sestdiena, 2018. gada 21. aprīlis

Vizīte pie ārsta

Šodien ar diezgan lielām bažām devos uz plānveida vizīti pie sava āstējošā ārsta Veldres ielā. Viņš ir ne tikai mans ārsts, kuru regulāri apmeklēju, bet arī bija mans ārstejošais ārsts slimnīcā, kad mani pārkāpuma dēļ izrakstīja divas dienas ātrāk, nekā paredzēts. Par savu pārkāpumu jau rakstīju laiciņu atpakaļ vēl iepriekšējā mēnesī
Biju domājusi, ka ārsts joprojām jutīs nelielu aizvainojumu un nosodijumu, tomēr mana atvainošanas un pateicība par to, ka toreiz noreaģēja tik asi - iedarbojās un esmu praktiski pārgājusi uz bezalkooliskajiem dzēieniem un no alus, pat vienas bundžas man paliek ne pārāk labi - iedabojas, ārstam tas uzlaboja garastāokli. Kā arī tas, ka esmu atadusi darbu un paspējusi pa šo laiku uz kādiem pasākumiem pat aiziet.
Tā īsti izjutu, ko nozīmē piedošana.
Spēju to novētet un ceru, ka vairs nekitīšu atpakaļ aliņos bezjēgā, jo ir ārsta uzticēšanās un darbs, kuru darot alkohols jebkurā formācijā ir izslēgts.
Esmu pateicīga ārstam par šo dienu. Pacēla pašapziņu un garastāvokli.
Rakstot šo postu, sapratu, ka kaut kas jādara ar manu datoru. Daži taustiņi ķeras un ir īpašīgi jāseko pareizrakstībai, jo ne vienmēr ar pirmo piegājienu izdodas nolikt pareizajās vietās. Nākas strikti sekot līdzi rakstītajam vārdam.
Tāpat esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uz reklāmām manā blogā. Tad jūtu, ka topu lasīta un pētīta un mani neapmeklē tikai un vienigi boti.

piektdiena, 2018. gada 20. aprīlis

Nīderlande ziedos

Pirma darba diena Norstat Latvija AS

Šodien devos uz apmaācībām Norstat Latvija AS
Izrādījās, tā bija arī mana pirmā darba diena tur. Jo uzreiz tika sarakstīts darba līgums ar noteiktu darba uzsākšanas datumu - šodienas datumu. 
Man tika parādīta aptaujas demo versija, tika ļauts pamēģināt to. Pēc tam kādu laiciņu intervēju jau parastā darba ritmā. Pati aptaujas uzbūve daudz neatšķiras no tām aptaujām, kuras veicu pērnvasar citas aptaujas firmās. Tomēr pluss ir - nav jaskraida pa mājam un dzīvokļiem, meklējot aptaujājamos. Sistēmā iestrādāta telefonu grāmata vai kaut kas tamlīdzīgs. Nospied tikai attiecīgo pogu un gaidi, kad savienos ar abonentu. Un tad intervija vai nu notiek vai nenotiek.
Katrā gadijumā man tur patika. Pat satiku pazīstamus cilvēkus - kaimiņu puisi no Raunas ielas dzivokļa.
Pagaidām nenoželoju, ka pieteicos tur darbā, redzēs, kā ies talāk.

trešdiena, 2018. gada 18. aprīlis

Norstat Latvija AS

Šodien biju uz darba pārrunām Norstat Latvija AS Zemitānu ielā 2b. Ēkā, kas saucas Zemitānu biroji.
Šī iestāde nodarbojas ar telefonintervijām. Nav jāskraida pa dzīvokļiem un jācer, ka būs kāds, kas atsauksies un atbildēs uz jautājumiem.
Kad ierados pie dažiem datoriem jau sēdēja intervētāji un darbs noritēja pilnā sparā. Atbildīgā kundze bija ļoti laipna, mēs aprunāties aizgājām uz citu telpu, lai netraucētu tos, kas strādā.
No kundzes uzzināju, ka darbs būs pēcpusdienas maiņā, līdz deviņiem vakarā. Tiek slēgts kolektīvais līgums, kura ietvaros netiek apmaksātas slimības lapas un atvaļinājums, toties ir strikta stundu likme un elastīga bonusu sistēma, kas atkarīga no nointervēto cilvēku skaita un nostrādāto stunsu skaita.
Būs jāpiestrādā pie dikcijas, jo savas zobu problēmas dēļ man vienmēr jācenšas runāt artikulēti un izteikties skaidri, lai mani varētu saprast.
Katrā gadījumā man potenciālā darba vieta patika, piektdien dodos uz turienu uz apmāībām, pēc kurām iespējams noslēgšu līgumu.
Vēl viena lieta - katru trešdienu darbinieki iesniedz savu potenciālo darba grafiku nākamajai nedēļai. Tas laikam tādēļ, lai priekšniecībai vieglāk saplānot veicamo darbu apjomu un iespējamo rezultātu.
Cik sapratu, man kā otrās grupas invalīdei vēl pienāksies nodokļu atlaide. Nezinu, kā tas izskatīsies naudas iztiksmē.

Par darbu runājot

Pie dažiem maniem ierakstiem komentāros parādījās jautājums kāpēc meklēju gabaldarbus vai projektveida darbus kuros "atnācu, izdarīju, aizgāju". Mēģināšu plašāk izskaidrot kāpēc.
Esmu strādājusi darbu, kurā ir ko darīt labi ja dažus mēnešus gadā. Pārējā laikā - ir jābūt uz vietas bet ar ko aizpildīt astoņas darba stundas - domā pati, cita nav ko darīt. Vienkārša stundu atsēdēšana. Tiesa, par to maksā algu (kā jau valsts darbā), bet tas nemaina būtību. Atsēdēšanas un bezdarbības vietā es varētu būt kaut kur citur un darīt ko citu. It īpaši vasarā, kad saulīte tik silta un laiks tik jauks.... kaut vai uz jūrmalu aizkulties un nopeldēties.
Esmu strādājusi arī tādu darbu, kurā visas astoņas stundas paiet tādā noslodzē, ka maz neliekas un uz dienas beigām ir sajūta kā pēc gaļas mašīnas. Nākošā dienā lauž kaulus un nav nekas mīļāks par gultu, bet jāceļas un atkal jāiet uz gaļas mašīnu. Tad brīvdienas jebkurā gadalaikā pat nejūt, jo tiek pavadītas uz dīvāna un pat mājas solis liekas mazsvarīgs.
Lielveikalos 10 - 12 stundas sēdēt kasē un noņemties ar naudu un rindā esošajiem pircējiem vispār nav priekš manis. Kļūdu iespējamība darbdienas beigās ir pietiekami liela, lai es uz šādu darbu neparakstītos. Un pie viena ar šiem modīgajiem kases aparātiem apieties - esmu drusku par vecu laikam, lai to apgūtu.
Šie ir tikai daļa no iemesliem, kāpēc meklēju gabaldarbus un projektveida darbus. Vispār tādus darbiņus, kuros atnāc, izdari darāmo un miers. Līdz nākošajam darāmajam.

otrdiena, 2018. gada 17. aprīlis

Aigara Opincāna plakāti

Vakar kopā ar Ilmāru Biti bijām uz Aigara Opincāna plakātu izstādi Kaņepes kultūras centrā. Te bildes no šī pasākuma.

pirmdiena, 2018. gada 16. aprīlis

Atkal šodiena

Ir forša pavasara sajūta. Sen tāda nav bijusi. Sen neesmu izjutusi pavasari kā tādu ar pirmo lapu plaukumu un atmodas svaiguma sajūtu.Gribas iet un darīt, tik nezinu reizēm ko. Nākas izdomāt, skatīties internetā, kur kādi pasākumi notiek un meklēt kompāniju. Vienai jau savā ziņā garlaicīgi.
Ar tiem aliņiem ir tā, ka tomēr reizi divās, trijās nedēļās vienu bundžiņu iemiesoju, bet pēc tam, pie izdevības tikai un vienīgi bezalkoholiskos. Vairāk un savādāk nemaz negribas. Negribas bojāt rīta un dienas labsajūtu. Jo atiešana pat no viena alkoholiskā aliņa ir pasmaga un traucējoša. Bet vismaz vairs nav tās stipro paģiru sajūtas, kad aliņi dzerti trīs, četri dienā un vēl šis tas pa virsu. Tā bija apmēram pērnvasar, kaut arī dikši strīdējos ar anonīmajiem par šo tēmu. Kaut kā bija pagrūti sev atzīties, kur nu vēl kādam ko pierādīt. No turienes arī tās n-tās drukas kļūdas tekstos, kuras nākošā rītā nācās labot. Ceru, tagad rakstu bez drukas kļūdām.
Ir interesanti pavērot mājas kaķi. Tas ar dziļu pietāti un uzmanību lien ārā uz balkona, ij tad tup vienā vietā, nevis mēģina apdīvot visu balkonu. Pie atvērtām dzīvokļa durvīm uzmanīgi pabāž deguntiņu laukā no dzīvokļa un īsti nemēģina izkļūt kāpņu telpā, lai to izpētītu. Toties no kaimiņu suņa nebaidās un pat saostās ar to. Vismaz neizskatās, ka viņiem būtu sliktas attiecības.
Gaidu māsu vasarā atvaļinājumā. Pērn viņai bija atvaļinājums uz kādu nedēļu. Būs tik daudz ko ar viņu sadarīt un aprunāties. Stulbi, ka viņai ziemā sanāk pagarāka pauze ar to Nīderlandi. Kaut kur no oktobra/novembra līdz apmēram februārim. Un šeit ar tiem darbiem ir kā ir, pati meklēju un nevaru dabūt. Bet es jau meklēju ne to, kas pirmais patrāpās pa ceļam. Man vajag tādsu, ko spētu pavilkt.
Patīk šis pavasaris, ko tur lai saka.Kāds grib strīdēties par to, ka pavasaris ir jaukākais gadalaiks gadā?

svētdiena, 2018. gada 15. aprīlis

Otrā kafijas krūze

1. Pavasaris beidzot iestājies, var bez mēteļa no mājas laukā iet. Tas viss ir bijis visnotaļ strauji - tikko bija tā, ka bez ziemas mēteļa nekust un nu jau var vispār bez kaut kā. Cool. Arī noskaņojums tāds, ka gribas kalnus gāzt. Tik pa māju sanāk rosīties, Darba pārrunas (ja līdz tām nonāk), pagaidām ir visai neveiksmīgas. Kaut kāda savastarpējas nevēlēšanās aura sarunās.
2. Pie dēla un vedeklas pagaidām viss ok, sadzīvojam. Viņi ir noskaņoti mani vispār uz pansionātu nelaist. Tiesa, pagaidām esam vienojušies, ka no rindas uz pansionātu neatsakos. Visādi var gadīties un pansionāts var sanākt kā pārejas periods. Viņi nav droši pagaidām, cik ilgi tēvs atļaus te mītēties un vai nebūs jāmeklē jauna mītnes vieta.
3. LFFB lapā pagaidām lieku tikai rakstu sadaļu, pārējais pienāks vēlāk.Kaut gan jau tagad manu, ka ik pa brīdim darbs pie tās notiek. Diemžēl meklētāja joprojām nav.
4. Anonīmie pieklusuši. Laikam nav iemesla izteikties.Kaut kā bez viņiem pagarlaicīgi.
5. Ceru, ka tagad reklāmas manā blogā kļuvušas interesantākas.

piektdiena, 2018. gada 13. aprīlis

Pavasara noskaņās

1. Un kas, ka Nīderlandē pavasaris ātrāk devis par sevi zināt? Mums arī drīz lapas kokiem un krūmiem plauks. Bet to jau visi laikam pamanījuši. It sevišķi tie, kuri dzīvo guļamrajonos ar plašu zaļo zonu. Un mums pie mājām ir kolosāli sniegpulkstenīšu klājieni. Un pie kam dažādu šķirņu. Un tas, ka pavasaris beidzot līdz mums nonācis - putni par to jau liek manīt. Mums aiz loga vienā bērzā vārnas jau sev ligzdiņu iekārtojušas. (tiesa, martā izpalika kaķu koncerti aiz loga - laikam visi kastrēti).
2. Sūtu savu CV uz visām pusēm. Pagaidām nekā, kaut arī pārrunas dažubrīd notiek, bet tām pārrunām nav rezultātu. Nē, nu kaut kāds rezultāts ir - es iepazīstu dažādus kantorus, dažādas prasības darbam. Bet tā pagaidām ir tāda sīkpieredze. Dīvainākais ir tas, ka, ja es eju uz pārrunām ar noskaņojumu "negribu šo darbu", tad es viņu arī nedabonu. Pagaidām nav patrāpījies tāds darbs, kuru "gribu tūlīt un uzreiz". 
Pētot ss.com - Latvijas Fakti atkal meklē intervētājus. Tomēr, vadoties pēc pērnā gada bēdīgās pieredzes, es uz turieni savu CV neesmu aizsūtījusi. Tur laikam intervētāji ilgi neturas.
3. Jau mēnesi dzīvoju pie dēla (tiesa, bija nedēļa, kad es mītējos vecajā vietā Raunas ielā - puikas tēvs uz nedēļu bija atbraucis un es pavācos tālāk no grēka, jo mums abiem pietiek ar oficiālajām tikšanās reizēm, kad nav iespējams izvairīties no tikšanās). Jūtos neslikti, ja neņem vērā to, ka tiku pie "apčī" un klepus. Mums visiem trim tā saaukstēšanās fāze bija. Šodien beidzot jūtos pēc cilvēka, nevis otreizējā pārstrādes produkta.
Būs jāaprunājas ar dēlu, kā viņš šo mēnesi ir uztvēris un vedekla arī. Gan jau, ka viņiem ir kāds viedoklis.
4. Esmu pateicīga tiem, kas paklikšķina uz reklāmām manā blogā. Un būšu pateicīga tiem, kas spēs man ieteikt darbu, ko spēšu veikt.

ceturtdiena, 2018. gada 12. aprīlis

Nīderlandē lapas plaukst

Bildēs grūti pamanīt, jo tas pirmais plaukums ir sīciņš un maziņš. Tāds viegls zaļums. Bet mums pagaidām tik egles zaļas un es vienam ceriņkrūmam pumpurus pamanīju. 

pirmdiena, 2018. gada 9. aprīlis

Avon Cosmetics

Kārstējo reizi pierādījās ka esmu zoss. Gāju uz darba pārrunām, pat īsti nezinot, uz kurieni eju. Bet visu pēc kārtas.
Pagājušo nedēļ' nosūtīju savu CV izlasot sludinājumu, ka firmai vajag divas sievietes darbam divas reizes nedēļā. Par nožēlu nepaskatījos, kas tā par firmu, atcerējos vienīgi, ka firma atrodas Zemitānu ielā 1. Un tas ir praktiski pie Zemitānu tilta. Vēl nodomāju, ka ja mani pieņems darbā, nebūs tālu no manām pašreizējām mājām. 
Man, kā par brīnumu, atzvanīja un paskaidroja, ka kantoris atrodas ēku kompleksā kas saucas Zemitānu centrs un atrodas A korpusā. 
Nākošā dienā pameklējos ss'ā lai saprastu, uz kurieni tad esmu sūtījusi savu CV. Tā arī nespēju atcerēties kurā darba piedāvājumu sadaļā biju šo sludinālumu redzējusi. Nolēmu paļauties uz gadījumi.
Tomēr tas man netraucēja šorīt no dēla telefona piezvanīt uz tirieni un noprecizēt kur to kantori tajā korpusā atrast. 
Kad tur šodien nonācu, pirmais, ko pamanīju - Zemitānu centrs atrodas Zemitānu ielā 6, nevis 1, kā biju iedomājusies. Nu, mazliet nokļūdījos, piedodiet. 
Kad nonācu līdz vajadzīgajām durvīm, aiz kurām atrodas ofiss, uzmanīgi izlasīju uzrakstu uz durvīm, kas vēstīja ka tas ir kosmētikas formas Avon Cosmetics kantoris. Kaut arī par šādas firmas eksistenci zinu jau sen, kā arī zinu to, ka viņi savu produkciju izplata ar komivojažieru satpniecību, projām negāju. Bija neliela interese par to, ko viņi man piedāvātu darīt.
Pats kantoris bija neliela telpiņa, kurā kar vienu sienu stiepās kumodes tipa skapju un trīs galdi, padaudz krēslu un stikla skapis ar visādām smaržām. Kā arī daudz citu cilvēku, kuri kaut ko darīja pie diviem galdiem. Pie trešā galda jauna sieviete jau sarunājās ar darba pretendenti. 
Nācās nedaudz uzgaidīt, jo tomēr biju ieradusies nedaudz par agru.
Kad būtne pievērsās man, viņas prmais jautājums mani nedaudz apstulbnāja. Tika pajautāts ko es firmā gribētu darīt - strādāt ar dokumentāciju vai cilvēkiem. Mana atbilde bija - protams, ar papīriem. 
Nedaudz parunājām par to, ka viņiem dotajā brīdī vairāk vajag cilvēkus, kas strādā ar cilvēkiem, mazāk tādus, kas ar papīriem. Katrā gadījumā saruna bija īsa. Tika apsolīts man līdz trešdienai piezvanīt, lai pateiktu, kādu darbu tad viņi man var pedāvāt. 
Es lielas cerības uz to nelieku. Izklausījās pēc pieklājīga atteikuma. Katrā gadījumā turpinu darba meklējumus.

trešdiena, 2018. gada 4. aprīlis

Sen nav bijušas pārdomas

1. Apskatot statistiku,konsatēu paradoksu - manu blogu visvairāk skatās amerikāņu, precīzāk, ASV publika. Latviešu publika ir tikai otrajā vietā. Īsti nezinu, vai tie ir turienes boti, vai arī reālas personas. Nekur jau neparādās, no kuras pasaules malas mani lasa un komentē anonīmie komentētāji. Bet būtu interesanti uzzināt.
2. Sen jau esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem aliem un arī tad labi, ja reizi trijās dienās. Laikam drīzumā pāriešu un limonādēm un tamlīdzīgiem dzērieniem. Alus nevelk, bet bezalkoholiskais pēc garšas atšķiras un tie garšīgākie ir padārgi. Bet ir labi pamosties bez paģirām un nedaudz sāpošas galvas. Bezalkoholiskajam jau tā pati indeve, kas alkoholiskajam - skalo laukā visu, ko var izskalot. Alkoloīdi laikam pamazām būs no manis izskalojušies. Galvenais - noturēties un neatsākt.
3. Kretinē tas, ka jāpāršļūc uz iepriekšējo dzīvesvietu Raunas ielā tajās reizēs, kad te parādās dēla tēvs. Tas nogurdina. Kaut jel iestātos tāds pamiera stāvoklis, kad man nekur nebūtu jāpāršļūc un mēs mierīgi varētu te tās dažas dienas sadzīvot.

Zenta Ērgle: Par mūsu sētas bērniem, indiāņiem un melno kaķi

Vakar beidzu pārlasīt bērnības laiku Zentas Ērgles grāmatu Par mūsu sētas berniem, indiāņiem un melno kaķi. 
Grāmata ir par padomjlaiku bērnību, pusaudzību, jo tajā darbojošas personas, galvenie varoņi ir bērni. Protams, neiztrūkst arī pieaugušie, bet tie ir otrā plāna tēli. Grāmatā, kas ir patīkami, praktiski iztrūkst ideoloģija, bet ir to laiku īstenība ar pionieru pulciņiem, kolhoziem.
Bērnu rotaļas un aizraušanās - kā jau visiem bērmiem tajā vecumā; futbols, volejbols, ložņāšana rotaļājoties pa parabiem un daudz kā cita. Arī tipiski bērnu nedarbi. Ir arī pārgājieni un tamlīdzīgas būšanas, ieskaitot vasaras nometni teltīs.
Autore lieliski izpratusi bērnu psiholoģiju un viņu vēlmes komunikācijā un tamlīdzīgās būšanās. 
Grāmata lieliski ataino laiku pēc Otrā pasaules kara, kad Latvija bija PSRS republika. Vērts izlasīt. Ceru, ka bibliotēkās vēl sastopama, ja ne - varbūt kādā antikvariātā.

otrdiena, 2018. gada 3. aprīlis

Krievu ziņas

Kadreiz vienam anonīmajam uz viņa komentāru atbildēju, ka krievu ziņas neklausos un izsaku savas domas. Savas domas es izsaku joprojām, bet esmu reizēm spiesta klausīties Krievijas raidījumus, kas izkabināti yūtbē. Viņš, vadoties pēc šiem sarunu/ziņu raidījumiem reizēm veido savus podkāstus, kas pamatā vērsti uz amīšu publiku, kaut arī viņam klausītāji ir ne tikai amīšos, bet arī visur kur citur, ieskaitot Latviju.
Šo raidūjumu dēļ puika ir iekļuvis Krievijas melnajā sarakstā un tur viņu nelaiž iekšā, paraksē esot pārbaudījis.
Gribot negribot nākas dzirdēt par to, kas notiek Krievijā. Pie kam par visiem notikumiem vēsta raidstacijas, kuras savos vēstījumos pauž domas, kas īsti laikam tomēr neatbilst valsts oficiālajai politikai. Tīrais brīnums, ka nav aizklapētas ciet. Puika gan saka, ka dažās, asākās, tomēr pieklapētas.
Visu to klausoties liekas, ka pie mums vēl ir zelta bedre un miera māja. Un pie mums ir kāda jel kārtība. Viss tur notiekošais - bardaks pārākā pakāpē.

pirmdiena, 2018. gada 2. aprīlis

Roterdamas zoodārzs

Māsu un viņas Nīderlandes darba vietas kolēģes vakar veda ekskursijā uz Roterdamas zoodārzu. Braukt esot nācies kādu laiciņu, jo esot gabaliņš no tās vietas, kur viņas dzīvo, līdz Roterdamai un tad vēl drusku jāpalīkumo, lai nokļūtu turienes zoodārzā. Te būs bildes no turienes.

piektdiena, 2018. gada 30. marts

Nīderlandē šodien

Kā es apskaužu, skatoties šodien pa logu.
Un šodien viņiem tur katram darbiniekam šitādus brīnumus dalīja.

sestdiena, 2018. gada 24. marts

Izstāde Ķīpsalā

Ilmārs Bite mani uzaicināja apmeklēt izstādi Ķīpsalas izstāžu centrā. Viņam bija 2 ielūgumi uz šo izstādi.
Izstāde aizņēma abas  Ķīpsalas halles. 
Savu ekskursiju sākām ar otro halli. Tā bija bāztin piebāzta ar dažāda veida motocikliem, kvadrocikliem, dažādām laivām un jahtām. Kā arī nedaudz makšķerēšanas piederumi un tērpi, kas nepieciešami še pārstāvētajiem transporta līdzekļiem. Un, kā jau visur citās izstādēs saldējuma tirgoņi. Bet - telpa piebāzta ar izstādāmo preci, apskatītāju daudz. Sajūta kā Centrāltirgū pusdienas laikā. 
Pirmās halles pamatmasu aizņēma dažādu izmēru un firmu velosipēdi. Otro zāles daļu aizņēma kaut kādas sportiskās aktivitātes, kuru ideju tā arī nesapratu. 
Katrā gadījumā abas telpas bija bāztin piebāztas ar viskautko. Redzēt bija daudz ko, bet traucēja burzma ap to visu. Kā arī tas, ka viena maza pudelīte pepsikolas maksāja pusotra eiro. Cenas ahūnas.
Ilmārs jau beigās teica, ja nebūtu piespēlētas šīs brīvbiļetes, nemaz neietu skatīties. Par sevi nemāku teikt. Nezinu.

ceturtdiena, 2018. gada 22. marts

Dažas pārdomveida ziņas

1. Ir trīs raksti, kuri zināmā mērā vairs nav aktuāli, bet joprojām izspīdinās pirmajā lapā kā popolārākie raksti. Es sen vairs nebraucu sabiedriskajā transportā "pa zaķi", godīgi vadītājam uzrādu savu invaliditātes apliecību un saņemu biļeti ar trim nullēm. Pat zināmā mērā esmu Rīgas satiksmei pamazām atmaksājusi savus parādus par neapmaksātiem braucieniem. Es sen vairs nemeklēju dzīvesvietu Imantā, man zināmā mērā tā jau ir atrasta. Es sen vairs nemeklēju vīrieti - sponsoru. Esmu sapratusi, ka man to nevajag. Nu, sponsors noderētu, bet vīrietis kā tāds mani jau kādu laiku neinteresē. Ir citas problēmas risināmas. Pēc šiem rakstiem ir sekojuši daudzi citi strīdīgi raksti, kas diemžēl nav iekļuvuši visvairāk lasītāko rakstu topā.
2. LFFB mājas lapa ie ieguvusi jaunu dizainu, kurš ir darba procesā un šim dizainam vēl nav meklētāja. iemžēl. Vasarā darbs pie lapas atsāksies un gan jau meklētājs arī uzradīsies. Pagaidām ir jāškirsta lapas un jāmeklē raksts, kas ir nepieciešams. Var darba atvieglināšanai izmantot Rubrikas vai Kategorijas. Diemžēl neesmu pārbaudījusi, vai manā blogā norādītie linki noved pie vajadzīgā raksta mājaslapā. Ja kāds, šķirstot manu blogu, uzduras šādam, salinkotam rakstam, kur links nedarbojas, lūdzu ziņojiet. Pārlinkošu. Pašai iet cauri saviem rakstiem un pārlinkot linkojamo - pagaidām nezinu, vai kādu tas interesē.
3.  Joprojām esmu projektveida darbu meklējumos. Ja kādam kas interesants pa ceļam uzrodas, lūdzu dodiet ziņu. Izskatīšu visus variantus. Tiesa, sanitārā grāmatiņa vēl nav nokārtota, to darīšu no tuvākās pensijas, Vai pirmās algas, ja atradīsies piemērots darba,

trešdiena, 2018. gada 21. marts

Vēl mazlietiņ no Nīderlandes

Tie ir savvaļas putni, kas nākot pavisam tuvu cilvēkiem un tāpat kā mūsu pīles, gatavi ēst no rokām. Un vēl viens nnarcišu lauks. 
Apskaužu nīderlandiešus - tur ir siltāks, nekā pie mums un nekāda pieteikuma sniegam.

svētdiena, 2018. gada 18. marts

Mazliet atmiņu - mani padomjlaiki

Varbūt daudzi mani lamās par padomjlaiku idealizāciju. Nezinu. Bet ceru, ka komentāri būs.
Mans jaunības un auru laiks iekrita tajā laika posmā, kad panku laiki padomijā bija beigušies, bet vēl nebija iestājies to jauniešu laiks, par kuriem stāstīts Podnieka filmā Vai viegli būt jaunam.
Kā visi tolaiku bērni no trīs gadu vecuma gāju bērnudārzā, pēc tam parastā skolā. Tiesa, vienu mācību gadu nomācījos skolā ar skoliozi (mugurkaula deformāciju) slimiem bērniem. Pēc viena mācību gada šajā skolā atgriezos parastā skolā, jo mācoties un citādi darbojoties ar tur piemērotām metodēm manam mugurkaulam palika sliktāk, nekā bija pirms tam.
Darbojos literārajā pulciņā Pionieru pilī - tagadējās prezidenta rezidences vietā tolaik bija telpas dažādiem bērnu aktivitātes pulciņiem. (Šogad maijā Muzeju nakts ietvaros bija visai nostaļģiski iziet cauri tām telpām, kuras tika rādītas publikai. Daļa skolas gadu palikuši šais telpās. Un liels pārsteigums bija iebūvētais lifts šajās telpās - joprojām liekas, ka ēka ir tik kompakta, ka liftam tur nevarētu atrasties vieta, tomēr restauratori atrada vietu,) Uz pulciņu aizgāju draudzenei līdzi un tā arī kompānijas pēc tur nodarbojos visus skolas gadus, biju par pārsteigta, ka mani dzejoļi republikāniskajos konkursos ieguva kaut kādas vietas, jo turpmākā dzīve tomēr nesaistījās ar literāro darbību.
Bērnības un jaunības laiku izklaides? No sākuma pagalms, lielākos gados kino, teātris, grāmatas. Jūrmalu vasaras periodos mēs ar draudzenēm bijām "apsēdušas" - patika peldes jūrā, pastaigas pa Jomas ielas kafejnīcām - sula un bulciņa - ko tad vēl? 

sestdiena, 2018. gada 17. marts

Pārdomu raibumi

Laikam jau esmu apnikusi ar savām pārdomām, bet tomēr turpinu tās rakstīt. Lasītāji tomēr ir, un šad tad atsaucas kādā komentārā. Tātad:
 1. Šorīt pirmo reizi šajā mājā pamodos izgulējusies un apmierināta ar miegu, kurš bija pilnvērtīgs. Šāds, pilnvērtīgs miegs man pēdējo nepilnu triju gadu laikā ir labi, ja trešo reizi. Visu laiku pat miegā prāts ir bijis aizņemts ar kaut ko. Kā rezultātā pamodos neizgulējusies un miegojos visu dienu. Pat trīs krūzes kafijas nepalīdz pamosties.
2. Pie dēla joprojām čemodānu noskaņojums, jo visas mantas nav izpakotas tā vienkāršā iemesla dēļ, ka nav kur viņas likt. Dēla tēvs jau kuro nedēļu atliek braucienu uz Rīgu lai izšķirotu esošo mantojumu. Par drēbēm nevaru spriest, bet liela daļa grāmatu varētu saraksta veidā ievietot šeit un mēģināt piedāvāt par mazām naudiņām. Tās grāmatas, kas man vēl palikušas māsas dzīvoklī - tās šķirošu vai nu vasarā, kad viņa atbrauks atvaļinājumā, vai arī rudenī, kad māsa atbrauks pārziemot.
3. Joprojām meklēju projekta veida darbiņus ar brīvu darba režīmu un bez garām darba stundām, kas jāpavada kantorī vai kādā citā vietā. Garās darba stundas pagaidām nepavilkšu. Ja kādam ir idejas, neatteikšos uzklausīt un varbūt pat veienoties.

ceturtdiena, 2018. gada 15. marts

Mazliet par politisko taisnīgumu

Tagad jūtūbē skatos raidījumu ciklu par fašistiskā režīma zvērībām, šī režīma koncentrācijas nometnēm. Skati ir baisi. Tos vēl papildina nometnēs izdzīvojušo atmiņu stāstījumi. Filmiņām caurvijas  nosodījums par genocīdu pret ebreju tautu. Tiek stāstīts par to, kā visā pasaulē vēl joprojām meklē tos fašisma armijas virsniekus, kuri pieļāva zvērības sev pakļautajās teritorijās un koncentrācijas nometnēs. Dažus pat atrod un notiesā. Tiesa, tie jau ir vīri krietnos gados, kur mūža ieslodzījums tiesas spriedumā neko daudz nedod. Šie cilvēki ātri vien nomirst no dabiskām vecuma kaitēm, no kurām būtu nomiruši tāpat, bez šīs cietuma kameras.
Toties nekur jūtūbē un medijos neesmu īsti manījusi PSRS realizētā komunistiskā terora nosodījumu un informāciju par šī terora realizētāju tiesāšanu. Labi, 90jos gados, kad sabruka PSRS, šis tas izskanēja un iznāca pat grāmatas par piedzīvoto šajā laikā. Bet tas viss pieklusa un noklusa ļoti nemanāmi un ātri. Krievija, kas sevi definējusi kā PSRS mantinieci, dziļdomīgi klusē par šo faktu vēsturē. Klusē par masveida deportācijām, kurās cieta ne tikai Baltijas valstu tautas, bet arī citas PSRS teritorijā dzīvojošās tautas. Piemēram, tie paši čečeni, ar kuriem Krievijas valdībai joprojām ir neviennozīmīgas attiecības.
Par čečeniem runājot - tā ir tauta, par kuras pakļaušanu lokālās karadarbības jau bija Puškina un Ļermontova laikos. Vēstures grāmatās minētais Krievijas karš Kaukāzā ir karš ar čečeniem. Viennozīmīgi. Tā īsti pakļati un asimilēti Krievijas sastāvā viņi nav joprojām. Tā ir bumba ar laika degli. Par to liecina kaut vai tie divi Čečenijas kari jau postpadomju laikā. Tagad tur vairs nekaro, ir iestājies relatīvs miers. Tiešām relatīvs. Jo, manuprāt, pietiks tikai ar vienu kļūdainu vārdu, darbību un viss sāksies no jauna. Vai tiešām ir tik grūti gan juridiski, gan faktiski dot čečenu tautai tik ilgi gaidīto valstisko neatkarību, kuru atzītu visas pasaules valstis?
Un vēl - vai tiešām Krievijai ir tik grūti likt mieru tām valstīm, kuras izveidojās sabrūkot PSRS? Tā Krievija iegūtu daudz vairāk gan politiski, gan ekonomiski.

trešdiena, 2018. gada 14. marts

Jaunā dzīvesvieta

Pirms rakstu tālāk, tikai pasaku, ka sirdsmiers pamazām iestājas. Vismaz vakardienas pēcpusdiena bija jauka un iedomājoties par alu, saprotu, ka man to nemaz negribas. Negribas atkal pazaudēt labsajūtu. Pat gulēju labāk, nekā iepriekšējās naktis.
Un tagad par vietu. Tas ir tā sauktais Ķīnas mūris - 9ņstāveņu rinda, kas sākas uz Stirnu ielas un ielīkumo Žagatu ielā. Tagad dzīvoju tajā galā, kas atrodas uz Žagatu ielas. Manā rīcībā ir viena istaba un gandrīz vai viss skapis (!). Tagad varu savas mantas izvilkt no maisiem un salikt normāli plauktos,
Tas prieks man maksā 50 eirikus mēnesī. Pat ļoti lēti. 
Skats aiz logiem kolosāls - skaista zaļā zona un daudz bērzu, kuros vārnas reizēm mēģina noskaidrot attiecības.
Un tas viss atrodas piecu minūšu attālumā no manas iepriekšējās dzīvesvietas Raunas ielā, kura ir robežjosla starp Teiku un Purvciemu. Tā ka tur paradoksāli sanāk - viena ielas puse atrodas Teikā, otra - Purvciemā.
Šeit es jūtos krietni labāk, jo dzīvoju ģimenē. Pietrūkst tikai dēla saskaņas ar manu māsu, bet ceru, ka tas laika gaitā nokārtosies.
Šeit es reiz dzīvoju, kad dēls tikko bija piedzimis un dēla vecmāmiņa bija dzīva un viņas vīrs nebija aizdevies uz pansionātu. Jocīga sajūta mēģinot no jauna pierast pie dzīves šeit. 
Vienīgais - tajās reizēs, kad dēla tēvs izdomās ierasties ciemos, man nāksies pazust atpakaļ uz Raunas ielu. Mums ar viņu ir neliels īssavienojums un abi izvairāmies satikties, ja vien tās nav oficiālās reizes, kad abiem ir jābūt oficiālajā notikuma vietā. Tad sanāk - neko darīt, ievērosim pieklājību un pat nedaudz aprunāsimies.

otrdiena, 2018. gada 13. marts

Sirdsmiers

Jau nedēļu nevaru atrast sevī mieru un saskaņu ar apkārtējo pasauli. 
Iemesls? Pēdējās nedēļas notikumi un jauna dzīvesvieta, pie kuras ir jāpierod.
Grūti to visu saturēt sevī, apeunāties arī īsti nav ar ko. Varbūt tik daudz un bieži rakstu. Jo aliņi jau nepalīdz, tikai pasliktina situāciju. Es jau viņus nemaz tik bieži un lielos daudzumos nepatērēju. Bet pat tie ir jāmet nost, jo organisms arī tos sāk nepanest.
Labi, ka dēls un vedekla ir tik saprotoši un neko nepārmet. Bet vienalga nav patīkami, gribas savādāk un labāk.

pirmdiena, 2018. gada 12. marts

Es pēdējā laikā daudz filozofēju

Pēdējo drusku vairāk par pusgadu filozofēju nenormāli daudz. Daudz arī sanākuši strīdiņi ar maniem anonīmajiem lasītājiem alkohola un pareizrakstības dēļ. Paldies dievam, ka pie vainas ir tikai un vienīgi alus. Stiprajiem grādīgajiem dzērieniem paskrienu garām bez īpašas intereses un sapratnes. Ja kāda man palūdz nopirkt kaut ko no stiprā gala - vai nu staugāju gar plauktiem un meklēju prasīto, vai arī ķeru rokā pārdevēju zālē un prasu, kur ir tas, kas man apsūtīts. 
 Nesen nostaigāju gar limonāžu plauktiem un atradu, ka tur tiešām var atrast dzērienus, kas ir lētāki par par vislētāko alu. Ar patiesu prieku konstatēju, ka tās ir tās šķirnes, kas man garšo un laikam noteikti pāriešu uz tām. Piepērkot bulciņu var sanākt tik pat daudz, cik viena alus skārdene.
 No dēla un vedeklas nākas slēpt, ka tomēr vēl pa bundžai ietrekterēju. Pierašana jaunā vietā un viss iepriekšējais stress ar slimnīcu, kur pie problēmas biju vainīga pati, dara savu un pagaidām nezinu, ko darīt, kad man sakāpj dižais stress. Ārstam aizmirsu uzprasīt. Runa bija, ka to pie izrakstīšanās apspredīsim, bet tā izraksīšanās bija necool. Manas vainas dēļ.
Šomēnes piedevām vēl uz visiem kreņķiem pārtērējos un tagad sanāk vvzk. No ceturtdienas rīta līdz pirmdienas rītam man jāpadzīvojas vecajā dzīvoklī Raunas ielā, jo atbrauks puikas tēvs uz mantu šķirošanu. Mums satikties bez ofic pasākumiem būtu maz vēlams un situācija, kad es dzīvoju pie dēla var izraisīt zemestrīci un vuklāna izvirdumu vienlaicīgi. Nabaga puika - laipot starp abiem vecākiem, kuri īsti nestrīdas, bet redzēties arī negrb. Drīzāk, tas ir puikas tēva, kuram ir iebildumi pret manu atrašanos bērna tuvumā. Nu, šajā jautājumā mums domas dalās. Bet tāda nu ir dzīve. 
Par māsu runājot - mums tiešām attiecības uzlabojas tad, kad viena no otras atrodamies pa gabalu un retu reizi tiekamies. Tāds dīvains paradikss.
Kaut arī gribētu tomēr visu ģimeni reizi un uz ilgiem laikoem sadabūt kopā un zem viena jumta. Bet tas laikam ir nereāls sapnis. 
Esmu pateicīga tiem, kuri klikšķina uzreklāmām, jo tās tomēr mainās un ik pa laikam parādās jaunas.

piektdiena, 2018. gada 9. marts

Es zinu

Es zinu, ka rīt būs ne pārāk laba pašajūta un arī morālās pohas būs. Šodien bija pensijas diena. Nokārtoju obligāto nepieciešamo un neaizmirsu to, ko īpaši negribas. 
Cik esmu interesējusies, vizīte pie narkologa nav lēta. Jāpekrāj nauda. Bet nauda jāpiekrāj arī zobiem un notāram. Pankūka, cik daudz to olbligāto vajadzību ir. 
Lai kaut kas virzītos vēlamā virzienā, varbūt apmeklēšu anonīmos alkoholoķus. Varbūt tas ko līdzēs. Kaut gan uz šo organizāciju lielas cerības nelieku. Nav peredzes šajā jautājumā un nostāstu par šo darbošanos ar nav.
Pagaidām saku paldies dēlam un vedeklai par laipno uzņemšanu un ģimenes sajūtu. tas dauz ko nozīmē. Tik - cik ilgam laikam mūs visu pietiks? Tas ir jautājums, kas izskan ne pirmo reizi. Jāpaļajas uz cerību un gadījumu.
Stulbums, ka darbs nepatrāpās, kā gribēts. Lai pamazām no parādiem tiktu vaļā un sevi savāktu, kā vajag. 
Ir viens paradokss.
Saitā draugiem.lv viens kekss mani redzējis tik tur ieliktajās bildēs, bet jau gatavs precēt uz līdzenas vietas. Bet bildes ir vairākus gadus vecas, tagad veselības stāvoklis ārējo izskatu pamainījis. Nezinu, ar ko beigsies pirnmais randiņš. Neceru ne uz ko īpašu, īpaši pēc pērnās vasaras pieredzes.

ceturtdiena, 2018. gada 8. marts

Jau divas dienas pagājušas

Jau divas dienas pagājušas no šoka momenta par savu pārkāpumu un tā sekām. Līdz vizītei pie ārstējošā nervu ārsta jāpagūst vēl apmeklēt narkologu un saņemt konsultāciju, lai arī ko par to teikts komentāros pie maniem iepriekšējiem rakstiem. Vismaz pašai būs mierīgāk, ka to esmu izdarījusi. Lai vai ko narkologs man pateiktu un ieteiktu.
Noskaidroju arī, ka Tvaika ielā detoksikācija ir maksas pasākums, bet man jau detoksikāciju nevajag, organisms nav tik ļoti saindējies ar alkoholu. Vienkārši vajag nelielu palīdzību tam, lai es pārāk neaizrautos ar aliņiem. Stiprajiem grādīgajiem eju garām bez problēmām, tie mani neaizrauj un vasarā no dažām sīkglāzītēm ir bijusi tik katastrofāla pēcreakcija, ka labāk nevajag. Un, paldies dievam, arī vairs neprasās ko stipri alkoholisku.
Vakar iedzēru 3 bezalkoholiskos alus, šorīt nav pohas un drusku iekšējais nemiers notrulinājies. Māsa feisbukā gan izlamāja mani. No cikla - ja nomet, tad nomet uzreiz un bez tās pārejas caur bezalkoholisko. Tiesa, kopš vasaras, kad šī mana atkarība bija jo īpaši jūtama un Anonīmie mani pelnīti lamāja par drukas kļūdām, kuras ieviešas, kad domā, ka seko tekstam bet būtībā neseko tam, ko raksti. Un daudz dzeru šķidrumu, kas nav alkohols, lai viss negatīvais skalotos laukā. Zināmā mērā pat palīdz. Kad organisms ir iztūrījies dabiskā ceļā, reizēm pat pazūd vēlme meklēt to aliņu.
Jā. iesāku par māsas teikto vakar. No viņas sapratu, ka bezalkoholiskos alus nelielos daudzumos var bez jūtamām sekām šad tad iedzert, kad pamatproblēma ir likvidēa pašos pamatos. Viņai ir tik krasa nostāja. Jāpakonsultējas vēl šur tur pie speciālistiem.
Varnbūt šis atgadījums slimnīcā arī būs tas grūdiens, kas mani atturēs no aliņiem. Nezinu. Un nezinu, uz cik ilgu laiku tas palīdzēs.
Vakar dēls iepriecināja. Viņš beidzot ir priecīgs, ka mēs atkal dzīvosim kopā. 12 gadus esam dzīvojuši atsevišķi. Kopš viņš aizbrauca pie tēva uz laukiem pabeigt vidusskolu, Esmu priecīga, ka šis ilgais atšķirtības periods, kurā mēs tomēr viens otru reizēm apciemojām un samērā regulāri tikāmies, ir beidzies. Kaut kāda iekšēja murrāšana, ka mēs atkal esam ģimene. 
Tomēr, kā jau iepriekš esmu izteikusies, no rindas uz pansionātu neatsakos. Maz kas var notikt, rindu gaidot.

trešdiena, 2018. gada 7. marts

Pie tā paša vakardienas

It kā diena ir pagājusi, uztraukums ir mazinājies, bet nav pārgājis pavisam. 
Vismaz ir skairība, ko darīt tālāk. Kodēšanās vai ne kodēšanās, ampula vai kas cits, bet pie narkologa tomēr uz konsultāciju ir jāaiziet. Jāatrod izeja no radušās situācijas. 
Vakar izrunājos gan ar dēlu pa tiešo, gan ar māsu feisbukā un pa telefonu. Puika vismaz apsolīja man manā klātbūtnē vairs aliņus nelietot. Lai nerodas kārdinājums. Māsa arī ieteica konsultāciju pie narkologa, kaut arī izteicās, ka kodēšanās tomēr tāds bubulis vien ir. Kas nevar sevi saturēt rokās, dzers vienalga - ar vai bez kodēšanos. Bet es gribu tikt vaļā no šīs aliņu atkarības uztraukumu brīžos.
Pie kam nav jau tā, ka man rokas trīc un galva sāp, ja jau no paša rīta nedabonu to aliņu. Kad ir darāmais - vienalga kas: vizīte pie ārsta, kāds darbiņš, citu lietu kārtošana - alus nav prioritāte, pat vēlme pēc tā nerodas. Pat ja doma uzplaiksnī, tai vienmēr seko "vispirms tas, šitas un vēl kaut kas". 
Tāda konkrēti smaga problēma ar aliņiem ir pēdējā pusotra gada laikā. Tiesa, arī agrāk ir bijušas kādas problēmas, bet tās kaut kā izdevās iznīdēt saknē.
Vispār, šobrīd teiktais laikam jau tomēr stāstāms narkologam. Varbūt viņš spēs ko ieteikt sakarīgu.

otrdiena, 2018. gada 6. marts

It kā turpinājums rīta ierakstam

1. Vakarienas vakara un šī rīta iekšējais šoks un neapmierinātība ar sevi mazinājusies. Drīzāk - mazinājies tas šoka moments no cikla "pankūka, ko es atkal esmu savārījusi". Tagad tikai prātīgi jārūkojas un jācer, ka izdosies atjaunot ārsta uzticību un cerību vēl kādu reizi ielikties tajā pat nodaļā slimnīcā. Bet tas ir darbs pašai ar sevi un jautājums, kā vienmēr, vai ārsts spēs un gribēs dot man vēl vienu iespēju. It kā jau katrs, pat smags noziedznieks, ir pelnījis vēl vienu iespēju. Bet ne man to lemt. Tagad tikai jārīkojas atbilstoši nolemtajam plānam un jāinformē par plāna gaitu ārsts. Varbūt tas ko līdzēs. 
2, Kaut kā panazām esmu iedzīvojusies te, visu dienu pavadot un tuvumā drasējot. Pat savas mantas uz šejieni esmu visas pārnesusi. Tiesa, ne visas esmu izpakojusi. gan paspēšu. Katrā gadījumā sākas jauns posms dzīvē, kā man to izdosies nodzīvot - nezinu. Katrā gaījumā - kārtējā reize, kad pasaule mainās un nezini, kā būs.
3. Lielumlielais paldies tiem, kas mani šodien uzklausīja un pat palamāja. Viss bija vietā.

Pati vainīga

Esmu laukā no slimnīcas divas dienas ātrāk, nekā parezēts. Pati vien vainīga esmu. Nevajadzēja man slimnīcā to skārdeni lietot. Pārkāpu slimnīcas iekšējās kārtības noteikumus un pie viena vēl apbēdināju ārstējošo ārstu. Viņš paļāvās uz mani, bet es izgāzos kā veca sēta.
Vispār esmu nobriedusi doties uz konsultāciju pie narkologa, lai līdz galam tiktu ar to problēmu galā. Vismaz ar stiprajiem grādīgajiem esmu tikusi galā un tiem plauktiem varu paiet garām bez intereses un īpašas vēlmes iedziļināties piedāvājumā.
Tagad jau kādu brīdi mētājos starp alkoholisko un bezalkogolisko alu. Un, velns parāvis, reizēm netieku ar sevi galā. Narkologa konsultācija tiešām ir vajadzīga un pie viena jāmēģina atjaunot ārsta uzticību. Gribētos jau tomēr vajadzības gadījumā ielikties atkal slimnīcā. Pagaidām man šī iespēja ir liegta tieši šīs skārdenes dēļ. Pati vainīga. Vajadzēja ar savu problēmu iet pie ārsta, nevis pirkt to nolāpīto bundžu.
Vieglāk būtu bijis visiem.
Varbūt pat derētu nokodēties. Dēls gan brēc, ka tāpat mani novaktēs no dzeršanas, māsa pa telefonu skaidroja, ka tā kodēšanās mīts vin esot - ja cilvēks gribēs dzert, nekāda kodēšanās nepalīdzēs. Ej nu tiec gudrs. Tāpēc arī taisos pie narkologa.
Tagad mēģinu iedzīvoties Žagatu ielā, kurā neesmu bijusi mūžību un simtpiecdesmit dienas. Redzēs, kā ies un kā būs. It sevišķi zinot to, ka dēls to aliņu pabieži lieto. Un nedzērājam būt blakus iedzērājam ir pagrūti. 
Redžs, ka nu ies un kā būs.

svētdiena, 2018. gada 4. marts

Pa simt mūžībām atkal vienas skārdenes pārdomas

Lai piedod man lasītāji, kā piedevu sev es nopērkot vienu skārdeni, kura tika tirgota ar atlaidi. Nu neizturēju un viena veselas mūžības laikposmā jau neko vēl nenozīmē. Vismaz manā skatījumā. Galvenais - neuzķerties un neatsākt atkal.
Saprotu, ka manas ikbrīža pārdomas lasītāju var nogurdināt, jo bieži domas pārklājas ar iepriekšējiem tekstiem vai atsaucas uz tiem. Tomēr ceru, ka taps piedots. Neko sliktu jau nepasaku, tikai brīžiem atšķirīgu viedokli no apkārtējiem.
Tagad pie tām domām, kuru dēļ top šis ieraksts.
 1. Krietnu laiku atpakaļ rakstīju par to, kāpēc un kādēļ sabiedriskajā transportā Rīgā vizinos "pa zaķi". Varu informēt, ka parādpiezinējfirmas mani ir sasniegušas un daļa parāda sabiedriskajam transportam par toreizējo "zaķošanu" ir atmaksāta. Tagad pilnūgi oficiāli vizinos par velti sabiedriskajā transportā visā Latvijas teritorijā, praktiski tomēr iegādājoties biļeti ar trim nullēm uz tās. Kā jau otrās grupas invalīds un manus nebiežos braucienus apmaksā valsts. 
2. Kaut arī man ir grupa un no tās izrietošā pensija, cenšos atrast tādus sīkdarbiņus, par kuriem tiek slēgts līgums un oficiāli maksāti nodokļi. Informēju, lai kādam atkal nerastos vēlēšanās pārmest man, ka sēžu uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Būšu un esmu pateicīga par katru sīkarbu/projekta veida darbiņu, ko man piedāvā un ko spēju paveikt. Kā jau agrāk izteicos - darbs uz pilnu slodzi ilgstošā laika periodā man neder pie mana pašreizējā veselības stāvokļa. Nu, diemžēl tā nu ir.
3. Sniegs Nīderlandē tāds nelieels uzrāviens vien ir bijis. Māsa informēja, ka nu jau atkal tur ir silts un sniegs sāk atkāpties. Narcises esot izturējušas nelielo pajokošanos ar sniegu.
4. Kāds klikšķis tomēr noderētu, jo jaunas reklāmas sāk parādīties. 

sestdiena, 2018. gada 3. marts

Un atkal Nīderlande

Tad, kad mums bija nelieli mīnusi un sniga sniegs, māsa no Nīderlandes lielījās, ka viņiem naktī mazi mīnusi un dienā nelieli plusi, pat narcises februārī bija sākušas ziedēt klajā laukā bet šorīt.....

Vakardiena

1. Vakar izprasījos no slimnīcas un aizbraucu atdot pēdējās aizrunātās grāmatas no mana pirmā grāmatu saraksta. Tagad uz jaunu pārodamo/atdodamo grāmatu sarakstu būs kāds laiciņš jāpagaida. Kamēr māsa neatgriezīsies no Nīderlandes un es palikušajām grāmatām iešu cauri pa otram lāgam. Tiesa, var gadīties, ka jauns grāmatu saraksts parādīsies arī ātrāk. Dēla pašreizējā dzīvesvietā arī tiks revidēts grāmatu plaukts un tad nu dažas grāmatas var iekļūt pārdodamo/atdodamo sarakstā. Bet tur ir jāgaida uz dēla tēvu, kurš atbrauks no saviem pieludzas džungļiem un pieķersies grāmatu plauktu revīzijai. Tā ka - būsim gaidīt jaunumus.
2. Pie viena vakar ieskrēju vienā kafejnīcā, kur paziņa atzīmēja savu dzimšanas dienu. Sen neredzēts cilvēks bija. Pie viena sastapu arī dažus citus sen neredzētus - precīzāk, vienu. Puisi, kuru biju redzējusi sen gadus atpakaļ kā skolas puiku skolā, kurā tiku strādājusi par sekretāri. Tāda jocīga sajūta bija vērojot viņa meitiņu, kas rosījās visiem pa vidu. Puisi taču iepazinu apmēram tajā pat vecumā, kādā tagad ir viņa meitiņa. Sajutos bezgala veca, kā bezgalība.
3. Vispār vakardienas izskrējiens no slimnīcas uz centru likās kaut kas īpašs, nedaudz trīcēja kājas un bija neliels uzraukums. Kā jau pēc trim nedēļām slimnīcā. Vispār jau, dzīvojoties pa Purvciemu, centrā parādos reti, ja kaut kas no tuienes vajadzīgs. Bet ikdienā braucot uz centru nav un nebija šīs dīvainās uztraukuma sajūtas.

piektdiena, 2018. gada 2. marts

Dīvainības

1. Izrādās, alus ne tikai ir mazās vajadzības dzenātājs uz tualeti, bet aizdzen uz to telpu arī smagajai vajadzībai. Neatkarīgi no tā, ka vēders pirms brīža ir iztīrījies. Praksē pārbaudīts. Un tas ir neatkarīgi no tā, vai alum ir grādi vai arī tas ir bezalkoholiskais. Tāda dīvaina būšana, pat aizcietējums mitējas un viss notiekās. Nav jāmeklē citi līdzekļi.
2. Ja miegs nāk, var aizmigt, atslēgties pat klausoties roku vai smago metālu palielā skaļumā un no rīta pamosties labā noskaņojumā un izgulējies. Arī praksē pārbaudīts. Tiesa, es brīžiem vēl miega saucienam organismā pievienoju kādu ripiņu miega zāļu. Bet ja miegs dikti nāk, var arī bez tām ripām aizmigt jebkuros apstākļos (un pat bez iepriekšējas alkohola lietošanas). 
3. Esmu mitējusies skatīties kara filmas jūtūbē, laikam visas būšu pārskatījusies. Nezinu, bet ir apnicis. Tagad izlases veidā skatos vai nu vecās krievu filmas vai kautko populāri zinātnisko. Jūtūbē var daudz ko inteesantu atrast. Vienīgais, kas traucē - skaņas kvalitāte. Dažam labam gabalam pat uz visskaļāko noregulētā skaņa neko īsti nedod. Gandrīz vai jābāž kompis pie auss, lai saprastu, kas tiek runāts. Šī iemesla dēļ man skaņa kompī jau noregulēta uz visskaļāko un katram jaunam skatāmgabalam pacenšos noregulēt uz skaļāko individuālo skaņu celiņu. Varbūt kāds man var ko ieteikt šajā sakarībā? Vai jūtūbe vispār ir klusinātāja iemiesojums?
4. Šajā slimnīcā un šajā nodaļā biju gadu atpakaļ, kad veselība spieda. Tagad ielikos pirmkārt jau tāpēc, ka rudenī ir jāpagarina grupa uz nākošo termiņu un pie viena var pārbaudīt pārējo organisma stāvokli. Pagaiām viss ir normāli. Toties ir tā dīvainā sajūta, ka šī murgainā gada pa vidu nav bijis, es tik uz mazu mirklīti esmu izskrējusi laukā pastaigāties. 
5. Dēls ar vedeklu kļuvuši mīlīgāki un pretimnākošāki. Ja jau gatavi ņemt mani pie sevis. Bet arī sarunās viss ir pa draugam. Nezinu, kā būs kopā dzīvojot. Katrā gadījumā no rindas uz pansionātu pagaidām neatsakos. Tas ir kā tāds rezerves variants situācijai "ja nu kas".

otrdiena, 2018. gada 27. februāris

Vārdiņdienas pārdomas

1. Nav pirmā reize, kad es kādu no savām jubilejām sagaidu slimnīcā. Mūža garumā ir bijušas dažādas slimnīcas un dažāas slimības, kuras labāk ārstēt slimnīcā. Neiešu pārskaitīt, bet ir bijis pietiekoši. pat tā, ka man reizēm slimnīcas murgos sāka rādīties. 
Bet šī diena tomēr izcēlusies īpaši - negaidīti saņēmu apsveikumu no kolēģiem - slimniekiem jau pie bruokastu galda, arī diena jaka un saulaina, nav pat pārāk auksta. Pat sniegs ir iepaticies. Vienīgā vēlme - lai tad, ka rakstīšos ārā, viņa vairs nebūtu un varētu sākt ģērbties pavasarīgi.
2. Kaut kā esmu noilgojusies pēc anonīmajiem komentētājiem. Bet acīm redzot mani pēdējā laika ieraksti nav viņu komentāru vērti. Ceru, ka nākošo mēnes' tomēr kāds no viņiem parādīsies, jo plānojas pasākumi un notikumi, par kuries būs vērts uzrakstīt pēc iespaidu gūšanas.
3. Laikam tikai tad, kad notiek kāda ķibele, saproti, cik tev pa īstam to draugu ir. Tagad sapratu, ka man viņu ir daudz un ļoti labi. Daži pat negaidīti parādīja sevi kā labu draugu. Tā ka jāsaka paldies tiem, kas ir ar mani brīdī, kad ir morāli pagrūti un jāturas.

svētdiena, 2018. gada 25. februāris

Dzīvīte, dzīvīte

Nespēju saprast tos cilvēkus, kuri baidās no nāves. Nāve ir dabisks dzīves noslēgums un no tās nav pasargāts neviens. Katrs nodzīvo to dzīvi kas viņam atmērīta un mirst, kad pienāk dabiskais laiks. Pat tādas extrīm situācijas kā karš vai masveida epidēmijas paņem tās dzīves, kurām laika ir pienācis neatkarīgi no vecuma.
Tāpat nespēju saprast tos cilvēkus, kuri grib pārtraukt savu dzīvi kādas problēmas, ar kur nav varējuši tikt galā (es šoreiz nerunāju par tiesībām uz eitanāziju, par kur rakstīju jau sen iepriekš), vadīti un bīdīti. tāda kā mazdūšība dzīvot.
Abas minētās kategorijas nedzīvo kā nākas, tikai baidās vai nu no nomiršanas vai arī no problŗmām, kuras dzīve piespēlē.
Nenoliegšu, pati esmu pāris reizes savā dzīvē domājusi par pašnāvību, bet jāsaka paldies tiem vilvēkiem, kas vajadzīgajā brīdī patrāpījās blakus un viss beidzās pat neiesācies un te nu es esmu. Un pirmo reizi dzīvē priecājos par sniegu un ziemu, kad sniegs patīkami gurkst zem kājām.
Es ceru, lasītāji piekritīs man, ka baidīties no nāves ir bezjēdzīgi muļķīgi. Tā pienāks noteiktā laikā neatkarīgi no mūsu bailēm vai nebailēm. Vienkārši jādzīvo ar pilnu jaudu un pilnērtīgi. Jāņem no dzīves viss, ko var paņemt, lai nebūtu garlaicīgi un bezjēdzīgi.
Varbūt kāds domā savādāk?

sestdiena, 2018. gada 24. februāris

Olimpiskās spēles

Tagad noris Ziemas olimpiskās spēles. Atklāšanas ceremoniju palaidu garām, varbūt nenokavēšu noslēguma ceremoniju. Tas nu tā.
Žēl, ka olimpiskās spēles, kau arī atjaunotas kaut kur 19. gadsimtā (ja nekļūdos), ir zaudējušas lielu daļu no savas sākotnējās nozīmes. Senajā Grieķijā uz Olimpisko spēļu laiku tika pārtraukta jebkura karadarbība reģionā. Tas bija pamiera laiks. 
Tagad spēles ir globāla nmēroga un skar visu pasauli. It kā ir palicis godpilnais visvērtējamākās medaļas nozīmes laiks. Tomēr karadarbība uz šo spēļu laiku nekur netiek apturēta - kur karoja, tur arī karo. Ir pazudusi vienojošā pamiera nozīme. Arī - naudas ietekme stipri jūtama. Ne vienmēr uz olimpiskajām spēlēm brauc paši labākie sportisti, jo tie ir ieinteresēti kādās citās sacensībās, kur par vietu reitingu tabulā var saņemt smukaku naudiņu, nekā par uzvaru olimpiskajās spēlēs.
Manuprāt, šīs spēles sen kā zaudējušas savu vadošo, nomierinošo nozīmi pasaules vēsturē un kļuvušas par milzīgu šovu, biļetes uz kuru maksā milzu naudu, lai atpelnītu ieguldītos līdzekļus.
Vai nebūtu laiks Olimpiskajām spēlēm atgriezt mmierunesošo nozīmi vai arī radīt ko jaunu, kas spētu kaut uz mirkli apturēt karus un kariņus visā pasaulē? Vai tiešām ir grūti radīt ko tādu, kas apvienotu planētu, nevis šķeltu to? 
Es laikam esmu pārākā optimiste, bet ceru, ka atradīsies kaut kāds viduspunkts, kas pārtrauks karus un kariņus ar asinsizliešanām un naidu; un cilvēce kļūs vienota radīšanas procesā utt.

otrdiena, 2018. gada 20. februāris

Attieksme

Reizēm nesaprotu, kāpēc sabiedrībā vēl pastāv no padomu laikiem ieciklējusies attieksme pret invalīdiem. Un ir absolūti vienalga kāda problēma radījusi šo invaliditāti. Tā var būt fiziska rakstura invaliditāte (cilvēks bez kājas, rokas vai kādas iekšķīgas kaites radīta invaliditāte), var būt arī garīgu traucējumu izraisīta invaliditāte.
Šoreiz parunāšu par tiem, kuriem ir garīga rakstura traucēumi. 
Traucējumi var būt globāli lieli, kad cilvēks kā liels dārzenis pārvietojas kāda cita cilvēka pavadībā, bet var būt arī sīki un praktiski nemanāmi nespeciālistam. 
Tieši otrās grupas invalīdi mēģina iekļauties sabiedrībā un pat strādāt dažādus, savām spējām atbilstošus darbiņus. Un te nu parādās darba devēja attieksme. Līdz ko viņš uzzina, ka potenciālais darbinieks ir ar noslieci uz garīga rakstura slimību (neatkatīgi vai tā ir iedzimta vai iegūta gadu gaitā) vairumā gadījumu tiek atteikta iespēja strādāt konkrētā uzņēmumā ar reizēm visai muļķīgām atrunām. Kaut arī mums pastāv programma vai kas tamkīdzīgs par invalīdu inegrāciju sabiedrībā.
Joprojām pastāv attieksme - tu esi invalīds, tad staigā tālāk un liecies mierā ar darba meklējumiem. 
Un cilvēkam ar vāji izteiktām garīga rakstura problēmām nākas tās slēpt, izmantot dažādus apkārtceļus, lai tikai darba devēs neuzzinātu viņa problēmu. Pat slimības lapu vajadzības gadījumā paņemt pie ārstējošā ģimenes ārsta bet būtībā ārstēties pie garīgo slimību speciālista.
Sabiedrība joprojām nevēlas redzēt, ka šāda problēma pastāv un cilvēki ar nelieliem garīga rakstura traucējumiem arī ir cilvēki un no apārtējo tolerances un ieinteresētības šiem slimniekiem vai nu paliek labāk un slimība pamazām atkāpjas vai arī otrādi - paliek vēl sliktāk un smagāk.
Varbūt pienācis laiks tolerancei un sapratnei, ka ne visas garīga rakstura saslimšanas ir bīstamas apkārtējiem un cilvēki ar šīm saslimšanām var iekļauties apkārtējā pasaulē? 
Un atcerēties, ka ne visas garīga rakstura slimības ir iedzimtas, tās reizēm var iegūt gadu gaitā. Un ne jau katrs ir pasargāts no saslimšanas.

pirmdiena, 2018. gada 19. februāris

Mazlietiņ

1. Goračova grāmatu dabūju, jautājums šajā sakarībā noņemts no dienas kārtības. Tā ka varu nomierināties, jo viena problēma atrisinājusies.
2. Reizēm skatos pa slimnīcas logu un priecājos. Pagalma vidū aug n-gadīgas lieeeeelas egles. Pilnas ar čiekuriem. Tik daudz egļu čiekuru vienā kokā nav gadījies sastapt, bet te uzreiz divas tādas. Un tagad vēl sniegs skujās. Viss kopā fascinē ar savu skaistumu. Žēl, ka nav fotoaparāta, lai to nofotografētu.
3. Mums te izveidojusies vesela kompānija, kas jau no pieciem no rīta lēnām klīst pa gaiteni un stāviem vaktējot ārdurvis, kuras tiek atslēgtas sešos no rīta. Pīpmaņu kompānija, kuriem ir nemainīga tikšanās vieta - oficiālā pīpētava. Ar to pīpēšanu ir tā - dažs ik pēc pusstundas skrien uzvikt dūmu, cits reizi vairākās stundās. 
4. Pa lielo jau darīt īsti nav ko. Ir zāles, kas jādzer noteiktos laika posmos, dažiem vēl sistēmas ar zāļu iepilināšanu, citiem kaut kādas nodarbības, tad vēl darbdienās ārstu apgaitas. Pēcpusdienās sāk veidoties kaut kas līdzīgs "ko nu tagad lai sadara". Galarezultātā pēc pusdienām daudzi dodas uz tuvējiem veikaliem, cits sarīko sev ekskursiju pa tuvāko apkārtni. Saucas slimnīcas nodaļa, bet apstākļi kā sanatorijā. Brīvdienas pat var uz visu dienu izprasīties uz mājām aizskriet vai arī tāpat, uz pilsētas centru ekskursijā aizbraukt.
5. Par medpersonālu esmu sajūsmā. Māsiņas vienmēr atsaucīgas un izpalīdzīgas, ārsti preimnākoši un zinoši, vienmēr tiks piemeklēts individuāls ārstēšanas režīms un ritms. Visu var sarunāt, aprunāt un atrast ko optimālu.

ceturtdiena, 2018. gada 15. februāris

Kārtējās kafijas pārdomas

1. Lūgums par dažus rakstus atpakaļ minēto Gorbačova grāmatu paliek spēkā. Nu ļoti vajadzīga ir uz rokas un pastāvīgi. Tā grāmata, kā par brīnumu, spēs nogludināt dažas nesaskaņas ģimenē. Neticami, bet fakts.
2. Jau otro rītu pamostos slimnīcā un jūtos te kā mājās. Dīvaini, bet tā ir. Tās problēmas, notikumi un citas lietas, kas notiek aiz slimnīcas vārtiem, tur arī palikušas. Šeit to nav, nu relatīvi nav, teiksim tā. Bet nevaru taču izrakstoties no slimnīcas uzreiz pierakstīties uz nākošo "iebraukumu", kas varētu būt pēc mēneša. Un tā tiešām būtu bēgšana no problēmām un minimāla to risināšana. Pietiek ar to, ka ieliekos slimnīcā reizi gadā profilaksei. Nu labi, pagājušo ziemas sezonu biju divas reizes slimnīcā, precīzāk rudenī un pavasarī ar dažu mēnešu spraugu. Bet pagājušā sezona bija īpašs murgs. Bet nu tas ir pārdzīvots un dzīve turpinās.
3. Māsu pēdējo reizi redzēju pagājušajā nedēļā, kad abas kopā aizgājām no rīta uz baznīcu. Pēc esam tikai sazvanījušās. Vakar vispār nesanāca sazvanīties, kaut arī bija neliela komunikācija feisbukā. Šodien nu noteikti nee - māsa aizbrauc sezonas darbos uz Nīderlandi. Tiks viņa vasarā atvaļinājumā vai nee un kad rudenī būs atpakaļ dies' vien zina. Saziņai atliks vienīgi internets. Pie kam nav īpaši skaidrs, kādas kvalitātes nets būs māsai. Iepriekšējo reizi, kad viņa bija prom, nets ļoti raustījās un brīžiem pazuda vispār. Ne man, viņai.
4. Kad tiešām būšu ievāusies pie dēla, tad laikam noticēšu, ka vēl viens bremzējošs murgs ir aiz muguras. pagaidām jāizguļ slimnīca. Pagaidām jau tiek solīts daudz, bet neziņa paliek. Redzēs, kā būs.

otrdiena, 2018. gada 13. februāris

Kafijotais gaidīšanas rīts

1. Vai kādam mājās nav aizķērusies Gorbačova grāmata Pārkārtošanās? Padomju laiku izdevums. Ja ir, tad atpirkšu par saprātīgām naudiņām. Bibliotēkas neder, vajadzīga mājas apstākļos.
2. Pēdējais rīts šajā mājā pirms došanās uz slimnīcu. Zinu, ka pēc slimnīcas došos citur dzīvot. Un tomēr zinu arī to, ka tomēr reižu reizēm iegriezīšos še pārnakšņot. Kad būs nepieciešams. Ar saimnieci tomēr nesliktas attiecības izveidojās par spīti tam, ka man reizēm no sākuma gadījās pa neplānotam pārkāpumam. Bet tie pārkāpumi tapa piedoti, jo nebija no ļauna prāta.
3. Būtu pateicīga cilvēkam/cilvēkiem, kuri sākot ar marta beigām (slimnīcā būšu mēnesi, tas ir konkrēti zināms) piedāvātu kādu darbiņu, kurā nav jāsēž garās stundas, bet varētu būt pietiekami brīvs režīms - atnācu, izdarīju, aizgāju. Tas varēu noformulēties kā stundu vai gabaldarbs. Es jau šito lūgumu ik pa brīdim mētāju visos saitos, kur apgrozos, paralēli vēl pētu ss'u. Pagaidām nekas piemērots neatrodas. Laicīgi brīdinu - sanitārā grāmatiņa nav nokārtota, bet pie gadījuma to izdarīšu.
4. Māsa gan aizbrauc uz Nīderlandi un divas dienas ātrāk, nekā bija plānots, tā ka es tajā dzīvoklī ilgāku laiku netikšu iekšā un nevarēšu no tā dzīvokļa neko turpināt izdāļāt. Ar diviem grāmatu sarakstiem man ir paveicies - praktiski visas grāmatas ir atradušas sev jaunus saimniekus. Tomēr var gadīties, ka pa šo laiku vēl šo to izlikšu pārdošanai. Puika kravājas jaunajā dzīvoklī un gan jau, ka tur atradīsies vēl kaut kas interesentiem.

pirmdiena, 2018. gada 12. februāris

Pārdomu rīts ar otro kafiju

1. Pēdējā diena šajā mājā un tāds pārdomīgs rīts. Rīt jau pārdomām nebūs kaika - būs jāksakārto tas, kas atstāts uz pēdējo brīdi. Rīt ir došanās uz slimnīcu un pēc tam jau pa taisno uz jauno dzīvesvietu. Tā plēsos no šejiemes prom, ka maz neliekas, bet kad tas brīdis ir tik tuvu - tomēr apmēram pusotra gada te ir nodzīvots, Vispar jau vienmēr ir skumji, kad kaut kāds posms dzīvē noslēdzas un ir jāsāk domāt par nākamo.
2. Laiks rādīs, kā izdosies sakārtot attiecības ar māsu. Joprojām gadās kāds sīkums, kas sabojā visas avenes. Bet centīšos, un centīšos, lai arī dēls salīgst ar viņu. Bet te vajag abu gribēšanu un abu darbības un tās nu es iespaidot nevaru.
3. Lapa tiek caurskatīta biežāk, nekā pirms gada, bet klikšķu ir mazāk un tie ir retāki. Nesaprotu likusakarību.
4. Kad māsa abrauks vai nu vasarā atvaļinājumā, vai rudenī uz palikšanu, tad vēlreiz caurskatīšu to, kas tur palicis un došu zinās par iespējām ko dabūt no manas mantības. Šoziem jau daudz kas ir sadalīts un izdalīts. Varbūt, ka pārējais arī kam noder. Esmu dzirdējisi vērā ņemamus ieteikumus, ko man darīt. varbīt pie tā arī pieturēšos. Vispār, nāks laiks, nāks padoms.
5. Biedrības lietas pa šo gadu esmu atstāusi novārtā, bet nu beidzot tās papīru būšanas būs jānoved līdz galam. Negribas pievilt draugus, kas jau gadiem mani velk un paļaujas uz mani. Esmu pateicīga viņiem.

sestdiena, 2018. gada 10. februāris

Šis tas tāpat

1. Šovakar pusi vakarā krāmējos. Dienā man piezvanīja, ka otrdien jāliekas slimnīcā. Beidzt sagaidīju, jo uz rindu pieteicos vēl decembrī. Ko klātpielikt maisā palicis tikai tas, ko liek pēdējā brīdī - čības u.c. daži sīkumi. Pārējais tā kā būtu koplasīts. Zinu, ka par ātru kravājos, bet tik ilgi gaidīts, ka gribas pasteigties. 
Tā slimnīca man vajadzīga, jo rudenī jāpagarina grupa uz nākošajiem gadiem. Divi gadi kaut kā laikam būs ātri paskrējuši. Arī pie viena varēs savu galvu un domas pievest pie kaut kādas kārtības. Pēdējā pusgada laikā esmu savu blogu apgāzusi ar visāda veida pārdomām, ka maz neliekas. Ceru vēlāk rakstīt būtiskāk, nevis periodiski ņaudēt.
2. Vakar biju ieskrējusi tajā dzīvoklī, uz kuru, cerams, pārvākāšos pēc slimnīcas. Dēlam palīgā šo to piekārtot pirms iebraukšanas galīgi un negrozāmi. Abi ar dēlu konstatējām, ka mums ir daudz pozitīvu atmiņu par šo dzīvokli. Tas ir viņa mirušās vecmāmiņas no tēva puses dzīvoklis. Un mums daudz kas asociējās tieši ar viņu un to labo, kas bija. Pat mēbeles centāmies sagrūstīt tā, kā atcerējāmies vecajos laikos stāvējušas. Redzēs, kas un kā būs tālāk.
3. Joprojām mēģinu uzlabot attiecības ar māsu. rabi sanāk, bet mēģinu. Man ir teikts, ka nav vērts, bet māsa jau tikai viena un jāmēģina atrast attiecību kpsaucējs, kāds kompromiss.
4. Vakar un šodien esmu sevi palaidusi ganībās, paldies dievam, iztieku bez drukas kļūdām. Vismaz ceru. Vienkārši atkal dzīve mainās un kaut kas sākas no jauna, Kā tas būs un ar ko tas beigsies - nezinu. Katrā gadījumā neatsakos no rindas uz pansionātu. Laiks rādīs, vai vajadzēs atteikties vai nee. Citus pansionātus pagaidām nemeklēju. Negribu sastrēbt karstu. Māsa gan steidzina, bet es bremzēju. Grūti viņai pateikt, ka uz pansionātu paraktījos tikai tāpēc, ka citur iet nebija kur. Tagad šis tas ir pamainījies. Kā to lai viņai ieskaidro? Nezinu. Rītvakar braucu pie viņas, tad parunāsim. varbūt izdosies ieskaidrot. Kā arī to, ka līdz pansionātam gribas maksimāli tikt vaļā no parādsaistībām. Kamēr uz rokas tās naudas ir pavairāk.
5. Esmu pateicīga tiem, as mani lasa un isaās par manis rastīto. Vairāk saprotu savas kļūdas ne tikai rastītajā tekstā, bet arī domās par lietu kārtību. paldies jums, mani lasītāji.

piektdiena, 2018. gada 9. februāris

Mūsējie un darbs ārzemēs

Par mūsu līdzpilsoņu milzīgo daudzumu ārzemēs jau izklidzināts visos mēdijos. Un arī par to, kāpēc pēc neatkarības atgūšanas viņi dodas un dodas uz ārzemēm strādāt. 
Visi ši iemesli sen jau zināmi un aprunāti daudz un dikti. Kā arī tas, ka pēdējā laikā medijos parādās valstsvīru idejas, programmas šo cilvēku atgriešanai Latvijā. Jo visi saprot, ka šobrīd sāk iestāties katastrofa, kas saucas - naudas trūkums valstī. 
Tiesa, esmu dzirdējusi, ka ir kaut kāda sistēma, pēc kuras ārzemēs oficiāli strādājošo Latvijas iedzīvotāju samaksātie nodokļi nonāks Latvijas kasē. Bet tiešām, esmu tikai dzirdējusi, ka kaut kas tāds ir, konkrēti nezinu neko. Varbūt kāds zinošāks mācēs šo izskaidrot.
Un tas, ka palikušie spiesti brīžiem strādāt vairākās vietās praktiski bez atpūtas un retām brīvdienām arī ir jau sen zināms fakts. Tik tāda sajūta, ka tas nevienu neuztrauc. 
Un arī īsti neezmu dzirdējusi, lasījusi par programmām, kas ļautu tādu cilvēku kategoriju kā ubagus un bomžus integrēt sabiedrībā. Bomži vispār ir īpaša kategorija. Cilvēki bez mājām, bez jumta virs galvas. Tik ar to kas mugurā un dažu vēl nepieciešamu lietu maisā līdzi. Tiesa, ir naktspatversmes, bet - tajās vietas ir tik cik ir, visus nakšņotgribētājus tāpat neuzņems. Un ko pa dienu? Tā nu viņi pa dienu klumburē pa pilsētu ar saviem maisiem, apskranduši, nemazgājušies un nereti iereibuši. 
Neesmu dzirdējusi par šīs cilvēku kategorijas integrēšanas iespējām. Daudzi no viņiem ir pajauni, darbspējīgā vecumā. Te derētu mizīgs sociālais darbs.
Tiesa, bomžu problēma laikam jau pastāv visās lielas pilsētās visā pasaulē un nav vienotas koncepcijas, ko darīt ar šo problēmu.
Kā ideja varbūt - mūsu laukos darbīgajās zemnieku saimniecībās pierūkst darba roku, lai paceltu darba ražīgumu, kvantitāti un kvalitāti. Varbūt daļa bomžu būtu priecīgi atrast tur darbu un pajumti. Tik kādam vajadzētu sakoordinēt šo ideju.

ceturtdiena, 2018. gada 8. februāris

Vakara pārdomas

1. Kara filmas kaut kur malā nobīdījušās. Kaut kā tā šaudīšanās, asinis un visādas citādas ķibeles filmās ir novirzījušās no interešu loka. Tagad uzklupu jaunības, pusaudzības top filmām. Par indiāņiem, kuras pārsvarā ražoja toreizējā Demkrātiskā Vācija, kinostudija Defa ar neiztrūkstošo Goiko Mitiču galvenajā lomā. Sāku ar Fenimora Kupera romāna Zvērkāvis ekranizāciju Čingačguks jeb lielā čūska. Vēlāk skatīšos pārējās filmas ar viņa piedalīšanos. Jaunībā ar draudzeni fanojām par šīm filmām, kopā ar citiem draugiem bija interesanti spēlēt indiāņus. Un pie kam visi gribēja būt indiāņi, nevis baltie.
2. Tāda jocīga čemodānu noskaņa. Pagaidām ir skaidrs, ka šajā dzīvoklī pēc slimnīcas vairs neatgriezīšos. Tik negribas sapriecāties par agru. Lai nenoiet greizi un nenobrūk. Kaut kāda māņticība vai kas tamlīdzīgs. Tik viens nav skaidrs - kad tad īsti pienāks tā slimnīcas rinda. pieteicos jau decembrī, bet iet jau februāris. Pagājušajā nedēļā, kad e-pastā pajautāju par rindas virzību, tapa atbildētts "drīz, zvanīšu". Bet arī šī nedēļa jau iet uz beigām. Nav īstas skaidrības, kad tad kravāties braukšanai uz slimnīcu.
3. Savā ziņā pierasts še ir, kaut arī te ir kaut kāda negatīvisma aura, ka mana veselība un daudz kas cits maitājas un garastāvoklis nu nekāds. Par spīti labumiem, ko dod konkrētā vieta. Par to jau esmu izrakstījusies daudz un dikti.
4. Par pansionātu vispār esmu pāestājusi interesēties. Kad pienāks laiks, tad jau redzēs, kas un kā. Varbūt jau visādi un viss kas kar mainīties.
5. Tā dīvaini - joprjām labāk saprotos ar tiem, kas jaunāki par mani, nevis ar saviem vienaudžiem. Dīvaini.

otrdiena, 2018. gada 6. februāris

Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīca

No rīta biju ieskrējusi pie māsas paņemt dažas lietas, kas pasūtītas promdošanai. Pēc tam abas aizgājām uz Rīgas svētā Aleksandra Ņevska pareizticīgo baznīcu uz Brīvības ielas laukumiņā starp Lāčplēša un Blaumaņa ielām.
Abas nolikām pa svecītei pie Dievmātes ikonas, māsa vēl pie Pestītāja ikonas. Ar kādām domām, izjūtām un cerībām turp devāmies - tas lai paliek pašu ziņā. Ilgi neuzkavējāmies baznīcā - tur notika dievkalpojums, bet mēs ar savām problēmām pagaidām esam patālu no visa tā. pietika ar svecīšu nolikšanu.
Bznīca pati par sevi no ārpuses ļoti vienkārša, iekšpusē arī nav tā acīskrītošā krāšņuma, kas netālu esošajā katedrālē Esplanādē. Toties bija mīlīga savā pieticībā. Ir vērts tur iegriezties un izbaudīt šo vienkāršību, neuzbāzīgo skaistumu.
Viens gan tik ļoti daudz ubagu, kā pie šīs baznīcas, es nekur citur neesmu redzējusi. Nu labi, dažus esmu manījusi pie katedrāles Esplanādē, bet tur to ir izteikti mazāk. Acīmredzot Aleksandra Ņevska baznīca viņus ar kaut ko pievelk un varbūt arī ienākumi ir lielāki.....

pirmdiena, 2018. gada 5. februāris

Apvienotais grāmatu saraksts

Še es apvienoju jau agrāk ievietotos grāmatu sarakstus. Tās grāmatas, kas vēl palikušas. Sarakstā nav ietvertas tās grāmatas, kas ir pasūtītas, bet vēl nav nokļuvušas līdz adresātam. Cena tā pati - 50 centi par grāmatu.
1. Gļebs Golubevs "Hirēna  piramīdas noslēpums" - atdots
2. "Ciemos fantāzijas zemē" - atdots
3. M. Stingls "Melnās salas"- atdots
4. Dž.L.B.Smits "Sencis četrkājis" - atdots
5. Marģeris Zariņš "Apgaismības gadsimta ēnā" - atdots
6. M.Geršenzons "Robins Huds' - atdots
7. Bernhards Gržimeks "Savvaļas dzīvniekiem nav patvēruma" - atdots
8. L.D.Kuše "Bermudu trijstūra noslēpums atrisināts" - atdots
9. A.Gangnuss "Zemes katastrofu noslēpums" - atdots
10. V.Peskovs "Putni uz vadiem" - atdots
11. J. Sedovs "Aizraujoši par elektroniku" - atdots

Nedaudz atkārtojos

Nedēļa ir pagājusi, ir jauna pirmdiena. Nezinu, kā tā vēl izvērtīsies un kāda būs visa nākamā nedēļa. Zinu, ka man piektdien un sestdien darāmais ieplānots, šodien viena tikšanās norunāta jau no paša rīta. Pārējās dienas - kā nu sakritīs. Gribētos jau, lai šī būtu jauka nedēļa ar salabšanu tuvākajos rados un visu ko citu labu.
Jau iepriekš rakstīju par kašķi starp māsu un manu dēlu. Un to, ka es situāciju ļoti pārdzīvoju. Tagad šajās atticībās ir liels krīzes brīdis, kurš netieši skar arī mani. Zināmā mērā pati vainīga - netīšām piekritu būt par vidutāju viņu atkaltikšanās reizei un salabšanas mēģinājumam. Abām pusēm pasniedzu informāciju tā. kā biju sapratusi no viņu teiktā. Un rezultātā puika nevēlas runāt par manu māsu, māsa dusmīga uz mani. Vajadzēja laikam jau no paša sākta gala pateikt, lai paši sakomunicē un sarunā tikšanos, es varētu būt klāt tikai kā klausītājs un mazliet ugunsdzēsējs. Mana kļūda, par kuru maksāju pati un ceru, ka izdosies šo kļūdu salabot tuvākās nedēļas laikā. Jo jaunnedēļ māsa atkal aizbrauc uz Nīderlandi sezonas darbos.
Pie viena vēl tā slimnīca. Es jau ļoti ceru, ka tas notiks jaunnedēļ, jo šonedēļ jāsakārto lietas. Lai vēlāk būtu puslīdz miers un normālas attiecības ar abām pusēm.
Tas nu tā. maķentiņ pačīkstēju. Neņemiet ļaunā. Gan jau pacentīšos ar visu tikt galā un pēc iespējamības vēl no kādām lietām atvadīties. Šoreiz es domāju savu mantu skapi. Pa daļai jau ir izdevies no daudz kā atvadīties gan uz miskasti aizsūtot, gan kādam atdodot.

sestdiena, 2018. gada 3. februāris

Par pēdējiem pasākumiem runājot

Pēdējie pasākumi mani ir sapurinājuši iekšēji. Kaut kā pat īdēt negribas. Jo izeju tautās, redzu un dzirdu kaut ko interesantu. Saimnece saka, ka par izskatīties es sāku strauji labāk. Nezinu, no malas labāk redzams.
Bet šie pasākumi ir devuši ne tikai interesantas atziņas un jaunu inormāciju. Tā ir arī pozitīva saskarsme ar cilvēkiem. Nesēdēšana mājās ar kluso īdēšanu "kā man daudz kā nesanāk un ir slikti". 
Šajos pasākumos esmu sapratusi, cik ļoti esmu noilgojusies pēc visa tā, pēc saskarsmes ar citiem cilvēkiem, kas ir veseli un darbojas kādā lauciņā. Tas zināmā mērā ir licis savākties un domāt uz priekšu, darīt un neapstāties. Katrā gadījumā, pozitīvu emociju ir gūzma.
Un arī tas - esmu kļuvusi nedaudz pārliecinātāka par sevi un zinu, ko un kā darīt uz priekšu. Pat zinu pasākumus, kas mani vēl sagaida. Ne tikai  publisos, bet arī privātos. Zinu, ko un kā darīt, lai plāni pa lielo izdotos un būtu puslīdz veiksmīgi. 
Bildes no manis apmeklētajiem publiskajiem pasākumiem var apskatīt šeit, šeit un šeit.
Turpināšu publiskot inormāciju par pasākumiem, kurus būtu vērts apmeklēt un kurus taisos apmeklēt arī es pati. Vienīgais - kaut komentāros gribētos manīt kādas atsauksmes no manis piedāvātajiem pasākumiem. Zinu, ka šie piedāvājumi top lasīti, tik nezinu, cik ļoti tie ir ieinteresējuši lasītāju un vai maz kāds ir noreaģējis un aizgājis uz šo pasākumu. Tas tā, lūgums nākamībai. Jo dzīve jau nesastāv tikai un vienīgi no manām problēmām un drukas kļūdām. Un alkohola, kuru praktiski vairs nelietoju.
Katrā gadījumā - apskatiet bildes no pašākumiem, kuru linkus še iedevu un ceru uz kādiem komentāriem un jautājumiem par šiem pasakumiem, kā ari par tiem publiskajiem pasākumiem, kurus izziņošu nākamībā. Jūs esat jauki, mani lasītāji.

Bildes no Ursulai Le Gvinai veltītā pasākuma


piektdiena, 2018. gada 2. februāris

Atkal grāmatas atvēršanas svētki

Vakar, 1.februārī, izdevniecības Zvaigzne ABC telpās notika Lauras Dreižes kārtējās grāmatas atvēršanas svētki. Bilēs ieskats no šī pasāuma.

ceturtdiena, 2018. gada 1. februāris

Ursulu Le Gvinu pieminot

Piektdien, 2. februārī, Rīgas Centrālās bibliotēkas pasākumu zālē (Brīvības ielā 49/53, 2. stāvā), 18.00 notiks ievērojamās amerikāņu fantāzijas un zinātniskās fantastikas rakstnieces Ursulas Le Gvinas piemiņas pasākums. Autore mūžībā devās šā gada 22. janvāra pēcpusdienā.
Ursula Le Gvina par saviem darbiem saņēmusi visas nozīmīgākās godalgas fantāzijas un fantastikas literatūras žanrā. Latviešu valodā tulkots populārais romānu cikls "Jūrzeme", kā arī viens no autores ievērojamākajiem darbiem - "Tumsas kreisā roka". Vakara gaitā piemiņas vārdus teiks publicists un grāmatu izdevējs Imants Belogrīvs un rakstnieces darbu tulkotājas Zane Rozenberga un Latvijas Universitātes lektore Lauma Lapa.
Aicināti visi interesenti un rakstnieces daiļrades cienītāji.
Pasākumu organizē Latvijas fantāzijas un fantastikas biedrība un Rīgas Centrālās bibliotēkas Bērnu literatūras nodaļa.
Kontaktinformācija bibliotēkā: tālr. 67037130
Informāciju sagatavoja RCB galvenā bibliotekāre Evita Hofmane

trešdiena, 2018. gada 31. janvāris

Stulba situācija un nedēļa ir tikai vidū

Mans dēls ar manu māsu, viņa krustmāti, "sagājuši ragos" un viens ar otru nerunā. Samērā bieži informāciju priekš otra viņi cenšas nodot caur mani un netīšām sanāk sabojātā telefona variants, jo kaut kas pa ceļam tiek aizmirsts pateikt vai top pateikts tā, kā es to sapratu. Un rezultāts ir nekāds. Viņus neizdodas satuvināt, tikai attālināt.
Šī situācija ir sāpīga, jo mīļi viņi ir abi. Pavisam vistuvākie cilvēki. Tuvāku nemēdz būt. Pārējie ir tuvāki vai tālāki radi.
Pat nezinu, kā viņus sadabūt kopā, lai izrunājas no sirds un tomēs mēģina salabt. Abi iecirtušies kā āži un nekust. Savā ziņā pat raksturos līdzīgi. Un es ar savu kluso īdēšanu "salīgstiet lūdzu, sāciet sarunāties" varu "pastāvēt pie ratiem". Nezinu, kam jānotiek, lai viņi atkal sāktu runāt un justos kā viena ģimene. Nevaru taču abus paņemt aiz rokas un nosērdināt blakus uz dīvāna un nobļauties "Izrunājieties!"
Jā, viņi katrs ir ar savām dīvainībām, brīžiem mani sāpinošu izturēšanos, bet tomēr es viņus mīlu tādus, kādi viņi ir un netaisos pārtaisīt pēc "sava ģīmja un līdzības". 
Tās viņu nesaskaņas sāp visvairāk. Gribētos, lai pienāk brīdis, kad mēs atkal visi esam kopā un nestrīdamies. Ļoti gribas vienu lielu māju, kurā mēs visi kopā dzīvojam, smaržo pēc pīrāgiem, mabērni dīdās, es un mana māsa tos "ganām", kamēr dēls un vedekla aizņemti ar ko citu. 
Ir kādam reāls padoms, kā izkulties no šīs situācijas? Man pietrūkst padoma. Un saprašanas.

otrdiena, 2018. gada 30. janvāris

Noskaņa

Tāda skumja noskaņa. Māsa 17jā februārī atkal pazūd Nīderlandē uz sezonas darbiem, man tuvākā laikā spīd slimnīca, pēc kuras diezin vai agriezīšos šajā pat vietā, kur mītējos pēdējo pusotru gadu. Tiesa, neteikšu hop, kamēr tas nebūs noticis. Bet tā sajūta tāda dīvaina - visu laiku vēlējos tikt prom no šejienes, bet kad nu spīd iespēja tikt prom, kaut kā nevelk. Laikam pieradusi esmu. Un arī visa dzīvošana būs jāapgūst no jauna.
Ar gadiem ir tik grūti sākt kaut ko no gala, kad viena pasaulīte izjūk un ir jāsāk veidot ko no gala. Un tiešām bieži ir nācies kaut ko sākt un veidot no gala. Tas kaut kā apnīk un nogurdina. Gribas beidzot ko savu, stabilu un uz visu atlikušo mūžu. Vai tas izdosies, nezinu.
Tāda skumja drūma diena aiz loga. Pat slapjais sniegs pārstājis krist.
Labi, ka neesmu viena uz pasaules, Ir radi, ir draugi, ir paziņas..... Bet vienalga skumji.

pirmdiena, 2018. gada 29. janvāris

Nu netieku vaļā no tās kafijas no rītiem

1. Nebiju cerējusi, bet tomēr ir interese par grāmatām, kuru sarakstus esmu še ievietojusi. Šeit, šeit un šeit var iepazīties ar to, kas vēl palicis neaizrunāts un neatdots tālāk. Tā ka dodiet ziņu, ja kādam vēl ir interese par piedāvājumu.
2. Tāpat - dodiet ziņu, ja kādam uznāk luste parevidēt manu trauku skapi. Bildes ar traukiem nelikšu, to ir padaudz un laikam jau interesantāk ir pašam parevidēties un piemeklēt sev ko derīgu. Meklēšanas process, tā teikt. Pie viena - vēl ir paliels katls un paliela panna. Ja nu kādam vajag.
3. Atgriežoties pirmssākumos ar adījumiem un sveču taisīšanu laikam atsākšu nodarboties tad, kad šis pārkārtošanās laiks būs beidzies un es nūšu kur stabili pie vietas, nevis mētāšos no kakta uz kaktu ar nepieciešamo drēbju minimumu rokā. Jo pagaidām mītējos pie paziņām, gaidu rindu pansionātā. Vispār - gaidu un ceru, ka atradīšu stabilu vietu, kur apmesties un palikt.
4. Varu piedāvāt arī šo to no galdautiem un galda sedziņām. Tiesa, visi ir lielākā vai mazākā mērā lietoti, bet var izmantot arī savādāk. Ja nu cilvēks aizraujas ar rokdarbiem un no auduma ganala grib izveidot ko citu lietderīgu.
5. Pagaidām iztabā vienā pusē krāmēju tās lietas, no kurām īsti vēl nezinu, vai gribu tikt vaļā, revīzijai atstājot pārējo. Kad pirmā tūre būs novesta līdz kaut kam pārskatāmam, gan jau ka atradīsies vēl kaut kas, no kā būtu jātiek vaļā un jāpiedāvā citiem.

piektdiena, 2018. gada 26. janvāris

Kārtējā rīta kafija

1. Darbu īsti vairs nemeklēju, meklēšu pavasarī. Man nākošmēnes "spīd" slimnīca, kas ir obligāts pasākums, lai rudenī varētu pagarināt grupu uz pieciem gadiem. Iepriekšējo reizi man iedeva uz diviem gadiem. Cik ātri tas laiks ir paskrējis! No sākuma likās - divi gadi ir šausmīgi garš un ilgs pasākums, bet laiks ir paskrējis visādu notikumu pilns, ir gan bijušas garlaicīgas dienas, bet kopumā garlaicība bija minimāla. Grēks sūdzēties, kaut arī šī vasara zināmā mērā bija murgaina dažu iemeslu dēļ. Ceru, ka ir izdevies šos iemeslus minimizēt.
2. Kaut kas šī rudens laikā laikam ir manī mainījies uz labo pusi. To sajūtu no apkārtējiem. Māsa vairs nepaceļ balsi uz mani un pieņem manu pieglaušanos, dēls kļuvis mīlīgāks un kaļ plānus turpmākajam - manai dzīvošanai viņa ģimenē, lai nebūtu jādodas uz pansionātu. 23jā janvārī, kad biju uz to pasākumu, satiku apmēram pusotru gadu neredzētu cilvēku, kurš ar pārsteigumu balsī paziņoja, ka es labi izskatoties. Nezinu, cik nopietni tas bija domāts, bet bija patīkami dzirdēt. Kopumā ņemot cīņa ar sevi un negatīvismu manī nes pozitīvus augļus un tas ir patīkami. Tas liek turpināt tādā pat garā.
3. Mantu revidēšana pieraksta vietā turpinās. Ja kādam ir idejas un vēlme piedalīties paņemot kaut ko sev - piesakieties. Ieguvēji būs visi. Sarakstus un bildes gan īsti vairs nelikšu. Grūti definēt visu to, no kā vēlos atbrīvoties un minimizēt savu iedzīvi. Pagaidām krāmēju lietas pēc principa - kuras noteikti nebūs vajadzīgas un kuras varētu noderēt. Pēc iešu pāri pa otram lāgam ar domu - kas nu tiešām vajadzīgs un bez kā tiešām var iztikt.
4. Esmu pateicīga radiem, draugiem, paziņām. kuru mani "velk" šajā pasmagajā periodā un kaut morāli atbalsta manas darbības. Šī atbalstīšana gandrīz vai uzliek pienākumu nenolaisties un turpināt attīstīties pozitīvā virzienā. Lai nesagrautu uz mani liktās cerības. Tas pat ir licis izdarīt izvēli. Starp mēģināšanu atjaunot attiecības, kuras "nomira dabiskā nāvē", un starp tiem, kas mani "velk". Sapratu, ka jebkurš mēģinājums atjaunot mirušās attiecības (man bail no šī fakta, kaut arī cilcēku gribas satikt vienu reizi un izrunāties tā pamatīgi ar kārtīgu punktu sarunas beigās) sagraus to labo, kas patlaban sasniegts un būs zināmā mērā nodevība pret tiem, kas mani "velk". Un izvēle ir "vilcēju" pusē.
5. Prieājos, ka mani lasa, ka kādam interesē manas domas, pasākumi, kuros piedalos, vietas, kuras apmeklēju. Paldies jums, mani lasītāji. Arī tas uzliek zināmu pienākumu nerakstīt gluži tukšus rakstus pāris teikumos un pilnus ar gramatikas kļūdām. No tā jūs mani esat atradinājuši. Paldies jums.