pirmdiena, 2022. gada 31. oktobris

Kultūra ar mīnus zīmi

Nedaudz izplūdīšu par to, par ko laikam tā īsti neviens vēl nav izteicies. Vismaz neatceros ko par zemāk teikto lasījusi. Gribu izteikties par novērotām uzvedības "īpatnībām" sabiedriskās vietās. Šoreiz nerunāšu par visādas drazas mētāšanu drazām neparedzētās vietās - par šo tomēr pati esmu izteikusies nedaudz, arī lasīts publiskā telpā tomēr ir. Šoreiz par ko citu.

Nespēju saprast (un pat laikam īsti negribu) cilvēku vienaldzību, nevēlēšanos iejaukties situācijā, kad tai pašā sabiedriskajā transportā kāds/kāda uzvedas neglīti. Un man ir vienalga - neglīti uzvedas krietni iereibis pilsonis, vai vecs tantuks, kurš brēc, ka viņai nedod vietu apsēsties gandrīz tukšā transportā ar nu ļoti daudz brīvām sēdvietām. Parasti ar šiem īpatņiem stīvējas tas, kurš "pakļuvis zem sitiena" šai neadekvātai personai. Pārējie skatās pa logu, lasa grāmatas vai guļ - tik ilgi, kamēr tas burkšķis nesāk skart pašus. 

Principā jau ne tikai iereibuši pilsoņi vai vecas, prātu mājās aizmirsušas tantukas sabiedriskajā transportā mēdz uzvesties nejauki. Ir arī mammītes, kuras savu atvasi apsēdina gandrīz vai vienīgajā brīvajā sēdvietā un pēc tam pašas bļauj pa visu transportu paģērot, lai viņām dod vietu apsēsties tā vietā, lai apsēstos pati un paņemtu savu atvasi klēpī. 

Un vēl, un vēl, un vēl kādi tipiski neadekvāti pa transportu "ganās". 

Un ir sabiedrība transportā, kurai par to ir dziļi vienalga. Lai ārdās, lai neuzvedas pieklājīgi, lai rausta kādu, ka tik ne pašu. Tā vietā, lai kolektīvi to nejauceni pie vietas noliktu, pat palūdzot transportu apstādināt, nemiernieku izsēdināt vai policiju izsaukt. Labi, poliči tam nemierniekam pakratīs pirkstu varbūt un varbūt pie pirmās reizes ātri vaļā palaidīs - bet ja kekss regulāri "uzrausies" un viņa dēļ poličus raustīs - arī tie šo ātri "atsēdinās", jo būs apnicis, ka viņa dēļ tiks raustīti.

Tāpat tie, kuri jebkurā citā publiskā telpā uzvedas nekādi un aizskaroši. Nu, velns parāvis, cik ilgi apkārtējie izliksies neredzam nejaucības uzvedībā? Un tik brīnīsies, ka ir daudz nejauceņu sabiedriskā telpā? 

Galu galā, ar nejaucības it kā ignorēšanu tai nejaucībai tiek dota zaļā gaisma izpausties. 

Par saliedētu sabiedrību var sākt runāt tad, kad kolektīvi pārstāj ignorēt nepiedienīgu, aizskarošu uzvedību publiskā telpā. Tad, kad nekauņa tiek kolektīvi "atsēdināts" vēl pirms jel kā no malas iejaukšanās.

svētdiena, 2022. gada 30. oktobris

Hāga. Vēl dažas bildes

Vēl dažas bildes, ko māsa atsūtīja. Nīderlandē kanāli ir tik pat pierasta lieta kā Venēcijā.

Sarunāju, ka viņa kādā brīdī aizkulsies līdz tam uzbērumam, kurš izveidots jau krietni sen, lai atkarotu no jūras zemi Nīderlandes iedzīvotājiem.

piektdiena, 2022. gada 28. oktobris

Izstāde "Ķirbji un citas lielas ogas" Dabas muzejā

Šodien aizgāju pa ilgiem laikiem atkal uz ķirbju un viņu "radinieku" izstādi Dabas muzejā. Izstāde ilgs līdz 30.10.2022. Pēdējā izstādes dienā no plkst.15.00 būs iespēja izlases veidā iegādāties šīs rudens veltes.

Izstādes laikā pārsteigumu radīja tas fakts, ka redzēju Latvijā audzētus arbūzus un melones.

svētdiena, 2022. gada 23. oktobris

Atgriezeniskā saite

Ne savā jaunība spēju pieņemt, ne arī tagad spēju pieņemt tos cilvēkus, kuri "Es visu mūžu vergoju darbā, strādāju daudzās darba vietās, lai bērnam būtu, bet viņš, nepateicīgais, pamet mani un aiziet citā dzīvē!". Šādu nostāju dzirdot man vienmēr "saceļas spuras". Tas bērns nav lūdzis vecākam kaut kur vergot - verdzība reizēm sākas nevis cilvēka statusā, bet gan domāšanā. Ja darbs nepatīk un ir apgrūtinošs, vienmēr ir bijusi, pat tajos pat padomjlaikos, un ir iespēja atrast citu darbu. Ja vecāki strādā n-desmit darbos un mājās ir redzami labi ja uz pusstundu kādā no brīvdienām labākajā gadījumā, reizēm vispār ieklīst mājās nakts melnumā tikai pagulēt - viņi kā tādi tam bērnam ir tikai teorētisks jēdziens.

Ja tas bērns augas dienas pavada kopā ar vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti vai ko nu tur vēl, kurš aizrunāts to bērnu pieskatīt, un par savu vecāku eksistenci zina tikai pēc nostāstiem, jo viņus praksē tik pat kā neredz, kādas jūtas viņam var veidoties pret to, ko viņš nezina? Bērns mīlēs vecmāmiņu, vectētiņu, kaimiņu tanti - to cilvēku, kurš ir bērnam blakus visādos brīžos. Bērnam būs dabiskā atgriezeniskā saite ar tiem, kuri ar to bērnu nodarbojas. 

Nu nevar paģērēt no bērna mīlestību, ja pats neesi devis viņam neko no savas sirds. Paģērēšana nedarbojas, tikai atgrūž.

Nekādi neapgalvoju, ka vecākiem nevajag strādāt, lai sapelnītu naudiņas dzīvošanai. Bet ir taču visas iespējas savu laiku kā nebūt sadalīt tā, lai būtu "gan makam, gan dvēselei". Tad arī būs tā vēlamā atgriezeniskā saite.

Un tai pat laikā. Nu nevar gaidīt to, lai bērns, izaudzis, pamet novārtā savu dzīvi un visu mūžu pavada tikai un vienīgi kopā ar vecākiem, nosacīti turpinot vecāku dzīves. Ir taču tik dabiski, ka tas bērns kādā mirklī izaug tik liels, ka "izlaižas no ligzdas", aiziet savā dzīvē. Tikai nosacīti reizēm apciemojot vecākus.

Man žēl tos, kuri jūtas pazaudējušies tad, kad bērns ir aizgājis savā dzīvē un vairs nav blakus 25/7. Man nepatīk tie, kuri turpina kontrolēt bērna dzīvi arī tad, kad viņam jau ir pašam sava ģimene, bērni.

Cilvēki, kuri no bērna visu laiku ko paģēr, visu laiku jaucas bērna dzīvē - nav dzīvojuši paši un neļauj dzīvot bērnam.

trešdiena, 2022. gada 19. oktobris

Jautājums vecākiem

Drusku no jauna tēmā, kuru še esmu malusi un pārmalusi diezgan daudz. Jautājums par bērnu audzināšanu.

Diezgan daudz feisbukā lasu sūkstīšanos par to, ka mūsdienu jaunā paaudze izteikti "sēž" telefonos un datoros neko citu apkārt nemanot. Tad nu zemāk teiktais būs jautājums šajā sakarībā. Un atkal sanāks nelieli atskati uz jau par vēsturi kļuvušajiem laikiem.

Manos skolas laikos pieaugušie daudz pukstēja par mūsu "sēdēšanu" televizorā. Pati jau arī grēkoju šajā ziņā. Atnākot no skolas pirmais darbs bija ieslēgt televizoru un tā "pļāpāšanas" laikā iebīdīt tā priekšā lielo galdu, izplāt uz tā mācību grāmatas, pusdienu šķīvi un tad ēst un it kā mācīties ar vienu aci un ausi sekojot televizora ekrānā notiekošajam. Bet tas tomēr netraucēja darboties arī ar ko citu.

Un, atskatoties uz pagājušajiem gadiem, savā ziņā priecājos, ka mums tolaik nebija pat stacionārā telefona, nemaz nerunājot par kaut ko tik eksotisku tiem laikiem kā mobilais telefons. Tas nozīmēja, ka var ar draudzenēm brīvdienās uz visu dienu kaut kur pilsētā "ganīties" bez mammas tribulēšanas ik pēc piecām minūtēm ar "Vai tu esi paēdusi? Cikos būsi mājās? Ko dari?" vai ko citu no tā paša cikla. Reizēm rīta agrumā kā gājām, tā tik pavēlu vakarā atgriezāmies. Pilni visādu piedzīvojumu, notikumu. Tas, ka vecāki mājās jau kādu laiciņu "uz ausīm stāvēja", netraucēja labsajūtu un pieredzes iegūšanu patstāvībā. Mājās atgriežoties, protams, bija laiciņš dienas notikumu atstāstam, "pastāvēšanai kaktā" par tik ilgu klīšanu kaut kur bez jebkāda brīdinājuma. Katru reizi solījums "es tā vairs nedarīšu", kas vienmēr pārvērtās "es aizmirsos, darbošanās bija tik interesanta....".

Arī vēlākos gados, jau strādājot. Bija visādi tusiņi, kuri reizēm ievilkās naktij cauri, reizēm kaut kur uz apmēram pāris dienām tām pāris dienām paiku un tamlīdzīgas lietas pērkot no savas kabatas, nevis iegrābjoties vecāku makos.

Un kur vēl bērnības laiku kokos kāpšana, bikšu plēšana, piedzīvojumu meklēšana pagrabos, līšana uz jumtiem un visādas citādas ēverģēlības pagalmos; citreiz, nu ļoti jaukā rudens vai pavasara dienā, aizbēdziens vismaz no pēdējās stundas, lai kaut uz Jūrmalu aizbrauktu un pie jūras pastaigātos... Vecāki, skolotāji stīvējas, kratīja pirkstus "Tā nedrīkst, tā nav labi!", bet vai tas ko mainīja? Vienkārši iemācījāmies daudz ātrāk to patstāvību, apguvām prasmes izkulties no ķibeles, ja reiz tādā iekūlāmies.

Labi, vecāki bija darbos, viņiem bija maz laika ar mums nodarboties. It sevišķi, kad mēs vairs nebijām autiņos un nebija tik ļota nepieciešamība būt mums blakus 24/7. Būtībā arī tagad tas pats, principā nekas nav mainījies šajā ziņā - arī šolaiku vecāki 24/7 nevar būt tam jaunulim blakus ikdienas darba dēļ. Tik jautājums - vai tiešām kaut tajās pašās brīvdienās mīļā miera labad jāpacieš, ka tas sīcis "sēž" telefonā vai datorā? Vai ir grūti iedot nedaudz naudiņas, lai aizbrauc kaut uz to pašu Zoodārzu un atved mājās tajā modīgajā mobilajā uzņemtu dzīvnieku fotogrāfijas un pastāstu par to, kā tur tagad izskatās? 12, 13, 14 gadus vecs bērnu nevar vēl laist vienu pašu? Ups, bet uz skolu viņš iet viens pats un ne jau vienmēr mājas un skola ir blakus ēkās. Reizēm no mājām uz skolu jādodas ar sabiedrisko transportu, jāšķērso vairākus krustojumus. Ja jau ar ceļu uz/no skolas tiek galā, tad kur problēma tikt galā ar ceļu uz/no Zoodārza?

Pulciņi, sporta nodarbības? Arī manā jaunībā tas bija. Un tomēr tas netraucēja izmantot brīvo laiku arī kam citam.

Tik nesakiet, ka atkal nav labi - manas jaunības laikā taču bija komunistiskā ideoloģija. Nu liekat to šoreiz mierā. Lai rāptos kokā, pastaigātos gar jūras malu. tai pašā Zoodārzā uz dzīvniekiem skatīties - tam visam ideoloģiju nevajag. To nevajag arī upmalā zvejojot vai piknikojot.

Ko grib izaudzināt tie vecāki, kuri "ieskrējušies" kontrolēt savu augošo bērnu 24/7 un "sēdēt" virs tiem, kā perētājvistas? It sevišķi, ja tam bērnam vecumā sen vairs nav 1 - 2 gadiņi? Tik jautājums. Un kārtējo reizi nu ļoti ceru, ka būs kāda diskusija...

pirmdiena, 2022. gada 17. oktobris

Tik ieteikums. Bet tas strādā, esmu pārbaudījusi. Un Vēsture kā tāda piedevām.

Jau 01.10.2022. ierakstā minēju dažus mūsu vēstures faktus, kurus diezin' vai tagadējiem jaunuļiem māca. Tajā rakstā minēju, ka tobrīd nesasparojos savai oponentei tos pieminēt. Pēcāk tomēr izdevās, kaut arī privātā sarunā. Pie viena pieminēju Samsona brigādi, kura partizāņoja Vidzemes pusē kopš 1943. gada PSRS labā. Ziniet, šoreiz nostrādāja, ar mani runājošā kundze "aizrijās" neatrodot argumentus.

Vēl tiem, kuri brēc par to, ka mums pēc 1944.gada kultūru atnesa, var droši pateikt to, ka Latvijas teritorijā visu kārtu cilvēki mācēja lasīt jau 19.gadsimta beigās. Atšķirībā no Krievijas teritorijas, kurā pēc pilsoņu kara tobrīdējā padomju vara zemākajiem iedzīvotāju slāņiem gandrīz vai piespiedu kārtā mācīja lasīt.

Tagad par citu un saistībā ar Vēstures zināšanu pašmājās.

To, ka "mētāju" še savus padomjlaika atmiņas, citus tā laika vēstures faktus - nu, tā ir un paliek manas dzīves, manu līdzcilvēku vēsture. Vēsture nemainās mainoties apkārtējās realitātes jaunumiem. Tikai papildinās mainoties laika plūdumam. Un ir pavisam nepieņemami mest no vēstures laukā faktus, ja tie kādam nepatīk. Kas paliks pāri no vēstures, ja katrs no tās metīs laukā to, kas pašam nepatīk? Jo cilvēki jau dažādi, katram sava nepatika pret kādu nebūt faktu. Un ko vērta tauta, kura atsakās no savas vēstures un maina to sekojot jebkurai vēja pūsmai? Fakta interpretējums ir pavisam kas cits. Interpretācija nemaina fakta esamību. 

Un pie viena jautājums - kas tad skolā tiek mācīts jaunuļiem par relatīvi nesenu pagātni? Par 90-to gadu notikumiem, kuri noveda pie Latvijas neatkarības atgūšanas jaunajos laikos? Tam visai nosacīti pieskaros savā 16.10.2022. ierakstā padaloties ar videoklipu. Reizēm sarunās sanāk dzirdēt paradoksu, ka mūsdienu skolu beigusī jaunatne labāk par mani, maniem vienaudžiem pārzina tos vēsturiskos notikumus, kuros es, mana paaudze ir aktīvi līdzdarbojusies, un mēģinot iestāstīt, ka mēs esam darījuši to, ko neesam darījuši. Nu, kaut kā tā. 

Mīļie mani vienaudži, nedaudz jaunākie - labi, izglītības programmas prasības mainās kā pārmaiņu vējš, bet ko jūs stāstāt saviem bērniem par laiku, kas bija pirms bērnu piedzimšanas? Personiskā dzīve, nodzīvotais laiks jau nav izglītības programma, to nemainīs nekādas prasības kā nodeva laikam.

Nu, pagaidām viss. Ja kas, tad komentāros vai kādā jaunākā ierakstā.

svētdiena, 2022. gada 16. oktobris

Vēl daži kaut kas, ko varētu nosaukt par Domu izvirdumiem

Kā vienmēr, neērta un citāda veida skatījumu uz lietām, vietām, notikumiem.

Vispirms neliela ievada vietā. Paldies visiem, kuri seko manām aktivitātēm šeit. Tiesa, pēdējā mēneša laikā lasījumu skaits dienā samazinājies. Nezinu, vai tas ir tāpēc, ka mazāk rakstu, vai arī tāpēc, ka mana vāvuļošana pamazām apnikusi. Nu, jūs paši labāk zināt iemeslus. 

Tagad pie pārējā.

Jau iepriekšējos dažādos rakstos esmu daudz par kaut ko izteikusies un ņurdējusi. Pretējas domas attiecībā uz ņurdieniem kaut kā diemžēl neesmu sastapusi. Bet tas nu tā.

Par krievu partijām (ar nosacījumu, ka tajās darbojas tiešām etniski krievi) runājot. Labi, viņu paustais var patikt, var nepatikt. Gaumes un pārliecības jautājums. Bet tajā pat laikā nevar noliegt to, ka viņi bakstās par savas tautas esības problēmām šajā rajonā. Un kaut kā to visu mēģina sabalansēt ar esošo mūsu valsts realitāti. Pie viena nevar neatzīmēt pozitīvi to, ka Ušakovs pietiekami jaunos gados darbojās tik ļoti, ka tika par Latvijas mērogiem ļoti lielas pilsētas mēru. Kā viņš tika galā ar amata pienākumiem - jau cits jautājums.

Mani drīzāk kaitina tie, kuri neesot etniskiem krieviem (vēl padomjlaikos šurp atbraukušie baltkrievi, ukraiņi, moldāvi un citu PSRS mazākumtautību pārstāvji) pamet novārtā sava šeit dzīvojošā etnosa vajadzības un pieslienas krieviem. Galu galā - Latvija tomēr ir samērā daudznacionāla, katram Latvijā dzīvojošam etnosam ir kaut kādas vajadzības, kuras jāsabalansē ar šobrīdējo realitāti. Un, ja tā padomā - krievi tomēr nav mazie bērni, paši tiks galā. Kaut vai kā piemēru minot to, ka Krievijas teritorija, kuru var uzskatīt par krievu tautu veidojošo cilšu etnisko dzimteni, atrodas gandrīz vai Krievijas Eiropas daļas centrā, salīdzinoši nelielā teritorijā. Un tomēr viņi ir iemanījušies zem sevis pabāzt nu ļoti lielu cittautu teritoriju un tādā apmērā, ka pēc spēkā esošiem datiem ir lielākā valsts pasaulē.

Pa manam, tie, kuri nebūdami krievi pametot novārtā sava etnosa vajadzības, nav neko vērti. Tik klajai izmantošanai bez jebkādiem pīrādziņiem. Un pār bortu pēc izmantošanas.

sestdiena, 2022. gada 15. oktobris

Esmu "drusku" nikna

Jau atkal nebūšu ērta, bet tā nu sanāk un savādāk laikam nevajag.

Vispirms jau zemāk teiktais būs vēršanās pie tagadējās 30-gadnieku paaudzes, kuras vecāki pēdējās Atmodas laikā nedomāja līdzi notikumiem un iztika tikai ar urrā patriotismu, urrā brēcieniem.

Vispirms šis videoklips, kurā paustā doma ir ļoti līdzīga manējai:

Tagad par pārējo.

Pirms ko mēģināt pārmest kaut tam pašam Kariņam, vērtējiet kunga darbus, nevis piedzimšanas valsti. Un atceraties par gandrīz vai himnu kļuvušās Akurateres izpildījuma dziesmas vārdus "Palīdzi, dievs, palīdzi latviešu tautai, saved to mājās pie Daugavas krastiem!". Tas, ka latvieši no ārzemju diasporām sabrauc uz tautas etnisko dzimteni sasaucas ar šiem dziesmas vārdiem.

Beidziet burkškēt, ka tā pati ASV dzīvojošā diaspora ir kaut kas pē un garām. Turienes diaspora ļoti palīdzēja Latvijas neatkarības atgūšanas procesam 90-gadu sākumā. Dzirdēju, ka ASV dzīvojošo latviešu pārstāvji bija vizītē pie ASV varasvīriem, lai tie atbalstītu Latvijas neatkarības atgūšanu, Baltijas ceļš varēja notikt, jo ASV dzīvojošā latviešu diaspora diezgan nopietni ar naudiņām palīdzēja Baltijas ceļa organizēšanas procesam.  Jebkurās pie mums notiekošajās vēlēšanās ne maza nozīme ir ārzemju diasporas vēlēšanu aktivitātēm.

piektdiena, 2022. gada 14. oktobris

Tikai drusku īsumā, atkal būšu nedaudz neērta

Gan jau ka atkal kādam būs viedoklis, ka raksts tukšgaitā un par neko. Tomēr rakstīšu un mēģināšu izteikt Domu. Un zinu, ka atkal būšu neērta.

1. Vai pamanījāt, cik ātri kovids un karš Ukrainā kļuvuši par ikdienu? Pirmā mirkļa "šūmēšanās" par abiem jautājumiem noplakusi, ir tikai faktus konstatējoša informācija publiskajā telpā.

2. Propaganda - tā tomēr ir visā - gan par Krieviju, gan pret to. Visā, kas ir par un ap esošā kara situāciju. Nu, būsim godīgi - tas, ka ir aizliegta pieeja Krievijas medijiem, vēl nebūt nenozīmē, ka visa cita informācija jel kādā daudzuma pakāpē nesaturētu kaut ko propagandai līdzīgu. Lasām un vērtējam paši.

3. Patīk, ka latgaļi pamazām, bet pārliecināti kopj savu latgalību. Bez agresīvas krekla plēšanas uz krūtīm un kliedzieniem "Cieniet mūs!". Un tik pat pārliecināti spēs nostiprināt savu pozitīvo un neatņemamo  vietu Latvijā. Un galu galā - Latgalei tā vieta pienākas. Galu galā kaut teritoriāli - Latgale ir apmēram ceturtā daļa no Latvijas teritorijas. Un nesakiet man, ka Latgale nodzērusies un vispār nekāda. Muļķības. Tai pašā augstprātīgajā Rīgā var sastapt daaaaaudz vairāk pa ielām klīstošus nodzērušos fruktus, Latgales pilsētās, kā jebkurā citās valsts mazpilsētās, ir daaaaudz sakoptāka pilsētvide nekā Rīgā, kuras pārēdušies iedzīvotāji cer, ka sētnieki barā klīdīs viņiem pa ielām pakaļ lai savāktu tos sū****, kurus rīdzinieki nevīžo izmest tiem paredzētajās vietās, ziemas ielas būs tīras un bez sniega kaudzēm ielu malās. Nesakopta pilsētvide Rīgā šajā gadījumā vispirms ir akmens pašu  rīdzinieku lauciņā. Un Rīgas nievīgums vispār pret visu, kas ir ārpus Rīgas - nu, tas var beigties ar to, ka visa pārējā valsts daļa nospriedīs "Pietiek!" un pārstās barot Rīgu. Pati tiešām nu nekādi netiks galā. 

Laikam pietiks šobrīd. Tiešām ceru, ka kādreiz arī paveidosies saruna pamatdomas tēmā....

trešdiena, 2022. gada 12. oktobris

Zinu, ka varbūt kā nebūt atkārtojos

Par skolas, izglītības būšanām esmu jau iepriekš krustu šķērsu dažādos tekstos izteikusies. Nelinkošu, to tekstu ir padaudz un ar dažādiem nosaukumiem. 

Vienkārši jau sāk kaitināt tas, ka FB ik pa brīdim parādās vaimanas par to, ka izglītības sistēma nekāda, skolotāju nekādi un vispār viss ir slikti. Nestrīdos, tās prasības izglītības saturam mainās kā vēja brāzmas vējainā dienā. Tie, kuriem ir skolas vecuma bērni mājās, labāk zina. Mans bērns skolā gāja 90-jos, 2000-šo sākumā, līdz ar to man ir novecojusi informācija šajā jautājumā. Tomēr viens ir nemainīgs palicis - arvien vairāk sarodas to vecāku, kuriem attieksme pret skolu, izglītības iestādi irciklejusies "Man vajag! Man pienākas!" līmenī. Un nemitīgie "uzbraucieni" mācību iestādei.

Tāda sajuta, ka modernie vecāki grib izaudzināt neko nespējošus cilvēkus. Nu, iespaids tāds. Ja tas nav tā, palabojiet. 

Atceroties savus skolas gadus padomjlaikā ērā, sanāk salīdzināt. Labi, tolaik tā ideoloģija bija kāda bija un deķis tika vilkts Maskavijas virzienā. Tomēr tai pat laikā nevienam nenāca pat prātā vainot skolu bērna sliktajās atzīmēs. Vispirms jau tas "sīcis" dabūja pa ausim. Ja puikas starpbrīdī vai pēc stundām sakāvās - nu, puiku darīšanas. Kāds skolotājiem ar to sakars?

Indigo bērni? Vairumā gadījumu tādi bērni, kuru nevēlēšanos ko darīt kaut elementārā līmenī noraksta uz kaut ko mistiski nesaprotamu. Klasesbiedriem pāri vairumā gadījumu darba ne jau bērni ar īpašām vajadzībām, bet gan labi situēto vecāku bērni, kuri pieraduši, ka vecāki nevis nodarbojas ar audzināšanu mājās, bet gan atpērkas ar visādiem aksesuāriem.

Taisās pieņemt likumu par to, ka bērnus ar īpašām vajadzībām jāmāca mājās, zināmā mēra izolējot no socializēšanās iespējas? Nu, ja tam bērnam ir ļoti liela veselības problēma, mājmācības jautājums jau tāpat tiek atrisināts bez jel kāda likuma iejaukšanās. Citos gadījumos - akmentiņš vecāku lauciņā. Nu ir uzstājīgi par problēmu jāinformē izglītības iestāde, jāizstrādā darbības mehānisms tā, lai situācija ar bērnu neaiziet pavisam sliktā gultnē, jārunā ar bērna potenciālajiem klasesbiedriem. Vispār šī informētība, darbības īpatnības ir tas, ko var saukt par kolektīvo pašaizsardzību. Vinnēs gan veselie bērni, gan ne pārāk veselais bērns. Drīzāk no skolas jāinformē tie bērni, kuri uz savu vecāku "kabatām mēģina izbraukt" jebkurā mācību procesā ar savu nekorekto uzvedību. 

Šajā ziņā skolas zināmā mērā kļuvušas neaizsargātākas. Nu ļoti grūti laikam jau no skolas "izmest" tos it kā veselos bērnus, kuru nepiedienīgā uzvedība un ļoti zemās sekmes mācībās būtiski ietekmē visu mācību procesu. Bet vajadzētu un bez žēlastības. Tad varbūt tie "stūra karaļi" "pierautos".

Nu, pagaidām viss. Varbūt kas komentāros, ja kādam radīsies vēlme padiskutēt.

pirmdiena, 2022. gada 10. oktobris

No visa pa druskai

Tikai drusku par šo to notiekošo. Un atkal nebūšu ērta.

1. It kā jau zagt ir slikti. Par zagļiem nosauktos ķer, tiesā un soda. Bet tomēr ne visus. Principā jau zog visi. Arī tie, kuri kaut pildspalvas uzgali no darba mājās aiznes. Kaut ko prihvatizēt darba vietā un aiznest to mājās - tā pati zādzība jau vien ir. Tik sīkos apmēros. Darbavieta kā jebkura persona (šajā gadījumā juridiska) viskautko iegādājas šīs pašas iestādes funkcionēšanai nevis darbinieku mājas vajadzībām.

2. Zinu, ka karš nu nekādi nav nekas labs, bet karš pēc būtības cauri laikiem ir cilvēces ikdienas sastāvdaļa. Par kara esamību sāk uztraukties tik tad, kad tas mājas slieksnim virtuāli pietuvojies. Tas, ka Āfrikā daudzās vietās ik pa brīdim karo, Sīrijā arī militārs konflikts nav beidzies - nu, ir tur tā, šeit nav intereses par to iespringt. Krievijas - Ukrainas karš notiek virtuāli durvjpriekšā, tad nu sarosījāmies. 

3. Tie, kuri plēšot kreklus uz krūtīm bļauj "Man vajag!" bez jelkāda kaut darbībās pamatota kāpēc vajag, nu tie ir visubadzīgākie ubagi. Tie, kuri stundām uz ielas stūra stāv ar izstieptu roku - tie līdz, nevis pieprasa. Viņi tur stundām stāv, lai salūgtu kaut piena glāzei. Tāds "Man vajag!" grib visu uzreiz un ne par ko.

4. Joprojām nepatīk izteikti tie jebkuras internetplatformas komentētāji, kuri spēj "mētāt" frāzes ar negatīvu saturu, bet apklust līdz ko palūdz kaut nelielu pamatojumu.

ceturtdiena, 2022. gada 6. oktobris

Vīne

Dēls 4.10.2022 aizlidoja uz Vīni, lai piedalītos kaut kādā konferencē. Šodien atgriežas. Vīnē, pēc viņa uzstāšanās tajā konferencē, viņu vēl izvadāja ekskursijā pa pilsētu. Te bildes no Vīnes.

pirmdiena, 2022. gada 3. oktobris

Nedaudz kontrastu Ukrainas karā

Uzreiz saku - pārstāstu to, ko man stāstīja dēls, kurš kārtējo reizi atgriezās no Ukrainas. Vakar sagaidīju viņu lidostā pēc nedaudz vairāk kā nedēļu ilgas vizītes tur.

Šoreiz dēls Ukrainā bija kara pierobežā Mikolajevā, kura Hersonas rajonā.

Cik no armijniekiem dzirdējis - ukraiņu "šaudīšanās" tur bijusi kā māņu darbība Krievijas karaspēka uzmanības novēršanai no galvenajām karadarbībām pie Harikivas, vispār tajā pusē. Līdz ar to tur dislocētajām armijas vienībām tika izdalītas mazskaitlīgākas ieroču vienības, nekā armijas vienībām pamatdarbības teritorijā. Un ar visu to puiši tomēr iemanījās Krievijas karaspēku izspiest no to okupētās teritorijas 12 kilometru dziļumā.

Ziniet, cilvēks pierod pie visa. Arī kara radītā ekstremālisma. Dēlam izdevās aprunāties ar puišiem no tur dislocētās tanku vienības. Tie kā ikdienas joku pārstāstīja vienu kaujas gadījumu. Notikusi cīņa ar Krievijas karaspēka tanku vienību par vienu ciematu. Izdevies izspiest Krievijas karaspēka vienību no tā ciema, bet konkrētā tanka ekipāžai aptrūkusies munīcija un bijis nepieciešams atgriezties bāzes vietā pēc papildinājuma. Atgriežoties puiši nav pamanījuši vienu noslēpušos Krievijas tanku un tāpēc "dabūjuši" ar šāviņu pa savu tanku. Pie kam tā, ka tanka iekšpusē izcēlusies ugunsnelaime, arī uz pašiem apģērbs aizdedzies. Nācies steidzami pamest degošo tanku, nodzēst ugunsliesmas uz sevis, sarunāt ar savējiem no kaimiņtanka, lai viņus nogādā pie vietas. 

Piefrontes ciemos dzīve nav apstājusies, tikai piemērojusies karalaika situācijai. Dzirdot tanka braukšanu ciema teritorijā, apskatās - kuras karojošās puses tanks tas ir. Ukraiņu tankus sagaida ar sirsnību un mīlestību. Redzot Krievijas tankus ātri slēpušies. Jo daudzi tās armijas vienību komandieri esot devuši pavēli jebkuru satiktu mierīgo iedzīvotāju uzreiz nogalināt, par cik nu ļoti daudzi, ieraugot savā tuvumā transportlīdzekli ar Krievijas atpazīšanās zīmēm, uzreiz pa mobilo telefonu zvanījuši tiem, kuri neokupētajā Ukrainas teritorijā un brīdinājuši par ieraudzīto "ciemiņu".

Pašā Mikolajevā dienas laikā redzēti bērni, kuri spēlējas pagalmos un vairs nepievērš uzmanību tiem Krievijas lādiņiem, kuri periodiski sprāgst kaut kur netālu. Sprādzienu sagrautās veikalu rindas - pēc sprādziena veikalu logi ar dēļiem aiznagloti, telpas sakoptas un praktiski diennakts laikā veikala darbība atjaunojas.

Pat puika tam visam zemapzinīgi piemērojās. Ja pirmajās dienās, pat tikai braucot Hersonas virzienā, kā negatīvu momentu minēja to, ka ir nakts trauksmes, sprādzieni, tad jau pēdējās dienās "tā, ar gulētiešanu jāpagaida, vienos krievu puse savus lādiņus sprāgt atsūtīs, jānogaida; pēc varēs gulēt iet".

Dēls praktiski katru dienu kādu informāciju "iemeta" feisbukā (pameklējiet tur Kristapu Andrejsonu), laikam jau ko ierunāja savā podkāstā The Eastern Border (par to tik smalki nezinu, diemžēl neklausos - mana angļu valodas sapratne nav tajā līmenī diemžēl), drīzumā vajadzētu būt viņa rakstiem latviešu valodā delfos un tēvēnetā (cik zinu, vakar vakarpusē bija plāns rakstīt).

sestdiena, 2022. gada 1. oktobris

Zinu, ka esmu laikam jau ne visai ērta

Kā jau virsrakstā izteicos, laikam jau esmu ne pārāk ērta ar saviem lietu, vietu, notikumu apskatiem ne no populārākā skatu punkta. Bet nekas jau nav tikai melns, vai tikai balts, vai ne? Dzīve un cilvēki nav rūpnieciski ražots audekla gabals konkrētā un neapstrīdamā krāsā.

Man nesen feisbukā krieviski runājoša dāma pieminēja sarkanos streļķus, kuri karoja par Ļeņinu un viņa ideju par to, ka viņiem tika apsolīta Latvijas neatkarība pēc pilsoņu kara beigām. Bet ja tā padomā, no nestandarta skatu punkta, - viss savā ziņā pareizi. Streļķi tika nolīgti karot par konkrētu samaksu. Algotņi jau bez maksas, par pliku ideju nekaro. Un pie tam ar algotņiem jābūt sasodīti uzmanīgi - šodien viņi par tevi karo, rīt jau var sākt karot par tavu pretinieku. Ja viņš būs piesolījis lielāku samaksu. 

Muižniekam Uljanovam (Ļeņinam) un viņa inteliģences pulciņam, kuri kopā ar Ļeņinu nu dikti bija nepieciešams noturēt varu pēc "strādnieku/zemnieku" revolūcijas ne tikai esošā kara apstākļos, bet arī tāpēc, ka šie strādnieki un zemnieki maigi sakot ne pārāk atbalstīja šo bariņu. Tāpēc jau tas kungs latvju streļkus noalgoja. Pozitīvi savā ziņā jāatzīmē tas, ka abas puses savu solījumu izpildīja.

Šo neieplūdu feisbukā kundzei komentāros. Sapratu jau, ka ozols ir ozolīgs.

Gribu pieskarties vēl Otrajam pasaules karam un latviešu vietu tajā.

Tā vēsturiskā situācija, kura Latvijā izveidojās 1940.gada vasarā laikam jau secīgi sekojot Molotova-Ribentropa paktam, - nu, tā izveidojas. Ar šodienas acīm mēs varam daudz ko minēt no sērijas "kas būtu ja būtu". Šobrīd nākas pieņemt reiz notikušu vēstures faktu, faktu, kuru zināmā mērā mainīja 1991.gada notikumi.

Ne tikai maniem vecākiem, vecvecākiem ar sakostiem zobiem nācās pieņemt uzkritušo realitāti. Divas izsūtīšanas, karu, ļoti daudziem dienestu latviešu divīzijā Padomju armijas sastāvā cīnoties pret iebrukušo vācu karaspēku. Mans vectēvs, mana nelaiķa vīra tēvs tur karoja un kaujā pie Veļikije Luki tika nopietni ievainoti. Un tāpēc varbūt es pat dziļi personiski aizvainojoši, pat zaimojoši uztveru kaimiņtautiešu brēcienus "Mēs karojām! Mēs atbrīvojām!". It īpaši situācijā, kad dzenot prom tos vāciešus, latviešu divīzija bija izteikti pirmajās rindās atbrīvojot Latviju no okupējošā vācu karaspēka. 

Arī tā ir mūsu vēsture.

Uzreiz saku - es nekādi neesmu par 9.maija svinēšanu. Tā datuma svinēšana ir priekš tiem, kurus Radītājs ar smadzenēm apdalījis. Viens no iemesliem - kā var 9.maiju personificēt kā globālu uzvaru tajā karā it sevišķi Krievijā, ja tā kā PSRS mantiniece formāli joprojām nav pabeigusi Otro pasaules karu ar Japānu, kura tajā karā piedalījās kā Vācijas sabiedrotā? Vai kāds ir dzirdējis, kaut lasījis par to, ka beidzot ir noslēgts miera līgums ar Japānu, komplektā atrisinot jautājumu par okupētajām Kuriļu salām? Otrs iemesls - daudzās vietās "sastādītie" it kā Uzvaras pieminekļi. Plika, nevienam tomēr nevajadzīga formalitāte. It sevišķi jau par laimi nojauktais Rīgas piemineklis. It sevišķi - tas piemineklis Rīgā parādījās 38 vai 39 gadus pēc praktiski visas Latvijas atbrīvošanas no vācu karaspēka (bija palicis Kurzemes katls, kura beigas iestājās līdz ar Vācijas sakāvi). Ļeņinekli daaaaudz ātrāk "uzcepa".

Pieminekļus, kuri radušies no sirds uz sirdi - nu, ar to likvidāciju ir problemātiski. Jebkurai varai.

Man tiešām nu nekādā veidā nav žēl uzvarekļus. Arī tāpēc, ka tie jau pašā pamatā ir zaimojoši, liekot uzsvaru zināmā mērā tikai un vienīgi uz krievu tautu un karā bijušajiem vīriešiem. PSRS bija, Krievija joprojām ir daudznacionāla teritorija, tai karā cīnījās arī sievietes un bērni (man ir izdevies dzirdēt, lasīt par tā sauktajiem "pulka dēliem", kad karaspēka vienībai pievienojas kāds pazaudējies bērns). Un man ir pie kājas, ko tā propaganda ar tiem pieminekļiem grib pateikt, ja nav ievērots godīguma princips un piemineklis pēc savas būtības neiet no sirds uz sirdi.

Tā pat, un varat man droši mest ar puķkāpostiem, bet man nu īsti neiet pie sirds Gunāram Astram veltītā pieminekļa formālā un bonusu pirkšanas pieskaņa. Jā, tas ir veltīts vienam cilvēkam un viņa darbībai. Bet kur ir būts agrāk, kāpēc tik ilgi stiepa to pieminekļa radīšanu?

Nu, pagaidām viss. Un vēlreiz saku - nu nekas šai pasaulē nav izteikti melns vai izteikti balts. Un ir negodīgi pret sevi, saviem bērniem, viņu bērniem izmest no vēstures to, kas pašiem ne pārāk patīk. Vēsture jāpieņem tāda, kāda nu sanākusi. Ar visiem plusiem un mīnusiem.