svētdiena, 2020. gada 26. jūlijs

Kārtējās rīta pārdomas

1. Pavērojot putnus aiz loga - ir tik daudz interesanta, ko redzēt. Mūsu un pretējo māju ir "apsēdušas" bezdelīgas. (Jau ziemā ievēroju, ka abu māju korēs un pie pēdējā stāva lodžijām ir daudz bezdelīgu ligzdu, tiesa, šosezon' ne visas ir apdzīvotas). Bezdelīgas bez atpūtas "joņo" starp abām mājām un nepārtraukti baro savu mazuļu nepiepildāmos vēderiņus. Visu laiku kustībā, pie kam ļoti steidzīgā. Mēs viņas reizēm saucam par lidojošiem bumbvedējiem, jo viņu pielidojums pie ligzdas un kāda knābīša "aizbāšana" ir tik pat steidzīga, kā pats lidojums. Tik vienu reizi redzēju, ka viņas barā sasēšas uz pretējās mājas vadiem atpūsties un divas īpaši lietainas dienas nekur nebija redzamas. Mazuļi uz mūsu lodžijas bija drusku pārčiepstējušies. Bet tagad atkal viss ir kārtībā, viņas pikē un baro tus mazos čīkstuļus. Tomēr, pēc visas bezdelīgu izturēšanās jūtams, ka mazuļi drīz atstās ligzdas, mācīsies lidot un gādāt sev pārtiku. To būtu interesanti pavērot.
2. Mūsmājas kaķene pēc dēla sievietes un viņas zoodārza (divi kaķi, suns, ķirzaka un varde) ir kļuvusi manāmi aktīva un bieži nāk pie mums "runāties". Jūtams, ka stress no daudzo dzīvnieku klātbūtnes mājā ir zudis in viņa ar steigu stgūst nokavēto. Tik aktīvu un īpaši draudzīgu viņu agrāk neesmu novērojusi.
3. Saprašanās ar dēlu kļuvusi labāka, pat parādās tēmas, par kurām aprunāties. Sāku "puiku" labāk saprast un atrodas laiks arī viņam ļaut saprast mani un manas rīcības iemeslus.
4. Mani tomēr kaitina un uztrauc braucieni no/uz Ludzu. Tās ir aptuveni četras stundas vilcienā, kad īpaši nav ko darīt. Var jau mēģināt ko palasīt, bet jau pēc dažiem kilometriem arī tas nogurdina - burti tekstā sāk "lēkat un kratīties" līdz ar vagonu. Man tā redze tomēr vairs nav tik laba, kā jaunībā, pat piecus gadus atpakaļ. Var vērot ainavu aiz loga, bet to jau esmu iepazinusi bieži braukājot starp Ludzu un Rīgu. Drusku apnicis. Pārsvarā šo ceļa gabalu snauduļoju. Un ceru, ka mums ar dēlu radīsies iemesls atgriezties galvaspilsētā. Ludza jau ir izstaigāta krustu šķērsu, nekas īpašs nenotiek. Pat ikgadējie pavasara pasākumi parkā pateicoties kovida vīrusam ar visu tā karantīnu ir izpalikuši. Bet, cik esmu dzirdējusi, arī Rīgā daudzi pasākumi, kas parasti notiek šajā sezonā, ir izpalikuši tā paša iemesla dēļ.
5. Ir patīkami vērot Rīgu - kā tā mainās pa tiem īsajiem brīžiem, ko pilsētu neredzu. To jau laikam esmu rakstījusi. Māsa šīs pārmaiņas redz asāk un ar lielāku interesi, jo viņa uz Latviju, Rīgu atbrauc reizi pusgadā atvaļinājumā uz trim nedēļām katru reizi. Bet mums šīs nedēļas visu laiku kopā pavadīt nesanāk, jo viņas bez saskarsmes ar mani ir vēl daudz citu darīšanu, kas jāpaveic, kamēr ir šeit. Tad nu ķeram mirkļus, lai kaut dažas stundas pavadītu kopā. Pārsvarā sazvanāmies. Tagad, kad manam jaunajam telefonam ir uzregulēts watsaps, ir arī iespēja biežāk vienai otru redzēt. Esmu māsai pateicīga par šo dzimšanas dienas dāvanu, jo ar to telefonu (kurš joprojām ir lietošanas kārtībā), kuru nopirku vaur internetu vēl ziemā, šādas iespējas nebija. Tas ir podziņu telefons. Māsa uzdāvināja skārienjūtīgo ar visu maciņu, kas ietver telefonu.
6. Es, tāpat kā daudzi citi, ilgojamies pēc kovida vīrusa radīto piesardzības mēru esamības beigām. Tas ļoti atvieglotu savstarpejo saskarsmi un ļautu sākt atjaunot ekonomiku, kas šajā periodā ir stipri sašķobijusies ne uz to labāko pusi. Un tā laikam ir visas Eiropas un Krievijas problēma. 

trešdiena, 2020. gada 22. jūlijs

Kāsla metode (Casle)

Klasisks detektīvseriāls, kuru patīk skatīties.
Pēc savas uzbūves atšķiras no Nozieguma skeleta (Bones). Drīzāk gan pēc akcentiem sižetā. Ja tikko minētajā seriālā uzsvars tiek likts uz nozieguma atklāšanas laikā laboratorijā veikto darbu, tad Kāsla metodē zinātniskā darbība aiziet otrā plānā un uzsvars tiek likts uz izmeklētāju pašu saprāta darbu un pareizi vai nepareizi veiktajiem secinājumiem.
Arī šeit katra sērija atspoguļo viena nozieguma atklāšanu. Ir retas situācijas, kad līdz veiksmīgam nozieguma un noziedznieka atklājumam un arestam ar vienu sēriju nepietiek.
Tomēr - abi seriāli it kā papildina viens otru. Katrā seriālā tiek izmeklēts cits boziegums, arī izmeklēšanas metodes ir dažadas. Tomēr abi seriāli nosacīti saplūst vienā atainojot to darbu dažādību, ar kuru palīdzību noziegums tiek atklāts un vainīgais - aizturēts.
Sirsnīgi šķiet arī tas, ka abos serialos paralēli izmeklēšanas darbam notiek izmeklēšanā iesaistīto personu privātās dzīves peripetijas tā padarot šos personāžus par dzīviem cilvēkiem, nevis tikai par izmeklēšanas mašīnām.
Es šos seriālus skatos Fox un Foxlive kanālos, tulkotus krievu valodā. TV6 arī rāda seriālu Nozieguma skelets (Bones). Taču tur jau ir daudzas svaigākas sērijas atšķirībā no Fox kanālā rādītā un dažubrīd nav skaidrs, kāpēc varoņu privātās peripetijas ir izveidojušās tādas, kā tiek rādītas. Tāpēc labāk izvēlos skatīties šo seriālu TV kanālā Fox, jo pagaidām notikumi risinās loģiskā secībā. Ceru, ka laikam ritot viss nonāks līdz TV6 rādītajiem notikumiem.
Katrā gadījumā iesaku šos abus seriālus. Ir interesnta darbība, nozieguma atklāšanas ceļš un sirsnība. Ka arī tas, ka vainīgo personu parāda/atklāj tikai sērijas beigās pec mērķtiecīgi un loģiski veiktam izmeklēšanas darbībām.

svētdiena, 2020. gada 19. jūlijs

Mīlestība, piedošana, sapratne

Milēt var visādi - savu bērnu, otru cilvēku, sevi, visu apkārtējo, zemi, kurā esi uzaudzis un dzīvo.
Milestība iet roku rokā ar piedošanu. Te laikam der viens no Bībeles citātiem - "Ja tev sit pa vienu vaigu, pagriez otru, lai sit arī pa to". Vai, kā izteicies viens no mūsu literatūras klasiķiem - "Ļaunu ņemt un vērst par labu - tas piedot ir".
Par sevi runājot - nezinu, kas ir naids. Vienkārši nemāku nīst. Tāpat nespēju īsti uztvert Bībeles frāzi "zobs pret zobu", kas vedina domāt par atriebību. Ar atriebību taču neko neiegūst, pat sirdsmieru. Visu bijušo nodarījumu ar atriebību nepadarīs par nebijušu, nenotikušu. Tikai sev padziļinās nodarījuma sāpi.
Un kādu ienīst? Par ko un kāpec? Vienkārši jāsaprot, ka ir situācijas, kurās kāds cits nevar savādāk rīkoties. Un sanāk kā sanāk. Vai tāpēc ir jāienīst? Cik bieži mēs paši kādam nodarām pāri, jo sanāk kā sanāk un gribēts tas nav, tik negribot sanācis.
Ir jaiemācās piedot, saprast. Saprast sevi, citus. No piedošanas tiešām kļūst vieglāk. Vieglāk sadzīvot ar sevi, saprast apkārtējos. Vienkārši mīlēt. Un mīlēt ir tas labākais, kas var būt.
Savā ne pārāk īsajā dzīvē daudziem esmu pāri nodarījusi, daudzus atstūmusi no sevis. Tagad iestājies iekšējais miers un sapratne, izpratne. Mēģinu labot kļūdas un meklēt piedošanu. Ne uzreiz tas izdodas un to var saprast. Bet cenšos un vairāk izprotu tos, kas ir ar mani un ap mani. Un ļoti ceru, ka reiz man taps piedots līdz galam. Jo pastāv mīlestība un piedošanas instinkts.

sestdiena, 2020. gada 18. jūlijs

Mazlit viskaut kā, ieskaitot vēsturi

1. Tagadējie karantīnas pasākumi lielveikalos man nedaudz atgādina padomjlaika rindas pēc dienišķās desas (kuru, rindu izstāvot, varēji arī nedabūt - beigušies veikala uzkrājumi). Pie kasēm veidojas rindas. Pagaras, jo ta 2vu metru distance.... Bet arī bez visiem karantīnas pasākumiem lielveikalos pie kasēm ir rindas, kaut arī ne kilometriem garas. Jo no četrām, piecām kasēm noteikti darbosies tik divas, trīs. Ir iespaids, ka veikalos ir kasieru nekomplekts, jo kāda joka pēc tik daudz kasu vietu, ja visas nestrādā? Un maksimumstundās tas akūti jūtams. Maksimumstundas - es domāju tos brīžus, kad cilvēki pēc darba dodas uz veikaliem ko mājai iegādāties un tad piepērk pilnu iepirkuma grozu.
2. 2vu metru distance veikalos, kā jau izteicos kur iepriekš, ir vienkārši ķeksis obligatajā prasībā. Jo attālumi starp preču plauktiem ir tik "lieli", ka pircējiem reizēm nākas sašķiebties un sabakstīties, lai tiktu viens otram garām. 
3. Atceros "kilometriem" garās rindas pie kino biļešu kasēm lai iepriekšpārdošanā iegādtos biļetes uz tā brīža kulta filmām. Filmas demonstrēšanas laikā kasē biļetes uz sitiena varēja arī nedabūt un tad biezi nācās pie kinoteātra ieejas "medīt" liekās biļetes, kuras bieži tika pārdotas ar uzcenojumu.
4. Vilcieni un starppilsētu autobusi kursēja biežāk un nekad netrūka pasažieru. Arī tagad, pie šī sabiedriskā transporta samazinājuma pasažieru netrūkst, reizē rodas bariņš, kas palielu ceļa gabalu stāv kājās, jo sēdvietas aizņemtas. Ja palielinātu reisu sarakstu, bet nedaudz samazinātu biļešu cenas, peļņa Latvijas Dzelzceļam īpaši nemainītos. Braucēji vienmēr būtu. Šis sabtransporta samazinājums, piemēram no Ludzas uz Rīgu un atpakaļ, braukšanu ir padarījis neērtāku, jo vilcienu un autobusu kustība šajā virzienā ir tik reta un neērta, ka die's pasarg. Un, rupji runājot, bez 29nieka transporta izdevumiem pie mums nenokļūt. Vai tiešām mūsu tauta ir tik bagāta, ka var šādu naudas summu iztērēt par papīrīti, kuru pēc brauciena beigām izmet ārā? Un kur te lojalitāte pret studentim, kuri no šī reģiona devušies uz Rīgu studēt un garākās brīvdienās dodas uz mājām un pēc brīvdienām atgriežas Rīgā turpināt mācūbas?
5. Vēl viena lieta - studiju maksa. Padomjlaikos augstākā izglītība bija par brūvu. Toties bija garantēta iespēja uz darba vietu piecu gadu garumā - bija norīkojums uz kādu konkrētu vietu, kurā strādāt un iegūt pieredzi papildus augstskolā iegūtajām zināšanām. Kas traucē tagad atgriezties pie šīs sistēmas? ss.com ir pilns ar vakantajam darba vietām, trūkst skolotāju un mediķu. Norīkojumu sistēma kaut daļēji atrisinātu šo problēmu.

piektdiena, 2020. gada 17. jūlijs

Atkal

Vakar uz vienu dienu atkal biju aizbraukusi uz Rīgu. 
1. Es jau samērā regulāri uz turieni braucu dažādas lietas kārtot, ieskaitot darba pārrunas. Pagaidām viss ir garām. Dažādu iemeslu dēļ. Nav jau tā, ka būtu kādā veidā īpaši izvēlīga. Bet tomēr. Ne visu laiku manas iespējas sakrīt ar darba devēja vajadzību. Reizēm arī gadās firmas, kuras liekas šaubīgas par spīti tam, ka tiek piedāvāts apmierinoši elastīgs darba laiks.
2. Patīk, ka pilsēta vizuāli mainās. Gan pašvaldību institūcijas gan privātais sektors veic patīkamas pārmaiņas pilsētas kopdizainā. Vajadzīgas pārmaiņas, kuras sakārto pilsētas infrastruktūru. Braucu uz Rīgu reizi nedēļā, reizēm reizi divās - trīs nedēļās. 
Ja es ar savu reizīgo regulāro braukšanu uz galvaspilsētu pamanu pārmaiņas pilsētas ainavā, tad māsa, kura no Nīderlandes brauc uz Latviju reizi pusgadā uz atvaļinājuma laiku, šīs pārmaiņas redz krasāk.
3. Godīgi sakot, nespēju savu dzīvi iedomāties bez šiem puslīdz regulārajiem braucieniem uz Rīgu. Uz pilsētu, kurā esmu piedzimusi, uzaugusi un garus gadus nodzīvojusi. Man Ludza reizēm šķiet kā izsūtījuma vieta ar sajūtu kā pēc totāla kara, jo visa mana iedzīve, gadiem krāta, ir sarukusi tikai līdz tām mantām un lietām, kas man ir šeit, Ludzā. Negribu īpaši izplūst kāpēc tā ir noticis un meklēt vainīgos. Viss sen jau ir izrunāts un piedots. Pat pierasts pie mantu minimuma. Var vieglāk celties un iet, ja vajag. Mazāk balasta.
4. Jau vakarrīt pabrīdināju dažus tuvakos cilvēkus, ka šodien neieradīšos uz pasākumu, kuru gaidīju samērā ilgi un ir bijusi un ir vēlme satikt cilvēkus, kurus sen neesmu satikusi un esmu noilgojusies pec viņiem. Tomēr dažas problēmas mājās un manā veselībā lika no tā visa atteikties. Bet gan jau. Dzīve nebeidzas tūlīt un tagad, gan viss notiksies.
5. Tas tomēr ir normāli, ka Rīgu uztveru kā savas mājas atšķirībā no Ludzas, kurā esmu pavadījusi tikai vienu ziemu. Pat gads vēl nav nodzīvots šeit. Kaut arī pilsēta patīk ar savu kolorītu un labvēlīgo auru.
6. Par "uzpurņiem" runājot - vilcienā, autobusā, Rīgas sabiedriskajā transportā cilvēki ar maskām uz sejas ir ļoti liels retums. Vilciena konduktores jau kādu laiku ir atteikušās no maskām un cimdiem. Tiesa, vakar klaiņojot pa pilsētu un "sitot laiku" līdz autobusam uz Ludzu, pie Stokmana pilsētas autobusu pieturas pamanīju sabiedriskā transporta kontrolierus ar maskām uz sejas. Koronas vīruss vēl biedē rīdziniekus par spīti tam, ka akūtais uzliesmojums jau ir garām un pēc pieejamās informācijas cilvēki iet bojā no daudziem citiem iemesliem, nevis no šī vīrusa.
7. Divu metru distance uz rindu pie kases tomēr visur - gan Rīgā, gan Ludzā - nosacīti tiek ievērota. Tomēr netiek ņemts vērā tas fakts, ka cilveki, klīstot pa veikalu un izvēloties preci, ne vienmer spējīgi ievērot šo distanci. Ir pārāk šauras spraugas starp pārdodamās preces stendiem pat lielveikalos.
8. Neatceros, vai rakstīju, bet Ludzā tādos lielveikalos kā Maksima, Mego, Citro svētdienās ir desmit procentu atlaide dažām precēm (kuras sevī neietver noteikti alkholu) pensionāriem uzrādot pensionāra apliecību. Rīgā arī šāda sistēma noderētu. Svētdienās, par spīti atlaidēm, būtu lielāks apgrozījums un ieņēmumi. Pensionāri daudz biežāk dotos iepirkties tieši svētdienās un pirktu lielākus preču apjomus, nekā pašlaik.

pirmdiena, 2020. gada 13. jūlijs

piektdiena, 2020. gada 10. jūlijs

Šīsdienas domas

1. Nokārtojām ar dēlu, ka viņš Ludzā ir mans asistents un pavada mani uz būtiski svarīgām vietām (ārsta apmeklēkums, zāļu pirkšana aptiekā, dažādi citi pasākui pilsētā). Nezimu, kā mums izdosies, bet ceru uz to labāko.
2. Vakar pa telefonu runāju ar māsu. No ģimenses viedokļa mana saslimšana sākusies agrak, nekā pati to aptvēru. Žēl, ka ģimenei neizdevās mani ātrāk uz zālēm uzsēdināt, lai daudzas problēmas izrisinātos nedaudz ātrāk un kvalitatīvāk nekā pašreiz iespējams. Tagad pati cenšos ko darīt lietas labā, bet sanāk kā sanāk. Kā lai pārliecina tuviniekus, ka nožēla ir patiesa un patiesa vēlme labot kļōdas, kad jau pusgadsimts gadu ar astīti aiz muguras. Un ir patiesa vēlme vistuvākos radus savākt pie viena piedošanas galda.
3. Vīrieši gultas izteiksmē jau kādu laiku neinteresē. Galvenā interese - draudzīgas un ģimeniskas attiecības. Ka lai to ieskaidro pirmajam vīram un vienīgā bērna tēvam? Viņam, kaut arī viņš ir nedaudz vecāks par mani, šīs lietas vēl joprojām interesē, bet man šī interese jau kādu laiciņu ir zudusi. kaut arī īpaši veca neesmu.
4. Pa telefonu un caur FB esmu runajusi ar draugiem un paziņām. Varbūt tur daži jautājumi atrisināsies.


ceturtdiena, 2020. gada 9. jūlijs

Kokteilis

1. Ludza sāk krist uz nerviem. Par spīti 8 tūkstošiem iedzīvotāju daudzi viens otru pazīst pat dzīvojot dažādos pilsētas nostūros. Jau tagad mani uz ielas sveicina cilvēki, kurus vāji atceros no savām pastaigām pa pilsētu un braucienos sabiedriskajā transportā no/uz Ludzu. Negribu būt pilsētā zināma persona, pietiek ar to stūri, kurā dzīvoju.
2. Tik tagad sajutu, cik viesi var būt nogurdinoši. Trijas nedēļās trīs viesi katrs savu nedēļu. Tiesa, Ilmāru biti uzaicināju pati uz Saulgriežiem. Viņš arī atbrauca ar rīta vilcienu saulgriežu dienā un ar vakara vilcienu nākamajā dienā aizbrauca mājās. Nākošajā nedēļā uz divām dienām atbrauca dēla draugs, kurš arī tapa uzaicināts no dēla puses. Šonedēļ no pirmdienas līdz šodienas pusdienas laikam pie mums bija dēla tēvs. Ir tāda sajūta, ka pēc koronas vīrusa pandēmijas visi ar lielu joni gatavi kurp braukt un tusēties. Vai arī palieku par vecu. 
3. Padomju laikos, kad augstākā izglītība bija pilnīgi par brīvu, katram studentam bija garantēta darba vieta piecu gadu garumā pec studiju beigšanas. Tad vismaz nebija jāuztraucas, kur likties ar savu augstskolas beigšanas dokumentu un visās iespējamās vieas jāmeklē darbs. Dzirdēju, ka kaut kas līdzīgs 90jos gados bija Liepājas pedagoģiskajā augstskolā (nezinu, kā ir tagad). Tiem, kas ņēma studiju kredītu, bija jānostrādā skolā piecus gadus, lai kredīts dzēstos automatiski. Tiesa, darbavieta skolā bija jāatrod pašiem. 
Tagad ss.com un citi darba piedāvājumu saiti ir pilni ar visāda veida vakancēm. Vai būtu grūti augstskolu un tehnikumu audzēkņus, kuri mācas budžeta vietās, pēc mācību beigam norīkot vakantajās darba vietās? Atrisinātos daudzi jautājumi. Un līgums starp mācību iestādi un potenciālo audzēkņa darba vietu būtu tikai plusos visiem.
4. Latvija ar saviem pandēmijas iegrožošanas mēriem tomer ir stabila un pateicīga. Sociālajos tīklos esošie dati uzrāda, ka no tā kroņa vīrusa miruši daudz mazāk cilvēku, kā no citām slimībām un negadījumiem. Kaut gab no sākuma bija jūtama stipra opozīcija pandēmijas iegrožošanai un apkatošanai.
5. Pamazām, šīs ziemas sezonas laikā - no septembra līdz šim brīdim - apjausu, cik mana invaliditāte ir izdevīga. Man ir otrā grupa, ka ļauj pa visu Latviju braukāt par brīvu, par brīvu vai mazām iemaksam apmeklet muzejus, izstādes. Saprotu, ka mani te daži nosodīs par nodokļu maksātāju iemaksu izmantošanu. Es tomēr cenšos atrast īslaicīgus darbus (kas tomēr reizēm izdodas) un maksāt kaut drusku nodokļus iespēju robežās. Nu pavisam un galīgi bezkaunīga tomēr neesmu. Tikai jaņem vērā tas fakts. ka pirmspensijas vecuma kundzītei ar invaliditates grupu atrast puslīdz pieņemamu un paveicamu darbu ir pagrūti. Pārsvarā jau meklē būtnes, kurām kājas no ausīm aug un ir pieredze jomā (tik, diez, kur tā iegūta. ja pretemdente vairumā gadījumu ir tikko kā no skolas sola).

piektdiena, 2020. gada 3. jūlijs

Kārtējās dzimšanas dienas rits

Pamodos un darbojos ar duālām jūtām. No vienas puses diena kā diena - darbojos ierastās lietās ka katru dienu, no otras puses - pamosties un saprast, ka esi kļuvusi par gadu vecāka un jaunāka nepaliec. Un dienas, mēneši paskrien daudz ātrāk, nekā jaunībā, bērnībā. It kā jau dienas pagaras, daudz ko vari  paspēt izdarīt, jo ceļos diezgan agri un miegs nevienā acī, pa dienu drusku pasnauduļo un rosies tālak. Bet tomēr laikam ir tendence paskriet ātrāk, nekā gribētos.
Nezinu, vai šodien no Rīgas atbrauks tie cilvēki, kurus gribētos redzēt šajā dienā. Viņai domā. Pārdomu iemesls - nauda un garās stundas ceļā. Par viņu iespējām uzzināšu dienas laikā.
Paldies tiem, kas mani šorīt jau paspējuši apsveikt draugiem.lv un Feisbukā. Bija patīkami atvērt internetvietni un ieraudzīt šos apsveikumus.
Maigi sakot, nedaudz dusmojos uz valdību par regulārajiem pensijas vecuma noteikšanu vecuma augošā secībā. Padomju laikos manā vecumā es jau pāris gadu sēdētu mājās ar pelnītu izdienas pensiju un vīrieši normāli dotos pensijā sešdesmit gadu vecumā. Tagad nekā - tas pensionēšanās vecums abiem dzimumiem ir vienāds cipars vecumā kadu brīsniņu virs sešdesmit. Tieši šai vecuma drupai - 50+ - ir visgrūtāk atrast darbu, kas būtu piemērots.
Man gan grēks sūdzēties - es tomēr ik pa brīdim atrodu kādu darāmdarbiņu. Tiesa, ilgi nenoturos. Pēc divien, trim mēnešiem aizeju, jo saprotu, ka netieku galā. Bet tomēr. Un tad meklēju ko jaunu, kur iemēģināt spēkus. Pedējos gados tā nu ir sanāciss, ka mainu darbus kā cimdus. Bet - tāda bu ir dzīve un manas iespējas.

trešdiena, 2020. gada 1. jūlijs

Nozieguna skelets (Bones)

Skatos televīzijā Fox kanālā seriālu Noziegums skelets (Bones).
Seriāl ir daudzsēriju krimiķis, kur katrā sērijā tiek izanalizēts un atklāts kāds noziegums. Slepkavības. 
Serials aizrauj ar to, ka tajā tiek izanalizēta noziegums būtiba, parādīta izmeklēšanas iestāžu sadarbiba ar zinātniekiem, kuri pēc atliekām nosaka mirušā cilveka personību, nāves iemeslus u.c. zinātbiskas lietiņas, kas lietas izmeklētajam palīdz atklāt īsteno noziedznieku starp vairakiem aizdomās turamajiem.
Tomer seriālā aizrauj ne tikai nozieguma atklāšanas process. Tiek parādītas izmeklēšanas gaitā iesaistīto personu privātās attiecības, parādīts katra personāža raksturs. Pat aizdomas turamo cilvēku rakstura un rīcības motivācija.
Tas viss aizrauj un ieintriģē. Seriālā līdz pašām beigām nav īsti skaidrs, kurš tad izrādisies vainīgais. Tieši šī iemesla dēļ parstāju skatīties Kriminālos pratus, jo tajos jau sērijas sākuma, vidū parādās noziedznieks, kurs veic kriminalu darbību. Un viss serials balstīts uz to, kā noķert skatītajam jau zināmu personu. Tas padara seriālu garlaicīgu un ne pārak interesantu.