Visupirms, pirms tā pavasarīgā domu lidojuma tāds neliels lūgums.
Esmu ieskrējusies rakstīt romāniņu par skolu. Ceru līdz gada beigām to novest līdz loģiskām beigām un izdevniecībai. Tomēr - sižetā iepinamo skolas gadu (gan mācību gadu, gan darba gadu) atmiņu klāsts rādās pagaidām tāds kā nepietiekošs. Varbūt tieši tāpēc lūgums. Atsūtiet man uz manā profilā norādīto e-pastu savas atmiņas par skolas laiku - gan esot skolēnam, gan uz skolu ejoša bērna vecākam, gan kā skolā strādājošam cilvēkam (skolotājam, tehniskajam personālam). Iepīšu sižetā maksimāli daudz un pēc ziņošu par grāmatas gaitām izdevniecības virzienā un tālāk.
Un tagad par to domu lidojumu.
Patlaban tā pajautri, ir ko darīt. Laikam pavasaris tiešām un dikti mani pamodinājis no ziemas miega. Gan jau ka pamanījuši manus postus par manu rosīšanos. Reizēm trāpu, reizēm - ne pārāk. Galvenais jau rosīties, vai ne? Tajā pat laikā reizēm piezogas jautājums - vai savu gadu iespaidā neesmu kļuvusi par kašķīgu tanti, kura to vien dara, kā citiem avenes maitā? Cenšos uz sevi no malas paskatīties skatoties spogulī.... Redzu tik padzīvojušu kundzīti, kura vēl kaut ko grib no dzīves. Hm, kā no malas izskatās?
Tas nu tā, par jāņtārpiņiem.
Drusku izejot no pašas pieredzes. Par sēdēšanu mājās un nekur tālāk par pīpētavu neiešanu.
Nu, ir kaut reizi dienā kaut līdz veikalam jāaiziet. Savādāk var aizsēdēties mājās līdz zināmam degradācijas stāvoklim. Nē, nesaku, ka nevajag reizēm paņemt pauzi starp kādam skriešanas reizēm un pasēdēt vienkārši mājās bet iešanas kaut uz to pašu veikalu. Vienkārši nevajag to mājās sēdēšanu ieciklēt vairāku nedēļu garumā. Nevajag apzināti sevi zināmā mērā ieslodzīt. Jo var sākties "Ak, kā man sevi žēl! Nav spēka pat grīdu istabā uzslaucīt!" kas ciklā. Zinu, jau zinu, ka reizēm iesnas vai kas tamlīdzīgs piespiež ilgāku laiciņu mājās pasēdēt. Bet vienalga iestājas mirklis "Ups, maizes nav. Jāaun kājas un jāiet uz veikalu, rūķīšu taču nav, kas manā vietā...". Ir jāieklausās kaut tajos sīkajos, reizēm obligātajos, vajadzības pīkstos un jāpiespiež sevi iet un darīt.
Un šajā gadījumā nav svarīgi - viens dzīvo vai kopā ar kādu/kādiem. Ir situācijas, kurās pašam vien kājas jāauj un jāiet. Un tad jau pamazītēm var sevi pieradināt kur aiziet arī ne obligātā pasākuma ietvaros. Paveras citi apvāršņi un "Urrā! Es taču varu!" apziņa.
Un vēl. Tāda patīkama pašapziņa iestājas, kad izdodas sevi savākt aizskaitot līdz 179 situācijās, kurās iestājies kas neparedzēts un stresu uzdzenošs. Ilgi strādāju ar sevi pie tā, lai uzreiz un tagad nekristu panikā un nesāktu aplī pa sienām staigāt. Esmu iemācījusies ieelpot dziļi un ieslēgt nogaidīšanas periodu situācijas izvērtēšanai un pēc adekvātākai atbildes reakcijai. Tiesa, ne vienmēr izdodas, bet tie periodi starp "karaul!" un "tā, palēnītēm varbūt šādi?" ir pastiepušies jūtami garāki. Un tad situācijas glābšanas pasākumi ir rezultatīvāki. It kā sīkums, bet patīkami.
Tā, drusku pavāvuļojos. Eju prātīgākas lietas darīt.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru