Dienas jaucas skaistā mikslī, pavasaris ļoti raiti pārgājis kārtīgā vasarā, ne tādā, kāda bija pērn. Un ir tik jauki sajust šo gadalaiku maiņu un vispār visu notiekošo apkārt. Cik labi, ka esmu pārgājusi uz bezalkoholiskajiem dzērieniem, tas palīdz izjust laiku un telpu pilnvērtīgi un priecāties par to.
Eju prom no darba. 6jā jūnijā nostrādāšu savu pēdējo darba dienu. Un eju prom ne jau tāpēc, ka man šis darbs nepatiktu. Patīk, bet rada grūtības. Neatpūšos un neizguļos kā nākas un tas atsaucas uz darāmo. Arī par sarunas kvalitāti ir bieži aizrādījumi. Cenšos jau, bet acīmredzot nepietiekami, kaut arī saruna rit raitāk un bez traucējošām pauzēm, kā arī esmu iemanījusies noregulēt savu elpošanu tā, lai mikrofonā tā nebūtu jūtama. Esmu pateicīga intervētāju "uzraugiem" par aizrādījumiem un kritiku. Tas ir palīdzējis un palīdz.
Pie viena eju prom arī tāpēc, ka pie šāda ritma ar savām lietām īsti nevaru tikt galā. Savā ziņā nav laika. Protams, teorētiski ir - rīta cēlienos. Bet tajos es jūtos tik nogurusi un izmuļļāta, ka praktiski vajadzīgs laiks, lai iekšēji sagatavotos darbam.Tas arī savā ziņā atsaucas uz kvalitāti.
Mājās arī viss iet kā pa celmiem. Dēlam un vedeklai ir problēmas diezgan lielas un esmu morāli un fiziski vajadzīga dēlam kā sīks atbalsta plecs. Viņu lietās es nejaucos, paši tiks galā. Bet vismaz uzklausīt un uzmanīgi dot kādu sīkpadomu varu.Pati esmu gājusi cauri viņu problēmām ne reizi vien.
Katrā gadījumā mani tagad vairāk uztrauc dēls un viņa problēmas, nekā darbs un darba attiecīas. Esmu nonākusi pie secinājuma, ka mierīgi varu sevi veltīt darbam tikai tad, ja ārpus darba laika nav nekādu problēmu un es varu sevi pilnvērtīgi veltīt visam kam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru