Tāds kā atslābums pēdējo piecu dienu laikā sakrājies. Jāpierod pie tā, ka Toms vairs nav cauru dienu pie manis gulēt aizejot citviet. Praktiski gada garumā. Sākas nākamais dzīves posms. Kas neatceļ visādas plānotās iešanas, skriešanas un tamlīdzīgas aktivitātes.
Neslēpšu, reizēm bija ļoti grūti, pietrūka laika pašai priekš sevis, sava nosacītā dzīves telpa. Jo mana istaba 18 kvadrātmetri, likās - mēs istabā par daudz cilvēku esam. Biju pieradusi dzīvot viena, no viendzīvošanas paradumiem grūti izkāpt. Protams, bija laiks, kad Toms klusu sēdēja pie viena laptopa, es ko darāmu darīju otrā. It kā netraucēja darboties, bet tomēr cita cilvēka klātesamība telpā radīja zināmu saspringumu.
Nē, nesaku un nenoliedzu to, ka diviem cilvēkiem pie apmēram nopietnākām attiecībām nevajag kopīgu dzīves telpu. Ideālā ģimenei tomēr vajadzētu divistabu dzīvokli. Lai diviem cilvēkiem būtu iespēja un vieta, kurā pabūt pašam ar sevi, otram esot blakusistabā....
Attiecības turpinās, bet citādā ritmā. Un, ja nu kas, šis ietilpst tajā kategorijā, kurā mamma izbauda brīvbrīdi, kad bērni pie vecmammas uz laukiem brīvdienās aizbraukuši, bet vīrs uz pāris dienām makšķerēt aizdevies.... Manas sajūtas patlaban ir šajā ciklā.
Labi, pamurrāju. Tagad pa ceļam par ko citu.
Cik nu no mana kadiķkrūma pazares raugoties - Otrais pasaules karš principā pielika ļoti treknu punktu vienam Eiropas kultūrvides posmam (Es nerunāju par zināmā mērā lokāliem bruņotiem konfliktiem Eiropas teritorijā pēc PSRS sabrukuma). Tam karam beidzoties iestājās (beidzot) sapratne, ka karš, militārs konflikts rada tikai un vienīgi neērtības un zaudējumus. Protams, izdevumi armijas un tamlīdzīgu būšanu uzturēšanai tā arī nav beigušies kā nepieciešamā lieta. Un, manuprāt, tieši tā mūsu austurmzemes kaimiņa dēļ.
Diemžēl turienes cilvēkiem ir vairākās paaudzēs kā izskalotas smadzenes, nezinu, kur viņiem ņemt tiešām sakarīgu valdību....
Es laikam ka teikšu to, kas ir vispārsaprotams un zināms. Bet laikam atkārtot par ļaunu nebūs.
Viņiem skaudīgums ir ieaudzināts, vēlme kauties ar visiem un par jebkādu sīkumu. Skaudība tajā nozīmē, ka visā pasaulē dzīves līmenis un pasaules uztvere stipri atšķiras no turienes dzīves un pasaules uztveres. Daudz labākā nozīmē atšķiras. Tur IR bedre par spīti tam, ka it kā kas sadzīvē viņiem pamainās. Un kara kā tāda ideoloģija viņiem iedēstīta smadzenēs. Tendences, vispār ko tamlīdzīgu atceros jau no savas jaunības laikiem. Bija un ir viņiem vēlme nevis ar darbiem un tamlīdzīgām būšanām godīgā konkurencē pavilkt sevi, savu valsti uz augšu, bet gan ar dūrēm un karu novilkt visu pārējo pasauli lejā līdz savam kukū līmenim. Tā zeme - bremze attīstībai. Diemžēl, kamēr tā pastāvēs, daudz ko būs grūtāk sasadarīt. Krievija grib nevis attīstīties, bet tikai kontrolēt ar aizpērnā gadsimta metodēm.
Trampa klaunāde? Uz to var paskatīties arī drusku citā rakursā. Šobrīdējā situācijā Eiropa zināmā mērā kļūst neatkarīgāka no ASV, mobilizējas savās iekšējās rezervēs. Vai tas ir slikti? Ja pie tam nav notikusi nekāda idiotiska, "aiz matiem pievilkta" militāra darbošanās?
Labi, pavāvuļoju, neņemiet ļaunā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru