Attīstīšanās, virzība un tamlīdzīgas būšanas

Tiešām, tik pārdomas, par kurām ceru varbūt uz diskusiju. Kaut arī zinu, ka mani lasa, bet kaut ka slinki iziet uz sarunu. Arī tajās tēmās, kurās jau ir pieteikums tam, ka es uzdodu vairāk jautājumu, nekā man ir atbilžu.

Sākšu ar to, ka zināmā mērā ir pat labi, ka mums, Latvijā, ir kaudzīte visvisādu problēmu. Tajā ziņā, ka ir pamats rosībai un kādu problēmu risināšanai. Jo notiek kustība, rosīšanās, kaut kā uzlabošana, piepucēšana un tamlīdzīgas būšanas. Toties noteikti nav stagnācijas un nekustības. Mēs neesam tajā punktā, kad viss ir sasniegts, neko vairs nevajag uzlabot, salabot, pārtaisīt.

Drusku pamatošu savu teikto.

Vēlreiz par birku piekarināšanu

Par birku piekarināšanu rakstīju samērā nesen. Šī mēneša 21.datumā. Un atkal - izsaku tikai un vienīgi savu viedokli bez pretenzijas uz absolūto patiesību. Viss ir diskutējams.

Mums katram ir dažāda attieksme pret notikumiem Latvijā, pret Latvijā atpazīstamām personām. Reizēm šīs dažādās attieksmes "pārklājas", reizēm ne pārāk. Un katram ir savs pamatojums šai attieksmei. Nestrīdos.

Tajā pat laikā, vismaz man ir katrā gadījumā kāds konkrēts iemesls, konkrēts pamatojums manai attieksmei vadoties no tās informācijas, kura ir manā rīcībā.

Demotivatori. Sen nav būts, jo slinki krājas

Ir jārunā atkal un atkal

Raksts top pēc kārtējās izlasītās publikācijas vietnē Facebook, kurā kārtējais "kekss" kā kaut ko ūber nosodāmu publiskoja Šlesera privāto mantisko un naudisko līdzekļu uzskaitījumu. Un jutās ļoti lepns par to, ka "ielīdis svešā kabatā".

Tas, ka Šlesera publiskā darbošanās ir nepieņemama daudziem, tajā skaitā man, nav iemesls, lai pārskaitītu to, kas viņam pieder. Ja kungs ir mācējis ierosīties tā, ka viņam tagad ir tas un tik daudz, cik ir, - kas tajā ir tik nosodāms? It sevišķi, ja šajā rosīšanās procesā nav iejaukts krimināllikums (un pagaidām nav juridiski pierādīts, ka ir iejaukts). Cilvēks ar savu rosīšanos ir sapelnījis to, kas paliks viņa pieciem (5!) bērniem kā naudiska un mantiska "amortizācija" pēc tam, kad Šlesers aizies saules taku. Cilvēks, kuram skauž šis fakts (citādi, kā par skaudību nevar nosaukt šādu faktu publiskošanu), ne kādā veidā nav ierosījies pat tik daudz, lai kaut pusei no paša bērna mantojumā atstātu 1/3 no centa. Un pat nevēlas ierosīties, lai pēcāk nodrošinātu ar kaut ko jau veselu bērnu.

Vakardienas pasākuma bildes no Toma fotoaparāta

Vēl dažas bildes no šodienas gaitas kopā ar "Vecdaugavieši. Biedrība". Man atsūtīja

Šī gada 4.gaita ar "Vecdaugavieši. Biedrība". Bildes ir daudz

Šodien notika ceturtais izsatigas pasākums, kuru rīkoja "Vecdaugavieši. Biedrība".

Satikāmies 2., 58. autobisa galapunktā, kurš saucas Vecmīlgrāvja DO (dispečeru punkts). Tur sadalījāmies nosacītās komandās, kuru uzdevums izstaigas laikā sniegt savus priekšlikumus apkaimes vides, biznesa attīstībai, bērnu aktivitāšu iespēju palielināšanai.

No sākuma gājām pa Atlantijas ielu līdz tā krustojās, pārauga Vecāķu prospektā. Izmetām līkumu pa pilsētas būvprojektā paredzētu ielu, kura pagaidām ir meža stiga, aizgājām līdz Vecdaugavas dzelzceļa stacijai. Pēc nedaudz sapinos vidē, pa kuru top iets. Pīšanās pārgāja brīdī, kad izgājām uz Airu ielas, pa kuru ejot aizgājām līdz pasākuma galapunktam pa ceļam iemetot līkumu pļavā pie Skanstnieku mājām, kuru mēs ar Tomu jau esam "apguvuši".

Gaita lieliska, izzinoša, apkaime skaista. Atkal jauni iespaidi un jauna, vērtīga, informācija par apkaimes vēsturi.

Gaidām nākamo izstaigu.

Tomātu un garšaugu izstāde Dabas muzejā

Kopā ar māsu aizdevāmies uz tomātu un garšaugu izstādi Dabas muzejā. Bagātīga un krāšņa izstāde, māsa pat iegādājās dažas sēklas.

Ja ir interese, izstāde būs atvērta vēl rīt, 23.augustā, un parīt, 24.augustā muzeja darba laikā.

Iesākumā dažas bildes ar Rīgas stūrīti, kuras uzņēmu māsu gaidot.

Birku piekabināšana

Vispirms praktiska lieta mana bloga saistībā un par cik pēdējā laikā saņemu zvanus no ārvalstīm, pie kam zvans pienāk, bet zvanītājs nerunā (vai arī es nedzirdu, ko viņš mēģina man pateikt) un pēc dažām sekundēm noliek klausuli. Iemeslus nezinu. 

Esat pamanījuši, ka manā profilā uzrādīts mans telefona numurs un e-pasts tiem, kuriem rodas ļoti izteikta vēlme aprunāties ar mani privāti par kādiem nebūt jautājumiem. Tad nu telefona numura sakarībā. Man ar manu mobilo sakaru operatoru noslēgts līgums, kura viens no nosacījumiem ir tas, ka varu zvanīties tikai Latvijas teritorijā. Tobiš, nevaru nevienam uz ārzemēm piezvanīt (Nu labi, ja ārzemēs esošajam respondentam ir kopīgs mobilo sakaru operators, tad varu ar viņu sarunāties pa telefonu pat tad, ja zvana saņēmējs atrodas Antarktīdā). Līdz ar to - uz no ārzemēm saņemtajiem zvaniem neatzvanu, un arī tāpēc, ka - ja esmu pacēlusi klausuli, bet ar mani nerunā, tad kāpēc atzvanīt? Ja ļoti vajag, piezvanīs vēlreiz, bet ir arī e-pasts uzrādīts, caur to informāciju saņemšu noteikti. Katrā gadījumā, sociālajos tīklos mani "noķer" visi, kas grib "noķert".

Tālāk. Var jau būt, ka par tālāk pausto esmu kur iepriekš runājusi. Ja tā, sakiet, aizrādiet droši. Neapvainošos.

Pelde nenotika

Atbrauca māsa ar domu, ka mēs kopā aiziesim līdz Ķīšezeram un nopeldēsimies. Mani drusku iebremzēja tas no rīta bijušais lietus un vējainais laiks pēc tam. Par cik pēdējās dienas jūtos nedaudz apaukstējusies un šķaudu kā no ložmetēja. Tomēr varonīgi aizgājām līdz ezeram, māsa iebrida ūdenī, lai saprastu, vai viņa noriskēs peldēt. Tomēr - par daudz vēja un ūdens ne pārāk silts. Tad nu ar nokārtiem deguniem aizgājām prom, bet dažas bildes tomēr man sanāca.

Ceru, kādam noder. Linki

Latvija, latvieši Latvijā un pasaulē.

1. Žani Lipki 125 gadskārtā pieminot.
2. Rīgas paralēle.
3. Arheoloģiskās izpētes laikā Skaņkalnes pilskalnā atrod senas apdzīvotības liecības.
4. Kur jūras krasts tiek izskalots?
5. Vēsturisks romāns "Dizainere".
6. Par ko Latvija, Lietuva un Igaunija tik ļoti ienīst "krievu pasauli". Paldies klipa autoram, klips krievu valodā.
7. Pētījums: klimata pārmaiņas apdraud lauksaimniecību un zivsaimniecību. 
8. Miera līgumam starp Latviju un Krieviju 105.gadskārta.

Šodien Ikšķile. Bez mana pastāsta, tikai bildes

Tā, "pa virsu" vērtējot to, kas redzams

Es atkal tā, "pa virsu" pārejot tam, kas virspusē redzams Krievijas - Ukrainas notikuma sakarībā. Un daudzu virspusē redzamo faktoru kopsummā bez diktas iedziļināšanās katra faktora "dziļūdens akmeņos".

To, ka konflikta viens no būtiskiem iemesliem - Krievijas nesamierināšanās ar kontroles pār divām jūrām zaudēšana, jau kur iepriekšējos rakstos laiciņu iepriekš izteicos. Kā vēl vienu iemeslu relatīvi nesen vietnē Facebook izteicu pieļāvumu, ka Krievija ar svešām rokām atbrīvojas no saviem cietumniekiem un "netālu domājošajiem" "mudakiem" (pie viena "patīrot" arī Ziemeļkorejas "liekos" cilvēkus).

Juku jukām tas, kas aizmirsies citās galerijās ielikt. Tikai bildes, bez mana paskaidrojošā konteksta

Protams, atkal kāds drusciņš pārdomām

Vispirms - joprojām aktuāls ir mazais palīgā sauciens, par kuru rakstīju jau šī gada 27.jūlijā. Linkā ir plašāk problēma aprakstīta, es un mani kolēģi biedrībā būsim kolektīvi pateicīgi kaut tik par idejas piedāvājumu.

Tad vēl dažiem/kādam, kuriem/kuram ir radusies vēlme kašķēties vai kā tamlīdzīgi. Nē, es "nesēžu" savā blogā 267/457 un nevaktēju ik sekundi to, vai ir "iesprucis" kāds anonīms komentārs. Jā, es tiešām anonīmos komentārus dzēšu praktiski tajā pat dienā (vai nākamajā, ja starp komentāru un manu ielūkošanos blogā ir bijusi nakts), jo lapā ieskatos kādas reizes dienas laikā.

Tagad par to, ko gribu pateikt.

Caur laika prizmu

Kārtējais pārdomu mikslis. Un atkal saku - neroku dziļi, pāriešu tam, kas virspusē guļ/gulēja. Jo tas, kas dziļāk - raibāks un daudzlāņaināks par virspuse redzamo. Bet tas, virspusē esošais, tomēr ir aicinājums rakt un vērtēt tos apakšpuses slāņus. Un var beigās izrādīties, ka virspuse ir mānīga.

Katrā gadījumā turpmākteiktais - viela pārdomām un aicinājums uz diskusiju.

Diezgan bieži esmu sastapusi visādās sarunās (privātās un publiskās) viedokli, ka Gorbačovs ar savu darbošanos esot sagrāvis PSRS. Man kaut kā negribas piekrist.

PSRS sagrūšanai tajā laikposmā, kad tas notika, bija divi būtiski strauji pagrūdieni. Vispirms tas, ka Gorbačovs kā valsts vadītājs neuzņēmās atbildību par nejaukajiem notikumiem Tbilisi un Viļņā. Kam sekoja Baltijas valstu paziņojumi publiskajā telpā par izstāšanos no PSRS. Bet, un tas ir mans subjektīvais vērtējums, vēl kaut ko varēja glābt ar visādu diplomātisku paņēmienu virkni, kā rezultātā var jau būt, ka Baltijas valstis iegūtu juridisku, formālu neatkarību, kāda bija tā sauktajām Varšavas sadraudzības valstīm - Polijai, Austrumvācijai, Čehoslovakijai un vēl. Tās bija formāli neatkarīgas, bet ļoti lielā PSRS kontrolē. Mana paaudze un drusku vecākie cilvēki atceras, tolaik, pēc Neatkarības deklarācijas pieņemšanas, notika visādu pārrunu ar Maskavu periods un jautājumu risināšana. Sīkāk neatceros, laiks pagājis. Bet pārrunu process bija, risinājumu meklēšana notika.

Atkal Pļaviņās

No rīta aizbraucu līgumu par zemes zem mantotās mājas atliekām nomu no pašvaldības. 90-jos nenokārtojām visādas ar māju nepieciešamās būšanas, tagad diemžēl jākrāmējas ar papirkiniem vairāk nekā gribētos. Bet nekas, ir paceļami un izdarāmi.

Pēc papīru parakstīšanas un sava līguma eksemplāra saņemšanas atkal izmetu līkumu pa pilsētu. Nedaudz citā virzienā, kā iets pirms tam.

Izstādes atklāšana LU bibliotēkā Rūpniecības ielā

Toms jau dienas iepriekš bija atradis vietnē Facebook informāciju par šīs izstādes atklāšanu LU bibliotēkas ēkā Rīgā, Rūpniecības ielā šodien, 15.00. Šis teikums ir links uz minēto informāciju vietnē. Par to, kas pasākumā notiks un kā, linkā dotajā informācijā pateikts izsmeļoši, tāpēc nepārstāstīšu.

Man personīgi bija atklājums, kad izstādes rīkotāju ievadrunās tapa pieminēts zobenu rijējs Johans Štrauss. Un - pilnīgi cits cilvēks, atšķirīgs no mums jau bērnībā zināmā valšu mūzikas autora. Pie viena uzzinājām, ka šogad, augustā, no 21. līdz 29.datumam Rīgā norisināsies Eiropas maģijas vēstures konference (Toms caur savu telefonā pieslēgto informāciju mēģinot pieteikties uz kādu nebūt tās konferences pasākumu, saprata, ka mums ir galīgi garām - maksas pasākums par, vismaz mūsu dzīves līmenim, pasmagām naudiņām: viena opcija, nepajautāju, kura 300 ar kaut ko eiriku). Vēl uzzinājām, ka Rīgā ir arī Iluzionisma teātris/muzejs. To apmeklēt gan ieplānojām kaut kad pārskatāmā nākotnē.

Pēc atklāšanas pasākuma lēnītēm "sakasījāmies" un devāmies māju virzienā. Pa ceļam vēl drusku Rūpniecības ielu pabildēju.

Tāds, kārtējais, neliels pārdomu plūdums

Tāds, laikam pār virsu pārskrejošs mirklis domu mirklis dažādās tēmās. Varētu būt, ka kur iepriekš runāts. Piedodiet, ja tā būs. Bet - pārdomas tādas, kauti pieklauvējušas un aizskrējušas tālāk.

Diezgan daudz nākas saskarties ar to, ka kāds veikaliņš, kafejnīca, kāda cita privātiestāde aizvērusies, jo nav īsti pārdzīvots Covid-19 karantīnu laiks. Nezinu nianses, tās jau ne pārāk parādās publiskā telpā. Tomēr pirmais, kas nāk prātā dzirdot, ka aizvēries, likvidējies vai kas tamlīdzīgs, ir jautājums par to, vai tās iestādes vadītājam ir bijis tikai cietušais A variants bez B varianta rezerves. Jo, vismaz no mana redzes viedokļa, vienmēr ir jābūt arī B variantam, pat ja A variants "strādā kā smērēts". Pat tad, kad liekas, ka nekas nedraud. Nekad nevar zināt,  aiz "kura stūra ķieģelis un āmurs gada". Spējā reaģēt uz notikumiem un pārkārtoties ir kaut nelielas, bet tomēr veiksmes atslēga, kas neļaus "nogrimt dibenā".

Pa mežu. Atkal Trīsciema - Kalngales takas gabaliņš

Toms no mājas izvilka kārtējo reizi. Ideja bija sēnēs aizbraukt. Vismaz zemtekstā tāda doma izskanēja. Un, protams, kārtējo reizi sēņošana tā arī palika idejas līmenī, kut arī kādas sēnes pa ceļam sastapām. Bet tās nebija lietošanai derīgas.

Un, protams, kā nu bez piedzīvojumiem pašā izstaigas sākumā. Kamēr autobusā skaidrojam, ko nu kurš īsti gaida no izgājiena un kurā pieturā jākāpj laukā, pabraucām garām vajadzīgajai pieturai. Lecām laukā nākamajā. Uzreiz saku - tajā gabalā attālums starp pieturām nu noteikti nav kilometrs vismaz. Ir krietni vairāk. Pirms sākām soļot atpakaļ uz vajadzīgo vietu, pienāca autobuss, kurš mūs aizveda uz vēlamo vietu. Tas noteikti bija ātrāk, nekā ja būtu kājām gājuši.

Angliski. Vietas Rīgā, kuras tūristi parasti neapmeklē

Kristaps Andrejsons angliski savā podkāstā stāsta par tūristu parasti neapmeklētajām Rīgas vietām.

Šodienas pastaiga pa Rīgu

Kopā ar māsu spītējot līņājošajam šodienas klimatam Izmetām pavisam nelielu loku pa Rīgu. Maršruts: Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielas stūris -> Lāčplēša iela -> Krišjāņa Valdemāra iela -> cauri  pagalmam uz Zaļo ielu -> nedaudz Zaļā iela -> Dzirnavu iela -> atvadīšanās uz Pulkveža Brieža ielas.

Īsi par galveno. Demotivatori

No krūmpazares apkārt raugoties

Nu, jā. Tāds vispārīgs virsraksts uzrakstījās. Var jau būt, ka līgani "peldēšu" no tēmas uz tēmu, kuras varētu būt ne pārāk saistītas.

Vispirms tāds kā "murrr" tajā ziņā, ka mana bloga saturs kādam noder turpmākajam. Periodiski saņemu kādus labvārdīgus piesitienus komentāros, arī bloga apmeklējumu statistika ir krietni augusi. Protams, var jau būt, ka uz citu blogu fona tas rādītājs nav pārāk liels, bet dziļi individuāli priekš manis, mana bloga satura - krietns lēciens plusā. Paldies, ka lasāt un ko atrodat par labu esam priekš sevis.

Daudzkārt esmu uz riņķi runājusi par to, ka valsts sakārtošana sākas ar katra cilvēka vispirms sevis un savas sētas sakārtošanu. Tas nu tā, par margrietiņām, nesākšu malt uz riņķi vienu un to pašu.

Purvciema kakts. Vispirms mani uzrunāja smilšu kaste, pēc sāku bildēt arī apkārtni

Tas ūķis saucas "Bārs"

Vecmīlgrāvja ēdināšanas punktu apguve mazliet turpinās. Šoreiz tapu aizvesta uz vietu, uz kuru lūkojāmies jau kādu laiciņu. Ēka dzīvžoga ieskauta, virs tā no ārpuses redzams tik skanīgs nosaukums Bārs. Lokācija - zināmā mērā Vecmīlgrāvja centriņš.

Tad nu beidzot sasparojāmies ieiet. Pilnīgi pietika uz diviem viena kafijas krūze un 50 grami melnā balzāma. Ne tāpēc, ka būtu kaut kā ūber dārgi. Drīzāk kā atzīmēšanās no cikla "Mēs te bijām", jo ieskrietuve ar kolorīto vietējo publiku.

Mazliet Iļģuciema

Aizbraucu uz to galu parādu atdot. Ilgāka saruna ar cilvēku nesanāca, bet mājupceļā pagājos kādu pieturu atpakaļceļa virzienā un pabildēju.

Zirgi Skanstnieku pļavā no Toma foroaparāta

Tas - kā papildinājums manam vakardienas ierakstam. 

Šodien Pļaviņās

Bija jāaizbrauc pakonsultēties uz "pagastmāju", kuras "sēdeklis" ir Pļaviņās. Māsa sataisījās braukt līdzi, jo nu ļoti sen tur nav būts viņai.

Mani biedēja ar laika prognozi, kura šodien solīja bariņu negaisu Latvijas austrumu rajonos un Rīgā. Solītājam aizvēru solīšanos ar to, ka Pļaviņas ir praktiski pa vidu Daugavas krastos.

Turp braucām ar vilcienu, kura galapunkts saucas Rēzekne II. Un te drusku iesaku priekš tiem, kuri sadomās kaut uz Aizkraukli braukt. Vilciens no Rīgas stacijas atiet 12.01 ar pienākšanu Pļaviņās 13.27. Nu, jā. Zināms eksprešvilciens posmā vismaz līdz Krustpilij. Tobiš, izbraucot no Rīgas, nākamā pietura Ogre, aiz tās Aizkraukle, pēc tam Pļaviņas, kurām seko Krustpils. Nepieturot nevienā citā starpstacijā.

Pēc ūdensmētrām uz Skanstnieku pļavu

Toms vakarpusē izvilināja uz to pļavu atkal. Šoreiz ūdensmētras palasīt un pie viena izbarot tur dzīvojošajam zirgu baram kārtējo ābolu porciju. 

Drusku pajautri bija turpceļā. Izgājām no mājas ar nolūku iet uz autobusa pieturu. Toms atcerējās, ka dzeramā ūdens pudeli uz galda aizmirsis. Protams, paņēma atslēgas no manis, devās pakaļ. Kamēr gāja turp un atpakaļ, aizbrauca 24.autobuss. Aizgājām uz pieturu tomēr, uz soliņa saulītē gozējamies. Pienāk 58.autobuss, kurš dažos pilksteņlaikos maršrutā pagarināts līdz Vecāķiem. Ielecam... un konstatējam, ka šis, konkrētais, brauc tikai līdz Vecmīlgrāvja dispečerpunktam. Uz laikā tuvāko 24.autobusu minūtes 20 jāgaida, uz derīgo 58-to apmēram pusstunda. Un jāsēž saulē gaidot vajadzīgo.

Pagājām vienu pieturu uz priekšu, tur - jau atlikušās minūtes bija iespēja ēnā pavadīt. 

Vienā bildē Toms patiešām stāv pilnā augumā un pacēlis roku gaisā. Speciāli liku iepozēt, lai redzētu, cik tur vietām gara zāle saaugusi.

Kārtējais vāvulis pieklauvējis

Laikam atkal sanāks par reiz kaut kur runātam tēmām. Piedodiet. Un Neņemiet ļaunā.

* Vispirms par brīvību un ne brīvību. Par šo reiz iesviedu diskusiju vietnē Facebook. Toreiz sanāca paplašāka diskusija, kas tomēr, ja pareizi atceros, beidzās īsti ne ar ko un laikam ka katrs palika pie savam domām. Tiešām, neatceros.

Sākšu ar to, ka vergs, karagūsteknis, notiesāts cietumnieks, strādnieks, zemnieks - tos visus vieno viens vārds: statuss. Un statusam ir maz sakara ar patieso brīvību. Brīvība ir katra galvā, nevis statusā. Statuss ir mainīgs lielums, galva - ne pārāk. Tā vai nu ir vai tās nav. Tikai divi varianti, kur tajā pat laikā statusu var kā cimdus mainīt. Pie vēlēšanās, pie iespējas. Utt.

Dabas muzejs - Flokšu izstāde 2025

Kopā ar māsu aizgājām uz šī gada flokšu izstādi Dabas muzejā. Daudz neko no šīs izstādes negaidīju atceroties redzēto 2023.gadā redzēto flokšu izstādi, kura toreiz notika pirmo reizi Latvijā. Toreiz tā bija pašķidra, maz ziedu. Šodien redzētais ļoti patīkami un negaidīti pārsteidza ar ziedu un šķirņu bagātību, kuru pavadīja reibinoša ziedu smarža.