Šīs, jaunās Kāpas versijas pirmo daļu noskatījos jau 2022.gada jūlijā, krieviskā tulkojumā (tiesa, noskatījos arī iepriekšējo versiju, lai saprastu, kāpēc daļa manu draugu rauc degunus un šķauda par jaunāko ekranizāciju). Dotajā linkā paustie jautājumi, skatoties ekranizācijas otro daļu, vairs nelikās aktuāli, vienkārši sekoju līdzi notikumiem.
Precizēšanai, skatījos kinoteātrī angļu ierunājumā ar subtitriem. Pateicoties dēlam, kurš šo kinogājienu motivēja kā jau drusku pagājušās vārdiņdienas dāvanu.
Pirms iešanas bija tāds zemapziņas klikšķis, ka laikam būs atkal jāmeklē internetā pēc tam tulkotais variants. Runātā teksta sapratnei. Bet - sev par patīkamu izbrīnu konstatēju, ka nevajadzēs. Tiku galā ar saprašanu. (Kluss urrā! manas angļu valodas sapratnes augšupejai).
Nespoilerēšu, jo gan jau ka vēl ne visi ir redzējuši. Neizplūdīšu par filmas notikumiem, tik pateikšu, ka filma, manā izpratnē, beidzās ar tādu kā daudzpunkta pieteikumu un it kā neizteiktu "Būs vēl viena daļa". Dēls pēc filmas šo manu kluso versiju apstiprināja. Nu ko, jāgaida turpinājums kā darba loģiskais nobeigums.
Pati filma kopumā? Šoreiz ļoti "ievilka", dinamiska darbība. Pie viena - es Polam noticēju, pat ļoti noticēju. Bija pat ļoti pārliecinošs. Iepriekšējās versijas Pols - nu bija un bija; šis... Šis pa īstam te, tagad un ar savu redzējumu un darbībām.
Vismaz es - jo tālāk filmā, jo spraigākas sajūtas un mirklīgas ķeršanās pie krēsla maliņas. Katrā gadījumā - ļāvos filmai, notikumu ritumam. Ziniet, noskatieties. Cik nu manā skatījumā - īsteni sprādziens. Un milzummilzīgs paldies dēlam par iespēju redzēt kinoteātrī.
Ceru sastapt arī vēl kādus viedokļus; neceru, ka piekritīsiet manis teiktajam, bet viedokļi ir viedokļi.
