Kā žagata ligzdā vācu sevi un savus draugus. Un anonīmos komentārus dzēsīšu neatkarīgi no komentāra teksta!
Paavisam neliels līkums sanāca no Toma mājas uz autobusa pieturu man braukšanai no viņa mājas uz manējo. Mazu apli izmetām, negājām pa taisno. Toms gribēja man to kaktu parādīt. Paavisam tuvu visām apdzīvotajām mājām un arī rūpnieciskajam tā nostūra kaktam...
Bijām pie Ķīšezera ap pieciem drusku. Tik tagad, vakarpusē ieliku. Citas lietas drusku saskrēja vispirms sadarāmas.
Bijām lokālajā peldvietā. Tiem, kuri zina, ka tur tāda ir. Tuvākās privātmājas, mana gala kopmītņu tipa māju iedzīvotāji... Kā jau karstas dienas pievakarē, priekš šīs peldvietas padaudz cilvēku. Tiešām lokāla, tiešām neliela.
Un, paldies dievam, ka lokāla un cilvēki no tālākiem nostūriem par to vietiņu nezina. Jo savādāk nebūtu, kur apgriezties.
Dzimšanas diena jau no agra, pavisam agra rīta sākās ar atbildēm uz dzimšanas dienas apsveikumiem publiskā telpā un pa telefonu. Tas pastiepa garumā manu ierasto rīta mošanās ierosīšanos, bet patīkami pastiepa garumā.
Ap desmitiem atbrauca Toms, drusku pasēdējām mājās, tad aizbraucām līdz Vecāķiem. Superpiebāztā 58.maršruta autobusā, kurš vasaras mēnešos pagarināts līdz Vecāķiem. Tā standarta maršruts - Purvciems-Vecmīlgrāvis.Tas "piebāzums" man ļoti atgādināja jaunībā pieredzētās siļķu mucas Rīgas-Jūrmalas astoņu vagonu vilcienos, kad tauta masveidā brauca sauļoties uz Jūrmalu.
Pa visu karsto laiku ilgi sanāca tik turp aizbraukt, apmest līkumu un braukt atpakaļ. Karstums tāds, ka maz neliekas.
Tomam uznāca luste pamakšķerēt Ķīšezera maliņā. Paaicināja mani it kā paasistēt nogāzes zālītē uz dvieļa grāmatu lasot (par grāmatu taps ieraksts pēc grāmatas izlasīšanas).
Mana pacietība (drīzāk tas, ka pamodos četros no rīta bez cerībām piemigt tālāk, un līdz ar to - ja es saulītē, zaļā zālē nogāzītē ilgāk sēdēšu, tad aizmigšu un, secīgi, labdien problēma mani uz mājām un gultiņu aiztransportēt...) pietika nepilnām pāris stundām. Paspēju gan paasistēt, gan grāmatu palasīt. Un arī pabildēt. Pat Toms vienu mirkli aizmirsa par makšķeri un klusi tupēja fotografējot. Un bija iemesls.
Nu ļoti tuvu krastam lauču mamma un tētis baroja savu mazo laucēnu. Reizēm pēc kārtas, reizēm sinhroni nirstot pēc kaut kā ēdama tam mazulim. Tik droši tuvu krastam un mums. Klusītēm bildējām.
Kad lauču famīlijai apnika un viņi kur aizdevās ezera ūdeņos, arī es palēnītēm savācos.
Ja nu kas, pretējā krastā gulbju ģimene dzīvojās. Arī laikam mamma, tētis un gulbēni. Diemžēl ar mobilo telefonu tādā attālumā ne pārāk lielus objektus nevar normāli sabildēt.
Kopā ar dēlu aizbraucām uz Aiviekstes pagasta (kuram piekritīga ir manis mantotā lauku māja) valdes ēku, kuras "sēdeklis" atrodas Pļaviņās. Nokārtot praktiski pēdējo mantojuma nostiprinājuma punktu. Pēc jau sāksies visāds darbs laiku "fazendas" attīstīšanai un tamlīdzīgām būšanām.
Birokrātiskās lietas sakārtojās necerēti ātri. Bet līdz vilcienam atpakaļceļam bija krietns laiciņš. Tāpēc pagājāmies pa pašu pilsētu, vairāk pa ielu, kura gar Daugavu vijas. Un paēdam pusdienas mājīgā kafejnīcā Pie upes. Cenas demokrātiskas, porcijas - lielas. Fascinēja arī ruds ūsainis, kurš bija iekārtojies gulēšanai uz viena no āra terases krēsliem. Dusēja saldi, nereaģēja uz garāmejošiem cilvēkiem. Neaiztikām, tikai nobildēju. Viņa miegs un miers bija neaizskarami.
Ja nu kas, šo kafejnīcu var atrast uz ielas, kura gar Daugavu vijas, virziens - prom no Rīgas, uz Krustpils pusi. Iesaku.
