Vakardienas pastaigas bildes no Toma fotoaparāta

Pamests cietums Igaunijā, 40 kilometrus no Tallinas

Māsa relatīvi nesen, augusta mēnesī, bija Igaunijā, apmeklēja Zemūdens cietumu Igaunijā, 40 kilometrus no Tallinas. Cietums esot slēgts 1991.gadā, daļu cietumnieku esot nošāvuši, daļu pārveduši uz citām vietām.

Bildēs cietuma virsūdens daļa nedaudz.

Atkal Skanstnieku pļavā

Sanāca zināms ekspromts kaut vai tāpēc, ka Toms bija paskatījies laika ziņas, ko solīja norvēģu solītāji un meteo.lv, kuri abi lietu nekādi nesolīja. Plāniņš bija aizbraukt uz neilgu laiku uz Skanstnieku pļavu nedaudz iepētīt maršrutu, kuru tur vēl nebijām gājuši.

Toms piezvanīja, informēja par laiku, kurā man manā pieturā jāiekāpj 24.maršruta autobusā, viņš būšot jau priekšā. Man šoreiz bija pietiekamāk laika, lai sačammātos un aizietu līdz pieturai. Un te nu sākas piedzīvojumiņi. Kad izgāju no istabas saekipējusies un iebāzu atslēgu atslēgas caurumā nopietnā nolūkā aizslēgt durvis, Toms izmisīgi piezvanīja, lai pateiktu, ka savā galā stāv pie pārejas dzelzceļam un gaida, kamēr pabrauks garām preču vilciens, kurš vilkās kā piedzēries gliemezis uz kaimiņa dzimšanas dienu. Noklausījos klausāmo, iemetu telefonu somā un skrēju. Pieturā biju laicīgi, autobuss - atkal nē (kas notiek ar 24.autobusiem septembra pirmajās dienās? Jau otro dienu kavē!). Zvanīju Tomam. Viņš arī gaidīja. Pagāja minūtes desmit, kad Toms piezvanīja, ka tomēr sagaidījis to autobusu un iekāpis tajā. Es turpināju gaidīt. Autobuss līdz manīm nokļuva pēc sešām minūtēm ierasto četru minūšu vietā. Un bija diezgan pilns. Dienas viducī! Ne ar skolasbērniem, kuri no skolas mājās dotos.

Pieklājība, laipnība, līdzjūtība un cieņa, kas sevī ietver arī pašcieņu lielā mērā

Drusku par to, ko cilvēki parasti "samet vienā maisā" nedomājot par kaut niansētām atšķirībām šajos jēdzienos. Tie visi tomēr ir kaut kas dažāds pēc būtības. Manuprāt.

Pieklājība ir uzvedības norma, kas sevī ietver nekārtību neradīšanu apkārtējā vidē, attieksmi pret citiem cilvēkiem. Piemēram, sabiedriskā transportā mēs esam pieklājīgi un nedrūzmējamies pie transporta durvīm tajā laikā, kad pārējā transporta daļa ir praktiski tukša, neaizpildīta. Mēs esam laipni un piedāvājam vietu sirmmāmiņai, kura kur, par spīti saviem daudzajiem gadiem, dodas savās gaitās.

Mēs esam līdzjūtīgi un palīdzam mazam bērnam, kurš nomaldījies, nonākt drošā vietā pie māmiņas (vai kā tamlīdzīgi šajā ciklā).

Izlēciens uz Mangaļsalu

Ideja, ka turp jāaizbrauc, bija mana un laiciņu "karājās" uz realizācijas izpildīšanas pakaramā. Un sanāca gandrīz kā ekspromts. Toms piezvanīja, pateica, cikos no manas pieturas atiet 24.autobuss, kurā man jāielec. Viņš jau būšot priekšā. Laiks līdz autobusam - 8 minūtes. Paspēju "sagrābt grābjamo", ielekt kedās un uz pieturu aizskriet. Iekļāvos nepilnās 5 minūtēs (Ha, zināma ērtība, ka autobusa pieturas praktiski durvju priekšā). Es biju laicīgi, toties autobuss virzienā no centra kavēja 4 minūtes.

Ideja saradās tādēļ, ka sagribējās pa molu līdz bākai aiziet kā arī tāpēc, ka pēdējo reizi tieši tajā punktā bijām apmēram pirms gada.

Atkal atrastie linki

Latvija

1. Otrā epizode Kristapa Andrejsona podkāstam par Rīgu Riga Curiosities. Klips angļu valodā.
2. Aizmirstie Rīgas strādnieku rajoni. Kristapa Andrejsona stāsts angļu valodā.
3. Nenovērtēts Trešās atmodas notikums. "Kalendāra nemieri".
4. Kāpēc purvam vajag ūdeni?
5. Kā Rafaels redz Latviju? Bloga mugursoma.lv autores pastāsts.

Pasaulē, vispār