Ludza Ziemassvētkos (iespējams, sekos otrā daļa)

Vēl drusku par izglītības sistēmu

 Par izglītības sistēmu agrākos rakstos esmu izplūdusi daudz un dikti. Tomēr šis tas ir palicis nepateikts. Mēģināšu to, kā parasti, sagrupēt pa punktiem.

1. Ir ļoti pozitīvi, ka bērniem valsts dotētā izglītība un medicīna ir par brīvu praktiski visu obligāto mācību laiku. Bagātā Rīga vēl var atļauties savus skolas bērnus sabiedriskajā transportā vizināt par brīvu. Daudzās mazpilsētās, kā piemēram Ludzā, pašvaldība nodrošina skolas autobusu, kas no dažādiem pilsētas nostūriem aizvizina bērnus uz skolu.
2. Pērngad dzirdēju runas, ka visas skolas pāries uz latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valsts valodu, kā tas ir paredzēts Satversmē. Esmu nedaudz, maigi sakot, atpalikusi no dzīves, un man nav skaidrības, vai tas ir noticis.
3. Pie iepriekšējā punkta gribētu piemetināt - Latvija vēsturiski ir izveidojusies par multikulturālu vidi ar daudzvalodību ikdienā. Būtu jauki, ja Izglītības ministrija šīs mazākumtautību valodas kā vēl vienu obligātu valodu ieviestu skolās, to skaitu skolās sadalītu apmēram pa reģioniem, kur tās visvairāk izplatītas. Rīgas skolās Latvijas valodas sadalītu proporcionāli visās skolās. Savādāk reizēm sanāk nepatīkamas situācijas. Kā piemēru varu minēt sevi un dēlu, jo mēs no Rīgas pārbēgam uz dziļiem laukiem, pierobežas pilsētu Ludzu. Lai saprastos ar cilvēkiem, bieži jāpāriet uz krievu valodu un pastiprināti jāapgūst latgaļu valoda, jo savādāk mūs nesapratīs par spīti obligātajai latviešu valodai skolā.
4. Un vēl, manuprāt, obligāti jāslēdz līgumi ar tiem studentiem, kuru spējas ir mācīties budžeta grupās. Līgumi, kuros būtu norādītas valsts, pašvaldību iestādes vai citi uzņēmumi, kuros jāatstrādā studijās pavadītais laiks. Tā daudzās iestādēs būtu garantēts darbaspēks, nodokļu veidā atgrieztos studenta apmācībai iztērētie līdzekļi. u.tml.
5. Par svešvalodām runājot. Tās gan varētu skolās atstāt fakultatīvu līmenī un piedāvāt audzēkņiem lielāku izvēles iespēju, ne tikai ierastās angļu, vācu, franču. Augstskolās, ja vien tā nav svešvalodu fakultāte, kurā students mācās, arī būtu jāpiedāvā plašāks svešvalodu loks. Tā mums veidotos pilsoņu loks ar plašākām zināšanām, nekā līdz šim ierasts.
6. Par obligātajiem mācību priekšmetiem runājot. Augstskolas tos izvēlas pašas atkarībā no fakultātēm, kas šajā augstskolā ietilpst. Vispārizglītojošām skolām tos nosaka Izglītības ministrija. Vai šajā iestādē nebūtu jāpārvērtē obligātuma skaits pārējos atstājot kā fakultatīvus un izvēles priekšmetus? Lai labāk sagatavotu audzēkņus turpmākai dzīvei. Man šķiet, ka vidusskolas klasēs būtu jāpievērš lielāka uzmanība tiem mācību priekšmetiem, kuri audzēkņiem vairāk noderētu nākotnes studijām vai darbam uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas.

Ir atkal agrs rīts un man uznākusi rakstīšanas kāre

1.  Žēl, ka Baltais runcis vairs neraksta blogāres apskatus. Pēdējais bija 2019.gadā. Bija interesanti palasīt tos blogus, kurus viņš tika izcēlis. Bija ko pamācīties no citiem rakstītājiem. Ceru, ka viņš tomēr atsāks blogāres apskatus.
2. Joprojām par kovidu ecējoties. Saslimšanu pacēluši gandrīz vai dieva līmenī un pasaules ekonomika tiek, maigi sakot, grauta katastrofāli. Ar citām pēdējo divu gadsimtu slimībām tik trakoti nav gājis. Daudz neizplūdīšu par šo tēmu, jo esmu jau iepriekš daudz plūdusi ar savu viedokli. Tik neesmu lasījusi iebildumus vai ko citu konstruktīvu šajā sakarībā, jo lasa tomēr mani padaudz cilvēku.
3. Ludza ir neliela pilsētiņa, kurā var atrast neapbūvētas zaļās zonas. Tik jāprot meklēt. Tās neuzrādās pilsētas kartē. Bet, klaiņojot starp kvartāliem, tādas var atrast. It kā skvēri, it kā meža zona. Privātēku puduri ap tiem noslēpj neizmantoto teritoriju. Jaunas dzīvojamās ēkas vairs netiek celtas. Pēdējo jauno dzīvojamo ēku nodeva ekspluatācijā 1990. gadā vēl pirms 4.maija. Vairāk daudzdzīvokļu ēkas netiek celtas. Iedzīvotāju nav tik daudz un ar rūpniecības uzņēmumiem ir kā ir. Vairāk jau privātais sektors, daudzi vasarās brauc pie apkaimes zemniekiem piestrādāt kaut bez līguma. Ka tik naudiņa makā iebirtu.
4. Vēl drusku par kovidu, ko nepateicu iepriekš. Pašizolācija strādā, ja cilvēks dzīvo viens un izmanto daudzu veikalu piedāvājumu - produktu piegādi mājās. Vai arī ir kāds draugs, kas pasūtītos produktus atnes līdz namdurvīm. Norēķināšanās mūsdienīga - internetbanka. Bet kā ir ar pašizolāciju dzīvoklī, kurā dzīvo paliela ģimene, bet saslimis ir tikai viens. Mājās jau maskas nenēsājam, tās tiek pieprasītas sabiedriskās vietās. Un man ļoti interesē, kas notika ar nelaiķa Tjarves ģimeni. Viņš taču saslima, bet nedzīvoja meža būdiņā tālu no cilvēkiem. Viņam taču palika ģimene, kurai nu jāmācās dzīvot bez viņa. Saslima, nesaslima, pārslimoja vieglā formā? Par to kaut kāds klusums. Un vēl - par nedrūzmēšanos veikalos. Labi, pie ieejas un kasēm to vēl kaut kā var panākt. Bet. Daudzos veikalos atstatums starp preču plauktiem ir tik šaurs, ka diviem cilvēkiem samainīties vietām pat bez visa kovida ir problemātiski. Un ja vairāki cilvēki vēlas izraudzīties preci no viena un tā paša plaukta? Kas tam visam izsekos?

Jau trešais raksts šodien

1. Jau trīs opcijās ieklibo fiziskā veselība pēdējas nedēļās. Līdz Jaungadam diezin vai ko spēšu mainīt esošajā situācijā. Finanses + gada nogales svētki. Janvāris laikam būs loti aizņemts ar gājieniem pie ārsta. Tā laikam būs saprātīgāk.
2. Savā ziņā pat priecājos par aizliegumu brīvdienās un svētku dienās tirgot alkoholu. Tabakas, cigarešu un daudzu saimniecības preču tirdzniecības aizliegums gan rada neizpratni. Ja alkohols tālejošā procesā samazina tautas nodzeršanos ievērojot kaut šīs divas dienas. Tad kāpēc aizliegt tirgot daudzas saimniecības preces, tai skaitā saimnieciskā inventāra tīrīšanas lidzekļus? It kā būtu aizmirsts fakts, ka daudziem strādājošiem ir pagrūti nokļūt veikalā tā darba laikā vai arī noņemties ar mājas tīrīšanu citās nedēļas dienās.
3. Kovida trakuma rezultātā ar šo pandēmiju mirušo skaitam daudzviet pieskaita arī tos, kuri miruši no citām slimībām vai vecuma kā tāda. Statistika tiek sakropļota par labu tiem, kam tas ir izdevīgi.
4. Ne pirmo reizi rakstu tekstus, kas varētu būt strīdīgi un plaši komentēti. Tik ar tiek komentāriem ir kā ir. Jāpriecājas, ka kaut viens parādās. Par spīti tam, ka lapa tiek skatīta siezgan aktīvi. Skumji, ka rakstu, bet aprunāties nav ar ko.
5. Jā, es čīkstu un brūžiem uzprasos. Bet vai kāda var ieteikt apternatīvu?

Ir atkal rīts ar savu filozofiju.

Iepriekšējo rakstu biju uzrakstījusi jau vakar, tik šorīt nopublicēju. Vakar Mātei Gūglei bija uznākusi kaut kāda iekšējās pārkārtošanās kāre, tāpēc nevarēju tekstu nopublicēt vakar.

1.  Reiz sūkstījos, ka mūsdienu jaunā paaudze daudz sēž telpās, pie datoriem. Tagad daudz kas ir mainījies. Jā, jaunatne labāk par mums pārvalda datoru sistēmas un darbošanos tajās. Un tomēr viņus daudzskaitlīgi var redzēt Rīgas rotaļlaukumos. Gan ar skeiteriem gan bez. Pie mums, Ludzā, arī pēcpusdienās bērnu laukumi tiek izmantoti pēc to nozīmes. Daudzi bērni dzīvojas, rotaļājas māju pagalmu rotaļlaukumos. Pozitīvs notikums bērnu komunikācijai, kas palīdzēs komunicēt pieaugušo pasaulē.
2. Feisbukus ir kļuvis garlaicīgi lasīt. Tur galvenā tēma ir kovids. Nu, cik var malt un kasīties par vienu un to pašu? Kovids ir viena no daudzām slimībām, kas apdraud cilvēkus. Gan jau zinātnieki un medicīna vispār atradīs ceļus, kā to iegrožot. Ar bakām taču tika galā. Pat daudzas citas slimības, ar kurām šobrīd līdz galam nevar tikt galā, tiek lokalizētas un ir izstrādāti medicīniski līdzekļi to straujuma samazināšanai un letālisma nobīdīšanai uz tālāku kaktu. Un uz šābrīža pretkovida aizsardzības mēriem var paskatīties arī no pozitīvās puses. Kad "uzpurnis" aizsedz muti un degunu, neviens mums nevar uzšķaudīt gripu vai kādu citu saaukstēšanās slimību. Ar "uzpurņiem" uz deguna un mutes mēs ieelpojam daudz mazāk vēsā gaisa, kas var izraisīt bronhu un plaušu saslimšanas. Šajā sakarā man būtu priekšlikums ziemas augstākajā laikā tomēr ar kaut ko nosegt seju vismaz mutes daļā (nav noslēpums, ka daudzi cilvēki savu īpatnību dēļ vairāk elpo ar muti, nekā ar degunu). Šai ziņā varu ieteikt palasīt Džeku Londonu, īpaši tos stāstus, kas attiecas uz Aļasku un tās apgūšanas periodu. Tur ļoti labi aprakstīts cilvēku ģērbšanās stils ziemas periodā šajā reģionā.
3. Sen vairs TV neskatos ziņu raidījumus, tik dažus seriālus Fox un Foxlive kanālos. Reizēm paskatos Animal kanālu. Ir kaut kā interesanti sekot rādīto krimiķu seriālu notikumiem, arī par dzīvnieku dzīvi un sadzīvi skatīties ir interesanti un rodas vēlme kaut ka visā tajā piedalīties. Animal turpina rādīt par Irvinu zoodārza darbu, ikdienu kaut arī paša Irvina vairs nav - bet ir ģimene, kas turpina iesākto un personāls, kurš ir ieinteresēts darba procesā. Animal  rāda arī dzīvnieku aizsardzību, palīdzību viņiem ASV teritorijā. Man patīk redzētais. Ir daudz dzīvnieku, kuri, gūstot smagas traumas, ātri vien aizietu bojā. Tomēr - tiek parādīts, ka šiem cietušajiem dzīvniekiem tiek radītas atbilstošas protēzes un dzīvnieciņš ar dažām grūtībām, kuras ātri pieciešas, spēj dzīvot tālāk un iekļauties sabiedrībā, kurā dzīvo. Šī sistēma praktiski neatšķiras no cilvēku vides, kurā pat brilles ir piestute iespējai iekļauties sabiedrībā.
4. Žēl, ka mūsdienu jaunatne nepazīst īstu ziemu, kura sākās novembra beigās un ilga līdz dziļam pavasarim. Kad skolās pēc Jaunāgada, trešajā mācību ceturksnī bija obligātā slēpošana sporta nodarbībās. Vidusskolas klasēs šīs nodarbības bieži tika "sačkotas", jo vismaz mana skola atradās pilsētas centrā un bija jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot.  Jāpiezīmē, ka šīs stundas bija sestdienās un pēc meža bija jāatgriežas skolā uz citām nodarbībām. Un kuram skolēnam gribas sasvīdušam pēc meža sēdēt klasē un nodarboties ar doto priekšmetu? Mēs šīs slēpošanas vienkārši nogulējām un skolā nodarbojāmies ar mūsuprāt prātīgākām lietām. Ceturkšņa beigās gan nācās pielīst sporta skolotājai, lai priekšmetā saņemtu vismaz kroņa 3nieku (Toreiz atzīmes bija 5 ballu sistēmā)      

Drusku par pašmāju pēc PSRS laika filmām un seriāliem

1. Filmas.  Pirmā, ko redzēju vēl 90gados pēc PSRS sabrukuma bija Likteņdzirnas, tai sekoja Baigā vasara un Rīgas sargi. Vēlākās diemžēl neatceros redzējusi. Ja pirmās divas atstāja sirsnības un cerību sajūtu, tad, manuprāt, Rīgas sargi izgāzās jau nu noteikti. Ideja bija cool utt., bet izpildijums jau nu prasījās pēc kaut kā labāka. Sirsnība un Rīgas milestība ļoti uzspēlēti, daudz uzspēlēta patosa. kaut gan filmā spēlēja aktieri ar pieredzi. Laikam vaina režisorā, kurš uz laukuma prasīja liekas lietas.
2. Seriāli.  Pirmais, ko atceros no 90gadiem, bija Dzīvoklis ar visām komunālā dzīvokļa peripetijām, kaimiņu un viesu attiecībām. Sirsnīgs, mīlīgs un humora pilns. Žēl, ka tā mūžs bija īss. Tam sekoja vēl viens ar nedaudzām sērijam. Tomēr no tā daudz neko neatceros, tik aprautus kadrus. Un tad milzu soļiem nāca Ugunsgrēks (esmu piemirsusi seriāla pirmo nosaukumu, ar kuru tas parādījās ēterā). Šis seriāls Latvijas televīzijā gāja ilgus gadus, nespriedīšu tagad par tā saturu, bet viss notiekošais likās pa īstam, kā no dzives ņemts. Žēl, ka beidzās. Vai nu lidzeklu dēļ vai kāda cita iemesla dēļ. Bet ļoti patika Rafalsons un Zane Daudziņa. Cik varēja saprast, abi no dzimšanas krieviski runājoši, bet viņu, īpaši Zanes Daudziņas, latviskā runāšana ar krievu akcentu bija sirsnīga, mīļa un dziedoša. Tad vēl parādījas Tā dara visas sievietes (precīzi neatceros). Seriāls neradīja nekādas sajūtas. Tik lieku reizi atgādināja, ka ūdens ir ūdeņains. Kaut arī aktieru ansamblis bija novākts pieredzējis, jauniņo bija maz. 

Dažas domas par dažiem TV raidījumiem

1.  Ekstrasensu cīņas. Šis raidījums radies jau pēc PSRS sabrukuma un joprojām to ik pa brīdim rāda Krievijas TV. Es šim raidījumam neticu, neticu tā godīgumam. Manuprāt, tur viss ir safabricēts jau pašā sākumā. Aizdomas rada pirmkārt jau tas, ka cilvēku ar ekstrasensorām spējām nu nav tik daudz pat plašajā Krievijā, bet uz raidījumiem saradās daudz cilvēku kopsummā. Katrā raidījumā sava komanda. Cilvēks ar ekstrasensorām spējām netaisīs sev PR televīzijā, bet tauta tāpat zinās par viņu un radīs iespēju ar viņu pakomunicēt par vajadzīgām tēmām. PR radīs apkārtējie, kuriem ir palīdzēts, nevis paša uzprasīšanās uz TV raidījumu.
2. Brīnumu lauks/Pole čudes. Viens no retajiem Krievijas raidījumiem, kurš aizsākās vēl PSRS laikos un ir pārdzīvojis 90tos gadus, kad visā Austrumu blokā pēc PSRS sabrukuma bija jukas, deķa raustīšana un daudzas citas negācijas. Pat raidījuma vadītājs nav mainījies. "Iecementējies". Raidījums patīk ar savu atraktivitāti un vieglumu.
3. Patīkami skatīties, kā laika gaitā uz pozitīvo pusi mainijies pašmāju raidījums Bez tabu. Tas no īsa raidījumiņa kļuvis par nopietnu raidījumu, kurā ir daudz informācijas un vadītāji ir loti atraktīvi un uz pozitīvismu noskaņoti.

Raidījums Gaidi mani/Ždi menja

 Reizi nedēļā pa vienu no Krievijas TV kanāliem raida šovu Gaidi mani/Ždi menja. Esmu piemirsusi, pa kuru kanālu un cikos. Zinu, ka vakaros. Tie, kam ir kabeļtelevīzija ar plašu Krievijas TV programmu klāstu gan jau atradīs. Pie viena daudzi vēl joprojām pasūta laikrakstus papīra formātā un visos tajos ir sadaļa TV programmai, kurā var atrast šī raidījuma skatāmdienu un skatāmlaiku.

Šis ir viens no raidījumiem, kas izturējis laika pārbaudi. Sāku to skatīties apmēram pagājušā gadsimta 70to gadu beigās, kad daudzi Otro pasaules karu izgājušie veterāni meklēja cits citu. Ar laiku meklējamo cilvēku loks mainījās atbilstoši laikam un visam kam. Tāpat arī raidījuma vadītāji un studijas vizuālais noformējums.

Raidījums savu aktualitāti nav zaudējis, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri meklēs cits citu. Vienmēr būs cilvēki, kurus dzīve izmētājusi pa visām pasaules malām un sakari zuduši kādu objektīvu iemeslu dēļ.

Man ir ļoti patikami, ka televīzijā parādītais šovs ir tikai aizberga redzamā daļā ar pozitīvu vai daļēji pozitīvu rezultātu. Pārējais no aizberga - cilvēku meklēšana izbraukumos, sēdēšana arhīvos. Vispār meklējoši pētnieciskais darbs. Un tas ir smags. Reizēm var paiet gadi, līdz kaut kas atrodās - kaut vai kāda norāde uz turpmāko darbību.

Priecājos, ka raidījums pārdzīvojis visādus laikus, ieskaitot 90to gadu jukas, ir un pastāv. Pastāv institūcija ar savu iknedēļas atskaites punktu televīzijā. Ir vērts skatīties un varbūt pat ir vērts aizrakstīt uz redakciju, ja gadiem nespēj atrast kādu tuvu cilvēku.

Drusku par Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrību

Nu jau divdesmit gadus pastāv virsrakstā minētā biedrība. Tās darbībā ir bijuši kāpumi un kritumi. Visaktīvākā biedrība bija savas pastāvēšanas pirmajos gados, kad ļoti aktuāla bija Gredzenu pavēlnieka triloģija un grāmatas par Hariju Poteru. 

Tagad, jau šajos laikos, biedrība ir nedaudz pieklususi, pārdzīvojusi vairākus stagnācijas periodus un daudzu biedru aiziešanu no tās. Palikuši vien tie, kam biedrība ko nozīmē un ir svarīga.

Pašreizējā valde, kuras vadošās darbības termiņš ir beidzies, atsāk darbošanos, mēģina pārkārtot biedrības pārvaldes institūciju un sakārtot citus nozīmīgus dokumentus biedrības darbībai. Uz pavasari, kad korona būs noplakusi, daudzi aizliegumi atcelti, ir cerība atjaunot pasākumus dažādās formās. Ideju ir daudz.

Turēsim īkšķus, lai viss notiekās. Ziņošu ne tikai biedrības mājaslapā un feisbukā, bet arī šeit.

Teksts ir pārkopēts no manis rakstītā Feisbukā ar domu šeit mazuliet papildināt domu

Jau iepriekš brīdinu, ka pati redzu te daudzas drukas kļūdas (acīmredzot feisbukā lapu netiku palielinājusi un kļūdas nepamanīju). Diemžēl pagaidām tās man izlabot neizdodas. Kaut kāds gļuks sistēmā. Nesodiet bargi. Pie pirmās izdevības atradīšu veidu, kā tās izlabot. Un droši varu apgalvot, ka rakstīts nav dzērumā. Vecums prasās pēc brillēm. Sīku tekstu grūti saskatīt, kur nu vēl drukāt sīkā rakstā.

Kovids no vienkārši saslimšanas kļuvis par pēdējo modes kliedzienu un bubuli. Cik var bubuļoties? Ir izstrādāti aizsardzības mehānismi pret šo saslimšanu, kur viens no plusiem ir tas, ka valkājot sejas maskas mēs ne tikai izvairāmies no kovida, bet arī daudzas citas slimības, kas izplatās pa gaisu pilienu veidā netiek mums klāt. Divu metru distance ir laba lieta, bet ne visur to ir iespējams ievērot. Piemēram sabiedriskajā transportā.

Tomēr - ievērosim visus noteiktos piesardzības pasākumus un dzīvosim tālāk. Un aprunāsim filmas, grāmatas vai ko citu tamlīdzīgu, ko darām pašizolācijas laikā. Mēs mājās taču nesēžam kaktā un neīdam žēlabaini.

Atcerēsimies arī to, ka Vēzi var operatīvi un kvalitatīvi izārstēt tikai tad, ja tas kustonis ir noķerts agrīnā stadijā. Vēlāk ārsti diemžēl var tikai palīdzēt nemocīties.

Un kur vēl STS. No kurām bīstamākais ir HIV. Neesmu dzirdējusi, ka to var izārstēt, tikai ar dažādām zālēm pagarināt un atvieglot slimnieka dzīvi. Bet vai tāpēc apstājas bērnu radīšanas process? Tos taču neatrod kāpostos.

Mans aicinājums - dzīvojam, darbojamies un mazāk uztraucamies. Tik normāli un saprātīgi ievērojam tos spēles noteikumus, kuri nu kurā brīdī ir aktuāli.

Par daudz ko citu postošu un nāvi nesošu vel gribu parunāt.

Nezinu, kā visu šito precīzi nosaukt, jo domas daudz un raibas

1.  Smiesieties par manu nezināšanu un atpalicību, bet man nav īstas pārliecības, vai ir iestājies adventes laiks. Un ja ir, tad kad. Pēdējos četrus - piecus gadus ir iestājies tas brīdis, kad tā īsti pamanu tikai Jaungada svinības, pārējais kaut kā lielā steigā paskrien man garām.
2. Puikam vecaistēvs vakar nomira. Un ne no koronas vīrusa. Vienkārši no vecuma. Cilvēkam jau pāri par 80 gadiem bija. Un to vīrusu noķert nebija kur - dzīvoja pansionātā, un tur karantīna diezgan šerpa, par apkalpojošais personāls ievēroja.
3. Feisbukos bija ilgstoša "zvaigāšana" par tiem "uzpurņiem", kurus jānēsā, lai kādam neuzšķaudītu koronas vīrusu. Bet ja tā padomā, esmu kļuvusi lojālāka pret tiem "uzpurņiem" - nu mums taču tā īsti netiek klāt arī citas slimības, kuras izplatās pa gaisu. Kaut vai tā pati gripa.
4. Aiz loga rādās, ka šī būs tāda pati, kā visas iepriekšējās - pelēka un bez sniega. Tas, kas te, Ludzā, brīžiem uzsnieg pa nakti, dienā ātri vien ir pazudis un nokusis. Tāds slapjdraņķis vien ir. Vismaz lapkritis ir beidzies un sētniekiem vieglāk. Neapskaužu sētniekus - par to nelielo algu rudeņos jācīnās ar lapkriti un ziemā ar sniegu (ja tas tomēr uzrodas un turas kādu laiciņu).
5. Tāpat arī pastniekiem par viņu smiekla algām. Viņu somas ir krietni smagas ap Ziemassvētkiem un Jaunogadu, kad liela daļa iedzīvotāju sūta apsveikuma kartītes. Un aukstajā laikā praktiski bez cimdiem, jo tagad ārdurvīm ir kodi vai arī atslēgas. Praktiski pie katrām namdurvīm tas cimds ir jāvelk nost, lai tiktu kāpņu telpā pie pastkastītēm. Sakiet, kā šajos apstākļos neiztikt bez nosaldētām rokām un saaukstēšanos?

Par daudz ko

 Es šai rakstā laikam atkārtošos no tā, ko esmu rakstījusi iepriekšējos rakstos, kuri tā arī palikuši bez atbildes par spīti tam, ka ir lūgts izteikties tiem, kas mani lasa.

1. Nu lūdzu izsakiet savas domas par manis teikto. Štrunts, ka domas brīžiem nesaskanēs, bet nu tiešām veidosies dialogs un radīsies kaut kāda savstarpēja izpratne. Zinu, ka brīžiem rakstu haotiski un ar drukas kļūdām. Bet vai tas traucē ko pateikt par teksta pamatdomu?
2. Žēl, ka aizvērusies Sauriešu Tuberkulozes slimnīca. Tā bija 9 stāvu ēka ar nodaļu katrā stāvā un apkalpoja praktiski visu Latviju. Tagad tuberkulozes slimniekiem (vai arī tiem, kam ir aizdomas uz šo slimību) ir atvēlēta nodaļa (ja esmu pareizi sapratusi) Gaiļezera (Austrumu) slimnīcā. Bet kas ir viena nodaļa pret veselu slimnīcu, kas apkalpo visu valsti. Manuprāt, nepārdomāta rīcība no Veselības ministrijas puses.
3. Nesen redzēju pilno statistikas apli ar šogad mirušajiem. No kovidvīrusa mirušo skaits sastādīja nu tik mazu ciparu, ka rodas jautājums - vai tiešām šis vīruss ir tik bīstams? Ieejot veikalā uzlieku masku cienot pārdevējus, kuri var saslimt ar jebkuru pa gaisu pilienu veidā izplatāmo slimību. Nav obligāti jābūt kovidam, pat parasta saaukstēšanās slimība ar klepu un šķaudīšanu apdraud līdzcilvēkus.
4. Joprojām patīk gan Ludza, gan Rīga. Vēlētos ar galiem atgriezties Rīgā, bet pagaidām tas nav iespējams dažādu objektīvu iemeslu dēļ. Par to jau esmu rakstījusi daudz un dikti. Ludza ir skaista pilsēta, bet pieaudzis koks jaunā vietā vai nu neieaugs vispār, vai arī ieaugs slikti. Šai ziņā saprotu tos, kas jau pieaugušā vecumā otrā pasaules kara beigu posmā devās bēgļu gaitās uz rietumiem. Nācās no nulles sākt dzīvi svešumā. Man nākas no nulles sākt dzīvi Dzimtenē. Un tas palīdz labāk saprast tos, kas toreiz devās svešumā, jo, līdzīgi viņiem, sāku savu dzīvi no nulles un mēģinot atkal atrast saikni ar saviem tuvākajiem, ar kurie bijis konflikts ilgus gadus (pat nezinu, kā radies, no manas puses nav gribēts).
5. Lūdzu piedodiet saviem tuvākajiem. Un neatkārtojiet viņu kļūdas. Kas cits jums palīdzēs nereizē? Palīdziet viņkem nereizē. Tas tikai nostiprinās ģimeni tās plašākā nozīmē. Un mīliet visus. kas ir jūsu lokā un citus arī. Tas satuvinās jūs ar apkārtējiem. Mīlēt un cienīt ir vieglāk, nekā ienīst.  Naida nogalina, bet mīlestība palīdz dzīvot un pinveisotes.

Daži jautājumi lasitājiem

Šis ir mēģinājums noskaidrot manu lasītāju viedokli par maniem rakstiem. Pa "aizmuguri" redzu, ka lasīts top aktīvi, pat paveci raksti tiek celti dienasgaismā lasīsanai.

1. Dažus postus iepriekš uzdevu jautājumu - no kuriem Latvijas nostūriem ir mani lasītāji. Vienīgā atbilde bija aizrādījums uz vienu un ātri labojamu drukas kļūdu. Kur pazuda pārējās atbildes? Ir tik grūti nodefinēt kaut aptuvenu savu lokāciju?
2. Daudzi raksti tapuši kā manas pārdomas par kādu situāciju ar cerību, ka veidosies diskusija. Vai tiešām šīs tēmas nav apspriešanas vērtas?
3. Reiz jau rakstīju, ka mani oficiālie sekotāji ir pieci cilvēki, kuri praktiski nepiedalās diskusijās. Toties lasītāju ir daudz vairāk par oficiālajiem sekotājiem. Toreiz saņēmu tikai vienu atbildi uz šo jautajumu. Kur lasītājiem rodas grūtības izteikt savas domas?
4. Cik ilgi aiz koronas vīrusa tiks slēpta ekonomikas graušana Eiropā un cituviet? Tiesa, Leta ziņās lasu, ka  Lietuvā ar šo vīrusu saslimošo skaits mērāms tūkstošos. Un katru dienu. Vai cipari nav pārspīlēti pārrēķinot uz iedzīvotāju skaitu kaimiņvalstī?
5. Feisbukā esmu pārstājusi kā atsevišķus rakstus ievietot savas pārdomas, kuras tad nu rakstu šeit. Tur pat man tuvie cilvēki aizrāda publiskā telpā, ka viņiem manas domas liekas muļķīgas. Šeit ko līdzīgu lasīju tikai vienu reizi. Vai tiešām manu lasītāju vidū nav cilvēku, kuri argumentēti piekristu vai nepiekristu manām publiskotajām domām?
6. Joprojām pieturos pie uzskata, ka no koronas vīrusa vai kādas citas saslimšanas nomirs tie, kas zemapziņā vēlas mirt, jo dzīve viniem ir tukša un garlaicīga. No visām saslimšanām izveseļosies tie, kam slimība neliekas nenovēršama nelaime un turpinās dzīvot mātes dabas noteikto mūža ilgumu.
7. Ceru, ka tauta man piekritīs, ka ir mazi meli, lieli meli un statistika.
8. Sen neesmu ieskatījusies Baltā runča blogā. It īpaši mani interesēja viņa ikmēneša apskats par izsakatītiem blogiem. Esmu pat pazaudējusi šī bloga adresi. Vai kāds varētu izpalīdzēt un atsūtīt linku uz šo blogu?

Par bailēm tik dažādām

Sekojošais teksts ir radies no novērojumiem un pašas pārdzīvotā.

Bērnu bailes ir visai diferencētas. Mazam bērnam ir bailes no mošķīša pagultē, bet tas viņu netraucē uz palodzes malas visai bīstamā kritiena situācijā rotaļāties. No viņa kritiena pa logu baidāmies mēs - pieaugušie. Tāpat, jau pusaudža gados, bērns nejūt bailes uzkāpt kokā gandrīz vai tā galotnē un tad mierīgi norāpties lejā. Un kur vēl jumti un pagrabi, kuros ir tik interesanti izpētāmi kakti. Tāpat ar šļūkšanu pa kāpņu margām. No paša augšējā stāva līdz pirmajam nenoklāpjot no margas. Jo ir paļaušanās un savu līdzsvara sajūtu, nav citu domu, kā vien prieks par slidināšanos. Pati pusaudža gados šādi "kursēju" pa kāpņu margām. Tagad to izdarīt nevaru/negribu. Ir piezagušās bailes - ja nu nenoturos un krītu.

Daudziem pieaugušajiem ir bailes saslimt un nomirt. Bet - mirsim mēs tik un tā, tad, kad laiks būs pienācis. Tad ko baidīties no visādām slimībām? Mans viedoklis - par agru mirst tas, kas baidās mirt un pats "piesauc" šo pāragro mirkli. 

Pat pie mūsdienu medicīnas attīstības ir slimības, kuru priekšā medicīna ir bezspēcīga izārstēt. Var tikai nedaudz atvieglot sirdzējam viņa mokas un nedaudz pastiept garumā viņa mūžu. Tad kāpēc pašam baidīties no nāves? Manuprāt, ir jādzīvo tā, it kā katra diena būtu pēdējā un mēģināt iespēju robežās sakārtot lietas tā, lai palicējiem būtu mazāk problēmu.

Ir arī tādas bailes, kuras pat pieaugušajam ir diferencētas. Pārsvarā tās attiecas uz tuviem radiem - vecākiem, bērniem.

Ja kāds no mūsu vecākiem ir neārstējami saslimis mums jau esot pieaugušā vecumā, mums ir bailes no viņa nāves, jo tad turpmākajā dzivē jāuzņemas tā atbildība, kas līdz šim gūlās uz mūsu vecāku pleciem. Mēs baidāmies no atbildības, nevis no tā, ka vecāks mirst. Viņa nāve radīs tukšumu daudzās jomās un no šī tukšuma mēs baidāmies.

Mēs baidāmies par saviem bērniem pat tad, kad viņi jau ir pieauguši un patstāvīgi pieņem lēmumus par savu dzīvi. Kārtējās bailes no tukšuma savā dzīvē, kuru aizpildīt ir pagrūti. Pati šādas bailes atceros, kad pāris gadu atpakaļ dēls brauca uz Ukrainu un Doņecku tās teritorijā. Un Doņeckā joprojām karo. Bija bailes no tā, ka no Doņeckas dēls varētu atgriezties cinka zārkā nejaušas lodes ķerts. Paldies dievam, dēls atgriezās dzīvs un vienā gabalā. 

Kopsummējot manu iepriekš rakstīto - nevajag baidīties. Viss notiks tā, kā tam jānotiek. Dabiskā izlase un imūnsistēmas stabilitāte ir un pastāv. Un savu ķieģeli, lāsteku, lodi mēs sastapsim tik un tā tajā laikā, kas paredzēts. Viss pārējais - dzīve, kuru jānodzivo tā, ka pat kapracim kļūtu žēl tavas aiziešanas, kā reiz izteicās Marks Tvens.

Krimiķu seriālu iespaids - pārdomas par cietumiem

Esmu iemīļojusi divus amerikāņu seriālus Nozieguma skelets (Bones) un Kāsla metode (Catstle). Savas domas par šiem seriāliem esmu izteikusi jau nedaudz agrāk. Tagad gribu parunāt par cietumiem, uz kuriem tiek nosūtīti visi seriālos noķertie ļaundari. Arī Krievijas kriminālajos seriālos, kurus reizēm paskatos.

Nav nekāds noslēpums, ka cietumniekus uztur no nodokļu maksātāju naudas. Tiesa, par cik cietumos ieslodzītie apkalpo paši sevi - kolektīvās ēšanas reizes, veļas mazgāšana, telpu uzkopšana - un par šiem darbiņiem ieslodzītie saņem kādu naudiņu, visai nelielu, jo pārējais tiek atvilkts no algas valsts un paša cietuma pastāvēšanas labā. Painteresējos, vai ir vēl kādas citas iespējas cietumā esot legāli piestrādāt. Izrādās, ka ir. Dažos cietumos esot dažādi cehi, kuros ieslodzītie ražo plaša patēriņa preces, kas nonāk vai nu veikalu plauktos vai iestādēs, kas veikušas pasūtījumu. Tomēr arī šeit cietumnieku kabatās nonāk maza daļa no nopelnītā - tiek maksāti nodokļi valstij, arī cietuma ikdienas vajadībām ir vajadzīgi līdzekļi. Apsargi jau cehos un virtuvēs nestrādās - viņu galvenais un vienīgais uzdevums ir apsargāt cietuma teritorijā esošos.

Uzzināju arī to, ka ASV daudzi cietumi ir privāti, valsts ieguldījums viņu pastāvēšanā ir niecīgs. Varbūt tāpēc tur uz cietumiem sūta pat tos, kuriem pie Eiropas reģiona likumdošanas piespriestu nosacītu sodu pie pirmā pārkāpuma - sikā huligānisma u.tml. pārkāpumiem. Tur cietums nostādīts biznesa limenī un cietumniekiem ir daudzas oficiālas darba vietas, lai cietuma īpašnieks ko nopelnītu un vel kas tiktu arī valstij. Cik zinu, šāda biznesa veida nav man zināmajās tuvākajās Eiropas valstīs.

Tagad vēl drusku par nāves sodiem. Daudzās attīstītās valstīs nāves sods aizstāts ar mūža ieslodzījumu. Tas nozīmē, ka visu atlikušo dzīvi cilvēks pavadīs cietumā ar retām tikšanās reizēm ar tuviniekiem. No vienas puses tas ir labi, jo samazinājies legālo slepkavību skaits (nāves sods tomēr ir un paliek ieslodzītā noslepkavošana, kurā soda izpildītājs ir un paliek slepkava, un ar šo statusu viņam ir jāsadzīvo visu atlikušo mūžu). Protams, vēl jāsakārto armijas jautājums pasaulē, jo vienas puses karavīrs, kas objektīvu iemeslu dēļ nogalina otras puses karavīru, arī ir legāls slepkava. Un ne visi spēj ar šo situāciju sadzīvot visu atlikušo dzīvi.

Pie viena par mūža ieslodzījumiem runājot. Ir daudz gadījumu, kad apstākļu sakritības dēļ uz apzudzēto sola nokļūst cilvēks, kurš ir bez vainas, kaut arī esošie pierādījumi norāda uz viņu. Īstie nozieguma vaininieki pacenšas visai talantīgi savu vainu novelt uz cilvēku, kuram ar noziegumu nav nekāda sakara. Tagad, attīstoties tehnoloģijām gan medicīnā, gan citās jomās ir iespēja nevainīgos reabilitēt un uz tiesas sola nosēdināt patiesos vainīgos. Un nevainigais tiek brīvībā. Šajā gadījumā nav svarīgi, cik ilgi viņš ir atradies cietumā, svarīgi ir tas, ka viņš tiek reabilitēts un izlaists no cietuma.

Dažas lietas, kas mani interesē

1.  Manuprāt, sauklis Pirksim Latvijas preci ir nevietā. Jo Latvijas prece dažubrīd ir dārgāka par pašmāju ražojumu un līdz ar to gribēdams vai negribēdams vidusmēra Latvijas pircējs naudas taupīšanas nolukos izvēlēsies lētāko - importa ražojumu.
2. Būtu ļoti interesanti uzzināt, kurus Latvijas reģionus, vietas pārstāv mani lasītāji. Padalieties lūdzu.

Vēl nedaudz pie iepriekšējā teksta

Gribas vēl nedaudz paspamot iepriekšējo tekstu atminoties. Ne jau visu ierakstīju, šādas tādas domas vēl palikušas.

1. Par reģionu lielajām pilsētām kā centrālajām savā reģionā. Samērā nesen (vēl pirms kovida epopejas) dzirdēju runas, ka masu mēdijos pasprukušas dažas ziņas par lielo reģionu centrālo pilsētu pārdali, nosakot citas pilsētas par reģionu centriem. Pirmā sašutuma vētru izraisīja Jelgava, kurai grasījās atņemt šo godu. Bet tā taču kopš Ketleru/Bīronu laikiem ir bijusi reģiona centrālā pilsēta. Smieklus izraisīja Jūrmala, kuru gribēja nozīmēt par Vidzemes centrālo pilsētu. Un Jūrmala nemaz nav Vidzemes pilsēta. Ar ko tas viss beidzās nezinu. Nāca jau cita informācija un pēc tam sākās kovida ēra.
2. Par vidusskolu, vispār skolu programmām un prasību pēc noteikta skolēnu skaita klasē. Gribas valdībai ieteikt pārtraukt šo skolotāju darba tarificēšanu pēc mācību stundām, skolēnu skaita klasē utt. Vajag skolotājiem noteikt "cieto" algu un viss. Un tad ir vienalga, cik skolēnu klasē. No skolotājiem esmu dzirdējusi, ka klasēs ar nelielu skolēnu skaitu ir vieglāk strādāt un vieglāk pārbaudīt skolēnu zināšanas par uzdotām tēmām. Tāpat kaitina tas, ka skolu programmās visos līmeņos ir mācību priekšmeti, kuri nu nekādi nenoderēs skolēnu turpmākajā dzīvē. Esmu pret sportu kā obligāto mācību priekšmetu. Lielākajai skolēnu daļai tas liekas neinteresants un lieks, tik maza daļiņa dodas uz šīm stundām ar prieku, bet tie jau no mazām dienām saistījuši sevi ar lielo sportu un pēc skolas dodas uz treniņiem izvēlētajā sporta disciplīnā. Kam vajadzīgi skolēnu projekta darbiņi, ja tie iegulst plauktos un netiek izmantoti? Labākos skolotāji varētu izmantot priekšmeta mācīšanai klasē. Protams, ar atsauci un autoru.
3. Sabiedriskais transports. Es saprotu, ka sabiedriskā transporta uzturēšana jebkurā līmenī ir padārga izprieca. Bet tomēr. Samazinot biļešu cenas kaut drusku, bet samazinātos "zaķu" skaits transportā, pie viena palielinātos braucēju skaits. Tagad daudzi labāk nostaigā garus gabalus kājām, nekā maksā par vienu papīra gabaliņu, kuru pēc brauciena izmet laukā. Piemēram, Rīgā sabiedriskā transporta biļetes cena, ja pērk pie vadītāja, ir 2 eiro. Bet par tiem diviem eiro var nopirkt kaut nedaudz pārtikas apmēram divām dienām. Un tas ir svarīgi ģimenēs, kurās ir mazi bērni, kā arī pensionāriem ar viņu smieklīgi mazajām pensijām. Protams, ir arī braukšanas mēneša biļetes (paldies dievam, Rīgas skolēniem braukšana sabiedriskajā transportā ir par brīvu), bet arī tām ir sava cena, ne pārāk zema. Ko lai dara ģimenes, kurās abi vecāki strādā, pēc visu obligāto komunālo maksājumu nomaksas un šo mēnešbiļešu iegādes nauda visam pārējam knapi pietiek līdz nākamajai algai? Pie viena vilcienos noteiktā ceļa posmā pie mēnešbiļetes vēl kaut kādi centi ir jāpiemaksā. Kāda joda pēc? Vai šo piemaksu jau uzreiz nevar pierēķināt mēnešbiļetes cenai? Protams, ir iedzīvotāju kategorijas, kurām brauciens Latvijas teritorijā ir par brīvu. Tie ir I un II grupas invalīdi, kā arī pensionāri, kas vecāki par 70 gadiem. Vai tiešām jākļūst par invalīdu, lai varētu savu niecīgo pensiju izlietot sadzīviskām, nepieciešamām lietām? Un cik cilvēku pie pašreizējās sadzīves līmeņa nodzīvo līdz un pāri 70 gadiem?
4. Dzīvokļu politika. Daudzās pilsētās pat pilsētas centrā redzamas katastrofālā stāvoklī esošas ēkas. Normāli būtu nojaukt vai restaurēt kā dzīvojamo platību vai ofisu telpas. Bet te atkal nesakārtotā likumdošana, Daudzas ēkas ir privatizētas - nodotas bijušo, pirmskara, saimnieku mantinieku rokās. Un tie nu neko nedara sava īpašuma uzturēšanai vai nojaukšanai. Būtu tikai godīgi šīs ēkas kārtējo reizi nacionalizēt lai pilsēta tiktu vaļā no šī grausta, kas kļuvis cilvēkiem bīstams. Tā vietā pilsētās, īpaši Rīgā, nomalēs tiek celtas daudzas jaunas ēkas. Kur te loģika?
5. Politiskās partijas. Es šo partiju programmas neesmu lasījusi, zinu no druskām masu medijos dažādos rakursos. Ir tikai jautājums - vai mums ir vajadzīgas tik daudz partiju? Patlaban Latvijā laikam tikai neliels daudzums cilvēku ir bezpartejiskie. Un ziņās kauns klausīties, kā katru reizi jaunievēlētā Saeima plūcas par koalīcijām un krēsliem, tik ilgi, kamēr viss nav sadalīts. Un algas... Nezinu, cik daudzi deputāti dzīvo no savas deputāta algas vien. Daudziem taču pieder arī kādi uzņēmumi, daudzi piepelna naudiņu sēžot kādā pašvaldības uzņēmuma valdē. Rezultātā klibo darba kvalitāte abās darba vietās. Nu nevar taču viens cilvēks ar 8 stundu darba dienu strādāt divās vietās vienlaicīgi. Ja nu vienīgi viņš nav iemācījies klonēties.

Lietas, kas mani kaitina valsts politikā

Daudz esmu rakstījusi par to, kas patīk un nepatīk pašreizējā valsts iekšējā politikā. Politikā, kuras rezultātā esam tur kur esam. Tagad mēģināšu to visu apkopot vienuviet.

1. Nedaudz par medicīnu. Daudzas mazpilsētu slimnīcas tiek slēgtas vai arī atstātas kā pakalpojums ne pārāk nopietniem saslimšanas gadījumiem. Nopietno saslimšanas, kā arī dzemdību gadījumos pacients jāved uz tuvāko lielako pilsētu, kur šis pakalpojums ir. Tā tas jau gadiem ir Smiltenē, kur dzemdētājas tiek vestas uz Valku, tā tas ir Ludzā, no kuras dzemdēt brauc uz Rēzekni. Tam visam motivācija - līdzekļu trūkums. Un pie viena medicīnas personāls pa lielo bēg uz ārzemēm, kur pat interniem ir lielākas algas. Akmentiņš valsts un pašvaldību lauciņā. Kopīgiem spēkiem jāizdomā, kā budžetos iekļaut medicīnas pakalpojumu labāku apmaksu un pie viena padomāt par to, ka mazpilsētu slimnīcas ir medicīnas iestāde veselam tuvākajam reģionam, ne tikai pašai mazpilsētai vien. Jāatrod līdzekļi šo slimnīcu uzturēšanai un medicīnas darbinieku adekvātai darba apmaksai.
2. Izglītības joma. Jau kopš 90tiem gadiem šajā jomā notiek visādas pārmaiņas, pa lielo tās atkarīgas no kārtējā izglītības ministra kompetences. Pirmkārt jau algu sadalījums. "Cietās" algas ir tikai tehniskajam personālam, skolotājiem viss atkarīgs no tarifikācijas - pasniegto stundu skaita un skolēnu skaita klasē. Un līdz ar to skolotāju algas ir mainīgs lielums, kas katru gadu ir savādāks. Labi vēl, ka bagātā Rīga (par citām pilsētām nezinu) no saviem līdzekļiem atrod iespējas valsts skolās piemaksāt tās darbiniekiem. Un pie viena šīs tarifikācijas rezultātā reizēm sākumskolas skolotājiem reizēm ir mazākas algas nekā apkopējām bez augstākās pedagoģiskās izglītības. Sīkās skolas tiek slēgtas līdzekļu taupīšanas nolūkos. Varētu domāt, ka skolotāji, kas palikuši bez darba vienā skolā, dosies uz citu skolu strādāt. Bet tas kaut kā ir palicis idejas līmenī. Jo daudzās esošajās skolās trūkst pedagogu. Tad kur paliek pedagogi, kuri zaudējuši darbu slēgtajā skolā? Par augstskolu absolventu norīkošanu darbā kādā konkrētā vietā vismaz uz pieciem gadiem, lai atstrādātu viņu izglītošanā ieguldītos līdzekļus, esmu iepriekš rakstījusi. Protams, tas būtu attiecināms uz tiem studentiem, kuri mācās par budžeta lidzekļiem. Izdevīgi būtu visiem - stdentam garantēta darba vieta pēc studiju beigšanas, valstij nodokļos "atnāk" atpakaļ izglītošanā ieguldītie līdzekļi. Savā ziņā tas pat būtu studentiem sava veida stimuls labāk mācīties, lai iekļūtu budžeta grupā. Par skolām runājot - prasības par zināšanu līmeni katrā skolas posmā (sakumskola, pamatskola, vidusskola) mainās tik bieži, ka var apjukt. Un macību grāmatas... Tās katrā priekšmetā visā skolas garumā ir tik daudz un dažādas pēc satura. Skolotājs reizēm apjūk, pēc kuras mācību grāmatas tad izglītot savus skolēnus. Līdz ar to daudzās skolās ir ļoti atšķirīgs mācību saturs un grāmatas, pēc kurām skolēns mācās. Ja nepieciešamības gadījumā skolēns dodas mācīties no vienas skolas uz citu, reizēm bērnam rodas diskoforts līdz brīdim, kamēr viņš pierod ne tikai pie jaunā kolektīva klasē, bet arī pie izglītošanas sistēmas.
3. Lauksaimniecība. Par to jau arī diezgan plaši esmu rakstījusi. Esmu dzirdējusi, ka lauksaimniecība ir valsts prioritāte, daudziem lauksaimniekiem tiek piešķirtas dotācijas savas saimniecības attīsbībai. Tad kāpēc pat lielajiem lauksaimniekiem reizēm pietrīkst līdzekļu modernas lauksaimniecības tehnikas iegādei kā arī legālas iespējas noalgot sev palīgus - laukstrādniekus? Daudzas saimniecības, īpaši ražas novākšanas laikā, bez līguma un citām darbinieka darba garantijām uzaicina sev palīgus par padarīto darbu maksājot uz rokas neuzņemoties nekādu atbildību, ja strādniekam kas notiek darba veikšanas laikā?

Mazliet kašķa

Jau iepriekš paziņoju, ka mani iepriekšējie raksti ir manas pārdomas, viedoklis par kaut ko balstoties uz novērojumiem. Jo masu medijos (arī interneta variācijās) ir tik daudz pretrunīgas un dažubrīd pat melīgas informācijas, ka pat negribas tās iekļaut savā tekstā.

1. Pirmkārt gribu nedaudz parunāt par bērnu darbu. Visā pasaulē pasaulē bērnu darbs līdz pilngadības sasniegšanai ir fū un pē. Tomēr visur skatās caur pirkstiem uz to, ka pusaudzis, pabeidzis pamatskolu, bieži aiziet kur strādāt (es še runāju par legālo darbu, nevis nelegālajiem imigrantu nodarbinātājiem) un mācības turpina vakarskolā. Šī legālā aiziešana darbos ir objektīvi motivēta katram individuāli.
2. Drusku par skolas programmu un stundu saraksta izkārtojumu. Vispirms gribu minēt sporta stundu izvietojumu sarakstā. Tā bija problēma padomju gados un palikusi problēma arī mūsu dienās. Pēc sporta stundas audzēknis ir sasvīdis un vajadzētu ieiet dušā noskaloties pirms nākamajām stundām. Pasakiet, kā to paspēt visai klasei īsajā 15 minūšu starpbrīdī, kad vēl jāpaspēj pārģērbties un aiziet uz kabinetu, kurā notiks nākamā stunda? Ne katrs paspēj un tad nu daudzi sēž sasvīduši un sakarsuši nākamajās stundās. Kur paliek personiskās higiēnas ievērošana? Un obligātie mācību priekšmeti? Vai nebūtu lietderīgi caurskatīt obligāto mācību priekšmetu sarakstu? Ne visi priekšmeti ir tādi, kas varētu noderēt audzēknim turpmākajā dzīvē. Ja, redzesloks tiek paplašināts, bet cik no skolu audzēkņiem vēlākajā dzīvē atceras ģeometrijas vai algebras gudrības? Tās laika gaitā piemirstas kā nevajadzīgas dzīvei un darbam. Tikai ļoti retais savu pieauguša cilvēka dzīvi velta matemātikai.
3. Visi satrakojušies ap koronas vīrusu aizmirstot, ka pastāv arī citas slimības, no kurām mirst, jo nepietiek iespēju izārstēšanai. Tas pats HIV, kas ir seksuāli transmisīvā slimība. Ir atrastas iespējas šīs slimības gaitas piebremzēšanai un slimnieka dzīves pagarināšanai. Sakiet, vai tāpēc ir jāpārstāj nodarboties ar seksu un radīt bērnus? Neviens taču tā īsti nav pasargāts no šīs saslimšanas. Gripa arī ir visai bīstama un var būt ar letālu iznākumu. Par gripas vakcīnu lietderības koeficientu rakstīju kaut kur iepriekš. Kāpēc tad ikgadējā gripas uzliesmojuma laikā netiek piemēroti tie paši aizsardzības pasākumi, kuri ir spēkā tagad, plosoties kroņa vīrusam? Un - cilvēks taču var nomirt vienkārši no vecuma. Būtībā vesels, bet viņa laiks ir pienācis.
4. Par pasākumiem runājot. Tagad visi praktiski iebaidīti lielāko laika daļu pavada mājās, radi pat vienas pilsētas robežās baidās tikties. Pansionātos un slimnīcās esošos praktiski neviens neapmeklē. Savstarpējās komunikācijas trūkums sadzīvē, it īpaši, ja nevar sastapt radu, draugu, paziņu, slikti ietekmē dzīvi, izārstēšanās ilgumu.

Domāju, kādam brīdim pietiks, lai gan ko teikt ir vēl daudz un dikti.

Par darbu Latvijā

Daudzi aizbēguši uz ārzemēm darba meklējumos. Laikam vieglākas maizes meklējumos. Un ir aizmirsts, ka ir arī darbs tepat, Latvijā. 

Ārzemēs daudzi strādā kādā lauksaimniecībā, par viņiem tiek maksāti nodokļi. Cik zinu no māsas teiktā, ir normāli parakstīti līgumi un viss pārējais, kas likumdošanā paredzēts.

Pie mums daudz īd par to, ka laukos pietrūkst darba roku, reizēm ģimene viena velk to lauku darbu jūgu. (Nezinu, varbūt lielie zemes īpašnieki ar saviem palīgiem nokārtojuši likumdošanā paredzētās saistības). Ne pārāk lielie uz ražas novākšanas sezonu savāc zicbrigādes bez jebkādiem līgumiem un tt. Maksā uzreiz uz rokas (un noteikti mazāk, nekā tas būtu paredzēts likumdošanā). 

Derētu atcerēties, ka pirmskara Latvijā laukos bija atsevišķs gaitnieku slānis, kuri Jurģos slēdza līgumus ar saimniekiem par līdzdalību saimnieka lauku darbos. Reizēm palika strādāt pie tā paša saimnieka, reizēm pārvācās pie cita. Varbūt padomāt par šī slāņa atjaunošanu? Laukstrādnieks vai fabrikas strādnieks ir un paliek strādnieks neatkarīgi no tā, kurā nozarē strādā. Ārzemēs taču tādi ir lielajās saimniecībās. 

Pilsētnieki, vismaz normāli situētie, taču pieņem darbā auklītes, virtuvenes, cita profila mājkalpotājus. Ceru, ka ar līgumiem kuros izteikti darba pienākumi un samaksa par tiem. Kā arī nodokļi tiek maksāti. Kas laukos liedz pieņemt strādniekus ar līgumiem un visu pārējo? Tad varbūt daudzi nebēgtu uz ārzemēm darba meklējumos. Un liela daļa zemnieku pārstātu pukstēt par to, ka netiek ar darbiem galā, ka visai ģimenei jāstrādā no saules līdz saulei ar mazām atpūtas stundām. Viss notiktos plānveidīgi un bez garām darba stundām. Atrastos laiks atpūtai.

Un tad tādi televīzijas šovi kā Saimnieks meklē saimnieci un Lauku sēta kļūtu lieki. Uz šiem šoviem taču sabrauc cilvēki, kuri bez jebkāda līguma, tikai par PR, palīdz saimniekam izdarīt tos lauku darbus, ar kuriem viņš savādāk viens tiek galā ar lielām grūtībām. Pie kam šīs grūtības tiek paceltas šova līmenī ar visiem šova elementiem. Nav pārāk smuki. Uz līdzdalību šovā taču saskrien bezmaksas darbaspēks, kurš šova ietvaros tiek izbalsots kādā no "spēles" kārtām un nosūtīts mājās. Izbalsotajam vienīgais ieguvums ir prakse lauku darbos un kaut neliela popularitāte TV skatītāju vidū. Bet šī popularitāte ir īslaicīga, šaubīgs ieguvums.

Un līgumus saimnieki taču var slēgt uz veselu gadu, kā arī uz ražas novākšanas laiku. Uz pēdējo saskrietu studenti, kuriem par studijām jāmaksā. Tā viņi pa vasaru sapelnītu gan dzīvošanai, gan studiju maksas iesākumam.

Dažādas domas par viskautko

1.  Spēlējot kuģu kaujas draugiem.lv piedāvātajā spēļu klāstā uzreiz pārtraucu spēli ar cilvēku, kurš izmanto piedāvātās iespējas iegādāties radaru vai triecienbummbu. Gribas to bakstīšanos pa laucuņu un uzvaru vai zaudējumu iegūt godīgi, bez jebkādām palīgierīcēm. Nav interesanti spēlēt, ja pretinieks izmanto kādu palīglīdzekli uzvarai.
2. Kaut kā arvien vairāk mani urda doma par atgriešanos Rīgā. Kaut arī šait nav slikti. Katrā gadījumā situācijai ir savi plusi un mīnusi. Par to laikam jau esmu daudz runājusi.
3. Lasu Leta ziņojumus un to, kas parādās feisbukā kā diskutējams ieraksts. Mani feisbukā šad tad kaunina par manām pārdomam kovidvirusa sakarībā. Bet daudzu domas saskan ar manējām. Kovids visā pasaulē ir uzpūsts burbulis, kas grauj zināmā mērā pasaules ekonomiku. No citām slimībām arī mirst cilvēki un kopsummā daudz vairāk, nekā no kovida viena paša.
4. Gribētos zināt, vai Rīgā arī cēlušās cenas vizitei pie ģimenes ārsta. Kad Rīgā devos pie sava ģimenes ārsta, bija jāmaksā 1,42. Vakar vizīte pie ģimenes ārsta Ludzā maksāja 2,00 eirikus.
5. Nomāc tas, ka šeit, Ludzā, dzīvojot, esmu pieņēmusies svarā par kādiem 18 kilogramiem un arī spiediens vairs nav tajā līmenī, pie kura biju pieradusi. Tas bija kļuvis augstāks, kaut normas robežās, nekā biju pieradusi. Tas viss kopsummā kretinē. Resna joprojām neizskatos, bet liekie kilogrami traucē. Vai kāds var ieteikt kā bez lielas piepūles nomest vismaz 3 kilogramus? Tiesa, man Rīgā bija aktīvāks dzivesveids un vairāk izbraukumu un izstaigu, bet šeit reizēm par daudz vārtos uz dīvāna un bez īpašas nepieciešamības no mājas ārā neizeju.
6. It kā tīru un ņemos pa māju, bet ik pa brīdim uzrodas tās sīkās mušiņas, kas lien visur un traucē dzīvot. Pat pārtikas produktus, kas likušies aizdomīgi, esmu delitējusi. Kā tikt galā ar tiem sīkajiem mošķiem?

Dažādas domas par viskautko apkārt notiekošo

1.  Vakar pa ilgiem laikiem atkal pieķēros tulkošanai. No krievu uz latviešu valodām. Teksts bija ļoti viegls un vienkāršs, bet vienalga gāja lēni. Kaut kā biju piemirsusi analogus vārdus latviešu valodā, nācās izmantot Google translate. Google tulkotājs ir uzlabojies, arī es papildināju savu vārdu un to nozīmju krājumu latviešu valodā. Tā pa īstam apķēru, ka tulkojot uz latviešu valodu, kas man ir dzimtā valoda, valodu ir jāpārzina ļoti perfekti, lai sanāktu perfekts tulkojums. Sapratu, ka man vēl daudz kas jāapgūst dzimtās valodas lietojumā. Un tieši literārajā valodā.
2. Abi ar puiku vakar noklausījāmies divas mūslaiku ražojuma dziesmas par Rīgu. Puika pat apraudājās. Nezinu, kā puikam, bet manī radās doma, ka mūsu pārvākšanās uz Ludzu ir bijusi kļūda, mūsu mājas ir Rīga, mēs esam rīdzinieki pašā saknē. Vienīgais, par ko vienojamies - mēģināsim rast iespēju atgriezties lielpilsētā. Un varbūt iestāsies iekšējs miers un pat pateicība Ludzai, kas mūs uzņēma uz šo gadu, lai mēs saprastu, cik ļoti mēs esam atkarīgi no Rīgas.
3. Daudz esam staigājuši pa Ludzu un tās apkārtni, iepazinuši šo mazpilsētu. Zināmā mērā mierīga un līdzsvarota vieta. Nav kņadas, kas ir visu lielpilsētu nelaime. Pat darba dienās ir mierīgs līdzsvars bez steigas. Viss notiek, viss ir kārtībā. Bet tas kaut kā degradē, kņadai ir savs labums - tas liek sasparoties un pilnveidoties. Kaut kur dziļi zemapziņā nostiprinājusies pārliecība, ka reiz mēs atgriezīsimies Rīgā, mājās. Bet nu tas ir tikai sapņa līmenī. Pagaidām.

Patīkamas lietas

1.  Man patīk, ka daudzviet uz ceļiem un ielām pilsētās notiek kārtīgi remontdarbi, nevis kārtējā bedrīšu lāpīšana. Rīga pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies uz labo pusi. Daudzas ielas ir sakārtotas, Daudzos pirmskara namos notiek kapitālais remonts, lai varētu piedāvāt ofisus un dzīvokļus. Ir daudz jaunu namu pilsētas centrā. Vispār kopaina vieš patīkamas cerības.
2. Arī Ludzā notiek ceļu remontdarbi. Tiesa, pārsvarā tās ir ietves, kuras restaurē.
3. Uz Daugavpils šosejas posmā no Rēzeknes uz Rīgu arī kādu laiku bija "korķi", jo uz tās kādu palielu posmu remontēja. Kustību gan tas tobrīd patraucēja, bet rezultāts iepriecina.
4. Patīk atgriezties mājās no Rīgas un ievelties savā dīvānā. Ir reizes, kad man sanāk vienā dienā izbraukāt turp un atpakaļ un lielpilsētu. Vakar, piemēram, vairākas stundas braucu ar autobusu, kurš Rīgā ienāk 16.15. 16.30 satiku vajadzīgo cilvēku, saņēmu saņemamo un uzreiz uz vilcienu braucienam atpakaļ uz Ludzu. Praktiski visa diena ceļā ar maziem pārtraukumiem. Sēdvieta bija, bet kopsummā bezdarbīga sēdēšana 8 stundu garumā kaut kā nogurdina, tāpēc atgriežoties mājās dīvāns kļuva īpaši mīļš.

Kārtējais runājamais

1.  Man nepatīk graustos atstātie nami pilsētas un laukos. Tā nav tikai mūslaiku nelaime. Arī padomjlaikos braukājot redzēju daudzas atmatā pamestas viensētas. Toreiz jaunie bēga no laukiem uz Rīgu vieglākas maizes meklējumos, vecie palika līdz mūža beigām, viensētas palika biedējot ar savām tukšajām "acīm" ēkās un atmatā aizaugušo dārzu. Tagad, nu jau gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šādas, biedējošas, ēkas parādījušās arī pilsētās. Lai savestu visas šīs ēkas lietošanas kārtībā un piedāvātu cilvēkiem dzīvei un darbībai naudiņas nepietiek. Un likumdošanā kaut kādi tabu u.tml. Toties naudiņa pietiek jaunu mikrorajonu veidošanai Rīgā, kam citam jaunam laukos un mazpilsētās. Kur te saprātīga saimniekošana?
2. Nevaru atturēties no vispārējas tendences. Feisbukā daudz runā par koronas vīrusu, tas tagad esot mutējis un kļuvis nedaudz savādāks. Grūti pieņemt, ka šis vīruss ir slimība pati par sevi. Tikai minu - vai tas nav kāds gripas modīgais paveids? Gripa arvien jaunā mutācijā trako jau kuro ziemu, vakcinēšanās īsti neder, jo kā jau iepriekš tiku rakstījusi, pērnā gada pretgripas vakcīna neder šodienas gripas varietātei, jo vīruss ir jau mutējis un kļuvis savādāks. Ir tikai jautājums - kāpēc gripas epidēmijas laikā tiek pasludinātas vāji darbojošās karantīnas bērnudārzos, pansionātos, slimnīcās? Bērnudārza bērni sēž mājās daļēji pieskatīti, jo vecākiem tomēr ir jāstrādā, abos pārējos gadījumos - ciemiņi netiek pielaisti lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet personāls? Tad jau arī viņiem būtu jāpaliek šajās iestādēs, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet nē - personāls nāk un iet saskaņā ar darba grafiku. Un kurš spēs noteikti apgalvot, ka šī personāla ikdienas nomaiņa pasargā pacientus un vecos cilvēkus pansionātos no saslimšanas ar gripu? Un par "uzpurņu" zemo lietderības koeficientu arī daudz ir runāts. 
3. Veidojot secinājmus par iepriekšējā punktā izteikto viedokli - vai nevajadzētu mainīt kaut nedaudz attieksmi pret karantīnām un kovidvīrusa piesardzības pasākumiem. Ar šiem pasākumiem tiek grauta ekonomika visā pasaulē. Pat karu nevajag, tik pretkoronas pasākumus, lai daudzas ekonomikas nozares stipri pavājinātos vai vispār izzustu no pasaules ekonomiskās kartes. Kopsummā mīnusu vairāk nekā ieguvumu. Pašā Ludzā esmu novērojusi, ka šie "aizsadzības pasākumi" tiek ievēroti visai pavirši, maskas lieto retais un arī retais izmanto veikalos piedāvātos roku dezinfekcijas līdzekļus. Pie kam mums ir ĻOTI zems saslimstības līmenis ar to kroņa vīrusu. Vispār pat neesmu dzirdējusi par saslimšanu ar iepriekšminēto vīrusu. Un jāņem vērā, ka daudzi braukā pa rajonu, pat uz slimības perēkli Rīgu. 
4. Un ja tā padomā, laikam jau iepriekš arī esmu rakstījusi, visādi vīrusi ir bijuši un būs un nāksies ar tiem cīkstēties. Bet vienalga iedarbosies dabiskās izlases nosacījums un izdzīvos tie, kam stabilāka imūnsistēma, tie, kas piestrādā pie imūnsistēmas nostiprināšanas, nevis tie, kas bailēs trīcot cikstēsies ar kaut ko vienu, nedomājot par pārējo.
5. Laikam jau esmu par šerpu, bet mani kaitina vienas saslimšanas padarīšanu par pārāku, nekā citas. Ja savāc kopā no dažādiem medijiem tur rakstītās ziņas, tad kopsumā sanāk, ka no daudziem citiem saslimšanas gadījumiem, vispār negadījumiem uz ceļiem, gaisā un jūrā kopsumā šo pasauli atstāj krietni vairāk cilvēku, nekā no viena paša kroņa vīrusa. Vai šis vīruss ir tā vērts, lai daļēji apstādinātu vai vispār nogremdētu pasaules ekonomiku? Varbūt ir vērts padomāt par to, kā rīkoties, lai palielinātu imūnsistēmas iespējas gan cilvēkiem, gan apkaimē esošajiem dzīvniekiem?

Es laikam par daudz domāju

Tā nu sanāk, ka daudz laika pavadu mājās vai braukājot uz Rīgu darīšanās. Esmu pat pamēģinājusi pastrādāt kādus darbiņus. Par vienu jau rakstīju. Ar pārējiem pagaidām sanāk tāpat. Nu neturu es garas darba stundas un lauku darbu. Kaut kādu naudiņu jau nopelnīju un ceru, ka mans mazais pienesums lauksainiecības darbos kaut cik bija noderīgs saimniekiem.

Tāpēc joprojām esmu darba meklējumos ar cerību, ka atradīšu tādu darbu, kura veikšana apmierinās gan darba devēju, gan mani.

Pati šo ziņu nelasīju, bet dēls teica, ka viena no ASV kinostudijām taisoties uzņemt seriālu par Gredzenu pavēlnieku. Precīzāk - par to laiku, kas bija starp Hobita un Gredzenu pavēlnieka notikumiem. Ideja jau nebūtu slikta, ja vien netiktu plānotas seksa ainas un atkailināti ķermeņi. Tāda sajūta, ka autoriem nav īstas nojēgas, kas ir Hobits un Gredzenu pavēlnieks. Seksa ainas un atkailināti ķermeņi organiski iederējās Troņu spēlēs bet ne iepriekš minētajos Tolkīna darbos. Feisbukos par šo tēmu vēl nav "ieskrējušās" sarunas, bet jūtu, ka tās būs visai šerpas. Nu nevar, pat nedrīkst banalizēt kulta filmu, kurai jau ir sava vieta pasaules kultūras mantojumā. 

Pagājušajā nedēļas nogalē Ludzā bija piestājis ceļojošs cirks. Laikam tas bija pamatā manam iepriekšējam rakstam. Tas Ludzas kultūras dzīvei bija noderīgs, bet stipri šaubos, vai šis pasākums nesa kādu lielu peļņu. Tomēr Latgale ar visām Latgales finansu problēmām. 

Kaut kā nav sajūtas par latgaļu vienotību cīņā par Latgales reģionu attīstību un finansu piesaistīšanu. Labākā stāvoklī laikam ir vienīgi Daugavpils un Rēzekne kā lielākās Latgales pilsētas. Gribētos, lai pie varas esošie iedalītu lielāku naudiņu Latgales attīstībai. Ne tikai mazpilsētām, bet arī vietējiem lauksaimniekiem. Citi reģioni jau tā pat ir stipri. Vēl no padomju laikiem. Latgales pamešana praktiski novārtā ir visai neglīts mantojums no PSRS laikiem. Gribētos, lai lielie Latvijas uzņēmumi, ne tikai veikalu tīkls un benzīntanku tīkls, ienāktu Latgales laukos un mazpilsētās. Bet tas ir sapņu līmenī laikam. Es vēl līdz galam neesmu izpratusi Latgali un visu tajā notiekošo. Kaut arī gadu jau dzīvoju šeit - Ludzā.

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.

Brauciens uz Rīgu un kas mani tur pārsteidza

1.  Pirmkārt mani ļoti un savā ziņā pat patīkami pārsteidza Aleksandra Čaka/Marijas ielas renovācijas jaunumi. Kad piektdienas vakarā iebraucu Rīgā, devos uz trolejbusiem, kuri pa šo ielu dodas Pļavnieku/Purvciema/Mežciema virzienā. Ar pienākušo 18.trolejbusu mierīgi pa šo ielu nokļuvu līdz Ieriķu ielas pieturai, kas reizē ir arī 11tā trolejbusa galapunkts. Nākošā dienā atkal jau ar 18to trolejbusu (kāda veiksme, jo tas pārvietojas pa man izdevīgāku maršrutu) devos uz centru, lai izkāptu pieturā, kurā A. Čaka iela krustojas ar Matīsa ielu. Man bija jānokļūst uz Kr. Barona ielu, lai pārkāptu 11tajā tramvajā lai tiktu līdz Matīsa kapiem praktiski pie Brasas stacijas. Šeit mani pārsteidza nemitīgie paziņojumi trolejbusā, ka Čaka iela ir slēgta sākot no tās krustošanās ar Stabu ielu, jo tiek veikti ielas asfaltēšanas darbi. Ko, atbraucot no kapiem un lēnām dodoties uz staciju, pārbaudīju realitātē. Ceļu būves tehniku un strādājošos cilvēkus gan nemanīju, bet iela bija slēgta līdz pat Stacijas laukumam, kurā iela sākas. Viss posms bija noklāts ar jaunu asfaltu, arī ietve sakārtota - bija saliktas ielu flīzes, kuras vieglāk nomainīt pie to bojājuma - nav viss ielas segums japārrok, tik dažas flīzes jānomaina. Biju patīkami pārsteigta par šīm pozitīvajām izmaiņām vienas nakts laikā. Bija pat piedomāts par to, kur un kā virzīt gan sabiedrisko gan privāto transportu tā, lai kustība būtu ērta un neveidotos pārāk lieli "korķi" un visi varētu laikus nokļūt vajadzīgajās vietās.
2. Otrs mans pārsteigums bija veikali. Biju Rīgā tikai dažas nedēļas atpakaļ, bet tagad konstatēju, ka daudzi veikali, kas bija veiksmīgi darbojušies daudzus gadus, nu ir aizvērušies un logos izlikts paziņojums, ka telpas tiek izīrētas. Tas radīja nepatīkamu pārsteigumu un pat zināmu nostaļģiju pēc bijušajiem laikiem. Nezinu, kas tur pie vainas, bet varbūt visu šī gada populārā vīrusa pretaizsardzības pasākumi daudzus veikalus noveda līdz bankrotam. Tiešām nezinu. Daudzi esošie veikali pārgājuši uz piecu dienu darba laiku saīsinātā režīmā. Ceru, ka tas palīdz noturēties un pastāvēt.
3. Mani vēl patīkami pārsteidza sabiedriskajā transportā braucošās publikas apzinīgums. Jau Ludzā (un mums pilsētā nav šī vīrusa) iekāpjot vilcienā tika uzliktas sejas maskas, kas tika noņemtas tikai izkāpjot no vilciena galamērķī. Tas pats vilcienā bija arī atpakaļceļā. Pašā Rīgā, pārvietojoties sabiedriskajā transportā, visi bija maskoti. Tas viss pavasarī, pirmā kovidvīrusa uzliesmojuma laikā tika ievērots visai nosacīti. Tagad, otrā uzliesmojuma laikā, cilvēki kļuvuši daudz apzinīgāki un vairāk piedomā pie savas veselibas.
4. Mani patīkami pārsteidza labvēlīgā uzņemšana vietā, kur biju sarunājusi naktsmājas, kā arī pie dēla drauga, pie kura ierados uz stundu pasēdēt siltumā, kamēr tika gaidīts vilciens. Bija sirsnīgi un labi pavadīts laiks interesantās sarunās.

Grūti pateikt, kā zemāk rakstīto nosaukt

1.  Jaunībā un brieduma gadu sākumā negribot nodarīju pāri sev tuviem cilvēkiem un pēc tam nezināju, kā viņiem pieiet, lai atvainotos. Zināju, ka vārdiem "piedodiet, es negribēju, viss sanāca netīšām" sekos dažas audzinošas pārrunas, no kurām baidījos. Jo apzinājos savu kļūdu un nevēlējos nedz to atkārtot nedz dzirdēt garas runas kļūdas iztirzājuma sakarībā. Varbūt tieši tas radīja lielu plaisu starp man tuviem cilvēkiem un mani. Man jau nav daudz palicis to tuvāko un īpaši mīlētāko cilvēku. Tagad mēģinu šo plaisu likvidēt, sarunāties ar šiem cilvēkiem un jūtos bezgala pateicīga, ka viņi mani uzklausa, nenosoda, tik reizēm maigi atgādina, kur tā nesaprašanās radusies. Bezgala pateicīga esmu māsai, kura sarunājas ar mani, kad viņai piezvanu, un piedomā par mani, palīdz iespēju robežās. Kaut arī skaidrs, ka kopā dzīvošana vairs nav iespējama. Tomēr paldies viņai, ka mūsu māsiskās attiecības pastāv un sarunas ar viņu reizēm liek darboties straujāk un aktīvāk kāda jautājuma risināšanā. Reizēm viņas teiktais man nepatīk un liekas par asu un nevietā, bet - kad saruna ir pabeigta un atlicis laiks sarunu pārdomāt, viņas teiktais liek aizdomāties un mēģināt rīkoties. Esmu pateicīga viņai un citiem ļoti tuviem cilvekiem par reizēm skarbajiem vārdiem, kuri ir vietā un no sirds.
2. Mēģinu šīs ģimeniskās attiecības un tuvināšanos ar vistuvākajiem cilvēkiem "iepotēt" dēlam. Bet pagaidam īsti rezultatu vēl nav. Laikam katram pašam ir jānonāk līdz ģimenes vērtības apzināšanai. Mēģinu radīt izpratni par to, ka sievas/vīrus reizēm var mainīt ka cimdus. Bet ģimene paliek, ir un pastāv. Un vienmēr būs blakus un vajadzīgajā brīdī.
3. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas laika gaitā kļuvuši par maniem pašiem tuvākajiem draugiem. Viņu līdzdalība manā dzīvē ir ĻOTI liela un patiesa. Un te nu ar pliku paldies nepietiks. Ja viņiem būs grūti vai kādas nepatikšanas, man ir jābūt blakus ar savām iespējām palīdzēt. Reizēm tas var aprobežoties tikai un vienīgi ar uzklausīšanu. Un tas jau ir daudz. No savas pieredzes zinu.
4. No bērnības un pusaudžu gadiem atminos ģimenes viesību dienas. Tās varēja būt kādas dzimšanas dienas, vārda dienas, vispār nav jau svarīgs iemesls šīm svinībām. Bet bija tā, ka mes, bērni, paēdām pie kopgalda un gājām rotaļāties. Tomēr šīs rotaļas apstājād mirklī, kad mūsu vecmammu paaudze sāka dziedāt. Ne jau PSRS laikos aizliegtās dziesmas, bet bija taču arī daudz citu dziesmu, ko dziedāt. Tad "apštopējās" visa ritaļāšanās un mēs, mutes pavērusi, klausījamies šo spontāno kori un dziesmas. Tāpat atceros, ka bieži aizmigu vīru runas klausoties pīpējamā telpā. Viņus klausīties bija interesanti un priekš sevis uzzināju daudz kā jauna. Žēl. ka šī ģimeniskā tradīcija, sākot ar manu paaudzi, gājusi mazumā. Svinībās vairs nav dažādu paaudžu tikšanās, ir tikai nelielas draugu grupas tikšanās ar lielu alko piedevu. Un bez mājsaimnieces kulinārijas brīnumiem. Reiz, vēl padomju gados, galdi bija bagātīgi klāti, kaut arī neiztika bez alko. Tomēr - galdi bija bagātīgi no ēdamā un tad jau tas alko tik ļoti neiedarbojas, kā tukšā kunģī lejot un lejot tikai alko bez jebkādas citas nodarbes.

Vēl šis tas par bērniem un bērnību

Man liekas, ka tagadējā bērnu tiesību aizsardzības sistēma, maigi sakot, stipri ieklibo. Jau agrāk esmu par visu to rakstījusi pieminot daudzus aspektus. Tagad sanāk tikai pielikums pie iepriekš rakstītā.

Savulaik bērniem bija savi mazie pienākumi mājās, pie viena vecāki, vismaz jaunāko klašu skolēniem, piesekoja skolā uzdoto mājasdarbu izpildei kā arī reizēm pildīja logopēda pienākumus. Man, piemēram, tēvs stundām sēdēja blakus, lika rakstīt vārdus. Jāpiezīmē, ka neatšķīru t no d vārdos. Katru atsevišķi - jā, bet ne vārdā. Ilgu laiku nespēju vārdā saklausīt pareizo burtu un rakstīju otrādi. Tad nu tēvs pacietīgi vakaru pēc vakara pacietīgi sēdēja ar mani pie rakstāmgalda un lika rakstīt vārdus ar šiem burtiem, katru reizi izskaidrojot kļūdu un liekot rakstīt no jauna, bet citu vārdu. Mani, kā jau diezgan aktīvu bērnu, šīs sēdēšanas un rakstīšanas bezgalīgā pacietībā protams kaitināja, gribējās rotaļāties. Tomēr pieaugot esmu pateicīga tēvam par viņa pacietību un garajām rakstīšanas stundām. Vairs nejaucu, kurš burts kurā vārdā rakstāms.

Tā pat jutās tie bērni, kuros jau no bērnības izpaudās kāds talants. Tagad daudzi dažāda veida mākslinieki ar pateicību atceras tos laikus, kad vecāki viņus sēdināja pie klavierēm, veda uz apnicīgām sporta nodarbībām u.tml. Bērnībā tas likās neciešami - citi bērni pagalmā spēlējas, bet tev jādara kas cits, jo vecāki tā liek. Bet šī "bīdīšana" pa lielo devusi augļus. Daudzi izaugot kļuvuši par atpazīstamiem māksliniekiem un tas viņus priecē un izskan pateicība vecākiem par viņu ieguldījumu personības veidošanās procesā. 

Šāda vecāku izturēšanās plus ārpusskolas nodarbību pedagogu darbs devis mums daudz atpazīstamu, populāru mākslinieku ar izcilām dotībām. Nevar pat salīdzināt ar šolaiku māksliniekiem. Tagad uz skatuves bieži parādās dziedātāji, kuriem nav dziedāšanas izglītības, ir visai vāja balss u.tt. Un tādus bīda uz priekšu un atpakaļ Lielais mārketings. Bēdīgi.

Jebkurā gadalaikā mums bija daudz lielāka brīvība. Galvenais, lai mācību stundu uzdotais būtu sagatavots un sīkie mājas darbiņi paveikti. Tad mēs kaut līdz tumsai drīkstējām skraidīt pa pilsētu, atklāt pilsētā sev ko jaunu, iet uz kino pēdējiem seansiem - nevis tāpēc, ka bučoties gribētos, bet gan tāpēc, ka uz citiem seansiem biļešu vairs nebija. Un nebija mobilo telefonu, pa kuru pašā interesantākajā laikā un vietā piezvanītu mamma un dusmīgi noteiktā balsī sauktu mājās. Protams, kad atgriezāmies mājās, bija brāziens, ka par ilgu esam klenderējuši utt. Bet tas jau bija īslaicīgs brāziens un vai kādu no mums tas uztrauca? Visi esam uzauguši par normāliem cilvēkiem, ieguvuši profesijas un, mūslaiku iespēju robežās, tajās arī strādājam.

Vai bērnība bija slikta? Noteikti nee. Un mūslaiku bērnībā nejaucās nekādas Bāriņtiesas un tamlīdzīgas iestādes. Protams, gadījās arī smagu dzērāju ģimenes ar bariņu bērnu. Tās bija policijas, toreiz milicijas, uzskaitē, bet bērnus nesteidza atņemt vecākiem un sadzīt bērnunamos. Katram bērnam viņa ir svarīgāka par visu pasaulē un ir pilnīgi vienalga, ko domā apkārtējie.

Šis tas rīta agrumā

1.  Pārlasīju savus rakstus. priecē tas, ka tie laika gaitā kļuvuši saturīgāki. Apbēdina tas, ka daudziem iepriekšējiem rakstiem komentāri ir bijuši nevis pēc būtības bet tikai un vienīgi uzbrukumi par alus traukiem manā tuvumā un mana taisnošanās par tiem. Vai tiešām tautu interesē tikai tas? Vai nav ko pateikt par raksta būtību? Gribētos konstruktīvus viedokļus rakstos. Lai veidojas interesanta diskusija.
2. Nesen manam iemīļotajam aktierim Uldim Dumpim bija jubileja. Man šis aktieris patīk ar savu vitalitāti un katrā lomā viņš ir neatkārtojami lielisks.
3. Neesmu pasekojusi Latvijas presei, bet skatoties TV bieži redzu, ka tiek "apmuļļāta" populāru aktieru privātā dzīve un dažas peripetijas tajā. Visai maz tiek runāts par aktieru sasniegumiem radošajā procesā. Vai tiešām masu medijiem nav nekā cita ko darīt, kā līst ievērojama un talantīga cilvēka guļamistabā? Par šo situāciju laikam jau agrāk esmu ko rakstījusi. Neatceros. Mani kaitina šī nekaunīgā līšana svešās gultās un tad "uzražots" raksts. Kā, tagad, piemēram, TV cītīgi seko tautā iemīļota aktiera Jefremova tiesas prāvai un visam tam, kas notiek ap to. Jefrenovs bija iekļuvis Ceļu Satiksmes Negadījumā, kurā gāja bojā otras iesaistītās mašīnas vadītājs. Bet līdzīgi negadījumi uz pasaules ceļiem notiek ik dienas un tos tik dikti nereklamē TV. Jefremovs ir tikai cilvēks, kura profesija ir aktieris. Katram taču sava profesija. Uz ceļiem iet bojā studenti, ārsti, dizaineri utt. u.tml. Tad jau būtu TV jāuzrāda visi, kas vainīgi CSN. Tikai godīga rīcība būtu.
4. Par savu kaiti domājot, kretinē tas, ka dažās jomās pateicoties izrakstam no mana kārtējā grupas pagarinājuma lēmuma, kuru saņēmu pa pastu, esmu zināmā mērā vismaz uz tuvāko gadu, dažās opcijās esmu kluvusi atkarīga no sava dēla. Tomēr mēs kaut kā tiekam galā tā, lai šī atkarība mums netraucētu normālai dzīvei un normālai komunikācijai ar mūsu draugiem, kā arī visam kam citam.
5. Esmu par to jau kaut kur iepriekš rakstījusi, bet esmu ar mieru pareklamēt vēl kaut ko bez AdSense reklāmām, kuras ne visi redz, jo savos datoros ir atslēguši ārējās reklāmas rādīšanos saitos. Jebkuru konstruktīvu reklāmu varu še ievietot kā rakstu un ar copy-paste variantu atkārtot kaut 10 reizes. Ja nu kādam ievajagas. Varam sarunāt. Mans telefona nr. un e-pasts uzrādās manā profilā.

Dažāda informācija

1.  Mans dēls 2jā datumā šomēnes atlidoja no nedēļu ilga ceļojuma pa Serbiju un Bosniju. Abas valstis atrodas Balkānos. Balkānu vārds reiz izskanēja loti sakarā ar Balkānu krīzi - karadarbību šaja reģionā saistībā ar Dienvidslāvijas sadalīšanos mazākās valstīs. Toreiz iejaucās ANO ar savu karaspēku miera nodrošināšanai un uzturēšanai šajā reģionā. Tas viss notika, ja nemaldos, 90to gadu sākumā, kad viss austrumu bloks juka reizē ar PSRS monstru. Kad jautāju dēlam - ANO karaspēks ir prom? - atbilde bija vienkārša - vēl ir un ilgi būs. Ja ANO no tā reģiona aizies, atkal atsāksies nekārtības un šaudīšanās. Ar daudziem it kā pamatotiem iemesliem. Šāda situācija mani biedē un drusku atgādina Afganistānu, kurā jau ilgu laiku uzturas ANO karaspēks ar savu miera misiju. Kad vienreiz tas viss beigsies un valstīs nevajadzēs kaut kādus papildspēkus, kas nodrošinātu mieru un puslīdzēju stabilitāti.
2. Televīzijā uzķēru ziņu kanālu (kaut arī ziņas esmu atradinājusies skatīties - labāk interesantas filmas, dokumentālas filmas par interesantam tēmām un reizēm tokšovus), un šajā ziņu kanālā ziņoja par to, ka Tramps un viņa ģimene bija noķēruši korona vīrusu un tagad laimīgi tikuši no tā vaļā, vienīgais - vel joprojām jāievēro daži piesardzības pasākumi. Vajprāts, kas notiek ASV. Tur no paša sākuma netika pieņemti piesardzības pasākumi un rezultāts - liela daļa iedzīvotāju aizgājuši viņā saulē ar šo vīrusu, liekas, ka pat vairāk kā visā Eiropā kopā ņemot. Esmu priecīga, ka Latvija turas no vīrusa brūvāko valstu saraksta augšgalā. Lai vai cik mums nepatika tie aizsardzības pasākumi, tie tomēr ir nostrādājuši pozitīvi.
3. Neteikšu, ka dokumentālās filmas un tokšovi mani aizrautu. No bērnības, jaunības atceros, ka dokumentālās filmas bija neinteresantas un pārbāztas ar ideoloģiju. Tagad ir savādāk un tēmas ir tik dažādas un interesantas, ka beidzot ar prieku skatos šīs filmas un uzzinu daudz kā jauna. Par tokšoviem runājot - latviešu variantu neesmu uzķērusi, angliskos neskatos, jo nesaprotu runāto, tādējādi atliek vienīgi krievu. Tad nu tos skatos. Tiesa, ne visus, tik tos, kuros izvirzītā sarunas tēma liekas interesanta un skatīšanās vērta.

Pēdējā laikā daudz domu

1. Koronas vīruss jau ir aprakstīts, "apmuļlāts" visos iespējamos saitos. Pat FB, kurā ilgstoši nebija iespējams lasīt ko citu, kā vien viedokļus par šo vīrusu un reakciju uz to. Man ir apnicis uzbāzties ar savu viedokli, neizplūdīšu.

2. Tagad FB "uzpeldējis" jautājums par homoseksuāļu tiesībām. Ja viņi nebļaustītos uz katra stūra un nerīkotu katru gadu praidus, es viņus uztvertu mierīgāk. Katra cilvēka seksuālās vajadzības ir viņu pašu darīšana. Nav ko tās afišēt un uzstiept citiem. Manuprāt, praidi ir tikai un vienīgi klaja izrādīšanās un "uzbrauciens" tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām. To es neatbalstu. Var taču atrast citus ceļus savu tiesību atzīšanai un visiem būtu miers. Nebūtu sabiedrības dalīšanās un tradicionālo ģimeņu noliedzošās attieksmes. Ar šiem praidiem tiek panākta vienīgi un tikai negatīva attieksme pret sevi un pazaudēta izpratne par dažādību. Ar invalīdu atzīšanu ka normālu sabiedrības sastāvdaļu taču reiz gāja pagrūti, tikai invalīdi nerīkoja gājienus, bet lēnām un pamazām mainīja citu cilvēku viedokli par sevi, kas atsaucās arī likumdošanā. Es drīzāk apbrīnoju un cienu invalīdus, kuri atraduši savu vietu dzīvē un aktīvi iesaistās visās sabiedrības norisēs.

3. Nezinu, kāds būs jaunais Rīgas mērs. Kaut kā bija ierasts, ka ilgus gadus šajā amatā bija Ušakovs. Bet viņa laiks acīmredzami ir beidzies. Tāda nu ir tā dzīve. Atceros vēl tos laikus, kad pilsētas mērs bija Rubiks. Viņa aktivitātes un idejas pilsētvides sakārtošanā izraisīja pozitīvu tautas rezonansi. Klīst runas, ka viņš uz darbu brauca ar sabiedrisko transportu, nevis ar kādu tur vieglo mašīnu. Šīs runas (tiesa, pārbaudījusi neesmu, nav sanācis) paaugstināja Rubika reitingu rīdzinieku acīs. Ar domu - nav izlēcējs, pašlabuma meklētājs un īstens pilsētas tēvs. Tomēr, kolīdz viņš aizgāja Lielajā politikā - šluss un āmen. Tur viņš nebija vietā un no viņa darbības neilgs laiks cietumā vien sanāca. Būtu labāk palicis Rīgas mēra amatā, kur viņš tiešām iederējās un, kā dzirdēju atsauksmes arī no citiem, viņš bija labs mērs.

4. Tā arī neesmu sapratusi - vai šīs Rīgas domes vēlēšanas bija ārkārtas vai regulāras. T.i. vai bija pienācis likumā noteiktais mirklis mainīt pilsētas vadību. Ja pareizi esmu piefiksējusi, visā Latvijā pašvaldības tiek pārvēlētas apmēram vienlaicīgi. Pagaidām nejūtu kustību šajā virzienā man tuvumā esošajās pašvaldībās.

5. Par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem esmu daudz un dikti rakstījusi. Ar vienotu domu - pārskatīt visas bērnu audzināšanas metodes. Pati no saviem bērnības un pusaudža gadiem atceros, ka mēs brīvdienās un citās brīvās dienās spēlējāmies pagalmā un bijām pagrūti sasaucami nākt mājās uz vakariņām, mācību stundu gatavošanu, gulētiešanu. Pusaudžu gados vispār "klenderējām" pa pilsētu, braucām uz Jūrmalu un citādi izklaidējāmies pilsētā. Mājās atgriezāmies reizēm tikai pašā vakarā. Un pa dienu nebijām sazvanāmi, vecāki uztraucās no neziņas - cikos un kā atvase parādīsies? Mobilo telefonu jau nebija un ne katrā dzīvoklī bija stacionārais telefons. Mums nebija, ja ko vēlējos pateikt mammai vai tētim, nācās zvanīt kaimiņiem un lūgt, lai tie rāpjas stāvu augstāk, lai pasauktu pie telefona kādu no maniem vecākiem. Nācās zvanīt no telefona būdiņām, kur īsa saruna maksāja 2 kapeikas. Bet tomēr vairumā gadījumu par šo zvanu tika vienkārši aizmirsts. Bija interesantākas lietas, ko darīt. Tomēr nekas ļauns ar mums nenotika, vecāki arī kaut kā tika galā ar saviem uztraukumiem, ja mēs pārrodoties izstāstījām savus piedzīvojumus dienas garumā (tik daudz stāstījām, lai vecāki nomierinātos, par spīti tam, ka daudz arī tika noklusēts - ko nu uztraukt večus, viss taču ir ok).

Vēlreiz par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem

Laikam atkārtošos, jo apmēram par šo, ko gribu tagad teikt, esmu rakstījusi šeit un šeit. Tomēr ir palicis kas neizteikts.

Pie mums un laikam arī visā pasaulē cīnās par bērnu tiesībām uz bērnību, viņu izglītošanos mācību iestādēs utt. Par kaut nelielu pienākumu daļu ģimenē, ikdienas mājas solī tiek stipri piemirsts, noklusēts. Bet bērnam taču ir ne tikai viņa tiesības rotaļāties, izbaudīt bērnību, mācīties kādā mācību iestādē - viņiem ir arī kādi sīki mājas soļa pienākumi ģimenē. Piemēram, novākt aiz sevis rotaļlietas pēc tam, kad tās vairs nelieto, lielākie var palidzēt mammai kādos sīkdarbiņos majas solī - iznest šmucspaini un iemest atkritumus tiem paredzētajā konteinerā, uzslaucīt grīdas, parūpēties par mājdzīvniekiem (ja tādi ir), aiziet uz veikalu pēc maizes (ja nav pārāk tālu no mājām un ir satiksmei droša vide uz ielas) utt. Te varētu rakstīt daudz un dikti, kā bērns mājas apstākļos var reāli piedalīties mājas dzīvē un sadzīvē ar sīkiem un dažādiem pienākumiem, kas savā ziņā sagatavos bērnus turpmākai dzīvei pieaugušo vidē.

Par bērnu namos augušajiem bērniem runājot. Tiem iztrūkst šīs reizēm sīkās zināšanas par mājas soli un ikdienu. Bērnu namos ir vesels štats ar cilvēkiem, kuri praktiski visu izdara bērnu vietā. Sak, nabaga bērns, jau tāpat apdalīts un ir viens šai pasaulē. Lai jau padraiskojas un izbauda bērnību. Neteikšu, ka bērnu namā būtu salda dzīve, esmu daudz atklausījusies par tur notiekošo, bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām. Bet tieši bērnu namu audzēkņi vairumā gadījumu ir vairāk izlutināti, nekā ģimenē dzīvojošie. Vairums no viņiem aizejot no bērnu nama lielajā dzīvē jūtas un ir apmaldījusies un nezinoši sadzīviskā ziņā un viņiem ir grūtāk aklimatizēties pieaugušo vidē un sadzīvē.

Neteikšu, ka bērnu nami ir lieki. Tajos vairumā gadījumu nonāk bērni, par kuriem citam nevienam nav kam parūpēties. Tie, kas palikuši pavisam vieni plašajā pasaulē. Labi, ja kādam noveicas un viņš tiek adoptēts vai "nodots" aizgādībā. Kaut svešā ģimenē augot viņam rodas priekšstats par apkārtējo vidi un izdzīvošanu tajā, ieskaitot mājas sadzīves īpatnībām. Mājās, ģimenē dzīvojot bērns ir vairāk sagatavots patstāvīgai dzīvei nekā vairms bērnu nama audzēkņu. 

Ir vērts padomāt par to, kā sagatavot bērnu nama audzēkņus dzīvei aiz bērnu nama sienām. Veikt kaut nelielu darbaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.

Tomēr, arī ģimenē dzīvojot, gadās visādi. Pati no savas pieredzes zinu. Daudz ko mājās, dzīvojot kopā ar vecākiem, neiemācījos. Un iemesls bija ne tikai dzīve komunālajā dzīvoklī. Mani saudzēja vairāk, nekā māsu un rezultātā viņa ir saimnieciskāka par mani. Es pat ēst gatavot iemācījos pamazām un tikai pie vīra izejot. Labi, ka man dzīves ceļā gadījās vīrieši, kas mācēja un māk gatavot. Un to nu viņi man iemācīja. Māsai šo skolu nevajadzēja, viņa jau mājas apstākļos pamazām visu iemācījās un tagad dzīvo normāli attīstītu pieaugušā dzīvi. Es no viņas vēl joprojām daudz ko mācos, kaut arī viņa ir jaunāka par mani. Mani, kura ilgus gadus bija iestrēgusi psiholoģiski pusaudža, jaunieša autiņos, kaut arī pases dati rādīja pavisam citu ainu. Paldies viņai par to pacietību, ar kuru viņa mani velk reizēm pati to neapzinoties.

Vel noslēgumā gribētos pateikt - ļoti gribu pieredzēt tos laikus, kad pieaugušie pārstās 18gadīgam "bērnam" dibenu slaucīt un sāks to normāli gatavot dzīvei pieaugušo vidē, kura ne vienmēr ir skaista un rožaina. Kad bērni, vienalga kur auguši - ģimenē vai bērnu namā - būs sagatavoti dzīvei pieaugušo cilvēku dzīves džungļos.

Ir rīts un mani velk uz filozofiju

1. Nupat LETA's ziņās lasīju, ka visā Latvijā daudzās skolās trūkst skolotāji. Kur tad paliek tie, kas beidz Liepājas Pedagoģisko augstskolu un LU Pedagoģisko fakultāti? Abiturienti noteikti nav mazskaitlīgi. Šeit labi noderētu norīkojumu sistēma, par kuru rakstīju jau agrāk. Tad skolotaju netrūktu. Un nebūtu jāslēdz daudzas skolas vai arī ar rīkojumu vidusskolas jāpārveido par pamatskolām.
2. Arī ārstu daudz kur trūkst. Bet Paula Stradiņa medicīnas augstskolu taču katru gadu beidz daudzi jaunieši. Noderētu tā pati norīkojumu sistēma. Tad daudzām mazpilsētu slimnīcām un poliklīnikām nebūtu savus pacientus jāsūta uz Rīgu vai citām vietām pie pašu iestādē iztrūkstošā speciālista.
3. Par satiksmes uzlabošanu un sakārtošanu tā, lai pilsoņi no vienas mazpilsētas tiktu uz citu mazpilsētu pa tiešo, nevis veiktu kaut kādas apkārtceļu manipulācijas, arī esmu rakstījusi. Un tas pie viena nedaudz palētinātu transporta biļešu cenas. Manuprāt. Bet manis iepriekš rakstītais par šo tēmu acīmredzot lasītājiem nepatika. Tomēr - ja sabiedriskais transports cenās būtu pieejamāks, varbūt tad samazinātos privātā transporta pielietojums bez akutas nepieciešamības. Un gaiss kļūtu tīrāks. Nebūtu tik daudz izpūtes gāzu, kas rada smogu lielpilsētās.

Šis un tas

1.  Tagad ar LFFB priekšsēdi revidējam biedrības biedru sarakstu, lai būtu skaidrs, ar ko un kā darboties turpmāk. Ir vajadzīga reāla kopsapulce, lai atjaunotu pilnvaras esošai valdei, kurai termiņš "iztecējis". Pie viena var apspriest nākamās darbības biedrības esamībā. Stulbākais ir tas, ka gadiem ejot arvien grūtāk sadabūt cilvēkus uz sarunu. Daudzi ir atsaukušies, ka grib palikt biedrībā, bet uz kopāsanākšanu uzrodas visādas objektīvas atrunas. Un pārsvarā rīdzeniekiem. Interesanti, bet es no pasaules malas - Ludzas - kaut kā tieku, ja viss ir iepriekš sarunāts. Un Austris Kalniņš arī no Līvāniem tiek pie iepriekšējas sarunāšanas.
2. Fox un Fox Live kanāli rāda 3 seriālus par uzgunsdzēsējiem, viņu darbu un smago ikdienu. Tie ir Čikāga liesmās, 911 un 19.ugubsdzēsēju depo. 19.depo neesmu skatījusies, man pietiek ar pirmajiem diviem. Daudz ko jaunu uzzinu par ugundzēsēju un glābēju dienesta struktūru Amerikā. Patīk arī, ka nav piemirstas cilvēku attiecības konkrētā ugunsdzēsēju daļā. Viss šis profesijas smagums kļūst tuvāks un saprotamāks, nekā līdz šim to iedomājos. Iesaku pasekot šiem seriāliem. Katra sērija ir atsevišķs notikumu virknējums, kurā ievijas nemanāmi arī iepriekšējo sēriju notikumi. Tas padara seriālus tuvākus un cilvēciski saprotamākus.
3. Šad tad iekš draugiem.lv uzspēlēju kuģu kaujas. Spēle velk uz nostaļģiju un atgādina bērnību, jaunību, kad šī spēle arī bija modē, tik ar drusku vairāk kuģiem. Patīkami, ka ne viss vecais ir aizmirsts.
4. Pa HNH kanālu (kas ir Krevijas kanāls) sestdienās un svētdienas skatos raidījmu Sledstvije vedut...16.20. Tas ir raidījumu cikls par diezgan skaļirm kriminālnoziegumiem, kas notika padomju laikos un par kuriem zināja notikumā iesaistītās teritorijas. Pārējiem par tiem nebija nekādu ziņu. Sanāk uzzināt ko jaunu par savas bērnības un jaunības laikiem. Tas ir raidījums, par kuru centās noklusēt vissavienības oficiālā prese. Iesaku atrast laiku to noskatītes. Katrā piegājienā ir stāsts par kādu atsevišķu notikumu.
5. Gaidu pārrodamies dēlu no Balkāniem, kuros viņš apmeklēs divas valstis. Jau tagas FB ir izliktas bildes no vienas valsts. Varbūt tad izdosies viņu pierunāt atgriesties Rīgā. Mēs Ludzā dzīvojam jau gadu un kaut kas nesanāk un iet crazy. Vismaz man tā liekas. Katrā gadījumā ir jāizrunājas ar viņu.

Pēdējā laikā man no rītiem kādas idejas nāk prātā

1.  Par daudzām savām idejām un to praktisko pielietojumu esmu rakstījusi daudz. Linkot tagad neiesu, lasītāji gan jau atradīs visu manos iepriekšējos rakstos. Tik žēl, ka visi (nu, pa lielākai daļai) komentāri rakstiem ir nevis pēc būtības - par raksta tēmu, bet gan par pareizrakstību un alus bundžām attēla fonā, kur daudz nākas nevajadzīgi taisnoties. Lūgums lasītājiem - ja komentējiet, tad arī ko pēc būtības raksta tēmā uzrakstiet. Kļūdas rakstībā gan jau salabošu, bet kāda cita domas par būtību rakstā ir reizēm gana svarīgas.
2. Latvijas Fantazijas un Fantastikas biedrība pašlaik ir kur iesprūdusi, jaunā lapa nav izstrādāta līdz galam. Pasākumi arī kur iesprūduši un nenotiek vajadzīgā apmērā ar nepieciešamo atdevi. Kopā ar pašreizējo valdes priekšsēdi mēģinām ko no jauna pasākt, pārvērst un uzlabot biedrības darbību. Ceru, ka sanāks. Gan jau par šo tēmu vēl rakstīšu.
3. Ir tāda sajūta, ka Ludza ir miegaina veta. Par to jau laikam atkal esmu rakstūjusi. Nekas īpašs nenotiek. To nenotikšanu vēl veicina koronas vīruss, cīņa pret kuru uzliek dažus piesardzības aspektus. Tas, ka man gribētos, lai pilsētā notiktu kādi apmeklēti pasākumi, no manis vien nav atkarīgs. Ir jaiesaistās pašvaldībai ar savu gribēšanu vai kādām citām, ne īpaši valstiskām organizācijām. Pagaidām ir jāmeklē internetā pasākumi citās, Ludzai tuvākās pilsētās un miestos, interesantus pasākumus.
4. Kā pielauzt dēlu atgriezties Rīgā - nezinu. Pagaidām viņš ir noskaņojies un dzīvi Ludzā. Un pašai aizbēgt no Ludzas - pagaidām materiāli pagrūti, kā arī tas, ka līgums par puikas asisēšanu man ie spēkā līdz nākošā gada jūlijam. Kaut kā mums šis laiks būs jānovelk. Neliela naudiņa no valsts jau pienāk untas ir zināms atspaids majsaimniecībā, kaut arī to jau varētu nokārtot arī jebkurā citā pašvaldībā, ja kas sanāktu.
5. To, ka klimats starp Ludzu un Rīgu stipri atsķiras, konstatēju jau pagājušā ziemā. Kad Toms pirms Jaungada pasākumiem atbrauca pie mums uz Ludzu. Mums te šajā svētku starplaikā bija ziemīga ziema ar visu sniegu, Tiesa, abos svētkos sniega izpalika, bet pa vidam bija Sniegs un Ziema. Kaut žēl, ka ziemassvētki un Jaunaisgads iztika bez sniega. Un tomēr ziema pie mums bija kaut dažas dienas. Rīgā tās nebija vispār.

Šis tas no rīta

1. Uz Ludzas ziņojumu dēļiem meklēju kādus darba iespēju piedāvājumus. Pagaidām karājas tik tas sludinājums par dzērveņu lasīšanu, kur nu man ir out. Vel tur tiek piedāvāts darbs apbedīšanas birojā. Pārskatot savu garderobi šajā klimatā konstatēju, ka prezentatīvās izejamās drēbes ir maķentiņ novalkātas, aiz ko jāgaida uz oktobri, kad būs palielinātā pensija un tiks atdots viens parāds. Tad par samērīgu cenu varēšu sev iegādāties ko no apģērba un apaviem, lai varētu mēģināt pieteikties prezentatīvos darbos. Pagaidām tik atliek lauku darbi nelielos apjomos. Tik, cik spēju pavilkt.
2. FB ir pilns ar emocijām par koronas vīrusu it kā tas būtu kādas karaliskas dzimtas. It kā nebūtu vēža slimnieku, AIDS un HIV inficēto, kuru ārstēšanā ir baltie plankumi un šīs slimības pamatā ir letālas jebkurā vecumā. Tad jau jātaisa vispārēja karantīna ar tiem diviem metriem un visu pārējo uz ilgiem laikiem. Ar domu, ka tas perspektīvā iznicinās cilvēkus kā sugu. Galu galā cilvēki mirst ne tikai no slimībām. Ir ceļu satiksmes negadījumi, ugunsgrēki un cita veida negatīvi notikumi, kuru rezultātā kāds iet bojā. Pat dzīvnieku populācijas. Atceramies kaut vai lielo Austrālijas ugunsgrēku, kuru apturēt bija pagrūti un kurā gāja bojā daudzas dzīvas būtnes, kas nespēja no tā izglābties objektīvu iemeslu dēļ. Šie spontānie mežu ugunsgrēki visā pasaulē iznīcina daudz vairāk dzīvību, nekā ir iespējams izglābt. Un, manuprāt, letāluma ziņā šie ugunsgrēki paņem daudz vairāk dzīvību, nekā tas kroņa vīruss ar esošo statistiku.
3. FB diezgan bieži uzpeld valdības lamāšana par kaut ko. Un tiek aizmirsts, ka mums nu ir tāda valdība, kuru paši esam savēlējuši bieži uzķeroties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Cik no tiem tiek realizēti dzīvē? Kā reiz izteicās viens tautā zināms politiķis - kā var nesolīt! - pēcāk "piemirstot" ka solījumi ir jāpilda. Šai ziņā esmu skeptiska vēlētāja un nekad iepriekš nezinu, par ko vēlēšu pildot savu pilsoņa pienākumu.
4. Vēl drusku par karantīnām. Veikalos un mājās tas nestrādā. Tie divi metri. par veikalu īpatnībām jau rakstīju. Bet kā mājās šos divus metrus ievērot? Un pašizolācija atbraucot no ārzemēm. Tad jau cilvēkam jāieslēdzas atsevišķā telpā, jālieto naktspods vajadzību nokārtošanai un pa durvju spraugu uzpurnī jāizsniedz mājiniekiem trauka iztīrīšanai. Vai nav par šerpu? Māsa reizi pusgadā atbrauc atvaļinājumā lietas sakārtot šeit. Un to arī viņa dara, jo pašizolācijas laiks norītu viņas atvaļinājumu un lietas paliktu nenokārtotas līdz galam. Paldies dievam, ka viņa Nīderlandē dzīvo reģionā, kurš praktiski nav skarts ar to vīrusu tāpat kā mūsu Latgale (Latgalē tik dažas vietas ir skartas un arī tad nedaudz).

Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.

Neveiksmīgs mēģinājums lasīt lielās dzērvenes

Pirms pāris nedēļām pie viena no Ludzas ziņojumu dēļiem pamanīju sludinājumu, ka meklē ogu lasītājus lauku saimniecībā. Būšot jālasa lielās, selekcionētās dzērvenes. Piezvanīju un pieteicos. Tomēr kaut kādas darba iespējas un naudiņa ir vajadzīga. Man pateica, ka ogas vēl nav gatavas, būšot pēc divām nedēļām un tad man zvanīšot. Vakar vakarā piezvanija un sarunāju braukšanu šodien.

Agri piecēlos, lai izdarītu darbus kompī un savāktu lietas līdzņemšanai.

Bija ar vietējās satiksmes autobusu jābrauc uz Zilupi, kur mani autoostā sagaidīja saimnieks ar mašīnu un veda tālāk uz lauku, kurā ogas bija jāvāc. Krietns gabaliņš aiz Zilupes, praktiski pierobežā ar Krieviju. Tur mobilie sakari pārklājas - Latvijas un Krievijas. Kā saimnieks teica, labāk nezvanīt Latvijas robežās, jo varot gadīties ka sanākot, ka saruna notiek no Krievijas un tas jau sadārdzina telefona rēķinu.

Atpakaļ braukšanai sarunāju ar vienu meiteni, kas arī bija no Ludzas. Braukt nācās ilgāk, nekā uz dzērveņu lauku, toties atveda praktiski pie pašām mājām.

Ar pašu lasīšanu gāja kā pa celmiem. Iedeva spaini un maisu, kurā sabērt spainī salasītās ogas. Vēl figņu, ar kuru daudzi velk pa krūmiem un ātri salasa ogas - neērtība: ogas no krūma nenolasās visas, aparātiņš uzlasa daudz nevajadzīgās zāles tāpēc lasīju ar rokām. Un nespēju īsti saprast, kā citi tiek ar to figņu galā un nolasa ļoti daudz ogu ātros tempos. 

Lasīšana pati bija visai neērta - rāpo nu un plūc ogas. Noguru un jutos neērti citu lasītāju par saviem lēnajiem tempiem. Galarezultāts - sāku lasīt pirms desmitiem, kaut kur starp četriem un pieciem metu mieru. Pa visu dienu bija salasīti tikai 8 kilogrami ogu, kas naudas izteiksmē bija 3,60 eiro. Citi ar tiem aparātiniem rīkojoties salasīja krietni vairāk un attiecīgi arī saņēma pieklājīgu summiņu.

Biju nobriedusi braukt uz turieni arī rītu un pacensties vairāk salasīt. Piezvanīju saimniekam, lai pateiktu, ka rītu būšu. Viņš tomēr bija noskaņots uz NĒ. Motivācija - nemokiet sevi.

Katrā gadījumā, kaut arī nenopelnīju daudz, tomēr kāda pieredze radās. Un sapratne, ka no krūmiem un kokiem auglus lasīt ir vieglak un ātrāk. Jaunībā pārbaudīts. Neesmu dusmīga. jebkura pieredze ir pieredze un savu spēju izzināšana.

Par lietām, vietām un šo to citu

1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts. Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu lauku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājuši uz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamatprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilvēki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie mobilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmēr, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids. Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopšanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielāpīšana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs taču katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservējot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vīrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jāizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savādāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.