piektdiena, 2020. gada 23. oktobris

Dažādas domas par viskautko apkārt notiekošo

  1.  Vakar pa ilgiem laikiem atkal pieķēros tulkošanai. No krievu uz latviešu valodām. Teksts bija ļoti viegls un vienkāršs, bet vienalga gāja lēni. Kaut kā biju piemirsusi analogus vārdus latviesu valodā, nācās izmantot Google translate. Google tulkotājs ir uzlabojies, arī es papildināju savu vārdu un to nozīmju krājumu latviešu valodā. Tā pa īstam apķēru, ka tulkojot uz latviešu valodu, kas man ir dzimtā valoda, valodu ir japārzina ļoti perfekti, lai sanāktu perfekts tulkojums. Sapratu, ka man vēl daudz kas jāapgūst dzimtās valodas lietojumā. Un tieši literārajā valodā.
  2. Abi ar puiku vakar noklausījāmies divas mūslaiku ražojuma dziesmas par Rīgu. Puika pat apraudājās. Nezinu, kā puikam, bet manī radās doma, ka mūsu pārvākšanās uz Ludzu ir bijusi kļūda, mūsu mājas ir Rīga, mēs esam rīdzenieki pašā saknē. Vienīgais, par ko vienojamies - mēģināsim rast iespēju atgriesties lielpilsētā. Un varbūt iestāsies iekšējs miers un pat pateicība Ludzai, kas mūs uzņēma uz šo gadu, lai mēs saprastu, cik ļoti mēs esam atkarīgi no Rīgas.
  3. Daudz esam staigājuši pa Ludzu un tās apkārtni, iepazinuši šo mazpilsētu. Zināmā mērā mierīga un līdzsvarota vieta. Nav kņadas, kas ir visu lielpisētu nelaime. Pat darba dienās ir mierīgs līdzsvars bez steigas. Viss notiek, viss ir kārtībā. Bet tas kaut kā degradē, kņadai ir savs labums - tas liek sasparoties un pilnveidoties. Kaut kur dziļi zemapziņā nostiprinājusies pārliecība, ka reiz mēs atgriezīsimies Rīgā, mājās. Bet nu tas ir tikai sapņa līmenī. Pagaidām.

ceturtdiena, 2020. gada 22. oktobris

Patīkamas lietas

  1.  Man patīk, ka daudzviet uz ceļiem un ielām pilsētās notiek kārtīgi remontdarbi, nevis kārtējā bedrīšu lāpīšana. Rīga pēdējo gadu laikā ir krasi mainījusies uz labo pusi. Daudzas ielas ir sakārtotas, Daudzos pirmskara namos notiek kapitālais remonts, lai varētu piedāvāt ofisus un dzīvokļus. Ir daudz jaunu namu pilsētas centrā. Vispār kopaina vieš patīkamas cerības.
  2. Arī Ludzā notiek ceļu remontdarbi. Tiesa, pārsvarā tās ir ietves, kuras restaurē.
  3. Uz Daugavpils šosejas posmā no Rēzeknes uz Rīgu arī kādu laiku bija "korķi", jo uz tās kādu palielu posmu remontēja. Kustību gan tas tobrīd patraucēja, bet rezultāts iepriecina.
  4. Patīk atgriezties mājās no Rīgas un ievelties savā dīvānā. Ir reizes, kad man sanāk vienā dienā izbraukāt turp un atpakaļ un lielpilsētu. Vakar, piemēram, vairākas stundas braucu ar autobusu, kurš Rīgā ienāk 16.15. 16.30 satuku vajadzūgo cilvēku, saņēmu saņemamo un uzreiz uz vilcienu braucienam atpakaļ uz Ludzu. Praktiski visa diena ceļā ar maziem pārtraukumiem. Sēdvieta bija, bet kopsummā bezdarbīga sēdēšana 8 stundu garumā kaut kā nogurdina, tāpēc atgriežoties mājās dīvāns kļuva īpaši mīļš.

trešdiena, 2020. gada 21. oktobris

Kārtējais runājamais

  1.  Man nepatīk graustos atstātie nami pilsētas un laukos. Tā nav tikai mūslaiku nelaime. Arī padomjlaikos braukājot redzēju daudzas atmatā pamestas viensētas. Toreiz jaunie bēga no laukiem uz Rīgu vieglākas maizes meklējumos, vecie palika līdz mūža beigām, viensētas palika biedējot ar savām tukšajām "acīm" ēkās un atmatā aizaugušo dārzu. Tagad, nu jau gandrīz 30 gadus pēc neatkarības atgūšanas, šādas, biedējošas, ēkas parādījušās arī pilsētās. Lai savestu visas šīs ēkas lietošanas kārtībā un piedāvātu cilvēkiem dzīvei un darbībai naudiņas nepietiek. Un likumdošanā kaut kādi tabu u.tml. Toties naudiņa pietiek jaunu mikrorajonu veidošanai Rīgā, kam citam jaunam laukos un mazpilsētās. Kur te saprātīga saimniekošana?
  2. Nevaru atturēties no vispārējas tendences. Feisbukā daudz runā par koronas vīrusu, tas tagad esot mutējis un kļuvis nedaudz savādāks. Grūti pieņemt, ka šis vīruss ir slimība pati par sevi. Tikai minu - vai tas nav kāds gripas modīgais paveids? Gripa arvien jaunā mutācijā trako jau kuro ziemu, vakcinēšanās īsti neder, jo kā jau iepriekš tiku rakstījusi, pērnā gada pretgripas vakcīna neder šodienas gripas varietātei, jo vīruss ir jau mutējis un kļuvis savādāks. Ir tikai jautājums - kāpēc gripas epidēmijas laikā tiek pasludinātas vāji darbojošās karantīnas bērnudārzos, pansionātos, slimnīcās? Bērnudārza bērni sēž mājās daļēji pieskatīti, jo vecākiem tomēr ir jāstrādā, abos pārējos gadījumos - ciemiņi netiek pielaisti lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet personāls? Tad jau arī viņiem būtu jāpaliek šajās iestādēs, lai izvairītos no saslimšanas ar gripu. Bet nē - personāls nāk un iet saskaņā ar darba grafiku. Un kurš spēs noteikti apgalvot, ka šī personāla ikdienas nomaiņa pasargā pacientus un vecos cilvēkus pansionātos no saslimšanas ar gripu? Un par "uzpurņu" zemo lietderības koeficientu arī daudz ir runāts. 
  3. Veidojot secinājmus par iepriekšējā punktā izteikto viedokli - vai nevajadzētu mainīt kaut nedaudz attieksmi pret karantīnām un kovidvīrusa piesardzības pasākumiem. Ar šiem pasākumiem tiek grauta ekonomika visā pasaulē. Pat karu nevajag, tik pretkoronas pasākumus, lai daudzas ekonomikas nozares stipri pavājinātos vai vispār izzustu no pasaules ekonomiskās kartes. Kopsummā mīnusu vairāk nekā ieguvumu. Pašā Ludzā esmu novērojusi, ka šie "aizsadzības pasākumi" tiek ievēroti visai pavirši, maskas lieto retais un arī retais izmanto veikalos piedāvātos roku dezinfekcijas līdzekļus. Pie kam mums ir ĻOTI zems saslimstības līmenis ar to kroņa vīrusu. Vispār pat neesmu dzirdējusi par saslimšanu ar iepriekšminēto vīrusu. Un jāņem vērā, ka daudzi braukā pa rajonu, pat uz slimības perēkli Rīgu. 
  4. Un ja tā padomā, laikam jau iepriekš arī esmu rakstījusi, visādi vīrusi ir bijuši un būs un nāksies ar tiem cīkstēties. Bet vienalga iedarbosies dabiskās izlases nosacījums un izdzīvos tie, kam stabilāka imūnsistēma, tie, kas piestrādā pie imūnsistēmas nostiprināšanas, nevis tie, kas bailēs trīcot cikstēsies ar kaut ko vienu, nedomājot par pārējo.
  5. Laikam jau esmu par šerpu, bet mani kaitina vienas saslimšanas padarīšanu par pārāku, nekā citas. Ja savāc kopā no dažādiem medijiem tur rakstītās ziņas, tad kopsumā sanāk, ka no daudziem citiem saslimšanas gadījumiem, vispār negadījumiem uz ceļiem, gaisā un jūrā kopsumā šo pasauli atstāj krietni vairāk cilvēku, nekā no viena paša kroņa vīrusa. Vai šis vīruss ir tā vērts, lai daļēji apstādinātu vai vispār nogremdētu pasaules ekonomiku? Varbūt ir vērts padomāt par to, kā rīkoties, lai palielinātu imūnsistēmas iespējas gan cilvēkiem, gan apkaimē esošajiem dzīvniekiem?

otrdiena, 2020. gada 20. oktobris

Es laikam par daudz domāju

Tā nu sanāk, ka daudz laika pavadu mājās vai braukājot uz Rīgu darīšanās. Esmu pat pamēģinājusi pastrādāt kādus darbiņus. Par vienu jau rakstīju. Ar pārējiem pagaidām sanāk tāpat. Nu neturu es garas darba stundas un lauku darbu. Kaut kādu naudiņu jau nopelnīju un ceru, ka mans mazais pienesums lauksainiecības darbos kaut cik bija noderīgs saimniekiem.

Tāpēc joprojām esmu darba meklējumos ar cerību, ka atradīšu tādu darbu, kura veikšana apmierinās gan darba devēju, gan mani.

Pati šo ziņu nelasīju, bet dēls teica, ka viena no ASV kinostudijām taisoties uzņemt seriālu par Gredzenu pavēlnieku. Precīzāk - par to laiku, kas bija starp Hobita un Gredzenu pavēlnieka notikumiem. Ideja jau nebūtu slikta, ja vien netiktu plānotas seksa ainas un atkailināti ķermeņi. Tāda sajūta, ka autoriem nav īstas nojēgas, kas ir Hobits un Gredzenu pavēlnieks. Seksa ainas un atkailināti ķermeņi organiski iederējās Troņu spēlēs bet ne iepriekš minētajos Tolkīna darbos. Feisbukos par šo tēmu vēl nav "ieskrējušās" sarunas, bet jūtu, ka tās būs visai šerpas. Nu nevar, pat nedrīkst banalizēt kulta filmu, kurai jau ir sava vieta pasaules kultūras mantojumā. 

Pagājušajā nedēļas nogalē Ludzā bija piestājis ceļojošs cirks. Laikam tas bija pamatā manam iepriekšējam rakstam. Tas Ludzas kultūras dzīvei bija noderīgs, bet stipri šaubos, vai šis pasākums nesa kādu lielu peļņu. Tomēr Latgale ar visām Latgales finansu problēmām. 

Kaut kā nav sajūtas par latgaļu vienotību cīņā par Latgales reģionu attīstību un finansu piesaistīšanu. Labākā stāvoklī laikam ir vienīgi Daugavpils un Rēzekne kā lielākās Latgales pilsētas. Gribētos, lai pie varas esošie iedalītu lielāku naudiņu Latgales attīstībai. Ne tikai mazpilsētām, bet arī vietējiem lauksaimniekiem. Citi reģioni jau tā pat ir stipri. Vēl no padomju laikiem. Latgales pamešana praktiski novārtā ir visai neglīts mantojums no PSRS laikiem. Gribētos, lai lielie Latvijas uzņēmumi, ne tikai veikalu tīkls un benzīntanku tīkls, ienāktu Latgales laukos un mazpilsētās. Bet tas ir sapņu līmenī laikam. Es vēl līdz galam neesmu izpratusi Latgali un visu tajā notiekošo. Kaut arī gadu jau dzīvoju šeit - Ludzā.

svētdiena, 2020. gada 18. oktobris

Cirks - klauni un viss pārējais

Bernībā patika tās reizes, kad vecāki mūs ar māsu aizveda uz cirku. Bija interesanti. Bija klauni, dresēti zvēriņi, akrobāti ar sarezģītiem trikiem. Tik pamazām, pieaugot, radās daudzi aizspriedumi pret cirku. Pamēgināšu tos uzskaitīt.

  1. Visi klauni bija apmēram vienādi ar gandrīz identisku repertuāru. Izņēmums - Krievijas klaunādes zvaigzne Oļegs Popovs, kura numuri neatkārtojās katrā viņa uznācienā, bija daudz interesantu reprīžu, ne kā citiem klauniem.
  2. Manu attieksmi pret dresētiem zvēriem uz negatīvo pusi pamainīja divas PSRS laika filmas, no kurām viena saucās Strīpaino reiss, otras nosaukumu neatceros. Es saprotu, ka cirks tradicionāli ir kustībā, viesizrādes ir daudz un dikti visās malās. Un to, ka pārbraucienu laikā zvēriņi mītējas ceļojumu krātiņos pārbraucienu laikā, arī saprotu. Bet, ja cirks vairākus mēnešus uzstājas vienā vietā? Vai tiešām arī tad tam nabaga lopiņam ir jādzīvo ceļojuma krātiņa šaurībā bez iespējas izstaipīties, nedaudz pastaigāties iežogotā teritorijā? Un kurš ir dzirdējis par dzīvnieku vairošanos cirka dzīves apstākļos? Neticu, ka visi cirka dzīvnieki tiek sterilizēti. Principā, man liekas, ka cirkā pret dzīvniekiem tiek realizēts klusais terors un viņiem tiek nepārtraukti darīts pāri.
  3. Daudzi no akrobātiskiem vingrinājumiem, ko rāda dažādu valstu, tautu cirki viens no otra praktiski neatšķiras. Vai tiešām akrobātiem galvas vietā ir redīss un viņi nespēj neko jaunu ienest savā priekšnesumā? Tik atkārtot jau noslīpētas klišejas?
  4. Un man ir ļoti lieli iebildumi pret programmas pieteicēju. Īsti nevaru saprast, kas, bet viņa mirklīgā uzstāšanās starp numuriem ir bezgaršīga un pompoza.
  5. Savā ziņā man patīk, vismaz ļoti cienu, Krievijas kaķu dresētāju Kuklačovu. Nesen pa televīziju rādīja viņa māju, kurā daudzās vietās un lietās piedomāts par viņa mīluļiem tajos brīžos, kad nav jātup kaķu pārnēsamajās kastēs un kurp jādodas viesizrādēs. Es saprotu, ka viņam kā cirka zvaigznei, naudas pietiek iekārtot sev pagreznu un palielu mitekli brīžiem, kad nekur bav jābrauc. Bet patīkami un mīļi ir tas, ka ir padomāts arī par viņa uzstāšanās kolēģiem - kaķiem. Man liekas, tie šobrīd ir vienīgie cirka dzīvnieki, kuri jūtas ērti un labi un līdz ar to viņu līdzdalība Kuklačova priekšnesumos ir patiesas draudzības izpausme. Man liekas, vinnē abas puses. Ar sadarbību un mīlestību.

svētdiena, 2020. gada 11. oktobris

Brauciens uz Rīgu un kas mani tur pārsteidza

  1.  Pirmkārt mani ļoti un savā ziņā pat patīkami pārsteidza Aleksandra Čaka/Marijas ielas renovācijas jaunumi. Kad piektdienas vakarā iebraucu Rīgā, devos uz trolejbusiem, kuri pa šo ielu dodas Pļavnieku/Purvciema/Mežciema virzienā. Ar pienākušo 18.trolejbusu mierīgi pa šo ielu nokļuvu līdz Ieriķu ielas pieturai, kas reizē ir arī 11tā trolejbusa galapunkts. Nākošā dienā atkal jau ar 18to trolejbusu (kāda veiksme, jo tas pārvietojas pa man izdevīgāku maršrutu) devos uz centru, lai izkāptu pieturā, kurā A.Čaka iela krustojas ar Matīsa ielu. Man bija jānokļūst uz Kr. Barona ielu, lai pārkāptu 11tajā tramvajā lai tiktu līdz Matīsa kapiem praktiski pie Brasas stacijas. Šeit mani pārsteidza nemitīgie paziņojumi trolejbusā, ka Čaka iela ir slēgta sākot no tās krustošanās ar Stabu ielu, jo tiek veikti ielas asfaltēšanas darbi. Ko, atbraucot no kapiem un lēnām dodoties uz staciju, pārbaudīju realitātē. Ceļu būves tehniku un strādājošos cilvēkus gan nemanīju, bet iela bija slēgta līdz pat Stacijas laukumam, kurā iela sākas. Viss posms bija noklāts ar jaunu asfaltu, arī ietve sakārtota - bija saliktas ielu flīzes, kuras vieglāk nomainīt pie to bojājuma - nav viss ielas segums japārrok, tik dažas flīzes jānomaina. Biju patīkami pārsteigta par šīm pozitīvajām izmaiņām vienas nakts laikā. Bija pat piedomāts par to, kur un kā virzīt gan sabidrisko gan privāto transportu tā, lai kustība būtu ērta un neveidotos pārāk lieli "korķi" un visi varētu laikus nokļūt vajadzīgajās vietās.
  2. Otrs mans pārsteigums bija veikali. Biju Rīgā tikai dažas nedēļas atpakaļ, bet tagad konstatēju, ka daudzi veikali, kas bija veiksmīgi darbojušies daudzus gadus, nu ir aizvērušies um logos izlikts paziņojums, ka telpas tiek izīrētas. Tas radīja nepatīkamu pārsteigumu un pat zināmu nostaļģiju pēc bijušajiem laikiem. Nezinu, kas tur pie vainas, bet varbūt visu šī gada populārā vīrusa pretaizsardzības pasākumi daudzus veikalus noveda līdz bankrotam. Tiešām nezinu. Daudzi esošie veikali pārgājuši uz piecu dienu darba laiku saīsinātā režīmā. Ceru, ka tas palīdz noturēties un pastāvēt.
  3. Mani vēl patīkami pārsteidza sabiedriskajā transportā braucošās publikas apzinīgums. Jau Ludzā (un mums pilsētā nav šī vīrusa) iekāpjot vilcienā tika uzliktas sejas maskas, kas tika noņemtas tikai izkāpjot no vilciena galamērķī. Tas pats vilcienā bija arī atpakaļceļā. Pašā Rīgā, pārvietojoties sabiediskajā transportā, visi bija maskoti. Tas viss pavasarī, pirmā kovidvīrusa uzliesmojuma laikā tika ievērots visai nosacīti. Tagad, otrā uzliesmojuma laikā, cilvēki kluvuši daudz apzinīgāki un vairāk piedomā pie savas veselibas.
  4. Mani patīkami pārsteidza labvēlīgā uzņemšana vietā, kur biju sarunājusi naktsmājas, kā arī pie dēla drauga, pie kura ierados uz stundu pasēdēt siltumā, kamēr tika gaidīts vilciens. Bija sirsnīgi un labi pavadīts laiks interesantās sarunās.

piektdiena, 2020. gada 9. oktobris

Grūti pateikt, kā zemāk rakstīto nosaukt

  1.  Jaunībā un brieduma gadu sākumā negribot nodarīju pāri sev tuviem cilvēkiem un pēc tam nezināju, kā viņiem pieiet, lai atvainotos. Zināju, ka vārdiem "piedodiet, es negribēju, viss sanāca netīšām" sekos dažas audzinošas pārrunas, no kurām baidījos. Jo apzinājos savu kļūdu un nevēlējos nedz to atkārtot nedz dzirdēt garas runas kļūdas iztirzājuma sakarībā. Varbūt tieši tas radīja lielu plaisu starp man tuviem cilvēkiem un mani. Man jau nav daudz palicis to tuvāko un īpaši mīlētāko cilvēku. Tagad mēģinu šo plaisu likvidēt, sarunāties ar šiem cilvēkiem un jūtos bezgala pateicīga, ka viņi mani uzklausa, nenosoda, tik reizēm maigi atgādina, kur tā nesaprašanās radusies. Bezgala pateicīga esmu māsai, kura sarunājas ar mani, kad viņai piezvanu, un piedomā par mani, palīdz iespēju robežās. Kaut arī skaidrs, ka kopā dzīvošana vairs nav iespējama. Tomēr paldies viņai, ka mūsu māsiskās attiecības pastāv un sarunas ar viņu reizēm liek darboties straujāk un aktīvāk kāda jautājuma risināšanā. Reizēm viņas teiktais man nepatīk un liekas par asu un nevietā, bet - kad saruna ir pabeigta un atlicis laiks sarunu pārdomāt, viņas teiktais liek aizdomāties un mēģināt rīkoties. Esmu pateicīga viņai un citiem ļoti tuviem cilvekiem par reizēm skarbajiem vārdiem, kuri ir vietā un no sirds.
  2. Mēģinu šīs ģimeniskās attiecības un tuvināšanos ar vistuvākajiem cilvēkiem "iepotēt" dēlam. Bet pagaidam īsti rezultatu vēl nav. Laikam katram pašam ir jānonāk līdz ģimenes vērtības apzināšanai. Mēģinu radīt izpratni par to, ka sievas/vīrus reizēm var mainīt ka cimdus. Bet ģimene paliek, ir un pastāv. Un vienmēr būs blakus un vajadzīgajā brīdī.
  3. Esmu bezgala pateicīga tiem, kas laika gaitā kļuvuši par maniem pašiem tuvākajiem draugiem. Viņu līdzdalība manā dzīvē ir ĻOTI liela un patiesa. Un te nu ar pliku paldies nepietiks. Ja viņiem būs grūti vai kādas nepatikšanas, man ir jābūt blakus ar savām iespējām palīdzēt. Reizēm tas var aprobežoties tikai un vienīgi ar uzklausīšanu. Un tas jau ir daudz. No savas pieredzes zinu.
  4. No bērnības un pusaudžu gadiem atminos ģimenes viesību dienas. Tās varēja būt kādas dzimšanas dienas, vārda dienas, vispār nav jau svarīgs iemesls šīm svinībām. Bet bija tā, ka mes, bērni, paēdām pie kopgalda un gājām rotaļāties. Tomēr šīs rotaļas apstājād mirklī, kad mūsu vecmammu paaudze sāka dziedāt. Ne jau PSRS laikos aizliegtās dziesmas, bet bija taču arī daudz citu dziesmu, ko dziedāt. Tad "apštopējās" visa ritaļāšanās un mēs, mutes pavērusi, klausījamies šo spontāno kori un dziesmas. Tāpat atceros, ka bieži aizmigu vīru runas klausoties pīpējamā telpā. Viņus klausīties bija interesanti un priekš sevis uzzināju daudz kā jauna. Žēl. ka šī ģimeniskā tradīcija, sākot ar manu paaudzi, gājusi mazumā. Svinībās vairs nav dažādu paaudžu tikšanās, ir tikai nelielas draugu grupas tikšanās ar lielu alko piedevu. Un bez mājsaimnieces kulinārijas brīnumiem. Reiz, vēl padomju gados, galdi bija bagātīgi klāti, kaut arī neiztika bez alko. Tomēr - galdi bija bagātīgi no ēdamā un tad jau tas alko tik ļoti neiedarbojas, kā tukšā kunģī lejot un lejot tikai alko bez jebkādas citas nodarbes.

trešdiena, 2020. gada 7. oktobris

Vēl šis tas par bērniem un bērnību

 Man liekas, ka tagadējā bērnu tiesību aizsardzības sistēma, maigi sakot, stipri ieklibo. Jau agrāk esmu par visu to rakstījusi pieminot daudzus aspektus. Tagad sanak tikai pielikums pie iepriekš rakstītā.

Savulaik bērniem bija savi mazie pienākumi mājās, pie viena vecāki, vismaz jaunāko klašu skolēniem, piesekoja skolā uzdoto mājasdarbu izpildei kā arī reizēm pildīja logopēda pienākumus. Man, piemeram, tēvs stundām sēdēja blakus, lika rakstīt vārdus. Japiezīmē, ka neatsķīru t no d vārdos. Katru atseviški - jā, net ne vārdā. Ilgu laiku nespēju vārdā saklausīt pareizo burtu un rakstīju otrādi. Tad nu tēvs pacietīgi vakaru pēc vakara pacietīgi sēdēja ar mani pie rakstāmgalda un lika rakstīt vārdus ar šiem burtiem, katru reizi izskaidrojot kļūdu un liekot rakstīt no jauna, bet citu vārdu. Mani, kā jau diezgan aktīvu bērnu, šīs sēdēšanas un rakstīšanas bezgalīgā pacietībā protams kaitināja, gribējās rotaļāties. Tomēr pieaugot esmu pateicīga tēvam par viņa pacietību un garajām rakstīšanas stundām. Vairs nejaucu, kurš burts kurā vārdā rakstāms.

Tā pat jutās tie bērni, kuros jau no bērnības izpaudās kāds talants. Tagad daudzi dažāda veida mākslinieki ar pateicību atceras tos laikus, kad vecāki viņus sēdināja pie klavierēm, veda uz apnicīgam sporta nodarbībām u.tml. Bērnībā tas likās neciešami - citi bērni pagalmā spēlējas, bet tev jādara kas cits, jo vecaki tā liek. Bet šī "bīdīšana" pa lielo devusi augļus. Daudzi izaugot kļuvuši par atpazīstamiem māksliniekiem un tas viņus priecē un izskan pateicība vecākiem par viņu ieguldījumu personības veidošanās procesā. 

Šāda vecāku izturēšanās plus ārpusskolas nodarbību pedagogu darbs devis mums daudz atpazīstamu, populāru mākslinieku ar izcilām dotībām. Nevar pat salīdzināt ar šolaiku māksliniekiem. Tagad uz skatuves bieži parādās dziedātāji, kuriem nav dziedāšanas izglītīnas, ir visai vāja balss u.tt. Un tādus bīda uz priekšu un atpakaļ Lielais mārketings. Bēdīgi.

Jebkurā gadalaikā mums bija daudz lielāka brīvība. Galvenais, lai mācību stundu uzdotais būtu sagatavots un sīkie mājas darbiņi paveikti. Tad mēs kaut līdz tumsai drīkstējam skraidīt pa pilsētu, atklāt pilsētā sev ko jaunu, iet uz kino pēdējiem seansiem - nevis tāpēc, la bučoties gribētos, bet gan tāpēc, ka uz citiem seansiem biļešu vairs nebija. Un nebija mobilo telefonu, pa kuru pašā interesantākajā laikā un vietā piezvanītu mamma un dusmīgi noteiktā balsī sauktu mājās. Protams, kad atgriezāmies mājās, bija brāziens, ka par ilgu esam klenderējuši utt. Bet tas jau bija īslaicīgs brāziens un vai kādu no mums tas uztrauca? Visi esam uzauguši par normāliem cilvēkiem, ieguvuši profesijas un, mūslaiku iespēju robežās, tajās arī strādājam.

Vai bērnība bija slikta? Noteikti nee. Un mūslaiku bērnībā nejaucās nekādas Bāriņtiesas un tamlīdzīgas iestādes. Protams, gadījās arī smagu dzērāju ģimenes ar bariņu bērnu. Tās bija policijas, toreiz milicijas, uzskaitē, bet bērnus nesteidza atņemt vecākiem un sadzīt bērnunamos. Katram bērnam viņa ir svarīgāka par visu pasaulē un ir pilnīgi veinalga, ko domā apkārtējie.

otrdiena, 2020. gada 6. oktobris

Šis tas rīta agrumā

  1.  Pārlasīju savus rakstus. priecē tas, ka tie laika gaitā kļuvuši saturīgāki. Apbēdina tas, ka daudziem iepriekšējiem rakstiem komentāri ir bijuši nevis pēc būtības bet tikai un vienīgi uzbrukumi par alus traukiem manā tuvumā un mana taisnošanās par tiem. Vai tiešām tautu interesē tikai tas? Vai nav ko pateikt par raksta būtību? Gribētos konstruktīvus viedokļus rakstos. Lai veidojas interesanta diskusija.
  2. Nesen manam iemīļotajam aktierim Uldim Dumpim bija jubileja. Man šis aktieris patīk ar savu vitalitāti un katrā lomā viņš ir neatkārtojami lielisks.
  3. Neesmu pasekojusi Latvijas presei, bet skatoties TV bieži redzu, ka tiek "apmuļļāta" populāru aktieru privātā dzīve un dažas peripetijas tajā. Visai maz tiek runāts par aktieru sasniegumiem radošajā procesā. Vai tiešām masu medijiem nav nekā cita ko darīt, kā līst ievērojama un talantīga cilvēka guļamistabā? Par šo situāciju laikam jau agrāk esmu ko rakstījusi. Neatceros. Mani kaitina šī nekaunīgā līšana svešās gultās un tad "uzražots" raksts. Kā, tagad, piemēram, TV cītīgi seko tautā iemīļota aktiera Jefremova tiesas prāvai un visam tam, kas notiek ap to. Jefrenovs bija iekļuvis Ceļu Satiksmes Negadījumā, kurā gāja bojā otras iesaistītās mašīnas vadītājs. Bet līdzīgi negadījumi uz pasaules ceļiem notiek ik dienas un tos tik dikti nereklamē TV. Jefremovs ir tikai cilvēks, kura profesija ir aktieris. Katram taču sava profesija. Uz ceļiem iet bojā studenti, ārsti, dizaineri utt. u.tml. Tad jau būtu TV jāuzrāda visi, kas vainīgi CSN. Tikai godīga rīcība būtu.
  4. Par savu kaiti domājot, kretinē tas, ka dažās jomās pateicoties izrakstam no mana kārtējā grupas pagarinājuma lēmuma, kuru saņēmu pa pastu, esmu zināmā mērā vismaz uz tuvāko gadu, dažās opcijās esmu kluvusi atkarīga no sava dēla. Tomēr mēs kaut kā tiekam galā tā, lai šī atkarība mums netraucētu normālai dzīvei un normālai komunikācijai ar mūsu draugiem, kā arī visam kam citam.
  5. Esmu par to jau kaut kur iepriekš rakstījusi, bet esmu ar mieru pareklamēt vēl kaut ko bez AdSense reklāmām, kuras ne visi redz, jo savos datoros ir atslēguši ārējās reklāmas rādīšanos saitos. Jebkuru konstruktīvu reklāmu varu še ievietot kā rakstu un ar copy-paste variantu atkārtot kaut 10 reizes. Ja nu kādam ievajagas. Varam sarunāt. Mans telefona nr. un e-pasts uzrādās manā profilā.

pirmdiena, 2020. gada 5. oktobris

Dažāda informācija

  1.  Mans dēls 2jā datumā šomēnes atlidoja no nedēļu ilga ceļojuma pa Serbiju un Bosniju. Abas valstis atrodas Balkānos. Balkānu vārds reiz izskanēja loti sakarā ar Balkānu krīzi - karadarbību šaja reģionā saistībā ar Dienvidslāvijas sadalīšanos mazākās valstīs. Toreiz iejaucās ANO ar savu karaspēku miera nodrošināšanai un uzturēšanai šajā reģionā. Tas viss notika, ja nemaldos, 90to gadu sākumā, kad viss austrumu bloks juka reizē ar PSRS monstru. Kad jautāju dēlam - ANO karaspēks ir prom? - atbilde bija vienkārša - vēl ir un ilgi būs. Ja ANO no tā reģiona aizies, atkal atsāksies nekārtības un šaudīšanās. Ar daudziem it kā pamatotiem iemesliem. Šāda situācija mani biedē un drusku atgādina Afganistānu, kurā jau ilgu laiku uzturas ANO karaspēks ar savu miera misiju. Kad vienreiz tas viss beigsies un valstīs nevajadzēs kaut kādus papildspēkus, kas nodrošinātu mieru un puslīdzēju stabilitāti.
  2. Televīzijā uzķēru ziņu kanālu (kaut arī ziņas esmu atradinājusies skatīties - labāk interesantas filmas, dokumentālas filmas par interesantam tēmām un reizēm tokšovus), un šajā ziņu kanālā ziņoja par to, ka Tramps un viņa ģimene bija noķēruši korona vīrusu un tagad laimīgi tikuši no tā vaļā, vienīgais - vel joprojām jāievēro daži piesardzības pasākumi. Vajprāts, kas notiek ASV. Tur no paša sākuma netika pieņemti piesardzības pasākumi un rezultāts - liela daļa iedzīvotāju aizgājuši viņā saulē ar šo vīrusu, liekas, ka pat vairāk kā visā Eiropā kopā ņemot. Esmu priecīga, ka Latvija turas no vīrusa brūvāko valstu saraksta augšgalā. Lai vai cik mums nepatika tie aizsardzības pasākumi, tie tomēr ir nostrādājuši pozitīvi.
  3. Neteikšu, ka dokumentālās filmas un tokšovi mani aizrautu. No bērnības, jaunības atceros, ka dokumentālās filmas bija neinteresantas un pārbāztas ar ideoloģiju. Tagad ir savādāk un tēmas ir tik dažādas un interesantas, ka beidzot ar prieku skatos šīs filmas un uzzinu daudz kā jauna. Par tokšoviem runājot - latviešu variantu neesmu uzķērusi, angliskos neskatos, jo nesaprotu runāto, tādējādi atliek vienīgi krievu. Tad nu tos skatos. Tiesa, ne visus, tik tos, kuros izvirzītā sarunas tēma liekas interesanta un skatīšanās vērta.

sestdiena, 2020. gada 3. oktobris

Pēdējā laikā daudz domu

1. Koronas vīruss jau ir aprakstīts, "apmuļlāts" visos iespējamos saitos. Pat FB, kurā ilgstoši nebija iespējams lasīt ko citu, kā vien viedokļus par šo vīrusu un reakciju uz to. Man ir apnicis uzbāzties ar savu viedokli, neizplūdīšu.

2. Tagad FB "uzpeldējis" jautājums par homoseksuāļu tiesībām. Ja viņi nebļaustītos uz katra stūra un nerīkotu katru gadu praidus, es viņus uztvertu mierīgāk. Katra cilvēka seksuālās vajadzības ir viņu pašu darīšana. Nav ko tās afišēt un uzstiept citiem. Manuprāt, praidi ir tikai un vienīgi klaja izrādīšanās un "uzbrauciens" tradicionālajām ģimeniskajām vērtībām. To es neatbalstu. Var taču atrast citus ceļus savu tiesību atzīšanai un visiem būtu miers. Nebūtu sabiedrības dalīšanās un tradicionālo ģimeņu noliedzošās attieksmes. Ar šiem praidiem tiek panākta vienīgi un tikai negatīva attieksme pret sevi un pazaudēta izpratne par dažādību. Ar invalīdu atzīšanu ka normālu sabiedrības sastāvdaļu taču reiz gāja pagrūti, tikai invalīdi nerīkoja gajienus, bet lēnām un pamazām mainīja citu cilvēku viedokli par sevi, kas atsaucās arī likumdošanā. Es drīzāk apbrīnoju un cienu invalīdus, kuri atraduši savu vietu dzīvē un aktīvi iesaistās visās sabiedrības norisēs.

3. Nezinu, kāds būs jaunais Rīgas mērs. Kaut kā bija ierasts, ka ilgus gadus šajā amatā bija Ušakovs. Bet viņa laiks acīmredzami ir beidzies. Tāda nu ir tā dzīve. Atceros vēl tos laikus, kad pilsētas mērs bija Rubiks. Viņa aktivitātes un idejas pilsētvides sakārtošanā izraisīja pozitīvu tautas rezonansi. Klīdz runas, ka viņš uz darbu brauca ar sabiedrisko transportu, nevis ar kādu tur vieglo mašīnu. Šīs runas (tiesa, pārbaudījusi neesmu, nav sanācis) paaugstināja Rubika reitingu rīdzenieku acīs. Ar domu - nav izlēcējs, pašlabuma meklētājs un īstens pilsētas tēvs. Tomēr, kolīdz viņš aizgāja Lielajā politikā - šluss un āmen. Tur viņš nebija vietā un no viņa darbības neilgs laiks cietumā vien sanāca. Būtu labāk palicis Rīgas mēra amatā, kur viņš tiešām iederējās un, kā dzirdēju atsauksmes arī no citiem, viņš bija labs mērs.

4. Tā arī neesmu sapratusi - vai šīs Rīgas domes vēlēšanas bija ārkārtas vai regulāras. T.i. vai bija pienācis likumā noteiktais mirklis mainīt pilsētas vadību. Ja pareizi esmu piefiksējusi, visā Latvijā pašvaldības tiek pārvēlētas apmēram vienlaicīgi. Pagaidām nejūtu kustību šajā virzienā man tuvumā esošajās pašvaldībās.

5. Par bērniem, vinu tiesībām un pienākumiem esmu daudz un dikti rakstījusi. Ar vienotu domu - pārskatīt visas bērnu audzināšanas metodes. Pati no saviem bērnības un pusaudža gadiem atceros, ka mēs brīvdienās un citās brīvās dienās spēlējāmies pagalmā un bijām pagrūti sasaucami nākt mājās uz vakariņām, mācību stundu gatavošanu, gulētiešanu. Pusaudžu gados vispār "klenderējām" pa pilsētu, braucām uz Jūrmalu un citādi izklaidējāmies pilsētā. Mājās atgriezāmies reizēm tikai pašā vakarā. Un pa dienu nebijām sazvanāmi, vecāki uztraucās no neziņas - cikos un kā atvase parādīsies? Mobilo telefonu jau nebija un ne katrā dzīvoklī bija stacionārais telefons. Mums nebija, ja ko vēlējos pateikt mammai vai tētim, nācās zvanīt kaimiņiem un lūgt, lai tie rāpjas stāvu augstāk, lai pasauktu pie telefona kādu no maniem vecākiem. Nācās zvanīt no telefona būdiņām, kur īsa saruna maksaja 2 kapeikas. Bet tomēr vairumā gadījumu par šo zvanu tika vienkārši aizmirsts. Bija interesantākas lietas, ko darīt. Tomēr nekas ļauns ar mums nenotika, vecāki arī kaut kā tika galā ar saviem uztraukumiem, ja mēs pārrodoties izstāstījām savus piedzīvojumus dienas garumā (tik daudz stāstījām, lai vecāki nomierinātos, par spīti tam, ka daudz arī tika noklusēts - ko nu uztraukt večus, viss tacu ir ok).

piektdiena, 2020. gada 2. oktobris

Vēlreiz par bērniem, viņu tiesībām un pienākumiem

Laikam atkārtošos, jo apmēram par šo, ko gribu tagad teikt, esmu rakstījusi šeit un šeit. Tomēr ir palicis kas neizteikts.

Pie mums un laikam arī visā pasaulē cīnās par bērnu tiesībām uz bērnību, viņu izglītošanos mācību iestādēs utt. Par kaut nelielu pienākumu daļu ģimenē, ikdienas mājas solī tiek stipri piemirsts, noklusēts. Bet bērnam taču ir ne tikai viņa tiesības rotaļāties, izbaudīt bērnību, mācīties kādā mācību iestādē - viņiem ir arī kādi sīki mājas soļa pienākumi ģimenē. Piemēram, novākt aiz sevis rotaļlietas pēc tam, kad tās vairs nelieto, lielākie var palidzēt mammai kādos sīkdarbiņos majas solī - iznest šmucspaini un iemest atkritumus tiem paredzētajā konteinerā, uzslaucīt grīdas, parūpēties par mājdzīvniekiem (ja tādi ir), aiziet uz veikalu pēc maizes (ja nav pārāk tālu no mājām un ir satiksmei droša vide uz ielas) utt. Te varētu rakstīt daudz un dikti, kā bērns mājas apstākļos var reāli piedalīties mājas dzīvē un sadzīvē ar sīkiem un dažādiem pienākumiem, kas savā ziņā sagatavos bērnus turpmākai dzīvei pieaugušo vidē.

Par bērnu namos augušajiem bērniem runājot. Tiem iztrūkst šīs reizēm sīkās zināšanas par mājas soli un ikdienu. Bērnu namos ir vesels štats ar cilvēkiem, kuri praktiski visu izdara bērnu vietā. Sak, nabaga bērns, jau tāpat apdalīts un ir viens šai pasaulē. Lai jau padraiskojas un izbauda bērnību. Neteikšu, ka bērnu namā būtu salda dzīve, esmu daudz atklausījusies par tur notiekošo, bērnu un pieaugušo savstarpējām attiecībām. Bet tieši bērnu namu audzēkņi vairumā gadījumu ir vairāk izlutināti, nekā ģimenē dzīvojošie. Vairums no viņiem aizejot no bērnu nama lielajā dzīvē jūtas un ir apmaldījusies un nezinoši sadzīviskā ziņā un viņiem ir grūtāk aklimatizēties pieaugušo vidē un sadzīvē.

Neteikšu, ka bērnu nami ir lieki, Tajos vairumā gadījumu nonāk bērni, par kuriem citam nevienam nav kam parūpēties. Tie, kas palikuši pavisam vieni plašajā pasaulē. Labi, ja kādam noveicas un viņš tiek adoptēts vai "nodots" aizgādībā. Kaut svešā ģimenē augot viņam rodas priekšstats par apkārtējo vidi un izdzīvošanu tajā, ieskaitot mājas sadzīves īpatnībām. Mājās, ģimenē dzīvojot bērns ir vairāk sagatavots patstāvīgai dzīvei nekā vairmus bērnu nama audzēkņu. 

Ir vērts padomāt par to, kā sagatavot bērnu nama audzēkņus dzīvei aiz bērnu nama sienām. Veikt kaut nelielu darbaudzināšanu un sagatavošanu dzīvei.

Tomēr, arī ģimenē dzīvojot, gadās visādi. Pati no savas pieredzes zinu. Daudz ko mājās, dzīvojot kopā ar vecākiem, neiemācījos. Un iemesls bija ne tikai dzīve komunālajā dzīvoklī. Mani saudzēja vairāk, nekā māsu un rezultātā viņa ir saimnieciskāka par mani. Es pat ēst gatavot iemācījos pamazām un tikai pie vīra izejot. Labi, ka man dzīves ceļā gadījās vīrieši, kas mācēja un māk gatavot. Un to nu viņi man iemācīja. Māsai šo skolu nevajadzēja, viņa jau mājas apstākļos pamazām visu iemācījās un tagad dzīvo normali attīstītu pieaugušā dzīvi. Es no viņas vēl joprojām daudz ko mācos, kaut arī viņa ir jaunāka par mani. Mani, kura ilgus gadus bija iestrēgusi psihologiski pusaudža, jaunieša autiņos, kaut arī pases dati rādīja pavisam citu ainu. Paldies viņai par to pacietību, ar kuru viņa mani velk reizēm pati to neapzinoties.

Vel noslēgumā gribētos pateikt - ļoti gribu pieredzēt tos laikus, kad pieaugušie pārstās 18gadīgam "bērnam" dibenu slaucīt un sāks to normāli gatavot dzīvei pieauguso vidē, kura ne vienmēr ir skaista un rožaina. Kad bērni, vienalga kur auguši - ģimenē vai bērnu namā - būs sagatavoti dzīvei pieaugušo cilvēku dzīves džungļos.

otrdiena, 2020. gada 29. septembris

Ir rīts un mani velk uz filozofiju

  1. Nupat LETA's ziņās lasīju, ka visā Latvijā daudzās skolās trūkst skolotāji. Kur tad paliek tie, kas beidz Liepājas Pedagoģisko augstskolu un LU Pedagoģisko fakultāti? Abiturienti noteikti nav mazskaitlīgi. Šeit labi noderētu norīkojumu sistēma, par kuru rakstīju jau agrāk. Tad skolotaju netrūktu. Un nebūtu jāslēdz daudzas skolas vai arī ar rīkojumu vidusskolas jāpārveido par pamatskolām.
  2. Arī ārstu daudz kur trūkst. Bet Paula Stradiņa medicīnas augstskolu taču katru gadu beidz daudzi jaunieši. Noderētu tā pati norīkojumu sistēma. Tad daudzām mazpilsētu slimnīcām un poliklīnikām nebūtu savus pacientus jāsūta uz Rīgu vai citām vietām pie pašu iestādē iztrūkstošā speciālista.
  3. Par satiksmes uzlabošanu un sakārtošanu tā, lai pilsoņi no vienas mazpilsētas tiktu uz citu mazpilsētu pa tiešo, nevis veiktu kaut kādas apkārtceļu manipulācijas, arī esmu rakstījusi. Un tas pie viena nedaudz palētinātu transporta biļešu cenas. Manuprāt. Bet manis iepriekš rakstītais par šo tēmu acīmredzot lasītājiem nepatika. Tomēr - ja sabiedriskais transports cenās būtu pieejamāks, varbūt tad samazinātos privātā transporta pielietojums bez akutas nepieciešamības. Un gaiss kļūtu tīrāks. Nebūtu tik daudz izpūtes gāzu, kas rada smogu lielpilsētās.

svētdiena, 2020. gada 27. septembris

Šis un tas

  1.  Tagad ar LFFB priekšsēdi revidējam biedrības biedru sarakstu, lai būtu skaidrs, ar ko un kā darboties turpmāk. Ir vajadzīga reāla kopsapulce, lai atjaunotu pilnvaras esošai valdei, kurai termiņš "iztecējis". Pie viena var apspriest nākamās darbības biedrības esamībā. Stulbākais ir tas, ka gadiem ejot arvien grūtāk sadabūt cilvēkus uz sarunu. Daudzi ir atsaukušies, ka grib palikt biedrībā, bet uz kopāsanākšanu uzrodas visādas objektīvas atrunas. Un pārsvarā rīdzeniekiem. Interesanti, bet es no pasaules malas - Ludzas - kaut kā tieku, ja viss ir iepriekš sarunāts. Un Austris Kalniņš arī no Līvāniem tiek pie iepriekšējas sarunāšanas.
  2. Fox un Fox Live kanāli rāda 3 seriālus par uzgunsdzēsējiem, viņu darbu un smago ikdienu. Tie ir Čikāga liesmās, 911 un 19.ugubsdzēsēju depo. 19.depo neesmu skatījusies, man pietiek ar pirmajiem diviem. Daudz ko jaunu uzzinu par ugundzēsēju un glābēju dienesta struktūru Amerikā. Patīk arī, ka nav piemirstas cilvēku attiecības konkrētā ugunsdzēsēju daļā. Viss šis profesijas smagums kļūst tuvāks un saprotamāks, nekā līdz šim to iedomājos. Iesaku pasekot šiem seriāliem. Katra sērija ir atsevišķs notikumu virknējums, kurā ievijas nemanāmi arī iepriekšējo sēriju notikumi. Tas padara seriālus tuvākus un cilvēciski saprotamākus.
  3. Šad tad iekš draugiem.lv uzspēlēju kuģu kaujas. Spēle velk uz nostaļģiju un atgādina bērnību, jaunību, kad šī spēle arī bija modē, tik ar drusku vairāk kuģiem. Patīkami, ka ne viss vecais ir aizmirsts.
  4. Pa HNH kanālu (kas ir Krevijas kanāls) sestdienās un svētdienas skatos raidījmu Sledstvije vedut...16.20. Tas ir raidījumu cikls par diezgan skaļirm kriminālnoziegumiem, kas notika padomju laikos un par kuriem zināja notikumā iesaistītās teritorijas. Pārējiem par tiem nebija nekādu ziņu. Sanāk uzzināt ko jaunu par savas bērnības un jaunības laikiem. Tas ir raidījums, par kuru centās noklusēt vissavienības oficiālā prese. Iesaku atrast laiku to noskatītes. Katrā piegājienā ir stāsts par kādu atsevišķu notikumu.
  5. Gaidu pārrodamies dēlu no Balkāniem, kuros viņš apmeklēs divas valstis. Jau tagas FB ir izliktas bildes no vienas valsts. Varbūt tad izdosies viņu pierunāt atgriesties Rīgā. Mēs Ludzā dzīvojam jau gadu un kaut kas nesanāk un iet crazy. Vismaz man tā liekas. Katrā gadījumā ir jāizrunājas ar viņu.

sestdiena, 2020. gada 26. septembris

Pēdējā laikā man no rītiem kādas idejas nāk prātā

  1.  Par daudzām savām idejām un to praktisko pielietojumu esmu rakstījusi daudz. Linkot tagad neiesu, lasītāji gan jau atradīs visu manos iepriekšējos rakstos. Tik žēl, ka visi (nu, pa lielākai daļai) komentāri rakstiem ir nevis pēc būtības - par raksta tēmu, bet gan par pareizrakstību un alus bundžām attēla fonā, kur daudz nākas nevajadzīgi taisnoties. Lūgums lasītājiem - ja komentējiet, tad arī ko pēc būtības raksta tēmā uzrakstiet. Kļūdas rakstībā gan jau salabošu, bet kāda cita domas par būtību rakstā ir reizēm gana svarīgas.
  2. Latvijas Fantazijas un Fantastikas biedrība pašlaik ir kur iesprūdusi, jaunā lapa nav izstrādāta līdz galam. Pasākumi arī kur iesprūduši un nenotiek vajadzīgā apmērā ar nepieciešamo atdevi. Kopā ar pašreizējo valdes priekšsēdi mēģinām ko no jauna pasākt, pārvērst un uzlabot biedrības darbību. Ceru, ka sanāks. Gan jau par šo tēmu vēl rakstīšu.
  3. Ir tāda sajūta, ka Ludza ir miegaina veta. Par to jau laikam atkal esmu rakstūjusi. Nekas īpašs nenotiek. To nenotikšanu vēl veicina koronas vīruss, cīņa pret kuru uzliek dažus piesardzības aspektus. Tas, ka man gribētos, lai pilsētā notiktu kādi apmeklēti pasākumi, no manis vien nav atkarīgs. Ir jaiesaistās pašvaldībai ar savu gribēšanu vai kādām citām, ne īpaši valstiskām organizācijām. Pagaidām ir jāmeklē internetā pasākumi citās, Ludzai tuvākās pilsētās un miestos, interesantus pasākumus.
  4. Kā pielauzt dēlu atgriezties Rīgā - nezinu. Pagaidām viņš ir noskaņojies un dzīvi Ludzā. Un pašai aizbēgt no Ludzas - pagaidām materiāli pagrūti, kā arī tas, ka līgums par puikas asisēšanu man ie spēkā līdz nākošā gada jūlijam. Kaut kā mums šis laiks būs jānovelk. Neliela naudiņa no valsts jau pienāk untas ir zināms atspaids majsaimniecībā, kaut arī to jau varētu nokārtot arī jebkurā citā pašvaldībā, ja kas sanāktu.
  5. To, ka klimats starp Ludzu un Rīgu stipri atsķiras, konstatēju jau pagājušā ziemā. Kad Toms pirms Jaungada pasākumiem atbrauca pie mums uz Ludzu. Mums te šajā svētku starplaikā bija ziemīga ziema ar visu sniegu, Tiesa, abos svētkos sniega izpalika, bet pa vidam bija Sniegs un Ziema. Kaut žēl, ka ziemassvētki un Jaunaisgads iztika bez sniega. Un tomēr ziema pie mums bija kaut dažas dienas. Rīgā tās nebija vispār.

piektdiena, 2020. gada 25. septembris

Šis tas no rīta

  1. Uz Ludzas ziņojumu dēļiem meklēju kādus darba iespēju piedāvājumus. Pagaidām karajas tik tas sludinājums par dzērveņu lasīšanu, kur nu man ir out. Vel tur tiek puedāvāts darbs apbedīšanas birojā. Pārskatot savu garderobi šajā klimatā konstatēju, ka prezentatīvās izejamās drēbes ir maķentiņ novalkātas, aiz ko jāgaida uz oktobri, kad būs palielinātā pensija un tiks atdots viens parāds. Tad par samērīgu cenu varēšu sev iegādāties ko no apģērba un apaviem, lai varētu mēģināt pieteikties prezentatīvos darbos. Pagaidām tik atliek lauku darbi nelielos apjomos. Tik, cik spēju pavilkt.
  2. FB ir pilns ar enocijām par koronas vīrusu it kā tas būtu kādas karaliskas dzimtas. It kā nebūtu vēža slimnieku, AIDS un HIV inficēto, kuru ārstēšanā ir baltie plankumi un šīs slimības pamatā ir letālas jebkurā vecumā. Tad jau jātaisa vispārēja karantīna ar tiem diviem metriem un visu pārējo uz ilgiem laikiem. Ar domu, ka tas perespektīvā iznicinās cilvēkus kā sugu. Galu galā cilvēki mirst ne tikai no slimībam. Ir ceļu satiksmes negadījumi, ugunsgrēki un cita veida negatīvi notikumi, kuru rezultātā kāds iet bojā. Pat dzīvnieku populācijas. Atceramies kaut vai lielo Austrālijas ugunsgrēku, kuru apturēt bija pagrūti un kurā gāja bojā daudzas dzīvas būtnes, kas nespēja no tā izglabties objektīvu iemeslu dēļ. Šie spontānie mežu ugunsgrēki visā pasaulē iznīcina daudz vairāk dzīvību, nekā ir iespējams izglābt. Un, manuprat, letaluma ziņā šie ugunsgrēki paņem daudz vairāk dzīvību, nekā tas kroņa vīruss ar esošo statistiku.
  3. FB diezgan bieži uzpeld valdības lamāšana par kaut ko. Un tiek aizmirsts, ka mums nu ir tāda valdība, kuru paši esam savēlējuši bieži uzķeroties uz priekšvēlēšanu solījumiem. Cik no tiem tiek realizēti dzīvē? Kā reiz iztecās viens tautā zinams politiķis - kā var nesolīt! - pēcāk "piemirstot" ka solījumi ir jāpilda. Šai ziņā esmu skeptiska vēlētāja un nekad iepriekš nezinu, par ko vēlēšu pildot savu pilsoņa pienākumu.
  4. Vēl drusku par karantīnām. Veikalos un mājās tas nestrādā. Tie divi metri. par veikalu īpatbībām jau rakstīju. Bet kā mājās šos divus metrus ievērot? Un pašizolācija atbraucot no ārzemēm. Tad jau cilvēkam jaieslēdzas atsevišķā telpā, jālieto naktspods vajadzību nokārtošanai un pa durvju spraugu uzpurnī jāizsniedz mājniekiem trauka iztūrīšanai. Vai nav par šerpu? Māsa reizi pusgadā atbrauc atvaļinajumā lietas sakārtot šeit. Un to arī viņa dara, jo pašizolācijas laiks norītu viņas atvaļinājumu un lietas paliktu nenokārtotas līdz galam. Paldies dievam, ka viņa Nīderlandē dzīvo reģionā, kurš praktiski nav skarts ar to vīrusu tāpat kā musu Latgale (Latgalē tik dažas vietas ir skartas un arī tad nedaudz).

trešdiena, 2020. gada 23. septembris

Vēl drusku pie vakardienas

 Jā, nu sanāca man vakar ablomingo. Bet zināmā mērā otrreiz uzkāpu uz tā paša grābekļa.

Jau reizi aizbēgu no lauku mājām Iecavas pusē, jo sapratu, ka neturu lauku darbus. Ir zināma bremze ātrumā un nepierastums. Kā arī nav īstas pieķeršanās lauku darbiem strādājot priekš citiem.

Vakar domāju, ka kas būs mainījies. Bet nekā - rezultāts tas pats, kaut arī centos. Iznāca kā iznāca un tur nu neko nevar padarīt. Lai vai kā centos.

Tomēr pamazām iepazīstu lauku darbu sūrumu un spēju novērtēt tos, kas nodarbojas ar lauksaimniecisko darbību un cenšas būs saimnieki savā zemē. No sarunas ar saimnieku sapratu, ka viņam še, Krievijas pierobežā pieder lieli zemes gabali, kurus viņš cenšas izmantot pēc nozīmes - lauksaimniecībai ievērojot tirgus pieprasījumu mūsu valstī. Un arī Vidzemē viņam pieder zemes gabali, kuri tiek izmantoti lauksaimnieciskai ražošanai. 

Sveicami, ka daudz zemes pieder mūsu pašu bāleliņam un zeme tiek praktiski izmantota tieši lauksaimniecībai. Ārzemniekiem, kuri sapērkas pie mums īpašumus, īpaši jau laikam neinteresējas par sava īpašuma racionālu izmantošanu, kas nestu labumu gan pašam gan valstij. Kaut kāds nodoklis par zemi taču laikam jāmaksā un arī par ienākumiem no tās. Nezinu, bet man tā liekas.

Par vakardienu runājot. Neesmu dusmīga, ka man pateica NĒ šodienai un turpmākajām dienām. Lauku darbu pieredze papildinās kā arī savu spēju un iespēju izzināšanai ir nozīme.

otrdiena, 2020. gada 22. septembris

Neveiksmīgs mēģinājums lasīt lielās dzērvenes

Pirms pāris nedēļām pie viena no Ludzas ziņojumu dēļiem pamanīju sludinājumu, ka meklē ogu lasītājus lauku saimniecībā. Būšot jālasa lielās, selekcionētās dzērvenes. Piezvanīju un pieteicos. Tomēr kaut kādas darba iespējas un naudiņa ir vajadzīga. Man pateica, ka ogas vēl nav gatavas, būšot pēc divām nedēļām un tad man zvanīšot. Vakar vakarā piezvanija un sarunāju braukšanu šodien.

Agri piecēlos, lai izdarītu darbus kompī un savāktu lietas līdzņemšanai.

Bija ar vietējās satiksmes autobusu jābrauc uz Zilupi, kur mani autoostā sagaidīja saimnieks ar mašīnu un veda tālāk uz lauku, kurā ogas bija jāvāc. Krietns gabaliņš aiz Zilupes, praktiski pierobežā ar Krieviju. Tur mobilie sakari pārklājas - Latvijas un Krievijas. Kā saimnieks teica, labāk nezvanīt Latvijas robežās, jo varot gadīties ka sanākot, ka saruna notiek no Krievijas un tas jau sadārdzina telefona rēķinu.

Atpakaļ braukšanai sarunāju ar vienu meiteni, kas arī bija no Ludzas. Braukt nācās ilgāk, nekā uz dzērveņu lauku, toties atveda praktiski pie pašām mājām.

Ar pašu lasīšanu gāja kā pa celmiem. Iedeva spaini un maisu, kurā sabērt spainī salasītās ogas. Vēl figņu, ar kuru daudzi velk pa krūmiem un ātri salasa ogas - neērtība: ogas no krūma nenolasās visas, aparātiņš uzlasa daudz nevajadzīgās zāles tāpēc lasīju ar rokām. Un nespēju īsti saprast, kā citi tiek ar to figņu galā un nolasa ļoti daudz ogu ātros tempos. 

Lasīšana pati bija visai neērta - rāpo nu un plūc ogas. Noguru un jutos neērti citu lasītāju par saviem lēnajiem tempiem. Galarezultāts - sāku lasīt pirms desmitiem, kaut kur starp četriem un pieciem metu mieru. Pa visu dienu bija salasīti tikai 8 kilogrami ogu, kas naudas izteiksmē bija 3,60 eiro. Citi ar tiem aparātiniem rīkojoties salasīja krietni vairāk un attiecīgi arī saņēma pieklājīgu summiņu.

Biju nobriedusi braukt uz turieni arī rītu un pacensties vairāk salasīt. Piezvanīju saimniekam, lai pateiktu, ka rītu būšu. Viņš tomēr bija noskaņots uz NĒ. Motivācija - nemokiet sevi.

Katrā gadījumā, kaut arī nenopelnīju daudz, tomēr kāda pieredze radās. Un sapratne, ka no krūmiem un kokiem auglus lasīt ir vieglak un ātrāk. Jaunībā pārbaudīts. Neesmu dusmīga. jebkura pieredze ir pieredze un savu spēju izzināšana.

svētdiena, 2020. gada 20. septembris

Par lietām, vietām un šo to citu

  1.  Par telefoniem un telefonsakariem. Savā ziņā tālsarunu pieteikšana ir atmiris fakts, Vismaz mūsu republikā un apmēram kopš1989. gada. Vēl 1988,gadā, mūsu luku mājās pie Pļaviņām dzīvojot, bija jādodas uz pilsētas pastu, jāpiesaka tālsaruna ar Rīgu uz noteiktu minūšu skaitu par attiecīgu samaksu. Drīz, protams, tas beidzās, jo Lattelekom savās struktūrās veica kaut kādus pārkārtojumus. Tagad, mobilo sakaru ērā, var brīvi piezvanīt kaut uz Austrāliju no jebkuras Eiropas vietas. Bet par pašiem telefoniem runājot - reti kur ir saglabājušies stacionārie telefoni ar pa apli uzgriežamu numuru. Cilvēki pa lielo ir pārgājušiuz mobilajiem telefoniem. Un te nu ir viena īpatnība. Pat sirma vecuma cilvēki pārvalda mobilā telefona lietošanas pamtprincipus, jo jaunāks cilvēks, jo vairāk fīču viņš telefonā izmanto. Visumā, cilveki zina, kā mobilo telefonu izmantot kā saziņas līdzekli. Toties par mūsdienu jaunatni drusku jāpasmaida. Viņi vairs īsti neprot izmantot stacionāros telefonus. Ja mobilajam vispirms sastāda numuru un tikai tad paceļ klausuli, tad ar stacionāro ir otrādi - vispirms jāpaceļ klausule un tikai tad jāsastāda numurs. Vēl drusku no vēstures mūsu reģionā. Pirmie monilie telefoni, kas te parādījās, bija šausmīgi dārgi un bija čemodāniņš, kurā ietilpa klausule un numura griežamā ripa. Vēlāk, nu jau drusku lētāki, parādījās mobilie "ķieģeļi". Tik pamazām, palēnām aparāts kļuva mazāks, lētāks un jaudīgāks.
  2. Par dažām grūtībām. Es samērā bieži mēroju ceļu no/uz Ludzu. Pedējā laikā esmu ievērojusi, ka man aizvien grūtāk savākties un braukt uz Rīgu un pēc tam atpakaļ uz Ludzu. Nogurdina stundas, kas pavadītas ceļā. Stāvēt vilcienā vai autobusā gan nesanāk, jo parasti ierodos pieturā diezgan laicīgi un izdodas apsēsties. Bet vienmer, nonākot ceļa galā ir vēlme uz brītiņu atlaisties un atelsties. Varbūt savu artavu šai sajūtai dod tas fakts, ka mājās parosos un līdz veikalam izskrienu rīta cēlienā, visu atlikušo dienas daļu - dīvāns, televizors, ledusskapis, tualete. Mazaktīvs dzīvesveids.Kā arī tas, ka jaunāka nepalieku. ir jau pāri pusgadsimtam.
  3. Ievērotās pozitīvās darbības. Braukājot uz Rīgu un atpakaļ vērojams liels pilsētvides sakopsanas process. Pamatā tas skar ceļus, ielas. Noris aktīva šo vietu sakārtošana visā republikā. Nu, vismaz tajās pilsētās, kurām braucu cauri ar sabiedrisko transportu un arī pašā Ludzā. Un labots tiek kārtīgi, nevis tikai bedrīšu pielapišana. Tas priecē, jo valsts beidzot atradusi līdzekļus sakopties. (Varbūt pašvaldības, bet principā jau vienalga - satiksmes uzlabošana ir jūtama).
  4. Par karantīnām. Viss tas jampadracis ap koronas vīrusu nu nekādi nevar beigties. Man pret viņu ir kaut kādas aizdomīgas jūtas. Labi, Latvijā šis vīruss plosījās samērā nekaitīgi. Pasaules kopējā reitingā Latvija ir pozitīvisma un brīvības augšgalā. Bet mūs tacu katru gadu, katru brīdi "apciemo" kaut kādi vīrusi, kas reizēm paņem dzīvības. Varbūt ieviest vispārēju karantīnu pret vīrusiem un to izplatību tādējādi iekonservejot, apturot zināmu daļu cilvēces attīstības? Vakcīnas? Bet visi vūrusi jau mutē un nekad iepriekš nevar noteikt mutācijas veidu un tad katru gadu no jauna jaizgudro vakcīna pret vīrusu, kurš nākošajā gadā būs savadāks. Manuprāt, kaut kāda bezjēdzība.

Biedrība atkal pulcējas un spriež

 

otrdiena, 2020. gada 15. septembris

Dažas domas par to, kas pašlaik notiek

  1. Jeburās vēlēšanās jebkura parstija, cilveki tajā, cīnās par varu un visu ar to saistīto. Protams, pa šiem neatkarības gadiem pa lielo ir nomainījušās politiku paaudzes, daudzi vecā kaluma politiķi iz nogajusi mala un nodarbojas ar ko privātu un dzīvo savu, ne pārāk publisku dzīvi. Tomēr daudz kas no Latvijas pirmajiem neatkarības gadiem politikā ir palikuši un vēlētājs parastais bieži putrojas un īsti nezina, par ko balsot. Partiju programmas un turpmākās darbības uzstādījumi tomēr daudz neatšķiras. Visu izšķir sarakstā esošās personības. Vidusmēra balsotājs balso par personālijām, nevis partiju programmām. Zinu, būt par politiķi uz vadīt valsti tā, lai visiem būtu labi un būtu zelta vidusceļš, nav viegls darbs, ne velti viņiem ir tās lielākās algas. Tomēr, pie viena, gribas teikt - nu nelieniet politikā, ja izglītība to neļauj un prasmes ir visai zemas. Tagad, vismaz, LU ir kurss, kurš sagatavo nākamos politiķus, daudz ko var tīri praktiski iemācīties no tiem kolēģiem, kuri jau pietiekami ilgi "sēž" valdībā. Jebkurai profesijai bez izglītības nepieciešama arī praktiskā pieredze. Iegūs visi.
  2. Manuprāt, nepieciešams sakārtot mazpilsētu biežāku saskarsmi ar Rīgu. Vilciens vai autobuss - nu, kāda tur starpība. Savādāk sanāk, ka mazpilsētas zināmā mērā ir atrautas no visiem politiskajiem, ekonomiskajiem un citiem procesiem. Protams, ir telefona sakari, bet problēmas jau tas neatrisina. Tas ir dudzšķautnains jautajums. Arī darba jautājums. Daudzi no vienas mazpilsētas brauc uz citu, tuvako mazpilsētu, lai atrisinātu šo darba jautājumu. Vai ir tik grūti mazpilsētās atvērt kādus valstij būtiskus uzņēmumus? Vai arī piešķirt šīm pašvaldībām līdzekļus kādas programmas izstrādei? Kā arī beigt bezjēdzīgo taupīpas režīmu un palielināt sabiedriskā transporta kustību starp pašvaldībam, pilsētām Latvijā? Ja nepietiek ar pasažieru iemaksām, vi tad mūsu valsts ir tik nabaga, ka nevar līdzfinansēt satiksmi valstī?

ceturtdiena, 2020. gada 10. septembris

Dažas domas rīta agrumā

  1. Lasa mani daudz, tik komentāri izpaliek. Vai tiešām visiem viss apmierina manos tekstos un nav ko iebilst vai piebilst? Feizbukā šajā ziņā lielāka aktivitāte, kaut arī FB man nepatīk un to izmantoju ļoti šaurā aspektā.
  2.  Daudzus saitus pārskatot, rodas sajūta, ka bez dzeltenās preses un koronas vīrusa nekas vairāk nepastāv. Visi "cepjas" gar publisko personu privāto dzīvi un vīrusa esamību. Tāda sajūta, ka pasaule apstājusies un nekā cita vairs nav.
  3. Ne reizi vien esmu teikusi, ka Ludza mani sāk kaitināt. Pilsētele ar gandrīz 8 tūkstosiem cilvēku, kur rads rada galā. Man pūlas iestāstīt, ka še pilns ar dzērājiem un narkomāniem (pierobežas pilsētelē daudz vieglāk sadabūt kontrabandas preci, nekā kur citur, vietējie zina ceļus un neceļus kā Terehovā apiet oficiālo muitu un likuma radītās nepatikšanas). Dažus dzērājus un bomžus esmu manījusi - tos zina visa pilsēta, jo viņu nav daudz. Narkomānus gan nav izdevies sastapt. Varbūt nemāku tos atpazīt.
  4. No baumām dzirdēju, ka esmu jau ierakstīta vietejos dzērājos. Apmeram kā šeit laiciņu atpakaļ. Nesāku taisnoties. To, ka dēlam kopš pasķiršanās ar viņa pasiju ir pārgājusi patika izkustēt no mājas bez īpašas nepieciešamības, nevienam neieskaidrosi. Un tas, ka veikalā nopērku aliņu viņam (tiesa, pirms tam viņš ļoti pārliecina, ka vajag), nevienu neinteresē. Redz to, ko redz un viedoklis gatavs. Un ej nu iestāsti, ka neesi rūtaina govs.
  5. Pa šiem drusku vairāk kā diviem gadiem pamazām tieku vaļā no parādiem, kurus neapdomīgi uztaisīju bagātajos gados. Maz ir palicis. Ceru, ka dēlam spēšu atstāt parādiem neapgrūtinātu naudas mantojumu.
  6. Vasara paskrējusi aulekšiem. Tikko bija ceriņziedu laiks bet nu jau septembris pilnās burās. Kur palikušu jūnijs, jūlijs un augusts? Bērnībā, jaunībā vasaras likās mūžību garas. Jo vairāk gadu, jo ātrāk skrien laiks.
  7. Joprojām meklēju darbu pēc savām spējām. Pagaidām neizdodas. Ludzā ik pa brīdim kādā veikalā parādās sludinājums uz durvīm, ka tiek meklēta pārdevēja vai kasiere. Man tas diemžēl ir garām. Negribu krāmēties ar svešu naudu un precēm, kas reizēm mājās pietrūkst. Negribu krista kārdināšanā un iekulties nepatikšanās. Citus piedāvājumus pagaidām nemanu. Būs jāpaskatās, kas darās Rēzeknē šajā jautājumā, jo Rēzekne ir pusstundas braucienā ar autobusu no Ludzas.

trešdiena, 2020. gada 9. septembris

Par padomjlaikiem

Feizbukā "panesusies" diskusija par padomjlaikiem. Nesākšu tos īpaši cildināt. Tikai pamēģināšu tos salīdzināt ar mūsdienām.

Mēs augām, dzīvojām tajos laikos, kad mājās runāja vienu, uz ielas, skolā, darba vietā ko citu (stukači bija visās iespējamās darbavietās). Tomēr bija zināma stabilitātes sajūta. Zinajām, ko no valdības gaidīt, zinājām kādas būs cenas veikalā un ko var dabūt tikai "zem letes". Zinājām, ka uz ārzemēm dodoties ekskursijas braucienā cilvēku parasto stūra mājā pārbaudīs, apkraus ar jautājumiem. Un ekskursijās laida vispirms uz Eiropas socvalstīm un tikai tad, pēc ieskatiem, palaida uz kādu no kapvalstīm. Protams, šajās ekskursijās bija iegrožota pārvietošanās un kontaktu ar vietējiem iespējamība. Bet tomēr bija iespēja redzēt pasauli ārpus PSRS.

Mēs zinājām, ka mācīties un ārstēties varam par brīvu. Protams, kukuļošana pastāvēja arī tajos laikos, bet nebija tik acīmredzama un bezkaunīgi uzkrītoša. Tagad maksā ne tikai par ārstēšanos un mācīšanos, bet arī gatavo vidusmēra aploksni. Un tas ir norma. Valsts cīņa pret aploksnēm ir vienkārši "ķeksīša" līmenī. Jo neviens nebaidās. Sodi par kukuļošanu ir paviegli. Bet tolaik varēja arī uz Sibīriju nokļut. Un šis arguments jau ir nozīmīgs.

Ja ievērojām spēles noteikumus, varēja puslīdz droši izdzīvot un dzīvot. Valdība bija stabila, likumdošana stabila un nemainījās pēc mēness fāzēm. Tagad - ievēli nu to valdību. Katra jauna valdība kaut ko droši ka grozīs likumos, līkumos konkrētībā un aizmirsīs, ka arī vēlētājiem vajadzīga kaut kāda stabilitāte, nevis tikai solījumi. Un tad nav ko brīnīties par neapmierinātības pilnām protesta akcijam un tamlīdzīgām būšanām. 

Jaunatnei, kura studēja, bija skaidrība, ka viņiem pēc studiju beigšanas būs garantēta darba vieta. Varbūt ne tieši Rīgā, bet būs. Piecus gadus, kas jāatstrādā par izglītošanos. Un šo gadu laikā varēja, ja gribējās, pameklēt darba vietu kur citur. Noteikti nebija ar diplomu zobos jāskraida pa pasauli darbu meklējot. Lidz ar to darbavietās bija garantija, ka ik pa brīdim "ieplūdīs jaunas asinis" ar jaunam idejam un jaunu pieeju darāmajam. No tagadējiem laikiem atceros, ka reiz Liepājas pedunstutūtam bija prakse dzēst studentu kredītus, ja tie piecus gadus nostrādā specialitātē. Nezinu, kā ir tagad.

Par vienu jautājumu man mūslaikos ir neskaidrība. Laulības parasti notika kādā valsts iestādē, tur pat tās šķīra, ja prasīja situācija. Tagad daudzi laulājas baznīcā, bet šķiras valsts iestādē. Cik zinu, baznīcā veiktā laulībā ir uz mūžu un nešķirama. Gadus atpakaļ, sekojot līdzi laikam, baznīca pieņēma lēmumu ģimenes izjukšanas gadījumā oficiāli to uzskatīt par spēkā neesošu, ja abas puses ierodas laulību vietā un izsaka savu vajadzību. Kā ir tagad, nezinu. Un vai pasaulē un mūsu valstī šo punktu ievēro?

Par baznīcu runājot - liela daļa mūsu valstsvīru ir uzauguši padomjlaikos ar padomjlaikos iegūtu izglītību un attieksmi pret baznīcu. Man īsti nepatīk un kaitina tas fakts, ka tagad, šajos laikos, valstsvīri pēkšņi ir kļuvuši dikti ticīgi un bariem dodas uz baznīcu dažādos valsts svētkos vai kā citādi. Izskatās pēc kažoka mešanas uz otru pusi un neraisa ticību viņu pēkšņajai dievticībai.

otrdiena, 2020. gada 8. septembris

It kā daudz kas

  1.  Domājot par savu dzīvi līdz pat šim vecumam saprotu, ka esmu dzīves laikā pieļāvusi daudzas kļūdas un likusi saviem tuviniekiem vilties daudzās lietās. Viņi man ir ticējuši un uzticējušies bet esmu pievīlusi. Ne tikai mūžībā aizgājušos vecākus bet arī dēlu. Esmu mēģinājusi sakārtot sevi un savu dzīvi nepievēršot vai maz rēķinoties ar tiem, kas man blakus un mīl mani. Tagad, kad vecums jau ir pāri pusgadsimtam, mēģinu savas kļūdas mazināt, kā salabot attiecības ar tiem, kas vēl palikuši man blakus. Smagi iet, bet ko lai dara. Uzticēšanos ir viegli pazaudēt, bet atgūšana vienmēr rada grūtības.
  2. Reizēm, kad dienas rosīšanās pa un ap dzīvokli ir drusku apnikusi, paskatos televizoru. Kaitina reklāmas, kas raidījuma vidū tiek rādītas un reizēm ilgst minūtes desmit. Pa to laiku paspēju vēl ko pie mājas padarīt vai kā citādi aizpildīt laiku. Vienīgais kanāls, kurā iztrūkst reklāmu, ir krievu TNT. Tajā var paskatīties mūslaiku krievu detektīvus bez reklāmas pauzēm. Skrējiens uz tualeti vai uz balkonu uzpīpēt sanāk uz sižeta rēķina un tad ir jāmēģina tikt līdzi notiekošajam. Vieglāk ir skatīties filmas datorā - tur iztrūkst reklāmu un filmu nopauzēt var jebkurā brīdī, kad nepieciešamība liek atrauties no filmas. Tikai nelaime tā, ka mani laptopi viens pēc otra "nomira" dabiskā nāvē, un tagad dators ir jādala ar dēlu. kamēr radīsies iespēja tikt pie sava laptopa.
  3. Daudzi no interneta lietotājiem patlaban no draugiem.lv "pārvākušies" uz FB ar motīvu - tur vairāk tautas un komunikācija savādāka. Esmu abos un man šī draugu būšana liekas tuvāka un saprotamāka. Pārskatāmāka. Daudzi mani paziņas ir tur palikuši šī paša iemesla dēļ. Un redzu, ka tur diskusiju grupās aktivitāte nav mazinājusies. Tiesa, pa draugiem.lv vairāk rosās vidējā un vecākā gadagājuma cilvēki, jaunatne vairāk pa FB, viņiem tur atkal vieglāk un saprotamāk. Pie vainas laikam angļu valoda, kas mūsdienu jaunajai paaudzei ir daudz saprotamāka, nekā manai paaudzei. Un FB piedāvā iespēju komunicēt šajā valodā. Tiesa, nedaudz (tas drusku par maigu teikts) kaitina tas, ka latviešu zēni un meitenes savā starpā reizēm komunicē nevis dzimtajā, latviešu, valodā, bet anglu valodā. Tad reizēm "uzsprāgstu" un strīdos par dzimtās valodas nelietošanu. Var jau mani saukt par piekasīgu tanti, bet dzimtā valoda vienmēr būs prioritāra, pārējās svešvalodas - pakārtotas. Reiz jau par to rakstīju un diezgan smagi.
  4. Lielumlielais vairums interneta onlainspēlētāju spēlē speles, kurās tiek šauts un notiek arī cita veida vardarbība. Tie pārsvarā ir junieši, vai tie, kuriem ap 30. Man pašai labāk patīk mierīgākas onlainspēles. Savu paziņu lokā zinu tādus, kas no onlaink­āršu spēlēm "nelien laukā" un pat ar to naudiņas sapelna. Man pašai patīk reizem uzspēlēt "kuģīšus", kurus piedāvā draugiem.lv. Pirms tam spēlēju fermu, kuru piedāvāja gan draugiem.lv gan arī inbox.lv. Mierīgas spēles, bez vardarbības um samudžinātiem "kvestiem". Tiesa, uz mums, kas spēlē šīs mierīgās spēles, skatās kā uz dinozauriem. Nu, bet gaumes izvēle. Un reizem ienāk prātā - jaunā paaudze ir tieši tāda, kādu nu mēs to esam izaudzinājuši....

pirmdiena, 2020. gada 7. septembris

Daži nezinu un varbūt

  1. Rakstu samērā daudz. Citreiz dažus mēnešus nemaz, citreiz katrā mēnesī ir vairāki raksti. Par dažādām tēmām. Komentēru ir pamaz. Galvenokārt tie attiecās uz manu pareizrakstību un alus bundžām fonā vai man rokā. Parasti tie bija aizrādījums un taisnošanās. Par nopietnākām tēmām tik daži komentāri, kas neprasa atbildi vai arī nezinu, ko un kā atbildēt. Vai tešām mani lasošai tautai nav ko iebilst/piebilst pie manis izteiktām nopietnākām domām?
  2. Pamazām, kad "uzpeld" vai pati savus rakstus caurskatu, laboju tās drukas kļūdas, par kurām tika pelnīti aizrādīts. Ceru ka pamazām salabošu. Ar pārlinkošanu ir drusku savādāk. Tekstos ir daudz linku, kas "aizved" uz LFFB lapu, bet tie ir novecujuši un aizved nekurienē. Lapa ir mainījusi savu dizainu un līdz ar to arī linki uz tekstiem ir savādāki. Tuvākā laikā sazināšos ar lapas pašreizējā dizaina autoru un noskaidrošu, kādas izmaiņas ir vēl paredzētas un tad sākšu pārlinkot pamazām.
  3. Patlaban mans blogs ir piesaistīts AdSense reklāmām, kuras redz tie, kas nav atslēguši reklāmu opciju savā blogā. Var jau būt, ka savā tekstu sadaļā neatteikšos no kāda pasākuma vai lietas pareklamēšanas. Ne jau par velti, par ko simbolisku. Bet par to rakstiet privāti uz tulkotekstus@gmail.com vai zvaniet uz manā profilā norādīto telefona numuru. 
  4. Varbūt palikšu vēl kādu laiku Ludzā, kaut arī sirds velk atpakaļ uz Rīgu. Ir daži iemesli, kuru dēļ man tuvākajā laikā Rīga kā mītnes vieta "nespīd". Dēls negrib uz Rīgu, viņam pietiek ar tiem dažiem izlēcieniem uz lielpilsētu no kuriem viņš atbrauc ar "tuvākā laikā negribu, man tā vieta ir līdz kaklam" sajūtu. Un pie viena puika šeit ir noformēts par manu asistentu dažiem nepieciešamiem gājieniem. Līgums ir līdz nākošā gada jūlijam. Varbūt pēc tam kas mainīsies. Nezinu.
  5. Ja izdotos no pašvaldības saņemt kādu pašvaldības dzīvoklīti, varbūt tas ko mainītu. Pagaidām rādās, ka te visa dzīvojamā telpa ir prihvatizēta un izpirkt kādu dzīvokli nav mūsu finansu robežās. Tam traucē arī vēl līdz galam nenomaksātie banku parādi, kuros abi esam muļkīgi iegrābušies bagātajos gados. Mani vismaz virzās uz likvidācijas pusi pa daļām tos atdodot. Nezinu, kā ar tiem sastāv dēlam. 

piektdiena, 2020. gada 4. septembris

Alkoholisms un narkomānija

1. Visās pasaules valstīs par alkoholiķiem un narkomāniem ir pieņemts uzskatīt tos, kas šīs apreibinošās vielas uzņem lielos daudzumos. Tādos, kas traucē darbam un sadzīvei. Bet jebkurš narkologs jum pateiks, ka alkohols un tabaka ir tādas pat apreibinošās vielas, kā visas citas, kuras ļoti daudzās vietās ir aizliegtas un jebkurā valstī tiek ievestas kā kontrabanda.

2. Manuptāt, alkoholiķis un narkomāns ir jebkurs no mums pat ja alkoholu un cigaretes lieto tikai svētku dienas un dienās retās. Tātad atkarīgais. Ja ir vēlme uzturet sabiedrību veselu un brīvu no alko un narko atkarības, būtu jāaizliedz arī alkohols un tabaka visās tas izpausmēs.

3. Tas, protams, neapturētu nelegālo alko un tabakas plūsnu uz valstu robežām. Visa narko nelegalitāte darbojas un darbosies tik ilgi, kamēr tas kādam būs izdevīgi. Lai vai cik cītīgi un godīgi darbotos muitnieki uz robežām, tā ir tikai maza daļiņa no visas narko plūsmas, kuru izdodas apturēt. Narko bonzām jau sen ir izstrādāti ceļi un neceļi, kā savu "produkciju" nogādāt kādā konkretā vietā.

4. Muitā uzķeras tikai "sīkās zivis". Ja visas pasaules valstis kārtīgi un nepiespiesti u.c.tml. uzspiestu uz visiem narkotisko un apreibonošo vielu ražotājiem, sabiedrības veselības jomā būtu lielāks ieguvums. Bet, par nožēlu, alko un tabakas tirdzniecība ienes katrai valstij palielus nodoklus, arī noķertie citu narkotisko vielu pārvadātāji sodos valstij ienes palielu naudiņu. 

5. Tādējādi, manuprāt, ir pašā saknē jāmaina valsts attieksme pret jebkuru apreibinošu vielu. Neņemot vērā attiecīgā pilsoņa vecumu un dzimumu. Un ir japieņem konkrēti mēri pret jebkuru apreibinosu vielu ražotāju. Galu galā, arī tas, kurš iedzer un uzsmēķē tikai svētku dienās un citās brīvdienās, ir šo apreibinošo vielu atkarīgais. Ta nu tas ir.

6. Un pie viena katrai valstij būtu cītīgāk jāpiedomā pie tā, kā nodoklos un PNV iegūtu naudiņu nebendējot tautas veselību. Bet tas laikam ir par daudz prasīts no politiķiem. Tiem jau sava kabata tuvaka.

Seriāls "Kā jums pakalpot"

Diezgan pavecs angļu seriāls, ko tagad ap 16.00 rāda TV6. 70to gadu beigu vai 80to gadu sākuma. Reiz jau rādīts Latvijas TV un ir tulkots latviesu valodā. Kvalitatīvi ierunāts. (Par Gredzenu pavēlnieka triloģijas tulkojumu un ieskaņojumu latviešu valodā man joprojām ir iebildumi un nespēja šo triloģiju skatīties latviesu valodā ieskaņojuma zemās kvalitātes dēļ). 

Darbojas dažādu paaudžu aktieri un ir iespējas izpausties vecākā gadagājuma aktieriem. Humors tīri angliski šarmants. 

Visa darbība noris lielveikalā. Pārdevēju savstarpējās attiecības, ekscesi pircēju apkalpošanā, darbinieku saskarsme ar lielveikala administraciju. It kā nekas īpašs, bet viss norisinās šarmanti un eleganti.

Ir vērts skatīties. Laba atpūta. Neesmu skatījusies, bet varbūt arī torentos var atrast. Bet nu katrā gadījumā Latvijas televīzija, TV6 ap 16iem.

otrdiena, 2020. gada 1. septembris

Šī gada 1.septembris un citas domas

  1.  Rīgā parasti ap šo laiku var redzēt daudz bērnu svētku drānās un ar krāsainiem puķu pušķiem. Es šorīt redzēju maz sapucētu bērnu ar puķu pušķiem dodoties uz skolu, kaut arī bērnu un pusaudžu manā galā ir padaudz. Var jau būt, ka abās Ludzā esošajās skolās 1.septembra pasākumi sākas drusku vēlak. Un daudzus skolasbērnus uz abām blakusesošajām Ludzas skolām no attālākiem rajoniem atved laicīgāk ar skolas autobusu, kuru, starp citu, es savā galā nemanīju. Tiesa, abas skolas atrodas praktiski netālu no manas dzīvesvietas kaut kur pa vidu starp manu māju un staciju. Jāpiezīmē, ka tās ir vienīgās skolas Ludzā. Citu vienkārši nav. Laikam nav vajadzības, pie bērnu skaita pilsētā pietiek ar šīm divām ēkām, kurām ir kopīgs sporta laukums (Būtu ļoti interesanti uzzināt, kā skolas sadala sporta laukumu stundu sarakstus plānojot).
  2. Šonedēļ paiet gads, kā mēs esam pārvākušies uz Ludzu. Puiku nemaz nevelk atpakaļ un Rīgu. Man gan šāda vēlme reizēm uzpeld, kad uzzinu par kādiem pasākumiem Rīgā vai tās tuvumā. Vēl īsti neesmu tikusi skaidrībā, kā savu laiku saplānot, lai varētu kādu no šiem pasākumiem apmeklēt. Par cik dēls ir noformēts vietējā socdaļā kā mans asistents, kuram mani jāpavada uz dažādām vietām, ieskaitot pasākumus un tas ir jāatspoguļo papīros uzrādod konkrētu stundu skaitu katram gājienam gan uz oficiālām iestādēm, gan pasākumiem (kuri nedrīkst pārsniegt 2as stundas nedēļā) ir krietni jāpiedomā pie visādām kustībām un pasākumiem. Labi vēl, ka jāuzrāda tikai oficiālo iestāžu apmeklējuma čeki un vilciena biļetes, ja tā oficiālā iestāde ir Rīgā.
  3. Savās pastaigās Ludzu laikam esmu iepazinusi krietni daudz, sāk apnikt. Tāda pusaizmigusi mazpilsēta, kurā nekas dižs nenotiek. Pēc kaut kā vairāk jābrauc uz Rēzekni, Daugavpili vai Rīgu. Vienīgais, kas kretinē šajā situācijā ir ceļa nogrieznis vairāku stundu garumā (vienīgi Rēzekne ir apmēram pusstundas attālumā). Citādi - man ceļš ir par brīvu visā republikas teritorijā.
  4. Brīvdienās bija atbraucis Toms, varbūt nedaudz vēlāk saņemšu bildes no viņa fotoaparāta ar iepriekš neredzētām Ludzas ainavām.

svētdiena, 2020. gada 23. augusts

Lietaina rīta pārdomas

  1. Grūti pateikt, kas mani uztrauc vairāk - zināma reālās dzīves komunikācija ar draugiem un radiem jo ir pārsvarā interneta un telefona komunikācija, vai arī tas, ka zināmā mērā notiek iekšēja degradācija no šī izolācijas veida, kas nav atkarīgs no Covid 19. Galu galā ceļš no/uz Ludzu aizņem zināmu laiku un tā ir zināma mēra garlaicība. Kaut kas jāizdomā šajā sakarībā lietas uzlabošanai.
  2. Man nepatīk lietains laiks dienas laikā. Par cik lietussargu nelietoju principā. tas rada problēmas iziešanai no mājas. negribas taču atgriezties pilnīgi slapjai un pārģērbties nepārtraukti.
  3. Esmu ļoti pateicīga tiem saviem radiem un draugiem par to, ka viņi ir līdzās un palīdz. Reiz uztaisīšu nelielu aprakstu par viņiem.

piektdiena, 2020. gada 21. augusts

Dažas domas rīta agrumā

  1. Vazājos pa Ludzu ne tikai ierastos maršrutos, reizēm iegriežos arī mazajās ieliņās. Pagaidām gan nefotografēju, jo pilsētā labi attīstīts privātais sektors ar vien/divstāvu mājām un zemes pleķiem ap to. Liela daļa paši veido sev sakņu dārzus veikalā pērkot tikai tu un tik, cik nevar izaudzēt paši. Pilsētā gandrīz vai naturālā saimniecība. Tomēr padomjlaika daudzstāveņu iedzīvotāji pārsvarā visu pērk veikalos, jo mazdārziņi pilsētas nomalēs ir reti kuram. Gan izdomāšu, kā visu safotografēt, lai pilsēta būtu skatāma arī no neklišejiskās puses.
  2.  Biju domājusi, ka pārceļoties uz dzīvi citā pilsētā, nespēšu to apgūt un izzināt tā, kā mūža garumu nodzīvojot Rīgā. Acīmredzams malds. Mazpilsētas ir viegli apgūt un iepazīt. Vajag tikai vēlmi staigat un skatīties. Tas tomēr netraucē vēlmi kopā ar dēlu rast iespēju atgriezties galvaspilsētā. No tās ar manu invaliditātes apliecību ir daudz vieglāk nokļūt uz dažādiem pasākumiem. Arī citās pilsētās. Tad nav Rīgā jāmeklē naktsmājas starp dažādien izbraukumiem.
  3. Pilsētas iedzīvotāji labi pārzina vismaz trīs valodas - latviešu literāro, kuru māca skolā pēc valstī noteiktiem standartiem, latgaļu un krievu. Jo krievvalodīgo te ir daudz. Rīgas skolēniem svešvalodu daudzzināšana nenāktu par ļaunu. Kaut vai tās pašas krievu valodas zināšanas. Un ne tikai tāpēc, ka Krievija ir kaimiņos - galvaspilsētā jopojām ir spēcīga krieviski runājošo diaspora. Vieglāk sazināties, saprasties, ja abas puses pārvalda sarunubiedra valodu. Galu galā ekonomiskās problēmas še, Latvijā, dzīvojošajiem ir kopīgas, pat identiskas.

pirmdiena, 2020. gada 10. augusts

Patīk, nepatīk un visādi citādi

  1. Kad galva ir tajā stadijā, kad nezini - sāpēs vai nee, labak iziet pastaigāties. Pāriet. Pie viena jāņem vērā arī zaļās zonas labvēlīgais iespaids. It īpaši šeit, Ludzā. Ludza ir blīva mazpilsēta ar visiem pāri par 8 tūkstošiem iedzīvotāju. Vienīgai pašā, pašā centrā ir blīva apbūve, bet pārējais - tipisks Rīgas guļamrajons ar izteiktu, palielu zaļumu daudzumu. 
  2. Gribas jau šodien braukt uz Rīgu, bet jāsagaida pensija, lai varētu nopirkt zāles un pie viena izmaksāt puikam atpakaļceļu uz Ludzu. Arī viņam lielpilsēta sāk "piegriesties" un viņš sāk saprast, kapēc es tur cenšos uzturēties maksimums 2as dienas. Aizbraucu sakārtot lietas un tad veikli atpakaļ par spīti apnicīgajam ceļam vairāku stundu garumā.
  3. Drīz būs gads, kā esam Ludzā. Pamazām esmu samierinājusies. Vairāk un intensīvāk mēģinu iepazīt pilsētiņu. Zinu, ka Rīgā būs grūti izvilkt ar manu pensiju. Un intensīvo darba meklējumu. Ceru, ka atradīšu tādu, kura izpildījums apmierinās gan mani gan darba devēju.
  4. Kaitina savā ziņā tas, ka sabiedriskais transports Ludzā ir visai pasīvs. Nav tāda autobusa, kas kursētu tikai pa pašu Ludzu iedzīvotāju ērtībai. Pārsvarā tie ir piepilsētas reisi vai reisi uz tuvākām pilsētām. Ir tiešais reiss uz Rezekni, arī uz Daugavpili un Kārsavu. Tomēr visi citi reisi ir no/uz sīkiem miestiem pilsētas apkaimē ar dažām pieturām pašā pilsētā. Un tie ir reti. Vieglāk visu izstaigāt kājam, nekā n-to laiku nonīkt autobusa pieturā, lai nokļūtu vajadzīgajā vietā.

svētdiena, 2020. gada 9. augusts

Rīgas Zoo 08.08.2020.

Kopā ar Ilmāru Biti un Tomu bijām Zoodārzā. Bildēts tika ar trim aparātiem, tā ka redzesloki dažādi. Bildes likšu no katra fotogrāfa atsevišķi. Šodien ielieku Ilmāra Bites bildes.

ceturtdiena, 2020. gada 6. augusts

Dažādas domas, kas ienāk prātā

1, Man ir pieci oficiāli sekotāji, kaut arī blogu lasa daudzi. Oficiālie sekotāji diskusijās nepiedalās, sarunas sanāk ar tiem, kas oficiāli nav mani sekotāji, kaut arī viņi bieži parakstās ka anonīms vai neesmu anonīms, pēc rakstības un izteiksmes stila ir skaidrs, ka tie praktiski ir vieni un tie paši cilvēki. Pagaidām tā īsti arī neesmu izpratusi, kas viniem liedz atķeksēties kā sekotājiem un komentēt manus ierakstus jau no šī skatu punkta.
2. Kopš dēla sieviete mūs ir atstājusi paņemot līdzi visu savu zvērudārzu (suns, divi kaķi, ķirzaka un varde), mājās ir kļuvis ievērojami klusāk un reizēm pat skumīgak. Pietrūkst cilvēka un visu to zvēriņu, kas radīja mājās savu daļu jautrības un kustības. Man pat ļoti pietrūkst ikdienas pastaigu ar suņuku. Dēls gan grib iegādāties mums mazgabarīta suņuku, bet nu šobrīd visi viņa tuvākie ir pret. Pietiek ar viņa kaķi, kas, tagad viens pats zvērs majās palicis, izteikti prasās pēc uzmanības, rotaļāšanās un citām izklaidēm. Agrāk šādu vēlmi viņā netiku novērojusi.
3. Bieži gribas uz Rīgu, bet, kā jau izteicos ne reizi vien, kaitina un tracina ilgās stundas transportā pa ceļam uz galvaspilsētu un atpakaļ. No otras puses - šeit arī nav slikti, kaimiņi cits citu pazīst, mēs katru reizi sveicināmies un pat reizēm aprunājamies ja satiekamies kāpņu telpā vai kur uz ielas. Uz ielas mani reizēm pat uzrunā cilvēki, kurus neatceros kur un kādā sakarībā esmu redzējusi. Un sarunas notiek par tēmām, kuras reiz tiešām risinātas. Varbūt nejaušie ceļabiedri transportā no/uz Rīgu? Grūti pateikt. Bet principā ludzēnieši ir atsaucīgāki un komunikablāki par rīdzeniekiem.
4. Akcents un runas stils nemanāmi pielīp. Reizēm, Rīgā, runajot ar draugiem un paziņām izskan frāze "Ir jūtams, ka tagad dzīvo Latgalē". Reizēm latgaliskos izteicienus, kurus labi saprot šeit, nākas izskaidrot literārajā Rīgas valodā.
5. Šogad pavasaris, vasara paskrējuši neticami ātri. Tikko vēl bija marts, pēc ceriņziedu laiks bet nu jau ir augusts ar vasaras beigu noskaņojumu. Bērnībā, jaunībā laiks ritēja lēnāk, kaut arī pa dienu tika paspēts daudz ko sadarīt. Arī tagad pa dienu daudz kas sadarās, bet dienas liekas īsākas un ātrāk paskrienošas. Ar gadiem laiks saīsinās. Ne kalendārajā un pulksteņa izpratnē, bet kaut kā citādi un grūti izskaidrojami. Pat putni aiz loga tik loti vairs nečivina. Bērnus paspējuši izauklēt.
6. Ar dēlu sākam atrast viens otru, labāk saprast notiekšo ap un ar mums. Laikam japaiet kādam laiciņam un bērnam ir jāpieaug pietiekoši lielam, lai pamazām rastos izpratne un dažu situāciju piedošana. Neesmu bijusi tā labākā māte, arī bērna tēvs pēc aiziešanas citā ģimenē daudz ir pietrūcis augošajam puikam. Bet, paldies dievam, sāk rasties kāda saskaņa un sapratne par lietām un notikumiem. Kaut gan pašai reizēm noderētu psihologa palīdzība, tikai tas diemžēl ir dārgs prieks un pagaidām ar manu pensiju nav pavelkams. Arī, kad strādāju un naudiņas bija vairāk, ar dažām vizītēm pie psihologa bija skaidrs, ka šis "prieks" man pagaidām nav pavelkams. Atliek vienīgi paļauties uz sevi, jo draugu lokā nav tāda cilvēka, kam izplāt savu dvēseli uz delnas un meklēt izeju no problēmas. Tā nu ir sanācis.
7. Blogs laikam ir palicis vienīgais, kurā reižu reizēm izsakos par savām problēmām un saņemu kādas konstruktīvas atbildes, padomus. Tas sen kļuvsi ne tāds, kā toreiz, kad to veidoju savām šallēm un svecēm. Ne ar vienu, ne ar otru sen vairs nenodarbojos. Laikam zudusi vēlme kā arī daudzie palīglīdzekļi šo lietu veidošanai. Bet nu blogā ir daudz ka cita, kas varētu ieinteresēt lasītājus.

pirmdiena, 2020. gada 3. augusts

Par pašreizējo Latviju domājot

Pirmais kas nāk prātā ir juceklīgie 90tie gadi.
1. Kad Latvija 1990.gada 4.maijā akceptēja Neatkarības deklarāciju līdz ar to izstājoties no PSRS pie varas Saeimā un ministrijās palika daudzi no tiem, kas tika ievēlēti vēl PSRS laikos republikas Augstākajā padomē. Arī patlaban daži vēl staigā varas gaiteņos. Ko no tādiem gaidīt? Piekrita būt varā pie jebkuras valsts struktūras. Ka tik vara lemt cilvēku likteņus un notikumus šajā zemes pleķītī, ko saucam par Latviju. Šeit var droši minēt Lembergu, kurš pie Ventspils stūres piesēdās vēl PSRS laikos. Cik ļoti viņš ir mainījies starp toreiz un tagad - nemāku pateikt, personiski nepazīstu, zinu tik tās druskas, kas reizēm parādās Latvijas TV ziņās.
2. Joprojām kaitina Latvijas valsts lielo īpašumu izpārdošana ārvalstu investoriem. Par to jau esmu izteikusies kur iepriekš. No šo laiku lielajiem pašmāju biznesmeņiem - pirmais, kas nak prātā ir Ķirsons ar savu Lido tīklu. Paklusām darbojas Gerkens, tik vairs ne tik jūtami, kā agrāk. Gribētos zināt kāds ir viņa bizness pašlaik. Kalnozola būvfirma - kā rokās tā ir tagad? Pašmāju uzņēmēja vai kāda ārvalstu uzņēmēja?
Un kādi vārdi no pašmāju uzņēmējiem skan pašlaik republikas līmenī? Stulbi, bet es kā vienkāršs patērētājs daudz neko nezinu. Visur tiek skandināts - iegādājieties Latvijas preci - bet kura tiešām ir Latvijas prece un kas to ražo?
3. Par izglītības sistēmu jau esmu runājusi iepriekš ne reizi vien. Manuprāt būtu tikai labi un izdevīgi abpusēji, ja darba devēji saskaņotos ar dažādām profesionālām skolām un augstskolām par nepieciešamo darbinieku skaitu dotajā profesijā un vadoties no šo sarunu rezultāta tiktu uzņemti audzēkņi šajās izglītības iestādēs. Kur darba vieta pēc izglītības iestādes apsolvēšanas būtu garantēta vismaz piecus gadus. Tā nerastos speciālistu pārprodukcija dažās izglītibas jomās. Kā piemēru varu minēt juridisko fakultāti LU. Uz mācību vietu tajā ir bijis milzu konkurss gan padomju varas gados, gan turpinās arī tagad. Rodas iespaids, ka Latvijas lielākā iedzīvotāju daļa ir jurisprudences studiju absolventi, bet cik tad no viņiem patiešām strādā savā specialitātē kaut aiz matiem pievilktas nosacītības līmenī?
4. Visa tā jezga ap čekas maisiem. Tas viss velkas kā slims gliemezis un bruņurupuča kāzām. Ir radies iespaids, ka daudziem varā esošajiem nav izdevīgi šo informāciju publiskot jo atklātos daudzas nepatīkamas lietas, kuru rezultātā nāktos atteikties no varas vai, vēl ļaunāk, izciest kādu, kaut nosacītu, bet sodu. Tas stipri samazinātu šo cilvēku ietekmi valsts līmenī un zustu daudzas tagadējās privilēģijas.
5. Atgriežoties pie 90jiem. Tolaik bija juceklis visā postpadomju teritorijā. Zuda viena dzīves un sadzīves sistēma, steigšus nācās domāt, ko likt vietā. Vai tiešām bija tik grūti šo ekonomisko superkrīzi pardzēt jau iepriekš un laicīgi piedomāt pie pārejas perioda, kas apmierinātu visus? Varā esošajiem tas laikam bija par grūtu. Kā arī speciālistu trūkums. Kas tad īsti bija pie lielās varas pirmajos neatkarības gados? Slaucējas, aktieri, citu žanru makslinieki. Cilveki,kuriem bija neliela izpratne par norisēm pašu specialitātēs, bet pietrūka globalās valstiskās domāšanas.
6. Pie mums vidējā vispārējā izglītība (neņemsim vērā privātskolas) ir bez maksas. Tāpat medicīna bērniem līdz 18 gadu vecumam ir bezmaksas. Arī transports, vismaz Rīgā, skolēniem ir bezmaksas. Vai nevarētu piedomāt pie tā, ka šādas bezmaksas lietas valstī sakārtotu tā, ka arī pieaugušajiem augstākā izglītība un medicīna ir bez maksas? Protams, neaizmirstot adekvātu pasniedzēju un mediķu atalgojumu. Valsts naudiņu savai kabatai varētu kā citādi iekārtot un sakārtot.

sestdiena, 2020. gada 1. augusts

Vēl mazlietiņ vēstures

1. Tagadējā 30gadnieku un jaunāka paaudze neatceras īsti 90 gadu sakumu, neatkarības pirmos gadus, kad savienības rubļus nomainīja Latvijas rubļi, tautā saukti par "repšikiem", kurus pēcāk nomainīja pret latiem. Latu nomaiņu pret eiro jau atceras daudzi, jo tas notika relatīvi nesen - gadus sešus atpakaļ. Toreiz, "repšiku" laikos 100nieku drosi varēja pielīdzināt mūslaiku 10niekam. No pirktspējas - iepirkumu groza - vadoties. Kad pārgaja uz latiem, cenas bija krietni pazemas, jo arī pensijas un darba atalgojums bija mazs. Tas pašā sakumā. Tikko pēc pārejas uz latiem maanai mammai ar pāri par 20 gadiem darba stāža pensija sastādīja 15 eiro. Arī darba algas nebija daudz lielākas. Tiesa, laiks ritēja un pensijas, algas, cenu lielums pamazām palielinājās. Un uz 2014.gadu, kad pārgājām uz Eiro, viss iepriekš minētais jau bija puslīdz optimālā līmenī. Ar eiro jeb "eiriku" parādīšanos viss mainījās un tagad  pensiju, algu un cenu samērs ir tāds, kads nu viņšir.
2. Preču klāsts 90to gadu sākumā veikalos atgādināja pirmos pēckara gadus un bija slikti maskēts padomjlaika plauktu tukšums daudz lielākā apmērā. Daudzas preces varēja iegādāties tikai par taloniem. Jāpiezīmē, ka daudzi taloni preču iegādei tika izdalīti ģimenēm uz mājās esošo cilvēku skaitu neņemot vērā, ka daudzi no šiem cilvekiem vēl bija ļoti mazi berni - es še domāju talonus uz cigaretēm un alkoholu, kurus bērni nu noteikti normalformā nelieto (it īpaši zīdaiņi). Viena nianse tomēr bija - par alkohola taloniem varēja iegādāties kafiju, jebkādu, kas tika piegādāta veikalā. Bet nebija garantijas, ka izstāvot garo rindu pēc produkta bija iespēja šo produktu iegādaties. Veikalam tika piegādāts tikai tik cik piegādāts.
3. Tad vēl parādījās tāds joks kā vizītkartes. Par tām Latvijas iedzīvotāji varēja iegādāties "ejošas" preces pat ja tās veikalā bija puslīdz pietiekošā daudzumā. Pati atceros, cik nelaimīga biju (un dēls arī) brīdī, kad man tika nozagta šī vizītkarte ar visu maku un mēs nevarējām rotaļlietu veikalā iegādāties rotaļlietu. Ar rindā stāvošajiem nevarēja sarunāt, ka tie mums nopērk, naudiņu jau atdotu - uz to brīdi buju saņēmusi bērna pabalstu.
4. Jā, tie bija 90tie. Bet 90tie visā postpadomju reģionā nebija viegli. Nācās ciešāk savilkt jostas, lai izdzīvotu kaut elementārā līmenī. Bet tie bija arī sava veida eiforijas gadi - mēs bijām atguvuši neatkarību. Tagad šī eiforijas sajūta ir kur zudusi ikdienas steigā un problēmās. Lamājam valdību, paši īsti neko negribam darīt utt. Esam kaut kur dziļi norakuši sajūtu, ka šī valsts ir mūsu un mūsu atbildība ir tas, kas ar to notiek. Esam daudz ko pārdevuši ārzemniekiem, kuriem pat nav latvisko sakņu un kaut attālu radinieku šajā zemē. Ja tā padomā, cik no lielajiem esošajiem uzņēmumiem pieder mums pašiem? Cik lauksaimniecībā izmantojamās zemes pieder mūsu tautiešiem? Ziņas palasot veidojas visai bēdīgs skats un skaitlis. 
5. Tagad, atceroties 90tos gadus - tie liekas ļoti tāli un dikta pagātne. Bet tomēr tas bija arī skaists laiks, kad jutānies vienoti un laimīgi par atbrīvošanos no Padomju Savienības. Tagad ir tikai rutīna un ikdienas problēbas.

svētdiena, 2020. gada 26. jūlijs

Kārtējās rīta pārdomas

1. Pavērojot putnus aiz loga - ir tik daudz interesanta, ko redzēt. Mūsu un pretējo māju ir "apsēdušas" bezdelīgas. (Jau ziemā ievēroju, ka abu māju korēs un pie pēdējā stāva lodžijām ir daudz bezdelīgu ligzdu, tiesa, šosezon' ne visas ir apdzīvotas). Bezdelīgas bez atpūtas "joņo" starp abām mājām un nepārtraukti baro savu mazuļu nepiepildāmos vēderiņus. Visu laiku kustībā, pie kam ļoti steidzīgā. Mēs viņas reizēm saucam par lidojošiem bumbvedējiem, jo viņu pielidojums pie ligzdas un kāda knābīša "aizbāšana" ir tik pat steidzīga, kā pats lidojums. Tik vienu reizi redzēju, ka viņas barā sasēšas uz pretējās mājas vadiem atpūsties un divas īpaši lietainas dienas nekur nebija redzamas. Mazuļi uz mūsu lodžijas bija drusku pārčiepstējušies. Bet tagad atkal viss ir kārtībā, viņas pikē un baro tus mazos čīkstuļus. Tomēr, pēc visas bezdelīgu izturēšanās jūtams, ka mazuļi drīz atstās ligzdas, mācīsies lidot un gādāt sev pārtiku. To būtu interesanti pavērot.
2. Mūsmājas kaķene pēc dēla sievietes un viņas zoodārza (divi kaķi, suns, ķirzaka un varde) ir kļuvusi manāmi aktīva un bieži nāk pie mums "runāties". Jūtams, ka stress no daudzo dzīvnieku klātbūtnes mājā ir zudis in viņa ar steigu stgūst nokavēto. Tik aktīvu un īpaši draudzīgu viņu agrāk neesmu novērojusi.
3. Saprašanās ar dēlu kļuvusi labāka, pat parādās tēmas, par kurām aprunāties. Sāku "puiku" labāk saprast un atrodas laiks arī viņam ļaut saprast mani un manas rīcības iemeslus.
4. Mani tomēr kaitina un uztrauc braucieni no/uz Ludzu. Tās ir aptuveni četras stundas vilcienā, kad īpaši nav ko darīt. Var jau mēģināt ko palasīt, bet jau pēc dažiem kilometriem arī tas nogurdina - burti tekstā sāk "lēkat un kratīties" līdz ar vagonu. Man tā redze tomēr vairs nav tik laba, kā jaunībā, pat piecus gadus atpakaļ. Var vērot ainavu aiz loga, bet to jau esmu iepazinusi bieži braukājot starp Ludzu un Rīgu. Drusku apnicis. Pārsvarā šo ceļa gabalu snauduļoju. Un ceru, ka mums ar dēlu radīsies iemesls atgriezties galvaspilsētā. Ludza jau ir izstaigāta krustu šķērsu, nekas īpašs nenotiek. Pat ikgadējie pavasara pasākumi parkā pateicoties kovida vīrusam ar visu tā karantīnu ir izpalikuši. Bet, cik esmu dzirdējusi, arī Rīgā daudzi pasākumi, kas parasti notiek šajā sezonā, ir izpalikuši tā paša iemesla dēļ.
5. Ir patīkami vērot Rīgu - kā tā mainās pa tiem īsajiem brīžiem, ko pilsētu neredzu. To jau laikam esmu rakstījusi. Māsa šīs pārmaiņas redz asāk un ar lielāku interesi, jo viņa uz Latviju, Rīgu atbrauc reizi pusgadā atvaļinājumā uz trim nedēļām katru reizi. Bet mums šīs nedēļas visu laiku kopā pavadīt nesanāk, jo viņas bez saskarsmes ar mani ir vēl daudz citu darīšanu, kas jāpaveic, kamēr ir šeit. Tad nu ķeram mirkļus, lai kaut dažas stundas pavadītu kopā. Pārsvarā sazvanāmies. Tagad, kad manam jaunajam telefonam ir uzregulēts watsaps, ir arī iespēja biežāk vienai otru redzēt. Esmu māsai pateicīga par šo dzimšanas dienas dāvanu, jo ar to telefonu (kurš joprojām ir lietošanas kārtībā), kuru nopirku vaur internetu vēl ziemā, šādas iespējas nebija. Tas ir podziņu telefons. Māsa uzdāvināja skārienjūtīgo ar visu maciņu, kas ietver telefonu.
6. Es, tāpat kā daudzi citi, ilgojamies pēc kovida vīrusa radīto piesardzības mēru esamības beigām. Tas ļoti atvieglotu savstarpejo saskarsmi un ļautu sākt atjaunot ekonomiku, kas šajā periodā ir stipri sašķobijusies ne uz to labāko pusi. Un tā laikam ir visas Eiropas un Krievijas problēma. 

trešdiena, 2020. gada 22. jūlijs

Kāsla metode (Casle)

Klasisks detektīvseriāls, kuru patīk skatīties.
Pēc savas uzbūves atšķiras no Nozieguma skeleta (Bones). Drīzāk gan pēc akcentiem sižetā. Ja tikko minētajā seriālā uzsvars tiek likts uz nozieguma atklāšanas laikā laboratorijā veikto darbu, tad Kāsla metodē zinātniskā darbība aiziet otrā plānā un uzsvars tiek likts uz izmeklētāju pašu saprāta darbu un pareizi vai nepareizi veiktajiem secinājumiem.
Arī šeit katra sērija atspoguļo viena nozieguma atklāšanu. Ir retas situācijas, kad līdz veiksmīgam nozieguma un noziedznieka atklājumam un arestam ar vienu sēriju nepietiek.
Tomēr - abi seriāli it kā papildina viens otru. Katrā seriālā tiek izmeklēts cits boziegums, arī izmeklēšanas metodes ir dažadas. Tomēr abi seriāli nosacīti saplūst vienā atainojot to darbu dažādību, ar kuru palīdzību noziegums tiek atklāts un vainīgais - aizturēts.
Sirsnīgi šķiet arī tas, ka abos serialos paralēli izmeklēšanas darbam notiek izmeklēšanā iesaistīto personu privātās dzīves peripetijas tā padarot šos personāžus par dzīviem cilvēkiem, nevis tikai par izmeklēšanas mašīnām.
Es šos seriālus skatos Fox un Foxlive kanālos, tulkotus krievu valodā. TV6 arī rāda seriālu Nozieguma skelets (Bones). Taču tur jau ir daudzas svaigākas sērijas atšķirībā no Fox kanālā rādītā un dažubrīd nav skaidrs, kāpēc varoņu privātās peripetijas ir izveidojušās tādas, kā tiek rādītas. Tāpēc labāk izvēlos skatīties šo seriālu TV kanālā Fox, jo pagaidām notikumi risinās loģiskā secībā. Ceru, ka laikam ritot viss nonāks līdz TV6 rādītajiem notikumiem.
Katrā gadījumā iesaku šos abus seriālus. Ir interesnta darbība, nozieguma atklāšanas ceļš un sirsnība. Ka arī tas, ka vainīgo personu parāda/atklāj tikai sērijas beigās pec mērķtiecīgi un loģiski veiktam izmeklēšanas darbībām.