Ha. Mums ar Tomu izdodas Rīgā pabūt visādās pasaules malās. Viņš jau vairākas dienas perināja aizvest mani uz laikam ka jahtkluba vietu Ķīšezera maliņā ar pieeju no Juglas puses. Viņš tur noteikti bija bijis kaut kad agrāk, es - neatceros.
Kaut kā čammājāmies laukā no Vecmīlgrāvja ar īsti neziņu - brauks Toms pēc atpakaļ uz manu varžu dīķi, vai arī aizdosies savās gaitās. Ar domu - tad jau redzēs.
No mana gala izbraucām ar 29.autobusu, kurš neiebrauc centrā, bet apbrauc Ķīšezeru caur Jaunciemu un pēc caur Juglas nomali iebrauc uz maršruta galapunktu Mežciemā. Izkāpām pieturā Juglas iela. Praktiski blakus 1.maršruta tramvaja galapunktam. (Ja nu kas, tad minētais autobuss tur, uz brīvībenes, pie pirmā krustojuma nogriežas pa kreisi un un brauc pa ielu, kas ir Juglas un Mežciema robežiela tālāk pa savu maršrutu).
Mūsu izstaigas areāls - no brīvībenes doties virzienā uz dzelzceļa līniju, aiz tās - jau Ķīšezera virzienā.
Pirmais, ko izkāpjot nofotografēju - piemiņas akmens vietā, kurā vairāk kā pirms simt gadiem esot atradusies igauņu vidusskola, kurā 1919.gadā trīs armijas esot noslēgušas Strazdumuižas līgumu. Tālāk - maz bilžu no tuvējās apkaimes, jo Toms steidzināja ar domu "vēlāk būs ko bildēt".
Tālāk - Toms veda un veda, līkumojot pa tāspuses ieliņām. Sapratu un nesapratu. Kamēr neatdūrāmies pie ēkas, kuru atpazinu. Mārkalnes ielā. Biju tur pirms pāris gadiem aizdevusies māsas uzdevumā. Tiktāl man "Urrā, zinu, kur atrodos!". Pēcāk drusku pagājām pa to ielu virzienā prom no brīvībenes, nogriezāmies pa ieliņu, kura drīzāk atgādināja lauku ciema paplatu taku. Apstājāmies pie gājēju tilta. Esot reiz bijis šaursliežu dzelzceļa tilts, jo tam otrā pusē vēl uzskatāmi sliedes turpinoties. Un pati tilta konstrukcija - nu, tādus tiešām būvē tikai dzelzceļiem tradicionāli. Fascinēja uzraksts, piekabināts pie tilta, - "Bīstami! No tilta nelēkt!". Bet pati apkaime - nu, tiešām pasaules mala, kura nekādi neliecina par netālu esošo lielpilsētas kņadu.
Tur pagrozījāmies, atgriezāmies uz Mārstaļu ielu un turpinājām doties ezera virzienā. Biju noskaņota redzēt pasaules malas turpinājumu. Un te nu kārtējais "Ups!". Neliels mīlīgu privātmāju puduris praktiski visu atlikušo ceļu līdz tai jahtu vietnei.
Ceļa galā pasēdējām krastmalā, pabaudījām pavasari, ezera valdzinājumu un smukumu.
Atpakaļceļā, jau ejot tieši pa Mārstaļu ielu virzienā uz brīvībeni, ieraudzījām, ka dzelzceļa malā, Brīvības gatves pusē, baikeriem kāds komjuniti tusiņš. Apmetām līkumu viņu pulcēšanās priekam (es, tiesa, nepabildēju, Toms gan. Kad sanāks, nočiepšu viņam bildes. Nesolu, bet mēģināšu pie gadījuma) un aizdevāmies ne īsti vairs ma Mārstaļu ielu Brīvības gatves virzienā. Un te atkal sanāca "Ups, es atkal te, Tirzas ielā, esmu bijusi!".
Atpakalceļš sanāca, kā sanāca. Tomam īsti nebija jēgas vairs braukt uz Vecmīlgrāvi. Sanāktu tikai ieskriet un izskriet. Tā ka, iekāpuši tramvajā virzienā uz centru, sanāca, ka izkāpu pie VEF kultūras pils lai pārsēstos 58.autobusā braucienam uz mājām, viņš aizdevās savās gaitās.
Tad nu bildes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru