Uz šo tēmas skārumu pamudināja Kārļa Streipa pārdomas vietnē Facebook. Par piemiņas dienām komunistiskā režīma izdarību sakarībā.
Iesākumam, nebūt un nekādā veidā nenoliedzu to, ka komunistiskā režīma izdarības, piesaistītas konkrētajiem datumiem, būtu nejaukas būšanas un pāridarošas mūsu tautai.
Gribu tik pacelt šo plašākā "lidojumā".
Sākšu ar to, ka mums ģeogrāfiskos mērogos ir tā nu sanācis, ka dzīvojam dažādu pasaules lielvalstu interešu punktā. Ērti tirdzniecības ceļi, ostas, zināma kontrole pār Baltijas jūru. Un kas tik nu vēl Latvijas izvietojumā.
Ja mēs atzīmējam ar sērām komunisma ierašanos un daudzas negatīvās aktivitātes Latvijā, tad kādēļ mēs ar sērām nepieminam vācu krustnešu ierašanos un nostiprināšanos mūsu zemē? Kāpēc mēs nesērojam par poļu un zviedru (secīgā kārtībā) ienākšanu un nostiprināšanos Latvijā? Kāpēc mēs nesērojam par to, ka 1700 gadu sākumā Krievija Pētera I vadībā pakļāva sev lielu Latvijas teritoriju? Kāpēc ir klusums par pirmo apzināto emigrācijas vilni prom no Latvijas, kad zemgaļi apzināti devās prom uz Žemaitiju glābjoties no krustnešiem?
Var skaitīt daudz un dikti. Oficiālajām sēru dienām var mūsu vēsturē piemeklēt nu ļoti daudz datumu. Ir smaga aizdoma, ka tad sēru dienas varētu būt 584 dienas gadā.
Nē, nesaku, ka nav jāzina, jāatminas. Sava vēsture ar visiem plusiem un mīnusiem ir jāzina. Bet nedrīkst savas zemes vēsturi pārvērst par vispārēju sērošanu. Un, manuprāt, ir dziļi negodīgi pret šo vēsturi izcelt tikai vienu negatīvismu pārējo noklusējot it kā taktiski.
Jo ne tikai komunistu varai še ienākot bija savi plāni un darbības savu mērķu īstenošanai. Arī citām varām, kuras še ienāca un kādu laiciņu valdīja, bija savi plāni un darbības mērķu īstenošanai.
Ja nu kas, tieši svešās varas bija tās, kuras mūsu teritorijā "ievazāja" dzimtbūšanu, kuru lielākajā Latvijas teritorijā atcēla 1819.gadā.
Ziniet, ne jau oficiālā kārtā noteikti valsts svētki un valstī noteiktas kādas svinamas vai sērojamas dienas nosaka to, ko mēs atceramies un pieminam. Viss sākas ar to, ko un kā vecāki māca saviem bērniem. No vecāku atmiņu stāstiem veidojas nākamo paaudžu atminīgums un zināšana.
Ja nu kas, mūsu pašu vēstures zināšanu pārbaudei. Šis links ir uz manu vecāku rakstu no pērnā gada augusta. Zinu, šis nav pārāk tēmā, bet. Tiem, kuri visu laiku vaimanā, ka mēs esam tikai un vienīgi cietēju tauta.
Jūsu domas?
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru