Šodien - zaļums guļamrajonā

26.05.2023. Vecrīga un pa vidu pasēdēšana kopā ar draugiem krodziņā Republika

Vakar vakarpuse. Pēc izstaigas un pasēdēšanas tajā krodziņā mājupceļš bija ar sajūtu "Es no citpasaules mājās dodos". Nereālās realitātes sajūta un tas, ka ļoti mīlu Rīgu. Varbūt tāpēc ik pa laikam tās Rīgas bildes uzrodas. Protams, īsās izstaigās pa pilsētu ne visu sabildēju, tik ieskicēju...

Vakar pa tramvaja logu

Inteliģence

Šoreiz pavāvuļošu par savu redzējumu terminam inteliģence. 

Kaut kā nemanāmi ieviesusies sadzīvē klišeja par to, ka augstākā izglītība automātiski norāda uz cilvēka inteliģenci. Tas tomēr ir zināmā mērā maldinoši. Ne vienmēr augstskolu pabeidzis cilvēks ir inteliģents cilvēks. 

Sameklēju Vikipēdijas šķirkli, kurā šis vārds izskaidrots. Tur, ja to rakstu sapratu pareizi, inteliģencei pieskaita radošo profesiju pārstāvjus, augstāko izglītību ieguvušus. Katram gadījumam sameklēju vēl izskaidrojumu vārdkopai kulturāls cilvēks. Portālā Vardnīca.lv šai vārdkopai ir visai skops skaidrojums. Toties jautajums.lv uzdotajam jautājumam "Kas mūsdienās skaitās "kulturāls cilvēks"?" komentāros ir plašs šīs vārdkopas izskaidrojums.

Brastiņu Ernests: Cerokslis. Dievturības katēchisms

 Dievturu sadraudzes izdevums, 1966.gads, ASV

Šo grāmatu izlasīt man ieteica Arturs Vaišļa. Sameklēju bibliotēkā, precīzāk - Rīgas Centrālās bibliotēkas galvenajā korpusā Rīgā, Brīvības ielā 49/53.

Grāmata lasās samērā pagrūti, ir jāpierod pie dažu, mūsdienas, Latvijā savādāk izrunājamiem un rakstāmiem vārdiem. Kaut arī grāmatas 2 izdevuma pēcvārdā minēts, ka ir rediģēta valodas rakstība atbilstoši jaunlaikam. Bet tā jau laikam ir - jebkura valoda ārpus tautas pamatvalsts teritorijas zināmā mērā iekonservējas tādā formātā, kādā tās būšana bijusi uz to brīdi, kurā diasporas pārstāvji emigrējuši no pirmdzimtenes (ja tā var izteikties). Valoda attīstās, pilnveidojas tikai etniskajā dzimtenē esot. Un šis vērojams ne tikai latviešu valodai. Zinu arī citu tautu valodu stāvokli. Piemēram, korejiešu valodai. 

Linku vākums turpinās

Kā jau esmu paradusi, kārtējais linku vākums par būtisko. Nesolu, bet iespējami kādi mani papildkomentāri.

1. Izotopi vēža diagnostikai
2. Par dirižabļiem; varētu būt vienkārši interesanti
3. Te vēl par 8. un 9.maiju kā tādu; vērts ielasīties
4. Interesanti par nēģiem
5. Lietuvas Seims izlēmis par vietējo kompartiju
6. "Splendid Palace" simtgade

Šodien bija "izlēciens" uz centru

Un atkal čieptie demotivatori. Šoreiz nedaudz. Laikam kādu laiciņu nebūs

Filma: Suņa sirds (Собачье сердце Булгаков М. А., 1988 год)

Divsēriju filma pēc Bulgakova tāda pat romāna. Darbs par pēcrevolūcijas laiku Krievijā. Nepa laikos. Darbība norisinās Maskavā. Pārstāstīt neiešu, paši noskatīsieties. Bet viss tas austrumu kaimiņtautas stulbings smadzenēs lieliski atainots. Bulgakovs ir talants...

Bēdīgi tas, ka pa apmēram 100 gadiem Krievijā tautas domāšanā nekas nav mainījies. Tas pats stulbings un aprobežotības fanātisms.

Kā solīju, manas bildes no Altercona 13.05.2023.

Altercon 2023, bildes būs rītu

Uz šo pasākumu mani jau pagājušajā nedēļā saaģitēja Ilmārs Bite. Neesmu īsti skaidrībā, kā viņš atklāja informāciju par pasākumu. Vismaz FB, citās populārās vietnēs pasākuma reklāmu nemanīju. No Ilmāra saņēmu tik linku uz instagrama vietni.

Par pašu notikumu.

Altercon pasākums bija bezmaksas pasākums, norisinājās Āgenskalna tirgus āra daļā. Pamatā kospleja pasākums ar tirdzniecības vietām un vietu galda spēlēm (Cik nu nopratu, RPG). Ja pareizi sapratu, pasākums notika kā alternatīva UniCon'am un WinterCon'am.

Apmeklētāji nāca un gāja, dzīva kustība. Cilvēku bija padaudz, vietām neliela drūzmēšanās pie tirdzniecības stendiem. Cik varēju pamanīt, publikas galvenā daļa - draugi, paziņas tiem, kuri pasākumu sarīkoja. Cilvēki "no malas" - laikam tādi, kā mēs ar Ilmāru - netīšām uzķēruši, vai arī atnākuši uz tirgu iepirkties un tad, pa ceļam, arī pasākumu apskata.

Rakstnieks Ernests Birznieks-Upītis

Arī viens no manu skolas gadu "obligātajiem" rakstniekiem. Tiesa, maz, ko varu no sevis pateikt par viņu. Lai atsvaidzinātu atmiņu, galvenais avots man bija Vikipēdijas šķirklis. Šim rakstniekam par labu runā tas, ka neatceros ideoloģisko piesitienu tam, ko mums skolā par viņu stāstīja, arī Vikipēdijā neko daudz par ideoloģisko nav teikts.

No Vikipēdijas šķirklī pieminētajiem autora darbiem atceros lasījusi tikai Pelēkā akmens stāstus, kuri savu izdošanu piedzīvoja arī jau šolaiku Latvijā. Stāsti man patika; viens no patikšanas iemesliem - tieši tā ideoloģiskā piesitiena neesamība. Situācijas no dzīves, un tikai.

Katrā gadījumā - iesaku, meklējiet autora darbus bibliotēkās. Vienalga publiskajās vai privātajās. Un dodiet ziņu, ja kādam ir ko teikt par autoru un viņa daiļradi.

Un atkal linki par vēsturiskām tēmām; patīk man "rakāties" un ar informāciju dalīties

Kā iepriekš, linki uz pamattekstu. Mans "iemetiens" traktējumam - nav izslēgts, bet nesolu.

1.  Džinsu izgudrotājs - uz ASV pārcēlies latvietis.
2. Janvāra sacelšanās
3. Vecrīgas pazemē
4. Viens absurds mūsdienu vēstures notikumos
5. Aizbēgt no realitātes. Vienkārši, interesanti par mūsdienām.
6. Jaunieši darina jaunvārdus. Arī - šolaiku notikums.
7. Mūsu komponisti kara gados.
8. Ja Pīlēns kļūs par prezidentu...
9. 19.gadsimtā runātais vārds

Nu patīk man vēstures tēmas cilāt. Pie viena par to, kā 9.maijs no parastas dienas kļuva par ideoloģiju

Kā vienmēr, linki bez mana komentāra. Labi, varbūt ko ieminēšos pa ceļam.

1. Hruščova nākšana pie varas pēc Staļina nāves.
2. Par rozā krāsu. Man bija interesanti. 
3. Pirms Otrā pasaules kara nošāva arī maršalus. Par Višinska "daiļradi".
4. Te par 9.maija "tradīcijas" rašanos
5. Latvieši Apvienotajā Karalistē
6. Pavēle par ukraiņu izsūtīšanu
7. Zemnieks pie klavierēm
8. Klimata pārmaiņas ietekmē
9. Atomkarš 18.gadsimtā?

Juglā autobusu gaidot

Rakstu tikai šodien, kaut arī rakstāmdoma bija jau vakar vakarpusē izkristalizējusies. Un, lai arī cik tas dīvaini nebūtu, - skats uz notiekošo kaut kādā mērā attālināts.

Aizbraucu uz dēla tēva bērēm. Nu un kas, ka mēs šķirti ļaudis jau kopš 90-jiem? Dēlam tēvs, dēlam zaudējums. Agrāk kā nebūt biju neizpratnē par to, ka kāda, varbūt ne pārāk zināma, kunga bērēs sastapu kunga kaut pāris bijušās sievas... Tik ar gadiem izkristalizējusies skaidrība - tas, ka dzīves ceļā divi cilvēki var satikties un relatīvi īsu laika nogriezni, pēc aizbraukt savos ceļos, nenozīmē, ka saikne pavisam un neatgriezeniski zudusi; it sevišķi, ja kopābūšanas laikā radušies bērni.

Uz kapiem Gaujienā mani, manu māsu aizvizināja pazīstama meitene; "savāca" mūs abas Juglā. (Ja kas, man no Vecmīlgrāvja uz Juglu sanāk ideālais brauciens ar vienu transportu un pat ātrāk, ja būtu caur centru jābrauc. Ir 29.autobuss ar maršrutu Vecmīlgrāvis - Mežciems. Rīgas kartē papētiet maršrutu.)

Sēras uz svētkiem

Vakar, jau pēc vakardienas raksta publikācijas, saņēmu ziņu no dēla. Viņa tēvs nomira naktī no 2. un 3. maiju.

Jā, jau pirms 30 gadiem mana laulība ar viņu tika šķirta, katrs dzīvojām savu dzīvi, kaut arī periodiski kontaktējāmies zināmā mērā kopā piedaloties dēla dzīvē un esot dēlam vienlīdz svarīgi.

Rakstu šodien, rakstu tagad, kad kaut nedaudz noplacis šoka moments. Un sajūta - dēlam par vienu tuvu cilvēku palicis mazāk.

Nav taču svarīgi, ka laulība kaut kad sen pārstāja eksistēt. Ne vienmēr divi kuģi brauc vienā maršrutā. Ir svarīga esība, kaut kur. 

Dēls feisbuka informācijā pateica visu savu sāpi.

4.maija priekšvakarā

Gan jau ka atkal kādam nepatiks, kāds būs gatavs manā virzienā kaut spilvenus mest.

Nu neizraisa man valsts svētku datumi kādas īpašas jūtas. Ne jaunībā, ne tagad. Man nevajag paust patriotismu urrā saukļos kur kopā ar citiem pūlī karogus vicinot. Mans patriotisms ir būt te un tagad. Rosīties ar ko nebūt, lai te un tagad kaut kas būtu. Kaimiņzemju būšanas - par cik par tik, jo Latvija nav vakuumā atrauta no visa pārējā un cita.

Man 4.maijs bija svarīgs 1990.gadā, tagad - diena, kuru jāatceras; diena, kura kārtējo reizi zināmā mērā pagrieza Latvijas vēsturi uz kārtējo cito virzienu. Tajā, toreizējā, 4.maijā, tās Augstākās padomes sēdes laikā biju mājās kopā ar dēlu, tobrīd pavisam čāpuli, kuram pat gada vēl nebija. Skatījos tiešraidē vēsturisko balsojumu. Pārējie manējie - pie Latvijas parlamenta ēkas sekoja norisei. Tāda viņa man paliks atmiņā - norisei sekojoša. Un pēcsecinājums - tagad viss būs savādāk un pa jaunam; žēl, ka tēvs šo dienu nepaspēja piedzīvot.

Pēc tam? Pēc tam visiem darbs še un tagad. Ar cēlumiem, kritumiem; ko labu, ko ne pārāk labu. Visādi. Bet ceļš top iets te un tagad.

Iet uz kādu pasākumu, kurā taps runātas patētiskas runas, kurā pūlis kaut kur fanātiski izdvesīs ko no saukļu cikla ar mirkļa patriotisma pieskaņu? 

Man nevajag patētiskas runas, pūļa eiforiju un saukļus, lai mīlētu savu dzimto zemi, zemi, kurā uzauguši mani senči, zemi, kurā savu dzīvi veido mans dēls. Mīlestībai jau nevajag skaļu vārdu. Uldim Stabulniekam jau 1982.gadā izdevās savā dziesmā pateikt visu.

Un atkal demotivatoru vākums. Neņemiet ļaunā

Rakstnieki: Anna Sakse

Arī viena no rakstnieku plejādes, kuru manā laikā skolas literatūras stundās "pičkāja iekšā pa visiem kaktiem". Atmiņas atsvaidzināšanai vispirms ieskatījos Vikipēdijā tu, kur par Annu Saksi sarakstīts. Pēc vēl "pieķēru" klāt arī šo atsauksmi.

Jā, nu bija kundze padomijas aktīviste nenoliedzami. Tomēr par viņas literārajām dotībām kaut kā nešaubos. Tiesa, noteikti atceros, ka lasījusi esmu divus no viņas bibliogrāfijā uzskaitītajiem darbiem (tiešām, neatceros, vai esmu tomēr lasījusi vairāk, nekā divus).

Kā pirmo pieminēšu Annas Sakses romānu "Pret kalnu". To var droši uzskatīt par zināmā mērā pasūtījuma darbu. Romāna sižets - kolhoza dibināšanas laiks kādā pēckara Latvijas lauku apvidū. Viss tik idealizēti salkans kaut kur. Bet nenoliedzami meistarīgi uzrakstīts, jo, par spīti ideoloģiskajai devai daiļdarbā, lasās viegli un raiti. Un par to ideoloģisko - manā tuvajā lokā, it kā padomjlaika jaunatnē, bija nu izteikta smīniņa piegarša: "Nu ko nu lej!" Drīzāk interesantākas bija cilvēcisko attiecību peripetijas, kur tās to ideoloģisko kaut nedaudz pabīdīja malā.

Toties pasaku krājums "Pasakas par ziediem" - varētu laikam tomēr turpināt iet cauri laikiem. Tajās nekādi neatceros ideoloģisko piegaršu, drīzāk skaistas teikas par dažādu ziedu izcelsmi. Nu, kaut kā tā.

Ja kādam ir ko pieminēt, uz priekšu.

Trešais ieraksts šodien, bet pirmais Dusmīgo Patriotu Kluba raidījums

 Un šī ir reklāma, jā. Un pievērsiet uzmanību dalībniekiem

PMLP kantoris ir jautrīši

2019.gada septembra pašās pēdējās dienās vai oktobra pirmajās dienās (precīzi neatceros) man Rīgas Centrāltirgū nozaga pasi un maku ar invaliditātes apliecību. Un loģiski, ka par faktu ziņoju policijai. Pēc nokārtoju sev ID karti, jo tā ir lētāka par pases "bukletu". Ar domu - man ir vismaz viens no diviem personu apliecinošiem dokumentiem un pasi nokārtošu vēlāk.

Protams, pirmajā mirklī dažādu iemeslu dēļ pases kārtošanas procedūra atlikās laikā un telpā objektivitātes  dēļ, pēc tam piemirsās. Nebija reālas vajadzības pēc pases, jo tas apliecinošais dokuments taču bija. (Un ir vēl tagad derīgs).

Martā izdomāju, ka man tomēr arī pasi tā kā vajadzētu. 13.martā aizkūlos līdz tuvākajai PMLP nodaļai Čiekurkalnā. Pavisam nedaudz pasēdēju rindā, lai tiktu pie darbinieces, kura ar to procedūru nodarbojas. Uzrādīju ID karti un izteicu vajadzību. No manis tika prasīts iesniegums par to, kur pase palikusi un kāpēc man vajadzīga jauna. Situācijā, kad PMLP datu bāzē uzrādās iemesls, kāpēc man tās pases nav. Bet nu labi - uzrakstīju viņai to papirkinu, kamēr kundze kaut kam zvanījās; laikam konsultējās. Pēc jau viss notika, mājupceļā ieskrēju pastā vēl nodevu par pasi samaksāt, lai neievelkas tā maksāšana garumā. Man bija tikai skaidra nauda uz to mirkli, bet PMLP'ā ar skaidru naudu to nodevu maksāt nevarot.

Šodien braucu pakaļ tam dokumentam. Tas, ka nedaudz rindā jāpasēž - nu tiešām, nebija ilgi. Mazāk par pusstundu noteikti. Kad tiku klāt darbiniecei izsniegšanas sektorā, atkal sakās brīnums. Pase bija gatava, mans maksājuma dokuments arī viņai šaubas neradīja. Bet.

Kundze, veroties monitorā,: "Kas notika ar jūsu pasi 2019.gadā?"

Es; "Nozaga Centrāltirgū".

Kundze: "Jūs iesniegumu rakstījāt?"

Es ar telēķiem acu vietā: "Protams!"

Kundze: "Būs jāraksta vēlreiz" un aiziet kaut kur konsultēties.

Palieku sēžot domās apsverot variantu, ka man par to pases "bukletiņu" laikam nāksies rakstīt daudzsējumu biezus romānus nez' cik variantos. Tomēr ar nopūtu "ufff!" atmetu šo variantu. Vienkārši dzirdēju, kā manai "tantei" kolēģe skaidro, ka viss taču kārtībā, ka Datu bāzē viss ir skaidri saprotami un es pēc dokumentu nozagšanas pases vietā esmu to ID paņēmusi un tas, ka tagad beidzot pasi kārtoju, arī ir normāli, tik izsniegšanas vaina.

Tā nu ar papildu jautrību esmu tikusi pie pases.

Vēsture nekad nebeidzas, vai ne?

 Un kā vienmēr, katrs punkts - links uz konkrētu tēmu.

1. Latvietis emigrācijā esot Floridā uzbūvēja no koraļiem brīnumu, kurš ir vietējā kultūrvērtība tagad, tur ekskursanti daudzi dodas. (Lapa angļu valodā)
2. Par latviešu komunistiem latviešu pārkrievošanas procesā
3. Literatūras vortāls. Pati pamazītēm rokos cauri informācijai. Vismaz man ir interesanti...
4. Mūszemītes vecticībnieki
5. Padures pagasta vēsturei
6. Kā jau iepriekš esmu skandinājusi, tautai priekš pilnvērtīgas būšanas un attīstības jāzina Visi savi varoņi, neatkarīgi no Varoņdarba būtības. Arī par šādu "keksu" jāzina... (Tiesa, lasot komentārus rakstam, saskatīju arī citu šī cilvēka izcelsmes versiju, bet - versijas visas ir dzīvas tik ilgi, kamēr nav galīgi apstiprināta viena no tām)

Valdnieku jautājums, tikai mans pieļāvums

Visiem zināms un netiek slēpts tas, ka jebkura karaļu/valdnieku dinastija tiek vispirms jau troņa pārmantojamībā virzīta pa vienu, galveno līniju. Bet caur laulībām jebkurai dinastijai veidojas sānu dinastiskās līnijas, kurām ir visas teorētiskās iespējas pretendēt uz troni situācijā "ja nu kas?'. T.i. tiešā radnieciskā līnija izbeidzas, tad nu nāk pretendents no tuvākās sānu līnijas. Nu, kaut kā tā. Tuvākā vēsturē par tādu gadījumu var uzskatīt tagadējā Anglijas karaļa Čārlza III vectēva nākšanu pie varas pērnā gadsimta sākumā. Toreiz no troņa attiecās tiešās dinastiskās līnijas pārstāvis - Čārlza vectēva brālis, kuram nebija vēl bērnu. Tādējādi tronis tika sānu līnijai.

Par otru man zināmo gadījumu, kad sānu līnija tika pie varas, var dēvēt Romānovu dinastijas nākšanu pie varas. Sīkāk neizplūdīšu, dotajā linkā uz Vikipēdijas lapu smalkāk apstāstīts.

Tagad tuvāk pie tā, ko vēlējos izteikt.

Apmēram sākot no Pētera I Krievijas tronī valdīja Eiropas karaļnamu pārstāvji krustu šķērsu tur saprecoties, troņa pārmantojamību vedot pa vienu dinastisko līniju. Šajā tēmā reiz biju atradusi YouTubē sižetiņu, ar kuru padalījos laiku iepriekš savā blogā citu sižetu starpā. Nav grūti ar to padalīties vēlreiz - šis teikums ir links uz sižetiņu.

Rakstnieki: Vilis Lācis

Tā pārskrienot pāri saviem vecākajiem ierakstiem uzdūros savam 27.08.2011. gada ierakstam par izlasīto Ingrīdas Sokolovas grāmatu Par un ap Vili Lāci. Visai pieticīgs ieraksts, no laikiem kad laikam tik sāku apgūt bloga rakstīšanas iespējas. Ieraksts izraisīja vēlmi pēc nelielas rakstu sērijas par rakstniekiem, kurus mums, manai paaudzei "borēja" skolas literatūras stundās. Motivācija? Nu, jāzina mums mūsu varoņi ar viņu pienesumu mūsu kultūrvidei. Kā arī - mūs "pičkāja" ar informāciju par vienu rakstnieku grupu, tagadējo jaunatni jau laikam par citu rakstnieku grupu. Tos, no iepriekšējās grupas visai relatīvi pieminot. (Sīkāk nezinu, sen neesmu redzējusi skolas literatūras mācību grāmatas).

Sākšu ar Vili Lāci. 

Jau tajos, padomjgados, mēs skolā mācoties par šo rakstnieku, kura darbība tika traktēta no pastāvošās ideoloģijas skatupunkta, diezgan daudz 'šķaudījām" rakstnieka "virzienā". Kuluāros "klīda" runas, ka viņš pēc padomju varas iestāšanās Latvijā daudzus savus darbus pārrakstīja atbilstoši jaunās varas ideoloģiskajām prasībām. Kā arī - mācību grāmatās sarakstītā viņa darbošanās Latvijas iekļaušanas padomijā pasākumos neviesa īstenu uzticību. Drīzāk attieksmi pret šo rakstnieku varētu jau tolaik nodēvēt par samērā nicinošu. (Uz "āru" šādu attieksmi, protams, neviens neizrādīja, atbildot stundās uzdoto tika "liets" tas, ko no mums gribēja dzirdēt)

Jau padomju gados pēc šī rakstnieka darbu motīviem tika uzņemtas trīs filmas (citu ziņu - par vairāk filmām - man nav, ja kādam ir, padalieties):

1. Animācijas filma "Dullais Dauka" 1968.gadā;

2. Mākslas filma "Nāves ēnā" 1971.gadā; 

3. Filma-epopeja "Zītaru dzimta" pēc romāna "Vecā jūrnieku ligzda" motīviem 1989.gadā.

Šīs trīs filmas var droši ierakstīt mūsu kultūras mantojumā.

Ja kur esmu kļūdījusies vai ko nepietiekamu uzrakstījusi, droši labojiet. Būšu tik pateicīga.

Par pieminekļiem īsumā

Es tik tiešām īsumā par pieminekļu būšanām. Domiņa izprovocēta par, vismaz līdz manīm nonākušajai informācijai par "jampadraci" ap Rīgā esošo pieminekli Krievijas dzejniekam Puškinam (kaut kur, es, rīdziniece, pat kurā Rīgas nostūrī tas atrodas, nezinu - nezinu, vai tas ir kauns vai bonuss).

Vispirms par to, kāpēc Puškinu saucu par Krievijas, nevis krievu dzejnieku. Vairums noteikti redzējuši dzejnieka portretu, lasījuši viņa biogrāfiju. Dzejnieka sejā un biogrāfijā ir īpaši akliem neredzama norāde, ka dzejnieku par krievu var saukt visai nosacīti, zināmā mērā "aiz matiem pievelkot". Nepārstāstīšu, tie, kuri nav īsti informēti - kaut tajā pat Māsā Vikipēdijā ir informācija pieejama. Tālāk - Puškinam nu galīgi nebija nekāda saistība nekādos apstākļos ar Latviju un Rīgu piedevām. Tad - kāda kaktusa pēc?

Pēterim I un Ļeņinam bija nenoliedzama saistība ar mūszemīti, bet pieminekļi viņiem - "delitēti". Pētera I piemineklis no Rīgas ainavas pazuda kaut kur ap 1915.gadu, Ļeņina pieminekļa demontāžu (vismaz demontāžas sākumu) vēroju savām acīm 1991. gadā (laikam, katrā gadījumā - dēls vēl bija krietns čāpulis tobrīd). Jo šiem pieminekļiem bez domas - viņi te bijuši, savu artavu mūsvidē pienesuši, bija vēl izteikti ideoloģiskais vēstījums. Un tieši ideoloģiskā vēstījuma dēļ pazuda no pilsētas ainavvides.

Varbūt - kaut mazdrusciņ cieņas?

Zinu, zemāk minēto var jau būt, ka esmu kur iepriekš visādi apvāvuļojusi. Vienkārši pamēģināšu koncentrētākā veidā izdalīt.

1. Vispirms jau - Afganistāna. Jā, tur ne viss ir kārtībā un mūsu, lielā mērā eiropiešu, skatījumā pareizi un gludi. Bet tai pat laikā šī relatīvi nelielā, pārējās pasaules acīs atpalikusī valstiņa ir spējusi izturēt un atvairīt trīs impēriju spiedienu tik ļoti, ka tās, Afganistānā ievedušas karaspēku katra savā laikā un secīgi, ir "aplauzušās" un "aizgājušas mājās" ne ar ko. Es nerunāju par niansēm sīkāk; es runāju virspusēji pārskrienot visiem redzamo. Lai vai kādas iekšējas problēmas ir tai valstij, viņa ir spējusi pārējai pasaulei pateikt: "Ejiet ka jūs krusteniski, paši tiksim galā!". 

2. Gausties, ka ASV tāda un šitāda, mēģina tur visur savu interesi bīdīt... Bet. Vai ka ne līdz Perlharboras notikumiem ASV kā nopietns spēlētājs pasaules šahā netika uztverts? Starp abiem pasaules kariem valstī bija izteiktas iekšējās problēmas, smaga krīze daudzās jomās. Tā ka, pat nebija īsti kad par pasauli, tās politikām interesēties - "mājās bardaks bija jāsakārto". (Esmu dzirdējusi daudzas un diktas slavas dziesmas ASV valsts nozīmes ceļiem, to kvalitātei. Bet tie lielā mērā sakārtojās tieši starpkaru krīzes laikā, kad ceļu sakārtošanā tika iesaistīti bezdarbnieki ļaujot tiem kaut ko nopelnīt pie viena sakārtojot ceļu infrastruktūru).

3. Vācija Otrā pasaules kara rezultātā tika smagi "nonesta", gandrīz vai pa tīro. Pie viena sadalīta Rietumvācijā un Austrumvācijā. 1945.gadā valsts kā tāda pelnos un iznīcībā, dziļās nulles punktā. Un cik ilgs laiks Vācijai bija nepieciešams, lai paceltos tur, kur viņa pašreiz ir par spīti grūtībām, kuras saistītas ar Austrumvācijas "vilkšanu" uz augšu, uz Rietumvācijas līmeni un grūtībām saistībā ar Vācijā sabraukušajiem cittautiešiem?

4. Attiecībā uz relatīvi nelielo salu valsti Japānu man līdzīgs viedoklis, kā par Vāciju. Arī Japāna Otrā pasaules kara sekās tika sagrauta. Ja ne fiziski, tad morāli noteikti. Un arī tā pēc Otrā pasaules kara ir spējusi iekšēji samobilizēties tik tālu, ka ir nopietns pasaules šaha spēlētājs.

5. Un vēl viens fenomens - Ķīna. Pēc būtības komunistiska valsts, kurā vēl pērnā gadsimta sākumā bija ļoti daudz visvisādu "viļnošanos". Un arī tagad ir visādu, dažādu iekšēju problēmu daudz, kā arī striktas problēmas ar Tibetu un Taivānu. Pie viena ir armija un atombumba/bumbas. Starp citu. 

Ķīna ir spējusi sakārtoties ekonomiski jau vispirms tā, ka ir ļoti vērā ņemams pasaules šaha spēlētājs. Pie kam neesmu pamanījusi informāciju, ka Ķīna ko būtu sasniegusi ar kara un atombumbas draudiem. Zināmā mērā lēnām un pamazām ar austrumtautu spīti un smaidu uz lūpām - "uz priekšu ar dziesmu". Un Ķīnai principā nevajag ne to armiju, ne atombumbu iedarbināt, daudz kas tāpat, uz "paplātes" pienesas.

Ņemiet par labu, es tiešām "pārskrējos" minot tik galvenos vilcienos laikam jau acīmredzamo. Nianses gatava apspriest, ja kādam ir vēlēšanās.

Nu saskrien man tie demotivatori.... Viņi ir tik lipīgi....

Vācu par vēsturi. Atkal.

Mani interesē vēsture un, kā vienmēr, dalos ar to, kas no jauna atradies. Ņemiet par labu, ir tomēr vērts zināt savu vēsturi, savas saknes. Un arī to, kas riņķī notiek. 

Došu atkal kādus linkus un laikam jau bez kāda īpaša sava komentāra. Pa punktiem, kur katra punkta nosaukums ir links uz kādu rakstu par vēstures tēmu. Ņemiet par labu un zināšanas vienmēr nāk par labu.

1. Šo grāmatu bibliotēkās vai kur citur tamlīdzīgi jāsameklē, še ir tikai kas recenzijai līdzīgs.

2. Raksts plus ieraksts par notikumiem Latvijā 1918.gada pirmajā pusē.

3. Mazliet no Šveices vēstures.

4. Un te mazs atgādinājums mūsu lībiešu/līvu sakarībā.

Ingūna Pranka: Klusuma kliedziens. Mistisks detektīvromāns

Izdevniecība Jumava, 2019.gads, 190 lappuses

Detektīvromāns, kurš lasās viegli un grūti vienlaicīgi par spīti relatīvi nelielajam lappušu skaitam. Sižets vispārīgos vilcienos - mazpilsētā relatīvi neilgā laikā notikušas trīs slepkavības, kuru "rokraksts" liek domāt par vienu personu-slepkavu. Slepkavību izmeklētājs darbojas paralēli mēģinot atrisināt attiecību krīzi ģimenē. 

Tik tālu, cik romāna darbība risinās kā izmeklēšanas darbība, lasīšana risinās raiti un "ievelk", praktiski neiespējami atrauties, lai lasītājs līdz ar izmeklētāju kopīgi nonāktu līdz vainīgās personas aizturēšanai. Bet ar pārējo jau rodas problēmas.

Romāns nosacīti sastāv no trim daļām - detktīvdarbības, filozofiskām pārdomām, grūti izprotamām (man lasot iztrūka vajadzības motivācijas) mistiskām atkāpēm.

It kā nav slikti savīt vienā darbā detektīvismu, filozofiju un mistiku. Tomēr lasītais iespaids - materiāls ļoti jēls, prasītos pēc pilnīgākas izstrādes. Nē, protams, autorei varētu būt potenciāls, bet prasmes drusku ieklibo. Visas nosacītās daļas, liekas, mehāniski "saklēbētas" kopā kādā nebūt secībā, trūkst organiskas pārejas, sasaistes. Tieši šis "klēbējums" traucēja, kavēja lasīšanas raitumu, domas uztveri.

Nezinu, kā Jumavā sokas redaktoru darbos, bet mani ir kāda aizdoma, ka Zvaigzne ABC šo darbu "neizlaistu cauri", atgrieztu autorei turpmākam darbam ar materiālu, lai novestu to līdz optimālam rezultātam.

Mana attieksme: ne iesaku, ne neiesaku. Vismaz mani šī grāmata galarezultātā atstājusi vienaldzīgu. Ar domu - vienreiz izlasīju, nelasīšu gan vairāk. Pietiek ar vienu reizi.

Drusku par Kadafi uzraku

Ko lai dara, ka mani interesē tas, kas pasaulē notiek. Tas, kas un kāpēc.

1. Vikipēdijas atvērums

2. YouTube "rullītis" krievu valodā (ja ir arī kas citās valodās, padalieties)

Var jau būt, ka šo visu infu var saukt par tendenciozu, neņemos spriest. Un citās valodās man diemžēl nesanāk saprast. Par citām valodām runājot - padalieties kaut tāpēc, lai pašiem būtu informācijas "lādīte". Ja interesē arī tas, kas notiek aiz pašmāju robežām un ne Eiropas viducī.

Skats uz notiekošo

Vispirms par to, ko mani lasītāji "uzrakuši" manos vecos ierakstos. Par vienu - praktiski 12 gadus vecu ierakstu. Runa ir par rakstu Latviešu valoda, kurš tapis 2011.gada 19.maijā. Pārlasīju, raksts emocionāls ar manām tābrīža emocijām. Lasīju un domāju - vai kas daudz mainījies pa šiem apmēram 12 gadiem? Un jautājums ne par valodas praktisko pielietojumu. Cik un ko mūsu jaunā paaudze zina par mūsu vēsturi? Vai zina vairāk par tiem sveštautiešiem, kuri pamatojoties uz viņu iegūtām vēstures zināšanām un valodas zināšanām kārto naturalizācijas eksāmenu? Tik jautājums, kurš laikam paliks bez atbildes kaut vai tāpēc, ka - cik liela ir reālā iespēja pārbaudīt Katra jaunuļa zināšanu līmeni?

Drusku par pagājību. Vismaz manā lokā dikti iesmaidījām par zem dažādiem virsrakstiem pabāzto marksisma-ļeņinisma mācību. Dēvējām to par sava laika moderno ticības mācību. Vadoties no tā, ka Bībeles, reliģijas mācību aizvietoja ar komunisma mācību pat īsti nepapūloties paskaidrot to, kāpēc mācība par šķiru cīņu ir labāka par mīlestības mācību. Es runāju par mācības būtību, nevis par to, ko piesedzoties ar mācību sastrādājuši abu mācību fanātiķi, bet par mācības pamatpostulātiem. Un atkal - tas mirklis, kurā jāņem rokā kaut arkls, lai aizstāvētu savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, ir kas cits; tas ir "nepārvarāmās varas" izraisīts ekstrīms. Pa manam, kas pozitīvs uz priekšu notiek, ja tās šķiras atrod sadarbības punktus, ar kuru starpniecību kas pozitīvs rodas. Toties cīņa ir haoss un bremze. Labi, tas nu tā, domājiet paši.

Hm, arī tā var...

Es tik tā, atkal kas Graudiem līdzīgs.

1. Ne tas ir drosmīgs, kurš ar stroķi rokās šauj uz otru tādu pašu, ar stroķi bruņotu. Drosmīgs ir tas, kurš  dosies iekšā degošā mājā, lai izglābtu kaut mazu, nobijušos kaķēnu.

2. Militārajiem stratēģiem derētu pamācīties no stratēģa pa dzīvei - no sievietes ar mazu/maziem bērniem mājās. Iedomājieties, cik daudz tai sievietei vajag paspēt un cik viņa paspēj izdarīt pa to laiku, kamēr bērns/bērni ir ar kaut ko "hloroformēti" - guļ, zīmē, cepumiņu grauž. Un paspēj taču, un teicami rezultatīvi.

3. Ne jau tas ir labs karavadonis, kura karaspēks iet bojā veicot (pat ar sekojošu veiksmi) kaujas uzdevumu. Labs karavadonis ir tas, kura karaspēks paliek vesels (labi, ar minimalizētiem zaudējumiem) pēc kaujas uzdevuma. Pirra uzvara = faktisks zaudējums, pat ja juridiski ir iegūta uzvara. Un ja kāds man teiks, ka Žukovs bija teicams PSRS karavadonis, tad - pameklējiet kaut jūtūbē visu, ko vien var sasadabūt informējošu par šo vīru. Cik pa manam, tad akurāt miesnieks, kurš "ņēma" pirmkārt jau ar masu un tik pēc tam ar stratēģiju.

Var jau būt, ka...?

Var jau būt, ka par daudz cepjos un iespringstu. Var jau būt, ka vēlos ko par daudz. Šis ir tas gadījums, kad varbūt no malas redzams. Katrā gadījumā es, kā vienmēr, esmu gatava arī sastapt citu viedokli.

Ar anonimitāti komentāros pēc apmēram gadu ilgām peripetijām laikam tomēr būšu tikusi galā (ceru....). Šorīt, praktiski tikko, atkal "ravēju" viskautko reklamējošus komentārus ar grūti saprotamu tekstu un piedāvājumu. Pie viena pārlasīju arī daļu citu komentāru. Nē, ne jau "ravējamos", bet tā saucamos normālos. Un ieslēdzās neziņas "lampiņa". Mans "kvieciens" pret anonimitāti ievērots, bet paša komentāra saturs - nopūta vienā, divās frāzēs. Nopūta, kuras autora pilnīgākai sapratnei prasītos vēl - nu, kaut ko vairāk par uzrakstīto, aprauto frāzi. Nē, ir tikai relatīvi dažas nopūtas komentāros, bet ar tām laikam pietiek, lai rastos tā neziņas lampiņas gaisma. Pat anonīmie, lai vai kā es pret viņiem stīvējos, savos izteikumos bija saturīgāki... Laikam atstāšu šīs nopūtas kā ir un cerēšu, ka "pūtēji" pamazītēm pārstās pūst un sāks pamatotāk izteikt savu viedokli.

* Kā p.s. pie manām vāvuļošanam par kara, karavīru tēmu. Jebkurš kaut kā darītājs (pat valstsvīri, pat Brekte, ja kas) ir vērtīgāks par to, kurš gaida un varbūt pat sava mūža garumā tā arī nesagaida to brīdi, kad nu viņam beidzot jāņem rokā plinte un jāsāk aizstāvēt to vietu, kuru nu apņēmies aizstāvēt. Darītāju darbošanās, darbošanās rezultāts jau ir nākošais, diskutējamais jautājums. Bet tas, ka darītājs ko no jauna radījis - fakts, kuru nevar noliegt.

** p.s. Esmu laikam jau agrāk teikusi, bet. Krievijas atbildīgo vai kā nu tur vēl teiktais attaisnojumam savam iebrukumam Ukrainā, ka tur esot naciķi un kas nu tur vēl nejauks, ir tikai kārtējā vīģes lapa. Zemi ar visu tās bagāto Mendeļejeva tabulu dzīlēs un ietekmi reģionā viņiem vajag. Un tikai. Jau skolā, vēl padomjlaikos, man mācīja par to, ka Urālu kalni un Sibīrija esot pārbagāti ar derīgiem un visādi citādi noderīgiem izrakteņiem. Bet vēl līdz pat šim laikam tās bagātības tur arī guļ zemes dzīlēs, atrodas visādi iemesli, lai tos izrakteņus slikti apgūtu pašu spēkiem. Juridiski korekti no ķīniešu puses Sibīrijā ir ielaisti ķīnieši... Tad nu par savu un ukraiņu puišu dzīvību cenu tā Ukraina ir jādabū. Jo kontroli pār Sibīriju atgūt jau sāk kļūt problemātiski nesastrādājot vēl lielākus sū**** par pašreizējiem. 

Labi, ņemiet par labu šodien sarakstīto. Tik kārtējās domiņas bez pretenzijas un 100%.

Tāds nedaudz pārdomu brīdis

Zinu jau zinu, ka šīs tēmas varbūt esmu malusi visādi uz riņķi. Bet tomēr...

Ziniet, es kaujas laukā tiešām vairāk paļaušos uz tiem, kuriem aiz muguras ir sieva/vīrs, bērniņi četri, kuri māmiņu mīl, un ziedošs ābeļdārzs aiz loga, nekā uz tiem, kuriem par dalību kaujā kabatā dālderi šķind. Un - veca, pussabrukusi, pa pusei pamesta koka baznīciņa mūžameža vidū ir daudz vērtīgāka un dārgāka par veselu tanku armiju....

Nezinu, kā citās pasaules armijās, bet - zaldātiņa svinīgais zvērests aizsargāt Dzimteni un kaut ko vēl - cik vērtīgs tas ir, ja zaldātiņam aiz muguras nav uzarts kviešu lauks? Vai tēvs, kurš metīsies cīņā par savu ģimeni un tikko uzliktu jaunu dievnama jumtu, kādam dos kaut kādus zvērestus pirms mesties cīņā? Cik man jaunības gados ir sanācis no saviem vienaudžiem, puikām, dzirdēt - obligātajā iesaukumā PSRS karaspēkā daudz laika tika veltīs ierindas soļošanai, "kreiso - labo" principam. Vai kāds ir redzējis, ka karaspēks kaujas apstākļos, kaut tās pašas pārgrupēšanās laikā, jebkāda karaspēka daļa pārvietojas izteikti ierindas solī, līdzinoties pēc kāda tur "malējā"? 

Un kas ir spēcīgāks par mātēm, kuras metas aizstāvēt savus bērnus, kad tie tiek apdraudēti? Es runāju par Mātēm, nevis "staigājošajiem inkubatoriem", kuras "štancē" bērnus un pēc tos pamet vai ar vieglu roku sūta ar ieroci rokā uzbrukt kaimiņam. Un nav jau no svara, cik tam bērnam gadu un arī tas, ka tas bērns ir izaudzis un aizgājis savā dzīvē, nav no svara. Vismaz es "sadošu pa ausīm" katram, kurš mēģinās apdraudēt mana dēla dzīvi. Kad viņš bija eņģelītis uz mākoņa maliņas un meklēja sev mammu - viņš izvēlējās mani. Un vai var būt savādāk, kā vien būt šai izvēlē? Viņa izvēle jau ir dogma, kura ir nemainīga mūža, pie kājas - mana vai viņa, garumā.

Šodien mīļums Skonto hallē

Māsa šodien izvilināja mani uz Skonto halli. Tur kaķu kluba pasākums. Sugas kāķi ar ciltsrakstiem "mērījās" par medāļiem un to piedevām. Nu un, ka ar ciltsrakstiem? Vai mazāk mīlēti par no pagraba uz kaimiņdzīvokli pārcēlies strīpainis? Šie, ciltsrakstotie, varbūt nedaudz nogurušāki par Muri uz krāsns mūrīša, jo top "vazāti un mērīti", pa ceļam būros ceļojoši... Bet mīļi, mieru dvesoši. Ņemiet par labu to, kas sanācis....

Un atkal drusku par vēsturi

 Un atkal došu linkus uz tekstiem. Šoreiz laikam bez sava komentāra. Pa punktiem, kur katra punkta "apsaukums" būs links uz pašu tekstu par vēsturi.

1. Skats uz Livoniju
2. Viena no versijām par Rasputinu
3. Par bruņinieku laiku beigām. Tiesa, te pārsvarā par vienu no viņiem
4. Fakts Latvijas vēsturē, ko mums ir jāzina.
5. Garkalnes munīcijas noliktavas
6. Versija par Hitlera "dzīvi pēc nāves".

Nu, tā....

Zinu, ka esmu savos vāvuļojumos ārā lecoša no vispārīgā un reižu reizēm paatkārtojos kādā tēmā pa kādam sīkumam varbūt.

Par armijas būšanām. Šo tēmu esmu tiešām te daudz un dikti visādos locījumos apskatījusi. Laikam tomēr neesmu ko līdz galam izvāvuļojusi. Pa manam, armijas jēdziens un struktūra kā tāda ļoti dikti zaudē savu pielietojuma aktualitāti. Tās pielietojums pasaules mērogā strauji samazinās virzienā uz nulli. Nē, nesaku ka tuvākā pārskatāmā periodā tā "atmirs pati no sevis". Kamēr pastāv Mordora savā neprognozējamā ļaunumā, armijas kā tādas pastāvēšana ir neizbēgama. Un šai ziņā, kaut vienā mazā stūrītī, tā Mordora kavē attīstību.

Īsi, p.s. variantā - bizness un nauda pakāpeniski, bet mērķtiecīgi daudzus jautājumus atrisina ātrāk un efektīvāk par bruņotu konfliktu.

Rakājoties neta āru informācijā, neesmu atradusi informāciju par to, ka kur nebūt armijas esamība būtu efektīvāk sakārtota nekā Šveicē. Un arī Zemessardzes struktūras ārpus trim Baltijas valstīm - neatminos. Ja kādam ir plašāka informācija, priecāšos, ja padalīsieties.

Ir vērts noklausīties

Raidījums krievu valodā. Jo tajā valodā, viņiem kopīgi saprotamā valodā, sarunājas ukraiņu žurnālists Dmitrijs Gordons un latviešu estrādes dziedātāja Laima Vaikule. Protams, šolaiku jaunatne īsti nezina Vaikuli, bet tie, kuriem ir vairāk par 40, noteikti zina šo dziedātāju. Ceru, ka "savējie sapratīs", pārējie lai "iet kaktiņā". Bet ir vērts dzirdēt un pie viena saprast arī.

Atkal demotivatoru čiepiens. Nesodiet bargi - nu pavasaris tomēr iedarbojas.....

Raibā rindā

Nosaukums tāds nu tāds. Savādāk laikam nemācēšu izdomāt precīzāk.

Bet, nu, aiziet. Un atkal - uzsveru, ka viedoklis, nevis "pasaules  beigas".

Krievija jau 100 gadus ar relatīvi nelielu astīti krīt bezdibenī un, apvainojusies par kritienu, gatava tai kritienā līdzi paraut visus pārējos uz pasaules. Kaut arī pati vien pie sava kritiena vainīga.

Manai paaudzei skolā mācīja, ka revolūcija Krievijā par piemēru ņēma Franču revolūciju 18.gadsimta pašās beigās. Drusku "parakājos" atmiņā par to, kas mācīts Franču revolūcijas sakarībā, atradu Vikipēdijā ierakstu par šo pasākumu. Pie viena, garāmejot "paķēru" šo ierakstu neta ārēs un arī šo par Franču revolūcijas tēmu. Ja jums vēlēšanās, varat vēl ko parakāt, atradīsies. Man kopumā - kopsaucējā tēmā - vispārējs secinājums.

Tajā mirklī Francijā bija radušies objektīvi priekšnoteikumi Lieliem Nemieriem par esošo situāciju. Tas, kas notika, - zināmā mērā likumsakarīgi. Ja reiz varas ešalons pārlieku kā līdz galam neizcepta bulciņa un bezgribīgs ko risināt. Nemieri notika ar tiem sekojošo "bardaku" un visko citu tamlīdzīgi. Tomēr nemieru sekas relatīvi ātri "sagludinājās", varas ešalonā atradās prāti, kuri relatīvi ātri pārkārtoja Franciju pa jaunam ņemot vērā nemieru izraisītās sekas. Francijai kā vienībai nevajadzēja gadsimtiem ilgu laiku, lai "atjēgtos" no notikušā, atrastu risinājumu seku likvidācijai, dzīves sakārtošanai jaunos apstākļos. Un tagad Francija ir tur, kur ir - ne mazsvarīgs spēlētājs pasaules norisēs. Uz līdzvērtīgiem noteikumiem. Jo - Francijas garīgais, ražojošais un citādi progresīvais potenciāls netika iznīcināts, kaut arī pēcnemieru akūtākajā periodā tapa "paplucināts". 

Tempiens metinās

Zinu, zinu, zinu, ka atkal neērta skatījumā. Un nepatikā pret saukļiem izteikumos. Šoreiz tēmā bez iedziļināšanās niansēs un tamlīdzīgās būšanās.

Vēsturiskā attīstība rit pa spirāli. Jebkura attīstība virzās pa spirāli.

Pa virsu ejot, bez niansēm: reiz Latvijas republika bija Padomju Savienības sastāvā, tagad Latvijas republika ir Eiropas Savienības sastāvā. Reiz mums Maskava diktēja noteikumus, tagad mums Brisele diktē noteikumus. Reiz pie mums uz vadošajiem amatiem brauca no Austrumiem, tagad - brauc no Rietumiem. Pamainījies vēja virziens, ja tā var izteikties.

Viens no Ulmaņa apvērsuma priekšnoteikumiem bija bardaks daudzpartiju sistēmā Latvijas parlamentā. Šobrīd atkal ir zināms "bardaks" Latvijas daudzpartiju sistēmā parlamentā. Par šo jau kur iepriekš esmu izteikusies. Tāpat, kā par Latvijas izpārdošanu uz ārvalstīm. Proti, valsts ar savu rīcību jel kā mēģināja pašmāju brenda uzņēmumus noturēt uz ūdens 90-jos, privātais sektors laikam par ko citu domāja.

Un tiešām - šoreiz es pa virspusi pārskrējos. Viss pārējais: niansēs - toreiz bija tā, tagad ir šitā.

Mēs neesam Šveice, kura ir daudz neatkarīgāka savos viedokļos un nostādnēs. Mēs neesam Norvēģija, kuras piekrastes zonā ir padaudz naftas. Mēs neesam Somija ar tās Manerheima līniju. Mēs esam krustcelēs, kontroli pār kurām grib daudzi. Mēs tikai izvēlamies izdevīgāko kontrolētāju tām krustcelēm.

Un šis tiešām ir tikai pa virspusi pārskrējiens realitātē. Un joprojām zinu, ka esmu neērta.

Tikai skatījums...

 Piedodiet, ja kur varbūt atkārtošos un kārtējo reizi kaut kur būšu neērta kādā viedoklī.

Vispirms gribu drusku par Afganistānu. Un tikai no vispārīgās informācijas, bez "ielīšanas" zemtekstos. Jā, var teikt - kaut kādā mērā atpalikusi valsts vai ko nu no šī cikla. Bet ir viens BET. Trīs impērijas tur ir "aplauzušās" un aizgājušas ne ar ko. Briti, PSRS un ASV. Tas, kā tur viss veidosies un nokārtosies uz priekšu ejošā ceļā - nu, laiks un dzīve rādīs. Tomēr tas nemazina to faktu, ka šī, no rietumnieciskā un kura tur vēl skatu punkta, atpalikusī un vājā valsts ir spējusi nostāvēt un piespiest "varenos" atkāpties, aizvākties - tas ir Cieņas vērts. Kas valsts iekšienē notiek, kādas tur peripetijas - to var saukt arī par "ģimenes darīšana". Nu, kaut kā tā.

Latgali pieminot. Der aizdomāties par to, ka šis reģions, valstiskie veidojumi kā tādi, vēsturiski bija relatīvi mazāk neatkarīgs nekā pārējā mūsdienu Latvijas teritorija. Daudz vairāk "gāja no rokas rokā". Un tomēr latgaļiem ir izdevies saglabāt savu identitāti, savu kultūru, savu valodu. Par spīti visam. Viņu piemērs - nu, aizdomāsimies, tas ir Cieņas vērts.

Daugavpils. Otra lielākā Latvijas pilsēta. Zināmā mērā krieviska un prokremliska. Tajā dzīvo nu ļoti daudz Latvijas krievu. Tā vismaz tiek intensīvi runāts.  Nenostāšos nevienā pusē šoreiz. No malas raugoties - varbūt kādam ir izdevīga šāda slava pilsētai? Nezinu, neņemos apgalvot. Un te nu, no mana metrs ar kapuci skatu punkta, - ir taču "ķīlis ar ķīli izdzenams". Daugavpils ir viens punkts republikas kartē. Un ir ļoti miermīlīgi, likumpaklausīgi, nevienu īsti neaizvainojoši procesi, kā šo pilsētu pakāpeniski padarīt latviskāku. Nesākšu te bārstīt visādas idejas, tās būs tikai idejas. Bet ir visas iespējas to izdarīt pat bez īpaša uzspiediena no valstisko struktūru puses. Un arī vīzdegunīgo Rīgu padarīt daudz latviskāku, starp citu. Darīšanas vaina, ar bļaustīšanos nekas nebūs līdzēts.

Ņemiet par labu, nesodiet bargi. Tik dažas domas uzplaiksnīja.

Filma: Rotaļlieta (Игрушка / Le jouet)

Franču filma ar Pjēru Rišāru vienā no galvenajām lomām. 1976.gads, pozicionēta kā komēdija. Skatījos un joprojām pārskatu krievu tulkojumā. Nu, pārvaldu šo svešvalodu tā, ka uztveru visu normāli. Ar citām svešvalodām ir problēmas.

Un, manā uztverē, filmā galvenais nav tēva un dēla attiecības, nav par mazu, izlutinātu puiku, kura ļoti situētajiem vecākiem nav laika priekš bērna, no kura abi atpērkas ar dārgām rotaļlietām, nav par to, kā žurnālists, pašam to īpaši nevēloties, nonāk ģimenē, kurā ir saviņķelējušās savstarpējās attiecības.

Filmā viena sīka epizode pasaka visu filmas būtību. Atcerieties? Uzņēmuma darbinieks ierodas pie uzņēmuma īpašnieka kādu jautājumu noregulēt. Darba jautājumu. Un īpašnieks liek tam darbiniekam bikses novilkt. Darbinieks tā arī izdara pēc neilgas stīvēšanās. Un tad seko:

" - Kāpēc jūs bikses novilkāt?

- Jūs likāt...

- Kurš tad ir briesmonis - tas, kurš deva nejauku norādījumu, vai tas, kurš to nejauko norādījumu realizēja praksē?"

(Neņemos apgalvot, ka citāts ir īpaši precīzs, bet doma tāda tiešām...)

Būtībā filma pasaka to, par ko es te, blogā, daudz un dikti esmu visādos veidos izvāvuļojusies. Daudz lielāka, pat pamata, atbildība par jebkādām norisēm mājās, pilsētā, valstī utt. eskalējoši ir nevis tam, kurš deva rīkojumu, bet tiem, kuri to rīkojumu izpildīja. 

Vajag vēl kādu dzīvu piemēru? Ja es te ierakstīšu ar nolūku "iekustināt tautu", ka maniem lasītājiem obligāti jāsēž bērzu zaros un jākurkst kā vardēm - kurš būs galīgi "čau": es, kura to ideju "pasvieda", vai tie, kuri salīdīs bērzos un kurkstēs?

Iesaku, vērts noskatīties. Gads, kurā tā filma uz ekrāniem parādījās - mazsvarīgs lielums.

Nesodiet bargi, nu savākušies man tie čieptie demotivatori

Sievietes kaujaslaukā

Es šajā gadījumā par sievietēm-karavīrēm. 

Domāju, kungi man piekritīs - nu nav kaujaslauks vieta sievietei. Nē, nesaku, ka sieviete nevar pacelt zobenu. Bet gan jau ka tikai tajā gadījumā, kad izvēle necelt to zobenu rada ko nejaukāku par zobena pacelšanu. Piemēram? Piemēram, pamēģiniet mātes klātbūtnē apdraudēt viņas bērnu. Pamēģināt jau var, bet neiesaku.

Visos laikos karadarbība ir bijusi vīriešu kolektīvais pasākums. Ir bijušas, joprojām ir situācijas, kad vīrieši ir ilglaicīgi prom no mājām, no daudzām dabiskām dzīves norisēm, no kurām sekss elementārais kā fizioloģisks pasākums starp vīrieti un sievieti izpaliek. Labi, kaujas darbības laikā ir kaušanās. Bet kauju starplaikos? Hormoni ir un paliek hormoni it īpaši, ja karavīru pamatmasa - jauni cilvēki, kuriem hormonu darbība šajā jautājumā ir daudz aktīvāka nekā cilvēkam vecumā aiz pusgadsimta. Un mani nu nebūt nepārsteidz nostāsti par to, ka kaut kur atpūtā dislocēto vienību karavīri "meitās uz ciemu piestaigājuši". Daba ir daba, ar ideju dabu neuzveiksi.

Par sievietēm Krievjas impērijas armijas sastāvā 19.gadsimtā kaut ko manīju YouTube kādā klipiņā. Lai ko konkrētu še ielinkotu, bikuci jāpameklējas. Neliels slinkums. Bet atceros noteikti, ka tie bija reizīgi gadījumi, no normas izlecoši un piedevām - iz muižniecības slāņa sievietes bija. Un muižniecības slānim Krievijas armijā bija diezgan daudz visādu privilēģiju. Nesākšu tās "ķidāt", var tālu no tēmas aiziet.

Vēsture kā tāda

Šoreiz par vēsturi tā vispārināti. Nenoliedzu, ka var jau būt, ka šur tur atkārtošos uz notikumiem paskatoties vēl kādā griezumā. Bet tas jau rakstīšanas gaitā izkristalizēsies. Piebildīšu, ka šo rakstīt pamudināja daži komentāri šeit, kā arī FB sastaptie daži komentāri.

Jā, dalos ar savām jaunības gadu atmiņām, šis tas iesprūk no manu priekšteču stāstītā. Un stāstu ne jau tāpēc, ka gribētos īpaši slavināt padomjlaikus (kā te dažiem nu ļoti gribētos saskatīt), bet gan tādēļ, ka nākam šajā dienā no mūsu vakardienas. Tā virtuāli izsakoties. Un šo apmēram jau esmu kā nebūt paudusi tiešām jau kur iepriekš. Bez mūsu vakardienas nebūtu mūsu šodienas.

Drusku par to, ka mums "pičkāja" iekšā padomju ideoloģiju. Jā, skolas gados mums bija tāds mācību priekšmets kā "sabiedrības mācība", kura ietvaros uzspiediens tika likts uz pasaules redzējumu no marksisma-ļeņinisma skatu punkta. Vai mēs mācījāmies to visu "sviestu", kas tajā priekšmetā bija? Dies' pasarg! Mēs to uztvērām kā "lejamgabalu" un atzīme priekšmetā bija atkarīga no tā, cik "skaisti aplējām puķdobīti ar ūdeni". Īsāk sakot - muldampriekšmets. Grāmatas mācību gada sākumā paņēmām, un tikai. Atvērt bija neinteresanti, nemaz nerunājot par to, ka jel kādam būtu bijusi vēlēšanās lasīt visu to marazmu, kas sarakstīts bija. Augstskolas? Ja nebija izteikta vēlme ko speciāli mācīties, bet tomēr "atķeksēties" par augstāko izglītību - (un ja nebija uzsvars uz sportiskumu) tika dikti meklēta tā fakultāte, kurā priekšmets ar marksistiski-komunistisko "stāvētu patālāk". Neko nesaku par Vēstures fakultāti, kurā šī ideoloģija, vismaz teorētiski, tiek apskatīta kā viena no daudzām, bet citās, ar vēsturi nesaistītās fakultātēs priekš kam?

Tik drusku mēģinu aizdomāties

Nezinu kā jūs, bet mani atkal piemeklējis "skatos pār plecu" un "ka tik drošībnieki nav iespieduši galvu ne tajās durvīs" par to, ka uz lietām, vietām, notikumiem skatos ne tā, kā "uzstādīts noteikums". Esiet taču ievērojuši, ka daudzi mani ieraksti še neierakstās ierastajā "Ukraina balta un pūkaina, Krievija melna un červeļaina". Bradāju kaut kur pa vidu; tiesa, ar kādu devu mīnusa zīmes Krievijas virzienā.

Ziniet, man šī sajūta nepatīk. Stipri atgādina padomjlaikus, kuros nu noteikti bija jādala tas, ko runājām un darījām publiskā telpā, no tā, ko runājām un darījām privātā telpā. Es runāju par zināmo ideoloģijas devu.

Ja man kāds saka, ka Ukrainai sava valstiskuma ilgi un dikti nav bijis, ka kā republika šī teritoriālā vienība radusies tik padomju varas laikos, es tādam atgādinu Jaroslavu Gudro, Kijevas kņazu. Kņazu, kurš bīdot politiku ar Eiropas valstīm savas meitas aizprecināja uz Eiropas karaļnamiem; vienu pat uz Franciju. Un daudzviet Kijevas kņazisti sauca par rusu zemi. Un šo nosaukumu valstij piesavinājās Pēteris I (ceru, ka nekļūdos). Un Kijevas kņaziste pastāvēja iiiiiiiiiiiiiiiiiiilgi pirms Maskavijas... Tas, ka laikmetu gaitā Kijevas zemes zaudēja savu neatkarību, "gāja no rokas rokā", nekādi nepadara par nebijušu vēstures faktu.

Vēl par klišejām; var jau būt, ka par vēl ko

Par dažām klišejām jau ierunājos nesenajā, pērnā gada novembrī, var jau būt, ka vēl kādos iepriekšējos rakstos. Un atkal - būtu strikti jāpārlasa viss iepriekš rakstītais, lai sameklētu vairāk par vienu, nule doto, linku. Lūdzu neņemiet ļaunā, ja kur atkārtošos varbūt.

Un nu noteikti atkal neierakstīšos pagriezienā un nebūšu visai ērta savās pārdomās.

Vispirms par nu jau gadu ilgo notikumu Ukrainas - Krievijas robežjoslā, Ukrainas teritorijā. Notikums ir neglābjami mienstrīms, par to runā daudz un dikti visādos locījumos. Un - Krievija sliktā, Ukraina labā. Viena melna, otra balta. Tikai un vienīgi šajā rakursā. It kā šajās valstīs nekas cits bez kara nenotiktu. Nē, Un apnicis man uzsvērt, nu nekādā formā neatbalstu to karu un Krieviju kā tā aizsācēju. 

Nepagrieziens

Šis ir tas gadījums, kad atkal neesmu ērta un īsti neierakstos vispārīgajā pagriezienā.

Šoreiz man ir tikai bariņš nelielu jautājumu.

Vai kāds ar 100% garantiju un ticamību var apgalvot, ka viss šis pasākums Ukrainā no Krievijas puses nav tikai un vienīgi "noliktavas tīrīšana"? Tīrīšana, kurā cilvēkus, abās kaujas pusēs kritušos, ir ciniski norakstījuši uz "attaisnotiem izdevumiem"? 

Vai kāds droši, par visiem 100 un vairāk procentiem, var paust, ka viss šis "pasākums" nav prelūdija kam lielākam un baisākam? Krievijas izraisītam?

Glābiņš un garantija - Krievijas jā juridiskas, teritoriālas vienības izbeigšanās? No "ārpuses" ko izdarīt - tas laikam būtu bezcerīgs pasākums; Krievijai būtu "jāuzsprāgst" no iekšienes, lai būtu rezultāts ar garantiju. Bet manis teiktais - tikai vēlamā izteiksme.

Un šie ir tikai jautājumi...

Rituāli, fanātisms. No šī cikla

Par reliģiju kā tādu jau esmu še vāvuļojusi padaudz. Es šoreiz nedaudz citā rakursā. 

Rituāls kā tāds ir labs saprāta robežās. Nu, tā pa druskai un relatīvos sīkumos. Un ar nelielu smaidu par to, ko dara un "man tā patīk un ir ērtāk, interesantāk". Piemēram, lai no tramplīna baseinā ielektu, pirms pavingrot, izstaipīties katru reizi. Vai rīta kafija uz balkona cigareti kūpinot - pirms dienas steigas un darāmajiem. Nu, kaut kā tā - mazi rituāliņi labsajūtai. 

Vispār jau par  tagadlaiku rituāliem var runāt daudz un dikši. Pat par japāņu tējas ceremoniju, kas arī ir sava veida rituāls. Un, kā vēsta Vikipēdija, rituālam esot simboliska nozīme. Būsim ticēt.

Pie viena es par nožēlu ne vienmēr sajūtu trauslo robežu starp tradīciju un paražu. Lūdzu piedodiet. Bet nu katrā gadījumā, tradīcijas un paražas ir kādu darbību kopums, kurš raksturo kādu sociālu kopumu. Bet ne par to īsti šis raksts.

Sāņlēcieni

Šoreiz nedaudz izplūdīšu par "ragu likšanu" ģimenē kā tādu. Var jau būt, ka kur iepriekš ko iz tēmas esmu izteikusies, ja tā, komentārā padodiet linku atmiņas atsvaidzināšanai.

Vēlme ir izpausties par to situāciju, kad tandēmā vīrs-sieva kāds no šī tandēma (un varbūt abi divi) "vazājas pa svešām gultām", t.i. ir arī mīļākā/mīļākais. Vai arī - "sporta pēc", ne obligāti esot precēta cilvēka statusā, maina tos seksa partnerus uz nebēdu un konsekventi. Ir dzirdēts, ka vīrieši šos gājienus ģimenē mēģina attaisnot no cikla "Vīrieši tādi ir, vīrieši ir mednieki". Vai sāņlēcienā esošās sievietes "Es to daru tāpēc, ka viņš...".

Labam noskaņojumam. Čieptie. Demotivatori

Laikam to varētu saukt par putru manā galvā

Jau uzreiz pasaku, tas kurš izdomās, ka esmu putiniste, pats no tiem krūmiem izbēdzis un savus grēkus uz mani grib novelt. Mana valsts ir šeit, mana valdība ir Rīgas pilī, Jēkaba ielā. Kāda nu ir, tāda ir. 

1. Kārlim Streipam FB laika joslā parādījies ieraksts, kuram principā piekrītu. (Ja kas, parullējiet paši tajā vietnē, Kārļa profilā). Mēs tos Saeimas kungus un dāmas ievēlam priekš tam, lai viņi tur pieņemtu noteiktus lēmumus. Nevis svārstīgi atturētos kādu nebūt lēmumu pieņemšanā. Un tiešām - atturēties var no pankūciņas, alus bundžiņas, šokolādes.... Nu neder tajā amatā sēdošajiem svārstīties brīdī, kad nepieciešams lēmums. Visus par un pret var izrunāt kuluāros, pirms brīža, kad jāpieņem lēmums. Lēmums var būt iz tautas atbalstīts, neatbalstīts, vai jel kā citādi uztverts. Nu, tas jau cits jautājums. Un vispār, diezin vai jel kāds valdības lēmums 100% visiem ir bijis paticis. Mātes, meitas un kleitas princips zināmā mērā.

Bet valdībā esošajiem neklājas svārstīties. Amats uzliek pienākumu.

Šodienas bildes -> mazliet Lapmežciema paša un muzejs

 Uzreiz saku - manu un māsas bilžu apvienotais likums un piedodiet, ja būs sajukušā kārtībā. Pagaidām neesmu uztvērusi principu, pēc kāda bildes "grib likties".

Lapmežciems -> Lapmežciema muzejs (bildes atsevišķā pavedienā būs)

Šoreiz kopā ar māsu uz Lapmežciemu braucām ar noteiktu nolūku apskatīt vietējo muzeju. Mums šo gājienu ieteica svētdien, kad bijām turp aizkūlušās izstādi apskatīt. (Ja kas, izstādes bija bez maksas, muzeja apskate arīdzan, autobusa biļete vienā virzienā - 2,40 eiro). Šoreiz mums "izmeta āķīti" vēl kam ko apskatīt Lapmežciema apkaimē, uzķērāmies. Vasarā jau ieplānojām maršrutu.

Aizbraucām tur no paša rīta. Laiks apmācies, Rīgā padaudz nokusis, vispār - rādījās pelēka diena. Pie viena, vēl pat autobusā braucot un vērojot skatus aiz loga ar tādu "Opā!" - jo tālāk no lielpilsētas, jo vairāk baltuma koku zaros. No skata - kā 3-jā un 4-jā adventē pirms Ziemassvētkiem. Bildēs šo baltumu saskatīsiet. Lapmežciemā jau paavisam balti koki. Toties pēc muzeja apmeklējuma izejot ārā - labi, saulīte spīd, bet kur baltums no kokiem aizbēdzis? Tipisks pavasaris...

Ja kas, Lapmežciems ir pagasta centrs; pagasts sevī ietver Bigauņciemu, Lapmežciemu un Ragaciemu, kurā dzimis un nu jau arī apglabāts Imants Ziedonis. Par pagastu runājot - jāpiemin tas fakts, ka še uzņemtas Rīgas kinostudijas filmas Ilgais ceļš kāpās, Zvejnieka dēls, Sprīdītis, Nāves ēnā, Mērnieku laiki, Lielais dzintars, Nauris. Dažādos laikos uzņemtas, līdz ar to fonā esošās vietas autentiskas katra savam laika nogrieznim pagastā, visas Latvijas vēsturē. Atrodiet laiku un iespēju noskatīties. Šīs fonā esošās vēstures dēļ. Vismaz.

Atgādinu, laikam vajag

Nākas laikam atgādināt vēl un vēl gadu vecu apmēram ierakstu (links uz to ir šis teikums). Lai neteiktu, ka neesmu brīdinājusi. Tie, kuri mani lasa regulāri, domāju, ka sapratuši manu klikš un neļaunojas. Laikam jau tieši anonīmiķu dēļ papildināju sava bloga aprakstu. Piedodiet, bet ne vienmēr esmu jauka. 

Mēs krustcelēs

Zinu, ka kārtējo reizi būšu neērta un pie viena kaut kur atkārtošos. Bet. Bet nu ir lietas, kuras jāzina un nedrīkst zināmā mērā aizmirst. Un joprojām par vēsturi. Nu neesam mēs absolūti balta un pūkaina tauta, ir mums plusi un mīnusi, visādi notikumi, visādi cilvēki. (Absolūti balta un absolūti pūkaina tauta ir mirusi tauta, ja kas; mirušai tautai vēsture un dzīve ir beigusies. Mums viss notiekās).

Ja kas, diezgan pulka informācijas vēstures tēmās jau esmu iepriekš skatījusi, pieminējusi. Atradīsiet rubrikās vēsture, politika, vara. Varbūt vēl kaut kur, atrodams ir.

Sākšu laikam ar to, ka man kaut kā nepatīk tas, ka pie patlaban esošās politiskās situācijas valstī notiek apmēram tas pats, kas pie iepriekšējās politiskās sistēmas valstī. Proti, vēstures faktu noklusēšana zināmā mērā. Tik ar vienu atšķirību: padomju gados izvairījās runāt par Latviešu leģionu vācu armijas sastāvā, izvairījās runāt par ilglaicīgu pretošanos padomju varai bruņoti - bija tie, kas 1944.gadā aizgāja mežos, lai bruņoti cīnītos pret padomjiem. Tagad izvairās runāt par Latviešu sarkanajiem strēlniekiem, par Latviešu divīziju Padomju armijas sastāvā. Nē, šie divi aspekti netika un netiek noliegti, bet katrs savā laikā ir bijusi ne pārāk aprunājama tēma. Un abos laikos savā ziņā tiek noliegta liela daļa mūsu tautas cilvēku, tautas vēsture.