi, kā sev strādājošu. Es piekritu. Nedēļas vidū man vēl palūdza pakavēties darbā vēl līdz šodienai, lai paeigtu to projektu. Arī tam es piekritu. 
Laikam visā darba procesā tomēr biju parādījusi sevi no labās puses, jo, strādājot tur, redzēju, ka daži tiek atlaisti praktiski uzreiz un bez liekām runām un lūgumiem pakavēties, lai ko pabeigtu.
Katrā gadījumā man radās iespaids, ka man varētu būt iespējas tur atgriesties, ja uznāk vēlme. Tiesa, pagaidām nezinu, vai tāda vēlme man tuvākajā laikā uznāks. Jūtos nogurusi un izsmelta un arī dēlam pagaidām esmu ļoti vajadzīga mājās.

ceturtdiena, 2018. gada 31. maijs

Dažāds noskaņojums

Dienas jaucas skaistā mikslī, pavasaris ļoti raiti pārgājis kārtīgā vasarā, ne tādā, kāda bija pērn. Un ir tik jauki sajust šo gadalaiku maiņu un vispār visu notiekošo apkārt. Cik labi, ka esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem dzērieniem, tas palīdz izjust laiku un telpu pilnvērtīgi un priecāties par to.
Eju prom no darba. 6jā jūnijā nostrādāšu savu pēdējo darba dienu. Un eju prom ne jau tāpēc, ka man šis darbs nepatiktu. Patīk, bet rada grūtības. Neatpūšos un neizguļos kā nākas un tas atsaucas uz darāmo. Arī par sarunas kvalitāti ir bieži aizrādījumi. Cenšos jau, bet acīmredzot nepietiekami, kaut arī saruna rit raitāk un bez traucējošām pauzēm, kā arī esmu iemanījusies noregulēt savu elpošanu tā, lai mikrofonā tā nebūtu jūtama. Esmu pateicīga intervētāju "uzraugiem" par aizrādījumiem un kritiku. Tas ir palīdzējis un palīdz.
Pie viena eju prom arī tāpēc, ka pie šāda ritma ar savām lietām īsti nevaru tikt galā. Savā ziņā nav laika. Protams, teorētiski ir - rīta cēlienos. Bet tajos es jūtos tik nogurusi un izmuļļāta, ka praktiski vajadzīgs laiks, lai iekšēji sagatavotos darbam.Tas arī savā ziņā atsaucas uz kvalitāti.
Mājās arī viss iet kā pa celmiem. Dēlam un vedeklai ir problēmas diezgan lielas un esmu morāli un fiziski vajadzīga dēlam kā sīks atbalsta plecs. Viņu lietās es nejaucos, paši tiks galā. Bet vismaz uzklausīt un uzmanīgi dot kādu sīkpadomu varu.Pati esmu gājusi cauri viņu problēmām ne reizi vien.
Katrā gadījumā mani tagad vairāk uztrauc dēls un viņa problēmas, nekā darbs un darba attiecīas. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mierīgi varu sevi veltīt darbam tikai tad, ja ārpus darba laika nav nekādu problēmu un es varu sevi pilnvērtīgi veltīt visam kam.

pirmdiena, 2018. gada 21. maijs

Pirmdienas rīts

1. Pa ilgiem laikiem pirmdiena iesākas nekādi. Vakar 23.00 ielidoja dēls no Stokholmas, kamēr atkūlāmies šurpu un aizgāju gulēt, tad vēl ap puspieciem viena stulba īsziņa uzmodināja, tiesa noikos vēl pagulēt, bet tas nemaina izraustīto miegu. Un divos ir jābūt darbā. Tagad tāds miegaini nekāds noskaņojums. Ceru, ka darbā viss būs citādi.
2. Vakarrīt nosūtīju vienu tulkojumu un cerēju, ka kungs būs apskatījies un jau vakar veicis maksājumu, bet tas notiksies tikai šodien. Es biju rēķinājusies nedaudz savādāk, bet nu ir kā ir un ar to ir jārēķinās. Varbīt bija kur izbraucis pa brīvdienām un vēlu atgriezās. tagad taču ir pavasaris un kolosāls laiks aiz loga.
3. Dēls ar vedeku ir sakašķējušies tā, ka nemaz nevar zināt - paiks kopā vai pajuks. Es jau ceru, ka salīgs un būs miers mājās.
4. Ceriņziedu laiks iet uz beigām, drīz jasmīni sāks ziedēt. Žēl, ka tos nav vērts plūkt un turēt mājās vāzē. Ātri nobirst un novīst.
5. Kaut kā negribas iet uz darbu, nezinu, kas par iemeslu. Un šonedēļ vēl garā nedēļa, jo strādāšu arī sestdien. Kaut kā jau jāatstrādā tās stundas, kuras te vienu nedēļu atprasījos pirms laika, jo mājās bija sīkas problēmiņas. 
Kaut arī darbs man patīk un kolektīvs ir labs, pašai arī viss sokas raitāk un labāk. Patīk administrācijas attieksme pret darbiniekiem. Iecietīga un pretimnākoša. Tomēr esmu ievietojusi slusdinājumu ss'ā par to, ka meklēju projektdarbu, kurā var īsu laiku uzraut, nopelnīt un tad, ar dažu dienu pauzi, atkal kādu projektiņu ar uzrāvienu. Protams, uz līguma pamata un ar nodokļiem.
Vispār jācer, ka dienas un nedēļas beigas nebūs tik bēdīgas, ka kaut kas uzlabosies arī garastāvokļa ziņā.

sestdiena, 2018. gada 19. maijs

LatCon 2018

Šodien notika kārtējais LatCon's. Arī tagad vē notiek, es vienkārši aizgāju drusku ātrāk, jo mājās ir darāmais. Tas, ka pataban sēžu pie kompja, nozīmē tikai to, ka atelšos un pārslēdzos no vienas ietas uz otru.
 Aizejot uz pasākumu, jutos mazuliet vīlusies. Pasākums tika paši reklamēts, bet apmeklētāju bijā nu ļoti maz. Pie visa tā, ka tas šogad notika tikai vienu dienu. Un arī pašas tēmas bija un ir visai interesantas.
Kā pirmais no lektoriem uzstājās tas vjetnamiešu puisis, kurš ir uztaisījis komiksu grāmatu par Lāčplēsi un grāmatu par Kurbadu. Viņš visai interesanti pastāstīja par savu nokļūšanu Latvijā un to, kāpēc sācis zīmēt komiksus. Izrādās, komiksu žanrs literatūrā ir diezgan populārs ārzemēs, piemēram Beļģijā un Amerikā. Mērķauditorija - pieaugušie. Tīri bērniem domētie komiksi visā komiksu industrijā ir ļoti maz pārstāvēti. Un - lai uztaisītu labu komiksu, ir jāiegulda krietns darbs.
Otrais ektors, kuru noklausījos, runāja par varas jēdzienu kā tādu. Lektora un auditorijas kopējais secinājums - vara ir pārejošs lielums, vienmēr ir kāds vēl varenāks un katrai varai bez reāla segums ātri pienāk gals. Lekcija tika ilustrēta ar filmu fragmentiem. Lekcijas gaita uz beigām kļuva par neielu diskusiju.
Pēc šīs lekcijas sākās pusdienas pārtraukums, kura laikā tad arī devos mājās. Ceru tomēr, ka uz otro pasākuma daļu ieradīsies vairāk civēku. Imārs Bite solījās man vēlāk atsūtīt bildes no pasākuma, daļu no kurām ievietošu šeit.

ceturtdiena, 2018. gada 17. maijs

piektdiena, 2018. gada 11. maijs

LatCon 2018 Rīgas Centrālajā bibliotēkā

 18. un 19. maijā notiks Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) un Rīgas Centrālās bibliotēkas rīkotais pasākums fantāzijas un fantastikas interesentiem. LatCon 2018 ir tematiski izglītojošas un izklaidējošas lekcijas par fantastikas un fantāzijas žanru tēmām, tikšanās ar autoriem un saistošas diskusijas.
18. maija pasākums notiks Rīgas Hanzas vidusskolā. Ar pamatskolas skolēniem tiksies divas latviešu fantastikas un fantāzijas autores – Laura Dreiže un Laura Vilka.  
19. maija pasākuma norises vieta būs Rīgas Centrālās bibliotēkas Pasākumu zāle (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā). Dienas gaitā iepazīsimies ar komiksu mākslas pamatiem, noklausīsimies divas aizraujošas lekcijas, parunāsim par jauno fantastikas autoru radošā darba problēmām, kā arī žanra tulkojumu un oriģināldarbu tematiku Latvijā.

18. maijs
Rīgas Hanzas vidusskola.
12.50 Tikšanās ar rakstniecēm Lauru Dreiži un Lauru Vilku.
(Pasākums skolas audzēkņiem).

19. maijs
Rīgas Centrālā bibliotēka, 2. stāvs.  
11.30 12.15 Cao Viet Nguyen. Komiksi un ilustrācijas.  
12.15 13.00 Māris Skurba. Visvarenības teorija.
 Pusdienas laiks.
13.30 14.15 Ilmārs Bite. Venēra sapņos un fantastikā.
14.15 15.00 Ieva Melgalve. 10 kļūdas, ko pieļauj citi sf&f autori (bet ne tu).
15.00 — 16.30 Tulkojumi un orģinālliteratūra zinātniskās fantastikas un fantāzijas žanrā Latvijā.

Laipni lūgti visi fantastikas un fantāzijas cienītāji, kā arī citi interesenti!

Kontakti: Kaspars Bērziņš, LFFB valdes loceklis, tālr. 26708805, e-pasts: lffb@inbox.lv

Informācija:



Informāciju sagatavoja Kaspars Bērziņš, LFFB valdes loceklis.

otrdiena, 2018. gada 8. maijs

Kā pa celmiem

Viss iet kā pa celmiem. Pēdējo nedēļu ritms.
1.Joprojām baidos no atlaišanas no darba, Par spīti tam ka mans vidējais rādītājs par iepriekšējā mēneša aptuveni 8 dienām bija gandrīz labs. Ieklibo ieelpas un izelpas kontrole sarunas gaitā un intervijas vadīšana sarunas gaitā. Gadās taču tantuki un onkas kuri nespēj rimties sarunā un viņus iedabūt jautājumu un atbilžu stingrā rāmī ir diezgan pagrūti. Varbūt es esmu par nevarīgu viņu runas plūdus apturēt. Labāk iet ar tiem, kuri paši noskaņoti uz sarunas ātrību un konkrētību. Pagaidām gan par manu atlaišanu no darba neviens nav ieminējies, pat paslavējuši par darba efektivitātes rādītājiem. Kā izteicās firmas direktors, tas ir brīnums pie tām sarunas vešanas problēmām, kas uz doto brīdi ir. Savā ziņā tas ir pat kompliments.
2. Mājās arī viss iet ne visai gludi. Mācāmies sadzīvot un netraucēt viens otru. Sanāk kā nu kuro reizi. Galvenokārt man. Reizēm izvēlos brīdi komunikācijai, kad dēls vai vedekla nu nemaz nav gatavi komunicēšanai un ir aizņemti ar savām lietām. Tad rodas nelieli īssavienojumi, kas ātri pāriet, jo mēs visi esam saprotoši.
3. Ar darba ritmu gulētiešanas ritms ir ieklibojis un samainījies negrozāmi. Ap astoņiem, deviņiem miegs brīvdienās nenāk ne sitams par spīti miega zālēm. aizmiegu vienalga vēlāk. Ap desmitiem, pusvienpadsmitiem. Kā kuru dienu. Gadās gan reizes, kad dienā pāris stundas paguļu līdz iešanai uz darbu.
4. Gaidu māsu vasaras atvaļinājumā, jo gribas pabūt kopā. Tagad, kopš esmu sākusi strādāt, mums abām pat feisbukā retāk sanāk parunāties. Tiesa, ir reizes, kad viņa man piezvana, bet tas laikam viņai padārgi pasit pa kabatu.
5. Kopš esmu sākusi strādāt problēmas ar alkoholu, paldies dievam, samazinājušās vēl vairāk. Galu galā nevar taču itervēt cilvēkus bezfilmā vai kaut drusku reibumā. Tad var neatcerēties, kas un kā ir sarunāts un kolēģi taču arī jūt. Kā arī - alkohola klātbūtne kaut vai smakas veidā var būt par iemeslu atlaišanai no darba. Un to nu es tomēr negribu. Un pie viena gribu just esošo gadalaiku un priecāties par to.
6. Uz darbu un no darba eju ar kājām. Nepilna pusstunda ceļā pa taisno. Protams, var braukt rinķī ar trolejbusu kur ceļa laiks aizņemtu apmēram 10 minūtes, bet pastaiga pusstundu pirms un pusstundu pēc darba ir veselīga, jo darbs tomēr ir sēdošs un katra saruna prasa morālu izturību. Arī mājās ar to izkustēšanos ir kā nu kuro reizi. Mājsaimniecības darbos piedalos bet ne jau ienmēr tie ir nepieciešami. Saimniece tomēr ir vedekla un mājās mana darāmā apjomu nosaka viņa. Esmu netipiska vīramāte, jo dēla ģimenes strīdos neiejaucos un, ja vajadzīgs, nostāšos vedeklas pusē. Vispāt ņemot, mana dēla izvēle savas otras puses izvēlē nav mana darīšana man ir jāsadzīvo ar viņa izvēli, lai mājās būtu mazāk kašķu.

svētdiena, 2018. gada 6. maijs

Ievziedu laiks

1. Man patīk ievas kā balti mākoņi visriņķī. Smarža ir fascionējoša. Vēl drusciņ jāpagaida līdz ceriņu daudzkrāsainajiem mākoņiem. Pavasaris ar šiem mākoņiem ir mierpilns un skaists. Cik labi, ka es beidzot pa ilgiem gadiem sajūtu šo fascinējošo skaistumu un krāsu mākoņu burvību. 
2. Darbā vēl jāpierod pie viskautkā. Tomēr man liekas, sāku saprast sistēmu un ierubīties.ļoti negribas zaudēt šo vietu. Par spīti manām kļūdām iepriekšējā mēneša vidējais rādītājs nebija pēdējāis. Bija vēl sliktāki vidējie rādītāji kaut arī iepriekšējā mēnesī nostrādāju aptubeni astoņas dienas. Priekš nepilnām astoņām dienām - kā man teica - tas nav slikti, pat pietiekami labi. Cenšos jauun mēģinu ievērot visus aizrādījumus. Ceru noturēties šajā darbā, jo ir interesanti. Tas tomēr ir savādāk, nekā klejot pa dzībokļiem un papildus anketai aizpildīt vēl citus papīrus. Patīkami, ka pamatā maksā par stundām nevis noteiktām dienas aptaujas normām. Tomēr man sanāk par spīti visām kļūdām, diezgan daudz aptauju un vēl šis tas vēl.
3. Pie dēla jūtos lieliski un pat negribas nekur citur dzīvot. Pat nezinu, ko darīt ar pansionātu, kad pienāks rinda. Runga ar daudziem galiem. Bet nu, redzēs, kā būs rālāk.
4. Paldies ttiem, kas klikšķina uz reklāmām manā blogā.

piektdiena, 2018. gada 4. maijs

4.maijs - Neatkarīas deklarācijas diena

Šodien kopā ar Ilmāru Biti nedaudz izrāvāmies uz pilsētas centru paskatīties svētku pasākumus.
No rīta, vēl tikai sazvamoties un plānojot tikšanos, abiem bija skaidrs, ka karaspēka skati mēs nebrauksim skatīties,. To laikam darīsim 18.novembrī, kad tā vairāk atbildīs notikumam un valsts pastāvēšanas simtgadei.
Sarunājām, ka Ilmārs man piezvanīs kad taisīsies laukā no mājas. Mēs galu galā dzīvojam katrs savā pilsētas galā.
Pēc Ilmāra zvana norunātajā tikšanās vietā pie Brīvības pieminekļa ierados pirmā par spīti visai savai čammāšanās būšanai. Apmēram pusstundu, gaidot uz Ilmāru, skatījos skolēnu pūtēju orķestru defilē pie pieminekļa. Ilmārs ieradās uz to laiku, kad bija atlikuši vairs tikai trīs priekšnesumi. Bet pafotografēt paspēja. (Kavējuma iemesls - satiksmes kustības grafiks).
Par cik bija pavēss un pat sāka smidzināt, pēc defilē programmas nolēmām ielīst makdonaldā padzert ko siltu, jo bijām nosaluši arī pie viena. Neiesaku tur iet - cenas ahūnas. Viena normāla izmēra kafijas krūze un normāla izmēra kūkas gabaliņš - 3,30 eiro no cilvēka.
Nezinu, vai tas bija kafijas iespaidā, vai arī tāpēc, ka laiks pamainījās, bet izejot no makdonalda pasaule likās saulaini skaista un silta. Bet laiks tiešām bija pamainījies un kļuvis silts.
Aizgājām līdz informācijas centram Rātslaukumā, lai noskaidrotu, kur kas vēl notiek, pēc tam atgriezāmies pie Brīvības pieminekļa, lai noskatītos, kā valdība noliek ziedus pie pieminekļa, paši pēc tam nolikām ziedus. 
Vēl iegriezāmies Vērmaņdārzā, nedaudz apskatūjām tautu mūsu pašu tik dažādajos tautastērpos, paklausījāmies dažas dziesmas.
Uz vairkāk kaut ko - sapratām, ka kļūstam veci un nav pa spēkam.
Publiskie pasākumi vēl bija paredzēti pie Dailes teātra un VEF kultūras pils, kā arī izstāde uz Brīvības ielas diezgan pagarā ceļa posmā. Tam mūsu toč vairs nepietika.
Tomēr mani nepameta nepiepildītības sajūta, jo liekas, ka 4.maija svinēšana ar katru gadu kļūst pliekanāka un simboliskāka. Vairs nav tā svētku vērienīguma, kas 90-jos gados. Varbūt tā ir nostaļģija, bet liekas, ka agrāk centrā un citās vietās bija daudz vairāk visādu publisku pasākumu, nodarbju šajā dienā. Ieskaitot svētku salūtu, kas nu jau vairākus gadus 4.maijā nav manīts.
Bildes no tā, ko mēs ar Ilmāru redzējām, būs vēlāk.

otrdiena, 2018. gada 1. maijs

Mazliet atmiņu - 1.maijs un svētku gājieni

Šorīt izskraidīju centru. Brīvdiena ir, bet centrā nav nekā tāda, kas aizrautu un man gribētos piedalīties piedāātajos notikumos.
Atmiņā uzausa bērnības, jaunības laiku 1.maija svētīšana.
Tolaik brīvdienas bija  gan 1ais gan 2ias maijs.
1.maija rīts mums ar māsu, vai reizēm ar draugiem sākās ar skriešanu uz Brībības, tolauk Ļeņina, ielu un no malas aplūkot dažādos svētku gājienus, kuros piedalījās dažādu uzņēmumu darbinieki. Katrs kolektīvs savu kolonnu bija nofomējis kaut kā īpaši un bija interesanti vērot šos noformējumus. Neslēpšu, ka gandrīz katram kolonnā esošajam vīrietim kabatā bija alko blašķīte, no kuras ik pa brīdim tapa malkots. Jo šie gājieni bija obligāti. Gājieni parasti beidzās Daugavmalā pie valdības tibīnēm (arī šajos laikos valdības trbīnes tiek uzriktētas tajā pat vietā).
Kad kolonna bija nosoļojusi gar valdības tribīnēm, tā caur vecpilsētu devās prom un pirms šķiršanās vēl nedaudz uzkavējās tuvējos parkos lai nedaudz ietusētu. Daļa cilvēku pēc tam vēl turpināja tusēt mājās.
Bērnībā un agrajos skolas gados mēs uz Brībības (Ļeņina) ielas sagaidījām pēdējo kolonnu un devāmies mājās skatīties televizoru vai darīt ko citu, izmantojot brīvdienu. Jaunības gados jau bija nedaudz savādāk.
Noskatoties gājienu, skrējām pa mājām savākt norunāto līdzņemamo norunātajam tusiņam vakarpusē. 
Kad bijām salasījušies norunātajā tusiņa vietā, tika uzklāts galds un jautrā noskaņā pavadīta svētku nakts. Jāpiezīmē, ka alkohols gan bija, bet tas tika lietots nelielās devās. tam vienkārši nebija laika. Bija citas interesantas nodarbes visas nakts garumā. Pieminēšu to, ka šajos tusiņos kaut arī izveidojās īslaicīgi pārīši, seksa nebija. Var jau būt, ka kādas attiecības pārauga ilglaicīgās ar attiecīgām sekām, bet svētku brīdī par to neviens nedomāja.
Vienkārši bija divas brīvdienas un iespēja patusēt. Par šo dienu politisko niansi neiens nedomāja. Pieņēma kā obligāti nepieciešamo gājiena sadaļu un tad nu pēc tam izklaidējās kā nu kurš. Ideoloģijai netika pievērsta īpaša uzmanība. Tā bija kā nodeva laikam.
Tagad ir palicis tikai Dziesmu svētku gājiens, kas kaut kā uzjundī še dzīojošos. 
Varbūt valdībai vai kas nu tur organizē svētku bīžus, ir vērts piedomāt pie svētku gājieniem kā tādiem? Kaut vai aizņemties ideju no Brazīlijas par karnevāla gājienu pilsētā. Visiem būtu interesanti un būtu svētku noskaņa.

svētdiena, 2018. gada 29. aprīlis

Šis pavasaris un vēl šis tas

1. Kopš esmu praktiski beigusi lietot alkoholu, beidzot pa ilgiem gadiem sajūtu pavasari ar visu tā krāšņumu un pirmo lapu saigo plaukumu. Kā arī aprīļa krasās gaisa temperatūras maiņas. Tas fascinē un ir tāda sajūta, ka sāku dzīvot no jauna. Man patīk šis svaigais zaļums kokos un netveramā atdzimšanas gaisotne apkārtējā vidē.
2. Man patīk mans darbs (vismaz pagaidām vēl neesmu vīlusies). Šeit ja ir intervija, tad viņa ir, var aptaujāt vai mēģināt aptaujāt vairāk cilvēku, nekā skraidot pa mājām neziņā, vai tiksi kāpņutelpā vai nee un nav noteikts aptauju skaits dienā. Maksā par stundām un realizēta aptauja ir bonuss. Pa telefonu mēģinot aptaujāt var aptvert airāk kā 100 cilvēkus, un ja no tiem izdodas aptaujāt kādus 10, tad tas nav slikts rādītājs. Tiesa, viņiem ir sistēmā iestrādātas mēneša kvotas konkrētām vecuma grupām. Bet tas nekas, sarunu var pārnest uz nākošo mēnesi.
3. Esmu pateicīga tiem, kurus ieinteresē reklāmas manā blogā un viņi noklikšķina uz tām. dažas no tām tiešām ir interesanti izstrādātas un vizuāli pieilcīgas.

otrdiena, 2018. gada 24. aprīlis

Darbs un pārējais

1. Ja piektdiena bija mana oficialā darba diena, tad vakardiena bija mana pilnā pirmā darba diena.piektdien es tur pavadīju tikai pāris stundas, vakar - septiņas. Šodien un visu pārējo nedēļu septiņu stundu darbs turpināsies. 
Pēc vakardienas jūtos kā izvārīta.Septiņas stundas runāšanas un interēšanas. Kad gāju prom, jutos kā izspiests citrons. Daži respondenti nokaitināja, viens pat nedaudz aizvainoja. Ja dažas dāmas brīnijās, no kurienes dabūts viņu telefons (uz ko sakarīgi atbildēt nebiju spējiga - tas ir iestrādāts kompjūtera sistēmā), tas viens tiešām aizainoja. Nebiju vēl līdz galam nolasījusi savu runājamo ieadtekstu, tas jau nobļāvās - esat dzērusi un tāpēc runāt netaisos. Bet - ja es būtu dzērusi, es nesēdētu pie datora un pat nemeģinātu kādu nointervēt. Dzeršana un interēšana nelīmējas kopā, jo alkohols traucē koncentreties darāmajam un tā iespaidā var sanākt dieva zīmes. Tas jau bija manāms šeit manos tekstos iepriekš.
2. Ir vērts iereģistrēties portālā Panel.lv. Šis saits ir tendēts uz aptaujām. Par katru aptauju ir kādi pluspunkti, kurus sakrājot noteiktā ciparā, var iegūt dāanu kartes - Rimi, Maxima, Drogas un Galaktico.  Šīs dāvanu kartes var ļoti noderēt situācijā, kad veikalā kaut ko vajag, bet ar naudu ir kā ir.

sestdiena, 2018. gada 21. aprīlis

Vizīte pie ārsta

Šodien ar diezgan lielām bažām devos uz plānveida vizīti pie sava āstējošā ārsta Veldres ielā. Viņš ir ne tikai mans ārsts, kuru regulāri apmeklēju, bet arī bija mans ārstejošais ārsts slimnīcā, kad mani pārkāpuma dēļ izrakstīja divas dienas ātrāk, nekā paredzēts. Par savu pārkāpumu jau rakstīju laiciņu atpakaļ vēl iepriekšējā mēnesī
Biju domājusi, ka ārsts joprojām jutīs nelielu aizvainojumu un nosodijumu, tomēr mana atvainošanas un pateicība par to, ka toreiz noreaģēja tik asi - iedarbojās un esmu praktiski pārgājusi uz bezalkooliskajiem dzēieniem un no alus, pat vienas bundžas man paliek ne pārāk labi - iedabojas, ārstam tas uzlaboja garastāokli. Kā arī tas, ka esmu atadusi darbu un paspējusi pa šo laiku uz kādiem pasākumiem pat aiziet.
Tā īsti izjutu, ko nozīmē piedošana.
Spēju to novētet un ceru, ka vairs nekitīšu atpakaļ aliņos bezjēgā, jo ir ārsta uzticēšanās un darbs, kuru darot alkohols jebkurā formācijā ir izslēgts.
Esmu pateicīga ārstam par šo dienu. Pacēla pašapziņu un garastāvokli.
Rakstot šo postu, sapratu, ka kaut kas jādara ar manu datoru. Daži taustiņi ķeras un ir īpašīgi jāseko pareizrakstībai, jo ne vienmēr ar pirmo piegājienu izdodas nolikt pareizajās vietās. Nākas strikti sekot līdzi rakstītajam vārdam.
Tāpat esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uz reklāmām manā blogā. Tad jūtu, ka topu lasīta un pētīta un mani neapmeklē tikai un vienigi boti.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Nīderlande ziedos

Pirma darba diena Norstat Latvija AS

Šodien devos uz apmaācībām Norstat Latvija AS
Izrādījās, tā bija arī mana pirmā darba diena tur. Jo uzreiz tika sarakstīts darba līgums ar noteiktu darba uzsākšanas datumu - šodienas datumu. 
Man tika parādīta aptaujas demo versija, tika ļauts pamēģināt to. Pēc tam kādu laiciņu intervēju jau parastā darba ritmā. Pati aptaujas uzbūve daudz neatšķiras no tām aptaujām, kuras veicu pērnvasar citas aptaujas firmās. Tomēr pluss ir - nav jaskraida pa mājam un dzīvokļiem, meklējot aptaujājamos. Sistēmā iestrādāta telefonu grāmata vai kaut kas tamlīdzīgs. Nospied tikai attiecīgo pogu un gaidi, kad savienos ar abonentu. Un tad intervija vai nu notiek vai nenotiek.
Katrā gadijumā man tur patika. Pat satiku pazīstamus cilvēkus - kaimiņu puisi no Raunas ielas dzivokļa.
Pagaidām nenoželoju, ka pieteicos tur darbā, redzēs, kā ies talāk.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Norstat Latvija AS

Šodien biju uz darba pārrunām Norstat Latvija AS Zemitānu ielā 2b. Ēkā, kas saucas Zemitānu biroji.
Šī iestāde nodarbojas ar telefonintervijām. Nav jāskraida pa dzīvokļiem un jācer, ka būs kāds, kas atsauksies un atbildēs uz jautājumiem.
Kad ierados pie dažiem datoriem jau sēdēja intervētāji un darbs noritēja pilnā sparā. Atbildīgā kundze bija ļoti laipna, mēs aprunāties aizgājām uz citu telpu, lai netraucētu tos, kas strādā.
No kundzes uzzināju, ka darbs būs pēcpusdienas maiņā, līdz deviņiem vakarā. Tiek slēgts kolektīvais līgums, kura ietvaros netiek apmaksātas slimības lapas un atvaļinājums, toties ir strikta stundu likme un elastīga bonusu sistēma, kas atkarīga no nointervēto cilvēku skaita un nostrādāto stunsu skaita.
Būs jāpiestrādā pie dikcijas, jo savas zobu problēmas dēļ man vienmēr jācenšas runāt artikulēti un izteikties skaidri, lai mani varētu saprast.
Katrā gadījumā man potenciālā darba vieta patika, piektdien dodos uz turienu uz apmāībām, pēc kurām iespējams noslēgšu līgumu.
Vēl viena lieta - katru trešdienu darbinieki iesniedz savu potenciālo darba grafiku nākamajai nedēļai. Tas laikam tādēļ, lai priekšniecībai vieglāk saplānot veicamo darbu apjomu un iespējamo rezultātu.
Cik sapratu, man kā otrās grupas invalīdei vēl pienāksies nodokļu atlaide. Nezinu, kā tas izskatīsies naudas iztiksmē.

Par darbu runājot

Pie dažiem maniem ierakstiem komentāros parādījās jautājums kāpēc meklēju gabaldarbus vai projektveida darbus kuros "atnācu, izdarīju, aizgāju". Mēģināšu plašāk izskaidrot kāpēc.
Esmu strādājusi darbu, kurā ir ko darīt labi ja dažus mēnešus gadā. Pārējā laikā - ir jābūt uz vietas bet ar ko aizpildīt astoņas darba stundas - domā pati, cita nav ko darīt. Vienkārša stundu atsēdēšana. Tiesa, par to maksā algu (kā jau valsts darbā), bet tas nemaina būtību. Atsēdēšanas un bezdarbības vietā es varētu būt kaut kur citur un darīt ko citu. It īpaši vasarā, kad saulīte tik silta un laiks tik jauks.... kaut vai uz jūrmalu aizkulties un nopeldēties.
Esmu strādājusi arī tādu darbu, kurā visas astoņas stundas paiet tādā noslodzē, ka maz neliekas un uz dienas beigām ir sajūta kā pēc gaļas mašīnas. Nākošā dienā lauž kaulus un nav nekas mīļāks par gultu, bet jāceļas un atkal jāiet uz gaļas mašīnu. Tad brīvdienas jebkurā gadalaikā pat nejūt, jo tiek pavadītas uz dīvāna un pat mājas solis liekas mazsvarīgs.
Lielveikalos 10 - 12 stundas sēdēt kasē un noņemties ar naudu un rindā esošajiem pircējiem vispār nav priekš manis. Kļūdu iespējamība darbdienas beigās ir pietiekami liela, lai es uz šādu darbu neparakstītos. Un pie viena ar šiem modīgajiem kases aparātiem apieties - esmu drusku par vecu laikam, lai to apgūtu.
Šie ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc meklēju gabaldarbus un projektveida darbus. Vispār tādus darbiņus, kuros atnāc, izdari darāmo un miers. Līdz nākošajam darāmajam.

otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis

Aigara Opincāna plakāti

Vakar kopā ar Ilmāru Biti bijām uz Aigara Opincāna plakātu izstādi Kaņepes kultūras centrā. Te bildes no šī pasākuma.

pirmdiena, 2018. gada 16. aprīlis

Atkal šodiena

Ir forša pavasara sajūta. Sen tāda nav bijusi. Sen neesmu izjutusi pavasari kā tādu ar pirmo lapu plaukumu un atmodas svaiguma sajūtu.Gribas iet un darīt, tik nezinu reizēm ko. Nākas izdomāt, skatīties internetā, kur kādi pasākumi notiek un meklēt kompāniju. Vienai jau savā ziņā garlaicīgi.
Ar tiem aliņiem ir tā, ka tomēr reizi divās, trijās nedēļās vienu bundžiņu iemiesoju, bet pēc tam, pie izdevības tikai un vienīgi bezalkoholiskos. Vairāk un savādāk nemaz negribas. Negribas bojāt rīta un dienas labsajūtu. Jo atiešana pat no viena alkoholiskā aliņa ir pasmaga un traucējoša. Bet vismaz vairs nav tās stipro paģiru sajūtas, kad aliņi dzerti trīs, četri dienā un vēl šis tas pa virsu. Tā bija apmēram pērnvasar, kaut arī dikši strīdējos ar anonīmajiem par šo tēmu. Kaut kā bija pagrūti sev atzīties, kur nu vēl kādam ko pierādīt. No turienes arī tās n-tās drukas kļūdas tekstos, kuras nākošā rītā nācās labot. Ceru, tagad rakstu bez drukas kļūdām.
Ir interesanti pavērot mājas kaķi. Tas ar dziļu pietāti un uzmanību lien ārā uz balkona, ij tad tup vienā vietā, nevis mēģina apdīvot visu balkonu. Pie atvērtām dzīvokļa durvīm uzmanīgi pabāž deguntiņu laukā no dzīvokļa un īsti nemēģina izkļūt kāpņu telpā, lai to izpētītu. Toties no kaimiņu suņa nebaidās un pat saostās ar to. Vismaz neizskatās, ka viņiem būtu sliktas attiecības.
Gaidu māsu vasarā atvaļinājumā. Pērn viņai bija atvaļinājums uz kādu nedēļu. Būs tik daudz ko ar viņu sadarīt un aprunāties. Stulbi, ka viņai ziemā sanāk pagarāka pauze ar to Nīderlandi. Kaut kur no oktobra/novembra līdz apmēram februārim. Un šeit ar tiem darbiem ir kā ir, pati meklēju un nevaru dabūt. Bet es jau meklēju ne to, kas pirmais patrāpās pa ceļam. Man vajag tādsu, ko spētu pavilkt.
Patīk šis pavasaris, ko tur lai saka.Kāds grib strīdēties par to, ka pavasaris ir jaukākais gadalaiks gadā?

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Otrā kafijas krūze

1. Pavasaris beidzot iestājies, var bez mēteļa no mājas laukā iet. Tas viss ir bijis visnotaļ strauji - tikko bija tā, ka bez ziemas mēteļa nekust un nu jau var vispār bez kaut kā. Cool. Arī noskaņojums tāds, ka gribas kalnus gāzt. Tik pa māju sanāk rosīties, Darba pārrunas (ja līdz tām nonāk), pagaidām ir visai neveiksmīgas. Kaut kāda savastarpējas nevēlēšanās aura sarunās.
2. Pie dēla un vedeklas pagaidām viss ok, sadzīvojam. Viņi ir noskaņoti mani vispār uz pansionātu nelaist. Tiesa, pagaidām esam vienojušies, ka no rindas uz pansionātu neatsakos. Visādi var gadīties un pansionāts var sanākt kā pārejas periods. Viņi nav droši pagaidām, cik ilgi tēvs atļaus te mītēties un vai nebūs jāmeklē jauna mītnes vieta.
3. LFFB lapā pagaidām lieku tikai rakstu sadaļu, pārējais pienāks vēlāk.Kaut gan jau tagad manu, ka ik pa brīdim darbs pie tās notiek. Diemžēl meklētāja joprojām nav.
4. Anonīmie pieklusuši. Laikam nav iemesla izteikties.Kaut kā bez viņiem pagarlaicīgi.
5. Ceru, ka tagad reklāmas manā blogā kļuvušas interesantākas.

piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Pavasara noskaņās

1. Un kas, ka Nīderlandē pavasaris ātrāk devis par sevi zināt? Mums arī drīz lapas kokiem un krūmiem plauks. Bet to jau visi laikam pamanījuši. It sevišķi tie, kuri dzīvo guļamrajonos ar plašu zaļo zonu. Un mums pie mājām ir kolosāli sniegpulkstenīšu klājieni. Un pie kam dažādu šķirņu. Un tas, ka pavasaris beidzot līdz mums nonācis - putni par to jau liek manīt. Mums aiz loga vienā bērzā vārnas jau sev ligzdiņu iekārtojušas. (tiesa, martā izpalika kaķu koncerti aiz loga - laikam visi kastrēti).
2. Sūtu savu CV uz visām pusēm. Pagaidām nekā, kaut arī pārrunas dažubrīd notiek, bet tām pārrunām nav rezultātu. Nē, nu kaut kāds rezultāts ir - es iepazīstu dažādus kantorus, dažādas prasības darbam. Bet tā pagaidām ir tāda sīkpieredze. Dīvainākais ir tas, ka, ja es eju uz pārrunām ar noskaņojumu "negribu šo darbu", tad es viņu arī nedabonu. Pagaidām nav patrāpījies tāds darbs, kuru "gribu tūlīt un uzreiz". 
Pētot ss.com - Latvijas Fakti atkal meklē intervētājus. Tomēr, vadoties pēc pērnā gada bēdīgās pieredzes, es uz turieni savu CV neesmu aizsūtījusi. Tur laikam intervētāji ilgi neturas.
3. Jau mēnesi dzīvoju pie dēla (tiesa, bija nedēļa, kad es mītējos vecajā vietā Raunas ielā - puikas tēvs uz nedēļu bija atbraucis un es pavācos tālāk no grēka, jo mums abiem pietiek ar oficiālajām tikšanās reizēm, kad nav iespējams izvairīties no tikšanās). Jūtos neslikti, ja neņem vērā to, ka tiku pie "apčī" un klepus. Mums visiem trim tā saaukstēšanās fāze bija. Šodien beidzot jūtos pēc cilvēka, nevis otreizējā pārstrādes produkta.
Būs jāaprunājas ar dēlu, kā viņš šo mēnesi ir uztvēris un vedekla arī. Gan jau, ka viņiem ir kāds viedoklis.
4. Esmu pateicīga tiem, kas paklikšķina uz reklāmām manā blogā. Un būšu pateicīga tiem, kas spēs man ieteikt darbu, ko spēšu veikt.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Nīderlandē lapas plaukst

Bildēs grūti pamanīt, jo tas pirmais plaukums ir sīciņš un maziņš. Tāds viegls zaļums. Bet mums pagaidām tik egles zaļas un es vienam ceriņkrūmam pumpurus pamanīju. 

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Avon Cosmetics

Kārstējo reizi pierādījās ka esmu zoss. Gāju uz darba pārrunām, pat īsti nezinot, uz kurieni eju. Bet visu pēc kārtas.
Pagājušo nedēļ' nosūtīju savu CV izlasot sludinājumu, ka firmai vajag divas sievietes darbam divas reizes nedēļā. Par nožēlu nepaskatījos, kas tā par firmu, atcerējos vienīgi, ka firma atrodas Zemitānu ielā 1. Un tas ir praktiski pie Zemitānu tilta. Vēl nodomāju, ka ja mani pieņems darbā, nebūs tālu no manām pašreizējām mājām. 
Man, kā par brīnumu, atzvanīja un paskaidroja, ka kantoris atrodas ēku kompleksā kas saucas Zemitānu centrs un atrodas A korpusā. 
Nākošā dienā pameklējos ss'ā lai saprastu, uz kurieni tad esmu sūtījusi savu CV. Tā arī nespēju atcerēties kurā darba piedāvājumu sadaļā biju šo sludinālumu redzējusi. Nolēmu paļauties uz gadījumi.
Tomēr tas man netraucēja šorīt no dēla telefona piezvanīt uz tirieni un noprecizēt kur to kantori tajā korpusā atrast. 
Kad tur šodien nonācu, pirmais, ko pamanīju - Zemitānu centrs atrodas Zemitānu ielā 6, nevis 1, kā biju iedomājusies. Nu, mazliet nokļūdījos, piedodiet. 
Kad nonācu līdz vajadzīgajām durvīm, aiz kurām atrodas ofiss, uzmanīgi izlasīju uzrakstu uz durvīm, kas vēstīja ka tas ir kosmētikas formas Avon Cosmetics kantoris. Kaut arī par šādas firmas eksistenci zinu jau sen, kā arī zinu to, ka viņi savu produkciju izplata ar komivojažieru satpniecību, projām negāju. Bija neliela interese par to, ko viņi man piedāvātu darīt.
Pats kantoris bija neliela telpiņa, kurā kar vienu sienu stiepās kumodes tipa skapju un trīs galdi, padaudz krēslu un stikla skapis ar visādām smaržām. Kā arī daudz citu cilvēku, kuri kaut ko darīja pie diviem galdiem. Pie trešā galda jauna sieviete jau sarunājās ar darba pretendenti. 
Nācās nedaudz uzgaidīt, jo tomēr biju ieradusies nedaudz par agru.
Kad būtne pievērsās man, viņas prmais jautājums mani nedaudz apstulbnāja. Tika pajautāts ko es firmā gribētu darīt - strādāt ar dokumentāciju vai cilvēkiem. Mana atbilde bija - protams, ar papīriem. 
Nedaudz parunājām par to, ka viņiem dotajā brīdī vairāk vajag cilvēkus, kas strādā ar cilvēkiem, mazāk tādus, kas ar papīriem. Katrā gadījumā saruna bija īsa. Tika apsolīts man līdz trešdienai piezvanīt, lai pateiktu, kādu darbu tad viņi man var pedāvāt. 
Es lielas cerības uz to nelieku. Izklausījās pēc pieklājīga atteikuma. Katrā gadījumā turpinu darba meklējumus.

trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Sen nav bijušas pārdomas

1. Apskatot statistiku,konsatēu paradoksu - manu blogu visvairāk skatās amerikāņu, precīzāk, ASV publika. Latviešu publika ir tikai otrajā vietā. Īsti nezinu, vai tie ir turienes boti, vai arī reālas personas. Nekur jau neparādās, no kuras pasaules malas mani lasa un komentē anonīmie komentētāji. Bet būtu interesanti uzzināt.
2. Sen jau esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem aliem un arī tad labi, ja reizi trijās dienās. Laikam drīzumā pāriešu un limonādēm un tamlīdzīgiem dzērieniem. Alus nevelk, bet bezalkoholiskais pēc garšas atšķiras un tie garšīgākie ir padārgi. Bet ir labi pamosties bez paģirām un nedaudz sāpošas galvas. Bezalkoholiskajam jau tā pati indeve, kas alkoholiskajam - skalo laukā visu, ko var izskalot. Alkoloīdi laikam pamazām būs no manis izskalojušies. Galvenais - noturēties un neatsākt.
3. Kretinē tas, ka jāpāršļūc uz iepriekšējo dzīvesvietu Raunas ielā tajās reizēs, kad te parādās dēla tēvs. Tas nogurdina. Kaut jel iestātos tāds pamiera stāvoklis, kad man nekur nebūtu jāpāršļūc un mēs mierīgi varētu te tās dažas dienas sadzīvot.

Zenta Ērgle: Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi

Vakar beidzu pārlasīt bērnības laiku Zentas Ērgles grāmatu Par mūsu sētas berniem, indiāņiem un melno kaķi. 
Grāmata ir par padomjlaiku bērnību, pusaudzību, jo tajā darbojošas personas, galvenie varoņi ir bērni. Protams, neiztrūkst arī pieaugušie, bet tie ir otrā plāna tēli. Grāmatā, kas ir patīkami, praktiski iztrūkst ideoloģija, bet ir to laiku īstenība ar pionieru pulciņiem, kolhoziem.
Bērnu rotaļas un aizraušanās - kā jau visiem bērmiem tajā vecumā; futbols, volejbols, ložņāšana rotaļājoties pa parabiem un daudz kā cita. Arī tipiski bērnu nedarbi. Ir arī pārgājieni un tamlīdzīgas būšanas, ieskaitot vasaras nometni teltīs.
Autore lieliski izpratusi bērnu psiholoģiju un viņu vēlmes komunikācijā un tamlīdzīgās būšanās. 
Grāmata lieliski ataino laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija PSRS republika. Vērts izlasīt. Ceru, ka bibliotēkās vēl sastopama, ja ne - varbūt kādā antikvariātā.