Šodiena

1. Laiks ir jauks, kaut arī vējains. Kaut nu rīt nebūtu vēja un nebūtu pārāk karsti. Karstā laikā stāvēt un skatīties Dziesmu svētku dalībnieku gājienu ir visai smagi. Nezinu, vai mēs ar Ilmāru Biti izturēsim līdz gājiena beigām. Tas sākas Dziesmu svētkiem netipiskā laikā - divos dienā un ilgs līdz pusdesmitiem vakarā. Un pie viena netipiski ir arī tas, ka šogad tas notiek svētku otrajā dienā. Agrākos laikos gājiens bija svētku priekšpēdējā dienā un sākās kaut kur ap 10.00 no rīta (vai ap 11iem, precīzi neatceros) un ilga līdz apmēram pusdienas laikam. Kamēr visi kolektīvi izgāja maršrutu. Var jau to visu noskatīties televīzijā, bet televīzija neatsver klātbūtnes "dvēseles uzrāvienu".

2. Brīvības iela tiek remontēta jau trešo vasaras sezonu, paldies dievam, šogad nav lielu korķu, jo remontētas/renovētas tiek ietves. Interesanti, vai kādreiz Brīvības iela būs līdz galam atjaunota un darbs gar to neievilksies mūžībā?

3. Kaut kāds "lažas" noskaņojums. Laikam jau otro reizi pēdējo triju nedēļu laikā, kad praktiski nedaru neko, novārtījos gultā līdz kādiem 12iem - no rīta izlaidu dēlu pirms astoņiem uz autoskolu un pēc uz dīvāna vien. Arī noskaņojums nekāds. Vismaz pagaidām. Jo vakar neizdevās agrāk ieiet gulēt, ap vieniem piecēla dēls ar draugu, kuri 11os vakarā bija izgājuši nakts pastaigā un tad no rīta bija problēma dēlu piecelt uz autoskolu, kura sākas 8.20 no rīta un atrodas centrā, Merķeļa ielā. Stīvējāmies kādu stundu, kamēr viņš beidzot pēdējā brīdī izlēca no gultas, norija brokasmaizītes, norija rīta kafiju un aizskrēja.

4. Nogurdinoši ir vakari, kad pa dienu viss jau apdarīts, apskraidīts un atliek tikai sagaidīt dēlu no darba. Tad uznāk tāds "besis" un kaut kāda vientulības sajūta, ka maz neliekas. Un kaitina tas, ka reizēm nedabonu izgulēties. Uz slimnīcu prasīties īsti negribas - nav jau tik traka depresija, kaut kā jau tieku galā un ir draugi, kas palīdz gan morāli, gan finansiāli.

5. Pamazām tieku no parādiem vaļā. Tas priecē. Aizņemties pirmspensijas sindroma laikā sanāk pat retāk un mazāk, nekā tad, kad ir sācies atdošanas process. Laikam esmu iemācījusies tikt galā ar saviem ieņēmumiem/izdevumiem.

6. Kādreiz gribēju, lai Baltais runcis mani pamana un atzīmē savos iknedēļas blogāres apskatos. Bet tad sapratu, ka man ir gluži vienalga. Rakstu savas izjūtas, rakstu par to, ko esmu redzējusi un kādos pasākumos esmu bijusi. Man ar to pietiek. Man jau ir izveidojies lasītāju loks, kas mani lasa un reizēm arī komentē uzrakstīto. Tik žēl, ka vairums no viņiem komentē anonīmi. Tad grūti orientēties kurš ir kurš un kuram atbildi uz komentāru. Tas drusku bremzē.

7. Patīkami, ka tomēr reižu reizēm reklāmas manā blogā tiek skatītas un atķeksētas. Saprotu jau, ka daudzas reklāmas "iet uz riņķi" pa vairākiem portāliem vienlacīgi, bet tāda laikam ir mārketinga sistēma.

Tomēr bildes no Trijiem vīriem laivā jau šodien

Vējaina laika pārdomas

Cik dienas tomēr ir dažādas. Vēl vakar bija tāds karstums, ka pat man ar manu beztauku 40 kilogramu dzīvsvaru bija par karstu un dikti gribējās pa pilsētu staigāt nepieklājīgi pusplikai. Šodien jau jāmeklē kas siltāks, jo vējš tāds, ka - "ja nu mani aizpūtīs uz Āfriku" un vēsīgi pie viena.

Jāņi beigušies, pēcjāņu nedēļa arī praktiski iet uz beigām. Sajūta tāda, ka vasara ir beigusies, kaut arī priekšā vēl divi vasaras mēneši. 

Toties rītu sāksies Dziesmu un deju svētki. Un šogad tie liekas pārdomātāki, nekā citus gadus. Ir nācis klāt kas jauns. Visu svētku laiku bez koncertiem Mežparka estrādē un Daugavas stadionā pilsētā dažādās vietās notiks dažādi pasākumi, Liela daļa bezmaksas. Gan telpās, gan pilsētas parkos. Būs ko redzēt arī bez lielkoncertiem. Bet svētku programmu jau var pamanīt visur pilsētā, pat transporta pieturvietās.

No rīta vēl likās, ka diena iesākas kaut kā ne tā un būs tik pat trūvīga kā visas iepriekšējās nedēļas  dienas, bet tomēr nē. Ap četriem bija zvans, kurš aicināja pēc pieciem būt Trijos vīros laivā. Ar ierasto kompāniju. Bija jauki atkal viņus satikt nu jau ierastajā vidē un pārrunāt jaunāko lasīto un skatītās filmas. Kā arī pārrunāt dažas biedrības lietas. Bildes no pasēdēšanas būs rīt vai parīt. Jāpiezīmē, ka tur pavadītās divas stundas mierīgi nosēdēju pie bezalkoholiskā mazā alus kausa un nemaz nejutos slikti kompānijā, kura lietoja ko stiprāku - alkoholisko alu. 

Jāatzīmē, ka Trijos vīros laivā virtuves kvalitāte nav mainījusies, alus plates ir visai netipiskas. Ļoti garšo miltos apvārtītas un saceptas sīpola ripiņas. Tāpat miltos apvārtīti un sacepti vistas filejas sīkgabaliņi. Citiem ēdieniem cenas tur ir demokrātiskas un porcijas krietni lielas. Reizēm pat vīram kā ozolam ir grūti ar porciju tikt galā un tad tiek lūgti palīgi un meklēti papildus galda piederumi. Par šo kafejnīcu esmu rakstījusi kaut kad agrāk, kad mēs vēl tikai sākām tur tikties. Tomēr - neliela informācija tiem, kas te parādās tikai nesen - kafejnīca atrodas uz Avotu ielas starp Stabu un Ģertrūdes ielām. Orientieris - 13tā trolejbusa pietura, kas atrodas praktiski pie kafejnīcas logiem.

Katrā gadījumā esmu apmierināta ar šo dienu un tās noslēgumu.

Dēla kompānija jāņu vakarā bildēs

Mazliet par lepošanos

Es lepojos, ka dzīvoju šeit un tagad, Par spīti negācijām, ir daudz kā, ar ko šai mazajā pleķītī,  ko sauc par Latviju, ir tik daudz, ar ko lepoties.

Mums ir bagāta folklora un Dainu tēva Krišjāņa Barona vērtīgais vākums; mums ir gadsimtiem un varām cauri iznestie Dziesmu svētki; mums ir Ulmaņlaikos savus mākslas darbus radījušie mākslinieki (še es pieskaitu Brīvības pieminekli); mums ir pilsētu svētki un daudzi citi skaisti kopsvētki.

Mums ir tik daudz kā.... Un pats galvenais, kas mums ir - varām un gadsimtiem cauri iznestā valoda, kurā runājam un kuru aizstāvam vēl joprojām.

Vai tas ir maz vai daudz? Naudai ir pārejoša vērtība, tās ļoti bieži nav tik, cik vajadzētu un bieži nepietiek. Tur nu katrs raujas pēc savām spējām un iespējām. Tā ir bijis visos laikos un pie visām varām. 

Bet mēs esam un pastāvam šeit un tagad ar to garīgo vērtību kopumu, kuru var tikai kopīgi papildināt un kopīgi kopt un saglabāt.

Mazliet par bijušajiem laikiem un tagadējiem laikiem

Šo rakstīt mani pamudināja viens anonīms komentārs.

Gribu pateikt laikam daudz ko.

1. Varas nāk un iet, bet tautas pašsaglabāšanās instinkts paliek. Gan padomu laikos, gan tagad notiek cīņa  par latviešu valodas dominējošo lomu šajā reģionā.

2. Gan padomjlaikos, gan tagad jaunatne ietusē un īpaši neaizdomājas par politiku. Tāpat draugus izvēlas ne jau pēc etniskās piederības, bet pēc interešu kopības. Vienīgā starpība - padomjlaikos centrālā valoda bija krievu, tagad jaunatne par centrālo savstarpējo saziņas valodu izvēlas angļu valodu.

3. Kaut kas labs, par spīti negācijām, ir bijis un būs visos laikos. Nevajag visu skatīt vienkrāsainā melnā tonī. Savos atmiņu rakstos par padomjlaikiem mēģinu atainot arī to pozitīvo, kas tad bija, ko mūsdienu jaunatne īsti nezina. Viņiem māca tikai to laiku negācijas. Bet nedrīkst aizmirst, ka nāks paaudze, kurai mācīs tikai un vienīgi šolaiku negācijas apzināti noklusējot to, kas šajos laikos ir bijis labs par spīti negācijām.

Jāņi 2018

Šogad līgojām mājās kopā ar draugu kompāniju. Daudzi dažādos puslīdz saprātīgos laikos devās mājās gulēt. Dažu aiziešanu pat nemanīju, jo pati devos gulēt. Nogurums un iepriekš slikti gulēta nakts panāca savu. Aizmigu pat bez miega zālēm. Pēdējā laikā es vispār bieži aizmiegu bez miega zālēm. Tas mazai atkāpei.
Svinēšana pagāja jautri. Kompānija bija jautri aizrāvusies ar galda spēlēm un šašlika cepšanu uz grila. Grils, protams, tapa novietots uz balkona. Labi, ka kaimiņi nakti nebija mājās un nezinu, kurā mirklī šodien pārradīsies. Jo rīt daudziem tomēr darba diena.
Kaut nu šodien viņi neaizrautos ar aliņiem, jo kā jau minēju iepriekšējā atkāpē - rītu dažiem no viņiem darba diena.
Par šodienu runājot - divi puiši uz doto brīdi ir atlūzuši pie mums. Īsti nevaru ierosīties kārtojot vakardienas sekas. Padomjlaika blokgauzes nelaime - katra darbošanās jebkurā vietā ir dzirdama visā dzīvoklī, bet tagad pulkstenis tikai tuvojas astoņiem no rīta.
Bildēts jau tapa, kad saņemšu no bildētājiem foto, tad salikšu arī šeit.
Jā, un vēl par šodienu runājot - zinu, ka ir paredzēts turpinājums galda spēlēm, precīzāk kāda lomu spēle. Ceru, nevilksies ilgi un viss noritēs veselā saprāta robežās. Ak kungs, kā jādomā par rītdienu, jo neesmu dzirdējusi, ka rītdiena būtu kādam brīvdiena.
Pašai jau arī rītu jādodas uz kārtējo vizīti pie ārsta. Zāles iet uz beigām.
Vērojot viņus, priecājos, ka vakars nav tukša alus trekterēšana un dzēruma attiecību skaidrošana. Viņiem bija ko darīt un bija jautri. Izklausās jau dīvaini, ka pieaugušiem puišiem galda spēle. bet tas tomēr ir pietiekami interesanti, lai jautri pavadītu laiku. Ne jau katru dienu tiek spēlētas galda spēles. Ikdienā top strādāts nopietnos darbos un risinātas ikdienas problēmas. Svētku reize ir lai relaksētos, un šis ir viens no relaksācijas veidiem.
Doties uz Daugavmalu, kas Jāņu dienā pilna ar komerciju un mazām atrakciju iespējām kaut kā negribējās. Pie dabas krūts kaut kur pavadīt laiku un barot odus arī negribējās. Mājās sanāca sirsnīgāk un jautrāk.

Bildes no tikšanās ar Belogrīvu grāmatnīcā Bolderāja

Grāmatnīca Bolderāja

Grāmatnīca Bolderāja atrodas uz Avotu ielas starp Stabu un Ģertrūdes ielām. Tai nav izkārtnes, bet zinātāji māk to atrast. Pēc pie atvērtajām durvīm noliktā soliņa ar pelnu trauku smēķētājiem. Pati grāmatnīca ir kaut kas pa vidu starp grāmatu antikvariātu un bāru, jo bez grāmatām tur var iegādāties lietošanai uz vietas dažādus dzērienus - gan grādīgus, gan ne grādīgus. 

Grāmatnīca teorētiski veras vaļā piecos, bet reāli tā ir vaļā no 17.30.

Ir daudz mājīgi iekārtotu telpu, kurās var uzkavēties, rīkot kādus pasākumus.

Vakar, piemēram, tur notika tikšanās ar izdevēju Imantu Belogrīvu. Viņam pieder izdevniecība Hekate, kurā tiek drukātas fantāzijas un fantastikas grāmatas.Tiesa, tas notiek pa retam, jo ar šī žanra grāmatu drukāšanu nodarbojas arī citas izdevniecības Latvijā. Un mūsu valstiņā grāmatu tirgus nav tomēr liels. Grāmatu cenas pakožas, reti kad izdodas ko nopirkt par lētu naudiņu.

Par pašu pasākumu runājot, vakars pagāja mājīgā gaisotnē, Belogrīvs pastāstīja par savas izdevniecības darbību, dalījās iespaidos par tikšanās reizēm ar žanrā rakstošajiem ārzemju autoriem.

Raibi graudi

1. Dēls bieži klausās Krievijas ziņas, kuras izmanto savos uz ASV klausītāju vērstajos podkāstos (kā tas vārds latviski rakstās, goda vārds nezinu). Patlaban tur trako par to, ka pensionēšanās vecumu "pabīda" laikā un telpā no 55 sievietēm un 60 vīriešiem uz 65 visiem. Mums šī pabīdīšana sen jau notikusi bez liekas trakošanas, tikai paklusas ieņurdēšanas (tik es tagad vairs tā īsti nezinu, cik tad ir tas pensionēšanās vecuma cipars pie mums), jo tāpat ir skaidrs, ka ar mūslaiku pensijām grūti izdzīvot, jaunie pa lielam aizbraukuši uz ārzemēm labāku maizi meklēt. Tie, kas palikuši velk to pašu nelielo algu slogu, ko visi un nopelna pensiju sev nākamībai un esošo pensionāru nodrošināšanai.

Tā Krievijas trakošana pensiju jautājumā pat nedaudz smieklīga liekas. Visur jau šis pensionēšanās vecums ir jau pāri 60, tik viņiem bija iesprūdis laikā un telpā. Un nav moderni vairs nemaz.

2.Sāku ar patiku justies kā mājsaimniece. Tiek pa dienu daudz kas izdarīts gan mājā, gan ārpus tās. atliek vēl laiks netā pasēdēt. Jaunībā uz mājsaimniecēm skatījos šķībi un kā uz liekēdēm. Bet tā laikam padomjlaika audzināšana. Vai spējat iedomāties, cik nodzīta ir sieviete, kurai pēc smaga darba dienas vēl jāpagūst vīram pusdienas uztaisīt, bērnu pie zobārsta aizvest un kur vēl šopulācijas iepērkot ikdienišķi nepieciešamo mājsaimniecībai? Un nedēļas nogaļu lielā tīrīšana.... Kā viņām vienkārši gribas izgulēties un ne par ko neuztraukties? Tās dienas, kad bērni ir pie vecmāmiņas un vīrs aizbraucis makšķerēt, ir vienkārši svētki ar lielo burtu.
Zinu jau, ka te atkal kāds no anonīmajiem man uzklups par šaurpierību un tamlīdzīgām būšanām. Bet! Es varu krustu šķērsu izbraukāt Latviju par brīvu kaut ekskursijas pēc, daudzos muzejos man ir atlaides (pat brīvbiļetes), un cauru gadu notiek kāds pasākums, kuru būtu vērts apmeklēt. Ir arī pilns grāmatplaukts ar izlasītām grāmatām, kas nav dāmu lubu romāni, bet diezgan nopietna literatūra. Ir draugu pulciņš, ar kuru var izrunāt redzēto, dzirdēto, izlasīto. Laikam būs jāievieš par paradumu jau laicīgi ierakstīt nelielu reklāmiņu par pasākumiem, uz kuriem taisos doties, ne tikai bildes un atskaites par notikušo. Kā es katru gadu še ievietoju LatCon programmu un aicinājumu uz šo pasākumu.
3. Gribētos, lai dēls ātrāk tiek galā ar savām problēmām un viņa dzīve nokārtotos iespējami pozitīvi. Bet to jau viņš pats izdarīs un tiks ar savām problēmām galā; nav jau mazais bērns, kurš visur aiz rociņas jāvadā.
4. Loti negribas še sastapt tos, kas izkāpuši no gultas ar kreiso pakaļkāju vai tādus, kuriem priekšnieks uzkāpis uz vismīļākās varžacs. Tādi te ienāk, izbļauj reizēm garām tēmai kaut ko un dodas meklēt nākamo blogu, kuru piebļaut. Ja kādam ir kādas privātas antipātijas (man nezināmas) vai nu ļoti nepatīk manis rakstītās tēmas - nu lūdzu meklējiet citus lauciņus, kas patiks labāk. Nu nevajag nākt ar aizvainojošiem tekstiem komentāros.

Skolas un izglītība

Tagad visi lamā Izglītības ministriju un tās jaunās idejas izglītības reformā. Varu nomierināt. Šajā kantorī sēž un darbojas cilvēki, kuri ir visai tāli no izglītošanas procesa kā tāda. Un maz ko sajēdz no tām grūtībām, ar kurām ierindas skolotājiem nākas sastapties situācijās, kad kārtējā ministrijas fiksideja ir jāievieš dzīvē. Reizēm tas ir praktiski neiespējami un nākas variēt par tēmu. Jo bez ministrijas fiksidejām vēl pastāv bērni ar visai dažādu uztveres īpatnību, kā arī uzvedības un citu kultūru. Radies iespaids, ka ministrijā strādā drusku par daudz visādu funkcionāru, kuri ar visādām fiksidejām cenšas apliecināt savu lietderību izglītošanas jomā. 

Un te tā īsti nav jālamā ministrs. Ministri nāk un iet.Tie tomēr vairumā gadījumu ir partiju iebīdīti cilvēki, kuriem izglītības joma ir visai tumšs zirdziņš. Manuprāt, katrs ministrs ir savas ministrijas redzamā izkārtne, kas tur piekārta uz noteiktu laiku - kamēr pastāv konkrētā valdība. Ja es pareizi saprotu sistēmu, tad pašas ministrijas darbu "velk" ministrijas valsts sekretārs, kuram ir lielāka nojēga par to, kas notiek ministrijā. Labi, šī atkāpe ir kā atkāpe, kas uz pašu raksta domu attiecas tikai piekārtotā veidā.

Un nav ko brīnīties, ka skolotāji ļoti bieži protestē pret savām algām un vēlas tās kaut nedaudz lielākas. Viņiem tās nav stacionārs lielums, kā visiem citiem strādājošajiem. Katra mācību gada sākumā tās tiek tarificētas atkarībā no plānotā stundu skaita, no bērnu skaita klasē. Un šis tarificētais algas cipars katru mācību gadu ir savādāks. Citreiz lielāks, nekā iepriekšējā mācību gadā, citreiz mazāks. Nav brīnums, ka dažu priekšmetu skolotāji meklē iespējas piepelnīties vēl kādā skolā vai pasniedz privātstundas.

Pie viena - ja mēs, cilvēki parastie, varam pārnākt mājās un vairs par darbu tā īsti nedomāt unpieslēgtie mājas solim, ģimenei, tad skolotājam ģimenei atliek diezgan maz laika - ir vesela kaudze burtnīcu, kas jālabo, jāsagatavojas darbam nākošajā dienā. Nav brīnums, ka skolotājām reizēm neizdodas nodibināt kārtīgu ģimeni - vienkārši tam nav laika.

Raibas domas un mazlietiņ atmiņu

1. Kad iedomājos, ka padomju laikos es vasaras viducī varētu jau kārtot izdienas pensiju un justies pavisam pensionēta, rodas nostaļģija pēc padomjlaikiem, kad sievietes pensionējās 55 gados un vīrieši 60 gados. Nevarīgais vecums vēl nav iestājies un ir visas iespējas izbaudīt laiku, telpu un apkārtējo. Un, ja ir vēlme, kaut kur reizēm pat piestrādāt. Tagad tas oficiālās pensionēšanās vecums attālinās un attālinās un jau sāk urdīties doma, ka to nepiedzīvošu.
Bet tā ir visas pasaules nelaime. It īpaši Eiropā. Dzimstība zema, daudzi darbspējīgie jaunās paaudzes cilvēki dodas uz citurieni naudu pelnīt (īpaši tas jūtams pie mums) un galrezultātā nav kas strādā spēka gadu vecumā. Vecajiem pašiem gandrīz vai jāsapelna pensija. Labi, ka katru gadu oktobrī notiek pensijas pārindeksācija un pensijai ir tendence kaut pa druskai bet tomēr palielimāties. Bet tas diemžēl neietekmē visādu pakalpojumu cenu lēnu palielināšanos, kas pensiju minimālu palielinājumu padara drusku bezjēdzīgu. Nepieciešamai normālai izdzīvošanai reizēm vienaga ir par maz.

2. Jūnijs jau viducī un ir patīkami izbaudīt kolosālo laiku. Pie viena kārtot obligāti nepieciešamās oficiālās lietas savā dzīvē, kā arī LFFB minimālo birokrātiju, kas tomēr ir laikietilpīgs process, jo "jāizķer" cilvēki, kuru paraksti nepieciešami pirms dokumentu iesniegšanas. Katrā gadījumā ir plančiks pa vasaru to visu nokārtot un uz rudens laiku ieskrieties kārtējā darba frontē. Lai būtu miers no privātās un ne gluži privātās birokrātijas jautājumu risināšanas un varētu mierīgi nodoties darba dzīvei bez papildus brīvdienu meklējumiem (ja nu vienīgi savlaicīgi saplānot darba grafiku tā, lai ārsta kārtējais obligātais apmeklējums neiespaidotu darba ritmu). Negribas jau visu laiku dzīvot uz dēla rēķina (kaut arī viņam nav iebildumu).
3. Kā vienā no postiem ieminējos par anonīmo brigādi, tā šie uzradās. Laikam jau atliek tikai šos pieminēt, tā viņi ir klāt. Bet bez viņiem dzīve ir garlaicīga un daži aizrādījumi ir vietā. It sevišķi par drukas kļūdām. Tiešām neuzmanības drukas kļūdas, kuras brīžiem rodas no tā, ka steidzu rakstīt un īpaši neapskatos, vai visi burti ir izsitušies pareizi un pareizajās vietās.

4. Par reklāmām runājot - Adsense (nemeklēšu pareizo interpretāciju šai opcijai, atvainojiet) tomēr tās regulāri pamaina un nav jau tā, ka visu laiku rādās vienas un tās pašas reklāmas. Es to sistēmu nepārzinu, tas adsenses izvēlē un katrs mans lasītājs redz to, ko redz neatkarīgi no manas izvēles.
5. Par dēlu runājot. Viens no anonīmajiem komentētājiem izteicās, ka dēls varētu būt memmītis, kas turas mammas brunčos. Tā tomēr nav. Ar daudz, pat pārāk daudz, ko viņš tiek galā pats. Es vienkārši dotajā brīdī esmu vieta, kur atgriezties un aplaizīt brūces. Mums katram tāda vieta/cilvēks ir nepieciešamība. Jo ne jau viss vienmēr dzīvē norisinās viegli un bez dvēseles krācēm. Mums katram ir vajadzīgs cilvēks, kurš uzradīsies blakus bez liekiem jautājumiem un pārmetumiem. Vienkārši būs un atbalstīs. Cilvēks, kas mēģinās dot jaunu pamatu zem kājām.

Man šīs iespējas īsti vairs nav. Abi vecāki ir viņā saulē. Jāmācās pašai rast šo pamatu un atbalsta punktu sevī, kad paliek pavisam grūti. Jā, man, paldies dievam, ir draugi un paziņas, kuri grūtā problēmā atnāks palīgā un tiešām palīdzēs, bet nav tāda, kuram uzticēt dvēseles kliedzienus. Var jau būt, ka kāds arī uzklausītu, bet man  negribas apgrūtināt cilvēkus ar saviem dvēseles kaucieniem.

Mazliet atmiņu - padomjlaika sadzīves priekšmeti

Šoreiz gribu parunāt par padomjlaika sadzīves priekšmetiem. Sākot no mēbelēm un pieminot arī daudz ko citu.

Padomjlaikos mēbeles ražoja smagnējas, kapitālākas un ilglaicīgam periodam. No īsta koka.Tās bija stabilas un gruntīgas. Tomēr bija atšķirība starp mēneša sākumā ražotām mēbelēm un mēneša brigās ražotajām. Pie vainas bija plāna izpilde - ja bija saprotams, ka nespēs izpildīt plānu esošajā ražošanas tempā, nācās sasteigt un tad nu mēbeles galarezultātā nebija tik kvalitatīvas, kā mēneša sākumā ražotās. Tas attiecas arī uz pārējiem padomjlaikā ražotajiem sadzīves priekšmetiem, jo visu noteica plāna, tā izpilde un pārpilde.

Mēbeļu izturība daudzkārt izmainījās, kad mēbeles sāka ražot no skaidu plāksnēm. Un skaidu plāksnes nav pārāk izturīgs materiāls, tas drūp, skaidas tomēr ne pārāk labi satur svaru.

Tiesa, bija (tāpat kā tagad) daudz remonta darbnīcu, kurās varēja par saprātīgām naudiņām salabot mēneša beigās saražotos sadzīves tehnikas brāķus (piemēram kafijas maļamās dzirnaviņas). Jāpiezīmē, ka tolaik kafiju pārdeva tikai pupiņās un rūpnieciski samalta kafija bija eksotika, kuru ieveda no ārzemēm jūrnieki, retie ekskursanti u.c., kas kaut kādā veidā iemanījās tikt uz ārzemēm.

Jāpiezīmē, ka tāds sadzīves priekšmets, kā jau pieminētās kafijas dzirnaviņas, veikalos grūti pamanāms. Es vismaz neesmu manījusi. Jo arī tagad specializētajos veikalos un lielveikalos var iegādāties kafiju pupiņās, tad specializētajos veikalos jālūdz samalt tās uz vietas, vai jāmēģina kādā citā veidā tās samalt lietošanai. Var jau būt, ka virtuves kombainos ir iestrādāta opcija kafijas pupiņu samalšanai. Nezinu, nemāku teikt.

Mūsdienu daudzi ražojumi tiek saražoti ar aprēķinu, ka tie ātri bojāsies, būs jāiegādājas jauni vai pa bargām naudiņām jānes uz labošanu speciālajās darbnīcās. Un labošana reizēm sanāk dārgāka par jauna priekšmeta iegādi. Kā, piemēram, tas ir ar modīgajiem skārienjūtīgajiem mobilajiem telefoniem. aifoni, smartfoni, ipadi jau ražošanas procesā ir radīti mazisturīgi un neilgu laiku kalpojoši.

Nemāku īsti spriest mar pašmāju ražotajām koka mēbelēm, par to izturību, jo manā dzīvoklī vēl labi kalpo padomjlaika mēbeles.

Mazliet atmiņu - padomjlaika un 90-to gadu sākuma sadzīve

Tagadējie trīsdesmitgadnieki nezina, neatceras tos laikus, kad mana paaudze bija jauna un arī savus čāpuļa gadus 90-to gadu sākumā. Tāpēc mazliet pagremdēšos atmiņās.
 Bija standarttipa vienveidīgi dzīvokļi jaunajos rajonos - tas lieliski apspēlēts 70-to gadu filmā Ar vieglu garu, ko Krievijas televīzija rāda praktiski katru gadu uz Jauno gadu, - bija komunālie dzīvokļi pilsētas centrā, kuros mītējās divas un vairāk ģimeņu kopā - atkarībā no dzīvoklī esošo istabu skaita. Komunālajos dzīvojošie reizēm stāvēja milzomīgās rindās, lai saņemtu atsevišķu dzīvokli kādā no jaunajiem masīviem; bet rindās tomēr ņēma ne visus - bija kvadrātmetru normas uz vienu dzīvojošo. Un, ja kaut par pāris centimetriem tika pārsniegta šī norma, tad komunālajā dzīvoklī vienā istabā varēja ilgi mītēties kaut trīs paaudzes vienlaicīgi - iespēju tikt dzīvokļu rindā nekādu. Tiesa, ar laiku parādījās iespēja mainīties ar dzīvesvietām. Bet tas bija ķēpīgāks process, nekā tagad sameklēt un nopirkt sev jaunu dzīvokli. Tā nu es izaugu komunālā trīsistabu dzīvoklī, kur vienā istabā mītējās vecāmamma, otrā mūsu - četru cilvēku - ģimene, un trešajā cita ģimene, kurā pamatvaloda bija krievu. Tāpēc tā nu sanācis, ka uzaugu mācoties runāt divās valodās vienlaicīgi. Izbeigt šī dzīvokļa komunālo statusu radās vēlāk, jau 90jos gados, kad dēls jau bija piedzimis un rāpoja pa dzīvokli. Bet tas jau ir cits stāsts.
Bija arī dienesta kopmītnes dažādu nozaru darbiniekiem, jo uz Rīgu plūda daudz cilvēku no plašās PSRS ārēm, kā arī mūsu pašu laukos dzīvojošie, kuriem pēc studijām bija iespēja palikt Rīgā un strādāt.
Pas studēšanu runājot - padomjlaikiem bija viens neliels pluss. Katram abiturientam pēc studiju beigšanas bija garantēts darbs. Pastāvēja norīkojumu sistēma, kurā kopā ar diplomu tika saņemts norīkojums darbā uz kādu konkrētu vietu uz vismaz pieciem gadiem. (un pie viena studijas tika ieskaitītas darba stāžā, kas bija būtiski pie pensijas aprēķiniem). Tiesa, ne jau vienmēr norīkojums uz jauno darba vietu sakrita ar vēlmi strādāt tieši tur, kur sūta. Bet tiešām glāba tie obligātie pieci gadi, kuru laikā varēja piemeklēt sev ko citu ar domu "pārkuģot" uz vēlamo vietu pēc obligātā laika beigšanās. Godīgi sakot, šāda sistēma ļoti noderētu arī mūsdienās, kad daudzās vietās, piemēram skolās un slimnīcās, trūkst darba roku. Iestādēm būtu vismaz kāds garants par tukšo robu aizpildēšanu darba vietās un arī pašiem abiturientiem darba iespējas garants, nevis meklēšanās - kur tad nu savas zināšanas pielietot un izmantot.
Par veikalos nopērkamo.
Bija daudz deficīta. Pat elementārā desa bija deficīts, kuru katram pircējam nosvēra tikai atļautos puskilogramu vienam cilvēkam (tāpēc reizēm uz veikalu devās vairāki ģimenes locekļi, kuri veidoja rindu un viens pēc otra to pirka).

Bildes no pujeņu izstādes

Peoniju (pujeņu) izstāde Dabas muzejā

Šorīt kopā ar Ilmāru Biti aizdevāmies uz Dabas muzeju, kurā notika peoniju (pujeņu) izstāde. Devāmies jau uz 10.00, kad muzejs veras vaļā, diena nav iekarsusi tā, ka nav īstas vēlēšanās kurp doties pat spiestā kārtā. 

Izstāde tika atklāta pirms divām dienām un rītvakar to slēdz. Tā atrodas muzeja otrajā stāvā, izstāžu zālē.

Ziedu bija daudz, praktiski piepildīta telpa. Paliela daudzkrāsainība un daudzveidība. Tiesa, dažas šķirnes bija diezgan līdzīgas, tā ka nezinātājam, nespeciālistam ir pagrūti noteikt atšķirību nianses un būtību. Pie viena varēja just, ka izstāde norisinās jau trešo dienu. Daļa ziedu jau sāka izrādīt ne pirmā svaiguma pazīmes. Bet tas nemazināja ziedu krāšņuma baudīšanu.

Ilmārs, kā jau vienmēr visos pasākumos, daudz fotografēja. Gan jau arī man rītu pārsūtīs kādas bildes, kuras tad nu publiskošu šeit. 

Vēl dažas pārdomas

Nu jau nedēļu esmu mājās aizgājusi no darba. Tiesa, ja nekas nemainīsies kardināli, septembra otrajā pusē mēģināšu atgriezties. Ja  mani ņems pretī. Kaut tā tie briesmīgie rudens/ziemas mēneši būs jāpārdzīvo. Vasaras laiks laikam ir tas laiks, kad mēģinu sakārtot savu privāto dzīvi un sadzīvi, ieskaitot ārstus un tamlīdzīgas būšanas. Lai ziemā paliktu tikai maršruts - mājas-darbs.
Kaut gan godīgi jāsaka, ka decembri/janvāri labprātāk pavadu mājās uz dīvāna ar laptopu klēpī un bez nu īpašas vajadzības laukā nelienu. Kaut kāds ziemas miega sindroms, kas manī gruzd jau gadiem, bet ne jau vienmēr ir bijusi iespēja šos abus mēnešus izmantot "ziemas miegam". Un tam ar Ziemassvētkiem un Jaungada svinībām ir maz sakara. Man pārsvarā jau kuro gadu tās ir tikai sarkanās dienas kalendārā, ne vairāk. Nav ne Ziemassvētku, ne Jaunāgada noskaņojuma. Jo daudz kas dzīvē palicis nesakārtots un jāpaspēj sakārtot.
 Vienīgais izņēmums laikam ir Jāņu diena, kad gribas būt ar kādu kopā un nedaudz iztrakoties no sirds un nebūt nopirtnai. Nezinu, kā man tas šogad izdosies. kompānija it kā ir, bet nav rīcūbas plāna. tas pa šīm dienām jāisdomā. Un pēc iespējas ātrāk.

Gribās arī uz kādu lomu spēli aizbraukt, Bet visi tērpi ir Stabu ielā un es tiem netieku klāt, kamēr māsa man atbraukusi no Nīderlandes kaut atvaļinājumā. Un telts ar guļammaisu arī no jauna jāpērk, jo iepriekšējie savu dzīvi ir nokalpojuši.
Ik pa brīdim apskatos statistiku un priecājos, ka mani lasa un skata ne tikai boti, bet arī dzīvi cilvēki. To var just pēc komentāriem tekstos. Un klikšķiem pie interesantākajām reklāmām.

Ieraksts Radio 4 krievu valodā

Šorīt kopā ar Ilmāru Biti piedalījāmies vienā stundu garā raidījumā radiomājā Doma laukumā. Krievu valodā runājām par fantāziju, fantastiku un lietām ap tām. Raidījums tika translēts internetā. Viens mans labs paziņa atsūtīja man ekrānšāviņus no šī raidījuma. Pašu raidījumu var noklausīties šeit.

Nedaudz filozofijas

Beidzot manī ir iestājies tāds dīvains miers. Pa dienu parosos mājas solī, kur aizklīstu uz centru ko padarīt. Vakaros gaidu dēlu mājās. Tagad viņš mierīgi pārrodas ap astoņiem, pusdeviņiem. Kā izdodas atnākt un ja nav aizķeršanās darbā.

Pirmajā laikā pēc vedeklas aiziešanas bija katastrofa. Ilga nākšana mājās ar alko un asarām piedevām, mans uztraukums un gaidīšana līdz tumsai. Tas kaut kā sakrita ar manu pēdējo pusotru nedēļu darbā. Un, godīgi sakot, bija viens no iemesliem, kādēļ darbā pateicu par savu aiziešanu. Ne tikai neierastums strādāt no zvana līdz zvanam un tas, par ko izteicos jau agrāk. Liekas, šobrīd dēlam mājās vakaros esmu daudz vajadzīgāka. Un tas ir svarīgāk.

Ar laiku jāiegādājas jauns laptops. Šim pēc klaviatūras tīrīšanas daži taustiņi sākuši uzvesties visai dīvaini un neprognozējami. Nav garantijas, ka neiziet no ierindas galīgi un negrozāmi. Varbūt kādam ir lieks par saprātīgu naudiņu? Varēšu apmaksāt nākošmēnes. Šim mēnesim jau viss sabudžetots un tiek gaidīta dēla alga, lai sabudžetētu atlikušo mēnesi un Jāņu dienu. 

Drusku tāds alīgs noskaņojums, bet pieturos pie bezalkoholiskajiem. No iedomas par kādu alkoholisko rodas kaut kāda iekšēja pretestība, kas brēc "alu nē!". Bet tas laikam vairāk no kaut kādas garlaicības vakaros. Jo visu darāmo sadaru rīta cēlienā un reizēm vēl pagūstu diendusu pagulēt, ko agrāk nebiju darījusi. 

Tas ir tā dīvaini nedaudz, ka viss darāmais notiekās bez steigas un piepūles. Laikam ir iestājies kaut kāds iekšējs līdzsvars. Vienīgais - zinu, ka ap šo laiku nevaru pagulēt iet, jo tad uz nakti būs sviests un nevarēšu ilgi aizmigt par spīti miega zālēm. Tādās reizēs jāieņem kāda papildus tablete, bet tad rīts ir nedaudz izčakarēts un jūtos miegaināka, nekā vajadzētu. It sevišķi tajos rītos, kad kas darāms centrā.

Paldies tiem, kas mani lasa. Liekas, ka arī drukas kļūdas gājušas mazimā, jo anonīmā brigāde vairs uz tām nenorāda un neskaita.

Par piemiņu runājot

Nesen (pirms minūtēm 40) pārrados mājās no brauciena uz Miķeļa kapiem, kur apglabāti vecāki. Sajutos kaut kā vientulīgi bezpalīdzīgi. Cik daudz kas ir palikts nepateikts, neizrunāts, nesaprasts. Visu laiku aizņemtība ar savām problēmām un tamlīdzīgām būšanām. Kaut kā nebija laika un vēlmes, tos retos brīžus, kad sanāca saturīga saruna - tos var saskaitīt mazā ciparā. Bet tās ir divas neizzinātas un līdz galam nesaprastas pasaules.

Tagad, dzīvojot kopā ar dēlu, mums tās sarunas reizēm biežāk notiek. Es viņam ko garāmejot pastāstu, redzu, saprotu un dzirdu viņa problēmas un mēģinu palīdzēt. Vismaz kā plecs, uz kura izraudāties. Ceru, ma man ar dēlu izveidosies tas kontakts, kas man neizdevās ar saviem vecākiem. Kā arī ļoti ceru, ka viņam nokārtosies ģimenes dzīve un es piedzīvošu mazbērnus. Beidzot sāku justies viņiem gatava. Puika pats reiz izteicās, ka nu jau ir gatavs vispaz vienam bērnam. Tik žēl, ka viņa dzīvē tā situācija izveidojusies kā izveidojusies un uz bēbi vēl jāpagaida.

Pēc kapiem neiztika bez līkuma pa centru. Brīvības iela jau trešo sezonu remontējas. Laikam līdz pilnībai vēl tālu. Arī Miera iela nedaudz remontējas. Katrā gadījumā ir patīkami, ka pilsētas atjaunošanās process turpinās un notiekās.

Pa ilgiem laikiem nestrādājams darbdienas rīts

1. Tā dīvaini - nestrādājamdienas rīts, kurā pirmo reizi pa ilgiem laikiem pamodos jau pirms sešiem , uzvārīju sev kafiju un mēģināju vēl pagulēt. Protams, kad dēls cēlās augšā ap septiņiem un sāka darboties, biju augšā un nu vairs nekāda gulēšana. Tagad tikai drusku iespringusi no tā, ka tikai puikas tēvs neparādās. Parasti es pazūdu uz veco īres vietu, kad šis parādās. Mēs viens otru pieklājīgi pieciešam tikai tādās situācijās. kad tikšanās ir neizbēgama (oficiāli pasākumi; nejaušas tikšanās publiskā telpā, kur daudz paziņu apkārt utt.)

2. Savā ziņā jūtos pat labi, ka tagad kādu laiciņu atkal nebūs jāiet uz darbu. Varēšu ilgāku laiku veltīt savām darīšanām, tās nokāertot un sakārtot. Varbūt pēc kāda laika atkal pameklēšos pēc darba. Tad jau redzēs. Bet pagaidām izbaudīšu brīvdienas un vasaru. 

3. Lielais paldies tiem, kas mani lasa un klikšķina uz tām reklāmām. Tagad parādījušās dažas jaunas, liekas - interesantas un prātīgas.

4. Tāda dīvaina sajūta - bijušie pielūdzēji viens pakaļ otram sāk uzrasties un uz ko cerēt, arī kādi jauni no sociālajiem tīkliem vēlas iziet uz tuvākiem kontaktiem. Cenšos pieklājīgi atkauties, jo kaut kā īsti neesmu pārliecināta, vai esošajā situācijā vēlos kādus kontaktus ar pretējo dzimumu. Un aiet kopā ar kādu tikai saiešanas pēc - nu tas nav nopietni.

Pēdējā darba diena

Šodien nostrādāju savu pēdējo pusi no darba dienas. Aizgāju prom no tās darba vietas.

Neteikšu, ka bija slikti darba apstākļi un slikts kolektīvs. Man patika un es daudz ko iemācījos. Esmu pateicīga par visiem aizrādījumiem, kads man tika izteikti. Tie bija vietā un būtiski, lai mana darba kvalitāte uzlabotos.

Tomēr aizgāju prom cita iemesla dēļ. 

Jau pašā sākumā biju pārvērtējusi savas iespējas. Nav tomēr manās spējās runāt un sarunāties septiņas, astoņas stundas no vietas ar nezināmiem, neredzamiem cilvēkiem, kuri, atbildot uz telefona zvanu, reaģē ļoti dažādi. Ir cilvēki, kuri ļoti pieklājīgi atsakās no intervijas, ir tādi, kas sarunā rupjības un, atslēdzoties, vēl dzirdu viņu pārsteigumu par manu atslēgšanos. reizēm no pāri par 200 zvaniem izdevās labi ja 10 intervijas. Sasniegums bija 20 intervijas vienā vakarā. Toreiz pabrīnijos par tādu atsaucību.

Pie viena nebiju izpratusi darba grafika pašsastādīšanas priekšrocības. Varēju taču nestrādāt katru dienu tās garās stundas un pa reizei kādu dienu izlaist, kā es to jau vienu reizi izdarīju. Vajadzēja jau pašai saprast - kā es to visu spēšu izdarīt un sarunāt jau stājoties darbā. Tā arī būs mācība nākamībai.

Kad šodien parakstīju vienošanos par līguma laušanu, callingzāli administrējošās meitenes bija pateicīgas par manu darbu un izpalīdzēšanu viena projekta pabeigšanai. Es savu vēlmi lauzt līgumu izteicu jau pirms pusotras nedēļas. Mani palūdza astrādāt to nedēļu, kuru jau biju atzīmējusi, kā sev strādājošu. Es piekritu. Nedēļas vidū man vēl palūdza pakavēties darbā vēl līdz šodienai, lai paeigtu to projektu. Arī tam es piekritu. 

Laikam visā darba procesā tomēr biju parādījusi sevi no labās puses, jo, strādājot tur, redzēju, ka daži tiek atlaisti praktiski uzreiz un bez liekām runām un lūgumiem pakavēties, lai ko pabeigtu.

Katrā gadījumā man radās iespaids, ka man varētu būt iespējas tur atgriesties, ja uznāk vēlme. Tiesa, pagaidām nezinu, vai tāda vēlme man tuvākajā laikā uznāks. Jūtos nogurusi un izsmelta un arī dēlam pagaidām esmu ļoti vajadzīga mājās.