ceturtdiena, 2019. gada 24. janvāris

Going Postal

Diemžēl nezinu, kā šo filmu nodefinēt latviski. Krieviski tā nosaukta par Opočtarenije. Filma ir pēc tāda paša Terija Pračeta darba. Principā ekranizācija. Divās no galvenajām lomām spēlē Deivids Sušē (spēlējis Erkilu Puaro Agatas Kristi romānu ekranizācijā par šo privātdetektīvu) un Andrievs Sakss (spēlējis Troņu spēlēs kā Lankasteru karaliskās dzimtas tēvs).
Filmas (un laikam arī grāmatas) sižets balstīts uz to, ka Ankmorporkas galva uztic blēdim atjaunot pasta sistēmu valstī, lai tā konkurētu ar citu ziņu pārraides sistēmu, kura ir padārga un bieži tai notiek kādas kļūmes. Protams, neiztiek bez mīlestības līnijas, kura beidzas laimīgi. 
Visumā filma man patīk. Tā ir no Terija Pračeta Plakanās pasaules romānu sērijas. Filmu novilku torentos, atstāju sev uz desktopa un ik pa brīdim noskatos.
Aizrauj ar savu ieintriģējošo sižeta līniju un veiksmīgi nokomplektētu aktieru sastāvu.
Iesaku tiem, kurus interesē fantāzijas tēma, bet vispār to ir vērts noskatīties arī tiem, kurus fantāzijas tēma neinteresē.

svētdiena, 2019. gada 20. janvāris

Janvāris

Ir tāda sajūta, ka janvāris ir pats garākais mēnesis gadā, kaut arī ir citi mēneši ar tādu pat dienu skaitu. Tikai ja pārējie paskrien kā vēja spārniem, janvāris velkas kā slims gliemezis uz bērēm. Pie viena mani draugi ir nolikušies kolektīvajā slimošanā un nav kompānijas kurp aiziet. Vienai nav pārāk interesanti.
Apakšīrniekam dotajā brīdī nav naudas, lai kurp dotos. Viņam taču jāmaksā par ieejas biļeti valsts muzejos bet kara muzejs man uz doto brīdi apnicis. Pārāk daudz reižu uz viņu esmu gājusi. Protams, varētu aiziet vēl un paķert apakšīrnieku kompānijā, bet viņam ir tendence gulēt līdz vēlai pēcpusdienai un tad jau nesanāk normāli izkasīties uz muzeju.
Tieši janvāris ir bijis tas mēnesis, kad visvairāk ir gribējies tupēt mājās un nekur neiet. Citos mēnešos tā tik izteikti nav. Pie viena šogad tā sniega ir pavairāk, kā citus gadus.
Īpaši jau neslinkoju pa māju, šo to padaru. Lielākā darīšana sāksies nedēļas beigās, kad māsa atbrauks no Nīderlandes atvaļinājumā un 28jā man jādodas pie ārst pēc nosūtījuma uz slimnīcu. Šoreiz uz Aptiekas ielas slimnīcas telpām, jo pagājušo pavasari drusku pārkāpu iekšējās kārtības noteikumus 20.nodaļā Veldres ielā un man uz to nodaļu tagad ceļš ir slēgts uz garu laika periodu
Par spīti visai nepatikai pret ziemu un janvāri it īpaši, priecē tas, ka sastopu daudzus, kas dodas uz tuvējo Biķernieku mežu slēpot. Pati neaizraujos ar šo sporta veidu, jo tālāk par pirmo koku neesmu tikusi nekad un slēpes vienmēr ir čupā.

piektdiena, 2019. gada 11. janvāris

Nepatika un citas lietas

1. To, ka man nepatīk ziema daudzu iemeslu dēļ, rakstīju jau iepriekšējā postā. Vēl viens iemesls, kāpēc man šogad jo īpaši nepatīk ziemīgais janvāris ir tas, ka zābaki jātīra katru dienu. Pat vairākas reizes dienā, ja vairākas reizes ir jāiziet no mājas. Te sētnieki celiņus, takas un taciņas ar smiltīm un sāli nokaisījuši tādā daudzumā, ka zābaki, pat svaigi notīrīti un nopucēti, ātri vien kļūst netīri, kā dubļos izmīcīti, un ar baltajām sāls svītrām uz tiem. Pagājušajā ziemā pietika ar to, ka tos notīrīju apmēram reizi nedēļā profilaksei.
2. Īpaši nepatīk tas, ka dēls februārī pārvācas uz dzīvi uz ASV pie savas sievietes. Bet nu tā ir viņa izvēle un manām domām un vēlmēm te nu nekādi nav nekādas nozīmes. Viņa izvēle un viņa dzīve. Feisbukā jau sakomunicēsim un braukāsim viens pie otra ciemos (ja man, protams, tiks apmaksāts ceļš turp un atpakaļ). Pavisam pārvākties pie viņa - šobrīd neesmu gatava vēlreiz kardināli mainīt savu dzīvi. Jau tā man nācās daudz ko mainīt savā dzīvē un ritmos, kad aizgāju prom no māsas dzīvokļa.
3. Nepatīk tas, ka pamatoti aizrāda uz drukas kļūdām manos tekstos un komentāros, Mana vaina - pirms publicēšanas nepārlasu - it īpaši komentārus un "neizkasu blusas". Labi, ka lasītāji mani saprot, tik aizrāda uz kļūdām.
4. Paldies tiem, kas reizēm atķeksē reklāmas manā blogā.

ceturtdiena, 2019. gada 10. janvāris

Ziema

Man ziema nepatīk. Jau kopš agras jaunības. It īpaši janvāris, kas ar saviem nevienmērīgajiem klimatiskajiem apstākļiem velkas kā piedzēries gliemezis uz bērēm. Kaut arī tagad pēc kalendāra trešdaļa janvāra jau nodzīvota.
Skolas gados janvāri kut kā mēģināju mājās nosēdēt ar vecāku zīmēm, "saslimšanām" variējot. Februārī sākās kaut kāda iekšēja atmoda. Kad sāku strādāt, tad nu diemžēl šādas izlāpīšanās nesanāca un bija jāsamierinās ar situāciju. 
Pēdējos gadus atceros, ka, ja nebija nekādu darba attiecību, janvārī praktiski no mājās ārā nelīdu. Tiesa, pēdējos dažus gadus tomēr janvārī esmu aktīvāka un vismaz kaut ko daru. Ja ne ārpus mājas, tad mājā noteikti un arī kādus pasākumus apmeklēju.
Tagad arī meklēju darbu, skraidu uz darba pārrunām, bet diemžēl jārēķinās ar to, ka februārī likšos slimnīcā uz nenoteiktu laiku. Un tas jau potenciālam darba devējam var ļoti nepatikt, ja es tagad iesāku strādāt un uzreiz liekos slimnīcā. Pie viena janvāra beigās uz pāris nedēļām atbrauc māsa no Nīderlandes atvaļinājumā, ar viņu arī vajadzēs pasabiedriskoties un pabeigt tos iesāktos darbus, ko pagājušo ziemu un vasarā nepabeidzu darīt savas istabas atbrīvošanā no liekajām mantām.
Katrā gadījumā ir sagaidāms jauns saraksts ar promdodamajām grāmatām un citām lietām. Bet tas jau laikam uz martu vairāk, jo tā nolāpītā slimnīca priekšā.
Bet nu nemīlu es ziemu ar tās agro tumsu un īso gaismas periodu. Kaut kā nomāc un iedzen depresijā.

otrdiena, 2019. gada 8. janvāris

Ticības jautājums

Šis raksts laikam būs nedaudz haotisks. Domas ir savervelējušās raibās krāsās un izteiksmēs.
Kristiānisma, jūdaisma un musulmanisma šūpulis ir Jūdeja. Visu triju  galveno civilizētās pasaules reliģiju šūpulis uzskatāms par Jeruzalemi. Tad kāpēc Jeruzalemi nepasludināt par brīvpilsētu? Brīvpilsētu, kurā atrodas visu triju reliģiju svētvietas. Ja Vatikāns un Meka ir tikai apvienojošās reliģijas novirzienu svētvietas, tad Jeruzaleme ir visa notiekošā centrs. Un kāpēc visa kristiānisma, jūdaisma un musulmanisma garīgajiem līderiem pavisam un negrozāmi neizvēlēties par savu ticības sēdekli Jeruzalemi un no turienes vadīt puspasaules garīgo dzīvi?
Es še nerunāju par austrumu reliģiju, kuras pamatbūtība ir nedaudz savādāka.
Bet padarīt Jeruzalemi par puspasaules galveno pilētu, nevis tikai par Izraēlas galvaspilsētu, būtu pozitīvs politisks solis pasaules mērogā uz ilgiem laikiem.

piektdiena, 2019. gada 4. janvāris

4.janvāra pārdomas

Ir diezgan agrs rīts. Drusku pāri septiņiem. Tiesa, bieži es rakstu ko še ap pieciem - sešiem, jo mostos ļoti agri neatkarīgi no tā, cikos aizeju gulēt. Iekšējais pulkstenis nostrādā un neko nevaru padarīt. Citreiz aizeju diendusu pagulēt, citreiz noskraidos un nodarbojos visu dienu līdz vakaram. Bet par miega zāles nepalīdz tam, ka mostos agri. Tā ka - vai ir vērts dzert miega zāles? Nezinu, ar ārstu jāaprunājas, jo reizēm par spīti visām miega zālēm nevaru kādas stundas aizmigt un gaidu, kad nāks dabiskais miega "lūziens".
Aizvakar ar dēlu bija stīviņš, kļūdījos es. Viņa reakcija bija dabiska. Vakar it kā izlīgām un sapratāmies. Viņš pat praktiski pusi dienas nosēdēja pie manis istabā, spēlējot datorspēles un klausoties un lasot jaunākās ziņas. Nevis pie savas sievietes puikas istabā. Nezinu, vai tas bija par iemeslu, ka viņa diezgan agri aizbrauca uz Tartu vai kas cits. Neņemos spriest, viņu attiecības.
Ar apakšīrnieku arī neviennozīmīgas attiecības. Nē, mēs neveidojam pāra attiecības un vispār mums nekādu dažādi traktējamu attiecību nav. Toties ir lietas, kas man viņā nepatīk. Laikam tas viss jāizrunā ar dēlu, lai saprastu situāciju un kaut kā iekļautos ritmā.
Vispār tas ir dīvaini - man ar dēlu ir daudz labākas attiecības, kad viņa sievietes nav klāt, nekā tad, kad viņa ir še. laikam tipiskā mātes greizsirdība. Pret citām puikas sievietēm šādas attieksmes nav bijis.
Cītīgi pārskatu ss.lv darba meklējumos, vakar pat drusku paskraidīju pa pilsētu piedāvājoties darbā. nekas, līdz mēneša beigām atradīšu darbu. Nav ko iespringt.
Paldies tiem, kas mani lasa un reizēm uzķeksē uz reklāmām.

otrdiena, 2019. gada 1. janvāris

Jauns gads - jauns sākums

Gadumiju un svētku salūtu ar visu gadumijas šampānieti nogulēju. Līdz pusnaktij laikam jau izturēja dēls un viņa sieviete. Pati, mūsu apakšīrnieks un dēla pusbrālis pa tēva līniju ap deviņiem izdzērām uz trim vienu pudeli šampānieša (labi, ka bija divas - otra palika dēlam un viņa sievietei) un lēnām briedām uz gulēšanu. Nezinu, cikos "atlūza" viņi, es praktiski tūlīt pēc tam.
Toties jūtos izgulējusies un atpūtusies.
Iepriekšējā vakarā jaunatne bija "uzražojusi" visai vētrainu tusiņu un gada pēdējā dienā jutās ne pēc kā un ne pēc gadumijas svinētājiem. Man arī īsti nekur negribējās vilkties un ciesties līdz pusnaktij vienas šampānieša glāzes dēļ.
Tas tā, par vakardienu.
Par šodienu runājot ir plāniņš nekur no mājas ārā nelīst. Nezinu, vai izdosies.
Ar rītdienu, kas nu beidzot ir pirmā oficiālā darba diena jaunajā gadā un pēc svētkiem ir plāns sākt meklēt darbu kaut uz dažām stundām dienā divas - trīs dienas nedēļā. Vai izdosies mēneša laikā ko atrast - nezinu. Bet ceru. 
Kādreiz bija doma rakstīt tā, lai baltais runcis mani pieminētu savos blogāres apskatos. Tagad saprotu, ka man nemaz tik ļoti nevajag. Rakstu tik dažādi un haotiski, brīžiem ielieku tikai bildes. Jāpriecājas, ka mani tomēr lasa un izsakās par uzrakstīto.
Vispār plānu šim gadam ir daudz, cik no tā visa taps izdarīts, to laiks rādīs.