Tāds kā pārdomu mirklis. Tā, virspusīgi

Tagad notiek šūmēšanās ap un par to, ka ASV arestēja Venecuēlas prezidentu. Laikam zināmā mērā dalās vairākās vērtējuma grupās. Virmo kaut kāds salīdzinājums vai kas nu tur vēl virzienā uz Krieviju.

Man tik tā, iesmaidot par Krievijas "specoperāciju" vairāk nekā trīs gadu garumā. Specoperācija bija Otrā pasaules kara laikā, kad vācieši izzaga Musolini no apcietinājuma. Specoperācija bija tagad, pirms dažām dienām, kad Štati to Venecuēlas prezidentu savaņģoja. Pie kam, ja pareizi uztvēru informāciju, kādu trīs stundu laikā tas process norisinājās. Hm, un kur iesprūdis Krievijas "Kijevu trīs dienās"? Cik to trīs dienu ir pagājis kopš Krievija iegāja Ukrainā?

Filozofijas uzplūds

 Atkal ka laikam ka noteikti "apmuļļātas" lietas runāšu. Bet, laikam ka sanāks koncentrētāk.

1. Par reliģiju esmu daudz un dikti visādos rakursos runājusi. Noteikti atradīsiet ar Iezīmi Reliģija tos manus izplūdus. Tik piemetinu, ka ticība kaut kam, arī Dievam, ir katra paša izvēle. Un katra paša izvēle ir tas, pie kādiem argumentiem ticēs, un pie kādiem argumentiem neticēs. Protams, mazam bērnam var iemācīt domu par Dievu un vēl daudz ko citu, pat rituālus ar Dievu saistītos. Bet te atkal ir bet. Kad bērns mācās, viņam ir daudz visādu Kāpēc, uz kuriem vajag argumentētas atbildes, lai viņš nonāktu pie kaut kāda sava secinājuma. Un dzīves laikā tajā pat laikā norisinās vērtību, ticēšanas kritēriju pārvērtēšana, izvērtēšana; vispār esošās informācijas sijāšana dažādu iemeslu rezultātā. Un tad sanāk daudz ko mainīt (vai nemainīt - viss atkarīgs no tā "sieta" darbības rezultātiem).

Nogalināt?

Un gan jau ka atkal būšu neērta. Runāšu par to, kā šo vārdu uztveru. Par pašu nogalināšanas procesu, nevis par to, kāpēc radusies situācija, kurā ir radusies neizbēgamās nogalināšanas nepieciešamība.

Vispirms tezaurs.lv šo vārdu man izskaidroja. Vēl piemeklējās aforismi par šī vārda tēmu. Vikipēdija izdala slepkavību atsevišķā kategorijā.

Nē, nerunāšu par Vikipēdijas atsevišķajā kategorijā izdalīto. Runāšu par nogalināšanu kā tādu, nevis par daudzajām variācijām par nogalināšanas motivāciju. No motivāciju dažādības jau nemainās nogalināšanas fakts kā tāds.

Un arvien biežāk aizdomājos par to, kas būs pēc Krievijas - Ukrainas kara beigām. Ne jau par to, ka karadarbība beigusies ar kādas puses uzvaru un abām valstīm jāpārkārtojas nekara apstākļiem un nekara ekonomikai. Par to, kā karadarbība noteikti izmaina karadarbībā iesaistītos cilvēkus. 

Skats uz notiekošo

Vispirms par to, ko mani lasītāji "uzrakuši" manos vecos ierakstos. Par vienu - praktiski 12 gadus vecu ierakstu. Runa ir par rakstu Latviešu valoda, kurš tapis 2011.gada 19.maijā. Pārlasīju, raksts emocionāls ar manām tābrīža emocijām. Lasīju un domāju - vai kas daudz mainījies pa šiem apmēram 12 gadiem? Un jautājums ne par valodas praktisko pielietojumu. Cik un ko mūsu jaunā paaudze zina par mūsu vēsturi? Vai zina vairāk par tiem sveštautiešiem, kuri pamatojoties uz viņu iegūtām vēstures zināšanām un valodas zināšanām kārto naturalizācijas eksāmenu? Tik jautājums, kurš laikam paliks bez atbildes kaut vai tāpēc, ka - cik liela ir reālā iespēja pārbaudīt Katra jaunuļa zināšanu līmeni?

Drusku par pagājību. Vismaz manā lokā dikti iesmaidījām par zem dažādiem virsrakstiem pabāzto marksisma-ļeņinisma mācību. Dēvējām to par sava laika moderno ticības mācību. Vadoties no tā, ka Bībeles, reliģijas mācību aizvietoja ar komunisma mācību pat īsti nepapūloties paskaidrot to, kāpēc mācība par šķiru cīņu ir labāka par mīlestības mācību. Es runāju par mācības būtību, nevis par to, ko piesedzoties ar mācību sastrādājuši abu mācību fanātiķi, bet par mācības pamatpostulātiem. Un atkal - tas mirklis, kurā jāņem rokā kaut arkls, lai aizstāvētu savu kaktiņu, savu stūrīti zemes, ir kas cits; tas ir "nepārvarāmās varas" izraisīts ekstrīms. Pa manam, kas pozitīvs uz priekšu notiek, ja tās šķiras atrod sadarbības punktus, ar kuru starpniecību kas pozitīvs rodas. Toties cīņa ir haoss un bremze. Labi, tas nu tā, domājiet paši.

Nu, tā....

Zinu, ka esmu savos vāvuļojumos ārā lecoša no vispārīgā un reižu reizēm paatkārtojos kādā tēmā pa kādam sīkumam varbūt.

Par armijas būšanām. Šo tēmu esmu tiešām te daudz un dikti visādos locījumos apskatījusi. Laikam tomēr neesmu ko līdz galam izvāvuļojusi. Pa manam, armijas jēdziens un struktūra kā tāda ļoti dikti zaudē savu pielietojuma aktualitāti. Tās pielietojums pasaules mērogā strauji samazinās virzienā uz nulli. Nē, nesaku ka tuvākā pārskatāmā periodā tā "atmirs pati no sevis". Kamēr pastāv Mordora savā neprognozējamā ļaunumā, armijas kā tādas pastāvēšana ir neizbēgama. Un šai ziņā, kaut vienā mazā stūrītī, tā Mordora kavē attīstību.

Īsi, p.s. variantā - bizness un nauda pakāpeniski, bet mērķtiecīgi daudzus jautājumus atrisina ātrāk un efektīvāk par bruņotu konfliktu.

Rakājoties neta āru informācijā, neesmu atradusi informāciju par to, ka kur nebūt armijas esamība būtu efektīvāk sakārtota nekā Šveicē. Un arī Zemessardzes struktūras ārpus trim Baltijas valstīm - neatminos. Ja kādam ir plašāka informācija, priecāšos, ja padalīsieties.

Sievietes kaujaslaukā

Es šajā gadījumā par sievietēm-karavīrēm. 

Domāju, kungi man piekritīs - nu nav kaujaslauks vieta sievietei. Nē, nesaku, ka sieviete nevar pacelt zobenu. Bet gan jau ka tikai tajā gadījumā, kad izvēle necelt to zobenu rada ko nejaukāku par zobena pacelšanu. Piemēram? Piemēram, pamēģiniet mātes klātbūtnē apdraudēt viņas bērnu. Pamēģināt jau var, bet neiesaku.

Visos laikos karadarbība ir bijusi vīriešu kolektīvais pasākums. Ir bijušas, joprojām ir situācijas, kad vīrieši ir ilglaicīgi prom no mājām, no daudzām dabiskām dzīves norisēm, no kurām sekss elementārais kā fizioloģisks pasākums starp vīrieti un sievieti izpaliek. Labi, kaujas darbības laikā ir kaušanās. Bet kauju starplaikos? Hormoni ir un paliek hormoni it īpaši, ja karavīru pamatmasa - jauni cilvēki, kuriem hormonu darbība šajā jautājumā ir daudz aktīvāka nekā cilvēkam vecumā aiz pusgadsimta. Un mani nu nebūt nepārsteidz nostāsti par to, ka kaut kur atpūtā dislocēto vienību karavīri "meitās uz ciemu piestaigājuši". Daba ir daba, ar ideju dabu neuzveiksi.

Par sievietēm Krievjas impērijas armijas sastāvā 19.gadsimtā kaut ko manīju YouTube kādā klipiņā. Lai ko konkrētu še ielinkotu, bikuci jāpameklējas. Neliels slinkums. Bet atceros noteikti, ka tie bija reizīgi gadījumi, no normas izlecoši un piedevām - iz muižniecības slāņa sievietes bija. Un muižniecības slānim Krievijas armijā bija diezgan daudz visādu privilēģiju. Nesākšu tās "ķidāt", var tālu no tēmas aiziet.

Nepagrieziens

Šis ir tas gadījums, kad atkal neesmu ērta un īsti neierakstos vispārīgajā pagriezienā.

Šoreiz man ir tikai bariņš nelielu jautājumu.

Vai kāds ar 100% garantiju un ticamību var apgalvot, ka viss šis pasākums Ukrainā no Krievijas puses nav tikai un vienīgi "noliktavas tīrīšana"? Tīrīšana, kurā cilvēkus, abās kaujas pusēs kritušos, ir ciniski norakstījuši uz "attaisnotiem izdevumiem"? 

Vai kāds droši, par visiem 100 un vairāk procentiem, var paust, ka viss šis "pasākums" nav prelūdija kam lielākam un baisākam? Krievijas izraisītam?

Glābiņš un garantija - Krievijas jā juridiskas, teritoriālas vienības izbeigšanās? No "ārpuses" ko izdarīt - tas laikam būtu bezcerīgs pasākums; Krievijai būtu "jāuzsprāgst" no iekšienes, lai būtu rezultāts ar garantiju. Bet manis teiktais - tikai vēlamā izteiksme.

Un šie ir tikai jautājumi...

Tikai Viedoklis, nekas vairāk.

Zinu, ka zināmā mērā atkārtošos, šo esmu kādos pavedienos jau iepriekš aprunājusi. Laikam nevaru rimties, kamēr nav izrunāts krustu šķērsu. Piedodiet.

Par politiku, politiķiem, varu. 

Būt par politiķi, varā esošo ir tāda pat profesija kā arājs, kalējs, ofisa darbinieks. Tik atbildības līmenis ir cits. Un nav ko pukstēt, ka varā esošajiem ir varbūt lielāka alga nekā konfekšu ietinējam pie konveijera. Algu maksā ne tikai par pienākumu izpildi bet arī par atbildības līmeni. Un tādās proporcijās, cik nu tas budžets atļauj.

Politikai, varai ir savi spēles noteikumi un sava "virtuve", kura nu noteikti ir savādāka, nekā tās pašas konfekšu fabrikas "virtuve". Un ir sveicami, ja katrs strādā tajā profesijā, kuru izvēlējies. Tas, ka pie mums uz deputātu krēsliem "cierē" cilvēki bez iepriekšējām zināšanām par darba pienākumiem un atbildību, ir smags atavisms no padomju laikiem. Pasaules vēsturē pēdējo 100 gadu laikā vismaz es zinu tikai trīs gadījumus, kad ļoti atbildīgā krēslā iesēdās pēc būtības ļoti tālu profesionālā un citādā ziņā tālu 'stāvošs" cilvēks. ASV - Reigans un Švarcnēgers (Kaut kā sīki neatceros viņu personisko pienesumu valsts darbībā, katrā ziņā tos periodus atceros kā rāmi līganus savā ziņā, neitrālus. Ja kas, palabojiet.). Un Zeļenskis Ukrainā. Jauns cilvēks, vecumā drusku virs 40 gadiem. Šis vecums ļoti atbildīga amata ieņemšanai tiešām ir.... nu, jauns cilvēks. Kā Zeļernskim Ukrainā klājas, nu to mēs visi zinām, neatkārtošos.

Laikam atkal par to pašu

Tiešām laikam jau par to pašu, atkārtošanās. Par karu un karavīriem. Par šo tēmu esmu pukstējusi daudz un dikti. Tēma savā ziņā joprojām mieru nedod, laikam meinstrīmā būšu iekāpusi pēdējā nepilna gada notikumu rezultātā. Un pie viena - relatīvi nesen pavīdēja politiķu doma par obligātās karaklausības atjaunošanu.

Es joprojām esmu pret karaklausības obligātumu. Pie kam situācijā, kurā valstī nenotiek nekāda karadarbība, citas valsts ierosināta.

Tomēr - savā ziņā 03.04.2022. rakstā jau pozitīvi izteicos par Šveices armiju, dodot apraksta linkus par valsti un tās armiju. Drusku plašāk par viedokli, kāpēc Šveices armijas variants ir uz doto brīdi optimālākais variants.

Šāda tipa armija ir ekstremālā gadījumā mobilāka par to, kura no kazarmām "kasās laukā" uz nozīmējuma punktu. Šveiciešu karavīri zina, kur un kā jāierodas viņa dienesta vietā un ko tur, ierodoties, jādara. Viņi, ierodoties, uzreiz sāk savu pienākumu pildīšanu neatkarīgi no tā, vai kaimiņš ierodas uzreiz kopā ar viņu, vai pēc piecām sekundēm. Viņiem cīnīties par savu zemi, ģimeni, biznesu un ko nu tur vēl ir daudz lielāka motivācija nekā "labo, kreiso" biorobotam. Jā, tāds, varbūt no kāpostlauka atskrējis zaldātiņš domās par savu pamesto lauku un ražu tajā, bet viņš arī pildīs sava komandiera pavēles un rīkosies. Jo - aiz muguras ir kāpostlauks un kāpostiņi tajā, varbūt kāds zaķēns vēl zem kāpostlapas paslēpies no bumbu dārdoņas. Ir par ko cīnīties.

Jā, Šveices armijā ir arī aktīvā dienesta kadru virsnieki. Bet tie jau ir laikam dzīvo savos dzīvo savus dzīvokļos. Un laikam jau pilda ikdienas loģistiku - ieroču noliktavu sakārtošanu, pārkārtošanu; kazarmu komunālo uzturēšanu; vispār resursu sadali, pārdali kaut to pašu mācību nodrošināšanai; vispār - visu ko no tā cikla. Reālas armijai nepieciešamas darbības.

Un nu nepavada tie šveiciešu zaldātiņi n-gadus kazarmās, tik relatīvi nelielu laika sprīdi gadā. Patrenējas, apgūst varbūt jaunu tehniku. Un pa mājām. Zemi art un tempļus celt. Līdz nākamajam laika sprīdim jauna apguvei. Tāpat kā mūsu zemessardze.Arī tai ir lielāka motivācija karot par zemi, ģimeni un visu citu pārējo...

Cilvēks, kurš dienestu armijā uztver kā darbu un par to saņem algu? Nu, ja tas notiek tā, kā Šveices armijā, tad ir kāds motivācija, bet citādi? 

Citādi - algotnis ir algotnis. Kalpo tam, kurš maksā. Un kur garantija, ka tas manis noalgotais karakalps nepavērš ieroci pret mani palīdzot manam ienaidniekam tikai tāpēc, ka tas ienaidnieks piesolījis lielāku atalgojumu? Ja tas ir algotnis, kurš bez karošanas citu darbu nemāk. Starp karadarbībām "sēžot un algotāja kakla pie visa gatava"? 

Vēl par karaklausības obligātumu. Manā jaunībā bija populārs teiciens: "Ej dienēt, armija par vīrieti tevi padarīs". Īpaši krievvalodīgās ģimenēs. Un, zinot, ka daudzi mani vienaudži centās atrast iespējas izvairīties no iesaukuma. Vienmēr šiem krievvalodīgajiem, kuri par varīti atbalstīja dienestu armijā ar to frāzi, ir gribējies pajautāt: "Un tētis kur?" Puiku par vīrieti vispirms un galvenokārt jau audzina tēvs ar savu piemēru. Šerpi būs teikts, bet - tēvs ir lupata, ja armijai no viņa dēla vīrieti jāizaudzina.

Es nevienā mirklī neapgalvoju, ka vīrietim nav jāmāk aizstāvēt savu zemi. Ir jāmāk, un vēlams - organizēti, lai sasniegtu vēlamo rezultātu aizdzenot iebrucēju. Bet nedrīkst visu dzīvi pakārtot tikai un vienīgi karam. Tad ziepes vien sanāks. 

Ir jāmāk ar ieroci apieties, bet jāmāk arī "zemi art un tempļus celt". Tad būs motivācija to aparto zemi un uzcelto templi aizstāvēt.

Uz austrumu kaimiņu skatoties - tur ir nožēlojami. Nu nemāk viņi īsti zemi art, tempļus celt, pēdējā laikā pat karot ne īsti māk. 

Vispār, ja tā padomā, jebkurš kara uzsācējs vispirms ir gatavs iznīcināt jau savu tautu. Neatkarīgi no uzsāktā kara rezultāta. Jo - jebkura karadarbība starp valstīm sākas uz robežas. Nu neizritinās robežsargi katram, kurš vien sagrib bez atļaujas ienākt valstī, ziediem noklātu sarkano paklāju un ar fanfaru skaņām nepavadīs līdz galvaspilsētai. Priekš tam viņi ir "durvju sargi", lai "dotu pa tauri" katram, kurš bez atļaujas laužas pa "durvīm" iekšā. Ar centrālo vadību "pa ceļam" sazināsies, bet vispirms - iebrucējs dabūs izjust sargu pretestību. Un šīs pretestības rezultāts - neizbēgami cilvēciskie iebrucēju letālie upuri. Un uzbrucējs, dodot pavēli uzbrukt, zina šo faktu. Savus cilvēkus zināmā mērā "norakstījis zaudējumos" kā nevajadzīgus jau pirmreizējā uzstādījumā. 

Tā, padaudz sanācis. Ceru, ka sakarīgi. Tik viedoklis bez pretenzijām.

Tik mans viedoklis bez pretenzijas uz Lidojumu.

Tiešām, tik mans, subjektīvs, Domas lidojums. Nedaudz zemāk paustai domai pieskāros relatīvi nesen, šī gada 14.oktobrī. Bet tiešām, pieskāros tikai mazuliet, ar dažām frāzēm. Tas, ko gribu ar šobrīd pavēstīt, jau varētu tikt traktēts kā izvērsums. Un - šo var mierīgi uzskatīt kaut ko no cikla "Kas būtu, ja būtu". Viedoklis, domas, versijas par un ap.

1. Nebūtu pārsteigta, pat ar interesi gaidu - notiksies vai nē. Ja patreizējās Krievijas Federācijas aotonomās republikas, autonomie apgabali, mazākumtautību apdzīvotā vide diezgan strikti un nopietni proklamētu savu atdalīšanos no šīs federācijas, visai strikti sāktu uzstāties kā patstāvīgas valstiskas struktūras. Un to visu tik pat strikti akceptētu plašā pasaule ar britiem un Štatu valdību priekšgalā? Kādu dziesmu tad sāktu Maskavas Kremlis dziedāt?

2. Kaut kā - esat pamanījuši, ka visa pasaule jau laikam gadsimtiem ilgi cackājas ar Krieviju kā karstu kartupeli mutē? Varbūt pienācis laiks izspļaut? Papildus jau esošām sankcijām pamazām pārtraukt tās pašas diplomātiskās attiecības ar to valstisko veidojumu? Nu, kaut pamazam, sākot ar kaut nenozīmīgākajām valstīm, kurām ekonomiski izdevīgāk sadarboties ar daudz attīstītākām par KF valstīm?  Visām valstīm pakāpeniski atsaukt savus pilsoņus iz tā monstra?  

3. Diezgan tipiski cilvēku psiholoģijai laikam. Bet kaut kur noplakušas asās sajūtas Krievijas-Ukrainas kara sakarībā. Vismaz sevi esmu noķērusi pie tā, ka man tas negatīvais atgadījums aizvirzījies aizmugures plānos. Priekšplānā jau daudz kas cits, iz cikla "dzīve turpinās". Sāk jau reizēm apgrūtināt par karu pienākošā informācija. Var jau būt, ka esmu nepareiza, bet nevar laikam visu laiku dzīvot negatīvu emociju varā. Nogurdinoši sāk palikt.

4. Plusžetons iz manis tam/tiem, kuriem izdosies likvidēt KF kā valstisku veidojumu. Nē, nevienā mirklī neapgalvoju, ka Krievijas iedzīvotāji jālikvidē kā šķira. Vienkārši radziņi jāaplauž pašā saknē un vēl dziļāk. Pie viena - tos impēristus kaut vai sadzenot krievus veidojošo cilšu etniskajā teritorijā - pašreizējās KF Eiropas daļas apmēram viducī. Lai nu tur kārpās un "saved kārtībā pagalmu". 

Nu tā kaut kā viss. Nesodiet bargi, tik domas lidojums iz, kā jau sākumā teicu, cikla "Kā būtu ja būtu".

Tik ieteikums. Bet tas strādā, esmu pārbaudījusi. Un Vēsture kā tāda piedevām.

Jau 01.10.2022. ierakstā minēju dažus mūsu vēstures faktus, kurus diezin' vai tagadējiem jaunuļiem māca. Tajā rakstā minēju, ka tobrīd nesasparojos savai oponentei tos pieminēt. Pēcāk tomēr izdevās, kaut arī privātā sarunā. Pie viena pieminēju Samsona brigādi, kura partizāņoja Vidzemes pusē kopš 1943. gada PSRS labā. Ziniet, šoreiz nostrādāja, ar mani runājošā kundze "aizrijās" neatrodot argumentus.

Vēl tiem, kuri brēc par to, ka mums pēc 1944.gada kultūru atnesa, var droši pateikt to, ka Latvijas teritorijā visu kārtu cilvēki mācēja lasīt jau 19.gadsimta beigās. Atšķirībā no Krievijas teritorijas, kurā pēc pilsoņu kara tobrīdējā padomju vara zemākajiem iedzīvotāju slāņiem gandrīz vai piespiedu kārtā mācīja lasīt.

Tagad par citu un saistībā ar Vēstures zināšanu pašmājās.

To, ka "mētāju" še savus padomjlaika atmiņas, citus tā laika vēstures faktus - nu, tā ir un paliek manas dzīves, manu līdzcilvēku vēsture. Vēsture nemainās mainoties apkārtējās realitātes jaunumiem. Tikai papildinās mainoties laika plūdumam. Un ir pavisam nepieņemami mest no vēstures laukā faktus, ja tie kādam nepatīk. Kas paliks pāri no vēstures, ja katrs no tās metīs laukā to, kas pašam nepatīk? Jo cilvēki jau dažādi, katram sava nepatika pret kādu nebūt faktu. Un ko vērta tauta, kura atsakās no savas vēstures un maina to sekojot jebkurai vēja pūsmai? Fakta interpretējums ir pavisam kas cits. Interpretācija nemaina fakta esamību. 

Un pie viena jautājums - kas tad skolā tiek mācīts jaunuļiem par relatīvi nesenu pagātni? Par 90-to gadu notikumiem, kuri noveda pie Latvijas neatkarības atgūšanas jaunajos laikos? Tam visai nosacīti pieskaros savā 16.10.2022. ierakstā padaloties ar videoklipu. Reizēm sarunās sanāk dzirdēt paradoksu, ka mūsdienu skolu beigusī jaunatne labāk par mani, maniem vienaudžiem pārzina tos vēsturiskos notikumus, kuros es, mana paaudze ir aktīvi līdzdarbojusies, un mēģinot iestāstīt, ka mēs esam darījuši to, ko neesam darījuši. Nu, kaut kā tā. 

Mīļie mani vienaudži, nedaudz jaunākie - labi, izglītības programmas prasības mainās kā pārmaiņu vējš, bet ko jūs stāstāt saviem bērniem par laiku, kas bija pirms bērnu piedzimšanas? Personiskā dzīve, nodzīvotais laiks jau nav izglītības programma, to nemainīs nekādas prasības kā nodeva laikam.

Nu, pagaidām viss. Ja kas, tad komentāros vai kādā jaunākā ierakstā.

Krievijas - Ukrainas kara iespaidā

Laikam vairākas tēmas sanāks. Nezinu, kā aizies domas izklāsts. Un varbūt kādam domas liksies drusku nepareizas un neērtas, bet ceru, ka mani sapratīs un nesitīs krustā.

Vispirms par esošajiem notikumiem Krievijas - Ukrainas karā, drusku no savādāka rakursa.

Vai esat pamanījuši, ka visus šos karadarbības mēnešus ir izteikta tendence "Krievija melna un nekāda, Ukraina balta un pūkaina"? Tiesa, Krievija to visu iesāka ar savu "specoperāciju", Ukraina spiesta aizstāvēties. Zeļenskis aktīvi rosās, meklē atbalstu un palīdzību citās zemēs, Putins sēž kaktiņā un "mētā" ko pārgudru un pie viena negrib atzīt, ka viņa "specoperācija" ir reāls karš. Visā pasaulē to redz un saprot, tik Krievijā neredz un negrib saprast. Bet, nu miers ar to. "Apmuļļāta" tēma. Es šoreiz drusku par ko citu.

Nu ir stiprs propagandas spiediens tam, lai Krievija izskatītos tikai un vienīgi melnās krāsās, bet Ukraina - baltās. Visa cita informācija, kura kaut drusku atkāpjas no šīs nostādnes - fui un pē. Ātri tiek kaut kur nobīdīta tumšākā kaktiņa vistālākajā nostūrī.

Man vienkārši rada piesardzību tieši šāda jautājuma nostādne. Nu nevar būt, ka viena tauta ir absolūti pareiza un cita absolūti nepareiza. Tiesa, par Krievijas āru cilvēkiem, kuri dzīvo tālu no Pēterburgas, Maskavas Sibīrijas virzienā, jau padomjlaikos klīda leģendas kā par "šauro pierīšu" īpašniekiem, kuri mazāk domā un vairāk pārtiek ar saukļiem un truli bez ierunām klausa jebkurai idejai, pat visai apšaubāmai, kura tiek "nolaista no augšas".

Visai piesardzīgi uztveru informāciju. No cikla "Jūs tā sakāt, nezinu kā ir patiesībā". Bet nu miers ar to. Notiek, kas notiek, un kaut kad jau notikums beigsies un kļūs par dažādi traktētu vēsturi.

Tik doma šajā visā sakarībā.

Agresors ar savu darbību visiem parāda savu nevarību, vājumu. Nevarību, vājumu miesā, garā un kādās tur vēl lietās. Savu satvara trūkumu. Miesā, garā un kur nu vēl citur stiprie nekad neuzbruks. Ne vājākam, ne stiprākam. Ir citi problēmas risinājuma veidi. Agresija nevis atrisina problēmu, bet to padziļina tālu un dikti.

Vairāk velk uz jautājumiem, nevis kādu skaidrību

1.  Mēģināju YouTubē atrast kādus klipiņus arī par Latvijas vēstures skatījumiem paplašinātā griezumā ar faktiem, kuri "izrakti" kur netīšām arhīvos u.tml. Diemžēl uzdūros tikai uz oficiālās vēstures faktu paplašinājumiem. Ne pārāk interesanti, jo zināms. Nu cikla par to, ka nekā jauna. Tiesa, tomēr atradās viens klipiņš par notikumu, kuru laikam jau nezināju. Mājās par to runāts netika. 

Man laikam nepaveicās. Ceru, ka kāds varbūt zinās padalīties ar YouTubes (vismaz) sižetiņiem, kuros būtu kāds reāli plašāk nezināms Latvijas vēstures fakts. 

2. Šajā punktā laikam sanāks apgalvojums. 

Latvieši tomēr laikam ir viena dzīvelīga tauta. Kāpēc tāda doma? Mēs taču esam un būsim šeit, šajā pleķītī pie Baltijas jūras. Par spīti tam, ka ir nu ļoti lieli cilvēkresursu zudumi vēsturiskā griezumā. Vērtējiet paši, uzskaitīšu zināmos, pat oficiālos faktus:

    a. Kad Kurzemes-Zemgales hercogs ieguva savā valdījumā kolonijas Tobago salā un Gambijā, šīs teritorijas kolonizēt devās ne jau viens - divi hercogistes pavalstnieki. Turp devās daudzi, veselas dzimtas.

    b. Vēl cara laikos (ja nemaldos, 19.gadsimtā) uz Sibīriju apgūt jaunas zemes devās nu ļoti daudzi bezzemnieki. Vienkārši cariskā vara dalīja zemes pārbraucējiem. Un kuram gan bezzemniekam negribētos tikt pie sava zemes pleķīša?

    c. Abi pagājušā gadsimta pasaules kari aizveda trimdā nu ļoti daudz bēgļu veselām dzimtām.

    d. Ļoti daudzi devās uz Brazīliju laimi meklēt reliģisku motīvu vadīti.

    e. Kad Pirmais pasaules karš Krievijā pārauga revolūcijā, Krievijas teritorijā palika latviešu strēlnieki (paliels militārs formējums), latviešu boļševiki, komunisti (arī ne jau viens, divi cilvēki).

    f. 1941.gada un 1949.gada deportācijas. Aizveda ne jau pāris cilvēkus. Cik no viņiem vēlākos gados atgriezās Latvijā? Daudzi nomira, kādi palika dzīvot Krievijas ārēs.

    g. Mūslaiku ekonomiskie aizbraucēji. Cik no viņiem dažādos laikposmos atgriežas Latvijā?

Un par spīti šīm daudzskaitlīgajām cilvēku plūsmām, kuras devās prom - Latvijas republika nav "tīra" no latviešiem. Mums ir potenciāls, mēs bijām, esam un būsim.

Tiktāl tas, kas šobrīdēji par Latviju.

3.  Ik pa laikam FB parādās posti ar Krievijas-Ukrainas aktīvās karadarbības kartēm. No tām redzams, ka viss tas militārais "burkšķis" notiek nosacīti vienā, zināmā mērā pierobežas teritorijā. Tas, ka arī citur pašaudās - varētu to nosacīti nosaukt par rikošetu. Un te nu atkal zināma varbūt neizpratne. Kas notur Krievijas karaspēku šajā zonā, kāpēc viņi tik ilgu laiku netiek uz priekšu? Var man teikt, ka ukraiņu patriotisms, citu valstu palīdzība militārā jomā. Bet ar to ir kaut kā par maz.

Uz šo karadarbību lūkojoties, prātā nāk PSRS-Somijas karš 1939./1940. gadu ziemā. (Vēl bez linkā norādītās atsauces uz rakstu Wikipedijā, ir arī raksts šeit.). Somiem bija ne tikai patriotisms, bet arī valsts amatpersonas Manerheima izstrādāta un praksē īstenota aizsardzības līnija, kura bija veidota balstoties ne tikai uz iedzīvotāju patriotismu, bet arī uz Somijas dabas apstākļiem. Šī aizsardzības līnija krietni "papluinīja" iebrukušā PSRS karaspēka rindas un karaspēka vadītāju nervu sistēmu. Pie viena arī gadalaiks, kurā norisinājās šis karš - ziema, kas nu nav tas labvēlīgākais gadalaiks kara operācijām.

Varu tikai minēt, ka Krievijas puse tagad ir "šaurā bezizejā". Bliciebrukums izgāzās, aiziet no Ukrainas teritorijas ar "Atvainojiet, kļūdījos, nesanāca" ir kaut kā nehalo. Tad nu iesprūduši.... Plus pie visa - kara izpostītā teritorija būs kādam vēlāk jāatjauno. Plus pie visa Zeļenskim tagad ļoti daudzi palīdz visādi. Un gan jau ka palīdzēs arī atjaunošanas procesā. labi, palīdzība ta palīdzība. Bet kaut kad pienāks mirklis, kad nāksies maksāt rēķinus par šo palīdzību. Kaut morāli. 

Ticu, ka Ukraina "pavilks".

Nu, tas tā no malas man izskatās. Bet nepretendēju uz autoratīvu viedokli.

Viss vienā jūklī

1. Pirmais, kas nāk prātā ir Krievijas-Ukrainas karš. Cik nu no mana mazā, metrs ar cepurīti, auguma un kakta Vecmīlgrāvī saprotās, tas karš tik viegli un ātri nebeigsies. Ukraiņi karo savā zemē un būs kā mūris pat par pēdējo savas zemes ķieģelīti. Ja Krievija iekaros Ukrainu, viņa iegūs iznīcinātas pilsētas, iznīcinātu infrastruktūru, neapartus un neapsētus labības laukus. Un problēmu - kur lai rauj līdzekļus to visu atjaunot. Cik noprotams no informācijas, kura iesprūk internetā, Krievijai nepietiek līdzekļu savu esošo vidi sakārtot. Naudas mazums ir ne tikai pašu naudas lādītē, bet arī pārējā pasaule daudz kam "piegriezusi krānu". 

2. Ukrainas karam beidzoties nav izslēgts karš ar Poliju, Lietuvu. Tām abām valstīm apvienojoties, var visādas oficiālas dokumentācijas ieskaitot kartes sadabūt un uz to pamata izteikt savas pretenzijas Krievijai. Somi arī var izteikt savas pretenzijas par 1939./1940.gadu kara rezultātiem un Krievijas (kura sevi pozicionējusi kā PSRS mantiniece) "iesūkusi" daļu Somijas teritorijas. Tāpat arī japāņi var pieklauvēt ar savu "hallo, mums lūdzu tās divas Kuriļu salas" un pie viena "Mums taču Otrais pasaules karš vēl nav beidzies - miera līguma ta nav".

3. Pasaulē ir padaudz karadarbības vietu. Tikai tās visas, atšķirībā no Krievijas-Ukrainas kara var uzskatīt par lokālām padarīšanām. Pie kam Krievija ir vienīgā, kura pasaulei piedraudējusi ar sarkano kodolbumbas pogu. Bet ja tā padomā - Krievija nav vienīgā valsts, kurai ir tas kodolierocis. Gan jau ka ir bariņš citu valstu, kurām tās atombumbas arī ir. Un laikam sakoriģētas Krievijas virzienā. Kas notiktu, ja tās valstis sarunātu un visas vienlaicīgi tās savas sarkanās pogas nospiestu? Šaubos, vai Krievijai pietiek arsenāla tās visas pārtvert un neitralizēt.

Saprotu, ka situācija taptu nosaukta par Trešo pasaules karu. Tik dikti interesētu, ar ko tas viss beigtos un kā kura valsts tiktu ar šīs nelaimes sekām galā.

4. Eiforija par esību Rīgā ir kaut kur izplēnējusi. Sāku pat fiziski sliktāk justies. Kovida nav, pārbaudījos. Arī tās modīgās mutācijas nav. Vienkārši slikta pašsajūta un nedaudz depresīvs noskaņojums. Gribas atpakaļ uz Ludzu. Bija kaut kāda stabilitātes sajūta iekšēji, kaut arī ārsts un draugi vēl relatīvi nesen teica, ka esot pastāvīgā dzīvesvietā Rīgā esmu kļuvusi mierīgāka un neizskatos nervoza. Grūti pateikt, kā tas no malas izskatās, bet iekšēji mana labsajūta un iekšējais miers pēdējos mēnešos ir stipri sašūpojies un pasliktinājies. Ir laikam lietas, kuras pie gadījuma ar dēlu būs jāizrunā.

Mazs mēģinājums analizēt kara kā darbības jautājumu

Dažas dienas iepriekš biju nolēmusi bez īpašas vajadzības neveidot linkus uz iepriekšējiem rakstiem. tik, ja nu sanāktu nepieciešamība. Laikam jau tā nepieciešamība sanākusi, ja reiz taisos kara tēmai pievērsties nedaudz plašāk.

Pirmo reizi par karu rakstīju šeit. Pēc tam kara tēmai pieskāros šeit. Arī šeit vienā no apakšpunktiem pieskāros kara tēmai. Vēl kur citur laikam kādā apakšpunktā esmu pieminējusi savu viedokli par karu.

Cik nu lasīts vēstures grāmatās, cik nu skolas gados par kariem mācīts, tie radās, norisinājās kāda teritoriāla lieluma dēļ, kara laupījuma dēļ. Izņēmums no sistēmas varētu būt Krusta kari, kuru galvenais sauklis "palīdziet kristiešiem", bet būtība bija un palika - teritoriju un laupījuma ieguvums.

Kaut kur tam visam zināmā mērā un varbūt arī visai nosacīti šādai kara izcelšanās reālijai punktu pielika Napoleona kari, Pirmais un Otrais pasaules karš.  Nu, mans vērtējums, kas nepretendē uz ko "vienīgo un pareizo".

Pēc tam jau radās jautājums - kāda krokodila dēļ  PSRS uz 10 gadiem iegāzās Afganistānā, kad pašu valstī nu nebija viss gludi un plaukstoši. Kāda tā paša krokodila dēl tur ilgus gadus bija NATO, ASV un kas nu tur vēl? Pirms tam jau ilgus gadus Britu impērija mēģināja ko panākt. Trīs impērijas lauzās iekšā tai valstiņā un aplauzās, aizgāja mājās ne ar ko. Afgāņi noskurinājās, sakārtoja spalviņas un dzīvo tālāk pēc savām mērauklām. Pasaulei var patikt, var nepatikt tur notiekošais. Bet tā jau ir pašu afgāņu daļa - ko tālāk. Pienāks laiks un viss notiksies. Paši lieli cilvēki ar lielu cilvēku lēmumiem; gan jau ka zina, ko dara.

Sīrija, Lībija, Balkāni kad Dienvidslāvija "dalījās reizinātājos"? Un vēl kādi "karstie" kara skartie punkti. Karadarbība nav laba, nav labākais risinājums problēmai. Un pie viena šie jau savā ziņā idejiskie kari. Jo kaut kāda ideja kā karogs pa priekšu vicinās. Un tomēr šie "pasākumi" uzskatāmi par lokāliem "pasākumiem". Kaut vai tāpēc, ka viss burkšķis noteiktās perimetriskās robežās.

Krievijas karš Ukrainā? Nespēju uztvert nopietni kara uzsākšanas motivāciju. Par šo tēmu nedaudz "izplūdu" jau agrāk, bet nu drusku paturpināšu. 

Nu ne jau krievvalodīgo aizstāvībai, cīņai pret banderoviešiem un vēl kaut kādu muļķību pēc viņi Ukrainā metās iekšā. Ukrainai zeme bagāta ar izrakteņiem. Vikipēdijā papētīju. To zemes dzīļu spēku Krievijai vajag, nevis kaut kādu abstraktu ideju. Pie viena - Krievija liela, lielākā valsts pasaulē, pašai visa kā pietiek. Bet nav, kas saimnieko un attīsta. Tautai gēnos ieaudzināts karot un ņemt ar varu.

Laikam jābeidz, aizrunāšos bezjēgā. Ja ko vēl piedomāšu, varbūt komentārā ko pierakstīšu.

Daži kāpēc Krievijas virzienā, uz kuriem laikam būs grūti atbildēt.

Šim ierakstam briedu vairākas dienas. Kamēr pati sapratu to, ko īsti gribu pateikt. Kāds varbūt teiks - "Atkal vāvuļo bezgalībā", nu - bet tomēr izpaudīšos. Vai linkošu uz kaut kurieni? Neesmu pārliecināta. Rakstīšanas gaitā sapratīšu. (Uzreiz pasaku - ja kas, kā faktoloģisko notikumu uzskaitītāju izmantoju Vikipēdijas šķirkļus. Ja kāds man piedāvās adekvātu analogu - tikai priecāšos).

Palasot Krievijas vēstures faktoloģiju - vieni vienīgi kari ar nelielu valsts kā tādas attīstību. Nelielu tajā ziņā, ka, vismaz cariskajā Krievijā, karoja kaut kur nomalēs, pārējā valsts daļā notika dažāda mierīgas dzīves attīstība. Un tomēr - visu laiku, labi, ar nelieliem pārtraukumiem, bet kari. Un ne jau visus tos karus izraisīja kāds iebrucējs. Vairumā gadījumu tomēr Krievija pati bija kara iniciators. Tomēr - Krievijā līdz pat 19.gadsimta vidum pastāvēja dzimtbūšana. To atcēla tikai 1861.gada. Un tad sākās straujāka valsts ekonomiskā attīstība. 

Viens no kariem, kurš diezgan stipri ietekmēja arī Baltiju, bija Pilsoņu karš Krievijā. Tā rezultātā izveidojās Padomju Savienība, kuras vēsture - atkal kari kaut ar nelielām pauzēm. 

Jautājums tāds - kāpēc Krievija, kura ir pati lielākā valsts pasaulē ar faktisko teritorijas iekarošanu izveidojusies, uzskata, ka pārējā pasaule viņai ir parādā? Kāpēc tiek kultivēts tas, ka valstij visu laiku no kaut kā ir jāaizstāvas? It kā citām valstīm nav nekā cita ko darīt, kā tikai domāt par to, kā sariebt Krievijai? Pat Ķīna mazāk karo, vairāk savas iekārtas robežās visādi risina savas ekonomiskās problēmas un ir ekonomiskās attīstības augšupejošā procesā. Pie viena ķīniešu visāda veida ražojumu produkcijai ir paliels īpatsvars pasaules tirgū. Un Ķīna ir mazāka. Labi, tai ir derīgie, izmantojamie izrakteņi, kurus izmantot vispirms jau savām vajadzībām. 

Bet Krievijai to ir vairāk. Kāpēc Krievija tik vaimanā un neko nedara? Tik eksportē derīgos izrakteņus - gāzi, naftu, vēl kaut ko. Un kā ar tā visa pārstrādi vispirms savām vajadzībām? Kā sevi pozicionēs tad, kad tie izrakteņi beigsies? Tie taču zemes dzīlēs tomēr ir ierobežotā daudzumā un nepārtrauktā sūknēšana laukā neveicina to atjaunošanos. 

Un - kāpēc Krievijā ir zemāks dzīves līmenis nekā kaut pie mums? Pat tai pašā tagad kara postītajā Ukrainā? Pie viena - Vācija un PSRS Otro pasaules karu pabeidza vienlaicīgi. Bet pēc kara PSRS kontrolētajā VDR ātri vien sastrādāja augstāku dzīves līmeni nekā PSRS? Teritorijas dažādība laikam jau nav arguments. Arguments laikam ir saimniekošanas prasmēs...

Pie viena neizpratni raisa tas, ka nu klejo pa neta ārēm, ka Putins kaut kur Urālos kaut kādā bunkurā sēž. Pat ar saviem tuvākiem līdzgaitniekiem dažādos avotos sanāksmes redzams pa gabalu runājams. Tas viens gadījums, kad viņš lielā stadionā runāja kaut ko daudzskaitlīgas publikas priekšā, ir izņēmums no normas. Zeļenskis Ukrainā rosās riņķī un apkārt pa valsti, komunicē ar ārvalstīm. Citās valstīs līderi arī viskautkur rosās, neslēpjas velns viņ' zin' kur. Pat Ziemeļkorejas līderis - nu nav dzirdēts, ka tas tik katastrofāli slēptos kā trusītis alā. Un Hitlers savā bunkurā pazuda tikai kara pašās praktiski beigās un arī tad kopā ar līdzgaitniekiem. Nebija pa gabalu no tuvākā loka.

Par Putina "specoperāciju" - specoperācija bija kad vāciešu specvienība Musolini izzaga no viņa praktiskās ieslodzījuma vietas.  

Tas, ka daudzas darbīgas ārzemju firmas aiziet no Krievijas tirgus? Viņām ta nekas. Tas, ka kuģis pamaina zvejas vietas vēl nenozīmē, ka kuģis grimst. Izdevumi kaut kādi? Nu, pie pārkārtošanās dabisks process. Tās firmas jau primāri ir stabilas savās bāzes valstīs un tas, ka ko pamaina tirgus vietās - normāls biznesa pagrieziens. Krievijai lielākas problēmas var būt - kara apstākļos, kur daļa ekonomikas jau pārkārtota militārajam pasākumam, tad vēl civilo ekonomiku pārkārtot - nu, tas tomēr ir sarežģītāk nekā vienkārši "kuģis pamet šito zvejas vietu lai pārbrauktu uz nākamo".

Šodien tāda pārdomu diena sanākusi

No rīta jau vienu "palagu" uzrakstīju, tagad prasās nākamais.

1. Pirmkārt, gribu tomēr atsaukties uz šeit un šeit un šeit publiskotajiem grāmatu sarakstiem. Vai tiešām nav interesentu par smiekla naudiņām - 50 centiem par katru grāmatu? Ziemassvētku un Jaunāgada tēriņi pagājuši, šī gada pirmās algas laikam jau saņemtas. Tāpat, ar to pašu domu gribas atgādināt par šeit ievietoto sarakstu. Ārā mest žēl, gan grāmatas, gan traukus pamazām izdalu par tām smiekla naudiņām. Šeit neatradīsies kāds, kuram vajag? Ir arī "kaudzīte" gareno šķīvju un daudz kas cits. Grāmatu arī ir vairāk, nekā es pagaidām esmu ievietojusi sarakstos. Piedodiet, ka uzbāžos, bet gribas tikt no visa tā vaļā. Bet lietas un grāmatas ir par labām priekš atkritumu konteinera vai krāsns. Tādas lietas jau labu laiku kā likvidētas.

2. Tagad laikam beidzot ziema sākusies. Vismaz pēdējās divas dienas ir sniegs. Sniegs, kuram tīri teorētiski vajadzēja parādīties jau novembra beigās, decembrī. Kaut gan, laikam jau esmu rakstījusi - man jau kādus gadus sniegs patīk uz Ziemassvētkiem un Jaunogadu. Pēc viņš var nebūt. Un temperatūra tuvu nullei vai +1. Nu nepatīk man bargās ziemas. Tad gribas tikai gulēt, slinkot un neko nedarīt. Ar gadiem man tās ziemas ar vien vairāk "piegriežas". Pavasaris un vasara ir labāki.    

3. Esmu jau apnikusi pačīkstēt par to, ka meklēju kādu sīkdariņu. Var par vairākus, paralēlus. Jo mēģinu izvilkties ar savu invaliditātes pensiju. Un, kā jau iepriekš minēju kādos komentāros, alkohols ir atmetis mani, pat pīpēt esmu sākusi mazāk. Ar paciņu cigarešu tagad pietiek daudz ilgākam laikam, nekā līdz šim.

4. Joprojām skatos krievu filmas par karu. Dažas velk uz nostaļģiju, jo ir manas bērnības gadu filmas. Tomēr uzrakstīt savas domas pagaidām ir bijis iekāriens tikai par vienu filmu. Pārējās - skatieties paši, ja šāda rakstura filmas atrodat par labu esam.

5. Man ļoti noderētu mecenāts (nezinu, kā pareizi nosaukt cilvēku, kurš bez atlīdzības iegulda līdzekļus), tad līdz pansionāta rindas pienākšanai droši tiktu galā ar daļu no parādiem un sakārtotu daudzas citas savas lietas. Ja tāds cilvēks atrastos, būtu ļoti pateicīga. Dēls jau man palīdz iespēju robežās, bet tas ir izdzīvošanas minimums. 

6. Esmu pateicīga par visiem komentāriem, kas bijuši maniem rakstiem. Tas ir palīdzējis sakārtot gramatiku pirmām kārtām un pie viena ir apziņa, ka manis rakstīais ir kādu aizķēris. Gribētos zināt, ko vēl lasītājs no manis sagaida. Jo es rakstu pārdomas, kā arī par vietām, lietām un pasākumiem, kurus redzu.
                                                                                                                                    

Par karu

Esmu ieskrējusies yutubē skatītēs kara filmas. Gan padomju laika, gam jau mūslaiku. Reizēm patrāpās arī kāda ārzemju filma par karu. Filmas pēc kvalitātes - kā nu kura, it īpaši krrievu mūslaiku. Padomju laika filmām vēl cauri vijas komunisma ideoloģija, mūslaiku kara filmām - Krievijas pašreizējā ideoloģija. Bet to var neņemt vērā, skatoties filmu kopumā.

Viss tas kopumā parāda to, ka karš nav bērnu rotaļāšanās ar veikalos nopērkamajiem rotaļu ieročiem. Karā cilvēki mirst pa īstam un pazūd bez vēsts pa īstam. Tas nav trāpīums ar bumbiņpistoli un izlikšanās par beigtu. 

Ja visā pasaulē cilvēki saprastu kara ļauno dabu un pārstātu karot.... Otrais Pasaules karš sen jau beidzies, bet ik pa brīdim kaut kur paaulē notiek lokālas karadarbības. Nesaprotu, kāpēc tas vajadzīgs. Vai tad ir tik grūti vienoties, nenogalinot otru, neizpostot vietas, lietas un visu citu vērtīgo?

Nesaprotu tās mātes, kas tagad ar mierīgu sirdi palaiž savus dēlus um meitas dienēt armijā, zinot, ka varbūt nepārnāks.

Un, stāstot bērniem par karu, manuprāt vajadzētu uzsvērt kara nežēlību un kara sekas - milzīgos postījumus tur, kur pāri gājis karš. Nerunāt par patosu. 

Nezinu. Jo vairāk es skatos šīs filmas, jo mazāk man gribas, lai valstis uztur savu karaspēku un gribas, lai tās mierīgā ceļā vienojas par sadzīvošanu un citiem jautājumiem, kas skar šo sadzīvošanu.

Karš

Vakar nedaudz paskatījos krievu vairāksēriju filmu par Brestas cietoksni kara sākumā, par tur notikušajām kaujām ar vāciešiem situācijā, kad fronte jau bija aizvirzījusies tālu PSRS iekšienē un cietokšņa aizstāvjiem nebija nekādu cerību sagaidīt palīdzību no citām PSRS bruņoto spēku vienībām.

Daļēji skatījos šo filmu tikai tāpēc, ka jau agrāk, pusaudža gados biju lasījusi dokumentālu grāmatu par šo varonīgo cietoksni un redzējusi tur publicētās fotogrāfijas. Pat pabijusi biju šajā cietoksnī ekskursijas brauciena laikā. Tā ka notikumi un cilvēku likteņi pa lielo bija zināmi un saprotami. 

Grāmata tā arī saucas - Brestas cietoksnis. Autors - Konstantīns Smirnovs (vai varbūt Simonovs - precīzi neatceros un grāmata šobrīd nav manā tuvumā).

Bet ne par Brestas cietoksni konkrēti gribēju izteikties. Gribu izteikties par karu kā tādu.

Karš visos laikos ir bijis kaut kas asiņains, nāvi un iznīcību nesošs, aiz sevis atstājot sakropļotas un izpostītas dzīves un vietas. 

Mana bērnība pagāja ar daudzām padomju filmām par karu. Šajās filmās netrūka liela daļa propagandas par sliktajiem vāciešiem, kas uzbruka un labo PSRS armiju, kas aizstāvējās tik ļoti, ka uzvarēja karu kopā ar sabiedrotajiem. Tomēr filmu režisori nespēja izvairīties no kara negāciju reālisma. Un šis reālisms tik ļoti iespaidoja mani, ka sapratu - mans dēls nekad nedienēs tolaik obligāto dienestu armijā. 

Paldies dievam, manam dēlam iesaucamie gadi pienāca jau šīs Latvijas republikas laikā un brīdī, kad viņam palika 16 un teorētiski vajadzēja uzsākt kara komisariāta (nezinu, kā tās vietas īsti sauca) apmeklējumus, Latvijā atcēla obligāto karadienestu.