Šodien sastapām šo kukaini

Drusku kaķis

Naktī laikam sniegs snidzis nedaudz. Bet šorīt, liekas, kūst. Ir sērsna un no jumta kaut kas bikuci pil. Toties no mājas sliekšņa var redzēt, ka purvainais ezeriņš netālu no mājas pārklājies ar plānu ledus kārtiņu. Tā ir Latgales ziemeļu daļa.

Bildes vakar uzņemtas, tik šorīt še ievietoju.

Šis brīnums vakar bija atnācis un vēroja caur logu notiekošo mājas iekšienē

                                                                                Mājas minka

Vasaras diena Rīgas Zooloģiskajā dārzā

Bija jauka iespēja izstaigāt Zoodārzu. Un saulītei spīdot.

Mi mi mi kaķīši pirmajos Ziemassvētkos (internetā salatrasti)

Šodien mīļums Skonto hallē

Māsa šodien izvilināja mani uz Skonto halli. Tur kaķu kluba pasākums. Sugas kāķi ar ciltsrakstiem "mērījās" par medāļiem un to piedevām. Nu un, ka ar ciltsrakstiem? Vai mazāk mīlēti par no pagraba uz kaimiņdzīvokli pārcēlies strīpainis? Šie, ciltsrakstotie, varbūt nedaudz nogurušāki par Muri uz krāsns mūrīša, jo top "vazāti un mērīti", pa ceļam būros ceļojoši... Bet mīļi, mieru dvesoši. Ņemiet par labu to, kas sanācis....

Nezinu, kā nosaukt precīzāk

Feisbukā daudz sarunu par mājdzīvniekiem, to iegādi. Dažas domas uzdzina.

Mājdzīvnieks mājās - gluži vai bērns ar savu raksturu, ikdienas vajadzībām, mīlestību. Pirms mājas mīluļa ielaišanas mūsu komforta zonā bieži domājam par visu, kas saistīts ar tā mīluļa būšanu kopā ar mums. Tiek apsvērti visi plusi, visi mīnusi, savas dzīves pārkārtošanas iespējas.

Arī domājot par bērna ienākšanu mūsu dzīvē taču tiek pārkārtots mūsu dzīves ritms uz ļoti ilgiem laikiem.

Bērnu nepērkam, tas piesakās pats no brīvas gribas divu cilvēku sadarbības rezultātā.

Ja mēs nepērkam to dzīvību, kura saucas "bērns", kas mums devis tiesības pirkt dzīvību, kura saucas "mājdzīvnieks"? Tā, plašākā skatījumā. Labi, to mājdzīvnieku sieviete noteikti nedzemdēs - fizioloģija un tamlīdzīgi. Tomēr - ja nu reiz gribas to mājdzīvnieku, vai nebūtu sirsnīgāk dāvāt mājas kādam uz ielas esošam kaķēnam, suņukam? Vai patversmē nonākušam četrkājainam dzīves grūtībās nonākušam?

Tāpat arī bērnu.... Ja divi cilvēki kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar dabiskā ceļā tikt pie bērna, vai vienmēr labāk meklēt surogātmāti - staigājošo inkubatoru, kuram kaut kur pa ceļam pazudis vecāka instinkts? Bērnunamos taču ir bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mammas un tēta.

Ja mīlestībā paņemsi mājās kādu, kuram ir auksti bez mājam, vai tad tas ir slikti? Šajā gadījumā laikam jau vienalga - izlemsi audzināt bērnu, darboties ar suņuku, kaķīti, vēl kādu....

Varat man pārmest, ka metu pār vienu kārti cilvēkbērnu un dzīvnieciņu. Bet tas jau nav tik vienkārši - viss sakas ar to, ko spēšu dot tam, par kuru uzņemšos atbildību. Vai spēšu nodrošināt viņam mājas, mīlestību un visu citu.... Nevar laist pasaulē bērnu, ielaist mājās suni, kaķi, pat ne kāmi, ja nespēsi nodrošināt normālus dzīves apstākļus jebkuram no viņiem ļoti ilglaicīgā periodā.

Mēs ļoti lielā mērā uzņemamies atbildību par tiem, kurus ielaižam savā dzīvē. Arī par tiem, ar kuriem veidojam tandēmu "vīrietis plus sieviete".

Dažādi "izvilkumi" no iepriekš paustām domām

1. Par mūsu sadzīvošanu ar meža, pļavu u.c. tml. iemītniekiem, par to medīšanu un viskautko tamlīdzīgu esmu vāvuļojusi jau iepriekš trijos postos vismaz. Šeit, šeit un šeit. Tur kopumā ir pateikts daudz. Pagaidām mans viedoklis nav it kā pamainījies. Tik papildināt nedaudz gribas.

Feisbukā relatīvi īsā laikā parādās informācija par lāčiem, kuri "vazājas" pa kādām lauku viensētām un barojas ar tur atrasto, lāčiem piemērotu pārtiku. It kā jau abpusēji (gan dzīvniekam, gan cilvēkam) bīstama situācija. Nav taču īsti skaidra cilvēka un dzīvnieka komunicēšanas nebīstamība. Tur visādas nebūšanas var sanākt. Bija pat izskanējis viedoklis, ka tos dzīvniekus, vismaz vienu noteikti, vajadzētu likvidēt. Neatceros kā situācija realitātē beidzās, tomēr varbūt saprātīgāk risināt kā? Lai nebūtu jālikvidē? Cik atceros, tie lāči bija jaunuļi. Jaunuļus vieglāk pamazām, palēnām kaut kā pieradināt pie tā, ka tie nelīstu lauku sētās pie cilvēkiem. Nu, kaut kā tā.

Cits gadījums nesen paklejoja pa feisbuka ārēm - kundze pastaigājoties ar diviem saviem suņiem mežā ja pareizi atceros, Liepājas pusē, sastapusi divus vilkus, kuri "aplūkojuši "ciemiņus - kundzi un suņus, paskatījušies un aizgājuši. Nesaprotu vaimanas. Tie meža zvēri tik paskatījās, noskaidroja - kas pa viņu māju vazājas un aizgāja. Ir tikai normāli painteresēties par to, kas ir ciemos atnākušie. Mēs taču arī savus viesus aplūkojam.

2. Vikipēdijā palūkojos, kas tur par Ludzu rakstīts. Pašai arī interesanti uzzināt, ne tikai izteikt vērojumus, notiekošā vērtējumu.

Arī tā var traktēt

Zemāk rakstītais ir viela pārdomām, ne "iecementēts" viedoklis. Vienkārši lietu kārtība no nedaudz cita rakursa.

Cilvēki savā attīstībā aizmirsuši vai arī negrib atzīt, ka ir pasaules, dabas sastāvdaļa. Un nevis kungi pār visu esošo. Uzvedas tā, ka, liekas, "iemūrēts" viedoklis, ka ir pasaules kungi un viss cits tam ir pakārtots.

Pirmkārt jau skarot jautājumu par privātumu, katra tiesībām uz dzīvi atbilstošā vidē, dzīvot savu dzīvi bez citu iejaukšanās. Še gribu pateikt - ja katram, tad katram. Neatkarīgi, vai tas ir cilvēks vai varde pīļu dīķī. Pat sētā augošam kastaņkokam ir tiesības augt tur, kur nu tam ir bijis ērtāk iekārtoties. 

Cilvēki, maigi sakot, dusmojas par to, ka kādā situācijā kāds bez atļaujas ir ienācis kāda cilvēka privātajā teritorijā un to izārdījis, sabojājis. Šāds bojātājs tiek sodīts. Hm, bet kāpēc nesodīts paliek mežcirtējs? Mežcirtējs ar cirvja palīdzību izcērt mežu tādējādi nogalinot koku, izjaucot dabisko dzīves vidi mazajām meža radībiņām - kukaiņiem u.tml. kā arī lielākiem meža dzīvniekiem. Atļauju neprasot. Ja pilsētvidē, citā cilvēku apdzīvotā teritorijā līdzcilvēkiem tiek lūgta atļauja ko būvēt, kādā veidā mainīt esošo - tiek lūgta atļauja darīšanai, tad kādēļ šī atļauja netiek lūgta dzīvniekiem, citai dzīvai radībai, kuras dzīvesvieta tiek izārdīta? 

Dzīvniekus, manuprāt, jāuztver kā līdziedzīvotājus, nevis mums pakārtotu lielumu. 

Vai zoodārzi, Nacionālie parki savā ziņā nav koncentrācijas nometnes paveids? Ierobežota teritorija, kurā dzīvot dzīvniekiem, visai dabai kopumā. Ar domu - tur tam visam nedarīs pāri. Ja tur nevar, tad citur var? Ar kādām tiesībām? Ja nedara pāri, tad nekur nedara. Punkts.

Par medībām jau izteicos, tik piemetināšu mazliet. Savā ziņā medības kā dzīvošanas resurss... Tīģeris, vilks, lauva u.c. plēsēji medī lai paēstu paši, lai paēstu bērni. Un tik daudz, cik nu nepieciešams konkrētai maltītei. Ne vairāk. Nākošai maltītei noķers nākošo zvēru. Arī cilvēks ir gaļēdājs, tik kāpēc tiek nogalināts vairāk nekā jebkurā konkrētā reģionā nepieciešams konkrētai maltītei? Izšķērdība, dzīvības nenovērtēšana. Un pie viena, ja cilvēku kāds nomedī pusdienām - protams, dziļi individuāli tas nav priecīgs notikums, it īpaši tuviniekiem, draugiem, paziņām.... Bet, - ja mēs kādu medījam, tad kāds medī mūs. Aprite vidē. Briesmīgi skan, bet ja uz to paskatās filozofiski?

Kā mēs sadzīvojam ar apkārtējo vidi

Mēs savu ērtību dēļ esam iedrožojuši dzīvnieku dabisko dzīvi ar Nacionāliem parkiem un visāda veida liegumiem, kā savulaik baltie amerikāņi ASV sadzina indiāņus rezervācijās, teritorijās kurās izdzīvot grūti gan cilvēkam, gan zvēriņam. Ir vēl zoodārzi, kuros cenšas saglabāt un pavairot dzīvnieku sugas. Lai tās pavisam nepazustu no zemes virsas. 

Bet pie zoodārziem ir viens BET. Ja par Darela zvērudārzu un tā darbību varējām lasīt viņa brīniškīgajās grāmatās par pašu zoodārzu, par viņa ceļojumiem pa pasauli vācot kolekciju savam zvērudārzam, lai jel kādā veidā paglābtu daudzas dzīvnieku sugas no totālas izmiršanas. Tad tagad ir pilnigs klusums. Pats Darels ir viņā saulē, ko dara viņa pēcnakamie un kas notiek ar viņa radīto zoodārzu - pilnīgs klusums un neziņa. 

To, ko dara Irvinu gimene Austrālijā Irvina radītajā zooloģiskajā dārzā arī pēc paša dārza dibinātāja, var redzēt televīzijā šim zvērudārzam veltītītjā raidījumu ciklā. Nestrīdēšos par jēdziena "masu mediji" traktējumu, bet man patīk šajā zverudārzā notiekošai gan sugu saglabāšanas un pavairošanas ziņā, gan normālu sadzīves apstākļu nodrošināšanā zvērudārza iemītniekiem.

Par Rīgas zoodārzu runājot, varam paši auzbraukt uz to un redzēt kā tas laika gaitā mainās un kas tur notiek. Zverudārza pastāvēšana un daudzu dzīvnieku sugu dzīves apstākļi prasās pēc kaut kā labāka, bet viss iesprūst līdzekļos. Ieejas biļešu cenas knapi sedz nepieciešamo minimumu. Daudz paldiesu jāsaka sponsoriem, kuri ar savu naudu piedalās dārza labiekārtošanā.

Vēl televīzijā esmu redzējusi raidijumus arī par citiem zvērudārziem un viņu neremdināmo darbu dzīvnieku labsajūtai un sugu turpināšanai.

Vēl viens zvērudārzs Latvijā atrodas Daugavpili. No internetā iegūtās informācijas tas nav liels, atrodas praktiski pilsētas centrā bez īpašām iespejām paplašināties. Arī ieejas biļete 1 eiro apmērā liekas par mazu kaut minimālai dārza sadzīves nodrosināšanai. Būs jāaizbrauc uz turieni lai pakskatītos, kas vispar ir tas apstaklis, kas ļauj šai teritorijai nest zoodārza vārdu.

Par pārējo Latvijas teritoriju runājot - dzivnieku dzīves tteritorija ne vienmēr sakrīt pilnibā ar Nacionālo parku un liegumu teritoriju. Tiem ir temdence pārvietoties pa sev ērttākākam takām. Daudzi ir "apsēduši" pilētu nomales, jo cilvēku mazdārziņi vai piepilsētas mežā cilvēku atstātā draza dzīvniekiem bieži šķiet noderīga. 

Par dažiem kurioziem runājot - daudzi noteikti vel atceras, ka vēlā vakara stundā Brīvības pieminekļa tuvumā uz promenādi bija izgājudsi meža rukšu ģimene .Pie viena - Rīgas kanālā tika ielaista bebru ģmene. Tagad laikam noteikti ta ir pavairojusies un bebri mīt vairākās kanālmalas vietas. Bet nu ir cīņa par sadzīvošanu. Lai bebri paliktu, bet kanalmalas koki netiktu apgrauzti un kanālā neveidotis bebru radītie aizsprosti.

Par mājdzīvniekiem runājot

Daudziem no mums ir kāds mājas mīlulis. Kaķis, suns, kāmis, papagailis utt.

Tomēr šobrīd gribu parunāt par tiem, kas par saviem mājas mīluļiem izvēlējušies kādu eksotisku dzīvnieku - lauvu, pitonu, tīģeri utt. u.c.

Jebkurš no šiem eksotiskajiem dzīvniekiem pamatbūtībā ir savvaļas dzīvnieks ar savvaļas dzīvnieka instinktiem. Un šie instinkti var izrādīties ļoti bīstami šo dzīvnieku turētājiem un viņu tuvākajam lokam. Masu mēdijos taču bieži izskan ziņas, ka šie eksotiskie dzīvnieki bieži smagi apskādē vai pat nogalina tos, kas viņus tur mājas apstākļos kā arī kādu no ģimenes draugiem.

Nesaprotu likumdošanu, kas pieļauj eksotisko dzīvnieku turēšanu mājās, it īpaši tajos gadījumos, kad nav īsti skaidrs vai potenciālais dzīvnieka saimnieks zina, kā ar šādu dzīvnieku apieties un kādus sadzīves apstākļus jārada izvēlētajam dzīvniekam. Pat zoodārzu darbinieki, kuri šajā jomā ir zinoši un pieredzējuši, īpašos apstākļos pieņemot savās mājās kāda dzīvnieka mazuli, kuru atstūmusi bioloģiskā māte, mazuļus, kuri sasnieguši noteiktu vecumu un savā uzvedībā sāk izrādīt neatkarības pazīmes, palaiž šos dzīvniekus tiem atbilstošajos voljēros.

Katrā gadījumā esmu pret visādu eksotisku dzīvnieku turēšanu mājas apstākļos. Tā ir neērtība pašam dzīvniekam un drauds saimnieku dzīvībai un veselībai.

Galu galā arī no tik seniem mājdzīvniekiem kā kaķiem un suņiem var sagaidīt primitīvo instinktu pamošanos ar apdraudējumu saimniekiem.

Mūsmājas zvēriņi

Kaķis un ziema aiz loga

Freijas mīļākās vietas

Man tomēr patīk kaķi

Debesis un kaķi

Zvēri un ne zvēri rudens Purvciemā

Rudens krāsas ar kaķiem (nav Bābelīte)

Man tomēr patīk kaķi

Un šī atkal ir Freija

Un atkal Freija