pirmdiena, 2018. gada 15. oktobris

Rudens krāsas ar kaķiem (nav Bābelīte)


Raibumi

1. Protams. man atkal būs pārmetumu jūra, bet pēdējos gados par politiku maz interesējos. Man no politikas pietiek tās reizes, kad noteiktos termiņos jāpilda pilsoņa pienākums un jābalso vai nu par Saeimas deputātiem vai par pašvaldības deputātiem. Man pietiek ar to, ka zinu, kā sauc prezidentu un Rīgas mēru pēc katrām kārtējām vēlēšanām. Man vairāk interesē sadzīviskās lietas, valdību un mēriju nelamāju - ko ievēlēju, to arī dabūju. Toties patīk pozitīvās pārmaiņas, kuras sadzīvē sastopamas darbojoties deputātiem. Negācijas, situācijas kad tie top lamāti - reizēm pat nesaprotu, jo neesmu interesējusies.
2. Kaut kā nemanāmi ir iepaticies rudens, jo ir tā pati krāsu bagātība, kas pavasarī, kad viss zied un plaukst. Varbūt tāpēc man pēdējā laikā arvien biežāk parādās koku krāsainās bildes še. Un oktobris ir beidzis iedzīt depresijā ar saviem agrajiem tumšajiem vakariem. Nezinu, kā būs novembrī, kad lapkritis būs praktiski beidzies.
3. Patīk, ja pēc maniem rakstiem veidojas diskusija situācijās, kad es kaut ko nezinu vai nesaprotu. Komentētāji iesaka prātīgas domas, kur un kā likvidēt savu nezināšanu vai neizpratni, Toties kaitina tās reizes, kad komentētājiem nav ko teikt par pašu saturu un tad tiek meklētas kļūdas. It kā katrs raksts man sastāvētu no 100 un vienas kļūdas.

svētdiena, 2018. gada 14. oktobris

Pastaiga pie Bābelītes ezera Juglā

Vakar kopā ar draugu devāmies pastaigāties gar Bābelītes ezeru Juglā. Laiks bija pietiekami jauks un silts.
Cerējām atrast un pabildēt vecos pazemes bunkurus ezera tuvumā. Bet tie tagad nolīdzināti un aizbērti, toties pārējā apkārtne daudz vairāk sakopta. Ir daudzveidīgi soliņi, uz kuriem piesēst un pavērot apkārtni, pat soliņi ar galdiem, ja ir luste piknikam svaigā gaisā. Manījām kompāniju, kas šo iespēju izmantoja. Vienā vietā pat ir iekārtota peldvieta, kas savā ziņā liek pasmaidīt. Jo visapkārt ezeram ir uzrakti, ka peldēties aizliegts.
Pati daba visapkārt ezeram prasījās uz fotografēšanu. Draugam bija fotoaparāts, tāpēc pat nemēģināju fotografēt ar telefonu. Fotoaparāta bildes tomēr kvalitatīvākas. Ceru, ka man tuvākā laikā tik pārsūtītas bildes, lai es varētu ievietot še.

piektdiena, 2018. gada 12. oktobris

Kokteilis

1. Patīk Staburadzes akcijas ar cepumiem Selga. Šīs akcijas tiek rīkotas katru gadu un akcijās ierindas pircēju var kaut ko vinnēt kā loterijā. Savā ziņā labs mārketinga paņēmiens, lai pirktu šos cepumus. Savā ziņā noliktavas tīrīšana, jo ārpus akcijas ietvariem šie cepumi laikam tiek mazāk pirkti un uzkrājas gan rūpnīcas gan veikalu noliktavās. protams, ne jau katram izdodas ko sadabūt izlozē, bet šie cepumi tad tiek pirkti krietnu aktīvāk. Pati šo akciju laikā pērku šos cepumus un man vienu reizi izdevies vinnēt piecus latus, kad bija šī naudas vienība Latvijā.
2. Patīk un nepatīk vienlaicīgi patreizējā apkures sistēma ar tās sākšanos un beigām. Padomju laikos apkurei pieslēdza jau septembrī un tad kurināja aš līdz maija sākumam. Tiesa, tad bija lētāki komunālie izdevumi un šī apkures sistēma makā negrieza. Tagad apkuri pieslēdz, ja diennakts vidējā temperatūra trīs dienas noturas vidēji 8 grādus siltuma. Un tas var ievilkties līdz novembrim Baltijas jancīgā klimata dēļ. Un atslēgta tiek jau aprīlī tā paša iemesla pēc. Pie mūsdienu komunālo maksājumu cipariem jau lētāk sanāk, bet tomēr. Man patiktos, ja pieslēgtu ar pirmo oktobri neatkarīgi no klimata aiz loga. Bet tās ir tikai manas domas un vēlmes.
3. Prātoju, kā man iestāstīt saviem komentētājiem, ka nerakstu analītiskus žurnālistikas rakstus, bet tikai savas pārdomas par kaut ko. Rakstu par lietām, vietā un notikumiem no sava skatu punkta, kas varbūt reizēm ir nepieņemas citiem. Rakstu atstājot vietu diskusijai un reizēm zināmā mērā provokatoriski. Un manas drukas kļūdas nav viennozīmīgi jānoraksta uz skārdenēm. Es pieļauju drukas kļūdas pat bez tām. Varbūt arī šajā rakstā ir kādas drukas kļūdas pat bez visām skārdenēm.
4. Paldies tiem, kas mani lasa un aizrāda uz drukas kļūdām. Diemžēl pamattekstā es tās izlabot varu, bet neesmu atradusi iespēju tās salabot atbildot uz kādu komentāru.

ceturtdiena, 2018. gada 11. oktobris

Man tomēr patīk kaķi

Homo Novus

Vakar dēls aizveda uz filmu Homo Novus pēc tāda paša Anšlava Eglīša romāna motīviem.
Tiem, kas nezina - Anšlavs Eglītis ir trimdas latviešu rakstnieks ASV, nodarbojās ar rakstniecību un kritiku. Viņam ir arī kritikas raksts par 70os gados uzņemtajiem Zvaigžņu kariem.
Pašu grāmatu diemžēl vēl neesmu izlasījusi, izdarīšu to tuvākajā laikā, jo filma ieintriģēja.
Filma patika ar savu reālo humoru mākslinieku bohēmas atainojumā Latvijā, Rīgā 30jos gados. Dēls, kurš ir grāmatu lasījis, teica, ka grāmatā tā humora bija vairāk. Bet man priekš iepazīšanās ar rakstnieka daiļradi pagaidām pietika ar šo. Kā jau teicu, tuvākā laikā izlasīšu arī grāmatu, lai iespaids būtu pilnīgs.
Patika aktieru spēle un saspēle. Pat Kambala ļoti organiski iekļāvās sev netipiskā profesijā un veiksmīgi tika  galā ar aktierspēli.
Laba latviešu filma, iesaku noskatīties, kamēr tā vēl ir uz ekrāniem.

trešdiena, 2018. gada 10. oktobris

Dažādas domas

1. Herkuless sāk apnikt, sāku to skatīties ar kupīrām. Principā gaidu, kad būs iztulkotas krievu valodā  visas sešas Midsommeras slepkavību 20ās sezonas sērijas. Tajā seriālā katra sērija noteikti ir pāri par stundu gara. Savā ziņā esmu šī kriminālnotikumu seriāla fane. Man tajā patīk gan aktieru spēle, gan tas, kā tiek šķetināts pats notikums. Reiz jau par viņu rakstīju. Var sameklēt pēc birkas Filmas. Vai ierakstot meklētājā.
2. Vakar, esot kapos, priecājos par to, kā koki ietērpjas rudens krāsu rotā. Purvciemā šīs krāsas vēl nav tik izteiktas. Ir vairāk sačervelējušās zaļuma, mazāk krāsu. Acīmredzot rudens līdz Purvciemam tā īsti vēl nav atnācis. Cik ieklīstu pilsētas centrā, tur arī īsti vēl nemanu rudens krāsu bagātību. Varbīt der pa pilsētas parkiem pastaigāt....
3. 6jā datumā izpildīju savu pilsoņa pienākumu un nobalsoju. Turpmākā laikā laikam tomēr necentīšos domāt par politiku. ir pietiekami daudz ikdienišķu problēmu, ko risināt un par kurām piedomāt. Un arī visa veida anonīmie man nepiesiesies, ja es ko nezināšu par politikas norisēm.
4. Man feisbukā atrakstīja, ka pienākusi vēstule. Ļoti ceru, ka tā nav ziņa no pansionāta vai atteikums pagarināt grupu. Tas tomēr ir nelielas naudas jautājums un iespēja saņemt nelielu naudiņu, kamēr sameklēju darbu, ko spēju veikt. Tagad jau nav grūti atrast kādu darbiņu pēc spējām arī mana vecuma cilvēkiem. Liela daļa darbspējīgo jaunāko cilvēku ir ārzemēs dzenoties pēc lielākām algām par nekvalificētu darbu. Retais atrod tur darbu specialitātē ar atbilstošu specialitātes apmaksu.
5. Man dažu rakstu komentāros aizrādīja, ka daudz neko nesajēdzu no ekonomikas. Tas tā tiešām ir. labi, ja orientējos savā makā un savos izdevumos. Tomēr tik daudz zinu, ka viena no budžeta sastāvdaļām ir iedzīvotāju ienākuma nodoklis. Varbūt tāpēc es tik ļoti pieķeros šiem ārzemēs strādājošajiem, jo diez kur paliek viņu ienākuma nodoklis. Šaubos, vai nonāk līdz Latvijai, kurai tas noderētu.

otrdiena, 2018. gada 9. oktobris

Saule un krāsas Miķeļa kapos

No rīta aizbraucu pie mammas uz kapiem apkopt kapa vietu. Tur koki tērpti rudenīgākās krāsās, nekā Purvciemā.

Šis un tas

1. Nesen Delfos izlasīju ziņu, ka sociālās aprūpes darbinieki taisās streikot. Viņiem tiešām maksā maz. Pat mazāk, nekā medmāsām slimnīcās. Pie viņu individuālās atbildības par katra konkrēta cilvēka aprūpi. Interesanti, kas notiks ar pilsētu ielām un pagalmiem, ja sētnieki un atkritumu savācēji pieteiks diezgan ilgstošu streiku algu jautājumā? Arī šīm profesijām pie viņu darba smaguma un atbildības ir visai mazas algas.
2. Vispār, interesanti, kas notiks Latvijā, kad viss tehniskais personāls sāks streikot un pieprasīt algu paaugstinājumu? Lielo algu bonzas paši sāks darīt to melno darbu, kuru pilda  tehniskais personāls vai arī pie mums saplūdīs kaudze ar viesstrādniekiem, kuriem tehniskā personāla mazās algas liksies milzonīgi lielas?
3. Es nedaudz atkārtojos, bet ir vērts padomāt par algu paaugstināšanu nespecializētajam tehniskajam personālam, lai saplūstu atpakaļ tie Latvijas iedzīvotāji, kuri tieši šī iemesla dēļ braukā sezonas darbos uz ārzemēm. tas ir tikai ieteikums/viedoklis. Nekas cits.
4. Dažu anonīmo komentētāju dēļ man reizēm vispār gribas "piegriezt skābekli" manu tekstu komentēšanai, jo uzrodas tādi, kas tikai meklē kašķi, nevis runā pēc būtības. Bet laikam vēl kādu brīsniņu pacietīšos, redzēs, kā ies.
5. Tomēr esmu pateicīga tiem, kas mani lasa, komentē un reizēm noklikšķina uz reklāmām. Skaidrāks kļūst, kur esmu kļūdījusies un par ko neesmu painteresējusies citos vebsaitos. Pēc katra šāda komentāra pacenšos apskatīties infu par jautājumu norādītajās vietnēs. Ar mani laikam notiek kaut kas apgriezenisks - es skatos un meklēju pēc raksta izvietošanas, nevis pirms. Tā nu sanāk, ka es reizēm visu daru no otra gala.

pirmdiena, 2018. gada 8. oktobris

Visādi krikumi

1. Vietā, kur es tagad dzīvoju, uz ielām var sastapt apmēram tik pat daudz tukšo pudeļu lasītāju, cik centrā. Imantā un citos rajonos tie bija praktiski neredzami. Bomži gan nav manīti, tie pa lielo ir centra problēma.
2. Rīgas centrālās ielas tiek remontētas un pucētas uz nebēdu. Vai kādreiz pienāks kārta arī mazajām ieliņām un guļarajoniem, kuri prasās pēc sakārtošanas un labiekārtošanas?
3. Ļoti ceru, ka Saskaņa netiks pie krēsliem valdībā, kaut arī patlaban ir savākusi visvairāk krēslu Saeimā. Ceru, ka citas partijas apvienosies tādā procentuālā ciparā, ka atstās minēto partiju opozīcijas vietās.
4. Ceru, ka tad, kad pienāks laiks nomainīt prezidentu, tas būs respektablāks un politiski zinošāks. Ceru, ka izvirzot prezidentu būs pieņemts pārdomāts lēmums un kandidāts.

svētdiena, 2018. gada 7. oktobris

Vēlēšanas - anatomija

Ja padomjlaikos elektorāts varēja vispār neiet uz vēlēšanām, to rezultāts vienalga bija nemainīgs 99,9% balsstiesīgo ir novēlējuši par izvirzītajiem kandidātiem. Vispār, tāpat jau bija skaidrs, ka izvirzītie deputātu kandidāti tiks valdībā.
Tagad ir interesantāk. Partiju ir vairāk, iespēju tikt valdībā - kā nu kurai. Kā mācēs sevi pasniegt. Un balsu skaitīšanas nakts pēc vēlēšanām - ir interesanti pavērot un sekot līdzi balsu skaitīšanas procesam un partiju reakcijai uz šo skaitīšanu. 
Šoreiz televizorā nesekoju šim notikumam. Tagad, no rīta, delfos apskatījos aptuvenos rezultātus, kas pēc nakts skaitīšanas ir izveidojušies. Pēc aptuvenām aplēsēm partija, par kuru balsoju, ir iekļuvusi valdībā. Principā tas jau bija sagaidāms. Toties Saskaņa ir vadībā. Bet rezultāts dienas laikā vēl var nedaudz mainīties, jo, kā teikts delfos, pēdējie cipari no ārvalstīs vēlējošiem Latvijas pilsoņiem pienākuši agri no rīta. Tas tāpēc, ka vēlēšanu iecirkņi tika slēgti astoņos vakarā pēc vietējā laika un katrā valstī pa lielo tas vietējas laiks atšķiras no Latvijas vietējā laika.
Par Saskaņu runājot - tai ir spēcīga elektorāts gan latviski gan krieviski runājošo pilsoņu vidū. Un tas ir pateicoties Ušakova darbiem un nedarbiem Rīgā. Tā nu tas diemžēl ir sanācis. 
Tomēr priecājos. ka manis izvēlētā partija ir iekļuvusi valdībā, esmu vismaz pareizajiem nodevusi savu balsi. Un tā ir izteikti prolatviska partija.
Kaut nu Saskaņas balsu kopskaits šīs dienas laikā nedaudz mazinātos par labu citām, prolatviskākām partijām, kuras tad arī sastādītu vairākumu valdībā. Saskaņai pietiek ar Rīgu, nav ko kāpt augstāk.

sestdiena, 2018. gada 6. oktobris

Rudens sākums Purvciemā

Vēlēšanu iecirkņi Rīgas 64.vidusskolā

Aizgāju vēlēt uz Rīgas 64.vidusskolu, kas ir tuvāk mājām, kurās es tagad dzīvoju. Skolā ir izvietojušies divi vēlēšanu iecirkņi - Purvciems tomēr ir paliels guļamrajons. 
Aizgāju jau pirms astoņiem no rīta. Gāju ar domu, ka tur būs mierīgi un paklusi, kā jau agrā sestdienas rītā. Un komisijas darbinieki nedaudz garlaikosies pie kafijas krūzes - iecirkņi ir atvērti jau no septiņiem rītā. 
Bet nekā - abos iecirkņos, kas atradās divos blakus gaiteņos norisa dzīva kustība. Ne jau tā, ka veidotos rindas pie reģistratoru galdiņiem, bet balsotāji nāca un gāja, darbiniekiem garlaikoties īpaši nebija laika. Radās iespaids, ka vēlētāji jau sāka nākt balsot jau no iecirkņu atvēršanas brīža.
Ja jau tagad bija dzīva vēlētāju kustība, tad jautājums - kas darīsies iecirkņos ap pusdienas laiku, kad cilvēki būs modušies kā jau brīvdienā - pavēlu. Un kas darīsies iecirkņa darba laika pēdējā stundā, jo visi vēlēšanu iecirkņi pieņems vēlētājus līdz astoņiem vakarā.
Pēc tam sāksies grūtākais posms - balsu skaitīšana par partijām kā arī krustiņu skaitīšana vēlēšanu biļetenos.
Es nobalsoju un devos mājās.
Tagad tikai jāizlemj - kur skatīties balsu skaitīšanas gaitu un tās rezultātus - datorā TV tiešraidē vai pa televizoru (šis relikts vēl mums ir saglabājies).
Par ko es balsoju? Vai nav vienalga - es savu pilsoņa pienākumu izpildīju un punkts. Vienīgais, ko varu pateikt - tā nebija prokrieviska partija.
Skolas balsošanas iecirknī man patika sagaidīšana, laipnā apkalpošana un arī tas, ka atvadīšanās arī bija laipna. Ceru, šī laipnība saglabāsies līdz dienas beigām.
Es tomēr neapskaužu šos cilvēkus - jau no septiņiem rītā pieņemt vēlētājus un pēc tam - pēc astoņiem - sēdēt un skaitīt balsis (un galvenais - nekļūdīties).

ceturtdiena, 2018. gada 4. oktobris

Pēc ilgiem gadiem atkal Herkuless

Pēc ilgiem gadiem skatos atkal televīzijas seriālu par Herkulesu un viņa piedzīvojumiem. 
Pirms rakstīt šo,pārlasīju savas iepriekšējo gadu atsauksmes par šo sešu sezonu garo seriālu (atsauksmes var atrast rubrikās Herkuless un filmas) un kopumā konstatēju, ka manas domas par šo seriālu nav īpaši mainījušās. Maz ko varu pateikt kritikas jomā.
Pirms ko izsaku, vēl piebildīšu, ka vilku no torentiem šo seriālu no jauna, jo gadu gaitā mainot kompjus, tas no mana desktopa bija kaut kur pa ceļam noklīdis. Šoreiz nenācās vilkt četras dienas, pietika ar vienu nakti. Jaudīgāks kompis un spēcīgāks rūteris kopā ar internetu.
Šoreiz bez pašām sezonām novilkās arī piecas pilotsērijas. Tās visas bija vairāk kā stundu garas, kamēr pamatsezunu sērijas - pa apmēram 40 minūtēm katra. 
Par seriālu kopumā runājot - uzreiz var just, ka tas ir mazbudžeta seriāls. Daudz kas uzņemts studijā, āra skatos jūtamas vienas un tās pašas vietas. Daudzi kadri filmās atkārtojas. Es nerunāju par ievadkadriem, kas papildinaāti ar pašas filmas nosaukumu un aktieru uzskaitījumu. Runa ir par pašām sērijām.
kaut kas īpatns notiek ar aktieru sastāvu. Seriāla gaitā trīs reizes nomainās aktrises, kas spēlē Herkulesa māti, tāpat trīs reizes nomainās aktrises, kas spēlē Nemezīdu. Toties daudzās citās otrā plāna lomās ir vieni un tie paši aktieri, tik ar dažādu grimu un aktierisko lomu.
Arī sērijas, kurās tiek uzrunāta tauta pilsētā vai ciemā - šīs tautas ir maz, pat pārāk maz priekš tās apdzīvotās vietas, kurā tā tiek uzrunāta.
Tomēr kā atpūtas gabals, kurā nav daudz jādomā līdzi, bet tikai jārelaksējas, šis seriāls ir pietiekami labs. Vērts novilkt gariem ziemas vakariem, kad gribas tikai atpūsties un nedomāt ne par ko citu.

sestdiena, 2018. gada 29. septembris

Par Rīgu, politiku un citām lietām domājot

Tagad visās iespējamās un neiespējamās vietās ir politisko partiju reklāmas plakāti ar aģitāciju nu jau tuvajām Saeimas vēlēšanām. Es vēl neesmu izlēmusi, par kuru partiju balsot, droši vien to izlemšu pēdējā brīdī pirms vēlēšanu biļetena iemešanas urnā. Jo uz vēlēšanām es iešu izpildot savu pilsoņa pienākumu, lai man neviens nevarētu pārmest, ka nepildu savu pienākumu pret valsti, kurā dzīvoju un taisos nodzīvot visu atlikušo mūžu.
Tomēr dažas pārdomas manī raisa pašreizējā situācija.
Lembergam un Ušakovam tuvākajā laikā nav ko darīt Saeimā un lemt lielo politiku. Viņi ļoti labi iederas savās viet;as kā pilsētu galvas. Viņiem abiem, pilsētas labiekārtojot, var daudz ko pārmest. It sevišķi Lembergam, kurš par "kādām kreisajām lietām" jau gadiem tiesājas. Un tomēr. Abas pilsētas viņu vadībā ieguvušas un iegūst baudāmu skatu. Būt par pilsētas tēviem ir viņu īstā vieta un nodarbe. Lai nesanāk kā Rubikam. Rubiks bija savā vietā kā pilsētas galva (tas vēl padomju laikos), Ber kā ielīda Lielajā politikā, tā šluss vien sanāca, pat cietumā sanāca pasēdēt.
Lembergs pilsētas galvas sēdeklī sēž jau no padomju laikiem, daudz ko spējis izdarīt un turpina darīt Ventspils labā. Ušakovs tikai mazu mirkli salīdzinot ar Lembergu ir pilsētas galva. Tomēr ir uzcelts Dienvidu tilts, triju sezonu laikā sakārtotas Brīvības un Krišjāņa Barona ielas un daudz kas cits pilsētā noticis un notiek.
Tomēr Ušakovm vēl jātiek galā ar mazajām ieliņām, guļamvagoniem un pārējo infrastruktūru Rīgā, kas tomēr nav mazpilsēta un prasa lielus ieguldījumus. Arī grausti visā Rīgas teritorija ir šai skaitā. Tos ir jālikvidē pamazām un plānveidīgi.
Var taču Rīgas dome kaut kā nebūt sadarboties ar Rīgas namsaimniekiem, izdomāt kaut kādus bonusus, ja viņi piedalās pilsētvides sakārtošanā.
Tās ir tikai maza daļa no tā, kas man pa galvu maisās. Bet tās ir manas domas un pārdomas. Ja kādam ir ko piebilst vai iebilst šajā jumā, lūdzu motivētu repliku.

ceturtdiena, 2018. gada 27. septembris

Par gaidāmajām vēlēšanām

Feisbukā "panesusies" diskusija par gaidāmajām vēlēšanām oktobrī. Tur ir arī viens mans komentārs.
Principā es šī teksta autoram nepiekrītu, jo ja latviskā auditorija neies vēlēt, tad krievvalodīgā auditorija nu noteikti aizies un atkal Saeimā būs tie, kurus nevēlamies. Protams, vēlēšanas ir brīvprātīgs pasākums, bet vai mūsu mazajā banānu republikā pamatnācijai nevajadzētu būt aktīvākai pildot savu pilsoņa pienākumu? Bet vai nevajadzētu atjaunot veco, nodrāzto saukli "Latvijai latvisku vidi un pārvaldi"? Neesmu pārliecināta par to, ka, latviešiem nebalsojot, valdība kļūtu nevis prolatviskāka, bet gan prokrieviskāka.
Tāds kopumā man izveidojies viedoklis.

trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Vēl par darbu un darbošanos

Ja kāds man mēģinās iestāstīt, ka Latvijā nevar atrast darbu, tam metīšu pasmagu ķieģeli. Un zinu, ka par šo tēmu nedaudz atkārtojos.
SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, uz daudzu veikalu durvīm ir piekabināti sludinājumi, ka meklē darbiniekus. Pat tādai iestādei kā VDEĀK's trūkst darbinieku. Kā es to zinu? Laicīgi iesniedzu dokumentus uz grupas pagarinājumu, bet dokumenti vēl nav izskatīti darbinieku trūkuma dēļ. Tas velkas no augusta vidus, bet tagad jau septembris iet uz beigām. Man invaliditātes apliecības termiņš beidzies septembra vidū un tagad atkal esmu spiesta Rīgas robežās braukāt bez biļetes. 
Kamēr neesmu beigusi savas vizītes uz poliklīniku (parasto), lai atrastu iekaisuma iemeslu un tā likvidācijas iespējas, jaunu darbu nemeklēšu - vispirms jātiek skaidrībā ar veselību, tad var domāt par darbu. Un es zinu, ka atradīšu savām spējām piemērotu darbu. Un kaut par minimālo, tā tagad ir pāri par 4 simti, man pieticīgi pietiks.
Gribu vēl pieminēt sētniekus, pastniekus, intervētājus un veikalu darbiniekus. Tur nemaksā daudz, bet darbs ir smags. It sevišķi sētniekiem rudens/ziemas sezonā, kad ir lapkritis un reizēm uzsnieg kaut kas sniegam līdzīgs. Tad ir jāstrādā pat oficiālajā brīvdiena un ģimene jāsauc palīgā ar to visu tikt galā. Un kur vēl neapzinīgie pilsoņi, kas savus atkritumus iemet nevis uz ielām izvietotajās atkritumu tvertnēs, bet nomētā, kur pagadās.
Veikalu darbiniekiem, it īpaši kasierēm, bieži jāuzklausa klientu sliktais garastāvoklis un neapmierinātība ar to, ka kāda prece dotajā brīdī veikalā ir izpirkta. It kā kasieres būtu vainīgas, ka pircēji izpērk preci un tās piegāde veikalam nerodas uz burvja mājiena, bet ir zināms process.
Un pamēģiniet pastaipīt pastnieka somu Ziemassvētku un Jaungada laikā. Rēķinoties ar to, ka nu jau sen katrai mājai ir durvju kods vai atslēga, kad kaut nelielos mīnusos jāvelk cimdi nost, lai tiktu pie pastkastītēm un nogādātu pastu adresātam.
Vispār tā varētu uzskaitīt daudz un dikti šo profesiju mīnusus un cilvēku negatīvo attieksmi pret šīm profesijām. Pati esmu pamēģinājusi un zinu. Tas, ka ar savu figūru un veselības stāvokli tās nevelku, neko nenozīmē. Es varu atrast darbu, kuru pavelku.

otrdiena, 2018. gada 25. septembris

Vēlreiz par mis Mārplu

Par šo seriālu rakstīju jau kādu gadu iepriekš un joprojām neesmu tajā vīlusies.
Džoana Hiksone mis Mārplas lomā ir tieši tāda, kādu to biju iedomājusies lasot Agates Kristi grāmatas.
Protams, torentos novilktais ir tikai maza daļa no visas sērijas par šo jauko veco dāmu ar kolosālām novērošanas un spriešanas spējām. Papildus sērijas vēl var atrast jūtūbē, ja kārtīgi pameklē.
Man ir maz ko piebilst pie iepriekš teiktā, tomēr filmas - seriāla kvalitātei liels bonuss pienākas arī tiem aizkadra darbiniekiem, kas prata uzburt laika atmosfēru tērpos, dekorācijās un citos sīkumos. 
Tiem, kas ir detektīvžanra mīļotāji, šis seriāls neradīs vilšanos, bet tikai patiesu baudu to skatoties.

Rudens

Rudens, arī kalendārais, ir klāt ar visu vēsumu un nebeidzamajiem lietiem. Jāvelk laukā zābaki. Ne gumijnieki, bet parastie. Gumijnieku man nav kā šķira. Varbūt kādreiz nopirkšu. Laikam uz mēteli arī jāpāriet, jo tam vismaz ir kapuce, kas nav rudens jakai. Un tāds - lietus pārpilns būs viss laika no septembra beigām līdz novembrim.
Vajadzētu jau būt pieradušai un rūdītai uz Baltijas klimatu, bet mani šis laiks vienmēr tracina un kaitina. Nu nepatīk man lietus periods un tumšie vakari līdz pirmajam sniegam, kuram, vēlams, vajadzētu noturēties vismaz līdz marta sākumam. Bet diemžēl pēdējos 33 gadus tādas ziemas pie mums nav manītas. Pēdējo riktīgo ziemu atceros pagājušā gadsimtā - 1986./1987. - kad sniegs uzkrita novembra sākumā un noturējās līdz martam. Ar visiem -30 aiz loga.
Manam puikam skolas gados izpalika tāda sporta disciplīna kā slēpošana sporta stundās otrā semestra pirmajā daļā. Liela daļa jaunuļu, kas tagad beidz skolu, laikam vispār nezina, kas ir slēpošana un šīs nodarbes priekšmeti nav sastopami mājās. Protams, ir Žagarkalns un citas tamlīdzīgas vietas ar mākslīgo sniegu un ļoti turīgajiem Alpi. Bet ikdienas slēpošana tepat, Biķernieku mežā vai kādā no citiem pierīgas mežiem ir izzudusi kā veca pastala.
Sniegs mums parādās vai nu janvārī uz pāris nedēļām vai februārī uz tik pat īsu laiku ar nelieliem mīnusiem. 
Baltijā klimats pēdējo drusku vairāk par 30 gadiem laikā ir krietni pamainījies.
Tas tomēr nemaina to, ka man nepatīk rudens - ziemas periods jau kopš agras jaunības. Rudenī, ziemā gribas ieritināties zem segas un justies mazai un pelēkai. Lielākā aktivitāte uz visiem darbiem un nedarbiem man ir pavasarī, vasarā un varbūt vēl agrā rudenī. Pēc ir šluss un sevis piespiešana izlīst no mājas.
Varat man piesieties pie stila kļūdām, bet tas nu ir mans stils.
Paldies tiem, kas mani lasa un neaizmirst un reizēm ieķeksē pie reklāmām.

ceturtdiena, 2018. gada 20. septembris

Hjū Loftings. Doktora Dūlitla peldošā sala

Jau kuru reizi pārlasu šo grāmatu no grāmatu sērijas par doktoru Dūlitlu. Pirmo reizi es to lasīju 10 gadu vecumā. Principā tā arī domāta 10 - 12 gadus veciem bērniem.
Daudzi tagad teiks, ka esmu iekritusi bērnībā. Bet tā gluži nav. Reižu reizēm tomēr der pārlasīt bērniem domātas grāmatas un paskatīties uz tām jau pieauguša cilvēka acīm.
Grāmata joprojām patīk un aizrauj ar savu dažubrīd izteikto naivumu. Tomēr šis naivums netraucē uztvert grāmatā esošo siltumu un mīlestību pret dzīvniekiem un visu dzīvo pasauli kā arī noliedzošo attieksmi pret karu. Pēdējais grāmatā gan izskan ļoti minimāli, toties efektīvi.
Daudz neizplūdīšu par šo grāmatu, daudzi laikam bērnībā to ir lasījuši un daudzmaz atceras tās saturu. Tomēr iesaku pārlasīt to vēlreiz. Kaut bērniem priekšā vakara pasaciņas veidā.

otrdiena, 2018. gada 18. septembris

Tetovēšanās

Šī tēma ir daudz un dikti pārrunāta ar draugiem. Liela daļa piekrīt manam uzskatam.
Primitīvajām tautām, kuras tetovē savu ķermeni, katram tetovējumam ir sava nozīme un nosaka katras konkrētās personas stāvokli kopienā. Krievijas cietumos (nezinu par citu valstu cietumiem, neesmu dzirdējusi) esošā tetovēšanas tradīcija arī nosaka katras personas stāvokli kopienā un kaut ko pastāsta par pašu tetovēto personu.
Tik tālu tetovēšanās ir izprotama un vietā.
Bet ko domāt par Eiropas kultūras cilvēkiem, kuri sevi notetovē no galvas līdz kājām? Cik man ir zināms, nevienā Eiropas kultūras tautā nav paraduma tetovēties.
Uz šiem notetovētajiem cilvēkiem skatos ar zināmu ironiju. Notetovēts ķermenis (ja vēl tas ir papildināts ar neskaitāmiem pīrsingiem) neslikti izskatās jaunam cilvēkam. Bet, kad iedomājos kā ši ķermenis varētu izskatīties 60 - 70 - 80 gados, kad jau parādījušās vecuma krunkas un mati pilni sirmuma.... Man vienkārši kļūst žēl šī cilvēka.
Un pie viena nekur nekad neesmu manījusi noslieci uz to, ka šāds notetovēts ķermenis varētu pretendēt uz kādu vietu pasaules ranga skaistuļu topā. Manuprāt nu nav šai topā ne tetovēta vīrieša, ne tetovētas sievietes. 
Protams, katrs jau var darīt kā grib, paša izvēle ko darīt ar savu ķermeni un tērēt savu laiku un naudu. Bet, manuprāt, tā ir kāda novirze no normas vai mazvērtības komplekss par savu ārieni.

piektdiena, 2018. gada 14. septembris

Bezpajumtnieki

Ar jēdzienu bezpajumtnieki es šoreiz domāju daudzus - gan cilvēkus, gan saimnieku pamestus suņus un kaķus. Viņus apvieno viena lieta - māju trūkums.
Ja cilvēkus var vainot pašus - kaut kādu objektīvu vai mazāk objektīvu apstākļu dēļ viņi ir nokļuvuši uz ielas un nakšņo labi ja naktspatversmēs, kuras var izņemt tikai tik, cik nu pietiek tās gultasvietas, tad uz ielas izmestie suņi un kaķi nakšņo kur pagadās. Kaķiem tās vietas parasti ir dadzdzīvokļu māju pagrabi. 
Daudzi bezpajumtnieki ir nodzērušies savā nelaimē, daudzi dzīvnieki kļuvuši pavisam mežonīgi un neļaujas pat elementāram glāstam.
Diemžēl tā ir lielpilsētu problēma, jo mazpilsētās un miestos tas jautājums kait kā ir atrisinājies.
Un arī pamestie bērni. Neesmu pārliecināta, bet liekas, ka bērnunami mūsu reģiona izpratnē tur jau ir vēsture, un šis jautājums jau ir noregulēts daudz savādāk. Tur, liekas, ir ļoti izplatītas aizbildņu un audžuģimeņu sistēma.
Protams, dzīvniekiem pastāv Ulubele un tamlīdzīgas vietas. Bet ar to ir par maz, par maz ir ar naktspatversmēm cilvēkiem. Tas viss balstās uz ziedojumiem un nelielām valsts dotācijām. Tāpat arī bāriņu nami. gribētos, lai līdzekļu būtu vairāk un iespēju trast mājas arī būtu vairāk. Bet tas ir sabiedrības attieksmes jautājums.
Bet, cik noprotu, tas visā pasaulē ir lielpilsētu jautājums un problēma. Mazpilsētās šāda problēma nav manīta. 
Ir vērts pie šīs problēmas piedomāt. Cik ģimeņu nav bērnu objektīvu iemesli dēļ. Vai grūti paņemt ģimenē kādu bārabērnu? Un kādu bezpajumtnieku palīgos mājasdarbu veikšanai kā ģimenes locekli, tāpat kaķa vai suņazvēru mājīgumam? Es saprotu, ka tā ir atbildība un ieguldītie līdzekļi. Bet jebkurš bērna, zvērēns, padzīvojis cilvēks ir ieguldījums pat bez ņemšanas no patversmes. Tie, kas no patversmes - noteikti būs pateicīgāki un mīlīgāki. Par pajumti un mīlestību.

Par darbu un citām lietām

1. Nav tā, ka pie mums nevar atrast darbu. Mans dēls un liela daļa viņa vienaudžu ir iekārtojušies darbos, kur pilnīgi oficiāli strādājot 500 eiro ir mazākā summa, kas tiek saņemta uz rokas. Lielākai daļai sanāk pat vairāk. SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, dažviet pat sola 700 uz rokas pēc nodokļu nomaksas. Tik viena nelaime - man tādas vietas neder. jo nezinu angļu valodu. tās ir vietas jauniešiem līdz 30 gadiem, kuriem ir pamatīgas šīs svešvalodas zināšanas. Bet pat es varu tur ko atrast, beigsies tik manas peripetijas ar poliklīniku un skaidrība, kāpēc analīzes ir sliktas, atsākšu sev piemērota darba meklējumus.
2. No nākošās nedēļas un kādu laiku atkal nāksies braukāt ar "ausaino" biļeti, jo mani papīri grupas pagarināšanai vēl nav izskatīti, kaut arī iesniedzu tos noteiktā termiņā. Trūkstot darbinieku, tāpēc viss iekavējas. Būšot skaidrība vai nu septembra beigās vai oktobra sākumā. Tā ka vēl pat nezinu, kad saņemšu nākamo pensiju - oktobrī vai novembrī.
3.Māsa atbraucot no Nīderlandes pārlaist še ziemas sezonu arī bez darba nemētājas, kaut ko uz tiem dažiem mēnešiem viņa atrod ko darīt pilnīgi oficiāli.

trešdiena, 2018. gada 12. septembris

Dažādi

Es bieži iesāku rakstīt kaut ko, tad izmetu miskastē, jo konstatēju, ka varu ierakstīt tikai pāris teikumus, un tos pašus vēl dziļākā bezjēgā, nekā par jau esošajiem izsakās mani lasītāji.
1. Esmu daudz vairāk informētāka par to, kas notiek Krievijā, nekā pie mums, jo dēls no rītiem jūtūbē klausās raidījumu Bata.tv, kurā diezgan daudz izsakās pat Krievijā notiekošo. Un, vienā istabā klausoties šo raidījumu, nav iespējams nedzirdēt. Jāpiezīmē, ka raidījums ir krievu valodā - tas ir priekš tiem, kas šo valodu pārzina. Svaigākā un, manuprāt, svarīgākā ziņa - kādas Krievijas pilsētas domes funkcionārs iekļuva ceļu satiksmes negadījumā, kurā viņa vainas dēļ gāja bojā divi cilvēki. Sods par šo negadījumu - 20 tūkstoši rubļu, kas ir mazāk par šī funkcionāra algu. Un tam pretī stāv divas dzīvības. Pie mums kaut kas šāds ir iespējams?
2. Kaut kas sāk ķerties sistēmā - nevaru vairs rakstus normāli izlikt google+ sistēmā. Nezinu, vai pati ko nepareizi esmu nospiedusi vai arī tas ir sistēmas jaunievedums.
3. Paldies tiem, kas mani lasa un komentē. daudz kas skaidrāks kļūst, jo diemžēl visādu citādu būšanu dēļ nesēžu internetā tik daudz, cik būtu vajadzīgs kādas konkrētas informācijas iegūšanai. Ir arī citi darbi darāmi.

Un atkal Freija


svētdiena, 2018. gada 9. septembris

Kārtējā rīta kafija

1. Latviešu tauta kopš neatkarības atgūšanas pamazām kļuvusi mazāk vienota savās izpausmēs. Tā ir sašķēlusies ģimenēs, frakcijās, partijās u.tml. Daudzi ir pārcēlušies uz ārzemēm, jo tur vairāk maksā. Mēs esam pārstājuši domāt par pašu zemītes izaugsmi un stabilitātes nodrošinājumu. Un pie visa tiek vainota valdība. Bet. Ir viens liels bet.
Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā izvēlas. Cik no latviešiem iet uz vēlēšanām, lai ko mainītu valdības sastāvā? Liela daļa kūtruma vai cita iemesla dēļ neaiziet un tad nu tie, kas vēlē, savēl tos, kas nu tiek pie šprices un valdības grožiem. Un tad nu sākas lielā vaimanāšana, ka valdība slikta, ne tos likumus pieņem un vispār noārda valsti.
Kur palicis pilsoņa pienākums vēlēt? Kur palicis pilsoņa pienākums strādāt šai valstī un maksāt še nodokļus, lai pildītu valsts kasi un palēnām celtu valsts un savu labklājību? Angļi, zviedri, holandieši paši izveidojuši savas valstis tādas, kādas tās nu ir pašlaik un var atļauties mazliet atpūsties, liekot viesstrādniekiem pildīt tos melnos darbus, kurus paši īsti vairs negrib veikt. 
Kur ir palicis latviešu pašlepnums un saimnieka sajūta par savu zemi, savu tautu? Tie, kas še palikuši cīnās par sevi, saviem tuviniekiem un savu zemīti kā nu var un prot. Bet kāds labums šai zemei, šai tautai ir no aizbraucējiem? 
2. Sezonas un gadalaiku maiņu mēs jūtam gaisā un pašā dabā. Bet, ieejot lielveikalā, šī sezonas maiņa kaut kur pazūd. Visu gadu pieejamas pārtikas preces, kas nav raksturīgas attiecīgai sezonai. Jājautā, cik veselīga ir šī nesezonas prece, vai tajā ir pietiekoši daudz vitamīnu, kas nepieciešami cilvēka organismam? Un kur paliek tas, ko cilvēki neizpērk? Lielākā daļa, tuvojoties derīguma termiņa beigām tiek izmesta. Vai nebūtu vienkāršāk pārpalikumus izdalīt trūkumcietējiem, bērnu namiem u.tml.? Ar pārējo preci taču tiek nopelnīts pietiekami daudz, lai lielveikali eksistētu un pastāvētu.

ceturtdiena, 2018. gada 6. septembris

Politiskā karte

Zinu, ka manas domas ir utopiskas pie pašreizējās politiskās situācijas pasaulē. 
Tomēr gribētos, lai pienāk tāds laiks kad pasaules politisko karti varētu iedalīt tikai vienā valstī - Zeme. Gribētos, lai visas valstis apvienotos vienā lielā valstī, kas apvienotu visu planētu ar vienu kopvalodu saglabājot katras tautas individualitāti. 
Tad nebūtu karu uz planētas, būtu vienota armija, kuras dalībniekiem bez karavīra profesijas būtu vēl kāda profesija, miera laikam un viņa spējām atbilstoša. Vieglāk būtu sadalīt planētas resursus tā, lai neciestu ne bagātie reģioni ne nabadzīgākie reģioni. Būtu vieglāk noregulēt reģionālos konfliktus.
Protams, mums pašlaik ir ANO, NATO, Eiropas Savienība. Sarkanais krusts un vēl visādas organizācijas. Bet to ietekme uz notikumiem dažādos pasaules reģionos ir visai nosacīta, Vienota planētas valdība jau ir pavisam kas cits. Tai būtu pavisam cita ietekme uz lietām, vietām un notikumiem.
Kopvaloda? Lai jau paliek tā pati angļu valoda. Tā netīšām jau pamazām kļūst par kopvalodu. To bieži izmanto kā saziņas līdzekli cilvēki ar dažādām dzimtajām valodām situācijās, kad sarunas dalībnieki nezina cits cita valodu, bet visi kopā zina angļu valodu. 
Un Lielais Bizness jau sen vairs nepazīst robežas. Tam ir sazarots tīkls visā pasaulē.
Vienota valūta? Nezinu, kura no pašreizējām valūtām varētu kļūt par Zemes vienoto valūtu. Bet ar vienoto valūtu būtu vieglāk norēķināties. Mazāk klapatu ar valūtas kursiem.
Daudzi pagājušā gadsimta fantastikas autori savos darbos ir rakstījuši par Zemi kā vienotu valsti ar vienotiem noteikumiem un vienotu kopvalodu. Tādējādi izsakot cerību, ka kādreiz tas notiks. 
Bet pagaidām tā ir utopija un kuru arī es ceru. Ceru piedzīvot vēl sava mūža laikā.

trešdiena, 2018. gada 5. septembris

Noteikumi un tamlīdzīgas lietas

Pēc noteikumiem uz katra pārdodamā produkta jābūt etiķetei ar šī produkta sastāvu, ieskaitot E-vielas. Taču šīs etiķetes ir drukātas tik sīkiem burtiem, ka pat cilvēks ar normālu redzi bez palielināmā stikla neiztiks, lai to visu izlasītu. Un ja tas ir uzdrukāts uz plastmasas/stikla iepakojuma, tad reizēm arī palielināmais stikls nepalīdzēs. Vai varat iedomāties skatu lielveikalā, kad cilvēki ar palielināmajiem stikliem lasa preces sastāvdaļas uz tās iepakojuma? Visai amizants skats sanāktu. 
Tas pats ir arī ar aptiekas zālēm, kuras reizēm tiek pirktas pēc receptes. Lietošanas instrukcija rakstīta sīkā drukā un obligāti vismaz divās valodās. Un atkal ir nepieciešams palielināmais stikls, lai saprastu visas ar zāļu lietošanu saistītās lietas. 
Vai ražotājiem ir tik grūti to visu padarīt saprotamāku lietotājiem? Vai Pārtikas Veterinārais dienests nevar ko darīt lietas labā?
Un kā atšķirt ģenētiski modificētos produktu no ekoloģiskajiem? Ierindas pircējs jau skatās uz sava maka biezumu un reizēm meklē lētākos vai atlaižu produktus.
Un kas ir ar nosacīti vasaras augļiem un dārzeņiem? Ziemā pirktās zemenes garšo pēc plastmasas, avenes un mellenes neesmu ziemā pirkusi, tāpēc īsti  nezinu pēc kā tās garšo.
Vai pārtikas un zāļu ražotājus nevar pārbaudīt biežāk un bez iepriekšēja brīdinājuma? Pati reiz strādāju farmaceitiskā rūpnīcā par kontrolparaugu noņēmēju un zinu, kā tur viss no iekšienes notiek, ieskaitot darba apstākļus un noliktavu sistēmu.

Televīzijas filma - seriāls Roma

Kā jau iepriekšējā postā solīju, rakstu tagad par televīzijas seriālu Roma, kuru novilku torentos. Seriālam ir divas sezonas. Katrā sezonā ir apmēram 12 sērijas. 
Kopumā seriāls patika. Tas ataino laiku, kad pie varas bija Jūlijs Cēzars, viņa nāvi un varas triumvirāta izveidošanos pēc viņa nāves. Tomēr tam ir arī savi trūkumi.
Ja pirmā sezona pilnībā veltīta Jūlija Cēzara laikam un viņa nāvei un noris līgani un raiti ar secīgiem un loģiskiem notikumiem, tad otrā sezona liekas drusku "saspiesta" laikā un telpā. Otrās sezonas pēdējās trīs sērijas vispār liekas sasteigtas ar domu ātrāk nobeigt seriālu.
Otrajā sezonā nav īsti izskaidrots, kā izveidojās triumvirāts, Kleopatras un Marka Antonija nāves ir parādītas savādāk, nekā mēs to esam pieraduši zināt no vēstures mācību grāmatām. Kopumā otrā sezona ir vājāka par pirmo. 
Katrā gadījumā liekas, ka seriālam atvēlētā sponsoru nauda iet uz beigām un seriālu vispār taisās slēgt. Uz to norāda pēdējo triju sēriju notikumu sasteigums.
Mans iespaids - pirmā sezona ir labāka par otro, otrā ir sasteigtāka un ne tik izsmeļoša notikumos. Bet kopumā seriālu ir vērts novilkt un noskatīties. Protams, to var noskatīties arī jūtūbē, bet tur otrā sezona ir tik klusi ierakstīta, ka labāk vienalga vilkt no torentiem, kur skaņas kvalitāte ir daudz labāka.

otrdiena, 2018. gada 4. septembris

Domu jūklis

Šoreiz galvā juceklīgas domas, kas prasās pēc pieraksta un izteikšanās. Tik juceklīgas, ka pat pa punktiem diezin vai varēs sagrupēt. Ceru, taps piedots.
Pagājušajā mēnesī rakstīju daudz un dikti. Vairums ierakstu izskanēja pīkstīgā tonī, bet bija jau arī daudz kas cits un nepīkstošs. Toties bija stīviņš ar anonīmajiem (iespējams vienu vai diviem), tā ka piegriezu skābekli visiem anonīmajiem. Tie, kas tiešām vēlējās mani lasīt un korekti komentēt, atrada ceļu, kā to izdarīt. Tagad spēju viņus atšķirt, kaut arī google kontā viņi ir piereģistrējušies ar nikiem. Bet tas jau norāda uz zināmu personifikāciju, viņi vairs nav bezveida nenosakāmie lielumi.
Tagad tas rakstāmais ir kaut kā mazinājies, bet tomēr vēl gribas izteikties.
Joprojām esmu pateicīga tiem, kas mani lasa un reizēm izsakās. Tiem, kas izsakās, ir viegli atbildēt, jo nav uzbrauciena un kļūdu skaitīšanas. Kā arī piesiešanās sētas stabam.
Bildes, ko še ielieku - ar cilvēkiem, bez cilvēkiem, ar sevi, ar citiem - visi zina, ka rakstu blogu un daudzas bildes nokļūst manā blogā tālākskatīšanai. Mājas tusiņos parasti viss tiek norunāts uzreiz - tie, kas nevēlas tikt iemūžināti, netiek arī bildēti. Tās reizes, kad parādās bildes no pasēdēšanas Trijos vīros laivā - cilvēki ir pieraduši pie publicitātes un viņiem nav nekādu iebildumu.
Gribētos kādu kompāniju septembra beigās vai oktobra sākumā aizbraukt uz Siguldu. Kādā jau paredzamā saulainā dienā. Sigulda ir krāsaina un skaista rudenī. Gan jau atradīšu kompāniju. Vienai pabailīgi braukt. Nejūtos tik stipra un vesela, lai ilgstoši kaut kur viena vazātos. 13 gadus tur nav būts.
Paldies tiem, kas ķeksē manas reklāmas. Tas ir tik laipni no viņu puses. 
Pašreiz pārskatu seriālu Roma. Esmu tikusi jau otrā sezonā. plašāku pārskatu par šo atkārtoto skatīšanos un savu vērtējumu došu vēlāk. Kad būšu caurskatījusi visu otro sezonu.
Tas laikam viss šobrīd. It kā daudz kas pierakstīts, bet pateikts tik maz. Piedodiet, lasītāji. Tāpēc jau virsrakstā parādās vārdiņš "jūklis".

svētdiena, 2018. gada 2. septembris

Bildes no vakardienas galda spēles


Ir rīts

Ir rīts un vakardienas skumjas kaut kur izplēnējušas. Protams, palicis kāds nosēdums, bet ceru, ka tas drīzumā pāries. Vienkārši ir jādara kas jādara un viss. 
Jāsakārto sava dzīve tā, lai spētu un varētu, lai varētu paspēt izdarīt visu, kas no manis prasīts šajā dzīvē un varbūt pat vairāk.
Vakar pie dēla bija kārtējais tusiņš - galda lomu spēle, kuru vadīja viņa draugs, kurš pie mums  dzīvo. Pati tajā visā nepiedalījos, bet dažas bildes uztaisīju, Tās vēlāk pārlādēšu kompī un ievietošu šeit.
Man vispār patīk, ka pie mums nedēļas nogalēs kaut kas notiek un salasās tauta uz kādu pasākumu. Pārsvarā tās ir kādas galda spēles. Protams, viņi neiztiek bez aliņiem, bet pamatā tomēr notiek spēle un dzeršana aiziet kaut kur otrajā plānā. Bieži alus pat paliek pāri. Kā šajā gadījumā. Ledusskapī vēl pat ir dažas bundžas, ja nu kādam uznāk paģiras.
Bet tādas es neesmu manījusi pēc viņu spēlēm. Alum ir tā labā īpašība, ka viņš ātri sāk izdalīties no organisma un sākas masveida labierīcību apmeklējums.
Vispār man šīs sanākšanas patīk, tā ir sava veida tradīcija, kas ieviesusies šīs vasaras gaitā. Jā kādu nedēļas nogali sanākšana izpaliek, liekas, ka kaut kas nav kārtībā un ir nepareizi.
Sajās nedēļas nogalēs viņi ne tikai spēlē, bet arī garāmejot apspriež grāmatas, kas lasītas par spēles tēmu un rodas daudz interesantu viedokļu, Man, otrā istabā esot, ir interesanti viņus dzirdēt un klausīties visus viedokļus un notikumus,

sestdiena, 2018. gada 1. septembris

Dažas skumjas

1. Skumji, ka jūtos tik nevarīga, ka jebkura fiziska darbība nogāž mani gultā uz ilgāku laiku. Gribas daudz un dikti darīt darāmo, kas vajadzīgs, bet nesanāk. Baidos no nieru skenēšanas un no skenēšanas rezultātiem. 
2. Skumji, ka jāpieņem lēmums dažu cilvēku jautājumā, bet negribas to darīt. Gribas un negribas pieņemt šo lēmumu. Ir jāzina arī tā otra cilvēka domas. Lēmumam tomēr jābūt kopīgam.
3. Skumji, ka jūtos kā no laivas izmesta un pūlos savākt sevi. Vēna cilvēka uzrašanās ir sašūpojusi manu pasaulīti, ko ar lielām grūtībām sakārtoju.
4, Skumji, ka katrs mans brauciens uz centru mani izsmeļ līdz kaulam un pēc šī brauciena jūtos beigta un pagalam. 

Freija


piektdiena, 2018. gada 31. augusts

Purvciems pa septītā stāba logu


Mana vasara

Jau augusta pēdējā diena. Bet sajūta, ka septembra pēdējā diena. Vakari, naktis un rīti ir vēsi, vienīgi dienas kaut cik iesilst. Un man salst visu laiku. Apskaužu tos, kas dienas vidū vēl spēj vasarīgi ģērbties, jo ir pietiekami silts. Varbūt manai salšanai pie vainas ir tas iekaisums kas manī kaut kur ir paslēpies. To jau uzrādīs analīzes.
Vasara tomēr bijusi jaukāka, nekā iepriekšējā. Daudz vairāk patīkamu mirkļu. Daudz vairāk kas redzēts un piedzīvots. To visu var atrast še ievietotajās fotogrāfijās. Arī šis tas padarīts. Ne viss, kas bija ieplānots, bet tomēr.
Vienīgi kretinē tas, ka tajās reizēs, kad Rīgā parādās puikas tēvs, man jāpārvācas uz iepriekšējo dzīves vietu nepilnu piecu minūšu attālumā no šejienes. Diemžēl mēs viens otru panesam ļoti mazās devās un arī tad tikai oficiālajos pasākumos.
Pagājušā vasara pagāja kā miglā, jo tolaik tiešām daudz aizrāvos ar skārdenēm. Nu tas periods  ir garām, par bezalko alu dzeru reti. 
Maijā mani sameklēja cilvēks no pagātnes. Tagad samērā bieži tiekamies. Tomēr netieku skaidrībā pati ar sevi - vai es gribu šīs tikšanās reizes vai nee. Daudz kas mūsu attiecībās iet inercē no pagātnes, kaut arī dzīve ir pagājusi uz priekšu un daudz kas ir pamanījies pasaules uztverē un skatījumā. Jūtos viņam pateicīga par to laiku, ko pavadījām kopā kā pāris, bet tagad atjaunot pāra būšanu negribam abi. Tomēr draudzīgas attiecības ir saglabājušās un nav savstarpējas nepatikas satiekoties. 
Vispār īsti negribas analizēt šīs attiecības kamēr pašai nav īsti skaidrs šo attiecību statuss. Un pie viena jūtos tuvāka tiem, kas man ir palīdzējuši un vilkuši visus tos gadus, kamēr mēs ar šo cilvēku netikāmies.
Es mīlu nu jau pagājušo vasaru. Tā bija skaista. 

trešdiena, 2018. gada 29. augusts

Grāfs Monte-Kristo - filma un grāmata

Gandrīz visi manas paaudzes cilvēki ir pusaudža gados izlasījuši šo divsējumu Aleksandra Dimā-tēva grāmatu. Tiem, kas nav lasījuši, īss pārstāsts.
Jauneklis savā saderināšanās dienā uz apmelojumu pamata tiek arestēts un ieslodzīts vienā no Francijas baisākajiem cietumiem - Ifas pilī, kura atrodas uz salas un no kurienes izbēgt praktiski nav iespējams. Šeit viņš pavada 17 garus gadus, kuru laikā viņam izdodas iepazīties ar otru cietoksnī ieslodzīto - abatu Faria, kurš gatavojot bēgšanas mēģinājumu, izrokas cauri sienai un sev par sirdēstiem saprot, ka racies nepareizā virzienā, jo nokļūs nevis brīvībā, bet blakus kamerā.
Tā aizsākas abu nelaimes biedru komunikācija. Sarunu rezultātā noskaidrojas, kas ir pie vainas jaunekļa ieslodzījumam tik drūmā vietā, kā arī abats Faria izstāsta jauneklim par milzu bagātībām, kas noslēptas uz vientuļas salas Vidusjūrā un saucas Mote Kristo. Vēl jauneklis uzzina, ka visus cietoksnī nonirušos iešuj maisā un iemet jūrā.
Kad abats nomirst no vecuma, jauneklis, kurš cietoksnī jau pavadījis 17 garus gadus, apmainās vietām ar mirušo abatu un tādējādi izkļūst no cietokšņa. Viņam atliek vienīgi ar paštaisītu nazi pārgriezt maisu un izkļūt brīvībā. Jūrā viņu izglābj kontrabandistu kuģis, kura kapteinis pēc izglābtā bēgļa lūguma izsēdina viņu uz nedēļu uz Monte Kristo salas. Šīs nedēļas laikā tiek atrastas tās bagātības, par kurām runāja abats Faria. Ar to, cik atceros, beidzas pirmā grāmata.
Otrajā grāmatā Ifas bēglis nu vairs ne jauneklis, pēc vairākiem gadiem, kurus veltījis pasaules apceļojumam un Monte Kristo salas iegādei no Itālijas valdības, atgriežas Francijā, vispirms ostas pilsētā Marseļā, kurā sākās viņa bēdu stāsts, pēc tam dodas uz Parīzi, uz kuru pārvākušies viņa nomelnotāji un līgava, kura šo garo gadu laikā apprecējusies ar citu - vienu no pāridarītājiem. Otrā grāmata praktiski stāsta par to, kā jaunizceptais grāfs Monte Kristo atriebjas saviem pāridarītājiem. Nemaz neievērojot, ka viņa aizbilstamā, arābu princese Faride, kuru grāfs izglābis no verdzības, dziļi un patiesi iemīlējusi grāfu.
Praktiski tā ir grāmata, kurā galvenais varonis velta savu dzīvi atriebībai nežēlojot tam savus līdzekļus. Tikai pašās grāmatas beigās viņš saprot savas rīcības neviennozīmīgās sekas.
Par filmu runājot - esmu noskatījusies tikai 1954.gada ekranizāciju franču ražojumā. Filmu droši var nosaukt par "pēc motīviem", jo visus notikumus. personāžus sabāzt 1,5 stundu garā filmā (var būt pat drusku īsākā), ir praktiski neiespējami. Iespējams ir tikai vispārējos vilcienos pārstāstīt notikumus. Tā ka filmai lieku patreknu mīnusu.
Vēlākās ekranizācijas neesmu redzējusi.
Katrā gadījumā, jaunībā no sākuma sajūsminājos par šo grāmatu un tās varoni. Pēcāk veidojās apskaidrība un dziļa līdzjūtība pret varoni, kurš, apmāts savā atriebes kārē, nemana neko sev apkārt. Neredz to, ka dzīve ir pavirzījusies krietni uz priekšu un viņa atriebe netieši skar arī tos, kam ar grāfa ieslodzījumu Ifas cietoksnī nemaz nav sakara. 
Manuprāt, grāmatas morāle - neliec visu savu dzīvi uz vienu vienīgu kārti, pavēro, kas notiek apkārt un kādas sekas var izraisīt atriebes kāre.
Iesaku izlasīt tiem, kas to vēl nav lasījuši, varbūt mūsu domas sakritīs tajā, ka grāfs, kaut arī cietis nepatiesi, tomēr kopumā nav nemaz tik nevainīgs pēc būtības,

otrdiena, 2018. gada 28. augusts

Pagalma pozeris

Domas rīta agrumā

1. Vēl joprojām ir pieejamas šī saraksta grāmatas. Ceru tomēr, ka tās atradīs savu lasītāju.
2. LFFB lapā ir parādījušies jauni autori, un tas ir patīkami. Tikai žēl, ka pati lapa vēl ir darba procesā, tai daudz kā vēl trūkst. Webmāsteram ir arī citi darbi darāmi un viņš ar lapu nodarbojas savā brīvajā laikā, tas palēnina lapas pilnveides procesu.
3. Ļoti ceru, ka oktobrī mana vizīte pie sieviešu ārsta būs pēdējā šajā slimošanas epopejā un mans iekaisums izbeigsies dabiskā ceļā un tad varēšu domāt par darbu un citām lietām, kas darāmas obligātā kārtā.
4. Gaidu ļoti siltu septembri, jo šis vēsais augusts kretinē ar saviem ļoti vēsajiem rītiem un naktīm. Nav sajūtas, ka vasara būtu un notiktos.
5. Dēlam šodien dzimšanas diena, tikai dīvaini, ka tusiņu viņš netaisās rīkot. Es jau nemaisītos, klusiņām sēdētu savā istabā un nepīkstētu. Var jau būt, ka tas saistīts ar darba dienu - rīt tomēr jābūt darbā un darbs ir tāds, ka paģirainam cilvēciņam tur īsti būtu par grūtu.
6. Priecājos, ka anonīmajiem komentētājiem piegriezu skābekli. Tiesa, komentāru skaits ir samazinājies, bet tie ir par lietu un nav kašķa un piesiešanās pie vienalga kā, kaut sētas staba. Tiesa, lasījumu skaits vairs nav simtos, bet tomēr ir manam blogam normālās robežās - plus mīnus pie simta dienā.
7. Ar nākošo kalendāro gadu visas deklarācijas un cita veida atskaites VID'am būs jāiesniedz EDS sistēmā. Man šī sistēma pagaidām nav īsti skaidra. Laikam būs jāpaiet kādos kursos un pie viena jānokārto elektroniskais paraksts. Man galu galā šajā sistēmā jāiesniedz divas atskaites - viena par sevi, otra  par biedrību. Biedrības sakarībā šī EDS sistēma nāks tikai par labu - būs neliela ekonomija, nebūs vairs jāpērk blankas aizpildīšanai.

pirmdiena, 2018. gada 27. augusts

svētdiena, 2018. gada 26. augusts

Rīta kārtējā kafija

Dzīve jau nesastāv no vienas lielas laimes un lielas nelaimes. Ir daudz sīku laimīgu sajūtu, pat nelaimē var atrast kādas sīkas laimītes - piemēram, labi ka nav noticis kas trakāka, esi laimīgs, ka nav tik ļauni, cik varēja būt.
Pat vēža un AIDS slimnieki savā nelaimē var priecāties, ka viņiem ir dots konkrēts laika nogrieznis, kurā sakārtot lietas, ieskaitot izlīgumu ar tuviniekiem, ja tas nepieciešams. Viņiem ir dota tā iespēja, kas nav citiem - viņi zina, cik apmēram viņiem atlicis dzīvot un tas dod iespēju koncentrēties uz svarīgām lietām, sīkus mirkļa aizvainojumus vai sīkas negācijas īsti neņemot vērā un ātri tās izrisināt nenovēršoties no galvenā.
Man pašai ir neliela paranoja un mani te mājinieki un draugi mierina un aplēkā cik vien var. 
Iemesls? Ar savu sīko apaukstēšanos aizgāju pie ārsta pēc padoma kā ar to cīkstēties un kopā izlēmām uztaisīt analīzes, tāpēc ka sen nav taisītas. Ķeksītim, tā teikt, bez nopietnas domas, ka tur varētu kas slikts atrasties. Realitāte pārsteidza mūs abas - asins aina bija normā, bet urīna analīzes uzrādīja iekaisumu sistēmā un nepavisam nebija labas. Rezultātā norīkojums pie urologa un nieru sonogrāfijas.
Un no tās sonogrāfijas esmu nobijusies vairāk kā no mēra. Visādas dumas domas pa galvu maisās. Bet tas no neziņas, ko tā sonogrāfija uzrādīs. Var jau būt, ka bailēm lielas acis un vaina ir neliela, ar kuru medicīna ātri tiks galā.
Tai pat laikā priecājos, ka no rītiem pamostos izgulējusies, miegs ir bijis pilnvērtīgs, ja diena paiet bez strīdiem un kašķiem - arī jauki. Un es pat nedusmojos, ka man pat bezalkoholiskos aliņus griež nost - raudzēts produkts ir un paliek raudzēts produkts un kamēr nav atklāts iemesls iekaisumam, labāk izvairīties no visa veida raudzētiem produktiem. Pat nedusmojos, ja man pasaka striktu nee.
Vienīgi - ja tā spēka būtu drusku vairāk, varētu mājās kalnus apgāzt. Bet kaut ko jau mājās pa kādam sīkumam izdaru un tad pašai prieks, ka esmu varējusi un ir sanācis. Trauku mazgāšanu un ēst gatavošanu gan esmu uz mājiniekiem atstājusi. Nu nepietiek man tam enerģijas. Ceru, šis stāvoklis pāries un atkal varēšu rosīties pilnvērtīgi. Varbūt pat jau šodien izdarīšu ko vairāk, nekā parasti mājās daru pēdējā laikā. Redzēs, diena ir tikai iesākusies.

sestdiena, 2018. gada 25. augusts

Mājas un māju sajūta

Klasiskā izpratnē mājas cilvēkam ir tur, kur viņš dzīvo - četras sienas, jumts virs galvas. Ar vai bez ērtībām. Kā nu kuram.
Man nekad nav trūkušas šīs klasiskās izpratnes māju, jo pēdējos gados vienmēr ir kur piemesties, dzīvot. 
Tomēr man māju sajūta slēpjas kur citur. Tā ir cilvēkos, kas man kaut ko nozīmē un ir dārgi. Radi, draugi, paziņas. Es ar viņiem kopā varu justies mājās jebkurā vietā, kur mēs tiekamies, esam. Tas ir ar māsu viņas dzīvoklī, kurā nedzīvoju jau gadus četrus, tik pamazām minimaizēju savas lietas no turienes prom. Tas ir ar dēlu viņa dzīvoklī. Kamēr viņš tur jūtas mājās un ir saimnieks un tomēr par mani interesējas, esmu mājās, jo esmu kopā ar dēlu. Mājās es jūtos kopā ar draugiem tiekoties jebkurā pilsētas nostūrī.
Tāpat es mājās jūtos atgriežoties Rīgā no jebkura Latvijas nostūra. Un nav svarīgi, kur es tobrīd pārlaidīšu nakti, vai mītēšos tuvākos mēnešus. Galvenais - es esmu mājās. Tāpat ir ar atgriešanos Latvijā no tuva vai patāla brauciena. Es atgriežos mājās.
Šo zemi, šo vietu, man tuvos cilvēkus uztveru kā savas mājas neatkarīgi no tā, kāda ir mana šībrīža adrese.
Kāda ir manu lasītāju māju sajūta?

piektdiena, 2018. gada 24. augusts

Mājas kaķis un citi kaķi

Lēnām apgūstu smartfonu, tāpēc tapusi šī sesija.
Freija zīmējas
 Freija vaktē baložus uz kaimiņu balkona

Slimīgas pārdomas

Nesākšu čīkstēt un pukstēt par savu saaukstēšanos. Nav jau ārsta kabinets, kur jāizstāsta visas pašsajūtas. Ir tikai dažas pārdomas šajā sakarībā.
1. Nekad nerakstīšos pie kāda ārsta privātpraksē. Cenu starpība jūtama. Poliklīnikā terapeita apmeklējums jau gadiem ir nemainīgais 1,42 eiro. Pietiekami lēti. Analīžu nodošana poliklīnikā - drusku virs 2 eiro, un tām nav jāiet pakaļ - kā gatavas, tā nokļūst pie ārsta.
2. Nekad neesmu spējusi saprast, kādi rūķīši apstrādā poliklīnikā analīzes, jo analīžu pieņemšana ir konveijers un parasti dienas laikā tiek nodotas diezgan daudz analīzes. Pa kuru laiku māsas veic analīžu apstrādi? Un pie tam īsos tempos, jo pēc divām dienām tās ir paveiktas un rezultāti guļ ārstam uz galda.
3. Speciālista apmeklējums ar norīkojumu ir dārgāks, bet pavelkams. Pie kam, ja iet pie sieviešu ārsta, tur veiktās analīzes apmaksā valsts. 
Un tie nav visi bonusi poliklīnikas apmeklējumam. Pie bonusiem pieskaitāms arī tas, ka visi speciālisti ir uz vietas, pie daudziem, saņemot terapeita norīkojumu, var nokļūt uzreiz, bez rindas, pie citiem jāpierakstās rindā, kas nav pārāk liela. Toties nav jāskraida velns viņu zina uz kurieni pa pilsētu ar privātprakses ārsta norīkojumiem pie speciālistiem un analīzēm. 
Lai pie privātdakteriem iet tie, kuriem ir daudz naudas un laika, es palieku poliklīnikā.

trešdiena, 2018. gada 22. augusts

Patīk/Nepatīk/dublis pieci

1. Patīk, ka piegriežot skābekli anonīmai komentēšanai, apmeklējumu skaits nemazinās. Nepatīk tas, ka dažu kaitinošu elementu dēļ piegriezts skābeklis visiem anonīmajiem, jo ne jau visi bija izaicinoši kaitinoši un piekasīgi pat sētas stabam. Nenoliedzu, ka daži aizrādījumi bija vietā, bet kopš ieslēdzu spelčekeru drukas kļūdas ir krietni vien mazinājušās, jo tiek pamanītas uzreiz un likvidētas saknē. Stila kļūdas? Ceru, taps piedots, jo kopumā taču teksts ir saprotams arī bez augstā stila.
2. Patīk mierīgais klusums blogā, jo zinu, ka googles konta lietotāji izteiks savu viedokli tikai tad, kad tas viņiem liksies ļoti svarīgi un nebūs nemitīgo ķīviņu no cikla par alus bundžām, kuras manā galā nav izdzertas, bet komentētājs pats laikam ielietojis. Nepatīk, ka anonīmie sākuši apsēst manu e-pastu ar jautājumiem, kāpēc ticis piegriezts skābeklis un es tagad iztikšot vispār bez komentāriem. Nu, labāk iztikt bez komentāra, nekā nepārtraukti atkauties no kāda/kādu piekasīšanos vienalga kam, ko rakstu meklējot visas iespējamās un neiespējamās gramatiskās un stila kļūdas. Un tad pats teksts aiziet kaut kur otrā plānā.
3. Man lapas aizmugures pusē, kurā rakstu savus tekstus, joprojām karājas brīdinājums, ka google ir novērsusi aizdomīgus mēģinājumus pierakstīties ar paroli manam kontam. Nezinu, cik ilgi tas tur vēl karāsies. Varbūt tad, kad kāds beigs šņakarēties pa manu kontu meklējot iespēju pierakstīties. Nu neesmu es nekāda ūber slavenība vai kas tamlīdzīgs, lai būtu vērts te ielīst un kaut ko uzlauzt.

pirmdiena, 2018. gada 20. augusts

Mazas paziņojums pirmdienas priekšpusdienā

Piegriezu skābekli anonīmajiem lietotājiem. Man tā arī nav skaidrs kļuvis, cik viņu pa manu blogu ganījās. Reizēm šķiet, ka viens un trollējas, speciāli kaitinot. Nu, lai tagad pameklē kādu citu blogu, kurā troļļties un nemitīgi piekasīties. Lai mani komentē google konta lietotāji, tad vismaz zināšu, ar ko runāju. Nebūs kaut kas bezveidīgi bežģīmji, kas visos manos tekstos redz tikai un vienīgi alus sekas. Mani aizrādījumi, ka alu sen jau nelietoju kā šķiru tiek palaisti gar ausīm.

Rīgas svētkos no Vērmaņdārza līdz krastmalai


svētdiena, 2018. gada 19. augusts

-Rīgas svētki 2018. 18. augusts

Tagad beidzot esmu spējīga ko uzrakstīt. Vakar vazājos pa Rīgas svētkiem gluži apslimusi.
Ap 12iem satikāmies ar Ilmāru Biti Vērmaņdārzā pie grāmatu rindas, kur dziļi nožēloju, ka netiku klāt grāmatām, kuras atstāt grāmatu maiņas punktā. Varbūt nākošajos Rīgas svētkos izdosies, ja pa ziemu jau nebūšu lielumu izdalījusi.
Ilmārs, mani gaidot, jau bija drusku aplūkojis parkā notiekošo, arī es biju aplūkojusi parkā notiekošo pa ceļam uz tikšanās vietu. Tāpēc uz mirkli piesēdām vietējā vasaras kafejnīcā smēķētāju pusē, no kurienes labi redzama parka estrāde. Vispār ņemot, Vērmaņdārzā tapa daži foto.
Pēc devāmies uz Esplanādi, pavērot kas tur notiek. Tur galvenās atrakcijas bija tirgotāju būdas. No Esplanādes devāmies uz Bastejkalnu, paskatīties, kas tur notiek ar cerību redzēt regati. Bet acīmredzot nebija lemts. Nekas neliecināja par gatavošanos regatei.
No Bastejkalna cauri Līvu laukumam izgājām uz Daugavmalu. Tur Ilmārs atrada, ko bildēt.
Atkal piesēdām pie kāda no pārtikas slieteņiem atpūsties. Vietu bijām izvēlējušies visai  izdevīgu, jo metālu bija informācijas stends ar to, kas paredzams uz Daugavmalas estrādes. Ilmāram bija dažas vēlmes kādas grupas paklausīties un pagaidīt, kamēr esošais dziedātājs beigs savu uzstāšanos atstājot vietu tām grupām,kuras Ilmārs gribēja redzēt.
Man tomēr pietika no visa redzētā. Tomēr esmu nedaudz apsaldējusies un nejuties īsti lāgā, tāpēc devos mājās.
Bildes no pasākuma būs nedaudz vēlāk. Kad Ilmārs tās būs ievietojis Draugiem.lv galerijās, no kurām man taps atļauts mani interesējošās "izkasīt".
Visumā tomēr esmu apmierināta ar pastaigu, sen nebiju bijusi pilsētas svētkos un man patika viss, kas notiek.

piektdiena, 2018. gada 17. augusts

Saīsinātais grāmatu saraksts

Nedaudz "patīrīju" esošo grāmatu sarakstu, lai būtu pārskatāmāk palikušās grāmatas, kas vēl dabonamas:
1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi - atdorts
3. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
4. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
5. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
6. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi - atdots
7. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
8.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
9. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
10. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
11. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi - atdots
12.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
13. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
14. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
15. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
16. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
17. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
18.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
19.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
20. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
21.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi - atdots
22. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi-atdots
23. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
24. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
25. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi   

ceturtdiena, 2018. gada 16. augusts

Patīk - nepatīk/dublis 4

1. Patīk dzīvot pie dēla. Ir māju sajūta un savstarpēja saprašanās un iepriekšējo kļūdu piedošana. Galvenais - nesataisīt jaunas kļūdas. Bet tas ir abpusējs darbs. Nepatīk tas, ka reizēm jāpabēg nakšņot uz iepriekšējo mītnes vietu, jo atbrauc tēvs un tam ir iebildumi par manu atrašanos šeit. Kā ciemiņu viņš mani pieņem, kā pastāvīgi dzīvojošu - nee. Bet tas ir vecs kašķis, kuram nav risinājuma. Mēs vienkārši bijām ne tie cilvēki, kuri kādu laiku dzīvoja kopā.
2. Patīk, ka šī vasara man rit daudz labākos toņos nekā iepriekšējā, kas tomēr bija murgu murgs. Nepatīk, ka brīžiem atkārtojas murga recidīvs no pērnās vasaras. bet tas, paldies dievam ir tik reti un nelielās devās, ka kaut kā jau tieku galā un vasara tomēr kopumā ir jaukāka par iepriekšējo. Arī klimata ziņā.
3. Patīk, ka mani lasa un notiek diskusijas, kas visumā ir visai raibas. Nepatīk, ka pirms stundām trim kāds ir mēģinājis hakerēt manu blogu. Interesanti, kam par godu. Kas tad zina manu šejienes un vispār google konta paroli? Neesmu izplatījusies par savām parolēm. Un arī neesmu tik ievērojama persona, lai būtu vērts lauzties iekšā manā blogā. Kas grib piedalīties mana bloga piepildīšanā var taču pierakstīties sekotājos un tad pēc tam varu piešķirt tiesības še ko ierakstīt. Bet ne pārāk daudz, blogs tomēr ir mans un manām vājībām.
4. Patīk tas, ka manis iepostotais grāmatu saraksts pamazām retinās un daudzas grāmatas jau devušās pie jauniem saimniekiem. Nepatīk, ka tas notiek palēni.

trešdiena, 2018. gada 15. augusts

Nedaudz no visa kā

1. Par spīti dažu cilvēku izteikumiem komentāros, tomēr ir atradušies cilvēki, kas grāmatas paņēma (ne visas, tiesa) un man jau viena kaste iztukšota. Es sarakstā atzīmēju tās grāmatas, kas jau atdotas prom, var papētīt. Varbūt tomēr kas ieinteresēs paņemšanai.  Atdodu jau par sviestmaizi.
Pie viena runājot - kopš kura laika Blaumanis, Gijs de Mopasāns un Šekspīrs ir makulatūra?
2. Zinu, ka mūsdienu jaunatne lasa un lasa daudz. Ne tā, kā 90jos, kad datorsaloni un citas tamlīdzīgas vietas bija pārņēmušas tolaiku jaunatnes prātus un veselo saprātu. Tik īsti vēl neesmu uzķērusi, ko lasa mūsdienu jaunais cilvēks. Jo grāmatas no manis paņēma apmēram mana gada gājuma cilvēki. Plus mīnus.
Ko lasa 30gadnieks un kas īsti viņu interesē? un 20gadnieks?
3. Nezinu, ko lasa cilvēks, kas spēja Margaritas Mičelas grāmatu Vējiem līdzi nosaukt par lubeni. Tā tomēr nopietna grāmata par cilvēku attiecībām, karu un spēju izdzīvot pēc kara. 
4, Veidojot rakstus par LFFB  ievietotajiem rakstiem, veidoju arī linku uz konkrēto rakstu, Diemžēl šie linki vairs nestrādā, jo pati lapa divas reizes ir nomainījusi savu dizainu, Diemžēl jaunajā versijā nav iestrādāts meklētājs, ar kura palīdzību varētu atrast minētos rakstus un pārlinkot. Tā ka interesentiem nāksies parakāties pa jauno lapas variantu, lai ko atrastu. Pari arī rakājos. Un pie viena - lapa ir darba procesā, pagaidām darbojas tikai iespēja ievietot rakstus. Pamazām nāks klāt visādi jaunumi un labumi.
5. Gribētos tomēr sastapt lielāku aktivitāti pie grāmatu atlases, jo tur tiešām nav sliktas grāmatas.
6. Jūtu, ka daudzi lasītāji jau krietnu laiku seko maniem rakstiem. Tāpēc pie viena gribētos uzzināt, kas viņua auzrauj manā blogā un ko vēl viņi gaida no manis. Jo rakstu un aprakstu to, ko redzu un domāju.

pirmdiena, 2018. gada 13. augusts

Margarita Mičela. Vējiem līdzi

Ik pa laikam pārlasu šo grāmatu. Man viņa patīk.
Attiecībā uz šīs grāmatas varoņiem sākšu runāt par Skarletu. Daudzi kritiķi ir lamājuši autori par to, ka varones tēls nav viengabalains un vietām ļoti lūzt un šie lūzuma momenti traucē uztvert varoni kā noteiktu personību. Man tā neliekas. Varone dzīvoja no sirds un pa īstam. Ar visiem kritumiem un cēlumiem neko no sava rakstura nepazaudējot. Jebkurā situācijā viņa aktīvi atrod izeju un tomēr nelūzt. Tādi cilvēki, kā viņa, daudz ko panāk un sasniedz.
Grāmatas beigās salūza Rets Batlers, kurš nespēja izturēt un saprast šo daudzšķautnaino personību, kurai vajadzēja vai nu visu, vai neko.
Melānija ir galīgs pretstats Skarletai. Mierīga, laipna un stipra savā mierīgumā un pastāvībā. Visi apkārtējie pie viņas tiecas. Arī Skārleta, kura Melāniju brīžiem uzskata par zosi, nevar neapbrīnot Melānijas gara stiprumu un ticību labajam cilvēkos.
Ešlijs man liekas tāds dieva dots, sapinies sevī cilvēciņš, kurš spēj pastāvēt un būt tik ilgi, kamēr viņam blakus ir Melānija ar savu gara stiprumu un siltumu. Pat Skarletas esamība nespēj viņu padarīt stipru. Grāmatas beigās viņš, tāpat kā Rets, salūzt. 
Grāmatā atainotās sievietes izrādās stiprākas savā būtībā par vīriešiem. Varbūt tas sanācis tāpēc, ka grāmatas autore ir sieviete. Vīriešu sarakstītajos romānos reti kad var sastapt stipras sievietes. Pārsvarā viņiem sanāk bāli tauriņi, kas vaimanā uz katra stūra pie mazākās izdevības.
Man grāmata patīk. Ļoti pat ieteiktu citiem to pārlasīt un pārlasīt.

svētdiena, 2018. gada 12. augusts

Velns parāvis

Tas, ka es savas pārdomas, idejas un vēl kaut ko nopublicēju publiskā telpā, vēl absolutli nenozīmē to, ka tas ir jālasa tiem, kam principiāli nepatīk mani texti un manas pārdomas, kā arī tas. ko reizēm piedāvāju. 
Esmu pateicīga tiem, kas aizrāda uz kļūdām un neprecizitātēm, kas radušās nezināšanas pēc vai arī uz kādām drukas kļūdām. 
Es rakstu savu viedokli par kaut ko un ja tas ir nepieņemams manu zināšanu trūkuma dēļ vai kā tamlīdzīgi - paldies tiem, kas korekti aizrāda un norāda virzienu, kurā meklēt risinājumu.
Tāpat - ir tēmas, kuras rakstu tāpēc, ka man liekas svarīgi par to uzrakstīt, pavisam nenozīmē, ka krāju punktus vai kā tamlīdzīgi. Tās ir manas domas un pārdomas par kādu tēmu. Ja nepatīk, nelasiet, nav spiesta lieta. Iztiksim bez uzbrukumiem.
Ja es ko nezinu vai īsti nesaprotu - vai tas ir pamats  uzbrukumam? 
Ja manas domas un pārdomas neiekļaujas kādās tur normās un uzskatos - vai tas ir pamats uzbrukumam?
Kungi un dāmas - pirms komentējiet manis rakstīto, padomājiet par maniem jautājumiem.

Par tradīcijām runājot

Esmu priecīga, ka mūsu tautai ir varām un gadsimtiem cauri iznesta tradīcija, ko sauc par Dziesmu un deju svētkiem, kad Rīgā sabrauc ne tikai Latvijas latvieši, bet arī ārzemju diasporu latvieši un viesi no citām tautām. Un šī tradīcija, liekas, būs neiznīdējama, jo pārāk daudz jauniešu piedalās šajos svētkos. Par šo svētku kopības sajūtu esmu rakstījusi ne reizi vien, patlaban nedaudz atkārtojos.
Patīk, ka pēc Rīgas 800gades pilsētu svētki ir ierakstījušies mūsu tautas tradīciju jostā. Un tie katrai pilsētai ir savi un neatkārtojami unikāli noskaņās un norisēs. 
Kopīgā Līgo svētku svinēšana arī pakāpeniski iesakņojas par tradīciju, it sevišķi Rīgā un, pieļauju, ka arī citās lielākās pilsētās. Tiesa, gribētos no šiem svētkiem ko vairāk, ne tikai koncertu uz estrādes un lielu daudzumu pārtikas pārdošanas punktu par drusku uzskrūvētām cenām. Gribētos, nu vismaz Rīgā noteikti, jo esmu rīdziniece, lai pilsētniekiem būtu iemesls uz šo pasākumu uzvilkt goda tērpu un baudīt svētkus ar vairāk piedāvātiem pasākumiem ne tikai Daugavmalā, bet arī parkos un skvēros. Dejas, rotaļas. visādi konkursi un citas atrakcijas. Nu, lai sanākušie cilvēki būtu vairāk ar kaut ko aizņemti un justos labi. Bet tas laikam organizatoriem vairāk jāpiedomā. Es saprotu, ka svētkiem atvēlētie līdzekļi ir tik cik ir, bet kaut ko jau var izdomāt kaut par velti iesaistot brīvprātīgos palīgus. Bet, nu tas ir laika un pilsētas vadības jautājums.
Muzeju nakts ļoti iesakņojusies tradīcijās. Un šī jau ir starptautiska tradīcija, kas man ļoti patīk. Protams, uz muzejiem var aiziet arī citā reizē un laikā, bet šai naktij ir sava īpatna gaisotne, kad cilvēki ir ļoti draudzīgi, muzeji piedomājuši pie īpašas noskaņas radīšanas. Patīk tas, kas šai naktij sāk pamazām pieslēgties arī tādas vietas, kuras par muzejiem īsti nenosaukt, piemēram Prezidenta pils. 
Patīk Jelgavā notiekošie smilšu un ledus skulptūru svētki katrs savā gadalaikā. Beidzot jāsasparojas kaut uz vieniem no tiem aizbraukt un apskatīties dzīvajā, ne tikai citu uzņemtās fotogrāfijās.
Par katras ģimenes individuālajām tradīcijām grūti spriest. Varu runāt tikai par savu ģimeni, kurā pagaidām nevaru rast svētku risinājumu visu kopāsanākšanai. Pagaidām tas visai dzimtai sanāk kopāsanākt uz kāda bērēm. Bet gribas pamazām atjaunot kopāsanākšanu kādos svētkos pie bagātīgi klātiem galdiem, jauniešu rotaļām, sarunām par paaudzes vienojošām tēmām un tamlīdzīgi.
Pagaidām mana un dēla mazās ģimenītes tradīcija ir dēla un viņa draugu ietusēšana pie mums svētdienās, kad notiek kāda spēle. Un tad ir silti un jauki, ka kaut kas notiek un ir labi. Ir dzīvība mājās.
Ja vēl kas ienāks prātā, uzrakstīšu.

Dažas domas

1. Nu nesarotu tos cilvēkus, kas saviem kaķiem apgriež nagus. Tie taču viņiem nomainās dabiskā ceļā. Jā, viņiem ir tendence apskrāpēt mēbeles, bet var taču to lopu pieradināt apstrādāt ar nagiem vienu koka mēbeli, kuru man pārāk žēl. Mums mājās tas ir viens ķeblītis, kuru zvērēns regulāri trin ar nadziņiem. Toties pārējās mēbeles necieš. 
Un tie mētelīši suņiem. Tas zvērs izskatās vienkārši nelaimīgi smieklīgs tajos krāsainajos krāmos, Labi, ziemas periodā tie mētelīši ir vietā tām sīkajām karikatūrām par suni, bet normāla lieluma suni ar kārtīgu apspalvojumu vēl ietērpt mētelītī - vai cilvēkiem galva strādā?
2. Pērnziem manis izliktie grāmatu saraksti izdalījās ātri, šoreiz pagaidām ir klusums. Varbūt saraksts ir par garu? Atdodu jau par smiekla naudiņām. 
4. Rudens jūtas, jo rīti jau kļuvuši baigi vēsi. Būs jāpielauž mājinieki uz nakti turēt logus ciet. Vismaz es jau esmu iedzīvojusies iesnās un klepū. Tādā pavieglā bronhītā.
5. Pat bezalkoholiskais alus īsti vairs nevelk. Bet ir noderīgs, ja ir iedzerta kaut viena glāze vīna. Grādu nav, bet uz tualeti dzenā tāpat, kā alkoholiskais alus pie viena iztīrot organismu no alko sastāvdaļām, Pat to jau esmu pasākusi lietot mazās devās, vairāk dzeras ūdens un limonādes. Savā ziņā priekš, ka no tās biežās skārdeņu lietošanas esmu tikusi pakāpeniski vaļā un varu bez tām izturēt.
6. Tā  arī nesaprotu, kāpēc tie trīs novecojušas tēmas raksti joprojām karājas priekšējā lapā septiņu populārāko vidū, Vai tiešām man nav citas uzrakstītas tēmas, kas šos rakstus varētu nobīdīt malā?
7. Esmu jau kaut kur rakstījusi, bet tāds dīvains paradokss - vasaras mēnešos mani lasa un komentē daudz vairāk, nekā ziemas mēnešos. Kādi strīdīgi raksti par kādu tēmu jau parādās cauru gadu, tik ziemas mēnešos ir klusums.

sestdiena, 2018. gada 11. augusts

Kārtējais grāmatu saraksts. Ja nu kādam vajag un noder.

1, Ģimenes enciklopēdija, 3 sējumi - 5,- eiro par komplektu
2. 4 grāmatas no Blaumaņa kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu - atdots
3. Tūkstots un viena nakts - 1 eiro - atdots
4. Gijs de Mopasāns. Kāda dzīve. Montoriola, - 0,50 centi
5. I, Maiskis, Tuvu un tāli. - 0,50 centi
6. Lennarts Meri. Kāvu vārtos. - 0,50 centi
7. M. Vestermanis. Laikmeti, krāsas, simboli. - 0,50 centi
8. Rafaello Džovanjoli. Spartaks. - 0,50 centi
9. Uldis Ģērmanis. Latviešu tautas piedzīvojumi. - 0,50 centi
10.Ketrīna Kurtc. Derini. (fantastika, krievu valodā) - 0,50 centi
11. Frensis Skots Ficdžeralds. Ir maiga nakts. - 0,50 centi
12. 3 grāmatas no Šekspīra kopotajiem rakstiem - 5,- eiro par komplektu
13. Tomass Manns. Jāzeps un viņa brāļi. - 0,50 centi
14.  Ļevs Tolstojs. Augšāmcelšanās - 0,50 centi
15. Jaroslavs Hašeks. Krietnā kareivja Šveika dēkas pasaules karā - 0,50 centi - atdots
16. Reinis Kaudzīte. Izjurieši, - 0,50 centi
17. Onorē de Balzaks. Zaudētās ilūzijas, - 0,50 centi - atdots
18.  Pāvils Rozītis. Izlase - 0,50 centi - atdots
19, Roberts Sēlis. Es stāstu par sevi. Leišmalē. - 0,50 centi - atdots
20. Marsels Panols. Marsela bērnība, - 0,50 centi
21. Latviešu tautas teikas. Izlase - 1,- eiro - atdots
22. Jānis Jaunsudrabiņš. Baltā grāmata (krievu valodā) - 0,50 centi - atdots
23. Alfreds Širokauers. Kleopatra - 0,50 centi - atdots
24. Mārtiņš Krieviņš, Strēlnieki pārnāk mājās, - 0,50 centi
25. Dzintra Žuravska. Maksa par nodevību, - 0,50 centi - atdots
26. Leons Paegle. Dievi un cilvēki, - 0,50 centi
27. Edvīns Gilberts. Vāveres ritenī, - 0,50 centi
28.  Gerhards Holes-Baumerts. Alfons Trīcvaidziņš - 0,50 centi -atdots
29.  Anatolijs Markuša. Vīriešiem līdz 16 gadiem - 0,20 centi
30.  Osvalds Joksts. Ierocis un likums, - 0,20 centi
31. Šekspīrs. Makbets. - 0,50 centi
32.  Olga Daudzvārde. Dvēseles cietumā. - 0,50 centi
33. Svifts, Gulivera ceļojumi, - 0,50 centi - atdots
34. V. Plūdonis,Darbu izlase, - 0,20 centi - atdots
35. A. Breidaks, Valodas izcelšanās. - 0,20 centi - atdots
36. J. Družņikovs. Garlaikoties aizliegts - 0,20 centi - atdots
37. Zenta Mauriņa. Pārdomas un ieceres, - 0,50 centi
38. J. Veinbergs. Vecā derība, - 0,20 centi - aizrunāts
39. Džons Gārdners. Fredija grāmata. - 0,50 centi
40. Laimonis Kamara. 7 x 7. - 0,50 centi - atdots
41.  G,Kurpnieks, N.Šestakovs, Ziņo simt četrdesmit septītais. - 0,20 centi - atdots
42.Aleksandrs Čaks. Kļavas lapa. - 0,50 centi - atdots
43.Skaidrīte Cielava. Mākslinieks un viņa darbnīca. - 0,20 centi - atdots
44. L. Akurātere. Anta Klints. - 0,50 centi - atdots
45. Sergejs Baruzdins. Atkārtojums, - 0,50 centi