Vēstures no rakstības pirmsākumiem vienmēr ir divas oficiālā, uzprišinātā un mutvārdu reālā.
Es atceros ko mums skolā mācīja vēstures stundās, vēstures oficiālo versiju un marksisma-ļeņinisma ideoloģijas pamatus, kas aizvietoja mūsdienās tik ierastās bībeles stundas sākumskolas klasēs. Un atceros, ko pa ausu galam sadzirdēju pieaugušo sarunās, informāciju, par kuru ārpus mājas nedrīkstēja runāt. Tās bija sarunas par pirmskara Ulmaņlaikiem un kara laiku, par krievu un vāciešu koncentrācijas nometnēm.
Tagad nožēloju, ka klausījos tikai pa ausu galam un savas pusaudzības, jaunības laikos neizmantoju iespēju saklausīt no vecākiem un vecmāmiņām par tiem laikiem, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem.
Tādēļ cenšos savas atmiņu druskas ierakstīt še, padalīties. Ja kādam tas nepatīk, nu, tā ir viņa darīšana.
Vakar kopā ar divdesmitgadīgu puisi aizgājām līdz vācu laika ebreju masu kapa vietai Biķernieku mežā. (Bildes ir iepriekšējā postā). Viņam, rīdziniekam, tas bija sava veida jaunatklājums. Rudens pusē sarunājām vēl aizbraukt uz Salaspili, tai tuvumā bijušās vācu koncentrācijas nometnes memoriālu. Viņš par to neko nezināja. Bet šī koncentrācijas nometne arī ir daļa no mūsu vēstures.
Tāpat ka tas, ka boļševikiem Krievijā nākt pie varas un nostabilizēties pašos pirmsākumos ļoti palīdzēja latviešu streļki un Kronštates jūrnieki. Latvju streļķi apsargāja Ļeņinu Maskavas Kremlī un bija tie, kas apspieda eseru dumpi.
Kad pēc Brestas miera līguma Latvija ieguva savu neatkarību pirmo reizi, ne jau visi latvieši pārbrauca mājās, kaut arī tāda iespēja bija. Un liela daļa no palicējiem strādāja boļševiku varas gaiteņos. Esmu dzirdējusi (tiesa, nepārbaudītas) runas, ka 30to gadu sākumā lietvedība Kremlī tika vesta latviešu valodā, un pēc tulkota krieviem saprašanai. Arī tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja kādam interesē šis vēstures posms, var bēniņos pameklēt vecās padomjlaika vēstures mācību grāmatas, parakāties vikipēdijā.
Par PSRS agonijas sākumu un nenovēršamo bojāeju nerunāsim, to iezīmēja Otrā pasaules kara beigas un ar Staļina nāvi sākās boļševisma agonija, kas ievilkās uz vairākiem gadiem. Bet tā jau ir tēma plašākam un citam postam.
Es patlaban runāju par mūsu pašu vēsturi un mūsu tautiešu līdzdalību tajā.
Mēs nedrīkstam aizmirst par vācu pakļautībā esošās Arāja brigādes darbību Ukrainā, Baltkrievijā. Tur Otrā pasaules kara atmiņas ir svēta lieta un latviešus manuprāt joprojām piemin ar ne pārāk labu piemiņu.
Šobrīd daļa vēstures atmiņu ir pa daļai dzirdētas no paaudzes pirms manis, manas pašas padomjlaika atmiņas esmu rakstījusi jau iepriekš un rakstīšu vēl patīk tas kādam vai nee. Jo šodiena mums pa lielo ir viena un tā pati, bet pagātne ir manī un tā ne vienmēr iet kopsolī ar oficiālo mācību un citās grāmatās sastopamo.
Es ceru, ka šis raksts liks kādam padomāt un parakāties viskautkur infu precīzāku meklējot.
Es atceros ko mums skolā mācīja vēstures stundās, vēstures oficiālo versiju un marksisma-ļeņinisma ideoloģijas pamatus, kas aizvietoja mūsdienās tik ierastās bībeles stundas sākumskolas klasēs. Un atceros, ko pa ausu galam sadzirdēju pieaugušo sarunās, informāciju, par kuru ārpus mājas nedrīkstēja runāt. Tās bija sarunas par pirmskara Ulmaņlaikiem un kara laiku, par krievu un vāciešu koncentrācijas nometnēm.
Tagad nožēloju, ka klausījos tikai pa ausu galam un savas pusaudzības, jaunības laikos neizmantoju iespēju saklausīt no vecākiem un vecmāmiņām par tiem laikiem, kad viņi bija jauni un viņiem jūra bija līdz ceļiem.
Tādēļ cenšos savas atmiņu druskas ierakstīt še, padalīties. Ja kādam tas nepatīk, nu, tā ir viņa darīšana.
Vakar kopā ar divdesmitgadīgu puisi aizgājām līdz vācu laika ebreju masu kapa vietai Biķernieku mežā. (Bildes ir iepriekšējā postā). Viņam, rīdziniekam, tas bija sava veida jaunatklājums. Rudens pusē sarunājām vēl aizbraukt uz Salaspili, tai tuvumā bijušās vācu koncentrācijas nometnes memoriālu. Viņš par to neko nezināja. Bet šī koncentrācijas nometne arī ir daļa no mūsu vēstures.
Tāpat ka tas, ka boļševikiem Krievijā nākt pie varas un nostabilizēties pašos pirmsākumos ļoti palīdzēja latviešu streļki un Kronštates jūrnieki. Latvju streļķi apsargāja Ļeņinu Maskavas Kremlī un bija tie, kas apspieda eseru dumpi.
Kad pēc Brestas miera līguma Latvija ieguva savu neatkarību pirmo reizi, ne jau visi latvieši pārbrauca mājās, kaut arī tāda iespēja bija. Un liela daļa no palicējiem strādāja boļševiku varas gaiteņos. Esmu dzirdējusi (tiesa, nepārbaudītas) runas, ka 30to gadu sākumā lietvedība Kremlī tika vesta latviešu valodā, un pēc tulkota krieviem saprašanai. Arī tā ir daļa no mūsu vēstures. Ja kādam interesē šis vēstures posms, var bēniņos pameklēt vecās padomjlaika vēstures mācību grāmatas, parakāties vikipēdijā.
Par PSRS agonijas sākumu un nenovēršamo bojāeju nerunāsim, to iezīmēja Otrā pasaules kara beigas un ar Staļina nāvi sākās boļševisma agonija, kas ievilkās uz vairākiem gadiem. Bet tā jau ir tēma plašākam un citam postam.
Es patlaban runāju par mūsu pašu vēsturi un mūsu tautiešu līdzdalību tajā.
Mēs nedrīkstam aizmirst par vācu pakļautībā esošās Arāja brigādes darbību Ukrainā, Baltkrievijā. Tur Otrā pasaules kara atmiņas ir svēta lieta un latviešus manuprāt joprojām piemin ar ne pārāk labu piemiņu.
Šobrīd daļa vēstures atmiņu ir pa daļai dzirdētas no paaudzes pirms manis, manas pašas padomjlaika atmiņas esmu rakstījusi jau iepriekš un rakstīšu vēl patīk tas kādam vai nee. Jo šodiena mums pa lielo ir viena un tā pati, bet pagātne ir manī un tā ne vienmēr iet kopsolī ar oficiālo mācību un citās grāmatās sastopamo.
Es ceru, ka šis raksts liks kādam padomāt un parakāties viskautkur infu precīzāku meklējot.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru