Esmu atpakaļ Rīgā. Draugi apmaksāja vietu hostelī uz mēnesi, kaut gan laikam tik ilgi te nenodzīvošu. Atradīsies kas cits dzīvošanai. Par hosteli pastāstīšu mzliet vēlāk, tagad pievērsīšos iemesliem, kāpēc esmu atpakaļ Rīgā par spīti tam, ka man tā vieta Iecavas pagastā patika.
Man tur patika vieta, saimnieki, suņi un truši. Patika ērtā satiksme ar Rīgu tajās retajās reizēs, kad vajadzēja aizbraukt uz lielpilsētu un nokārtot lietas. Saimnieki bija pretimnākoši. Patika tas, ka bija dzīve atsevišķā mājiņā.
Visa tā dēļ jūtos vainīga, ka naturāli aizbēgu, kad patrāpījās izdevība to izdarīt.
Gandrīz jau biju samierinājusies ar lauku darbu smagumu un pamazām notrulināšanos, kad nekas vairs neinteresē un katru brīvo brīdi izmantoju, lai vārtītos gultā un savāktu kopā savas nogurušās miesas. pat saimnieka iedoto disku ar filmām vairs neskatījos, jo jutos pārāk nogurusi. Darīju visus darbus, kurus lika darīt.
Protams, pati vainīga, ka nerunāju ar saimniekiem, ka ir drusku par grūtu un varu arī nepavilkt vasaras ravēšanas laiku. Dienas izravējamā norma likās milzīga. Saimnieks vairākas reizes apvaicājās, vai spēšu, vai pavilkšu. lai zinātu, ko darīt tālāk. Es klusēju ar atbildi, jo biju pieķērusies vietai un domāju, ka spēšu, ka pavilkšu. Uz beigām jau darīšana sanāca veiklāka, nekā sākumā.
Un ko tad es īsti varēju pateikt? Man nebija kur citur palikt uz sitiena, nezināju vai izdosies ko sameklēt un nezināju, vai vispār izdosies aizbraukt. Tāpat atstāt jau viņiem nebija nekāda rezona. bija un ir vajadzīgs cilvēks, kas palīdz un dara smagos lauku darbus.
