pirmdiena, 2018. gada 19. februāris

Mazlietiņ

1. Goračova grāmatu dabūju, jautājums šajā sakarībā noņemts no dienas kārtības. Tā ka varu nomierināties, jo viena problēma atrisinājusies.
2. Reizēm skatos pa slimnīcas logu un priecājos. Pagalma vidū aug n-gadīgas lieeeeelas egles. Pilnas ar čiekuriem. Tik daudz egļu čiekuru vienā kokā nav gadījies sastapt, bet te uzreiz divas tādas. Un tagad vēl sniegs skujās. Viss kopā fascinē ar savu skaistumu. Žēl, ka nav fotoaparāta, lai to nofotografētu.
3. Mums te izveidojusies vesela kompānija, kas jau no pieciem no rīta lēnām klīst pa gaiteni un stāviem vaktējot ārdurvis, kuras tiek atslēgtas sešos no rīta. Pīpmaņu kompānija, kuriem ir nemainīga tikšanās vieta - oficiālā pīpētava. Ar to pīpēšanu ir tā - dažs ik pēc pusstundas skrien uzvikt dūmu, cits reizi vairākās stundās. 
4. Pa lielo jau darīt īsti nav ko. Ir zāles, kas jādzer noteiktos laika posmos, dažiem vēl sistēmas ar zāļu iepilināšanu, citiem kaut kādas nodarbības, tad vēl darbdienās ārstu apgaitas. Pēcpusdienās sāk veidoties kaut kas līdzīgs "ko nu tagad lai sadara". Galarezultātā pēc pusdienām daudzi dodas uz tuvējiem veikaliem, cits sarīko sev ekskursiju pa tuvāko apkārtni. Saucas slimnīcas nodaļa, bet apstākļi kā sanatorijā. Brīvdienas pat var uz visu dienu izprasīties uz mājām aizskriet vai arī tāpat, uz pilsētas centru ekskursijā aizbraukt.
5. Par medpersonālu esmu sajūsmā. Māsiņas vienmēr atsaucīgas un izpalīdzīgas, ārsti preimnākoši un zinoši, vienmēr tiks piemeklēts individuāls ārstēšanas režīms un ritms. Visu var sarunāt, aprunāt un atrast ko optimālu.

ceturtdiena, 2018. gada 15. februāris

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.
2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.
3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.
4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

otrdiena, 2018. gada 13. februāris

Kafijotais gaidīšanas rīts

1. Vai kādam mājās nav aizķērusies Gorbačova grāmata Pārkārtošanās? Padomju laiku izdevums. Ja ir, tad atpirkšu par saprātīgām naudiņām. Bibliotēkas neder, vajadzīga mājas apstākļos.
2. Pēdējais rīts šajā mājā pirms došanās uz slimnīcu. Zinu, ka pēc slimnīcas došos citur dzīvot. Un tomēr zinu arī to, ka tomēr reižu reizēm iegriezīšos še pārnakšņot. Kad būs nepieciešams. Ar saimnieci tomēr nesliktas attiecības izveidojās par spīti tam, ka man reizēm no sākuma gadījās pa neplānotam pārkāpumam. Bet tie pārkāpumi tapa piedoti, jo nebija no ļauna prāta.
3. Būtu pateicīga cilvēkam/cilvēkiem, kuri sākot ar marta beigām (slimnīcā būšu mēnesi, tas ir konkrēti zināms) piedāvātu kādu darbiņu, kurā nav jāsēž garās stundas, bet varētu būt pietiekami brīvs režīms - atnācu, izdarīju, aizgāju. Tas varēu noformulēties kā stundu vai gabaldarbs. Es jau šito lūgumu ik pa brīdim mētāju visos saitos, kur apgrozos, paralēli vēl pētu ss'u. Pagaidām nekas piemērots neatrodas. Laicīgi brīdinu - sanitārā grāmatiņa nav nokārtota, bet pie gadījuma to izdarīšu.
4. Māsa gan aizbrauc uz Nīderlandi un divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, tā ka es tajā dzīvoklī ilgāku laiku netikšu iekšā un nevarēšu no tā dzīvokļa neko turpināt izdāļāt. Ar diviem grāmatu sarakstiem man ir paveicies - praktiski visas grāmatas ir atradušas sev jaunus saimniekus. Tomēr var gadīties, ka pa šo laiku vēl šo to izlikšu pārdošanai. Puika kravājas jaunajā dzīvoklī un gan jau, ka tur atradīsies vēl kaut kas interesentiem.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Pārdomu rīts ar otro kafiju

1. Pēdējā diena šajā mājā un tāds pārdomīgs rīts. Rīt jau pārdomām nebūs kaika - būs jāksakārto tas, kas atstāts uz pēdējo brīdi. Rīt ir došanās uz slimnīcu un pēc tam jau pa taisno uz jauno dzīvesvietu. Tā plēsos no šejiemes prom, ka maz neliekas, bet kad tas brīdis ir tik tuvu - tomēr apmēram pusotra gada te ir nodzīvots, Vispar jau vienmēr ir skumji, kad kaut kāds posms dzīvē noslēdzas un ir jāsāk domāt par nākamo.
2. Laiks rādīs, kā izdosies sakārtot attiecības ar māsu. Joprojām gadās kāds sīkums, kas sabojā visas avenes. Bet centīšos, un centīšos, lai arī dēls salīgst ar viņu. Bet te vajag abu gribēšanu un abu darbības un tās nu es iespaidot nevaru.
3. Lapa tiek caurskatīta biežāk, nekā pirms gada, bet klikšķu ir mazāk un tie ir retāki. Nesaprotu likusakarību.
4. Kad māsa abrauks vai nu vasarā atvaļinājumā, vai rudenī uz palikšanu, tad vēlreiz caurskatīšu to, kas tur palicis un došu zinās par iespējām ko dabūt no manas mantības. Šoziem jau daudz kas ir sadalīts un izdalīts. Varbūt, ka pārējais arī kam noder. Esmu dzirdējisi vērā ņemamus ieteikumus, ko man darīt. varbīt pie tā arī pieturēšos. Vispār, nāks laiks, nāks padoms.
5. Biedrības lietas pa šo gadu esmu atstāusi novārtā, bet nu beidzot tās papīru būšanas būs jānoved līdz galam. Negribas pievilt draugus, kas jau gadiem mani velk un paļaujas uz mani. Esmu pateicīga viņiem.

sestdiena, 2018. gada 10. februāris

Šis tas tāpat

1. Šovakar pusi vakarā krāmējos. Dienā man piezvanīja, ka otrdien jāliekas slimnīcā. Beidzt sagaidīju, jo uz rindu pieteicos vēl decembrī. Ko klātpielikt maisā palicis tikai tas, ko liek pēdējā brīdī - čības u.c. daži sīkumi. Pārējais tā kā būtu koplasīts. Zinu, ka par ātru kravājos, bet tik ilgi gaidīts, ka gribas pasteigties. 
Tā slimnīca man vajadzīga, jo rudenī jāpagarina grupa uz nākošajiem gadiem. Divi gadi kaut kā laikam būs ātri paskrējuši. Arī pie viena varēs savu galvu un domas pievest pie kaut kādas kārtības. Pēdējā pusgada laikā esmu savu blogu apgāzusi ar visāda veida pārdomām, ka maz neliekas. Ceru vēlāk rakstīt būtiskāk, nevis periodiski ņaudēt.
2. Vakar biju ieskrējusi tajā dzīvoklī, uz kuru, cerams, pārvākāšos pēc slimnīcas. Dēlam palīgā šo to piekārtot pirms iebraukšanas galīgi un negrozāmi. Abi ar dēlu konstatējām, ka mums ir daudz pozitīvu atmiņu par šo dzīvokli. Tas ir viņa mirušās vecmāmiņas no tēva puses dzīvoklis. Un mums daudz kas asociējās tieši ar viņu un to labo, kas bija. Pat mēbeles centāmies sagrūstīt tā, kā atcerējāmies vecajos laikos stāvējušas. Redzēs, kas un kā būs tālāk.
3. Joprojām mēģinu uzlabot attiecības ar māsu. rabi sanāk, bet mēģinu. Man ir teikts, ka nav vērts, bet māsa jau tikai viena un jāmēģina atrast attiecību kpsaucējs, kāds kompromiss.
4. Vakar un šodien esmu sevi palaidusi ganībās, paldies dievam, iztieku bez drukas kļūdām. Vismaz ceru. Vienkārši atkal dzīve mainās un kaut kas sākas no jauna, Kā tas būs un ar ko tas beigsies - nezinu. Katrā gadījumā neatsakos no rindas uz pansionātu. Laiks rādīs, vai vajadzēs atteikties vai nee. Citus pansionātus pagaidām nemeklēju. Negribu sastrēbt karstu. Māsa gan steidzina, bet es bremzēju. Grūti viņai pateikt, ka uz pansionātu paraktījos tikai tāpēc, ka citur iet nebija kur. Tagad šis tas ir pamainījies. Kā to lai viņai ieskaidro? Nezinu. Rītvakar braucu pie viņas, tad parunāsim. varbūt izdosies ieskaidrot. Kā arī to, ka līdz pansionātam gribas maksimāli tikt vaļā no parādsaistībām. Kamēr uz rokas tās naudas ir pavairāk.
5. Esmu pateicīga tiem, as mani lasa un isaās par manis rastīto. Vairāk saprotu savas kļūdas ne tikai rastītajā tekstā, bet arī domās par lietu kārtību. paldies jums, mani lasītāji.

piektdiena, 2018. gada 9. februāris

Mūsējie un darbs ārzemēs

Par mūsu līdzpilsoņu milzīgo daudzumu ārzemēs jau izklidzināts visos mēdijos. Un arī par to, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas viņi dodas un dodas uz ārzemēm strādāt. 
Visi ši iemesli sen jau zināmi un aprunāti daudz un dikti. Kā arī tas, ka pēdējā laikā medijos parādās valstsvīru idejas, programmas šo cilvēku atgriešanai Latvijā. Jo visi saprot, ka šobrīd sāk iestāties katastrofa, kas saucas - naudas trūkums valstī. 
Tiesa, esmu dzirdējusi, ka ir kaut kāda sistēma, pēc kuras ārzemēs oficiāli strādājošo Latvijas iedzīvotāju samaksātie nodokļi nonāks Latvijas kasē. Bet tiešām, esmu tikai dzirdējusi, ka kaut kas tāds ir, konkrēti nezinu neko. Varbūt kāds zinošāks mācēs šo izskaidrot.
Un tas, ka palikušie spiesti brīžiem strādāt vairākās vietās praktiski bez atpūtas un retām brīvdienām arī ir jau sen zināms fakts. Tik tāda sajūta, ka tas nevienu neuztrauc. 
Un arī īsti neezmu dzirdējusi, lasījusi par programmām, kas ļautu tādu cilvēku kategoriju kā ubagus un bomžus integrēt sabiedrībā. Bomži vispār ir īpaša kategorija. Cilvēki bez mājām, bez jumta virs galvas. Tik ar to kas mugurā un dažu vēl nepieciešamu lietu maisā līdzi. Tiesa, ir naktspatversmes, bet - tajās vietas ir tik cik ir, visus nakšņotgribētājus tāpat neuzņems. Un ko pa dienu? Tā nu viņi pa dienu klumburē pa pilsētu ar saviem maisiem, apskranduši, nemazgājušies un nereti iereibuši. 
Neesmu dzirdējusi par šīs cilvēku kategorijas integrēšanas iespējām. Daudzi no viņiem ir pajauni, darbspējīgā vecumā. Te derētu mizīgs sociālais darbs.
Tiesa, bomžu problēma laikam jau pastāv visās lielas pilsētās visā pasaulē un nav vienotas koncepcijas, ko darīt ar šo problēmu.
Kā ideja varbūt - mūsu laukos darbīgajās zemnieku saimniecībās pierūkst darba roku, lai paceltu darba ražīgumu, kvantitāti un kvalitāti. Varbūt daļa bomžu būtu priecīgi atrast tur darbu un pajumti. Tik kādam vajadzētu sakoordinēt šo ideju.

ceturtdiena, 2018. gada 8. februāris

Vakara pārdomas

1. Kara filmas kaut kur malā nobīdījušās. Kaut kā tā šaudīšanās, asinis un visādas citādas ķibeles filmās ir novirzījušās no interešu loka. Tagad uzklupu jaunības, pusaudzības top filmām. Par indiāņiem, kuras pārsvarā ražoja toreizējā Demkrātiskā Vācija, kinostudija Defa ar neiztrūkstošo Goiko Mitiču galvenajā lomā. Sāku ar Fenimora Kupera romāna Zvērkāvis ekranizāciju Čingačguks jeb lielā čūska. Vēlāk skatīšos pārējās filmas ar viņa piedalīšanos. Jaunībā ar draudzeni fanojām par šīm filmām, kopā ar citiem draugiem bija interesanti spēlēt indiāņus. Un pie kam visi gribēja būt indiāņi, nevis baltie.
2. Tāda jocīga čemodānu noskaņa. Pagaidām ir skaidrs, ka šajā dzīvoklī pēc slimnīcas vairs neatgriezīšos. Tik negribas sapriecāties par agru. Lai nenoiet greizi un nenobrūk. Kaut kāda māņticība vai kas tamlīdzīgs. Tik viens nav skaidrs - kad tad īsti pienāks tā slimnīcas rinda. pieteicos jau decembrī, bet iet jau februāris. Pagājušajā nedēļā, kad e-pastā pajautāju par rindas virzību, tapa atbildētts "drīz, zvanīšu". Bet arī šī nedēļa jau iet uz beigām. Nav īstas skaidrības, kad tad kravāties braukšanai uz slimnīcu.
3. Savā ziņā pierasts še ir, kaut arī te ir kaut kāda negatīvisma aura, ka mana veselība un daudz kas cits maitājas un garastāvoklis nu nekāds. Par spīti labumiem, ko dod konkrētā vieta. Par to jau esmu izrakstījusies daudz un dikti.
4. Par pansionātu vispār esmu pāestājusi interesēties. Kad pienāks laiks, tad jau redzēs, kas un kā. Varbūt jau visādi un viss kas kar mainīties.
5. Tā dīvaini - joprjām labāk saprotos ar tiem, kas jaunāki par mani, nevis ar saviem vienaudžiem. Dīvaini.

otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca

No rīta biju ieskrējusi pie māsas paņemt dažas lietas, kas pasūtītas promdošanai. Pēc tam abas aizgājām uz Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu uz Brīvības ielas laukumiņā starp Lāčplēša un Blaumaņa ielām.
Abas nolikām pa svecītei pie Dievmātes ikonas, māsa vēl pie Pestītāja ikonas. Ar kādām domām, izjūtām un cerībām turp devāmies - tas lai paliek pašu ziņā. Ilgi neuzkavējāmies baznīcā - tur notika dievkalpojums, bet mēs ar savām problēmām pagaidām esam patālu no visa tā. pietika ar svecīšu nolikšanu.
Bznīca pati par sevi no ārpuses ļoti vienkārša, iekšpusē arī nav tā acīskrītošā krāšņuma, kas netālu esošajā katedrālē Esplanādē. Toties bija mīlīga savā pieticībā. Ir vērts tur iegriezties un izbaudīt šo vienkāršību, neuzbāzīgo skaistumu.
Viens gan tik ļoti daudz ubagu, kā pie šīs baznīcas, es nekur citur neesmu redzējusi. Nu labi, dažus esmu manījusi pie katedrāles Esplanādē, bet tur to ir izteikti mazāk. Acīmredzot Aleksandra Ņevska baznīca viņus ar kaut ko pievelk un varbūt arī ienākumi ir lielāki.....

pirmdiena, 2018. gada 5. februāris

Apvienotais grāmatu saraksts

Še es apvienoju jau agrāk ievietotos grāmatu sarakstus. Tās grāmatas, kas vēl palikušas. Sarakstā nav ietvertas tās grāmatas, kas ir pasūtītas, bet vēl nav nokļuvušas līdz adresātam. Cena tā pati - 50 centi par grāmatu.
1. Gļebs Golubevs "Hirēna  piramīdas noslēpums" - atdots
2. "Ciemos fantāzijas zemē" - atdots
3. M. Stingls "Melnās salas"- atdots
4. Dž.L.B.Smits "Sencis četrkājis" - atdots
5. Marģeris Zariņš "Apgaismības gadsimta ēnā" - atdots
6. M.Geršenzons "Robins Huds' - atdots
7. Bernhards Gržimeks "Savvaļas dzīvniekiem nav patvēruma" - atdots
8. L.D.Kuše "Bermudu trijstūra noslēpums atrisināts" - atdots
9. A.Gangnuss "Zemes katastrofu noslēpums" - atdots
10. V.Peskovs "Putni uz vadiem" - atdots
11. J. Sedovs "Aizraujoši par elektroniku" - atdots

Nedaudz atkārtojos

Nedēļa ir pagājusi, ir jauna pirmdiena. Nezinu, kā tā vēl izvērtīsies un kāda būs visa nākamā nedēļa. Zinu, ka man piektdien un sestdien darāmais ieplānots, šodien viena tikšanās norunāta jau no paša rīta. Pārējās dienas - kā nu sakritīs. Gribētos jau, lai šī būtu jauka nedēļa ar salabšanu tuvākajos rados un visu ko citu labu.
Jau iepriekš rakstīju par kašķi starp māsu un manu dēlu. Un to, ka es situāciju ļoti pārdzīvoju. Tagad šajās atticībās ir liels krīzes brīdis, kurš netieši skar arī mani. Zināmā mērā pati vainīga - netīšām piekritu būt par vidutāju viņu atkaltikšanās reizei un salabšanas mēģinājumam. Abām pusēm pasniedzu informāciju tā. kā biju sapratusi no viņu teiktā. Un rezultātā puika nevēlas runāt par manu māsu, māsa dusmīga uz mani. Vajadzēja laikam jau no paša sākta gala pateikt, lai paši sakomunicē un sarunā tikšanos, es varētu būt klāt tikai kā klausītājs un mazliet ugunsdzēsējs. Mana kļūda, par kuru maksāju pati un ceru, ka izdosies šo kļūdu salabot tuvākās nedēļas laikā. Jo jaunnedēļ māsa atkal aizbrauc uz Nīderlandi sezonas darbos.
Pie viena vēl tā slimnīca. Es jau ļoti ceru, ka tas notiks jaunnedēļ, jo šonedēļ jāsakārto lietas. Lai vēlāk būtu puslīdz miers un normālas attiecības ar abām pusēm.
Tas nu tā. maķentiņ pačīkstēju. Neņemiet ļaunā. Gan jau pacentīšos ar visu tikt galā un pēc iespējamības vēl no kādām lietām atvadīties. Šoreiz es domāju savu mantu skapi. Pa daļai jau ir izdevies no daudz kā atvadīties gan uz miskasti aizsūtot, gan kādam atdodot.

sestdiena, 2018. gada 3. februāris

Par pēdējiem pasākumiem runājot

Pēdējie pasākumi mani ir sapurinājuši iekšēji. Kaut kā pat īdēt negribas. Jo izeju tautās, redzu un dzirdu kaut ko interesantu. Saimnece saka, ka par izskatīties es sāku strauji labāk. Nezinu, no malas labāk redzams.
Bet šie pasākumi ir devuši ne tikai interesantas atziņas un jaunu inormāciju. Tā ir arī pozitīva saskarsme ar cilvēkiem. Nesēdēšana mājās ar kluso īdēšanu "kā man daudz kā nesanāk un ir slikti". 
Šajos pasākumos esmu sapratusi, cik ļoti esmu noilgojusies pēc visa tā, pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, kas ir veseli un darbojas kādā lauciņā. Tas zināmā mērā ir licis savākties un domāt uz priekšu, darīt un neapstāties. Katrā gadījumā, pozitīvu emociju ir gūzma.
Un arī tas - esmu kļuvusi nedaudz pārliecinātāka par sevi un zinu, ko un kā darīt uz priekšu. Pat zinu pasākumus, kas mani vēl sagaida. Ne tikai  publisos, bet arī privātos. Zinu, ko un kā darīt, lai plāni pa lielo izdotos un būtu puslīdz veiksmīgi. 
Bildes no manis apmeklētajiem publiskajiem pasākumiem var apskatīt šeit, šeit un šeit.
Turpināšu publiskot inormāciju par pasākumiem, kurus būtu vērts apmeklēt un kurus taisos apmeklēt arī es pati. Vienīgais - kaut komentāros gribētos manīt kādas atsauksmes no manis piedāvātajiem pasākumiem. Zinu, ka šie piedāvājumi top lasīti, tik nezinu, cik ļoti tie ir ieinteresējuši lasītāju un vai maz kāds ir noreaģējis un aizgājis uz šo pasākumu. Tas tā, lūgums nākamībai. Jo dzīve jau nesastāv tikai un vienīgi no manām problēmām un drukas kļūdām. Un alkohola, kuru praktiski vairs nelietoju.
Katrā gadījumā - apskatiet bildes no pašākumiem, kuru linkus še iedevu un ceru uz kādiem komentāriem un jautājumiem par šiem pasakumiem, kā ari par tiem publiskajiem pasākumiem, kurus izziņošu nākamībā. Jūs esat jauki, mani lasītāji.

Bildes no Ursulai Le Gvinai veltītā pasākuma


piektdiena, 2018. gada 2. februāris

Atkal grāmatas atvēršanas svētki

Vakar, 1.februārī, izdevniecības Zvaigzne ABC telpās notika Lauras Dreižes kārtējās grāmatas atvēršanas svētki. Bilēs ieskats no šī pasāuma.

ceturtdiena, 2018. gada 1. februāris

Ursulu Le Gvinu pieminot

Piektdien, 2. februārī, Rīgas Centrālās bibliotēkas pasākumu zālē (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā), 18.00 notiks ievērojamās amerikāņu fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstnieces Ursulas Le Gvinas piemiņas pasākums. Autore mūžībā devās šā gada 22. janvāra pēcpusdienā.
Ursula Le Gvina par saviem darbiem saņēmusi visas nozīmīgākās godalgas fantāzijas un fantastikas literatūras žanrā. Latviešu valodā tulkots populārais romānu cikls "Jūrzeme", kā arī viens no autores ievērojamākajiem darbiem - "Tumsas kreisā roka". Vakara gaitā piemiņas vārdus teiks publicists un grāmatu izdevējs Imants Belogrīvs un rakstnieces darbu tulkotājas Zane Rozenberga un Latvijas Universitātes lektore Lauma Lapa.
Aicināti visi interesenti un rakstnieces daiļrades cienītāji.
Pasākumu organizē Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība un Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa.
Kontaktinformācija bibliotēkā: tālr. 67037130
Informāciju sagatavoja RCB galvenā bibliotekāre Evita Hofmane

trešdiena, 2018. gada 31. janvāris

Stulba situācija un nedēļa ir tikai vidū

Mans dēls ar manu māsu, viņa krustmāti, "sagājuši ragos" un viens ar otru nerunā. Samērā bieži informāciju priekš otra viņi cenšas nodot caur mani un netīšām sanāk sabojātā telefona variants, jo kaut kas pa ceļam tiek aizmirsts pateikt vai top pateikts tā, kā es to sapratu. Un rezultāts ir nekāds. Viņus neizdodas satuvināt, tikai attālināt.
Šī situācija ir sāpīga, jo mīļi viņi ir abi. Pavisam vistuvākie cilvēki. Tuvāku nemēdz būt. Pārējie ir tuvāki vai tālāki radi.
Pat nezinu, kā viņus sadabūt kopā, lai izrunājas no sirds un tomēs mēģina salabt. Abi iecirtušies kā āži un nekust. Savā ziņā pat raksturos līdzīgi. Un es ar savu kluso īdēšanu "salīgstiet lūdzu, sāciet sarunāties" varu "pastāvēt pie ratiem". Nezinu, kam jānotiek, lai viņi atkal sāktu runāt un justos kā viena ģimene. Nevaru taču abus paņemt aiz rokas un nosērdināt blakus uz dīvāna un nobļauties "Izrunājieties!"
Jā, viņi katrs ir ar savām dīvainībām, brīžiem mani sāpinošu izturēšanos, bet tomēr es viņus mīlu tādus, kādi viņi ir un netaisos pārtaisīt pēc "sava ģīmja un līdzības". 
Tās viņu nesaskaņas sāp visvairāk. Gribētos, lai pienāk brīdis, kad mēs atkal visi esam kopā un nestrīdamies. Ļoti gribas vienu lielu māju, kurā mēs visi kopā dzīvojam, smaržo pēc pīrāgiem, mabērni dīdās, es un mana māsa tos "ganām", kamēr dēls un vedekla aizņemti ar ko citu. 
Ir kādam reāls padoms, kā izkulties no šīs situācijas? Man pietrūkst padoma. Un saprašanas.

otrdiena, 2018. gada 30. janvāris

Noskaņa

Tāda skumja noskaņa. Māsa 17jā februārī atkal pazūd Nīderlandē uz sezonas darbiem, man tuvākā laikā spīd slimnīca, pēc kuras diezin vai agriezīšos šajā pat vietā, kur mītējos pēdējo pusotru gadu. Tiesa, neteikšu hop, kamēr tas nebūs noticis. Bet tā sajūta tāda dīvaina - visu laiku vēlējos tikt prom no šejienes, bet kad nu spīd iespēja tikt prom, kaut kā nevelk. Laikam pieradusi esmu. Un arī visa dzīvošana būs jāapgūst no jauna.
Ar gadiem ir tik grūti sākt kaut ko no gala, kad viena pasaulīte izjūk un ir jāsāk veidot ko no gala. Un tiešām bieži ir nācies kaut ko sākt un veidot no gala. Tas kaut kā apnīk un nogurdina. Gribas beidzot ko savu, stabilu un uz visu atlikušo mūžu. Vai tas izdosies, nezinu.
Tāda skumja drūma diena aiz loga. Pat slapjais sniegs pārstājis krist.
Labi, ka neesmu viena uz pasaules, Ir radi, ir draugi, ir paziņas..... Bet vienalga skumji.

pirmdiena, 2018. gada 29. janvāris

Nu netieku vaļā no tās kafijas no rītiem

1. Nebiju cerējusi, bet tomēr ir interese par grāmatām, kuru sarakstus esmu še ievietojusi. Šeit, šeit un šeit var iepazīties ar to, kas vēl palicis neaizrunāts un neatdots tālāk. Tā ka dodiet ziņu, ja kādam vēl ir interese par piedāvājumu.
2. Tāpat - dodiet ziņu, ja kādam uznāk luste parevidēt manu trauku skapi. Bildes ar traukiem nelikšu, to ir padaudz un laikam jau interesantāk ir pašam parevidēties un piemeklēt sev ko derīgu. Meklēšanas process, tā teikt. Pie viena - vēl ir paliels katls un paliela panna. Ja nu kādam vajag.
3. Atgriežoties pirmssākumos ar adījumiem un sveču taisīšanu laikam atsākšu nodarboties tad, kad šis pārkārtošanās laiks būs beidzies un es nūšu kur stabili pie vietas, nevis mētāšos no kakta uz kaktu ar nepieciešamo drēbju minimumu rokā. Jo pagaidām mītējos pie paziņām, gaidu rindu pansionātā. Vispār - gaidu un ceru, ka atradīšu stabilu vietu, kur apmesties un palikt.
4. Varu piedāvāt arī šo to no galdautiem un galda sedziņām. Tiesa, visi ir lielākā vai mazākā mērā lietoti, bet var izmantot arī savādāk. Ja nu cilvēks aizraujas ar rokdarbiem un no auduma ganala grib izveidot ko citu lietderīgu.
5. Pagaidām iztabā vienā pusē krāmēju tās lietas, no kurām īsti vēl nezinu, vai gribu tikt vaļā, revīzijai atstājot pārējo. Kad pirmā tūre būs novesta līdz kaut kam pārskatāmam, gan jau ka atradīsies vēl kaut kas, no kā būtu jātiek vaļā un jāpiedāvā citiem.

piektdiena, 2018. gada 26. janvāris

Kārtējā rīta kafija

1. Darbu īsti vairs nemeklēju, meklēšu pavasarī. Man nākošmēnes "spīd" slimnīca, kas ir obligāts pasākums, lai rudenī varētu pagarināt grupu uz pieciem gadiem. Iepriekšējo reizi man iedeva uz diviem gadiem. Cik ātri tas laiks ir paskrējis! No sākuma likās - divi gadi ir šausmīgi garš un ilgs pasākums, bet laiks ir paskrējis visādu notikumu pilns, ir gan bijušas garlaicīgas dienas, bet kopumā garlaicība bija minimāla. Grēks sūdzēties, kaut arī šī vasara zināmā mērā bija murgaina dažu iemeslu dēļ. Ceru, ka ir izdevies šos iemeslus minimizēt.
2. Kaut kas šī rudens laikā laikam ir manī mainījies uz labo pusi. To sajūtu no apkārtējiem. Māsa vairs nepaceļ balsi uz mani un pieņem manu pieglaušanos, dēls kļuvis mīlīgāks un kaļ plānus turpmākajam - manai dzīvošanai viņa ģimenē, lai nebūtu jādodas uz pansionātu. 23jā janvārī, kad biju uz to pasākumu, satiku apmēram pusotru gadu neredzētu cilvēku, kurš ar pārsteigumu balsī paziņoja, ka es labi izskatoties. Nezinu, cik nopietni tas bija domāts, bet bija patīkami dzirdēt. Kopumā ņemot cīņa ar sevi un negatīvismu manī nes pozitīvus augļus un tas ir patīkami. Tas liek turpināt tādā pat garā.
3. Mantu revidēšana pieraksta vietā turpinās. Ja kādam ir idejas un vēlme piedalīties paņemot kaut ko sev - piesakieties. Ieguvēji būs visi. Sarakstus un bildes gan īsti vairs nelikšu. Grūti definēt visu to, no kā vēlos atbrīvoties un minimizēt savu iedzīvi. Pagaidām krāmēju lietas pēc principa - kuras noteikti nebūs vajadzīgas un kuras varētu noderēt. Pēc iešu pāri pa otram lāgam ar domu - kas nu tiešām vajadzīgs un bez kā tiešām var iztikt.
4. Esmu pateicīga radiem, draugiem, paziņām. kuru mani "velk" šajā pasmagajā periodā un kaut morāli atbalsta manas darbības. Šī atbalstīšana gandrīz vai uzliek pienākumu nenolaisties un turpināt attīstīties pozitīvā virzienā. Lai nesagrautu uz mani liktās cerības. Tas pat ir licis izdarīt izvēli. Starp mēģināšanu atjaunot attiecības, kuras "nomira dabiskā nāvē", un starp tiem, kas mani "velk". Sapratu, ka jebkurš mēģinājums atjaunot mirušās attiecības (man bail no šī fakta, kaut arī cilcēku gribas satikt vienu reizi un izrunāties tā pamatīgi ar kārtīgu punktu sarunas beigās) sagraus to labo, kas patlaban sasniegts un būs zināmā mērā nodevība pret tiem, kas mani "velk". Un izvēle ir "vilcēju" pusē.
5. Prieājos, ka mani lasa, ka kādam interesē manas domas, pasākumi, kuros piedalos, vietas, kuras apmeklēju. Paldies jums, mani lasītāji. Arī tas uzliek zināmu pienākumu nerakstīt gluži tukšus rakstus pāris teikumos un pilnus ar gramatikas kļūdām. No tā jūs mani esat atradinājuši. Paldies jums.

trešdiena, 2018. gada 24. janvāris

Bildes no vakardienas lekcijas


Lekcija par velnu

Vakar kopā ar Ilmāru Biti devāmies uz lekciju par velnu aluskrogā Labietis Briāna ielā 9.
Rīkotāju lūgums bija - ierasties kārtīgi laicīgi, lai var tikt pie sēdvietām. Mums objektīvu iemeslu dēļ nesanāca ierasties pusstundu pirms pasākuma. Krodziņš jau bija pilns un daudzi stāvēja kājās. Pa vienīgo šauro ejas placi bija grūti pārvietoties, jo cilvēki staigāja turp atpakaļ savus alus kausus pērkot. Jāpiezīmē, ka krodziņā neierastas alus šķirnes, kuras laikam tiek darītas turpat uz vietas, kādā ceham piemērotākā telpā un darītas nelielos daudzumos. Jo veikalos tās nemana. Alus ir viegls, velk uz bezalkoholisko, jo nekādus grādus vismaz no viena kausa nejūt.
Tagad par pašu lekciju.
Lektoru vajadzībām bāra letes priekšā bija novilkts palags (īsti nezinu, kā to ierīci sauc, bet balta viņa ir un projektoram vajadzīgās funkcijas nodrošina).
Pati lekcija bija sadalīta divās daļās. Ar pīppauzi pa vidu. Pēc sekoja diskusijas, uz kurām mēs ar Ilmāru nepalikām. Pulkstenis bija jau pavēls un bija jānoķer transports uz mājām. Man sanāca gandrīz vai ar pēdējo, nezinu, cik ilgi Ilmārs gaidīja savējo pieturā.
Lekcija pati bija interesanta kaut vai ar to, ka puiši centās un visai atraktīvi stāstīja savu stāstāmo, ilustrējot to ar attēliem. Tomēr - attēli bija interesanti, bet maz sasaucās ar stāstāmo, reizēm uz ekrāna parādījās attēls, kurš tematiski raksturoja jau istāstītu tēmu. Tomēr no lekcijas gaidīju ko vairāk par atraktivitāti pasniegšanā un krāsainiem attēliem. Par spīti tam, ka klausītāji sēdēja pie alus kausiem. Lekcija bija faktu apkopojumus un īsti nevilka uz saturīgu lekciju. Laikam kroga atmosfērai šāds stiliņš ir pieņemams, bet esmu pieradusi pie cita veida lekcijām. Varbūt tāpēc man bija pagrūti pieņemt šāda satura lekciju. Vaina laikam ir manī, bet kopumā nejutos slikti lekcijas laikā un puišu atraktivitāte patika.
Gan jau, ka Ilmārs uzrakstīs savu viedokli par šo lekciju, ko ievietot LFFB mājaslapā. Ja tā būs, ievietošu še linku uz Ilmāra skatījumu un šo pasākumu.
Bildes no pasākuma man solīja pārsūtīt. Ceru, ka netaps aizmirsts, vai arī nesaņemšu informāciju par fotoaparāta bojājumiem. Katrā gadījumā, kā bildes parādīsies, tā ievietošu tās šeit.

pirmdiena, 2018. gada 22. janvāris

Rīta kafija

Tāds pārdomu brīdis rīta kafiju malkojot.
Ir drusku vairāk par gadu pagājis, kopš sāku kārtot papīrus uz pznsionātu, aprīlī būs gads, kā esmu uzņemta rindā. Tikai diemžēl - uz labākiem pansionātiem Rīgā rinda uz laiku ir apturēta. Kaut kāda reorganizācija un optimizācija.
Gaidīšanas laiku cenšos izmantot lietderīgi. Vasaras periodā bija darbs, kurš atsaucās uz pensijas indeksācijas apmēru, jo strādāju oficiāli un par mani tika maksāti nodokļi. Tagad, kamēr māsai nav sācies sezonas darbs Nīderlandē, cīnos ar savām mantām pie viņas. Daudz ko jau izdarīju pagājušo ziemu, kad viņa pa Rīgu dzīvojās, tagad cenšos marša tempā izdarīt pārējo. Daudz kas ir izmests ārā, daudz kas izdalīts radiem, draugiem, paziņām. Tomēr dalīšanas process nav beidzies. Gribas savu mantu kalnu samazināt līdz minimumam.
Tik tagad redzu, cik ļoti esmu apaugusi ar viskautko lieku un ne pārāk vajadzīgu.... Laikam jau ģenerāltīrīšanas bija jātaisa agrāk, tagad būtu vieglāk.
Bildes ar promdodamajiem traukiem - šķīvjiem, krūzēm, krūzītēm, u.c. galda piederumiem - likt laikam jau nav īpaši jēgas. Grāmatu sarakstus te liku, bet nevienam jau nevajag. Ja kādam ko ievajagas tomēr - var mani sadabūt rokā pa manā profilā redzamajiem telefonu un e-pastu. Tad varētu sīkāk izrunāt - kas man ir, kā vairs nav, un ko vēl varu piedāvāt.
Drīzumā atkal likšos slimnīcā. Jo vajag - rudenī būs pienācis laiks grupu pagarināt. Divi gadi, kopš pēdējo reizi kārtoju grupas pagarinājumu, paskrējuši praktiski nemanot. Labi, ka tai nodaļā ir pabrīvs režīms, varēšu pakustēt ārpus slimnīcas teritorijas un pakārtot kādas nebūt lietas. Galvenais - pieteikties māsiņām.
Pēc slimnīcas laikam būs jāatgriežas tepat, kur tagad esmu. Citur jau nav kur. Bet tas ir grābeklis diemžēl. Jo pie visas ērtības saiksmē ar centru un nesliktām attiecībām sadzīvē, kaut kas te nav tā, kā vajag. Un es te jūtos sliktāk, nekā gribētos. Labprāt pārceltos kur citur. Dēls arī ko sola, bet tas pagaidām nav nekas konkrēts.
Tā ka jāapbruņojas ar pacietību un jādarboja tālāk.

ceturtdiena, 2018. gada 18. janvāris

Atkarība un neatkarība

Neatceros, vai par šo tematu esmu rakstījusi vai nee. Varbūt atkārtošos. Iedzimtais slinkums liedz meklēt vecākos rakstos.
Mauprāt, šie abi jēdzieni ir visai relatīvi. Katrs no kaut kā ir atkarīgs un no kaut kā neatkarīgs. Un tas ir gan valstiskā, gan pesoniskā rakursā. Uz šīs zemītes nevar būt kaut kas pilnīgi atkarīgd un pilnīgi neatkarīgs. 
Vienmēr pastāv kuat kādas normas, kas pieļauj un iegrožo vienlaicīgi. Ir tīri cilvēciskās attiecības, kurās atkarība mijas ar neatkarību. Pat valstu starpā šī atkarība mijas ar neatkarību. Kurš no kura kurā brīdī ir atkarīgs vai neatkarīgs ir atkarīgs no konkrētas situācijas mājās, ārpus mājas - sabiedrībā, reģionā kopumā.
Gan jau kāds mēģinās man iebilst - es esmu neatkarīgs, es dzīvoju neatkarīgā valstī. Bet, mīļie cilvēki, mēs visi esam atkarīgi no darba devēja labvēlības: paliksim šai darbā, vai atlaidīs, būs algas pielikums vai nee, mēs esam atkarīgi no cenām veikalos, no gadalaiku dabas apstākļiem (ziema piespiež mūs tuntulēties kažokos, nevis plunčāties peldkostīmos). Tā var uzskaitīt daudzas atkarības, kas iespaido mūsu dzīvi neatkarīgi no tā, gribam mēs to vai nee.
Tāpat ir valstiskā līmenī. Tur atkarība un neatkarība ir tā amudžinājusies politikas pinekļos, ka reizēm liekas, ka politiķiem pašiem nav īsti skaidrs, kas notiek un kur strikti novilkt rāmjus.
Šī atkarība/neatkarība vienā personā jau gadimtiem ilgi pastāv uz Zemes kopumā - gan cilvēku vidē, gan dabas pasaulē. Vispār jau cilvēks ir tikai un vienīgi dabas sastāvdaļa. Nekas vairāk. Mani visvairāk kaitina tie cilvēki, kuri šo sakarību nevēlas pieņemt un atzīt. Uzskata sevi par dabas un visa dzīvā pavēlniekiem. Par kautkādām pārbūtnēm.
Vispār šī ir tēma, par kuru var strīdēties ilgi un dikti, tā arī nenonākot pie vienota kopsaucēja. Patiesība vienmēr ir kaut kur pa vidu.

trešdiena, 2018. gada 17. janvāris

Šodien tāda pārdomu diena sanākusi

No rīta jau vienu "palagu" uzrakstīju, tagad prasās nākamais.
1. Pirmkārt, gribu tomēr atsaukties uz šeit un šeit un šeit publiskotajiem grāmatu sarakstiem. Vai tiešām nav interesentu par smiekla naudiņām - 50 centiem par katru grāmatu? Ziemassvētku un Jaunāgada tēriņi pagājuši, šī gada pirmās algas laikam jau saņemtas. Tāpat, ar to pašu domu gribas atgādināt par šeit ievietoto sarakstu. Ārā mest žēl, gan grāmatas, gan traukus pamazām izdalu par tām smiekla naudiņām. Šeit neatradīsies kāds, kuram vajag? Ir arī "kaudzīte" gareno šķīvju un daudz kas cits. Grāmatu arī ir vairāk, nekā es pagaidām esmu ievietojusi sarakstos. Piedodiet, ka uzbāžos, bet gribas tikt no visa tā vaļā. Bet lietas un grāmatas ir par labām priekš atkritumu konteinera vai krāsns. Tādas lietas jau labu laiku kā likvidētas.
2. Tagad laikam beidzot ziema sākusies. Vismaz pēdējās divas dienas ir sniegs. Sniegs, kuram tīri teorētiski vajadzēja parādīties jau novembra beigās, decembrī. Kaut gan, laikam jau esmu rakstījusi - man jau kādus gadus sniegs patīk uz Ziemassvētkiem un Jaunogadu. Pēc viņš var nebūt. Un temperatūra tuvu nullei vai +1. Nu nepatīk man bargās ziemas. Tad gribas tikai gulēt, slinkot un neko nedarīt. Ar gadiem man tās ziemas ar vien vairāk "piegriežas". Pavasaris un vasara ir labāki.    
3. Esmu jau apnikusi pačīkstēt par to, ka meklēju kādu sīkdariņu. Var par vairākus, paralēlus. Jo mēģinu izvilkties ar savu invaliditātes pensiju. Un, kā jau iepriekš minēju kādos komentāros, alkohols ir atmetis mani, pat pīpēt esmu sākusi mazāk. Ar paciņu cigarešu tagad pietiek daudz ilgākam laikam, nekā līdz šim.
4. Joprojām skatos krievu filmas par karu. Dažas velk uz nostaļģiju, jo ir manas bērnības gadu filmas. Tomēr uzrakstīt savas domas pagaidām ir bijis iekāriens tikai par vienu filmu. Pārējās - skatieties paši, ja šāda rakstura filmas atrodat par labu esam.
5. Man ļoti noderētu mecenāts (nezinu, kā pareizi nosaukt cilvēku, kurš bez atlīdzības iegulda līdzekļus), tad līdz pansionāta rindas pienākšanai droši tiktu galā ar daļu no parādiem un sakārtotu daudzas citas savas lietas. Ja tāds cilvēks atrastos, būtu ļoti pateicīga. Dēls jau man palīdz iespēju robežās, bet tas ir izdzīvošanas minimums. 
6. Esmu pateicīga par visiem komentāriem, kas bijuši maniem rakstiem. Tas ir palīdzējis sakārtot gramatiku pirmām kārtām un pie viena ir apziņa, ka manis rakstīais ir kādu aizķēris. Gribētos zināt, ko vēl lasītājs no manis sagaida. Jo es rakstu pārdomas, kā arī par vietām, lietām un pasākumiem, kurus redzu.
                                                                                                                                    

Nedaudz pārdomu

Var jau pasūdzēties par visu to, par ko sūdzas visi - sadzīvi, politiku, cenām utt., betkaut kā negribas. Liela daļa mēs esam šeit, nav vairs 90to gadu jukas, dzīve savā ziņā ir nostabilizējusies, bērni dzimst vairāk, nekā 90jaos. Pie visām negācijām tomēr ir zināma pārliecība par nākotni. Vismaz vidusmēra cilvēkam, kurš īpaši nelien politikā un netaisās bīdīt lielo biznesu. Lielajam biznesam ir tieksme sabrukt krīzes brīžos. Un tās jau ir klapatas.
Zināmā mērā cieš tie, kas biezajos gados sagrābās kredītus un tagad mokās ar atdošanu. No savas pieredzes zinu, ka saplānojot savu, kaut nelielo budžetu, var pamazām tikt vaļā no kredītu nastas. Es jau no dažiem kredītiem esmu atvadījusies. Pat dažus cilvēciskos parādus atdevusi. Un mani ienākumi bez sīkdariņiem ir 135,76 katru mēnesi. Sīkdarbiņus meklēju tādus, kur slēdz konkrētus līgumus un par mani tiek maksāti nodokļi. Tas palīdz pie pensijas pārindeksācijas, kas katru gadu notiek oktobrī.
Protams, daudzi brauc uz ārzemēm pelnīties, lai kaut kā izkruķītos. Mana māsa jau vairākus gadus no agra pavasara līdz vēlam rudenim strādā sezonas darbus Nīderlandē, tur nopelnīto tērējot pa lielo šeit, tādējādi palīdzot mūsu pašu ekonomikai. Ziemas sezonās viņa strādā šeit. Oficiāli, ar visu nodokļu maksāšanu.
Grūti saprast tos, kas aizrauc, nemaz netaisoties braukt uz kādiem mēnešiem atpakaļ, tērējoties un padzīvojot šeit. Toties ir dzirdēti nosodoši argumenti par dzīvi šeit. Bet - ja padzīvotu pusgadu tur un pusgadu šeit, tomēr būtu pienesums pašmāju ekonomikai un viss straujāk ietu uz labo pusi. Manuprāt, nevajag braukt prom un nomelnot to vietu, kas ir dzimtās mājas.
Es jūtos labi šeit un netaisos braukt uz ārzemēm piepelnīties. Zinu, ka tur viesstrādniekiem ir garākas darba stundas un pats darbs ir smagāks, nekā šeit var atrast. Tur strādāt ir no cikla - ņem ko dod un nečīksti.
Netaisos nevienu aģitēt un pievienot savai ticībai, bet viss, kas še notiek, ir pašu radīts. Un valdību nevajag lamāt - tā ir tāda, kādu nu esam paši savēlējuši. Pie mums jau vairs nav padomjlaiku vēlēšanu sistēma, kad balso kā gribi, rezultāti vienalga būs pievilkti pēc augšējo slāņu un kompartijas vajadzības.

pirmdiena, 2018. gada 15. janvāris

Savā ziņā

1. Divi visriebīgākie nedēļas brīži - svētdienas vakars, jo turpinājumā būs pirmdiena, un pirmdienas rīta cēliens, jo nekad nevar zināt, kā izvērtīsies pārējā diena un nedēļa kopumā. Visforšākā nedēļas diena ir piektdiena, jo tad priekšā divas brīvas dienas. Tā lūk. Un aikam jau es neesmu vienīgā, kas tā uztver nedēļu.
2. Man uz šo sīko sniegpārsliņu krišanu labāk patīk skatīties pa logu. Īpaši šodien. Izskrēju nepiemērotos apavos un plānos cimdos. Rezultāts - gultā un zem segas sildu kājas un sevi.
3. Kopš vasaras vidus, kad mani intensīvi sāka "apsēst" anonīmie, lapas skatījumi un komentāri ir skaitliski palielinājušies. Kaut kāds atpazīstamības iun pamanības bums uznācis. Bet savs labums no tā visa uzlidojuma ir - es pamazām caurskatu vecos rakstus un pielaboju kļūdas. Būšu pateicīga, ja kāds palasītos kaut ko no iepriekšējiem rakstiem un aizrādītu uz drukas kļūdām tur. Pieļauju, ka kaut ko būšu palaidusi garām.
4. Laikam nevietošu te vairs saraktus ar lietām, ko vēlos atdot. Nav laikam īpašas intereses un vajadzības. Vismaz atsaucība tuvojas nullei. Par izlasīšanu praktiski tālāk nav tikts,
5. Būšu pateicīga tam, kurš piedāvās kaut nelielu projekta tipa darbiņu. Kā jau reiz izteicos - darbu no zvana līdz zvanam nespēju pavilkt savas īpatnības dēļ.

svētdiena, 2018. gada 14. janvāris

Nedēļas pēdējās dienas rīts

Par to, ka man šīs nedēļas iesākums patīk, rakstīju jau nedaudz agrāk. Tikai ceturtdien. Tomēr nedēļas beidzamās dienas rīts iesācies kaut kā ne tā. Ne cepts, ne vārīts. Zinu, ka man pa dienu būs tikšanās. Bet tā ir tikai viena tikšanās. Vai izdosies saorganizēt vēl kādas? Nezinu, ne jau viss no manis atkarīgs.
Centīšos jau sazvanīties, ko sarunāt. Ir dažas lietiņas atdodamas. Ir daži jautājumi jānoskaidro. 
Kārtoju un izdalu ne tikai grāmatas bet arī traukus. Šī tēma varētu būt tuva studentiem, kas pa kojām mītējas. Tātad, ir:
1. zupas terīne,
2. katls, panna, zupas kausi
3. visādi citādi trauki - šķīvji, krīzītes, galda piederumi
4. kūkas cepamā forma sirds veidā.
Var pieteikties, gan sarunāsim kaut ko. Varu atdot pa 50 centiem gabalā neatkarīgi no priekšmeta lieluma.
Un - protams, ir galdauti, tiesa, lietoti. Var izmantot lupatās vai kā citādi izmantot. Un divi segas pārvalki (konverti). Tos atdodu par velti, ka tik kāds paņem.
Man to visu nevajadzēs, gribas tikt vaļā. Ja uz grāmatām nepiesakās, varbūt uz kaut ko no še uzskaitītā pieteiksies kāds, kam vajag? Protams, naivi cerēt, bet ceru.
Citādi - svētdienas rīts kā svētdienas rīts. negribas īdēt un vaidēt. Nezinu, ar ko diena beigsies. 
Dažs varbūt pasmīnēs, ka izdalu mantas kā uz izceļošanu, bet ja kaut kur nepārskatāmā laikā spīd pansionāts, ir jādomā par iedzīves optimizāciju, jo visu jau uz pansionātu līdzi nepaņems. Tātad jātiem no visa liekā vaļā. Daudz ko jau esmu izdalījusi, bet vēl palicis dalāmais. Zinu, ko ņemšu līdzi, bet tas ir nedaudz no mīļlietiņām un apģērba. Tā ka, mīļie lasītāji, tomēr piesakieties un kaut ko un paņemiet kaut ko. Ārā mest ir par labu. ārā metamos jau pa lielo esmu izmetusi, kaut arī kāds zīkums reizēm uzrodas kārtošanas proesā.
Šodien sazināšos ar māsu un tad zināšu, kad esmu vietā, kur viss tas stāv un varu savākt visu apsūtīto.
Grāmatu sarakstos minētās grāmatas (izņemot abus krājumus, kas trešajā grāmatu pieminēšanā) stāv pie manis, kur patlaban mītējos.
Tauta, padomājiet. Jo šī savā ziņā ir mantu izpārdošana. :)

sestdiena, 2018. gada 13. janvāris

Jau atkal trijos vīros - sen nav būts

Vakar pasēdējām Trijos vīros laivā un jutāmies lieliski. Sen nebijām tā īsti tikušies, tāpēc vakars sanāca silti mīlīgi jauks. Ne tikai aispriedām jaunumus, bet arī spriedām par pavasarī rīkojamā pasākuma norisi.

ceturtdiena, 2018. gada 11. janvāris

Šī nedēļa

1. Šī nedēļa, kaut arī ir tikai ceturtdiena iesākusies, man patīk. Katru dienu ir kaut kas darāms un kaut kur jādodas. Pat nakti nogulēt no zvana līdz zvanam izdodas naktī nepamostoties uz tualeti. Un no rītiem neesmu aizpampusi ne no kā. Bezalkoholiskās skārdenes jau nedod aizpampumu, tik dzenā uz sirsniņas telpu. Interesanti, kādas būs nedēļas beigas.
Starp citu,veikalos, skatoties uz alus piedāvājuma stendiem, sametas dusmas. Daudzas šķirnes ir pat lētākas par bezalkoholiskajiem dzērieniem. Tā tā tauta top nodzirdīta. Ja bezalkoholiskie dzērieni būtu lētāki par alkoholisko alu, varbūt nedaudz samainātos arī dzert mīlošās tautas skaits. Bet tas laikam ir naivi cerēts.
2. Skatos, ka manus grāmatu sarakstus pēta, bet interese un vēlme iegūt kādu grāmatu kaut kur bezgalībā klīst. Nezinu, vai tas ir intereses vai pēcsvētku naudas trūkums. Bet visu taču var sarunāt un norunāt.
3. Pie māsas viesos esot, revidēju savas mantas, grāmatas un traukus ieskaitot - kam ko atdot, ko izmest laukā. Grāmatas pamazām te pārskaitīt esmu sākusi. Būtu patīkami kaut no šīm tikt vaļā, kaut nu kādam noderētu. Par traukiem runājot - ja kādam būtu interese iegūt savā īpašumā kaut ko no padomju laika ražojumiem šajā jomā - viss ir sarunājams.

trešdiena, 2018. gada 10. janvāris

Un vēl par grāmatām

Kā papildinākums šeit un šeit publicētajuem grāmatu sarakstiem - vai kādu var ieinteresēt:
1. Latviešu literārās valodas vārdnīca, liekas, iztrūkst tikai pēdējais sējums. Visi sējumi kopā 10 eiro. Atsevišķi - pa 1 eiro. Tās grāmatas ir to vērtas.
2. Balzaka kopotie raksti. Sējumi kāda kaudzīte. Balzaks ir bijis ražīgs rakstnieks. Visi sējumi kopā 10 eiro. Atsevišķi - pa 1 eiro. Tāpēc, ka klasika,

otrdiena, 2018. gada 9. janvāris

Grāmatu saraksts Nr. 2

Manu pirmo grāmatu sarakstu ir skatījuši daudzi, tik vēlmi ko iegūt vēl nav izteikuši. Varbūt ar otro par smiekla naudiņu - 50 centiem gabalā - veiksies labāk. 
Te pats saraksts:
1. M. Stingls "Melnās salas"
2. Dž.L.B.Smits "Sencis četrkājis"
3. Marģris Zariņš "Apgaismības gadsimta ēnā"
4. M.Geršenzons "Robins Huds'
5. Bernhards Gržimeks "Savvaļas dzīvniekiem nav patvēruma"
6. L.D.Kuše "Bermudu trijstūra noslēpums atrisināts"
7. A.Gangnuss "Zemes katastrofu noslēpums"
8. V.Peskovs "Putni uz vadiem"
9. Anatolijs Immermanis "Mortona piramīda" - pārdots
10. J. Sedovs "Aizraujoši par elektroniku"
11. V.Sņegovs, D.Šparo "Ceļš uz ziemeļiem" - pārdots
12. Stendāls "Sarkanais un melnais" - atdots

svētdiena, 2018. gada 7. janvāris

Soda bataljons (Штрафбат)

Noskatījos Krievijas nesenā izlaiuma seriālu Soda bataljons (Штрафбат)
Seriāls ir par karu, par bataljonu, kurā nonāca uz padomju lēģeriem izsūtītie gan politiskie, gan kriminālie, kā arī par kādu mūsdienās par sīku skatāmu pārkāpumu - nokļuvi gūstā un izbēgi - uz soda bataljonu grēkus izpirkt, no aplenkuma izlauzies, vienības karogu pazaudēji pa burzmu - soda bataljons. Jāpiezīmē, ka šādi bataljonus formēja galvenokārt no karavīriem ar virsnieku pakāpēm. Vienkāršajiem karavīriem šajā gadījumā bija soda rotas.
Bet tagad par pašu filmu. Seriālam ir 11 sērijas. Es skatījos variantu, kurā viss ir apkopots divās daļās: pirmajā daļā 1. līdz 6. sērijai, bet otrajā daļā - 7. līdz 11. sērija. 
Man seriāls patika ar savu cilvēciskumu, dažādām un reizēm neviennozīmīgām cilvēku attiecībām. Patika ar savu dabiskumu. Nebija izskaistinājumu. Katrs tēls bija savā vietā. ar savu individualitāti un raksturu. Es ticēju visām cilvēciskajām attiecībām seriālā un arī visiem notikumiem tajā.
Ir vērts noskatīties, jo tiešām iztrūkst tā uzspiestā patosa un patriotisma, kas padomju laika filmās par karu. Iztrīkst uzspiestā komunisma ideja. Nē, nu tur ir runas par šo tēmu, et tās kaut kā nepiespiesti paslīd garām un pat neuzspiežas kā obligātais pasākums. Vienkārši tolaiku dzīves skatījums un dažādi pretpoli tam.
Ar visu to, ka karš ir karš un daudzi no varoņiem seriāla gaitā iet bojā kā kara neizbēgamās sekas.
Iesaku.

Atkal dažas pārdomas un ne tikai

1. Mani novērojumi piepildās zināmā mērā. Pirmdiema bija neitrāli patīkama, svētdienas rīts sākas ar nepatīkamu ziņu. Savā vakardienas rakstiņā, pavisam īsā gabalā, biju pielaidusi nepiedodami daudz drukas kļūdu. Paldies par dusmīgo aizrādījumu, kļūdas izlaboju, bet nepatīkamā sajūta un dusmas uz sevi ir palikušas. Redzēs, kā svētdiena izvērtīsies tālāk.
2. Ja izdotos pavasara/vasaras periodā sapelnīt pietiekami daudz naudas, varētu atkal atdot daļu parādu un iekrātu naudiņas, lai šito melno klimata laiku pavadītu kaut kur citur, dienvidu pusē. Kur nav tik tumšs rītos un vakaros un sniega vietā nelīst lietus. Bet tā jau ir tikai vēlme, jo šis klimats man nepatīk.
3. YouTubē skatos krievu filmas par karu - gan padomju laikā uzņemtās, gan tagad. Šais laikos gan vairāk taisa seriālus, mazāk vienu filmu vienā gabalā. Šolaiku filmās arī neiztiek bez komunisma propaganas, bet tā izšķīst cilvēcisko attiecību patiesumā un to laiku realitātes atainojumā. Un visās - komisāri un čekisti tiek atainoti visai negatīvi. Nezinu, es tos laikus neesmu piedzīvojusi, varbūt viņi tiešām arī bija tik negatīvi un "šaurām pierītēm".
Viena no filmām, precīzāk - seriāliem, man patika īpaši. Bet par to izplūdīšu vēlāk, kad viss daudzmaz "nosēdīsies" un spēšu preīzi noformulēt savas domas par šo seriālu.
4. Jaunnedēļ turpināšu revidēt grāmatu plauktu un daļu grāmatu atkal saraksta veidā nopubliskošu. Kaut arī ir ļoti vājas cerības, ka kādu tas ieinteresēs tiktāl, lai pacenstos iegūt kaut daļu grāmatu savā īpašumā. Jo iepriešējais grāmatu saraksts pētīts tiek, tik nevienam laikam nav vēlmes kādu no grāmatām paņemt par to smiekla naudiņu, kuru piedāvāju.
5. Drusku par toleranci. Zinu, ka daudzi man nepiekritīs, bet tomēr. Šajā mazajā zemes pleķītī ar gandrīz divi miljoni iedzīvotāju kopā dzīvo dažādu tautu un tautību pārstāvji. Tie, kas še piedzimuši un uauguši. Un nu jau vairs nav svarīgi, kā veidojies šis etniskais stāvoklis. Tie, kas gribējuši, ir aizbraukuši, liela daļa uz neatgriešanos. (Es še nerunāju par tiem, kas aizbrauc, pastrādā, nopelna naudu un atgriežas pienesot mūsu ekonomikai savu artavu - ārzemēs sapelnītā bauda tiek tērēta šaeit dažādām vajadzībām). Svarīgi ir tas, ka šis etniskais mikslis ir bumba ar laika degli. Esmu dzirdējusi dažādu tautību nacionālistiski noskaņotu jauniešu sarunas. Klausīties nav bijis patīkami, bet ko dotu mans aizrādījums un pretargumenti? Sajutos bezspēcīga. Vai tiešām mūsu valstī nav iespējams jauniešos ieaudzināt cieņu pret savu tautu un toleranci pret citām tautām un tautībām? Galu galā - visas šeit sastopamās dzīves un sadzīves problēmas ir visiem vienas, tāpat arī tas labais, kas mums ir - uz visiem viens.

sestdiena, 2018. gada 6. janvāris

Šī nu laikam atkal ir reklāma

Kristapam Andrejsonam ir interesants podkāsts. Saucas The Easter Border (nu, kaut kā tā).
Puisis angļu valodā stāsta amīšiem mūsu valsts un reģiona vēsturi, galvenokārt par padomju laikiem un tagadējo politiku Latvijā un Krievijā. Tajā galā viņam jau ir daudz klausītāju un komentētāju. Kristaps cenšas, izmanto visu iespējamo literatūru par to laiku, aculieinieku stāstus, reizēm komentē padomju filmas.
Esmu pievienojusi viņa podkāsta saiti pie iesakāmajām saitēm.

ceturtdiena, 2018. gada 4. janvāris

Pirmās šī gada pārdomas

1. Bija akūta prasība izveidot to grāmatu sarakstu, kuras par smiekla naudiņu esmu gatava atdot žanra interesentiem. Pētīts jau tas tiek, tikai par grāmatām interese maza. Vai tiešām še neapgrozās žanra interesenti un, ja apgrozās, viņiem jau ir šie padomjlaika izdevumi? Pat Feisbuku Fantastu grupā ieliku linku ar šo sarakstu, bet arī tur reakcija nonstopā. Būtu ļoti pateicīga, ja kāds tomēr atsauktos un kaut daļu grāmatu paņemtu. Nest uz antikvariātu nav jēgas. Man zināmajā grāmatu antikvariātā ņem tikai pirmskara izdevumus, jo tie kotējas. Daudas citas labas grāmatas stāv, put un gaida savu pircēju. Un ārā mest - tā būtu zināmā mērā neētiska rīcība. Tā ka - mīļie draugi, it sevišķi anonīmie, atsaucieties un izvēlieies jel ko.
2. Kā jau kādreiz izpaudos - ja dienas, nedēļas sākums būs ok, dienas, nedēļas beigās gaidi ko nepatīkamu. Praksē novērots. Gada pirmā diena, kas sakrita ar gada pirmo dienu, bija samērā neitrāla. Toties nepatīkamas situācijas sākās otrdien, drusku trešdien. Kādas būs nedēļas beigas, šī gada beigas?
3. Pa manam, visa ziema varētu būt šādās temperatūrās un pat īpaši bez sniega (lai piedod man slēpošanas mīļotāji, bet tiem ir Žagarkalns ar mākslīgo sniegu un "biezākajiem" Alpi un citas vietas ārzemēs, kur iespējams slēpot). Tomēr - vēl pastāv janvāra beigas un februāris, kad tomēr parādās kaut kādi mīnusi un sniegs. Nāksies pārdzīvot.
4. Kad došos atkal pie māsas, atkal savākšu kādu kaudzīti ar man nevajadzīgām grāmatām un sarakstu ievietošu šeit. Bet tās būs citā žanrā un varbūt pat nekādā sērijā neietilps. Līdz galam vēl neesmu izrevidējusi grāmatu plauktu. 
5. Kādi klikšķi reklāmām par skādi nenāktu. Tās tiešām ir reizēm interesantas. Pati jau klikšķināt nedrīkstu, mani neņem vērā. Bet paskatoties uz piedāvājumu reklāmas titultekstā - liekas interesanti, noderīgi.
6. Man gada sākums asociējas ar gaidīšanas svētkiem. Esmu jau izplūdusi, ko gaidu un daļēji, kāpēc gaidu.
Tas laikam uz doto brīdi būtu viss. Prieks jums jaunajā gadā un saticību ģimenē arīdzan.

trešdiena, 2018. gada 3. janvāris

Grāmatu saraksts

Pēc iepriekšējā raksta komentētāju lūguma ievietoju grāmatu sarakstu. Bet lūgums ir viens - ja kāds no lasītājiem izvēlēsies sev no saraksta kādas grāmatas, es uz tikšanos paņemšu līdzi arī pārējās. ja nu kādam vēl uznāk luste pēc kādas grāmatas. Par tikšanās vietu tiks paziņots šī raksta komentāros, tā ka sekojiet informācijai.
Un te nu pats grāmatu saraksts:
1.  F,Hoiks, Dž.Eliots "Andromēda" - pārdots
2. Staņislavs Lems "Petaura medības' - aizrunāts
3. Brāļi Strugacki "Tālā varavīksne" - aizrunāts
4. Mihailovs "Savam brālim sargs" - atdots
5. "Ekspedīcija uz Zemi" - atdots
6. G. Martinovs "Viesis no bezgalības" - pārdots
7. Gļebs Golubevs "Hirēna  piramīdas noslēpums"
8. Aleksejs Tolstojs "Inženiera Garina hiperboloīds. Aelita" - pārdots
9. Henrijs Katners "Iedomīgais robots" - pārdots
10. R.Šeklijs "Šis tas par velti" - pārdots
11. F.Pols, S.M.Koroblūts "Kosmosa tirgoņi" - pārdots
12. "Ciemos fantāzijas zemē"
13. Maikls Kraitons "Andromēdas celms" - aizrunāts 

otrdiena, 2018. gada 2. janvāris

Grāmatas

Vecgada vakarā pirms vakarēšanas bija uznākusi maza kārtības mānija un parevidēju savu grāmatu plauktu. Savācās vesels maisiņš ar fantastikas grāmatām, kuras man ir dubultā. Tad nu liekos eksemplārus interesentiem varu noandelēt pa 50 centiem gabalā. Sarakstu nelikšu, tas tiešām ir maisiņš ar grāmatām. Bet, ja kādu interesē iegūt fantastikas padomjlaika izdevumus (vienu no grāmatām sarakstījuši brāļi Strugacki), varam sarunāt randiņu kaut kur centrā un tad es tās grāmatas piestieptu un tad nu interesenti varētu parakāties un izvēlēies sev aktuālāmko.
Varat rakstīt šait, vai sakontaktēt pa manā profilā redzamajiem kontaktiem.