Pieklājība, laipnība, līdzjūtība un cieņa, kas sevī ietver arī pašcieņu lielā mērā

Drusku par to, ko cilvēki parasti "samet vienā maisā" nedomājot par kaut niansētām atšķirībām šajos jēdzienos. Tie visi tomēr ir kaut kas dažāds pēc būtības. Manuprāt.

Pieklājība ir uzvedības norma, kas sevī ietver nekārtību neradīšanu apkārtējā vidē, attieksmi pret citiem cilvēkiem. Piemēram, sabiedriskā transportā mēs esam pieklājīgi un nedrūzmējamies pie transporta durvīm tajā laikā, kad pārējā transporta daļa ir praktiski tukša, neaizpildīta. Mēs esam laipni un piedāvājam vietu sirmmāmiņai, kura kur, par spīti saviem daudzajiem gadiem, dodas savās gaitās.

Mēs esam līdzjūtīgi un palīdzam mazam bērnam, kurš nomaldījies, nonākt drošā vietā pie māmiņas (vai kā tamlīdzīgi šajā ciklā).

Mēs laipni palaižam pa priekšu kādu ieejot veikalā vai izejot no tā. 

Mēs vienkārši uzvedamies pieklājīgi un laipni. Jo še "ieslēdzas" pašcieņa, kura neļauj nolaisties zemāk par grīdas līstīti un uzvesties slikti. 

Tas viss tik tālu par uzvedības normām sabiedrībā, apkārtējā vidē vispār.

Ar cieņu jau ir drusku šerpāk. Cieņa ir jānopelna. Man uz "Kāpēc tu mani necieni?" vienmēr ieslēdzas "Par ko? Kāpēc? Ko tu tādu esi izdarījis, lai tevi cienītu?". Daudzie nodzīvotie gadi vēl nav pamats cieņai. Pamats cieņai ir padarītais šo daudzo gadu laikā. Kā piemērs - vai ir jāciena "sagrabējis" večuks, kurš "sabirs sastāvdaļās pie pirmā vēja pūtiena", ja viņš savas dzīves labākos gadus pavadījis cietumos par zādzībām, laupīšanām un visādām citādām tamlīdzīgām būšanām? Vai tomēr pusaugu puika, kurš izvilcis no bedres tur iekritušu un ārā netiekošu vāverēnu?

Lai kādu cienītu, gadiem nav nozīmes. Vismaz man noteikti. Es nerunāju par radiem un draugiem. Viņi vai nu ir, vai nav. Nesatricināmi. Neatkarīgi no tā, ko viņi izdarījuši vai neizdarījuši. Es neatkāpšos no viņiem, jo mana atkāpšanās būs ļaunāka par viņu sadarīto vai nesadarīto.

Turpat, pie šī visa. Mani kaut kā neuzrunā cilvēki, kuri izsaka "Man vajag! Man pienākas!", bet apklust pie jautājuma "Ko vajag? Kas pienākas? Par ko pienākas? Kāpēc pienākas?". Apklust, jo viņiem nav atbildes uz tik elementāriem jautājumiem. Ir tikai tas "Vajag! Pienākas!". 

Kaut kā tā.