1. Kara filmas kaut kur malā nobīdījušās. Kaut kā tā šaudīšanās, asinis un visādas citādas ķibeles filmās ir novirzījušās no interešu loka. Tagad uzklupu jaunības, pusaudzības top filmām. Par indiāņiem, kuras pārsvarā ražoja toreizējā Demkrātiskā Vācija, kinostudija Defa ar neiztrūkstošo Goiko Mitiču galvenajā lomā. Sāku ar Fenimora Kupera romāna Zvērkāvis ekranizāciju Čingačguks jeb lielā čūska. Vēlāk skatīšos pārējās filmas ar viņa piedalīšanos. Jaunībā ar draudzeni fanojām par šīm filmām, kopā ar citiem draugiem bija interesanti spēlēt indiāņus. Un pie kam visi gribēja būt indiāņi, nevis baltie.
2. Tāda jocīga čemodānu noskaņa. Pagaidām ir skaidrs, ka šajā dzīvoklī pēc slimnīcas vairs neatgriezīšos. Tik negribas sapriecāties par agru. Lai nenoiet greizi un nenobrūk. Kaut kāda māņticība vai kas tamlīdzīgs. Tik viens nav skaidrs - kad tad īsti pienāks tā slimnīcas rinda. pieteicos jau decembrī, bet iet jau februāris. Pagājušajā nedēļā, kad e-pastā pajautāju par rindas virzību, tapa atbildētts "drīz, zvanīšu". Bet arī šī nedēļa jau iet uz beigām. Nav īstas skaidrības, kad tad kravāties braukšanai uz slimnīcu.
3. Savā ziņā pierasts še ir, kaut arī te ir kaut kāda negatīvisma aura, ka mana veselība un daudz kas cits maitājas un garastāvoklis nu nekāds. Par spīti labumiem, ko dod konkrētā vieta. Par to jau esmu izrakstījusies daudz un dikti.
4. Par pansionātu vispār esmu pāestājusi interesēties. Kad pienāks laiks, tad jau redzēs, kas un kā. Varbūt jau visādi un viss kas kar mainīties.
5. Tā dīvaini - joprjām labāk saprotos ar tiem, kas jaunāki par mani, nevis ar saviem vienaudžiem. Dīvaini.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru