svētdiena, 2020. gada 26. jūlijs

Kārtējās rīta pārdomas

1. Pavērojot putnus aiz loga - ir tik daudz interesanta, ko redzēt. Mūsu un pretējo māju ir "apsēdušas" bezdelīgas. (Jau ziemā ievēroju, ka abu māju korēs un pie pēdējā stāva lodžijām ir daudz bezdelīgu ligzdu, tiesa, šosezon' ne visas ir apdzīvotas). Bezdelīgas bez atpūtas "joņo" starp abām mājām un nepārtraukti baro savu mazuļu nepiepildāmos vēderiņus. Visu laiku kustībā, pie kam ļoti steidzīgā. Mēs viņas reizēm saucam par lidojošiem bumbvedējiem, jo viņu pielidojums pie ligzdas un kāda knābīša "aizbāšana" ir tik pat steidzīga, kā pats lidojums. Tik vienu reizi redzēju, ka viņas barā sasēšas uz pretējās mājas vadiem atpūsties un divas īpaši lietainas dienas nekur nebija redzamas. Mazuļi uz mūsu lodžijas bija drusku pārčiepstējušies. Bet tagad atkal viss ir kārtībā, viņas pikē un baro tus mazos čīkstuļus. Tomēr, pēc visas bezdelīgu izturēšanās jūtams, ka mazuļi drīz atstās ligzdas, mācīsies lidot un gādāt sev pārtiku. To būtu interesanti pavērot.
2. Mūsmājas kaķene pēc dēla sievietes un viņas zoodārza (divi kaķi, suns, ķirzaka un varde) ir kļuvusi manāmi aktīva un bieži nāk pie mums "runāties". Jūtams, ka stress no daudzo dzīvnieku klātbūtnes mājā ir zudis in viņa ar steigu stgūst nokavēto. Tik aktīvu un īpaši draudzīgu viņu agrāk neesmu novērojusi.
3. Saprašanās ar dēlu kļuvusi labāka, pat parādās tēmas, par kurām aprunāties. Sāku "puiku" labāk saprast un atrodas laiks arī viņam ļaut saprast mani un manas rīcības iemeslus.
4. Mani tomēr kaitina un uztrauc braucieni no/uz Ludzu. Tās ir aptuveni četras stundas vilcienā, kad īpaši nav ko darīt. Var jau mēģināt ko palasīt, bet jau pēc dažiem kilometriem arī tas nogurdina - burti tekstā sāk "lēkat un kratīties" līdz ar vagonu. Man tā redze tomēr vairs nav tik laba, kā jaunībā, pat piecus gadus atpakaļ. Var vērot ainavu aiz loga, bet to jau esmu iepazinusi bieži braukājot starp Ludzu un Rīgu. Drusku apnicis. Pārsvarā šo ceļa gabalu snauduļoju. Un ceru, ka mums ar dēlu radīsies iemesls atgriezties galvaspilsētā. Ludza jau ir izstaigāta krustu šķērsu, nekas īpašs nenotiek. Pat ikgadējie pavasara pasākumi parkā pateicoties kovida vīrusam ar visu tā karantīnu ir izpalikuši. Bet, cik esmu dzirdējusi, arī Rīgā daudzi pasākumi, kas parasti notiek šajā sezonā, ir izpalikuši tā paša iemesla dēļ.
5. Ir patīkami vērot Rīgu - kā tā mainās pa tiem īsajiem brīžiem, ko pilsētu neredzu. To jau laikam esmu rakstījusi. Māsa šīs pārmaiņas redz asāk un ar lielāku interesi, jo viņa uz Latviju, Rīgu atbrauc reizi pusgadā atvaļinājumā uz trim nedēļām katru reizi. Bet mums šīs nedēļas visu laiku kopā pavadīt nesanāk, jo viņas bez saskarsmes ar mani ir vēl daudz citu darīšanu, kas jāpaveic, kamēr ir šeit. Tad nu ķeram mirkļus, lai kaut dažas stundas pavadītu kopā. Pārsvarā sazvanāmies. Tagad, kad manam jaunajam telefonam ir uzregulēts watsaps, ir arī iespēja biežāk vienai otru redzēt. Esmu māsai pateicīga par šo dzimšanas dienas dāvanu, jo ar to telefonu (kurš joprojām ir lietošanas kārtībā), kuru nopirku vaur internetu vēl ziemā, šādas iespējas nebija. Tas ir podziņu telefons. Māsa uzdāvināja skārienjūtīgo ar visu maciņu, kas ietver telefonu.
6. Es, tāpat kā daudzi citi, ilgojamies pēc kovida vīrusa radīto piesardzības mēru esamības beigām. Tas ļoti atvieglotu savstarpejo saskarsmi un ļautu sākt atjaunot ekonomiku, kas šajā periodā ir stipri sašķobijusies ne uz to labāko pusi. Un tā laikam ir visas Eiropas un Krievijas problēma. 

Nav komentāru:

Ierakstīt komentāru