Sanāca zināms ekspromts kaut vai tāpēc, ka Toms bija paskatījies laika ziņas, ko solīja norvēģu solītāji un meteo.lv, kuri abi lietu nekādi nesolīja. Plāniņš bija aizbraukt uz neilgu laiku uz Skanstnieku pļavu nedaudz iepētīt maršrutu, kuru tur vēl nebijām gājuši.
Toms piezvanīja, informēja par laiku, kurā man manā pieturā jāiekāpj 24.maršruta autobusā, viņš būšot jau priekšā. Man šoreiz bija pietiekamāk laika, lai sačammātos un aizietu līdz pieturai. Un te nu sākas piedzīvojumiņi. Kad izgāju no istabas saekipējusies un iebāzu atslēgu atslēgas caurumā nopietnā nolūkā aizslēgt durvis, Toms izmisīgi piezvanīja, lai pateiktu, ka savā galā stāv pie pārejas dzelzceļam un gaida, kamēr pabrauks garām preču vilciens, kurš vilkās kā piedzēries gliemezis uz kaimiņa dzimšanas dienu. Noklausījos klausāmo, iemetu telefonu somā un skrēju. Pieturā biju laicīgi, autobuss - atkal nē (kas notiek ar 24.autobusiem septembra pirmajās dienās? Jau otro dienu kavē!). Zvanīju Tomam. Viņš arī gaidīja. Pagāja minūtes desmit, kad Toms piezvanīja, ka tomēr sagaidījis to autobusu un iekāpis tajā. Es turpināju gaidīt. Autobuss līdz manīm nokļuva pēc sešām minūtēm ierasto četru minūšu vietā. Un bija diezgan pilns. Dienas viducī! Ne ar skolasbērniem, kuri no skolas mājās dotos.
Labi, dies' ar to. Bijām tikuši autobusā un braucām. Un aizbraucām līdz savai pieturai.
Pa ceļam uz pļavu atradām soliņu, uzpīpējām. Tad devāmies tālāk. Un tad sāka ļoti aizdomīgi pilēt no gaisa. Un mums nebija līdzi nekas, ko varētu saukt par lietusmētelīšiem. Straujā solī pļavas sākumā aiztikām līdz sazarotam bērzam un gaidījām, gaidījām, gaidījām, kamēr lietus pāriet. Gaidot Toms vēl izvilka no somas un sagrieza gabalos meloni, jo pļavā zirgi, kurus uzcienāt.
Sagaidījām, kamēr tas pastraujais līnis beidzās un aizdevāmies zirgu virzienā. Toms viņiem tuvāk un barot, es tomēr pa gabalu un to procesu pabildēt.
Pēc jau dziļāk pļavā, kur sastapām SĒNI. Īstu sēni saulsardzeni. Pēc sēnes apjūsmošanas es vēl nedaudz aizkavējos pie krūmiņa, kuram bija sarkanas ogas, Toms jau aizstaigāja tālāk. Kamēr panācu viņu - Toms atkal kārtējā zarainā objekta pazarē paslēpies, kur viņam piebiedrojos. Jo atkal no gaisa lija ūdens...
Kad tā līšana beidzās, ieskatījāmies pļavā rūpīgāk. Un atradām gan pūpēžus palielus, gan tintenes, gan vēl kaut kādas sēnes, kuru nosaukumu Toms apsolīja noskaidrot.
Pēc jau - kājas slapjas, jābrauc tomēr mājās, negribas vairāk samirkt par esošo, pļavas izpēti atstāsim citai reizei.
Pie mājas, precīzāk uz lievenīša, piedzīvojuma izskaņas piesitiens. Meklējos pa visām kabatām - gan mugursomas, gan bikšu, - atslēgas nav! Pieklauvē panika. No cikla, par cik ārdurvīm ir čipa atslēga, varu piezvanīt kaimiņienei, lai mani ielaiž, bet tālāk? Atstāju Tomu uz lieveņa sēžot un pīpējot, pati izmantojot to, ka viens cilvēks no mājas laukā gāja, aizskrēju līdz savai istabai apskatīties - ja nu esmu atslēgas durvīs aizmirsusi? Jo, ja nu nē, būs jāprasa saimniekam, kamēr viņš vēl ir uz vietas, rezerves atslēgas. Uff, biju gan durvīs aizmirsusi...
Te tad nu šodienas bildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru