Vēlreiz par atbildību

Par atbildību kā tādu esmu jau rakstījusi daudz un dikti. Lai iepazītos ar iepriekšējiem tekstiem tēmā, ierakstiet meklētājā vārdu "atbildība", tad atradīsiet tos rakstus.

Šoreiz drusku citādā rakursā gribu nedaudz izvērsties. Runa būs par vecāku, īpaši mammu atbildību.

Vecāku, mammu atbildība nekādi nebeidzas, vismaz cilvēku pasaulē noteikti, ar to mirkli, kad bērns ir "aizgājis pasaulē" savu dzīvi kārtot, veidot. Tā ir atbildība mūža garumā. Protams, nerunāju par to "īpatnību" (tā, pieklājīgi sakot), kad bērns visā mūža garumā ir "piesiets mammai pie kājas" ļoti īsā "pavadā". Runāju par to normālsituāciju, kurā bērns tiešām, sasniedzis zināmu vecumu, "aiziet pasaulē savas lietas, savu dzīvi dzīvot".

Interese, zināma līdzdalība bērna dzīvē ilgst visu vecāku mūža garumu. Tā ir atbildība uz mūžu. Jo bērns "aiziet pasaulē" ar to "ceļamaizi", kādu nu vecāki iedevuši tā bērna dzīves sākuma gados, kad viņš pavisam mācās sevi un pasauli. Protams, tas mācīšanās process ilgst visu cilvēka mūžu, bet tie ir vecāki, kuri savam bērnam iemāca pamata, bāzes zināšanas.

Un, protams, tas nebūt nenozīmē, ka tam bērnam visu laiku jāskraida pakaļ ar amortizācijas spilventiņu no cikla "ka tik kas nenotiek". Normālformā - tas bērns dzīvo savu dzīvi, bet vecāki, mammas savu iespēju robežās zināmā mērā paseko, interesējas par bērna dzīves notikumiem, cenšas būt informēti par būtiskām, vismaz, lietam bērna dzīvē. Bez visādām ikdienas atskaitēm.

Vismaz man reizēm pietiek ar to informāciju, kuru dēls publisko publiskajā telpā, ja ir nepieciešamība pēc detalizētākas informācijas, atrodu iespēju to uzzināt. Tāda neuzbāzīga klātbūtne. Un tas, vismaz manās un mana dēla attiecībās, nerada nevajadzīgu spriedzi, abiem labi un abi ir mierīgi. Zināma savstarpējas drošības situācija. Un vismaz man ir iekšēja pārliecība, ka pagaidām viss ir ok. Protams, ir gadījumi, kad iekšēji gribas pakratīt audzinošo pirkstu ar uzbāzīgu audzināšanas uzplūdu, bet tas ātri pāriet. Jo puika ir un darbojas, viņam pašam jātiek galā ar problēmu, es varu "pieslēgties" tikai tad, kad nu ļoti nevar savādāk.

Un tai pat laikā zinu, ja puika apzināti izdarīs ko krimināli sodāmu un tiesājamu, - uzņemšos līdzkriminālatbildību. Jo būs mana vaina, ka jau agrāk neesmu viņa audzināšanā kļūdu pieļāvusi, neesmu iemācījusi nedarīt krimināllietas.

Un te nu man doma pieklauvējusi. Tieši vecāku atbildības sakarībā.

Protams, par krimināli sodāmiem pārkāpumiem soda tos, kas tos pārkāpumus veikuši. Un te nu man "sākas". Ja vecāki, galvenokārt mammas, būtu cilvēku viņa bērnībā būtu audzinājuši tā, ka viņam pat prātā neienāktu kā krimināli rīkoties.... Jā, ir vērts painteresēties, kas ir to noziedznieku vecāki, kā viņi audzinājuši savu/savus bērnus. Audzināšanas rezultāts - cilvēks tāds, kāds nu viņš aiziet pasaules ceļos. 

Un, diemžēl ļoti sen kā neesmu lasījusi krimināllikumu (gadus 20 noteikti, reiz tālajos aizlaikos, kad mēģināju pabeigt Juridisko fakultāti), tādēļ īsti neņemos spriest par tā normām. Tomēr, manuprāt, vajadzētu tajā iestrādāt normu par vecāku, mammu līdzdalību atbildībā par kāda cilvēka kriminālpārkāpumu. Tas ir, ja tas noziedznieks par izdarīto saņem krimināllikumā paredzēto sodu par šādu pārkāpumu, tad viņa mammai - krietni lielāku soda mēru piemērotu. Jo "pateicoties" viņas audzināšanai tas cilvēks ir nonācis tur, kur nonācis. Tātad - ar savām darbībām viņa ir sabojājusi savam lolojumam dzīvi.

Es, protams, nerunāju par tiem gadījumiem, kad tas krimināli sodāmais pārkāpums noticis tiešām nejaušības, neuzmanības dēļ. Šādi gadījumi jau ir "cita opera", ar kuru netīšajam ļaundarim jāsadzīvo visu atlikušo mūžu.

Šerpi izteicos? Var jau tā kādam likties. Bet runa ir par atbildības uzņemšanos. Ne tikai fiziskajās rūpēs par cilvēciņu, kurš ir mazs un kuram jāiemācās staigāt un maizi ēst. Ir arī morālā atbildība par to, kas cilvēciņš būs, kad nostāsies pats uz savām kājām, kāds būs tas "pagrieziens, kurā viņš ierakstīsies".

Un te nu man zināma paralēle raisās par tiem zināmajiem noziedzniekiem, kurus tiesā vai tiesās perspektīvā. Vai kādam ir nācis prātā painteresēties par vidi, ģimeni no kuras viņi nāk? Un paralēli noziedzniekam pašam, tiesāt arī viņa vecākus, jo viņi ir uzaudzinājuši šo cilvēku tādu, kāds nu viņš ir.

Man joprojām ir kautra cerība, ka reiz, vismaz krimināllikumā, tiks ierakstīta norma par vecāku tiesisko atbildību dubultā pakāpē par to, ko viņi ir uzaudzinājuši. Ja būs šī norma, manuprāt, krietni samazināsies kriminālpārkāpumi, vecāki daudz rūpīgāk veiks savu pienākumu bērna/bērnu audzināšanā.

Jo, manuprāt, tie vecāki, kuri pavirši vai nekā nodarbojas ar bērnu audzināšanu, ir zināmā mērā atbildīgi par noziedzības kā tādas esamību.

Tā, nu, izpaudos. Viedokļi?