Jap, demotivatori

Toms izvilka kuģi skatīties, bet

Izgājiens apskatīt kuģi Kuģu remonta rūpnīcas piestātnē galarezultātā izvērtās par triju pīļu, vienas mātītes un divu tēviņu vērošanu. Vietā, kuras lokācija ir visai līdzīga vietai, kāda ir Daugavas krastā starp Akmens tiltu un Vanšu tiltu. Nu, tik pat neērta pīļuku izklaidēm. Pīļu mātīte bija kaut ko ieņēmusi galvā un viens pīļtēviņš nu nekādi nespēja viņu pārliecināt par ko citu. Viņu skaidrošanās bija iespaidīga putnu izmēriem. Un otrs pīļtēviņš izskatījās nedaudz apmulsis un pāra "sarunā" nesaprata, kā iejaukties.

Minūtes desmit tie putni tur ņēmās, it īpaši mātīte ar savu kašķi. Pēc tomēr sasparojās visi trīs aizlidot.

Kārtējais mazlietiņ linku krājums

Latvija, latvieši

1. Antona Benjamiņa ciltsraksti.
2. Ar Lieldienām saistīti latviešu ticējumi, profesionāļu praktiskais skaidrojums šo ticējumu iemeslam.
3. Vēsturnieku Heinrihu Strodu simtgadē pieminot.
4. Ko pētī zemūdens arheoloģija?
5. Autonomais USV pilnveido zemūdens un virsūdens izpēti Latvijā, Lietuvā un Igaunijā.
6. Kājām no Latvijas viena gala uz otru.

Pasaulē, kurā notiek daudz kā interesanta.

Es šodienas izstaigā no Toma fotoaparāta

Sēņu vīrs dodas inspekcijā

Nu, jā. Dēls vakar uzdāvināja Tomam. Bijis vienā tirdziņā, ieraudzījis un uzreiz par Tomu iedomājies. Inčīgumam. Tas nu šodien nolēmām fotosesiju brīvā dabā uzrīkot.

Ar 11.autobusu (virzienā prom no centra) aizbraucām līdz pieturai Niedru iela (uz to pieturu var arī ar no Vecmīlgrāvja braucošo 29.autobusu tikt), nedaudz, vienas pieturas izmēra gabalā, pagājāmies atpakaļ. Pa meža ceļu ejot. Pie viena, ieklimstot vietējā jahtkluba teritorijā, pielīdām vēl vienā Ķīšezera nostūrī (tajā nostūrī, ja nu kas vēl var sastapt mazdārziņu teritoriju). 

Pamazām apgūstam tā ezera piekrasti, he,he.

Laikam par pieredzi...

Laikam. Redzēs, kā aizies. Un atkal - neesmu īsti pārliecināta par to, vai neesmu kad un kur agrāk izteikusies. Ja kas, droši sakiet.

Es par pārdzīvotiem notikumiem un saskarsmēm ar cilvēkiem dažādos dzīves posmos.

Katrs notikums, sastaptais cilvēks - kāds dzīves posms ar savu tā saucamo ziņojumu, ar savām pēdām turpmākajā, pēcnotikuma, pēcsastapuma, dzīvē. Ar visiem tābrīža risinājumiem un tamlīdzīgām būšanām. No cikla "Tas bija tad, tā notika tad, mēs runājāmies tad un par to". 

Tāds zināms domu lidojums dažādās tēmās

Nu, jā. Man periodiski "uznāk" visāds runājamais. Citreiz bieži, citreiz ar pārtraukumiem.

Vispirms gribas nedaudz atgriezties tēmā, par kuru runāju šī mēneša sākumā, ierakstā par savu dusmošanos. Nu, jā. Tā ieraksta komentārā bija frāze, tā arī nesapratu, cik nopietni tā domāta, par to, ka manis paustais - cenzēšana. Toreiz atbildēju samērā īsi uz to komentāru. Laikam kas palika neizteikts, šoreiz paplašināšu. Iesākumam - protams, man nepatīk atklāta anonimitāte (pat bez jebkāda segvārda) komentāros. "Pliks" anonīms man jau izsenis asociējas ar vārdā nenosauktu "labvēli", kurš gatavs rakstīt visādas sūdzības visiem par visiem un visu. Namu apsaimniekotajam, "Stūra mājai", policijai utt. Rakstīt ka tik rakstīt. Sev vien zināmas izklaides pēc un ka tik sabojāt kādam dzīvi.

Uz otru Audupes krastu

 Šis tiešām izgājiens apskatīt to Audupes krasta līniju, kuru no cita upes krasta aplūkojām savā izstaigā šī gada 15.aprīlī. Toms nopētīja karti, principā var braukt ar jebkuru autobusu, kurš iebrauc Vecmīlgrāvī līdz autobusu galapunktam mikrorajonā. Tiesa, 24.autobuss tur tikai pietur pirms došanās tālāk uz Mangaļsalu.

Pieturā pie manas mājas samāca iekāpt tieši 24.autobusā, no kura izkāpām vienu pieturu tālāk - Vecdaugavas ielā. Jo tur uz vienas ēkas sienas dikti mīlīgs kaķa murālis, kuru nobildējām un devāmies tālāk.

Dullā fotosesija pirms lietus

Pulciņš demotivatoru

Kārtējais pārgājiens, kuru varētu nosaukt "Apkārt Ķīšezeram"

Vispirms - bildes būs padaudz, bruņojaties ar pacietību.

Izstaigas maršruts - pāriet pa bijušo dzelzceļa tiltu pāri Juglas upei. Ja nu kas - MapsGoogle aplūkoju to upes brīnumu. Būtībā, zem patlaban izmantotā dzelzceļa tilta tai pāri ir punkts, kurā tā upe pavisam savieno Ķīšezeru, Lielo Baltezeru un Juglas ezeru. Man, tiesa, nav īstas skaidrības, kur tā upe sākas un beidzas. Katrā gadījumā - ūdens kustība to visu triju ezeru starpā notiek.

Atgriežoties tēmā. 

Plāns bija nokļūt līdz tai vietai, kuru sastapām savā marta pastaigā pa Juglu līdz Ķīšezera krastam. Toms jau laiku atpakaļ bija pa to tiltu pāri braucis, zināja, ka var pārkļūt.

Turp aizdevāmies sākt pārgājienu no otra gala - no tā Ķīšezera krasta, uz kuru Toms reiz nokļuva braucot no Juglas puses ar divriteni. Ar 29.autobusu (neviens cits autobuss tajā posmā nav sastopams) aizbraucām līdz pieturai Kūdras bāze. Pa Jaunciema gatvi pagājāmie uz priekšu, garām Bukultu saules parkam (nu, palielam placim, kurā saules paneļi uzstādīti un to enerģiju krāj). Tad pa normālu ceļu tam garām līdz tam bijušajam dzelzceļa tiltam. Jāpiezīmē, ka gar to stūri Toms īsti nebija gājis (vispār viņš to tiltu bija šķērsojis laikos pirms to saules paneļu uzstādīšanas un palaišanas procesā), bija pa drusku citu ceļu izkūlies uz Jaunciema gatvi.

Ķīniešu pasakas. Prof. P. Šmita izvēlētas

Valters un Rapa A/S izdevums, 1936.gads

Grāmata jau tā sauktajā jaunajā drukā, kura pagājušā gadsimta sākumā pakāpeniski nomainīja tā saukto veco druku. Lasīt bija drusku jāpiešaujas. Tādēļ, ka 1936.gada gramatika un vietvārdu rakstība tomēr atšķiras no tās, kura ir mūsdienās - attīstījusies tālāk. Piemēram, mēs vārdu salikumu "bruņurupucis" rakstām jau sen kā vienā vārdā, bet dotajā izdevumā šis salikums - "bruņu rupucis". Vai, arī piemēram,  Pekina tiek saukta par Pekingu.

Tas tā, ievadam.

Atkal porcija linku

Latvijā, latvieši vispār

1. Jaunākie cietvielu fizikas pētījumi Latvijā.
2. Stāsts par Lauru Tauriņu - pārliecinātu komunisti, kuras aktīvākais "darba" periods bija pagājušā gadsimta sākumā. Ir jāzina visus arī tā sauktos "varoņus".
3. Plēsēji Latvijā: kā viņiem klājas un kā ar viņiem sadzīvot.

Vispārīgi, pasaulē

1. Hitlera ceļš pie varas - konservatīvo loma.
2. Raksts saucas "Neparastā Sibīrijas vulkāniskā sistēma un vulkānu aktivitāte Eiropā". Principā norāde uz audiomateriālu tēmā. Interesanti.
3. Par to, kā Otrā pasaules kara rezultāti joprojām ietekmē politisko realitāti.
4. Renesanses mantojums. Par gleznotāju Rafaelu.
5. Cilvēki ir pārēdušies. Klips krievu valodā.
6. Ko ēda Senajā Romā. Klips krievu valodā.

Izstaigu bildes, kuras tehnisku iemeslu dēļ nav iekļuvušas citos krāmjumos

Un atkal par atbildību

Nu, jā. Laikam nevaru beigt izpausties šajā tēmā. Jāizņemas laikam līdz galam. Un apzinos, ka manis paustais ir diezgan šerps visādos aspektos. Katrā gadījumā - esmu atvērta diskusijām.

Vispirms pārlasīju, ko šī gada 7.martā rakstīju sakarā ar vecāku atbildību bērnu audzināšanā. Protams, apmēram mēnesis nav ilgs laiks lai akūti mainītos domas kādā jautājumā. Tāpēc droši varu teikt, ka manas domas tiešam nav mainījušās. Vecākiem (labi, visiem tiem, kuri primāri ir uzņēmušies atbildību par bērna audzināšanu - vecākiem, audžuvecākiem, aizbildņiem, bērnunamu audzinātājiem) dikti jau nu vajadzētu arī saņemt kādu kriminālsodu par to, ko ar savu darbošanos ir izaudzinājuši. Skola, skolotāji - tikai papildlīdzeklis, zināmā mērā kruķis bērna  audzināšanas procesam, par kuru ir atbildīgas tās personas, ar to bērnu nodarbojas 264/254. Piemēram, vecākiem, kuru bērns (vecumā, no kura sākot iestājas reāla kriminālatbildība) saņem par savu pārkāpumu reālu cietumsoda termiņu likumā noteiktā laika nogrieznī, saņem to cietumsodu dubultā laika nogriežņa garumā. Kaut kā tā.

Izleciens uz Audupes krastu

Izlēmām kā fiksideju. Aizbraukt uz vietiņu, kas saucas Audupe. Tā ir sarpupe, kura savieno Daugavu un Vecdaugavu. Nezinu, kāpēc bijušās Daugavas gultni, kura tagad ir tā pati Vecdaugava un attiecīgi arī Audupe, nosaukumā sadalījuši divās daļās. Pie gadījuma jāpapēta dziļāk, kāpēc tā noticis.

Turpbrauciens iesākās ar mazu jocīgu piedzīvojumu. Toms nopētīja internetā, cikos 24.autobuss no manas piemājas pieturas atiet virzienā uz Mangaļsalu. Bija 20 minūtes laika izkasīties no mājas. Par cik līdz pieturai "pāris soli". Izgājuši no mājas un ejot un pārejot ielu, lai dotos uz to pieturvietu -autobuss pienāk pieturā! Toms sāka skriet velkot mani aiz rokas (nu īsākas man tās kājas, esmu lēnāka, velkonis vajadzīgs). Paspējām, ielecām. Vadītājs bija laipns un pagaidīja mūs, divus lēkšojošos īpatņus. Apsēžamies, iekārtojamies. Sākam Toma telefonā Māsas Gūūgles karti pētīt, lai saprastu īsti maršrutu, kurā pieturā labāk ārā kāpt. Un tad, bāc, es paskatos autobusa monitorā. Ups. 58.maršŗuta autobuss, kurš tik līdz Vecmīlgrāvja dispečera punktam brauc. Nevis uz Mangaļsalu.

- Kāpēc nepaskatījies numuru?

- Tu skrēji un vilki mani līdzi. Laikam zināji.

- Hm, nepadomāju. redzēju, ka numurs divciparu un likās, ka īstais.

Iesmaidījām. Un tomēr tikām pie tā autobusa. Praktiski uzreiz pienāca tajā pieturā. 

Ja nu kas, pastaigu sākam izkāpjot no autobusa pieturā Veiksmes iela.

Uzreiz atvainojos par to, ka bildēm šodien Mēness fāze ne tā un tās lapā ielādējušās sajukušā kārtībā.

Saules dārzā Rīgā, Ķīšezera maliņā. Kaut gan pamatdoma izlēcienam bija cita.

Relatīvi nesen, pētot Rīgas karti, precīzāk - Ezermalas ielas lokāciju gar Ķīšezeru, ieraudzīju atzīmi, ka Saules dārza teritorijā atrodas Grāves muiža un netālu no tās, jau ārpus dārza teritorijas - Mežaparka Gustava Ādolfa evaņģēliski luteriskā baznīca.

Hm. Reiz, tālajos skolas gados tiku braukusi uz Saules dārzu, toreiz, padomju gados, muižas pieminējumi bija nevietā, baznīcu kā tādu tajos gados netapu pamanījusi; pat tagad, pēdējos gados samērā bieži ar 48.autobusu vietai garām braucot netiku īsti pamanījusi. Katrs atklājums ir pirmais dzīvē.

Lai uz lokāciju nokļūtu no mana varžu dīķa Vecmīlgrāvī turp nokļūtu, aizbraucām ar 24.autobusu līdz pieturai Meža prospekts (turp var nokļūt arī ar 2.autobusu). Pēc tam pārsēdāmies 48.autobusia un aizbraucām vienu pieturu tālāk - līdz Sudrabu Edžus ielas pieturai. Jo Tomam bija doma paieties gar Ķīšezera maliņu, pa tā saucamo tauvas joslu ieiet dārza teritorijā, apskatīt to muižu no ārpuses un pēc iziet no dārza, lai apskatītu baznīciņu.

Pati muiža - koka celtne divos stāvos. No skata prasās pēc neliekas uzprišināšanas, bet nav gruveši. Acīmredzami top lietota kādām nebūt vajadzībām.

Kad izgājām no dārza un devāmies virzienā, kurā vajadzētu būt baznīcai, pirmajā mirklī bija neizpratne - kur ierastais augstais baznīcas tornis. Aplauziens. Jo baznīca - neliela, vienstāva celtne ar torni, kurš neskrāpē debesis. No ārskata jau radīja omulības un mājības noskaņu. Pat pašu baznīckungu sastapām. Jauks, gados jauns cilvēks. baznīca apkalpo divas draudzes - viena ir latviešu luterticīgie, otra - krievu tautības luterticīgie.

Pašas bildes.

Reliģija kopumā - vai tikai man tā liekas?

Tiešām tik jautājums - vai man tikai tā liekas? Runa ir par reliģijas, konkrēti kristietības, propagandēšanu. Un nē, man nav pretenziju pret reliģiju, ticību kā tādu. Lai karts tic tam, kam grib, kaut rūtainai kazņai kalna korē. Ja vien tas nepāraug fanātiskā savas ticības uzspiešanā citādi domājošajiem.

Un - man nav nekādu iebildumu par to, ka mūsu valsts sistēmā reliģija kā tāda ir atzīta par esamu, netiek noliegta tās esība. Netiek vajāti kā nebūt dziļi ticīgie cilvēki.

Un te nu mans "Ups? Kas notiek?"

Joprojām uzskatu, ka reliģiskā ticība ir katra cilvēka dziļi individuāls pasākums. Un tas, kā viņš rīkojas savas ticības ietvaros - nu, visādi reliģiski rituāli, dievkalpojuma apmeklējums (kas arī pēc būtības ir reliģisks rituāls) un visādas tamlīdzīgas būšanas - arī ir dziļi individuāls pasākums. Ja vien, atkārtošos, tas nepāraug darbībās, kuras var nodarīt jel kādu kaitējumu citiem, kuri nav saistīti ar šo, konkrēto, reliģisko pasākumu.

Klupiens

Nu, jā. Tēma visai sāpīga. Nedaudz, maigi sakot, izteicos jau martā. Par alkoholismu noteikti. Un, pamazām pārdomāju savu šī pavasara rosīšanos.

Jā, ir daudz un dikti visādi darbības pasākumi. gandrīz katru dienu sanāk domāt par to, kas saplānots uz rītdienu, parītdienu vai vēl kādu tur dienu. Par visādām problēmiskām risināšanām. Pēc ziemas "negribu nekur iet, tik istabā pie kompja dirnēt" iestājies aktīvāks dzīves periods. Par daudzām aktivitātēm - nu, te parādās ieraksti, fotogrāfijas.

Un tomēr. Papildus šīm visādām aktivitātēm - apmēram mēneša garumā kāda viena/divas "skārdenes" parādās. Ne katru dienu, bet tomēr. Jo visu laiku - doma par to, kas, kur un cikos jādara. Skaidrā prātā un pie pilnas apziņas. Kaut kas no cikla par "drusku atvaļinājums iestājies, tā kā derētu atlaist". Un tajā pat laikā tas darāmais neatlaiž un nekur nepazūd. Tas, ko mēdz saukt par veselo saprātu, tomēr neizslēdz savu lampiņu.

Ļoti dusmojos

Vakar neierakstīju to, ko tagad paudīšu. Pagaidīju, kamēr nosēžas mazlietiņ un norimst emocijas. Lai paustais būtu mazāk emocionāls. Lai varētu lietišķāk un korektāk izteikt.

Vakar, kad piesēdos pie datora lai izveidotu ierakstu par savu braucienu mantojuma papikrina kārtošanas ietvaros, vispirms, atverot šo savu blogu, tīri tehniski izdzēsu astoņus komentārus, kuri bija sadalījušies "parakstītajos" un "anonīmajos". Izdzēsu visus. Un šoreiz pie vainas bija nevis manas pretenzijas pret anonīmiem komentāriem, bet tieši komentāru saturiskā puse.

Tie bija ļoti neitrālam ierakstam piekabinājušies. Un absolūtā netēmā, pat ne piekasīšanās drukas kļūdām. Tie bija no cikla "Vienalga, kas par tekstu, ka tik jēlības uzrakstīt". Jēlības galīgā randomā. 

Atkal bija brauciens uz lauku māju, par kuru kārtoju mantošanas papirkinus

Šoreiz uz to vietu braucu jau ar sarunātu ierēdni no Valsts Zemes dienesta. Kungs bija no dienesta Daugavpils filiāles. Laikam Rīgā, centrālajā kantorī, visi speciālisti aizņemti. Neņemos spriest, nepajautāju. Tiesa, sanāca caur "nesaprotu, kas notiek".

Vēl janvārī pieteicu pasākumu - mājas inventarizācijas novērtējumu vai kā nu to papirkinu sauc. Pieteikumu toreiz pieņēma, pēc dažām dienām e-pastā saņēmu ziņu, ka viņu darbinieks veltīs man laiku laikposmā no 24.marta līdz 4.aprīlim. Tajās divās nedēļās klusums bija, 7.aprīlī man piezvanīja kungs no Daugavpils un sarunājam pasākuma norisi šodien, 10.aprīlī.

Par cik tas lauku džunglis atrodas kaut kur pa vidu starp Pļaviņām un Vietalvu, tad tikšanos norunājām Pļaviņās, pie pilsētas stacijas. Satikāmies, aizkūlāmies, viss notikās. Un saprecizējām, kad to papirkinu saņemšu centrālajā kantorī Rīgā.

Pirmais iespaids par Pļaviņām, kuras ilgus gadus neesmu kaut pilsētas stacijas apkaimē - nekas īpaši nav mainījies, pusaizmigusi pilsētiņa. Tiesa, neliels jauninājums bija. Pļaviņu pasta nodaļa pārvākusies dzīvoties stacijas ēkā, vilcienu stacijas ēkā kases vairs nedarbojas. Kaut arī tur pietur bariņš vilcienu dažādos laikos. Tomēr atpakaļ uz Rīgu braucu ar autobusu, uz kuru bija jāgaida tikai 20 minūtes, kurpretī uz vilcienu - apmēram pusotra stunda.

Bildes nav daudz, kaut kā ar to laiku fotomirkļu ķeršanai bija kā bija.

Un atkal demotivatori. Nedaudz

 

Kārtējā pavāvuļošana par visādām tēmām

Vispirms garīgajam...

Tiek saņemta depresīva, vēlā vakarā rakstīta īsziņa (Saņemšanas laikā saņēmējs jau ir aizmidzis un ķer aiz astes piecdesmit pēdējo sapnīti). No rīta saņēmējs piezvana sūtītājam, lai "WTF? Kas tad nu?". Atbildē: "Ai, tas bija vakar. Kad kaķis sakoda un sieviete sakliedza. Šorīt jau citas krāsas.".

Predstorijs - kaķis ir randomā sastapts pilsētas "bezpajumtes" kaķis, kuru ir gribējies paglaudīt un paņurcīt tāpat, kā mājas dīvāna karali, bet sieviete paņerkstēja par interneta raustīšanos.

Tagad pie pārējās domas. 

* Ir pa mirklim vietnē Facebook parādās kāds pasmaids par to, ka Valodas dienests (vai kā nu sauc to kantori, kurš atbild par latviešu valodas lietojuma pareizības un citu ar valodu saistītu būšanu kontroli) publiskojis kārtējās savu ideju pērles jaunvārdu veidošanā. Tādējādi it kā veidojot alternatīvu tiem vārdiem, kuri latviešu valodā ievazājušies no citam valodām. Un daudzkārt mēģina kaut teorētiski attaisnot nelietderīgi izlietotos līdzekļus viņu uzturēšanai.

Joprojām tie paši linki

Latvija, latvieši.

1. Vārdotājas pārdomas par latgaļiem.
2. Rundāles novadnieks.

Vispārīgi un pasaulē

1. Vācijas mēģinājums vērst sev par labu kara gaitu.
2. Pēdējais tirdzniecības buru kuģis.
3. Kāpēc pasaule nav piebāzta ar skeletiem? Klips krievu valodā.
4. Konkistadori. Inku sacelšanās un pilsoņu kari Peru. Klips krievu valodā.
5. Valodu veidošanās procesi.

Klusā daba un rudais kaķis

Tas saucas - mēs tikai uz veikalu izgājām Vecmīlgrāvja varžu dīķī

Pierīgas mežs Sužu pusē

Pavasarim ir tā jaukā īpašība, ka saulīte spīžo un aicina laukā no mājām uz visādiem piedzīvojumiem un izstaigām. Šodien paēdām pusdienas un lecām autobusā, lai aizbrauktu izmest līkumu starp Ozolkalniem un Sužiem (Līdz Ozolkalniem var nokļūt no Juglas vai Vecmīlgrāvja braucot ar 29.autobusu, kur pietura tā arī saucas. Sužos šim maršrutam pievienojas vēl 11.maršruta autobuss, kur ir šī maršruta autobusa galapunkts). 

Izkāpām no autobusa un pa ceļu iegājām mežā. Un ejot drīz vien atklājām vietiņu, kur kāds vietējais no kļavas koka sulu tecinājām. 1,5 litra plastikāta pudelē. Novērotāju nebija, tāpēc pagaršojām. Padevīgi ziņoju, ka kļavas koka sula ir garšīgāka par bērza sulu.

Paejoties tālāk pa ceļu uzgājām vietu, kur kāds no bērza tecina sulas. Jau 5 litru plastikāta bundulī, kurš bija gandrīz pilns. Protams, arī to pagaršojām. Un sapratām, ka bērza sulas garša tomēr atšķiras no laika perioda, kurā tecināta. Šī, aprīļa otrajā dienā satecējusī sula bija garšīga, ne ūdeņaina, kā vēlākā laikā tecināta.

Tad nogājām gar Sužu ciemata vienu sānu un izgājām uz autobusa pieturu Suži. Un te nu jāsaka - pašreizējā Rīgas robeža šo apdzīvoto vietu sadalījusi divās daļās, no kurām viena ir Rīgas apkaime Suži, bet otra - Garkalnes pagasta ciemats Suži. 

Jāpiezīmē, ka tas apdzīvotais punkts padomju laikos bija izteikti militārais laikam ka objekts. Rīgas pilsētas teritorijā saglabājusies apjosta teritorija, kura laikam ka bija kas kazarmām līdzīgs vai kas tamlīdzīgs. Par to, ka Garkalnes pagasta pusē izveidojies ciemats veidojies uz militārpersonu zemes lietošanas pamata jau bija skaidrs, kad mājās palielinājumā apskatījām GoogleMaps karti, kurā redzamās ciemata ielas  bija nosauktas militāros apzīmējumos. Šīs domas pareizību apstiprināja tas, ko pēcāk izlasīju Wikipēdijā.

Jāpiezīmē, ka nevienā Sužu pusē neredzējām tādu apdzīvotai vietai svarīgu detaļu kā veikals - parastais. Pārtikas. Var jau būt, ka slikti skatījāmies...

Pašas bildes:

Atkal neliels demotivatoru vākums

 

Divas izstādes Latvijas Nacionālajā bibliotēkā

Aizdevāmies pēc pasena (nu, janvāra) ieteikuma  Latvijas Nacionālajā bibliotēkā. Man tapa ieteikta arhitektam Birketam veltītā izstāde. Arhitekts - trimdas latvietis, ja nu kas. Ja pareizi, tad viņš relatīvā pagātnē projektējis arī šobrīd Daugavas krastā esošo "Gaismas pili". 

Bet pirms šīs ekspozīcijas apskates iegājām apskatīt bibliotēkas pastāvīgo ekspozīciju - izstādi Grāmata Latvijā. Bildes nedalīšu, likšu vienā plūsmā; gan jau ka sapratīsiet pāreju no vienas izstādes uz otru.

Tik kā atkāpe šodienas laikapstākļiem. No paša rīta, tā paagri, kad izgāju uzpīpēt uz lieveņa, likās, ka migla tūlīt nāks pa durvīm iekšā mājā. Drusciņ atkāpās līdz 11-iem ar astīti, kad ar Tomu tikāmies pie bibliotēkas ieejas. Un, prieks, kur tu rodies, pa tām nepilnām divām stundām, kuru laikā apstaigājām ekspozīcijas, migla kaut kur aizdevās savās gaitās atstājot vietu saulainai dienai.

Gatavi pieaugušo dzīvei?

Laikam jau tālāk teiktais caur manu personisko prizmu skatīts, no personiskās pieredzes, kura aizsākusies vēl tālajos padomju gados. Un arī no apkārt noskatītā...

Runa ir par to mirkli, kad jauni, reizēm pat ļoti jauni, cilvēki apprecas, izveido savu ģimeni.

Ir jau ļoti skaisti un sveicami, ka pastāv bērnu tiesības uz bērnību, jaunību bezbēdīgā gaisotnē un citādā būšanā vecāku mājas paspārnē. Bet kurš ir aizdomājies par to, ko tad tas jaunulis darīs, pratīs, kad būs aizgājis savā ģimenē? Cik ļoti viņš mācēs un spēs tikt galā ar tiem jaunajiem pienākumiem, kas pār viņu sagāzusies?

Mājās, vecāku paspārnē, tam bērnam/jaunajam cilvēkam īsti un pilnā apmērā nav jādomā par to, kur un par kādu cenu jāpērk maize ikdienišķā, nav jāmaksā rēķini par dzīvokli, vispār var atļauties nezināt, no kurienes ikdienas sadzīvei kājas aug. Arī atbildība par kaut ko ir visai nosacīta.