Tēmā esmu rakstījusi daudz un dikti dažādos rakursos. Varat pameklēt sadaļās Politika, Vara, Novērojumi, Vēsture.
Piedalīties vai nepiedalīties vēlēšanu procesā, protams, ir katra paša brīva izvēle un dzili individuāla motivācija. Tomēr ir jāpatur prātā dažas lietas, par cik jebkura darbība vai bedarbība atstāj kaut kādas sekas.
* Apzinieties to, ka, nepiedaloties vēlēšanu procesā, jūs neizmantojat savas tiesības veikt pienākumu. Un apzināti ierindojat sevi nepilsoņu, viesstrādnieku un citu personāžu vidū, kuri Latvijā dzīvo, strādā un maksā nodokļus bez tiesībām iesaistīties Latvijas politiskās norisēs.
* Ja nu neesat piedalījušies vēlēšanu procesā, tad nu nelamājiet valsts valdību/vadību par kaut ko un kaut kā. To lamājot, jūs līdz ar to lamājiet savus radus, draugus, paziņas, līdzpilsoņus par to, ka viņi vēlēšanu procesā veikuši savu izvēli savā vietā, nevis jūsu vietā veikuši jūsu izvēli.
* Uztraukties par to, ka jūsu mīļākā partija ar jūsu iemīlēto kandidātu nav tikusi pār 5% barjerai? Dzīves sīkums, tā mēdz gadīties. Jūs centāties, aplauzāties un mēģiniet nākamo reizi. Galu galā - sen jau kā apmirusi dabiskā nāvē padomjlaiku vienpartijas hegemonija ar vienīgo kandidātu Baltijas valstīs, kad varā tika jau iepriekš zināms kekss. Mums ir daudzpartiju sistēma ar bariņu kandidātu un katrs vēlētājs var izvēlēties no piedāvātā klāsta to, kas nu kurā mirklī liekas simpātiskāk.
* Sauklis "neiešu vēlēt, jo viss ir slikti, tikai sliktie cilvēki tiek varā" ir iz stulbuma cikla. Katram ir, protams, pilsonim, tiesības un iespējas pašiem piedāvāties iet valdībā un darīt to, ko uzskata par labu esam. Tikai dīvāna eksperti visu zina labāk par citiem, pie kam ar savu piemēru nekādi nedarot neko, kas būtu labāks citiem.
* Brēkalēt par to, ka "Valsts man neko nedod, kāpēc lai es dotu tai?" ir galīgi garām. Te pareizāk ir "Ko es tādu esmu valstij devis, lai tā man dotu ko atpakaļ". Nu, ja es neko valstī neesmu ieguldījusi, tad man nav ko cerēt, ka valsts man kādas konfektes dos. Te nu man mēle niez uzknābt nodokļu nemaksātājiem, apzinātajiem nemaksātājiem. Mīlīši, viens no valsts budžeta piepildīšanās parametriem ir mūsu nomaksātie nodokļi visādi. Valsts kasē veidojas uzkrājums, ar kuru valsts institūcijas var operēt kādus pasākumus apmaksājot. Tipa, pensijas, bērnu skološanu, bezmaksas ārstēšanu, kādus ceļus pielabot... Skaitīt var daudz, bet nu jūs jau sapratāt. Valsts kasē ieplūst tik, nu cik ieplūst un ar to ir jāiztiek daudzām vajadzībām. Naudiņas jau neštancē uz kopējamā aparāta.
Principā, tā strikti uz visu skatoties, nodokļu nemaksātājs, izmantojot tos pašus labumus, kurus nodokļu maksātājs, dzīvo uz nodokļu maksātāja rēķina (un samērā bieži jau konkrēti uz savā ģimenē nodokļus maksājošo rēķina, pat strādājošo bērnu rēķina) savu kaut kādu aiz matiem pievilktu iemeslu dēļ.
* Teikt, ka valsts nav sakārtota, viss ir slikti un nekā... Jau daudzas reizes esmu teikusi, ka valsts sakārtošana sākas ar paša sakārtošanu. Nesakārtotu personāžu kopums veido lielāku nesakārtotu kopumu un tā progresējošā taisnē. Man reizēm rodas izteikta vēlme tos, kam viss ir slikti, nekā un vispār mūszemītē, nosūtīt pēc principa "čemodāns - stacija - laimes zeme", kurā par smukām acīm konfektes un citus labumus dos.
No valsts atpakaļ nāks tas, ko un kā mēs tajā vispirms ieguldīsim. Citādi nekā. Citādi - bardaks un nebūtība. Skaust, ka citur Eiropā cilvēki labāk dzīvo? Padomijas laiku stulbā skaudība. Eiropā, tās "bagātajā" galā, cilvēki ir strādājuši un sastrādājuši sev to, kas nu viņiem tur ir. Sev, nevis iebraucēju pūlim, kuri sabrauc pie visa gatava ņemt nost to labumu tiem, kuri to sev sastrādājuši.
Te labs piemērs ir Vācija, kura Otrā pasaules kara rezultātā bija nonesta galīgi ellē. Pa tīro. Un spēja pacelties līdz pašreizējam līmenim, Eiropas līdervalstu stiprajās rindās. Protams, starptautiskā sabiedrība pēckara gados Vācijai diezgan daudz palīdzēja atjaunoties. Bet ja vācieši paši neko nebūtu darījuši lietas labā, tad tā starptautiskā palīdzība tā arī paliktu nekurienē...
****
Labi, izplūdos.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru