piektdiena, 2023. gada 3. februāris

Dažos teikumos

 1. Kad mēs sāksim saukt lietas īstajos vārdos? Es šoreiz par ko laikam vienu.

Iekarot nozīmē - vardarbīgām metodēm paņemt svešu un nosaukt par savu. Viss pārējais tiek sasniegts, nopelnīts darbā un sviedros.

2. Karš Ukrainā neglābjami kļuvis par meinstrīmu. Bet - pat Ukrainā cita dzīve, citi notikumi nav apstājušies.

Pamanīju, ka nedaudz pabīdu malā kara ziņas un ar izteiktāku interesi lasu tās ziņas, kurās tiek vēstīts par kādiem citiem notikumiem. Un nav no svara - pie mums, vai kur citur pasaulē.

Es nebūt neesmu par karu, bet karš nav vienīgais notikums pasaulē.

svētdiena, 2023. gada 29. janvāris

Drusku par to, ko stāstām saviem bērniem vakaros pirms gulēt iešanas

Šoreiz nedaudz par pasakām. Principā tāds pārskrējiens, varbūt dažām pielikšu kādu akcentu.

Kaut kur jau ieminējos, bet gan jau ka dubults neplīst. Ļoti daudzās pasakās jaunekļi dodas no kaut kā glābt princesi un pēc tam to apprec. Būtu jau skaisti un sveicama rīcība, ja nebūtu viens "bet". Tai princesei vienmēr pūrā ir puse karaļvalsts. Ja tā puskaraļvalsts nebūtu pūrā, tā princese varētu pagaidīt ilgi un dikti. 

Un tās pasakas vienmēr beidzas ar "dzīvoja ilgi un laimīgi". Jo pasaku stāstītāji kaut kā pieklust turpināt. Nav taču zināms, kas ar to puskaraļvalsti notiek, kad to sāk pārvaldīt nemākule princese un viņas vīrs, kurš pasakās bieži sākotnēji ir vienkāršs zemnieku puisis, kurš ne vienmēr zina, kā vadīt pat to zemnieku saimniecību, kurā audzis. Varat iedomāties, kas tur notiek? Un kur zvanīts, ka tā puskaraļvalsts nenobankrotē?

Par Pelnrušķīti ieminoties. Nu, visi taču zināt šo pasaku. Nabaga meitenīte, kura dikti strādā mājās un vēlāk tomēr viņai izdodas par sievu pie prinča iziet. 

Nu, nebūt ne tik nabaga. Muižnieka meita, pie tam vienīgā. Tajos, pasakas laikos, par karaļa mežziņiem tika nozīmēti muižnieki. Tāpēc jau visa ģimene tika uz balli pilī. Tiesības no izcelšanās radušās. Nejaukā pamāte ar savām meitām? Nu nākas viņām laipot tomēr - Pelnrušķite tomēr likumīgā un neatraidāmā mantiniece tai vietai, kurā viņas iekortelējušās. Un pasakā nav uzrādīta mežziņa un tās pamātes laulību priekšvēsture. Tas, ka laulības varētu būt aprēķina - pilnīgi iespējams, tas zināmā mērā pamato tā mežziņa iecietību pret to būtņu rīcību.

Gadījums ar kristāl kurpītes laikošanu? Atceraties - vienai mātesmeitai pirkstu nogrieza, lai kurpīti vispār varētu kaut mēģināt kājā dabūt; otrai - papēdi. Stādieties priekšā situācijas reālumu? Katastrofāla asiņošana, kuru jāaptur steidzamības kārtā, lai meitenes nenomirtu. Par kādu mātes mīlestību var būt runa, ja pašas bērnus pakļauj nāves briesmām?

Krievu pasaka par uz krāsns tupošo Jemeļu, kuru ar lielu pierunāšanu un bulciņu izdodas pierunāt uz āliņģi pēc ūdens aiziet. Pat princesi izklaidēt nevīžo pats savām kājām aizdoties, uz krāsns jābrauc. 

Ansītis un Grietiņa? Mežā, raganas māju bez atļaujas pluinīt sāk un ēst nost. Normālformā taču var palūgt ko ēdamu, pastāstīt savu situāciju. Vai ēstgriba ir pamatojums tam, ka jāiznīcina kādam viņa mājoklis?

Es te tik mazdrusciņ par tām pasakām izteicos. Var jau būt, ka uzradīsies vēl kādi pieminējumi ar kritisku aci un padomāšanai. Ņemiet par labu šo viedoklīti, nesodiet bargi.

sestdiena, 2023. gada 28. janvāris

Tēmā par pasaules valdošajiem

Pērn jūlijā jau izteicos par dzimtām, kuras valda pār pasauli, pat devu neta ārēs atrastās pastāstošās saites. Toreiz, meklējot informāciju, bija interesanti, tāpēc arī padalījos ar informāciju.

Tagad tikai papildinu. Pavisam nesen iztulkoju Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības mājaslapai rakstiņu par pasaules bagātākajiem. Sanācis kā papildinājums pie iepriekš teiktā, kā arī "uzpeldējuši" daži līdz šim ne pārāk dzirdēti uzvārdi.

Ceru, jums būs arī interesanti palasīties, uzzināt.

piektdiena, 2023. gada 27. janvāris

Dzintara Tilaka grāmatas "Zlatas ceļš" (Veltījums Ukrainas kara bērniem) atvēršana 26.01.2023.

Vakar aizgāju uz Dzintara Tilaka grāmatas atvēršanas svētkiem. Ne tikai tāpēc, ka Bārbala Simsone man silti ieteica 19.janvārī citas grāmatas atvēršanas svētku laikā, ne tikai tāpēc, ka grāmata ir par šobrīd ļoti aktuālu tēmu. Arī tāpēc, ka Dzintaru atceros jau no nu ļoti seniem laikiem, kad mūsu ceļi nedaudz saskārās punktā, kurš saucās Pionieru pils literārais pulciņš. Toreiz, kopā ar draudzeni tur darbojāmies un pusaudžu pasaules uztverē un sajūtās esot, sarunā citu starpā "Zini, tam puisim, nu sanāks vēl "sastapt" viņa 20 grāmatu". Toreiz abas to uztvērām kā vēlamā uzdošanu par esošo un pasmaidījām - ko gan jaunas meitenes nesadomā. Frāze izrādījās pravietiska. Zlatas ceļš ir autora 20 grāmata. Grāmata, ko noteikti esmu ierindojusi tuvākā laikā noteikti izlasāmo grāmatu rindā.

Un kaut kā pašsaprotami sanācis, ka visus šos garos gadus līdz manīm ir nepārtrauktā plūsmā nonākusi informācija par Dzintara dažādām aktivitātēm, kaut kā nemanāmi sanācis "Es taču to puisi zinu, re, kā viņam veicas! Viņa ceļš ir tik bagāts, lai tā bagātība tik vairojas!"

Nesodiet bargi bilžu kvalitāti. Centos, sanāca kā sanāca par spīti maniem centieniem.

otrdiena, 2023. gada 24. janvāris

Filma: Tauriņa efekts (Эффект бабочки / The Butterfly Effect)

Nezinu, vai man sižetiski jāiepazīstina ar šo 2004.gada ASV un Kanādas kopražojuma filmu. Naivi ceru, ka mani lasītāji to ir redzējuši vismaz vienu reizi.

Pirmo reizi to noskatījos drīz pēc tās iznākšanas uz ekrāniem, pārtulkotu no angļu valodas man saprotamā, diemžēl krievu, valodā. Turpmākajos gados ik pa laikam pie tās skatīšanās atgriežos nolejuplādējot torentos.

Lai vai cik plaša kvalitātes amplitūda ir ASV filmām no + bezgalīgi labas līdz - bezgalīgi sliktai, un Eštons Kačers, kurš šajā filmā tēlo galveno varoni, man ne visās filmās ar viņa piedalīšanos patīk, šajā filmā viņš ir godam un godam "iznes" stāstu.

Fantāzija un psiholoģija vienlaicīgi. Fantāzija tajā, ka labu vēlot un mēģinot sakārtot pozitīvā virzienā to cilvēku likteņus, kuri varonim ļoti nozīmē, varonis izmanto kā savdabīgu laika mašīnu savu dienasgrāmatu un filmas beigu piesitienā arī tēva uzņemtās videofilmas kadrus.

pirmdiena, 2023. gada 23. janvāris

Vai esat ievērojuši?

Un atkal sanāks pa punktiem. Dažas domas, balstītas uz nelieliem novērojumiem. Un laikam nebūs atkārtošanās.

1. Es, protams, esmu nedaudz, maigi sakot, iepalikusi no pēdējo gadu tendencēm un notikumiem mūzikas lauciņā. Tā ka varēsiet mani droši labot, apskaidrot.

Bet vai esat ievērojoši, ka daudzām ārzemju estrādes zvaigznēm, kuras ierodas pie mums vieskoncertos, tās zvaigžņu stundas bijušas pirms "mūžības un septiņdesmit pieciem gadiem"? Tagad viņu zvaigznes ir krietni vien pabālējušas un kaut kā ož pēc naftalīna? Pie viena - viņu darbības uz skatuves? Ir mīlīgi, jauki, kad pavecāki cilvēki ir aktīvi savos gados, "dabū gatavu" daudz ko tādu, par ko nespējam iedomāties. Bet - viņi darbojas savā vecuma grupā, ar tām iespējām, kuras pieļauj viņu vairs ne 16-gadīgais ķermenis. Bet ļoti bieži reiz bijušās zvaigznes? Daudzas uzstāšanās laikā mēģina aizmirst, ka ķermenim ir jau tik, cik ir un.... Nu, ne visu, ko spēji, varēji - 30 gados, vari, spēj arī tagad.

2. Par cirka māksliniekiem, precīzāk, par akrobātiem piedomājot.

svētdiena, 2023. gada 22. janvāris

A.Dimā-tēvs. D'Artanjans un trīs musketieri. /Jautrs pastāsts par algotņiem/

Jap, es nekļūdījos ar gandrīz  iekavās esošo frāzi. Un tūlīt izplūdīšu savā viedoklī no cikla "uz to visu var arī no šāda skatupunkta paraudzīties".

Jā, daudzi no mums jau pusaudža gados ar sajūsmu lasījuši šo grāmatu. Pat ļoti daudz ekranizāciju tai ir bijušas (ja pareizi spriežu, tad nevienai citai pagātnes autora grāmatai nav bijušas tik daudz ekranizācijas versiju). Par vienu no tām esmu reiz izteikusies kā par labāko redzēto. Bet tas nemaina manu šodienas skatījumu uz daiļdarbu, skatījumu, kurš kristalizējies laika gaitā un beidzot piedzīvo savu publiskošanu.

Laikam ērtības labad rakstīšu pa punktiem.

1. Pirmais, kas krīt acīs, ir laikam jau sīkums. Neliela disonanse laikā. Grāmatā ir pieminējums, ka jaunais d'Artanjans tā sadraudzējas ar trim musketieriem, ka ziemā un vasarā, cik nu ļauj viņa paša dienests citā pulkā, piebiedroties viņiem musketieru sardzes dienesta laikā. Tāds neliels pieminējums, kuru varētu neievērot. Ja tas tiešām nedisonētu ar visu pārējo. Pēc šī pieminējuma vairākās romāna darbībai būtiskās sarunās noskaidrojas, ka jauneklis Parīzē ir neilgu laiku, dažus mēnešus, kuru laikā jau paspējis iekulties Situācijās. Un arī visa romāna darbība - nekādi ziemas pieminējumi un no gadalaika izrietošais ģērbšanās vajadzīgums. Lasot romānu, ir vietā pieļāvums, ka tā darbība varētu risināties laika periodā no apmēram marta līdz kaut kur septembra beigām. Tas nu tā, tāds neliels piekasīgums.

sestdiena, 2023. gada 21. janvāris

Tikai Viedoklis, nekas vairāk.

Zinu, ka zināmā mērā atkārtošos, šo esmu kādos pavedienos jau iepriekš aprunājusi. Laikam nevaru rimties, kamēr nav izrunāts krustu šķērsu. Piedodiet.

Par politiku, politiķiem, varu. 

Būt par politiķi, varā esošo ir tāda pat profesija kā arājs, kalējs, ofisa darbinieks. Tik atbildības līmenis ir cits. Un nav ko pukstēt, ka varā esošajiem ir varbūt lielāka alga nekā konfekšu ietinējam pie konveijera. Algu maksā ne tikai par pienākumu izpildi bet arī par atbildības līmeni. Un tādās proporcijās, cik nu tas budžets atļauj.

Politikai, varai ir savi spēles noteikumi un sava "virtuve", kura nu noteikti ir savādāka, nekā tās pašas konfekšu fabrikas "virtuve". Un ir sveicami, ja katrs strādā tajā profesijā, kuru izvēlējies. Tas, ka pie mums uz deputātu krēsliem "cierē" cilvēki bez iepriekšējām zināšanām par darba pienākumiem un atbildību, ir smags atavisms no padomju laikiem. Pasaules vēsturē pēdējo 100 gadu laikā vismaz es zinu tikai trīs gadījumus, kad ļoti atbildīgā krēslā iesēdās pēc būtības ļoti tālu profesionālā un citādā ziņā tālu 'stāvošs" cilvēks. ASV - Reigans un Švarcnēgers (Kaut kā sīki neatceros viņu personisko pienesumu valsts darbībā, katrā ziņā tos periodus atceros kā rāmi līganus savā ziņā, neitrālus. Ja kas, palabojiet.). Un Zeļenskis Ukrainā. Jauns cilvēks, vecumā drusku virs 40 gadiem. Šis vecums ļoti atbildīga amata ieņemšanai tiešām ir.... nu, jauns cilvēks. Kā Zeļernskim Ukrainā klājas, nu to mēs visi zinām, neatkārtošos.

piektdiena, 2023. gada 20. janvāris

Grāmatas "Rubīna lapsas medības" atvēršana 19.02.2023. Zvaigzne ABC telpās Valdemāra ielā

Pasākums, notikums tika izziņots jau laiciņu iepriekš, aizgāju jau pirmkārt tādēļ, ka grāmatas autores Dace Znotiņa un Evija Zandberga jau gadiem pazīstamas un mīļas. Abu kopdarbs, grāmata Rubīna lapsas medības ir urbānās fantāzijas romāns, kurš palēnām tapis apmēram četru gadu laika posmā. T.i. no prāta ieceres līdz ieceres taustāmam rezultātam pagāja krietns laiciņš darba gadu.

Par pašu grāmatu izteikšos vēlāk. Kad būšu izlasījusi.

Lūdzu, lūdzu nekritizējiet par bilžu kvalitāti. Diemžēl sanāca, kā sanāca.

trešdiena, 2023. gada 18. janvāris

Zane Zuste, Diāna Zande: Tarakāni manā galvā. Stāsti par sievietēm

Beidzot pa ilgiem laikiem pieķēros oriģinālliteratūrai, kura ir lasāmliteratūra, nevis mācību grāmata.

Grāmata nonāca pie manis kā "es pārkravājos uz citu istabu un šķiroju - ko ņemt līdzi, ko citam atdot, ko mest ārā".

Var šo grāmatu pieskaitīt sieviešu romānam no tā aspekta, ka sarakstījušas sievietes, grāmatas lappuses ir sievietes dažādās dzīves situācijās. Skats uz notiekošo sieviešu acīm. Bet ar šo arī beidzas piederība klasiskajam sieviešu romānam.

Grāmata it kā sadalīta divās daļās. Zane Zuste piedāvā sievieti kādā situācijā ar izvilkumu no sievietes vēstules pēc tam. Diāna Zande atbildot sievietei izsaka priekšlikumus situācijas uzlabošanai. Individuāli katram gadījumam un dara to neuzbāzīgi saprotami. Man grāmatā patika tieši Zandes ieteikumu neuzbāzīgums un "Hopā, var taču uz to visu paskatīties arī šādi!".

Lasot visas tās situācijas, kaut kā "izlaidu caur sevi" un automātā prātā uzausa "bet varbūt uz to var paskatīties arī no šī kakta?", kas lasot Zandes ieteikumu - "Jauki, mēs piedomājam līdzīgās takās".

Iesaku. Arī vīriešiem. Lai kaut drusku pieskartos sieviešu psiholoģijai un ar savām mājas sievietēm kaut par pieckapeiku, bet labāk saprastos. 

Neceru, ka kas līdzīgā griezumā parādīsies par vīriešu psiholoģiju. Varbūt arī nevajag? Pie visas emancipācijas un zināmām feminisma uzvarām sieviešu īpatsvars nu ļoti daudzās sfērās tomēr ir stiprā mazākumā, vīriešu pasaules uztvere, psiholoģija - nu, karogs rokā un sastopams biežāk.

piektdiena, 2023. gada 13. janvāris

Man sāk Graudi iepatikties

1. Mums katram gadās dienas, kad "Ārprāts! Ārprāts! Visa diena nobumbulēta, bet nekas prātīgs nav izdarīts!". Tad te nu jāpadomā - kas tad bija tas, kas bija paredzēts vai ļoti citādi nepieciešams, bet nav izdarīts? Ja kas prātā ienāk obligāti darāms, bet neizdarīts, tad nu "selavī!" un jāpadomā, kā "ļaunu vērst par labu". Ja sanāk "Nezinu, ko vajadzēja, bet vajadzēja rosīties", tad nu... Tad nu man nāk prātā viena vairāksēriju filmas Likvidācija (Ликвидация) varoņa vairākkārtīgi dažādās filmas epizodēs atkārtotais jautājums "A tev to vajag?" (Filma vēsta par notikumiem Odesā pēc Otrā pasaules kara, par pēckara noziedzības apkarošanu pilsētā. Vietām neiztiek bez padomijas laiku pasaules uztveres, bet to kaut kā es pārcietu). Šo frāzi var droši nedaudz modificēt uz "A man to vajadzēja?". Tad viss nostāsies vietās. 

Tā ka nav ko iespringt, ja gadās dienas, kurās it kā nekas globāls nenotiek un dienas ritums arī nevirmo uz ko globālu. Vienkārši "jāķer funs" un jāatslābinās.

2. Pie mums stabili ir tomēr pieci gadalaiki. Gadalaiki, kur bez ziemas, pavasara, vasaras un rudens vēl ir "kas tas par idiotismu aiz loga?". Piektais "neierāmējas" noteiktos laiktermiņos, bet iestājas kad un kā pašam patīk piespiežot visus stipri pielāgoties tieši tam. Kaut vai kad kalendārajā ziemā iestājas uz ielas slidotava un ūdensplūdi vienlaicīgi - man mājās šādiem brīžiem jau teiciens izstrādājies: "Ej kaut kur prom no mājām? Slidas un laivu ar airiem neaizmirsti līdzi paķert!" 

trešdiena, 2023. gada 11. janvāris

Reiz lasīju, pārlasīšu atkārtoti. Reiz skatījos, varbūt skatīšos vēl

Iesākumam par literatūru. Pašmāju literatūras klasiķiem, kurus silti iesaku pārlasīt lasījušiem, nelasījušiem - tomēr sasparoties un "izburties". Kāpēc? Varbūt ne tik daudz sižeta dēļ, cik par sižeta fonu - daiļdarba tapšanas laika Latvijas teritoriju. Liepāju, tās tuvāko reģionu, Rīgu, citas Latvijas vietas. Vēsturisku griezumu. Lai kaut nedaudz saprastu, no kurienes esam nākuši, lai varētu kurp tālāk iet.

Ieteikumam, lasīšanas iesākumam gribu izdalīt dažus darbus, to autorus. Un - darbu varoņu peripetijas varbūt uztveriet kā lietderīgu fonu darbības vides, tās veidošanās aprakstam. 

1. A. Deglavs. Rīga. 

Izlasīju trīs pabiezus šī romāna turpinājumos sējumus. Man teica, ka šim romānam esot arī ceturtā daļa, bet nav bijusi iespēja lasīt. Tā, ceturtā daļa, esot caurvīta ar komunistu darbībām. Bet miers ar ceturto daļu. Pirmās trīs - darbība, ja pareizi atceros, risinās 19.gadsimta beigu Rīgā. Rīgā, kura aug un veidojas paralēli sižeta līnijai. Romānā - mana Rīga, kuru nezināju, nesastapu. Manu vecvecāku jaunības dienu Rīga.

2. Andrejs Upītis. Sārtā lapa. 

Jā, nebrīnieties, tiešām Andrejs Upītis. Mana paaudze no skolas gadiem šķauda šī autora virzienā, jo bija obligātajā lasīšanā viņa Zaļā zeme, kuru izlasīt no vāka līdz vākam spēja tikai varoņi. Zaļajā zemē pirmās desmit lappuses - viena no grāmatas varoņiem, Brīviņa, brauciens no miesta (laikam) un savu lauku sētu. Tā bija katastrofa, kuru ar slaidu sviedienu aizraidīja uz pagulti. Arī citi autora darbi, kuri tika ieteikti lasīšanai obligātā kārtā, izraisīja nervu tikšķi un "par ko man šī sodība". 

Tāpēc mani patīkami pārsteidza tieši šī autora grāmata. Vispirms ar aizrautību izlasīju, pat nepievēršot uzmanību autoram. Kad biju izlasījusi, apskatīju vāku un "Ups, tas taču Andrejs Upītis! Un viņš tomēr māk izteikties tā, ka ir interesanti!". Jāpiezīmē, ka pēc šīs grāmatas vienas nodaļas motīva tapusi Rīgas kinostudijas mākslas filma Pie bagātās kundzes.

Grāmatas darbība risinās Latvijas pirmās brīvvalsts laikā, pirms Ulmaņa apvērsuma.

pirmdiena, 2023. gada 9. janvāris

Dīvaini

Kaut kāda dīvaina sajūta. Reiz, pirms pāris gadiem noteikti. Dzīvojot Ludzā pīkstēju par to, ka gribu atpakaļ uz Rīgu. Te kaut kur iepriekšējos rakstos zem iezīmes Ludza var ko sameklēt no šī cikla. Tagad ir skumjas un ilgas pēc Ludzas. 

Esmu dzīves garumā daudz kur mētājusies pa Latviju dzīvojot laiku pa laikam, bet neviena pilsēta bez Rīgas nav bijusi tik pieaugusi pie sirds. Vienmēr Rīga ir bijusi stabila prioritāte. Bet tagad - smeldzīga vēlme atgriezties tajā nelielajā Latgales pilsētā....

Esmu pateicīga tai mazajai pilsētai par to, ka pozitīvā nozīmē apgrieza kājām gaisā manu stereotipu par Ludzu kā pasaules malu un latgaļiem kā nehalo tautu, kura nodzērusies un vispār nekāda. Viss tas, ko iepriekš par Ludzu labu esmu rakstījusi šeit - ir un paliek spēkā. Un Rīga ar savu vāji slēpto augstprātību  kaut kur "piegriezusies".

Un  dīvaini - esmu dzimusi rīdziniece, rīdziniece ceturtajā paaudzē noteikti (varbūt pat senākā, nav sanācis parakties dziļāk dzimtas vēsturē, bet viens no manu senču atzariem kļuva Rīgai piederīgs tālā XIX gadsimta beigu posmā). Esmu rīdziniece, bet Ludza jau kādu laiku smeldz kā zaudētas mājas, zaudēta ligzda... Kaut kā esmu sajutusies piederīga Ludzai, Latgalei...

sestdiena, 2023. gada 7. janvāris

Vēl "jēga kur?"

Laikam atkal kur atkārtošos, neesmu pārliecināta, vai par šo neesmu kad agrāk jau rakstījusi. Lai saprastu, laikam nāktos vēlreiz visu, visu, visu pārlasīt. Bet nu nekas, dubults jau neplīstot.

Labi, zaglēns paņem "to, kas pieder tev", tu turpini rosīties un atkal sarosi ko tādu, "kas pieder tev". Dzīve turpinās gan tev, gan zaglēnam. Tas, ka zaglēns sazogās, nav labi. Bet jebkura lieta ir atjaunojams resurss, kaut arī zagšana rada neērtību apzagtajam un nosodījumu zaglēnam. Nu, tomēr vairāk vai mazāk "dzīve turpinās" process abiem.

Kā nebūt abiem ar faktu kaut kā jāsadzīvo turpmākajā. Laikam jau izdodas kā nebūt sadzīvot laikam uz priekšu ejot. Daudz kas nebūs vairs "kā agrāk", bet kaut kā piezemēti, matēti kaut kā sabalansējas....

Bet apzināta slepkavošana? 

Krimiķus paskatot to slepkavnieku motivācija darbībai man liekas stipri pastulba. "Viņš man karjerai traucēja", "Nogalināju, lai neizpļāpā par maniem agrākajiem nedarbiem", "Es mīlu Anniņu, kura mīl Peksi. Nogalināšu Peksi, lai netraucē iegūt Anniņas mīlestību" un vēl kaut kas no šī cikla. Tiešām - jēga kur? Nav "zvanīts", ka tā karjera pavirzīsies uz augšu, ja "novāksi" konkurentu, agrākie nedarbi agri vai vēlu tāpat "uzpeldēs", un kāpēc domā, ka Anniņa tiešām iemīlēs to nogalinātāju? Un, ja tiesībsargi pārskatāmā laika periodā nodarījumu atklās, tad to motivāciju var izmest miskastē, jo karjerai noteikti pārvilkts trekns krusts, agrākais slēptais nedarbs kļūst zināms daudz plašākam cilvēku lokam, nekā tad, ja tas netiktu īpaši maskēts, un Anniņa nu noteikti neiemīlēs Pekša slepkavu.

piektdiena, 2023. gada 6. janvāris

I. Jefremovs: Atēnu Taīda

 Vēsturisks romāns. Tulkojumā latviešu valodā iznācis 1986.gadā. 493.lpp.

Pirmo reizi to lasīju apmēram tajā pašā gadā, kad iegādājos 1986.gada tāla rudens pusē. Pēc tam kaut kā nozaudēju šo izdevumu. Jau 90-to gadu vidū krāmu tirgū Latgalīte, Rīgā izdevās "noķert" šo grāmatu oriģinālvalodā. Lasīšana krievu valodā apstiprināja baumas, ka Jefremovam ir "smaga" valoda. Arī šis izdevums laika gaitā "paklīda" nezināmās tālēs.

Relatīvi nesen izdevās atkal iegūt sev izdevumu latviešu valodā. Tulkotājs centies pārnest latviešu valodā Jefremova izteiksmes stilu, līdz ar to arī latviski lasās pasmagi.

Pie viena - uzreiz brīdinu: zemāk rakstītais būs tapis grāmatas lasīšanas procesā, tāpēc - teiktais kā piesitieni izlasītajam "laikam un telpai".

Kā jau teicu, romāns ir vēsturisks. Tajā vēstīts par laiku Grieķijā sākot no īsi pirms Maķedonijas Aleksandra iekarošanas gaitām, pēc aptver Maķedonijas Aleksandra slavas gadus. Vēstījums - Atēnu hetēras gaitas ilgākā laika posmā, viņas praktiski piespiedu ceļojums pa nelielu Vidusjūras reģiona daļu.

Nedaudz piedomāt liek autora Grieķijas, Ēģiptes, citu šī reģiona valstu dabas apraksti. Neņemos spriest, vai autors ir ceļojis pa šo reģionu, ka spēj tik smalki zināt turienes dabu. Kaut kā aizdomīgi liekas tas viss pie viena ņemot vērā to apstākli, ka autors - padomju rakstnieks, kurš dzīvojis kaut kur pēckara laika PSRS (domāts relatīvi samērā neilgi pēc Otrā pasaules kara). Un diezin vai viņam bija reāla iespēja pabraukāt ekskursijā kaut vai pa šo reģionu. Tāpat - neņemos spriest, cik ticami ir tie vēstures fakti, kurus viņš ņēmis par pamatu savam romānam. Būs "jāparok dziļāk".

To pašu apmēram var teikt par lietotajiem grieķu izcelsmes vārdiem, apzīmējumiem. Radusies vēlme "rakt dziļāk" autora biogrāfijā, lai saprastu - kādā mērā viņš zinājis grieķu valodu, un vēsturē, agrākos laikos, lietotos vietu, lietu, notikumu apzīmējumus.

Lasās lēni un ne tikai tāpēc, ka smalka druka un pasmaga valoda, par kuru jau izteicos iepriekš, bet arī tāpēc, ka. Tāpēc, ka ne pārāk pārliecina. Visas grāmatas varones sarunas ar satiktiem cilvēkiem liekas ļoti didaktiskas, lietu, vietu, notikumu izklāsts reizēm nu ļoti pamācošs un pretendē uz "tā ir pareizi". Velk uz mācību līdzekli par Grieķijas vēsturi, bet kaut kur aizbrauc auzās.

To tautu, kuras sevi iedomājas pārākas par citām, nosodījuma piesitiens. Konkrēti nav nosauktas iedomīgās tautas, bet katrs jau var pats piedomāt.

Vispār, vēl neesmu pat pusē tikusi grāmatu lasot. Palēnām klidzinos, jo esmu apņēmusies varonīgi izlasīt līdz baigām. Lasu ar palieliem lasīšanas laika pārtraukumiem. Jo tiešām traucē "smagā" teikumu konstrukcija, vietām izteiktais didaktiskums, ne pārāk ticamība  varones emociju izpausmēm... Vispār, varētu daudz ko sarakstīt par to, kas "bremzē" lasīšanas procesu.

Nopublicēšu tagad, negaidot to mirkli, kad "Uffff, nu tad beidzot tiku līdz pēdējam romāna vārdam!". Ja nu kas sakāms uzradīsies, rakstīšu komentārā. Un - ja nu kāds ir veiksmīgi ticis galā ar šo grāmatu, būtu interesanti uzzināt viedokli.

trešdiena, 2023. gada 4. janvāris

Laikam atkal par to pašu

Tiešām laikam jau par to pašu, atkārtošanās. Par karu un karavīriem. Par šo tēmu esmu pukstējusi daudz un dikti. Tēma savā ziņā joprojām mieru nedod, laikam meinstrīmā būšu iekāpusi pēdējā nepilna gada notikumu rezultātā. Un pie viena - relatīvi nesen pavīdēja politiķu doma par obligātās karaklausības atjaunošanu.

Es joprojām esmu pret karaklausības obligātumu. Pie kam situācijā, kurā valstī nenotiek nekāda karadarbība, citas valsts ierosināta.

Tomēr - savā ziņā 03.04.2022. rakstā jau pozitīvi izteicos par Šveices armiju, dodot apraksta linkus par valsti un tās armiju. Drusku plašāk par viedokli, kāpēc Šveices armijas variants ir uz doto brīdi optimālākais variants.

Šāda tipa armija ir ekstremālā gadījumā mobilāka par to, kura no kazarmām "kasās laukā" uz nozīmējuma punktu. Šveiciešu karavīri zina, kur un kā jāierodas viņa dienesta vietā un ko tur, ierodoties, jādara. Viņi, ierodoties, uzreiz sāk savu pienākumu pildīšanu neatkarīgi no tā, vai kaimiņš ierodas uzreiz kopā ar viņu, vai pēc piecām sekundēm. Viņiem cīnīties par savu zemi, ģimeni, biznesu un ko nu tur vēl ir daudz lielāka motivācija nekā "labo, kreiso" biorobotam. Jā, tāds, varbūt no kāpostlauka atskrējis zaldātiņš domās par savu pamesto lauku un ražu tajā, bet viņš arī pildīs sava komandiera pavēles un rīkosies. Jo - aiz muguras ir kāpostlauks un kāpostiņi tajā, varbūt kāds zaķēns vēl zem kāpostlapas paslēpies no bumbu dārdoņas. Ir par ko cīnīties.

Jā, Šveices armijā ir arī aktīvā dienesta kadru virsnieki. Bet tie jau ir laikam dzīvo savos dzīvo savus dzīvokļos. Un laikam jau pilda ikdienas loģistiku - ieroču noliktavu sakārtošanu, pārkārtošanu; kazarmu komunālo uzturēšanu; vispār resursu sadali, pārdali kaut to pašu mācību nodrošināšanai; vispār - visu ko no tā cikla. Reālas armijai nepieciešamas darbības.

Un nu nepavada tie šveiciešu zaldātiņi n-gadus kazarmās, tik relatīvi nelielu laika sprīdi gadā. Patrenējas, apgūst varbūt jaunu tehniku. Un pa mājām. Zemi art un tempļus celt. Līdz nākamajam laika sprīdim jauna apguvei. Tāpat kā mūsu zemessardze.Arī tai ir lielāka motivācija karot par zemi, ģimeni un visu citu pārējo...

Cilvēks, kurš dienestu armijā uztver kā darbu un par to saņem algu? Nu, ja tas notiek tā, kā Šveices armijā, tad ir kāds motivācija, bet citādi? 

Citādi - algotnis ir algotnis. Kalpo tam, kurš maksā. Un kur garantija, ka tas manis noalgotais karakalps nepavērš ieroci pret mani palīdzot manam ienaidniekam tikai tāpēc, ka tas ienaidnieks piesolījis lielāku atalgojumu? Ja tas ir algotnis, kurš bez karošanas citu darbu nemāk. Starp karadarbībām "sēžot un algotāja kakla pie visa gatava"? 

Vēl par karaklausības obligātumu. Manā jaunībā bija populārs teiciens: "Ej dienēt, armija par vīrieti tevi padarīs". Īpaši krievvalodīgās ģimenēs. Un, zinot, ka daudzi mani vienaudži centās atrast iespējas izvairīties no iesaukuma. Vienmēr šiem krievvalodīgajiem, kuri par varīti atbalstīja dienestu armijā ar to frāzi, ir gribējies pajautāt: "Un tētis kur?" Puiku par vīrieti vispirms un galvenokārt jau audzina tēvs ar savu piemēru. Šerpi būs teikts, bet - tēvs ir lupata, ja armijai no viņa dēla vīrieti jāizaudzina.

Es nevienā mirklī neapgalvoju, ka vīrietim nav jāmāk aizstāvēt savu zemi. Ir jāmāk, un vēlams - organizēti, lai sasniegtu vēlamo rezultātu aizdzenot iebrucēju. Bet nedrīkst visu dzīvi pakārtot tikai un vienīgi karam. Tad ziepes vien sanāks. 

Ir jāmāk ar ieroci apieties, bet jāmāk arī "zemi art un tempļus celt". Tad būs motivācija to aparto zemi un uzcelto templi aizstāvēt.

Uz austrumu kaimiņu skatoties - tur ir nožēlojami. Nu nemāk viņi īsti zemi art, tempļus celt, pēdējā laikā pat karot ne īsti māk. 

Vispār, ja tā padomā, jebkurš kara uzsācējs vispirms ir gatavs iznīcināt jau savu tautu. Neatkarīgi no uzsāktā kara rezultāta. Jo - jebkura karadarbība starp valstīm sākas uz robežas. Nu neizritinās robežsargi katram, kurš vien sagrib bez atļaujas ienākt valstī, ziediem noklātu sarkano paklāju un ar fanfaru skaņām nepavadīs līdz galvaspilsētai. Priekš tam viņi ir "durvju sargi", lai "dotu pa tauri" katram, kurš bez atļaujas laužas pa "durvīm" iekšā. Ar centrālo vadību "pa ceļam" sazināsies, bet vispirms - iebrucējs dabūs izjust sargu pretestību. Un šīs pretestības rezultāts - neizbēgami cilvēciskie iebrucēju letālie upuri. Un uzbrucējs, dodot pavēli uzbrukt, zina šo faktu. Savus cilvēkus zināmā mērā "norakstījis zaudējumos" kā nevajadzīgus jau pirmreizējā uzstādījumā. 

Tā, padaudz sanācis. Ceru, ka sakarīgi. Tik viedoklis bez pretenzijām.

pirmdiena, 2023. gada 2. janvāris

Nezinu, tik mans skatījums. Nesodiet bargi

Tiešām - nu nesodiet bargi, un arī tādēļ, ka ar ko nopietnāku gadu iesāku...

Vispirms par streikiem iedomājoties. Iepriekš šai tēmai jau biju reizes divas vismaz pieskārusies sakarībā ar skolotāju streiku. 16.09.2022. un  21.09.2022. Tad tiešām izplūdu galvenokārt par izglītību sniedzošajiem nedaudz, pavisam nedaudz pieskaroties arī citām profesijām, to atalgojumu.

Godīgi sakot, to ko tagad mēģināšu izteikt, laikam jau esmu kādos iepriekšējos rakstos paudusi kā papildinājumu pamatdomai. Var jau būt, tagad mēģināšu atsevišķā variantā.

Sākšu laikam jau ar to, ka jebkura iestāde, neatkarīgi no tā, vai valsts sektors, vai privātais, ir budžeta iestāde. Jebkurš plāno savu naudiņas tērējumu laika periodam uz priekšu. Obligātie ikmēneša maksājumi, ieguldījumi attīstībai, naudiņa ekstrēmam gadījumam, peļņas faktors.... Un šāda plānošana vienmēr sākas ar paša maku, vajadzībām. Un tā tālāk augšupejošā eskalācijā. Un tikai normāli.

Tagad laikam tomēr pēc būtības.

Atmiņā nedaudz pārcilājot zināmos faktus nedaudz pāri par 100 gadu retrospekcijā uz pagātnes pusi. Vismaz apmēram tuvākās "telpas" reģionu, par kuru reiz izteikti mācīts mazāk pievēršoties ārzemju notikumiem. Runa ir par visādiem streikiem, piketiem un tamlīdzīgām būšanām. Pieļauju, ka šādi pasākumi ir visai populāri visā pasaulē.

Šādi pasākumi periodiski tiek sarīkoti tādēļ, lai pasākuma pamatdomai tiktu pievērsta uzmanība un atrastos kaut kāds risinājums uzstādītajai problēmai. It kā jau skaisti, varētu pat būt apsveicami. Tomēr manai šādu pasākumu uztverei ļoti seeeen iestājies "Nu, parunāsiet mītiņā, piketā, pabļaustīsieties; pastreikosiet neejot uz darbu (pie viena sev papildus brīvdienas uzrīkosiet). Un tālāk? Ir pārliecība, ka no tā visa kaut kas reāli mainīsies?'

No mana skatu punkta - katrs, kurš/kuri organizē kādu no šādiem pasākumiem, vispirms, zemapziņā noteikti, kaut arī "piesedzas" ar skaistiem vārdiem un saukļiem, vadās no "ir nelabi, bet Es/Mēs zinām, kā vajag". Man šādiem "zinu, zinu" vienmēr gribas pajautāt:

Ja zini, ko vajag, jauki. Bet vai zini, kā šo "vajag" sasniegt? Ja gribi mainīt lietu ritumu valstī, vai tiešām zini, kā tas mainīšanas mehānisms vadāms? Esošā naudiņa un citi resursi valstī kādi un cik? Ja pietrūkst, kur ņemt? Vai ir skaidrs plāns par to, kā rīkoties? Un domubiedru, līdzdarītāju komanda arī jau nokomplektēta? Un vispār - vai ir pārliecība, ka visi, visi, visi atbalstīs šo rīcības plānu?

Ja ir skaidrs rīcības modelis mirklim, kad iestāsies "Ehei, sanāca tikt tai galvenajā krēslā!", tad uz priekšu ar mūziku. Ja nē, nu tad nu lūdzu pie ratiem pieturies. Reiz jau praktiski bardaks iestājās apmēram pirms 100 gadiem Krievzemes ārēs, vēl tagad muļļājas un bakstās bezjēgā un ne tur, tik plēst kreklus uz krūtīm "Es tas esmu, mīliet un cieniet mani!" māk bez seguma.

Jo - pat televīzijas pulti bakstīt pareizi jāmāk, lai kaut tos pašus seriālus skatītos uz riņķi.

Neredzu, nu neredzu es kādu jēgu streikiem jebkurā nozarē. Piedodiet, bet tā nu tas ir. Un man vienalga, kam par iemeslu saorganizēts streiks. Darba alga, darba apstākļi vai kas cits.

Parakstot darba līgumu mēs piekrītam piedāvātajai darba samaksai un darba apstākļiem. Jo ir arī darba devēja esošie apstākļi viņa rīcībā esošo resursu veidā. Un, vadoties no esošo līdzekļu apmēra, darba devējs plāno resursu sadali. Un kāda starpība - valsts uzņēmums vai privāts. Saviņķelēti sanācis, bet ceru, ka sapratīsiet. Jo - ir saplānots resursu izlietojums konkrētam laika periodam uz priekšu, un - ja kāds/kādi sagrib kaut to algas pielikumu sākot kaut ar Ziemassvētkiem, nu, lai prasību apmierinātu, tas resurss kaut kam citam ir jāatrauj. 

Protams, es šo domu jau kaut kur iepriekš esmu apskatījusi. Dubults laikam neplīstot.

Un pie viena - kur problēma atrast citu darbu un citur, ja esošais kādu iemeslu dēļ pārstājis apmierināt? Neviens jau nav pielīmēts esošai darba vietai. Kāda jēga streikot, sēdēt mājās par savu "ne darbu" nesaņemot nekādu kompensāciju? Es pilnīgi saprotu, ja darba devējs "Peksi, parakstīji darba līgumu, pieriti manam piedāvājumam. Tagad pārdomāji, pārstāji strādāt, citus vēl kūdi - nu, ej, ka tu krusteniski. Negribi strādāt, cits tavā vietā atnāks". 

Ja no kāda uzņēmuma masveidā aiziet darbinieki, darba devējs noteikti sarosīsies, ko izdomās tādu, lai cilvēki atkal grib pie viņa strādāt. Kaut nedaudz palielinās algas, vai kā uzlabos darba apstākļus.

Un, cik nu novērojusi esmu, mūsu tautiešiem  nu ļoti patīk visur un vienmēr lamāt par kaut ko valdību. Iemeslu vienmēr atradīs, pat Mēness fāzes. ka tik lamāt. Bet principā - tik dzīvu organismu, kurš rosās visādi ar visādiem iznākumiem var slavēt un pelt. Stipri liekas, ka visā pasaulē demokrātiskās sabiedrībās valdību gan slavē, gan peļ vienlaicīgi. Laikam jau dzīves norma, lai būtu kāds process uz priekšu virzīts. Ziepes sākas, kad par valdību nu neko, absolūti neko sliktu nesaka, tik akli paklausa valdības deklarācijām. Piemērs nav tālu jāmeklē. Netālu austrumos ļoti ilustratīvs piemērs.