piektdiena, 2021. gada 25. jūnijs

Par privāto dzīvi

Var jau būt, ka par šo jau esmu kad agrāk izteikusies. Tas nekas, dubults neplīst, tikai lieku reizi laikam ir jāatgādina.

Mani kaitina mūsu masu mēdiju līšana publisko personu privātajā dzīvē aizmirstot to, ka pastāv cilvēktiesību likuma noteikums par privātās dzīves neaizskaramību. Daudzās sarunās izskan arguments - viņi ir publiskas personas, lai ar to rēķinās. Bet - nu un kas, ka publiskas personas? Vai tāpēc viņi pārstāj būt cilvēki ar savām privātās dzīves tiesībām? 

Mūsu mediji ņēmuši ne visai veselīgo ASV piemēru, kur populārām un atpazīstamām personām pakaļ skraidīs nu noteikti kāds paparaci lai piefiksētu jebkuru darbību. (Labi vēl, ka uz tualeti pakaļ neskraida). Eiropā tādas darbības nav populāras. Tiesa, ar vienu izņēmumu - britu karaļnams tiek apskatīts, caurskatīts ar lupu. Bet to var saprast - karaļnams ir valsts "izkārtne" un tā tas arī tiek uzņemts, paši karaļnama pārstāvji uz to ir parakstījušies. Tajā pat laikā - ko mēs vēl citu bez profesionālās darbības zinām par citu Eiropas valstu politiskajiem darboņiem, citiem karaļnamiem? Praktiski neko, jo privātums tiek respektēts.

Tiesa, pie mums pamazām tiek pārstāts sekot atpazīstamiem cilvēkiem bezjēgā un bez vajadzības. Paldies dievam, politiķus vērtējam pēc viņu profesionālās darbības, nevis pēc privātās dzīves peripetijām. Arī mūziķus, aktierus un citas atpazīstamas personas. Tik nesaprotu šaurā lokā atpazīstamas dziedātājas Magones vēlmi publiskot nevis savu profesionālo darbību, bet privāto dzīvi, par kuru masu mēdijos ir daudz informācijas, bet lai iepazītos ar profesionālo - man pat māsa google nepalīdzēja: nu nebija viņai infas. Tāpat arī Kivičs. Dzirdēts agrāk šis uzvārds ir, bet ko viņš tik nozīmīgu ir paveicis? Ar ko nodarbojas? Atskaitot savas orientācijas popularizēšanu.

Nē, es neesmu pret citādi orientētajiem. Viņu pašu dzīve un vēlmes. Mani nekas netraucē pozitīvi uztvert Streipu. Viņš ir kvalitatīvs žurnālists, interesanti sekot viņa profesionālajai darbībai, darbos paustais notikumu redzējums reizēm liek padomāt. Un tas, ka viņa privātā dzīve ir netradicionāli orientēta - tā ir viņa paša darīšana un privātā dzīve, kas netiek agresīvi uzspiesta. Ir mierīga līdzāspastāvēšana.

ceturtdiena, 2021. gada 24. jūnijs

Pēcsvētku noskaņas

 Cik ļoti mēs esam aizgājuši no tradīcijām abos saulgriežos! Gan Ziemassvētkos gan Zāļu vakarā - Līgo jeb Jāņu dienā. Tiesa, ir tagadējos laikos ir daudz folkloras kopu, kuras mēģina atjaunot šīs sentēvu tradīcijas svētku svinēšanā, bet cik cilvēku ieklausās folkloras kopās un pārnes piedāvājumu savās mājās un cenšas svētkus svinēt piedāvātajā variantā?

Folkloras kopas dara svētīgu darbu neļaujot vēsturiskajam nogrimt aizmirstībā. Daudz ko no tā visa noteikti drīkst un vajag izmantot mūsdienās, bet - dzīve ir kardināli pavirzījusies uz priekšu no tiem laikiem, kad tapa folkloras kopu piedāvātās tradīcijas. Man patīk tās kompānijas, cilvēku nelielais kopums, kuri saulgriežus svin apvienojot vēsturi ar mūsdienu skatījumu uz svētku svinēšanu.

Lietas, kas man nepatīk. Tā, galvenokārt, ir sveštautiešu attieksme pret šiem svētkiem. 

Saulgrieži ir svētki, kurus dažādos veidos svin visas tautas. Katras tautas vēsturiskajās tradīcijās ir savs skatījums uz svētku svinēšanu, norisi. Tomēr ir radies iespaids, ka sveštautieši, kas vēstures gaitā ir pārcēlušies uz dzīvi Latvijā (cik izdevies novērot), ir zināmā mērā atteikušies no šo svētku savas nacionālās izpratnes un svinēšanas tradīcijām, mūsu tradīcijas īsti nav pieņēmuši un palikuši starpceļa tukšumā. Un tas ir ļoti žēl. 

Nu nedrīkst aizmirst savas saknes, savu kultūru. Kaut arī notiek zināma asimilēšanās šajā kultūrvidē.

Man patīk, ka reizēm var novērot, ka svētki reizēm tiek svinēti kopā - dažādas kultūras svin kopā saulgriežus. Un reizēm uzplaiksnī divu vai vairāku atšķirīgu kultūru iekšējais skatījums uz svētkiem, kuros parādās kas pozitīvais, skaistais redzējums.

trešdiena, 2021. gada 23. jūnijs

Vērtību kritēriji un tamlīdzīgas lietas

 Mums vicina karogu - praida karogu, kurš paredzams augustā. Ceru tomēr, ka šo praidu atcels. Tautas normāli orientētās negatīvā nostāja ir acīmredzama. Nu nevajag uzspiest ar varu.

1. Citas seksuālās minoritātes ir bijušas, ir un būs. Gan pie cilvēkiem, gan dzīvnieku pasaulē. Tas ir kāds klikšķis gēnos, kas atšķiras no pastāvošās normas. Kaut kas līdzīgs neārstējamai saslimšanai. Nu, kaut kā tā. Un globāli runājot, ar to ir cīnījušās amatpersonas un ārsti nesaprotot to, ka situāciju nevar izmainīt, nu jāatstāj kā ir. Galvenais jau ir tas, ka patlaban šī minoritāte tiek uzstiepta un ar varu uzspiesta pārējai pasaulei. Aizmirstot to, ka cilvēks parastais vairumā jau tāpat bijis lojāls saskarsmē ar šīm minoritātēm. Galu galā partneri gultā katrs izvēlas vadoties no savām seksuālajām vēlmēm. Kāpēc tās ir jāafišē? Mūsu guļamistaba ir mūsu privātā izvēle un teritorija. Visa tā ažiotāža ap šīm minoritātēm samazina tolerances un sapratnes slieksni, veidojas tikai negācijas. Es neaģitēju pret, bet tomēr - vai netiek mākslīgi sarīdītas dažādas sabiedrības daļas? Vi nevienam nav bail, ka var rasties "sprādzienbīstama" situācija, kuras rezultātā var ciest gan minoritātes gan tie, kas atbalsta šādas situācijas veidšanos?

2. Arī citas tā sauktā politkorektuma lietas ir pārspīlētas līdz absurdam. Nēģeri vairs nedrīkst nosaukt par nēģeri. It kā no tā, ka viņu sauc kā citādi laipojot apzīmētāju izvēlē, viņš nepārstās būt par nēģeri. Tagad jau daudzas melnas vai brūnas lietas gandrīz vai jāsauc savādāk, meklējot un laipojot vārdu izvēlē, ka tikai nēģerus neaizvainotu. Drīz vairs nedrīkstēsim leksikā izmantot vārdu dzeltens, lai neaizvainotu aziātus? 

Pankūka, kurp ripo pasaule. Daudzas lietas nav politkorekti saukt īstajos vārdos. 

pirmdiena, 2021. gada 21. jūnijs

Starp citu

1. Lasot informāciju feisbukā par un ap Corona;s vīrusu un potēm pret to arvien vairāk pārliecinos, ka daudzu mūsu līdzpilsoņu skats uz lietām, vietām un notikumiem ir visai pašaurs. Tiek veidoti ieraksti, kuros tiek apskatīta tikai un vienīgi vienpusīga informācija neņemot vērā ka visa internetā iegūstamā informācija par šo saslimšanu un potēm pret to ir samērā daudzpusīga. Ar visiem par un pret. 
Šajos ierakstos reizēm tiek ļoti pielamāta valdība aizmirstot to, ka valdība tika lamāta jau tad, kad vēl nebija radītas nekādas potes pret šo saslimšanu. Pirms potēšanās periodā valdība tika lamāta par to, ka tā neko nedara cīņai pret saslimšanu. Tagad to pašu valdību lamā par to, ka tā ko dara lai pasargātu iedzīvotājus no šīs saslimšanas.
Nekonsekvence un vēlme labprāt valdību par jebkuru tēmu. Galvenais ir lamāt. Ka tik lamāt. Un kopsummā sanāk neētiski manuprāt.
2. Daudz un nekonsekventi reizēm tiek lamāta padomju kino industrija - gan kinozāļu formātam, gan televīzijai. Tiesa, biežāk šo lamāšanu esmu dzirdējusi neinterneta vidē - sabiedriskajā transportā, privātās sarunās utml. kaut arī interneta vidē arī šī lamāšana ir sastopama. Un slavināta ārzemju kino industrija. Un tiek aizmirst, ka cilvēki mīt visā pasaulē, ka visiem ir tendence radīt gan labas, gan sliktas lietas. Un tās filmas, kuras nomainīja padomjlaika filmas mūsu televīzijā īpaši 90jo gados nu nebija tās labākās. Daudz bija zemas kvalitātes šausmeņu. Labu vai vismaz normālu filmu bija maz. Tikai ar laiku mūsu filmu iepircēji kļuva spējīgi iegādāties kvalitatīvas filmas pašmāju tirgum. 
3. Ir izveidojies priekšstats, ka mūsdienu radošo profesiju pārstāvji, it īpaši jaunā dziedātāju paaudze, "atgremo" padomjlaikā radīto un pašlaik nav spējīgi ko radīt no jauna. Daudz esmu dzirdējusi izpildām 80tu un pirms radīto mūziku, pat ko paliekošu laikā un telpā pašreiz rada tie mākslinieki, kas iznākuši cauri laikam no tiem laikiem, kad mūsu reģionā vēl pastāvēja iepriekšējais valstiskais formējums.

svētdiena, 2021. gada 13. jūnijs

Juris Podnieks: Vai viegli būt jaunam

No sākuma gribēju par un ap šo filmu parunāt. Bet tomēr sapratu, ka filma runā pati par sevi.

Šis teikums ir links uz filmu YouTube vietnē. Vienkārši, nācās pārkārtoties, jo kāds pamanīja un izdomāja kaut ko par to, ka esmu laikam čiepusi (pie kam, bez ļauna nolūka iedzīvoties - mans blogs tomēr pašreiz ir bezpeļņas pasākums).





piektdiena, 2021. gada 11. jūnijs

Tad un tagad

Šo ierakstu veicu FB domubiedru grupā "Mēs 80-jos". Šorīt to apskatoties man sanāca "vau, jau 136 laiki, pāri par 60 komentāru, vairāki cilvēki dalījušies ar ierakstu". Kaut gan pāri par 120 bija jau vakar, kad pēdējo reizi ieskatījos lapā pirms gulēt iešanas. 

Šorīt, uz visu to skatoties sanāca "Abžēliņ! Cik daudz ūdens aiztecējis! Jau 40 gadi paskrējuši kā stirnas un cik visa kā ir noticis!"

Īsā mirklī domās izskrēju cauri visam, ko atceros konspekta variantā. Un sapratu, ka esmu bagāta. Man ir tik daudz atmiņu par visādiem notikumiem, ka sanāktu pilns skapis ar visu to. Un man nav jāuztraucas, ka to kāds varētu atņemt. Visas atmiņas ir manas un pie manis arī paliks. Cik lielā mērā es ar to visu padalīšos - jau mana izvēle.

Šeit esmu nedaudz dalījusies ar atmiņām. Nezinu, cik tās bijušas pieņemamas lasītājiem. Šajos postos nav bijuši nekādi komentāri vispār. Ne tēmā ne beztēmā.

Par paskrējušām desmitgadēm domājot - katrā no tām ir bijis viss: prieki, bēdas, vilšanās, kritumi un celšanās... Un katrai desmitgadei ir bijis kāds pieturas punkts ap kuru viss grozījies. Zaļās zāles un seklās jūras periodu nomainīja juku desmitgade ar visām uzkritušajām izdzīvošanas problēmām, tad nāca šī tūkstošgade ar savām desmitgadēm un visu kas notiek par un ap.... 

Nesodiet mani bargi, jums jau katram arī ir pilna bagāža ar visu to, kas noticis dzīvojot. Varbūt ar ko padalieties savu atmiņu vērtējumā? Varbūt pietiks meklēt savstarpējas negācijas un iestājies laiks, kad runāsim par to, kas rada pozitīvismu?

ceturtdiena, 2021. gada 10. jūnijs

Vēl bildes no 4.jūnija pasēdēšanas

 Te nu jāsaka - uz šīm bildēm skatoties, redzu, cik ļoti esmu uzblīdusi nelielā laika posmā. Nu galīga krogusmamma. Kaut jūtos kā pitons, kurš norijis un pamazām sagremo ziloni.

trešdiena, 2021. gada 9. jūnijs

Par datorspēlēm un tamlīdzīgi

  1.  Daudzviet, arī feisbukā esmu jutusi, dzirdējusi, lasījusi negatīvas atsauksmes par datorspēlēm. Tās it kā samaitājot jaunatni, radot vardarbīgas tendences un datoratkarību. Un neviens nav iedomājies, ka šīs spēles spēlē arī pieauguši cilvēki no dažādiem darbiem un pasākumiem brīvajā laikā nemaz nekļūstot vardarbīgi un datoratkarīgi. Daudzi pat aizmirst, neņem vērā to, ka tādi portāli, kā feisbuks, draugiem.lv, piedāvā dažādas onlaina spēles, kas pēc būtības arī ir datorspēles, jo tās var spēlēt piedāvātajās vietnēs. Tās ir "sīkspēlītes", bet tomēr. Un spēles saukt par datoratkaribu veicinošu faktoru ir visai neloģiski. Pie mūsdienu tehnoloģiju esamības daudzi darbi veicami tikai ar datora palīdzību. Tādi ir darbi, kas saistīti ar websaitu izveidi konkrētam pasūtītājam, visa lietvedība uzņēmumos tiek realizēta datorizēti utt., u.tml. Reizēm darbi datrorvidē aizņem visu darba dienu un reizēm pat mājās šis darbs turpinās, ja ir akūta nepieciešamība. Daudz informācijas var iegūt izmantojot datorizētos resursus. Atkarība no datorvides jau ir ikdienišķa parādība un tai ir maz sakara ar pašām datorspelēm. Un vardarbība jaunatnes vidū uzplaiksnī neatkarīgi no datora un datorspēlu esamības. Vajag atcerēties pašu jaunības, bērnības gadus. Arī tad vietām un reizēm jaunatnē uzplaiksnīja vardarbīgas tendences. Ta ka nav ko vainot tehnisku riku un tā piedāvātās iespējas. Vaina ir vidē, audzināšanā.
  2. Godīgi sakot, nesaprotu visu to jampadraci ap Šovu zvaigzni Magoni Šutovieni. Un īsti nezinu, kādos šovos viņa ir piedalījusies vēl bez tā, kurā izskanēja daudzus gadus atpakaļ Latvijas TV. Esot atpazīstama dziedātāja. Tik nekur neesmu pamanījusi rakstus par viņas profesionālo darbību. Tik rakstos par viņas raibo privāto dzīvi. Pat māte gūgle nedod sakarīgu pārskatu par viņas sasniegumiem profesionālajā jomā. Reiniks, Andrejeva, Samanta Tīna vispirms izskan ar savu profesionālo darbību, informācija par viņu privāto dzīvi parādās par cik par tik piekārtotā līmenī un tik daudz, cik top ļauts. Rādās, ka Magone kā dziedātāja ir atpazīstama tikai ļoti šaurā lokā viņas apkaimes pīļu dīķi. Radies iespaids, ka viņa pati mēdijiem piemaksā, lai tie izrādītu pašas netīro veļu un citus nesmukumus.
  3. Reizēm ietroļļoju FB. Piegriezies, ka pašai sanācis saskarties ar interneta troļļiem, no kuriem atkratīties ir bijis pagrūti. Bet nu, tomēr atvainojos cilvēkiem, kurus ir sanācis patrollēt, par sagādātajiem neērtības mirkļiem. Pārlasīju komentus, kuri maniem rakstiem še sakrājusies gadu gaitā (blogs dod tādu iespēju - visus komentus lasīt sagrupētus vienā atvērumā). Drusku ar kritisku aci un svaigāku galvu. Un daudzi saņemtie komenti bijuši trollēšanas līmenī, un esmu uzķērusies un aizsvilusies. Tagad tomēr cenšos katru komentu izvērtēt un neieslīgt nevajadzīgā garā diskusijā. It īpaši tad, ja koments ir par lietu (vai arī beztēmā).

otrdiena, 2021. gada 8. jūnijs

Star Media studijas seriāli

Šīs studijas seriālus jūtūbē sāku skatīties, kad atradu tur vienu seriālu par lidotājiem. Ieinteresēja šolaiku skatījums uz Otrā pasaules kara notikumiem. Un pamazām sāku meklēt visu, ko šī studija piedāvā publikas vērtējumam. Un atradu ne tikai seriālus par kara lidotājiem, bet arī dokumentālus seriālus.
Seriāli par kara lidotājiem caurmērā visi pa 12 sērijām katrs, dokumentālie seriali - nedaudz īsāki.
Ieinteresēja skatījums uz Staļina laiku iekšpolitiku un pasaules redzējumu pārspīlēta komunisma ideju laikos. 
Seriālos par kara lidotājiem pastāvošo varu in tās idejisko darbību pārstāvēja karaspēka vienību poļitruki, kuri pa lielo tika atainoti kā fanātiski režīma pretinieku meklētāji un neskatijās uz esošajām reālajām situācijām, bet viņiem bija priekšnieki, kuri bija sakarīgāki un kuriem bija iespējams pasūdzēties par šiem fanātiķiem. 
Seriālos patika lidotāju savstarpējās attiecibas, rīcība kara apstāklos, šo attiecību un rīcības attīstība seriāla gaitā.
Pagaidām no dokumentālo seriālu piedāvātā klāsta esmu noskatījusies tikai vienu - par Romanovu dinastiju. Nezinu, cik tas balstīts uz reāliem faktiem, bet kopumā radīja patīkamu iespaidu par konkrēto skatījumu par serāla tēmu.
Kopumā ņemot iespaids par seriāliem - kvalitatīvi, piedomāts pie aktieru sastāva izvēles, scenārija u.tml. kritērijiem. 
Iesaku ieskatīties jūtūbē un pameklēt šīs studijas seriālus skatīšanai. Bet nu tā ir katra privāta lieta un ja ir interese skatīties filmas par šīm tēmām.

pirmdiena, 2021. gada 7. jūnijs

Šīsdienas rīta domas

  1.  Patlaban feisbukā diezgan populārs ir cepiens par nupat notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Visai interesanti palasīties viedokļus. Daži liek pat pasmaidīt, jo pilni ar zināmu naivuma piešprici. Šur tur piepostoju, zināmā mērā pakacinu komentētājus un pamudinu uz turpmāku diskusiju. Laikam jau to sauc par troļļošanu. Tāpat garāmejot reizēm iemetu pa pagalītei diskusijās par un ap kroņa vīrusu un vakcīnām pret to. Tas viss laikam tāpēc, ka joprojām neredzu reālu, spēcīgu personāliju mūsu valsts politiskajā lauciņā un reāli visiem pieņemamus soļus/darbības iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Godīgi sakot, ja valsts kā institūcija rūpētos par tautas vispārējo izglītības un veselības stāvokli, no tā tikai visi iegūtu. Gan varā esošie, gan tauta vēlējošā.
  2. Visur tiek dzirdēta neapmierinātība ar pie varas esošo darbību. Un saukļi nomainīt valdību. Par šo laikam jau esmu kur rakstījusi, tik nav īstas vēlmes rakāties savos pierakstos, lai salinkotu. Kas gribēs, tie atradīs ko aptuveni līdzīgu. Nav ko gauzties par esošo valdību. Paši vien to valdību esam tur iestūmuši vēlēšanu laikā un nu viņa ir tādā sastāvā ar tiem darbiem un nedarbiem, ar kuriem mēs nu esam izvēlējušies. Jāpiezīmē, ka sen pastāv teiciens "Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi". Un vai mēs esam pelnījuši ko citu ar savu dziļi personisko attieksmi pret lietām, vietām un notikumiem?
  3. Daudzi, nomainoties valdībai 90jā gadā, sajutuši brīvību un iespējas bez traucējumiem braukāt pa pasauli, tagad nu ļoti aktīvi atvaļinājumus pavada ārzemju kūrortos. Ir tik jautājums - vai šie cilvēki tik pat aktīvi braukā pa mūsu mazo pleķīti pie Baltijas jūras? Ir tacu tik daudz skaistu vietu, jauku cilvēku, ko redzēt un satikt. Daudziem ir klišejiska domāšana un iespaids par pašu zemes nostūriem. Kaut par Latgali runājot. Kopš ar dēlu uz ilgāku laiku devāmies dzīvot uz Ludzu, atklāju sev Latgali. Nu nav tas reģions nodzēries un slikti apsaumniekots. Ir patiesi strādīgi cilvēki, atsaucīgi, laipni. Cik un ko redzēju - sakoptība un ceļš uz attīstibu. Un savu dzimto stūri pa īstam mīloši cilvēki. Godigi sakot, rīdziniekiem - īsteni dzimušajiem vairākās paaudzēs, ir jāiemācās mīlēt savu pilsētu. Patlaban, objektīvu iemeslu dēļ esot Rīgā, šo pilsētu atklāju no jauna. Pilsētvide ir patīkami mainījusies un attīstījusies. Radusies vēlme no jauna to izstaigāt un apgūt, iepazīt no jauna. 
  4. Drusku pie iepriekšējā punkta. Doma tiek izdalīta atsevišķi, jo var būt pagara tekstā. Esmu 4jā paaudzē rīdziniece, tātad mans dēls ir dzimtas piektā paaudze Rīgā un arī dzīvoklī, kurā dzīvo mana māsa. Reiz visi tur dzīvojām. Tagad nu esam sākuši dzīvot atsevišķi, bet kontaktus uzturam. Tas, ka mēs ieklimtām Ludzā, bija apzināta izvēle, kuru mēs nenožēlojam. Kopā šo pilsētu iemīlējām.

sestdiena, 2021. gada 5. jūnijs

Vēl mazdrusciņ pie iepriekšējā ieraksta

 Vakardienas vakarpuse man vispār bija eiforistiska. Brauciens uz centru, aizklibošana līdz tikšanās vietai, pati tikšanās, kura tik ilgi bija gaidīta.
Braucot mikriņā uz/no centra pa logu redzētā pilsētas daļa, tā pilsētas daļa, ko redzēju klibojot uz tikšanās vietu, radīja pirmreizētības sajūtu. Likās, ka no jauna atklāju sev Rīgu, kura mainās un pārveidojas. Daudzas vietas it kā atklāju no jauna. Un tas priecēja.
Tikšanās laikā runājām, runājām, runājām. Kad šķīrāmies, palika visa vēl nepateiktā sajūta. Bija sajūta, ka daudz kas palicis neizrunāts, kaut arī kopīgi nosēdējām stundas četras. Laiks bija paskrējis nemanot un siltā atmosfērā. Šķīrāmies ap 21iem. Neviens jau nebija centra iedzīvotājs, divi pat nebija rīdzinieki. Visiem bija kā nebūt jānokļūst uz transportu, lai tiktu uz mājām. Galu galā neesam jau tajā vecumā, kad spējam ievilkt tusiņu cauri visai naktij bez īpašām sekām.
Vakar, sēžot pie galdiņa ar kolas bundžiņu, sajutu to, ka vasara pa ilgiem gadiem beidzot atkal būs mana un gara. Trīs mēneši taču. Sajūta, kas radās vēl maijā, kad ceriņi bija pilnbriedā un smaržoja tik spēcīgi un lidojumā aicinoši.
Vakar sajutos kā dziļā bērnībā, skolas gados, kad vasaras šķita bezgalīgas un pozitīviem notikumiem pilnas. Ar gadiem taču vasarām ir tendence sarukt - no cikla: tikko bija maijs, bet ir jau septembris. Kur vasara pazudusi un kas gan notika šajā laikposmā?
Un tas tikšanās prieks.... Publika pie citiem galdiņiem - sajūta tāda, ka arī viņiem pienākusi vasaras eiforija un tikšanās prieks. Kaut kāds grūti izsakāms pozitīvisms visapkārt. 
Vispār šajā nelielajā ceļojumā uz pilsētas centru un tikšanās vietu nesastapu nevienu īgnu seju (var jau būt, ka īgnumu piesedza maskas), sajutu tikai visaptverošu pozitīvismu. Pozitīvismu, kas staroja pat no asfalta.
Tiešam - reizēm ļoti maz vajag, lai sajustu laimes sajūtu. No mazām laimītēm taču summējas laimīgais kopums. 
Un ir patiesa vēlme arī citiem novēlēt atrast sev to pozitīvisma sajūtu un ik pa brīdim to uzturēt labā kārtībā. Lai pozitīvisms nepazustu īgnuma un problēmu jūklī.

Vakar kopā ar LFFB aktīvistiem

Beidzot vakar tas notika. Tikāmies āra kafejnīcā pēc krietna laika. Visiem bija spārnota un brīvlaišanas sajūta. Pie galdiņa bijām seši, pie ciitem arī bija pavairāk cilvēku - to rakstu tāpēc, ka pēc pašreizējiem noteikumiem pie galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk par četriem. Bārmenis, diezgan norūpējies no skata, apstaigāja galdiņus un lūdza visus tomēr kā nebūt sadalīties tā, lai noteikumi tiktu ievēroti un mūsu pašu tusiņš arī neciestu. Publika bija saprotoša un iespēju robežās pārgrupējās. Nevienam taču negribējās radīt nepatikšanas iestādei, ja nu notiek pārbaude.

Varbūt, ka būs vēl bildes, bet neesmu īsti parliecināta.

piektdiena, 2021. gada 4. jūnijs

Lietas, kas liek aizdomāties

  1.  Reižu reizēm feisbukā padalos ar postiem, kuri ir neviennozīmīgi, kaut vai tēpēc, ka tur veidojas diskusija un daudzas lietas noskaidrojas ātrāk un paplašinās manu zināšanu un izpratnes līmenis. Laikam jau tādēļ, ka šeit ierakstot neviennozīmīgas tēmas, diskusija neveidojas un es reizēm tā arī palieku svētā neskaidrībā situācijās, kad mani tuvākie nevar palīdzēt manas nezināšanas un neizpratnes likvidācijā.
  2. Nesen tomēr saņēmu komentus uz vienu no savām publikācijām. Neskaitot to, ka komentāri saturēja pelnītu aizrādījumu vēl tika izteikts apgalvojums, ka mani teksti ir visbezjēdzīgākie lasāmgabali. Uz jautājumu kas tieši manos tekstos ir bezjēdzīgs, tā arī neesmu saņēmusi atbildi un ir iestājusies neziņa, kas tad kungam bez tām pamatotajām kļūdām manos tekstos nepatīk. Galu galā - ja kaut kas nepatīk vai liekas nepieņemams, ir jāreaģē uzreiz ar pamatojumu, nevis jāraksta ko vispārīgu. Tai ziņā diskusijas feisbukā ir vairāk vērtas, nekā vispārējs, neko nepaskaidrojošs apgalvojums. Un tur drukas kļūdas nav noteicošais faktors diskusijai. Tiesa, par norādēm uz drukas kļūdām es neļaunojos. Tās ir pamatotas un vietā. Ir vairāk jāpaseko rakstītajam. Bet, ja teksta komentāri sastāv tikai no drukas kļūdu analīzes un nesatur arī kādu domu graudu pēc būtības par tekstā pausto - tad ir jājautā, kāpēc teksts vispār ir lasīts. Vai tikai tādēļ, lai meklētu kļūdas gramatikā? Un īsti nav izpratnes par to, kāpēc šeit drukas kļūdas traucē komentēt pēc būtības, bet feisbukā gramatikai pievērš mazāku uzmanību un komentē pēc būtības.
  3. Mani Rīgā un Vecmīlgrāvī jo īpaši izteikti pārsteidz tas, ka daudzi riteņbraucēji brauc ar uzpurņiem. Viņi taču ar savu transportlīdzekli pārvietojas un tas fakts, ka kāds garāmgajējs varētu uzšķaudīt nevēlamo vīrusu, ir nu loti  ļoti niecīgs. Pārvietošanās ātrums šādu iespēju neparedz.
  4. Īsti neizprotu arī to, kāpēc tiek palielināta pārvedtilta platība virzienā no Vecmilgravja, Sarkandaugavas uz Brīvības ielu. Jau tagad esošais variants, manuprāt, ir pilnīgi apmierinošs. Nesaprotu, kāda suņa pēc šo pārvedtiltu dēļ tiek samazināta Mezparka zaļās zonas platība un rada zināmas neērtības nokļūšanai šajā parkā no Vecmīlgrāvja, Sarkandaugavas puses. Gājeju pāreju zona un gājēju ietvju izvietojums arī rada zināmas neērtības. Pie viena, cik nu esmu pamanījusi un sapratusi šo pārvedtiltu strutūru, visa būve atrodas tajā Mežparka stūri, kurā padomju laikos atradās bērnu dzelzceļš, ne visai garš un ar nedaudzām pieturām. Savā ziņā vieta, kur bērni varēja pamazam ieinteresēties par vilciena vadītāja, vagona pavadoņa profesiju. Savā ziņā prakses vieta. Gan jau, ka visā tajā pasākumā piedalījās arī kādi pieaugušie, kas ar padomiem un reālām darbībām palīdzēja bērniem iejusties un veikt vilciena vadīšanas vai vagona pavadones funkcijas. Šobrīd man nav zināma altetnatīva vieta šim dzelzceļam un vispār nav zināms, vai mums vispār ir vieta, kurā profesionāli apmāca vilciena vadītājus un vagonu pavadoņus, ka arū tas, kur viņi iegūst arī praktiskās zināšanas papildus teorijai.
  5. Vispār es laikam tiešām esmu maigi sakot drusku atpalikusi no dzīves un izglitības sistēmas. Man nav īsti skaidrs, kur var apgūt vismaz teorētiski mūsu valstī tik nepieciešamās profesijas. Tajā pat laikā jursprudences studijas LU un citās augstākajās mācibu iestādēs ir ļoti populāra lieta jau no padomju varas laikiem. Katru gadu juristi absolvē mācību iestādes tādā daudzumā, ka liekas - visa mūsu mazā valstiņa sastāv no vieniem vien juristiem. Bet praktiskajā dzīvē dažādās juridiskās profesijās sev darbu atrod vien nedaudzi. Tad kur points šajā profesijā apmācīt vairāk studentu, nekā nepieciešams darbinieku reālajā dzīvē? Izskatās pēc nekorektas naudas pelnīšanas sistēmas augstskolās, jo budžeta vietas jurisprudences fakultātē nav visai daudz. Toties maksa par mācībām ir maigi sakot paliela.

ceturtdiena, 2021. gada 3. jūnijs

Vakcinācija pret Covid 19

Kaut kur iepriekšējos rakstos minēju, ka man šī vakcinācija ir dziļi vienaldzīga un mani šis vīruss neuztrauc par spīti ažiotāžai ap to. Biju pat noskaņojusies nevakcinēties pēc principa "ja tas vīruss gribēs mani noķert, tad noķers neatkarīgi no vakcinēšanās, bet pa lielo pagaidām viņš ir paskrējis man garām".

Tomēr dēls mani pielauza novakcinēties, jo vakcinētajiem tuvā nākotnē paredzēti daži sadzīviski bonusi, kuri man tomēr būtu nepieciešami.

Vakcinējos vakar. Pirms potes man dežūrārsts noskaitīja visas iespējamās blaknes, kuras var uz mirkli parādīties vakcinācijas dienā. Starp šīm blaknēm bija muskuļu sāpes, iespējamais nogurums. Tas mani neuztrauca, jo kājas dēļ man jau tāpat periodiski iesapas muskuļi un nogurstu ātrāk nekā, ja kāja būtu vesela. Tā ka drusku lielāks vai mazāks nogurums pie vieniem vēžiem - neredzēju problēmu. Toties iespējamās galvassāpes un nedaudz paaugstināto temperatūru tā arī nesagaidīju. Var jau būt, ka man ir pietiekami laba imūnsistēma par spīti visām ar gadiem pienākušām kaitēm. 

Pat gripa un plaušu karsonis pa šiem gadiem ie noķēruši tik reti, ka nav īsti vērts par tiem domāt un īpašīgi veikt kaut kādus aizsrdzības pasākumus vakcinēšanās veidā.

Tomēr kautina masu medijos radītā ažiotāža ap šo vīrusu un vakcīnām pret to. Iepriekš jau vairākas reizes par to esmu izteikusies. Šajā ažiotāžā visvairāk žēl tos, kas uzķeras un cītīgi seko visai statistikai un visādiem šausmu stāstiem par vakcīnas briesmu pilnām sekām. Līdz ar to pēc iespējas vairāk sēž mājās un baidās iziet uz ielas kaut uz veikalu izejot - ja nu kas, ka tik tas vīruss neuzkuļas un vakcīnas ir briesmu pilnas. Un iestāstīt šiem cilvēkiem, ka uz ielas un veikalā nekas briesmīgs nenotiek, nekur neguļ ar vīrusu saslimušo mirstīgās atliekas, ka daudz kas statistikā ir uzpūsts maldināšanas nolūkos - kā ar zirņiem pret sienu.

Visvienkāršākais, kā pārbaudīt manu negatīvo attieksmi pret statistiku, ir noskaidrot, cik tad daudz cilvēku paša un radu, draugu un paziņu lokos ir saslimuši ar šo vīrusu un par miruši no tā. Visticamāk, ka noskaidrotais saslimušu un mirušo skaits būs pielīdzināms nullei. Un mēs taču pazīstam krietni daudz cilvēku un radu, draugu un tuvu paziņu loks arī ir paliels - ne jau pirmo dienu dzīvojam.

trešdiena, 2021. gada 2. jūnijs

Jūnijs matos

  1.  Ja es pareizi atceros, tad 1.jūnijā bija starptautiskā bērnu aizsardzības diena ar ko arī visus sveicu. 
  2. Ir bauda pa dienu istabā dzīvoties pie atvērta loga. Pavasara, vasaras sākuma smaržas un putnu dziesmas pašas ieprasās ciemos.
  3. Pamazām sāku iepazīties ar kaimiņienēm. Uz lieveņa smēķējot. Pagaidām gan sarunu tēmas mani īsti neaizrauj, redzēs, kas būs tālāk.
  4. Joprojām atpalieku no PČ aktivitātēm un pat nezinu mūsu komandas patreizējās izredzes. Kaut nu kāds man izskaidrotu esošo situāciju. Interese ir šajā jautājumā.
  5. Par politiku runājot - zinu tikai tik daudz, cik man pastāsta dēls vai kāds cits no apkārtējiem. Šis robs būtu jel kādā veidā jāaizpilda. Un jāuzlabo manas atpalikšās zināšanas šajā jomā. Tomēr joprojām pieturos pie uzskata, ka politiķu privātā dzīve ir neaizskarama un uz iedzīvotšājiem tā neattiecas. Politiķus jāvērtē pēc darbiem, ko tie paveikuši iedzīvotāju labā. Galu galā likums par privātuma neaizskaramību attiecas uz visiem, ne tikai uz iedzīvotāju parasto.
  6. Joprojām neizprotams ir musu infantīlisma līmenis. Tika izsaimniekoti tādi lieli valsts īpašumi kā VEF un Radiotehnika, Rīgas porcelāna rūpnīca. Varēja taču drusku padomāt ar to bumbu starp ausīm un pārkārtot šo uzņēmumu darbību. Galarezultātā būtu pienesums valsts budžetā. Vispār daudz kas valstij un pašvaldībām piederošs ir izsaimniekots 90tajos un tagad var tikai kost pirkstos.
  7. Ir piegriezies klausīties, kā apkārtējie lamā pastāvošo varu. Kādu nu ievēlējām, tāda nu ir. Esam dabūjuši to, ko dabūjuši. Pie kam legāli un no brīvas gribas. Daudzi dodas uz vēlēšanām saklausījušies partiju saldās dziesmas un solījumus, kuri vēlāk praktiski netiek pildīti. Un nevienam jau neinteresē šo partiju politiskā pieredze un darbības rezultāti iepriekšējos sasaukumos un vispār sadzīvē.
  8. Tāda dīvaina sajūta - mani lasa, bet komentē maz. Nav īstas izpratnes par to, vai lasītāji man piekrīt vai nee. Vai arī lasa lasīšanas pēc.