Par šo jau arī esmu plūdusi daudz un dikti varbūt pat dažādos rakursos. Net kaut kas laikam ir palicis neizteikts. Ja atkārtošos, metiet ar spilvenu (tas ir pietiekami mīksts un nekādas jūtamas nepatikšanas neradīs, tik emociju izlādēšanos).
Vispirms par alkoholismu.
Sabiedrībā par alkoholiķiem pieņemts uzskatīt tos, kuri to dziru lieto jau krietnā stāžā un bez apstājas, gandrīz vai ūdens vietā. Pie kam daudzi ir aizdzērušies galīgi neatgriezeniski atmiekšķējot smadzenes un ko nu tur vēl. Un, protams, alkoholiķis ir, pēc sabiedriskajām kopīgajām mērauklām, tas, kurš to dziru 25/84 lieto gandrīz vai nepārtrauktā piegājienā. Nu, tādus aizdzērušos personāžus katrs no mums ir pa dzīves burzmu sastapis.
Bet te ir vēl viens piesitiens. Drīzāk jautājums. Kurā mirklī katrs no mums atzīsies kaut sev, ka bez tās alkodziras neiztiek? Kaut bez pāris aliņiem sauļojoties pludmalē slāpju veldzēšanai? Hm. Kurš nekā un nemaz? Lai nekā un nemaz, cilvēkam jābūt strikti pārliecinātam atturībniekam. Jo - kaut tajās pašās kāzu svinībās vai bēru mielastā... Ir kaut kā nerakstīti, ka jaunas ģimenes rašanās svētkos svinētāji svinību gaitā aizdzeras dažādās pakāpēs ar dažādiem aizdzeršanās radītiem piedzīvojumiem, bēru mielastā tas iedzeršanas rituāls tāds piezemētāks...
Vispār, to, kuri "alkoholu kategoriski nē", ir krietni maz. Katrs no mums kaut kādā mērā to dziru lieto. Un neuzskata to par kaut ko nosodāmu. Nosodīt jel kā mēs sākam tikai tad, kad kādam tas alko kļūst par diktu ikdienu un aplauž visu pārējo dzīvi. Dzērājam un viņa tuvākajam lokam.
Vispār, ja tā strikti un principiāli, tad. Tad, izejot no tā, ka alkoholiķis ir tas cilvēks, kurš lieto alkoholu, un manuprāt, neatkarīgi no tā produkta lietošanas daudzuma un regularitātes. Tātad varētu teikt, ka akloholiķis ir gan tas, kurš reizi nedēļā, piektdienas vakarā, piemēra, izdzer pāris aliņus, gan tas, kurš "neizžūst" 24/7.
Manuprāt, jautājums drīzāk ir tajā, kā mēs spējam kontrolēt un iespaidot paša alkohola patēriņu katrs individuāli. Paša zināšanā un spējā ir tas, pēc kuras glāzītes/"skārdenes" mēs spēsim apstāties lietošanā, kurā mirklī iestāsies "Man tagad pietiek, jo...." kur šim "jo" sekos katra paša individuālā motivācija. Katra paša spēja aizpildīt ar kaut ko laiku starp alko lietošanas reizēm.
Saistībā ar pašas pieredzi. Mani ilglaicīgie lasītāji noteikti nav palaiduši garām to faktu, ka manā dzīvē ir bijis periods, kurā tā sprauga starp skārdenēm bija visai īsa. Ar gadiem izdevies to starplietošanas periodu krietni vien pagarināt. Daudzmēnešu garumā un bez iespringuma "vajag uzlāpīties". Neteikšu, ka viegli bija, bet grūti - nu, neatceos, ka būtu bijušas kādas grūtības. Laikam vaina sevis noskaņošanas procesā. Tomēr ir saglabājies vismaz man ne pārāk patīkams iesīkstējums tajā ziņā, ka pavasaros tomēr ir viens brīdis, kad "vajag un nopērku". Tajā pat laikā to "vajag" spēju kontrolēt, neaizlaist pašplūsmā un vairākdienu plostā. Pašregulācija un iekšējā mobilizēšanās ir laba lieta.
Drusku par narkomāniju.
Nelaime liela, protams. Tāpat kā aizdzeršanās līdz nemaņai. Līdzīgi kā sētmales alonauts, arī narkomāns pazaudē saikni ar saprātīgo realitāti ar īsiem mirkļiem no devas līdz devai.
Un, jā. Pr narkomāniem arī laikam ka esmu daudz izpaudusies.
Tomēr. Narkotisko vielu lietošana ir daudz neviennozīmīgāka par alkohola lietošanu. Jo notiek izteikts darbs pie tā, lai cilvēks, kurš tās narkotikas lieto lietošanas pēc "ķerot kaifu" no lietošanas kā tādas, pārstātu tās lietot. Ir visādas programmas, kas palīdz narkomānam parastajam pārstāt tādam būt. Ieskaitot metadona programmu. Bet - šo vielu lietojot cilvēks nepārstāj būt narkomāns, ir tikai nomainīta viena narkotiska viela pret citu. Nekontrolējams narkomāns pārvēršas par kontrolējamu narkomānu. Tiesa, viens pluss ir - tas narkotizējošais indivīds "nevāra visādas ziepes", lai tiktu pie devas kārtējās. Viņam to izsniedz konkrētā vietā.
Un kā uztvert to, ka pēdējā etapa onkoloģijas slimnieki palēnām top padarīti par zināmiem narkomāniem "uzsēdinot" morfija preparātiem? Kaut kāda pašķība tuvākā mīlestība... Un medicīniskā marihuāna, tobiš medicīniskās kaņepes? Kaut kāda dubultā morāle sanāk manuprāt...
****
Nedaudz rezumējot to manis sarakstīto palagu. Un ņemot vērā to, ka - kurš tad no mums auru gados, pusaudzībā, kad tie hormoni satrakojušies kā driģenes pārēdušies, nav kaut pamēģinājis to visu?
Ja nu reāli ir vēlme valsts mērogā samazināt alkohola lietošanu, nepietiek ar vecuma cenzu ieviešanu alkohola pirkšanai. Kā iesākumu vajadzētu aizliegt alkoholu tirgot Degvielas uzpildes stacijās un pārtikas, dažādu saimniecības knibuļu tirgošanas veikalos. Alkohola tirdzniecībai - tikai un vienīgi specializētos veikalus. Pamazām nostrādātu pozitīvā virzienā. Saprotu jau, ka alkohola tirdzniecība ienes ne mazas naudiņas tirgotājiem, bet vai tā savā ziņā nav par asins naudu dēvētā nauda?
Un varbūt tomēr narkotiku tirdzniecības legalizāciju ieviest, analogi kā Nīderlandē? Vadoties no tā, ka aizliegtais auglis vienmēr ir pievilcīgāks, nekā atļautais. Māsa jau gadiem pa Nīderlandi dzīvojas, stāsta. Tur - ja pa apdzīvoto vietu klīst kāds apdolbījies personāžs, tad ir skaidrs, ka ne vietējais, ka ir tūrists no kaut kurienes. Vietējiem tās narkotikas ne īpaši interesē, ir citas lietas interesantākas. Nē, protams, gadās ka kāds vietējais jaunietis ielieto, bet tas drīzāk kā izņēmums no normas.
Tieši Nīderlandes griezumā tieši ārzemnieki ir galvenie narkotisko vielu tirgus patērētāji. Jo kā arābi uz Meku dodas uz to valsti pēc tā, kas pašu mājās nav īsti atļauts.
Un te nu, manuprāt, zināms valstiska mēroga pragmatisms. Nu sabrauc ārzemnieki pēc tās legālās narkotikas, un sabraukuši atstāj naudiņas, kuras pēčāk iekrīt valsts budžetā kā apgrozījuma nodoklis vai kā nu tos līdzekļus pareizi dēvēt. Savā ziņā - ja esi tik stulbs un lieto to visu bezjēgā, tad maksā par savu stulbumu.
Labi, izplūdos. Ņemiet par labu un nesodiet bargi...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru