No šī gada 4. jūnija līdz 7. jūnijam (šodienai) Ķīpsalas izstāžu centrā notiek evanģelizācijas dievkalpojumi "No mīnusa uz plusu" ar Nātanu Morisu (sestdien 11.00 notika sieviešu konference ar Lidiju S. Marrovu). 4. un 5. jūnijā šie dievkalpojumi notika 19.00; 6. un 7. jūnijā - 17.00 (tā ka daži mani lasītāji vēl var paspēt, ja kaut kas tāds viņus nu ļoti interesē).
Man bija iespēja pabūt uz Nātana Morisa dievkalpojumiem 4. un 5.jūnijā, kā arī uz sieviešu konferenci 6.jūnijā 11.00. Turp devos kompānijā vienam cilvēkam, pati jau uz kaut ko tādu neizkasītos. Reliģijai stāvu blakus, neesmu tajā iekšā lai dotos uz reliģiskiem pasākumiem. Doties uz šiem dievkalpojumiem piekritu tikai tāpēc, ka gribēju "pa dzīvei" redzēt - kas ir dievkalpojums ārpus dievnama. Šad tad ir gadījies televīzijā fragmentāri redzēt ko no šādiem dievkalpojumiem. Bet fragmentārs skatījums nedod kopainu.
Šīs trīs dienas nerosināja manī vēlmi pievērsies dievam un reliģijai. Toties ļāva saskatīt klasiskā dievkalpojuma, kurš notiek dievnamā, norises plusus.
Šie dievkalpojumi tika jau laicīgi izsludināti kā bezmaksas pasākums. Tāpēc pirmais, kas izraisīja "wtf" sajūtu, bija pasākuma organizatoru uzsvērtais lūgums pirms paša dievkalpojuma ziedot kaut ko groziņos, ko "palaida" pa rindām zālē. Tiesa, es tā arī neko šajos groziņos neiemetu visu triju dienu lakā. Pirmkārt jau tāpēc, ka man izbeigušies naudiskie uzkrājumi, kuri atjaunosies tuvākā laikā. Un otrkārt, pat ja man būtu nauda, diezin vai es ko ziedotu. Kaut vai tāpēc, ka man nepatīk šāda jautājuma nostādne. Ja tiek vākti ziedojumi, nevajag pasākumu izsludināt kā bezmaksas pasākumu. Priekš tam ir frāze "ieeja par ziedojumiem". Un pie viena - man tā īsti netapa skaidrs, kur un kā šī saziedotā nauda taps izlietota. Jo klasiskajos dievnamos draudzes saziedotie līdzekļi pa lielo tiek izlietoti dievnama un baznīckunga uzturēšanai. Bet šādā pasākumā? Labi, daļa tiks "atsista" - telpas īre Ķīpsalā kaut ko maksā un laikam jau ne vienu eiro. Un pārējais? Sadalīts uz galviņām starp visiem, kas šīs dienas pa skatuvi ņēmās? Un tikai? Jo, kā sapratu, evanģēlistiem savu telpu Rīgā nav.
Reliģiskās dziesmas, kuras no skatuves dziedāja vokāli instrumentāla grupa un tika dēvētas par slavināšanu. Grūti tās nosaukt par dziesmām. Pareizāk - tās bija divas, trīs frāzes, kuras vienā dziedāšanas reizē soliste iedziedāja mikrofonā mūzikas pavadībā. Šajā gadījumā manā uztverē bija ļoti dīvaina publikas reakcija zālē. Publika cēlās kājās un dziedāja šīs frāzes līdzi. Daži pat iegāja tādā transā, ka sāka jau visādi raustīties un kratīties. Tas viss atgādināja lētās šausmu filmās redzēto pūļa zombēšanu. Manī nostiprinājās pārliecība, ka es redzu sviru, ar kuras palīdzību var kontrolēt pūli un panākt sev vēlamo efektu.
Šī dziedāšana bija tik skaļa, ka dziedātos vārdus jau vairs nevarēja saprast. Dziedāts tika mikrofonos un tik skaļi, ka tas pārvērtās par melodisku skaņu savārstījumu. Tekstu varēja izlasīt slaidos, kuri tika projecēti uz ekrāna pie skatuves dibensienas.
Šī dziedāšana atkal rosināja manī vēlmi salikt plusiņus baznīcas dziesmām. Tajās ir vārdi, kas runā par kādu reliģisku notikumu un netiek izkliegti.
Par evanģēlistu uzstāšanos un to, ko viņi pateica.
4. un 5. jūnijā klausījos Nātanu Morisu. Viņš, kā jau normāls amerikānis, runāja angliski. Viņa teikto līdz publikas ausīm mums saprotamā valodā nodeva tulks. Un atkal - kliegšana. Gan pats Morisa kungs, gan tulks tā kliedza mikrofonā, ka daļa teiktā "aizgāja garām". Mikrofons taču tāpat pastiprina teikto, tad kāpēc jākliedz?
4. jūnijā Nātana Morisa runa bija tik saraustīta un tēmās lēkājoša (manā izpratnē), ka es uz beigām pārstāju klausīties un pētīju runātāju pašu. Viņš runāja, precīzāk - kliedza un kustējās pa skatuvi tik aktīvi, ka uzvalka veste, praktiski visa žakete un nedaudz arī bikses kļuva slapji no sviedriem. Skatījos uz viņu un zīlēju, cik slapjš viņš būs beidzot savu uzstāšanos. Varbūt ne pārāk pieklājīgi no manas puses, bet tā nu bija.
5.jūnijā Morisa runa jau bija vienmērīgāka un nebija saraustīta. Bet arī šajā dienā pirmais, kas ienāca prātā viņu ieraugot, bija - cik ļoti viņš sasvīdīs šodien? Nepieklājīgi, bet.....
Abas dienas dievkalpojuma noslēgumā Nātans Moriss ar dieva vārda piesaukšanu un rokas pielikšanu dažiem cilvēkiem nodarbojās ar dziedināšanu. Wtf. Un tas nu bija galīgi garām. Cik hipnotizētiem vajadzēja būt tiem cilvēkiem, kas no viņa pieskāriena uz skatuves uz mirkli atslēdzās.
Lidijas S. Marrovas vadītā konference sestdienas rīta cēlienā pēc būtības bija tāds pat dievkalpojums, kā iepriekšējos vakaros notikušie Nātana Morisa vadībā. Tikai nosaukts par konferenci. Un tika dalītas konfektes pie ieejas.
Lidija vismaz nekliedza mikrofonā, bet vienalga runāja par skaļu.
Katrā gadījumā ar šiem trim dievkalpojumiem man pietika, uz pārējo es vairs neparakstījos. Vēl tagad galva nedaudz apdullusi no tā trokšņa, ka tur valdīja. Bet nu, vismaz ir iespaids par šāda veida dievkalpojumiem un skaidrība par to, ka es vairs negribu neko tādu. Es nepiedalos. Ja arī kādreiz izdomāšu meklēt ceļu pie dieva, tad iešu uz jebkuru dievnamu vienalga kurā konfesijā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru