trešdiena, 2018. gada 26. septembris

Vēl par darbu un darbošanos

Ja kāds man mēģinās iestāstīt, ka Latvijā nevar atrast darbu, tam metīšu pasmagu ķieģeli. Un zinu, ka par šo tēmu nedaudz atkārtojos.
SS'ā ir pilns ar darba piedāvājumiem, uz daudzu veikalu durvīm ir piekabināti sludinājumi, ka meklē darbiniekus. Pat tādai iestādei kā VDEĀK's trūkst darbinieku. Kā es to zinu? Laicīgi iesniedzu dokumentus uz grupas pagarinājumu, bet dokumenti vēl nav izskatīti darbinieku trūkuma dēļ. Tas velkas no augusta vidus, bet tagad jau septembris iet uz beigām. Man invaliditātes apliecības termiņš beidzies septembra vidū un tagad atkal esmu spiesta Rīgas robežās braukāt bez biļetes. 
Kamēr neesmu beigusi savas vizītes uz poliklīniku (parasto), lai atrastu iekaisuma iemeslu un tā likvidācijas iespējas, jaunu darbu nemeklēšu - vispirms jātiek skaidrībā ar veselību, tad var domāt par darbu. Un es zinu, ka atradīšu savām spējām piemērotu darbu. Un kaut par minimālo, tā tagad ir pāri par 4 simti, man pieticīgi pietiks.
Gribu vēl pieminēt sētniekus, pastniekus, intervētājus un veikalu darbiniekus. Tur nemaksā daudz, bet darbs ir smags. It sevišķi sētniekiem rudens/ziemas sezonā, kad ir lapkritis un reizēm uzsnieg kaut kas sniegam līdzīgs. Tad ir jāstrādā pat oficiālajā brīvdiena un ģimene jāsauc palīgā ar to visu tikt galā. Un kur vēl neapzinīgie pilsoņi, kas savus atkritumus iemet nevis uz ielām izvietotajās atkritumu tvertnēs, bet nomētā, kur pagadās.
Veikalu darbiniekiem, it īpaši kasierēm, bieži jāuzklausa klientu sliktais garastāvoklis un neapmierinātība ar to, ka kāda prece dotajā brīdī veikalā ir izpirkta. It kā kasieres būtu vainīgas, ka pircēji izpērk preci un tās piegāde veikalam nerodas uz burvja mājiena, bet ir zināms process.
Un pamēģiniet pastaipīt pastnieka somu Ziemassvētku un Jaungada laikā. Rēķinoties ar to, ka nu jau sen katrai mājai ir durvju kods vai atslēga, kad kaut nelielos mīnusos jāvelk cimdi nost, lai tiktu pie pastkastītēm un nogādātu pastu adresātam.
Vispār tā varētu uzskaitīt daudz un dikti šo profesiju mīnusus un cilvēku negatīvo attieksmi pret šīm profesijām. Pati esmu pamēģinājusi un zinu. Tas, ka ar savu figūru un veselības stāvokli tās nevelku, neko nenozīmē. Es varu atrast darbu, kuru pavelku.

5 komentāri:

  1. atļaušos precizēt. nevis Latvijā, bet Rīgā.

    kādas tur mūsdienās smagas somas pastniekiem gadumijā. nē nu, no lielās plašās kaimiņzemes varbūt vēl penši sūta papīra kartītes/vēstules.

    AtbildētDzēst
    Atbildes
    1. Es m'usdien'as esmu str'ad'ajusi par pastnieku. tieši uz Zsvētkiem un jauno gadu somas ir sdmagas no tām kartītēm un apsveikumiem, kas piegānī pastu un ir jāiznēsā pa adresātiem, citos gadalaikos ir mierīgi.

      Dzēst
    2. mūsdienās kurā gadā tieši? izmaiņas notiek gada laikā ievērojamas. lai vai kā, tas nav svarīgi

      Dzēst
    3. 2015, gadā, ja tad tevi tā interesē.

      Dzēst
  2. Atkal nepārlasam savu rakstīto...... "Es m'usdien'as esmu str'ad'ajusi". Ja pareizi noprotu, tad nav vērts nemaz norādīt, jo principiāli to nedari. No sērijas - "gan jau spellčekeris, kompis manas drukas kļūdas izlabos".

    AtbildētDzēst