svētdiena, 2022. gada 30. janvāris

Hāga, vispār pāris vārdu par Nīderlandi

Vel nedaudz gribas pateikt par Nīderlandi. Uzreiz saku, ka teiktais no māsas vārdiem, viņas novērojumi dzīvojot, strādājot tur. Nebūs daudz, bet...

"Visas lielàs pilsètas vienàdas, tàpat kà mazās vai ciematiņi. Arhitektūras stils vienāds pa visu valsti. Redzēji vienu pilsētu - zināsi kāda visa valsts.

Mums, Krievijā, Polijā vai kur citur pilsētas interesantākas kā šeit."

Māsa šobrīd strādā un dzīvo Hāgas mikrorajonā. Divas skulptūras no Hagas ielas.

sestdiena, 2022. gada 29. janvāris

Atgriežoties nedaudz pie Nozieguma skeleta (Bones)

2020.gadā jau rakstīju par šo seriālu, kuru tolaik skatījos televīzijā. Tagad noskatījos viņu daudz pilnākā versijā. Nolejuplādēju torentos. Tur viņu krieviski var lejuplādēt. (Кости/Bones). 12 sezonas ar dažādu sēriju skaitu.

Sanāca beidzot noskatīties no pašas pirmās sērijas līdz pašai pēdējai sērijai. TV variantā, kad nu seriāls ir beidzies, to rāda loģiskā secībā, bet tai pat laikā izvēles secībā no katras sezonas pa nedaudz sērijām. 

Seriālu caurskatot nevīlos savā izvēlē. Daudz sirsnīguma un darba mīlestības. Nedaudz paraksturoju seriālu savā 2020.gada ierakstā, tagad ir vēlme nedaudz papildināt iepriekš rakstīto.

Tas, ka daudzus medicīniskos terminus cilvēku skeleta raksturojumā uztvēru ar zināmu piesardzību, nemaina manu kopiespaidu par seriālu. Kāpēc piesardzība cilvēku skeleta sastāvdaļu nosaukumu zinātniskajos terminos? Neesmu mediķe, neatceros no skolas gadiem precīzo terminoloģiju. Tā liekas sarežģīta un īsti nesaprotama. Tāpat neesmu pārliecināta par to, ka no tiem kauliņiem var tik daudz ko uzzināt pat par cilvēku, kuru kādreiz balstīja šie kauli, nemaz nerunājot par cilvēku, kurš kādu iemeslu dēļ ārēji iedarbojās uz to, kurš kādreiz aptvēra skeletu. Ja kaut kādi izdodas no šīs terminoloģijas distancēties un uztvert notiekošo kā notikuma likumsakarīgu gaitu - var izbaudīt pašu seriālu.

Seriālā ļoti patika ari tas, ka izmeklējot filmā atveidotās laboratorijās telpā nonākušos skeletus, to pirmsnāves ķermeniskos audus, tika demonstrētas zināšanas ne tikai par laboratorijas darbu, izmeklēšanu kā tādu, bet arī par apkārt notiekošo. Par to, kas notiek/noticis aiz ASV robežām. Par Eiropu, citām planētas teritorijām. Zināšanas par izmaiņām vismaz Eiropas politiskās kartes izmaiņām pēdējo 30 gadu laikā.

Īpaši gribas izcelt 8.sezonas 6.sēriju. 

Sērija sākas ar ir kā institūta ikdienišķu ainu, kad interniem piedāvā atpazīt cilvēku atliekas, kuras pirmsākumā tā arī nav atradušas "savu bioloģisko veidolu". Pēc kauliem izmantojot pieejamo tehniku noteikt personas, kuras atrodas bezvēsts prombūtnē. Sērijas ritumā interni pamazām "pārceļas" visi kopā atpazīt viena cilvēka mirstīgās atliekas. Nepārstāstīšu sēriju, pašiem vajadzētu redzēt. Tomēr - man ļoti patika veidotāju attieksme pret vispārcilvēciskam, pat starprasu attiecībām un 11.septembra notikumiem ASV.

Kopumā, šo seriālu vērtēju kā ļoti pozitīvu, izzinošu, vispārcilvēcīgu skatāmgabalu. Bez pompozitātes un pārspīlējuma. Kvalitatīvs darbs, kurš ilga vairāku gadu garumā mēģinot skatītājiem padomāt par lietām, vietām, notikumiem. Protams, 12. sezona bija beidzamā, bet viss jau kādreiz beidzas. Par spīti tam, ka seriāls nav no mūžīgo seriālu cikla, manā vērtējumā tas ir spējīgs sasniegt savus uzstādītos mērķus, neuzbāzīgi sniegt skatītājiem cilvēcīgās vērtības.

ceturtdiena, 2022. gada 27. janvāris

Nesaprotu. Varbūt kāds man izskaidros?

 1. Par iepirkšanos runājot. 

Drusku novērojums par Lidl veikaliem.

Šo veikalu tīkla veikalus atvēra vēl rudenī. Un joprojām rindas iekļūšanai šī tīkla veikalos ir palielas. Es saprotu, preces lētākas nekā citu veikalu tīklos. Tomēr, lai iepirktos kādā no šiem veikaliem - reizēm nesaprotu jēgu stāvēt tajās rindās. Kāds man aizrādīs, ka tur tiešām tās preces ir lētākas; draudzīgākas tiem, kuriem tas paplānākais maciņš. Un mani ienākumi oficiāli ir nedaudz zemāki par iztikas minimumu, tomēr.... Tomēr netaisos pazaudēt pusi dienas, lai ar interneta starpniecību meklētu sev, Vecmīlgrāvī dzīvojošai, meklētu tuvāko Lidl ķēdes veikalu, lai nopirktu kaut to pašu vienu tualetes papīra iepakojumu. Nu netaisos es kulties cauri Rīgai ar diviem transportiem turp un atpakaļ, pa vidu pastāvēt rindā nez cik tur laiku. Ērtāk ir ieiet tuvākā, kaut tai pašā Rimi ķēdes, lielveikalā un izvēlēties lētāko piedāvājumu. Atliek laiks citām, ne mazsvarīgākām vajadzībām. Kaut aprunāties ar kādu sev svarīgu cilvēku.

Tāpat, runājot par tiem, kuriem tas kāds no Lidl veikaliem ir "pa rokai". Tiem, kuri nedēļas darba dienās ir darbos, bērni bērnudārzos un skolās. Sestdiena, svētdiena - laika, kad visa ģimene var pabūt kopā, kā padarboties (kaut ģenerāltīrīšanu dzīvoklī veicot) kopā. Vai tiešām ir tik svarīgi nostāvēt to e-laiku rindā pie Lidl ieejas? Atliekot kaut to pašu mājas sakopšanu vai ģimenisku kopā būšanu uz nenoteiktu laiku? Ja tur pat, netālu, ir cits lielveikals, kurā katru dienu ir kādas atlaides? Es tiešām nesaprotu. Nav taču padomjlaiks, kad ar precēm veikalos bija kā bija un vairumā gadījumu bija jāskrien uz to veikalu, kurā kaut ko saimniecībā noderīgu "izmeta", pie kam ierobežotā daudzumā. 

2. Par privāto transportu nedaudz iedomājoties.

Tas, ka nu auto var nopirkt tad, kad tas tiešām ir vajadzīgs un pirkumam sakrāta noderīgā naudiņa, ir liels bonuss. Un laba iespēja. Prieks par tiem, kuriem tie auto ir.

Tomēr ir arī zināma neizpratne.

Es saprotu, ja tas auto ir kā palīglīdzeklis nokļūšanai darbā, ja dzīvo vienā pilsētā, bet darbs ir citā, ne pārāk tālā pilsētā. Tiešām sanāk ātrāk un ērtāk, nekā izmantojot sabiedrisko transportu. Tāpat, kā tajās situācijās, kad kāds paliels lietu daudzums jānogādā no viena punkta citā (piemēram, pārkravājoties). Tad jau tas auto tiešām ir pamatots satiksmes līdzeklis.

Bet tajā gadījumā, ja kaut no tā paša Operas nama jānokļūst Centrālajā stacijā, lai ar vilcienu kur tālāk dotos? Še auto ir tikai zīmēšanās. Tāda pat zīmēšanās, kad iekāp auto lai no, piemēram, rajona Tallinas  un Aleksandra Čaka ielu krustojuma aizbrauktu uz to pašu Bērnu pasaules ēku uz Matīsa ielas - "uzsildīt" mašīnu, pēc meklēt, kur to "pieparkot" pie tā veikala? Ātrāk un ērtāk, manuprāt, sanāktu pabraukt vienu trolejbusa pieturu vai aiziet ar kājām.

Tiešām, laikam esmu iesprūdusi sapratnē. Varbūt kāds man tomēr pamēģinās ko izskaidrot?

otrdiena, 2022. gada 25. janvāris

Sakoptība

Daudz negāciju sētnieka darba virzienā sastapti. Tur nav notīrīts, tas nav saslaucīts un tādā garā.

Tomēr neviens no kritiķiem neaizdomājas par to, ka, vismaz Rīgā noteikti, daudziem sētniekiem apkopšanā nodoti vairāki nami, kuri ne vienmēr atrodas blakus viens otram. Lai šīs teritorijas apkoptu ikdienā vajadzīgas vairākas stundas. Tas ir - uzslaucītu putekļus, izsmēķus, visur samētātos papīriņus. Kur vēl rudens lapkritis un ziemas sniegs..... Sētnieku paliek arvien mazāk, jo ne katram pa spēkam šis fiziskais darbs praktiski bez brīvdienām. Jo vismaz ziemas periodā, īpaši tad, kad sniegs krīt ļoooooti daudz, nākas katru dienu jau pašā agrumā celties un iet nu tās ietves tīrīt.

Ideālā jau būtu jauki, ja katrai mājai savs sētnieks. Un vēl ideālā būtu, ja mājā dzīvojošie aktīvisti un visādu mājas koplietošanas pasākumu bīdītāji vismaz ziemas periodā atrastu iespēju sētniekam palīdzēt tikt galā ar to uzkritušā sniega apjomu. Tai ziņā, ka daudzām mājām ir pagalmi, kuros tad to sniegu varētu savest, bērnu rotaļām "saražot" sniega kalniņus. Pārējās ziemas rotaļu tā sauktās vajadzības jau izdomātu bērni paši - sniega cietokšņus, varbūt kopā ar vecākiem sarūpētu kaut nelielas slidotavas...

Par izsmēķiem, sīkpapīriņiem un citu drazu runājot - vai grūti tos sīkatkritumus mest nevis kur pagadās, bet tur, kur paredzēts? Atkritumu tvertnēs? Ja nu tādas uz ielas uz sitiena nav sastopamas - nu, paņemt kabatā un izmest tur, kur nu tā atkritumu tvertne sastopama? Galu galā, ja tā padomā - mēs taču paši ar šiem it kā sīkumiem visu piedrazojam un pēc tam vainojam sētniekus par nesakopto apkārtējo vidi (par spīti tam, ka tas sētnieks pirms neilga laiciņa satīrījis teritoriju). Sētnieks taču 24/7 neskraidīs ar slotu un šķipeli katram pakaļ lai aizvāktu kādu drazu. 

svētdiena, 2022. gada 23. janvāris

Skats no malas

Šis skats no malas attiecas uz Gunāram Astram veltītā pieminekļa atklāšanas ceremoniju šī gada 19.janvārī. Lai izteiktu savu vērtējumu šīs dienas pasekoju visai pieejamai informācijai plašsaziņas līdzekļos internetpublikācijās. Sākot jau ar feisbuku un aizejot tālāk tajās vietnēs, kuras izplata aktualitāšu informāciju par notikumiem gan pašmājās gan ārzemēs. Ja ir vēlme ko uzzināt sīkāk, varat "iesiet" Google meklētājā "Gunārs Astra" un tad atvērsies piedāvājumu logs ar piedāvātiem šķirkļiem tēmā. Pašā feisbukā aktualitāšu laika josla tik ātri mainās, ka ir daudz vairāk "jāmeklējas", nekā atrodot saistītos rakstus ar meklētāja palīdzību.

Tā ka varu teikt, ka esmu papētījusi avotus, atsauces pirms ko rakstu, jo pati diemžēl nepiedalījos pasākumā.

Pasākuma beigu vērtējums visur izskanēja apmēram vienāds: daudzie svilpēji un citu nevajadzīgu trokšņu radītāji pasākuma laikā, Levita kunga cepure galvā himnas skanēšanas laikā, Gunāra Astras brāļa esība aiz drošības līnijas.

Vispirms par pēdējiem diviem notikumiem.

Tas, ka Levita kungs laikam jau aizmirsa to cepuri noņemt valsts galvenā skaņdarba skanēšanas laikā, protams, nav eleganti. Tomēr kungam pietika inteliģences publiski atvainoties publiski par šo pārkāpumu. Kaut arī, ja nemaldos, tikai nākošā dienā. Bet atvainošanās faktu no vēstures neizgriezīsi un tas, šī atvainošanās, ir pozitīvi vērtējams solis.

Par Gunāra Astras brāļa atrašanos nevis atklājamā pieminekļa tuvumā bet gan aiz drošības līnijas. Par to labāk neizteikšos. Nav vienota viedokļa, kaut arī šo situāciju var vērtēt ne pārāk pozitīvi.

Par tiem trokšņotājiem. 

Par viņiem varu teikt tik vienu - cilvēku galvās trūkst ne tikai smadzenes, bet pat Melnā Cauruma tur nav. Tāds nu iespaids radies. Un tikai tāpēc, nav bijusi izpratne par to, ka pasākums nav politisks, bet gan piemiņas pasākums par godu cilvēkam, kurš aizgājušos gados bija darbojies ar domu par Latviju. Tas bija pasākums kā pateicība cilvēkam par viņa padarīto. Un tajā pat laikā primāri attiecās uz Gunāra Astras radiem, draugiem, paziņām, līdzgaitniekiem, cilvēkiem, kuriem Gunārs Astra ko nozīmēja. Pēc jau tiem, kuri viņu atcerējās un novērtēja pienesumu Latvijas vēsturei. Viss pārējais, kas neattiecās uz Gunāru Astru, šajā gadījumā bija nevietā un lieks. Un pat zaimojoši.

Gribētos tik saprast to, kā šie trokšņotāji justos, ja kāda viņiem tuva cilvēka piemiņas pasākumā (varbūt pat bērēs) ierastos kāds bariņš cilvēku, lai nepieļaujami skaļi izrādītu savu nepatiku pret kādu pasākumā esošu cilvēku nemaz nepadomājot par esošās situācijas realitāti. Justos sāpināti, maigi sakot, vai ne?

Un tas trakākais, ka šie trokšņotāji pat nevēlas atvainoties par savu nekorekto uzvedību. Feisbuka komentāros pat lasīju atbalsta komentāros šiem "skaņdariem". Tur, tajās komentāru slejās, ko aizrādīt reizēm ir bezcerīgi - nu negrib saprast aizrādījumus, tālāk par savu degungalu negrib saprast. Kā arī to, ka ar savu trokšņošanu pasākuma laikā sāpināja ne tikai tos valdības vīrus, pret kuriem mēģināja it kā protestēt, bet arī visus pārējos pasākuma dalībniekus. Dalībniekus, kuriem šis pasākums, atklājamais piemineklis, ko nozīmēja.

Manā vērtējumā tika izradīts nevis protests pret konkrētiem valstsvīriem, kuri piedalījās pasākumā, bet gan necieņa pret Gunāru Astru, viņam tuviem cilvēkiem, pret pasākumu kā tādu. Pret mūsu valsts vēsturi kā tādu.

otrdiena, 2022. gada 18. janvāris

Komforta zona

Varbūt tas, ko rakstīšu, ir jau kādā rakursā apskatīts iepriekš kādos tekstu apakšpunktos. Lai to konstatētu, laikam būtu jāpārlasa viss blogā rakstītais, lai izveidotu atsauces. Kaut kā nerakāšos tomēr.

Mums katram ir sava komforta zona jau kopš nu pavisam agras bērnības.

Viss sākas ar mammu, tēti un varbūt vēl vecmāmiņām. Mūs, mazus ķiparus esošus, apčubina, lolo. Izdomā mūsu vietā, kad nu pienācis tas laiks, kad jāēd, jāpaguļ diendusa, jāparotaļājas un citas aktivitātes jādara. Savā ziņā ērti. Bet visam savs laiks. 

No pirmās komforta zonas izejam, lai dotos uz bērnudārzu un sastaptu tādus pat ķiparus, kuri pieraduši, ka viss uz pasaules grozās ap pašiem. Tur pamazām sākam aprast, ka neesam pasaules naba, ir arī citi ar tādām pat domām. No šīs komforta zonas dodamies uz skolu pēc jaunām atziņām, pasaules paplašināšanos. Pēc tam jau seko nākošās izejas no komforta zonas un citām dimensijām - augstskolu, darbu, ģimenes veidošanu....

Ja sākotnējās komforta zonās to veidošanā piedalījās mūsu vecāki, vecvecāki, bērnudārza audzinātāji, pēc skolotāji skolās, tad augot lielākiem šie sākotnējie komforta zonas radīšanas palīgi pamazām aiziet otrā plānā. ir pāriešana uz citiem zonas veidošanas palīgiem - kursabiedriem, pasniedzējiem augstskolās, darba kolēģiem, vispārīgiem draugiem. Pēc jau dzīvesbiedri, pašu bērni.

Viss kaut kā nosacītā spirālē.

Drusku gribu dažus aspektus paplašināt.

Mūsu vecāki gadu gaitā pamazām iemācījās izlaist mūs no viņu komforta zonas un atļaut mums pašiem sākt veidot savas komforta zonas. Iemācījās nebūt mums blakus 24/7. Vai mēs mākam paši savus bērnus izlaist no mūsu komforta zonas un palaist plašā pasaulē veidot savas komforta zonas? Ir taču tik grūti pierast, ka tas mazais bumbulis autiņos jau ir tik ļoti izaudzis, ka jau sāk apsvērt par dzīvības došanu savam bumbulim autiņos. Mūsu ierastā komforta zona, kurā jaunulim vairs nav īsti ko darīt, jo pienācis laiks no mums neatkarīgai komforta zonai. Ir jāiemācās saprast un palaist, atlaist. Kad bērnam ir 16-17 un vēl mazdrusciņ - tas ir spārnu un lidojumu laiks, kad tas bērns aizlido jau pavisam nopietni veidot savu komforta zonu ar visu, viņa lidojumam nepieciešamo. Esam pieraduši, ka jaunulis gaaaarus gadus ir tepat, pa rokai, izkontrolējams, sargājams no skabargām un sasistiem sāpošiem ceļgaliem. Tā ir mūsu komforta zona. Bet nu viņš aizlido un mums rodas robs tai zonā. Un tad nu laikam jau nākas to robu "aizlāpīt" - ir taču ceļojums kaut uz kaimiņu miestu pēc gardas ābolu sulas, ir kino, teātris, adāmas zeķes un šalles radiem, draugiem, paziņām uz svētkiem...

Vēl viens ne vienmēr ieplānots komforta zonas plīsums veidojas tad, kad pārtrūkst ģimeniskās attiecības vīra un sievas izpratnē. Necilāšu daudzos un dažādos iemeslus šī tandēma izjukšanai. Cik cilvēku, tik situāciju un iemeslu. 

Vienkārši ir jāapdomājas, kas bija tas, kas "uzspridzināja" šo komforta zonu radot negatīvo galarezultātu - ģimenes izjukšanu. Jāiemācās atlaist, saprast otru cilvēku un pašam sevi. Tikai tā ar laiku izdosies varbūt izveidot nākamo komforta zonu, kura sauksies ģimene.

ceturtdiena, 2022. gada 13. janvāris

Toksiskums

Atgriežoties pie feisbuka.

Tur, ikdienas jauno rakstu slejā ļoti bieži parādās 1188.lv šovi - paparaci sekojumi kādai sievietei. Magonei, Agritai, Olgai Kambalai. Mani tie kaitina. Jo ir šo sieviešu vēlme tik nopelnīt un iegūt mirklīgu atpazīstamību. Pie tam tas viss parādās ne jau viņām labvēlīgā redzējumā, ne jau velti katram sižetam par viņām seko tik daudz negatīvu komentāru. Jel kāds pozitīvs izteikums viņu virzienā pazūd negatīvisma viļņos. 

Pamēģināšu nedaudz paplašinātāk izteikt savu redzējumu.

Man nepatīk, ka Agrita un Magone noteikti "aplej ar ūdeni" attiecības, kuras tikko beigušās, "aplej" cilvēku, kurš ir bijis viņām blakus kādu laika nogriezni. Nu nav attiecībās tā, ka aizgājušais cilvēks ir bijis tikai melns un ne kā. Vīrieša un sievietes savienību veido divi cilvēki, katrs ar saviem "tarakāniem galvā". Un tandēma izjukums arī ir divu cilvēku sadarbības rezultāts. Ja ir sanācis tā, ka nu nesanāk tā kopdzīve - kaut kur ir vainīgi abi. ja attiecības izjukušas, vajag laiciņu apdomāties, tikt galā ar "saviem tarakāniem" un saprast, kas tai otrā bija tāds, kas viņu aizveda no jums prom. Nevis visu laiku "apliet ar ūdeni". Izvērtējot situāciju ir laiks kaut grīdu uzslaucīt un plauktos esošo mantību sakārtot.

No savas pieredzes zinu. Esmu izgājusi cauri vairākām attiecībām. Ir iestājusies sapratne.

Un šajā griezumā nu nekādi nesanāks vienām attiecībām beidzoties jau nākamajā mirklī ielekt nākošās attiecībās. Kā tās meklē gan Agrita, gan Magone. Tādā veidā tikt pie nākošām attiecībām un sapņu prinča nu nekādi nesanāks. Tik tie paši grābekļi, iepriekšējo attiecību beigu perioda toksiskuma turpinājums kā arī tas, ka izjukušās attiecības nebija nekādas attiecības - tik divu cilvēku "vingrošana" gultā.

Lai veidotu jaunas attiecības, vispirms morāli ir "jāiziet" no iepriekšējām. Tas nav vienas stundas jautājums. Var paiet dienas, mēneši varbūt kāds gads, divi. Līdz tam brīdim, kamēr notiek "atvēršanās" jaunām attiecībām. Neviens cilvēks attiecībās nav mēbele, kuru tirdzniecības vietā izvēlas mājokļa interjeram.

Neredzu ne Agritas, ne Magones pozitīvo potenciālu. To potenciālu, kurš piesaistītu kādu citu cilvēku attiecību veidošanai. Tas, ka abas savus bijušos "aplej ar ūdeni" uz nesakopta, pat nekārtībā aizlaista mājokļa fona, liek virtuāli nostāties aizgājušo vīriešu pusē. Nesākšu ķidāt, gan jau vīrieši sapratīs.

Par Olgu Kambalu man laika gaitā, cik nu redzu tos virsrakstus, kur viņa ir tēmā, ir nedaudz labāks priekšstats. Tas, ka "brauc' uz vīra rēķina - nu galīgi garām. Tomēr ir mazāk negāciju. Vīra virzienā laikam esmu palaidusi garām. Toties uzplaiksnī infa par viņas kādām darbošanās izpausmēm. Ar noslieci - "es mēģinu stāvēt" arī uz savām kājām".

Nu, kaut kā tā. Ja ko atcerēšos pieminēt - ierakstīšu komentārā.

otrdiena, 2022. gada 11. janvāris

Atgriežos uz mirkli pie Matriksa. Precīzāk - triloģijas turpinājums ceturtajā filmā.

Laiciņu atpakaļ rakstīju par Matrix triloģiju. Nesen novilku torentos triloģijas turpinājumu - ceturto filmu. Novilku, jo biju lasījusi ne pārāk pozitīvas atsauksmes par šo turpinājumu. Gribējās arī pašai redzēt, kas tad nu ir tas, par ko ne visai labi atsaucas.

Noskatījos un sapratu, ka ceturtā filma mani aizrauj vēl mazāk, nekā iepriekšējās trīs filmas. Sliecos piekrist nepozitīvajām atsauksmēm. Tiesa, mani "nepatīk" argumenti laikam nedaudz atšķiras no citu viedokļiem šajā "nepatīk" sērijā.

Man ļoti traucēja nepārtrauktās vizuālās atsauksmes uz iepriekšējām filmām. Tās aizņem apmēram trešdaļu pašas filmas, kaut arī nedaudz parādās arī pēc tam. Filmas norisei pēc tam, kad visumā atsauces beigušās, īsti neizpratu motivāciju. Kaut kā "garām" viss tas. Un pat ideju visam tam nesaskatīju. Var jau būt, ka skatoties ko nepamanīju, bet.... Vispār, man kaut kā pietrūka iepriekšējo filmu mēģinājuma skaidrot Domu, ar kuras palīdzību autori vēlējās ko pateikt. Kaut arī man bija kritiskas piezīmes arī par pamattriloģiju.

pirmdiena, 2022. gada 10. janvāris

Nezinu, kā nosaukt precīzāk

Feisbukā daudz sarunu par mājdzīvniekiem, to iegādi. Dažas domas uzdzina.

Mājdzīvnieks mājās - gluži vai bērns ar savu raksturu, ikdienas vajadzībām, mīlestību. Pirms mājas mīluļa ielaišanas mūsu komforta zonā bieži domājam par visu, kas saistīts ar tā mīluļa būšanu kopā ar mums. Tiek apsvērti visi plusi, visi mīnusi, savas dzīves pārkārtošanas iespējas.

Arī domājot par bērna ienākšanu mūsu dzīvē taču tiek pārkārtots mūsu dzīves ritms uz ļoti ilgiem laikiem.

Bērnu nepērkam, tas piesakās pats no brīvas gribas divu cilvēku sadarbības rezultātā.

Ja mēs nepērkam to dzīvību, kura saucas "bērns", kas mums devis tiesības pirkt dzīvību, kura saucas "mājdzīvnieks"? Tā, plašākā skatījumā. Labi, to mājdzīvnieku sieviete noteikti nedzemdēs - fizioloģija un tamlīdzīgi. Tomēr - ja nu reiz gribas to mājdzīvnieku, vai nebūtu sirsnīgāk dāvāt mājas kādam uz ielas esošam kaķēnam, suņukam? Vai patversmē nonākušam četrkājainam dzīves grūtībās nonākušam?

Tāpat arī bērnu.... Ja divi cilvēki kādu objektīvu iemeslu dēļ nevar dabiskā ceļā tikt pie bērna, vai vienmēr labāk meklēt surogātmāti - staigājošo inkubatoru, kuram kaut kur pa ceļam pazudis vecāka instinkts? Bērnunamos taču ir bērni, kuri dažādu iemeslu dēļ palikuši bez mammas un tēta.

Ja mīlestībā paņemsi mājās kādu, kuram ir auksti bez mājam, vai tad tas ir slikti? Šajā gadījumā laikam jau vienalga - izlemsi audzināt bērnu, darboties ar suņuku, kaķīti, vēl kādu....

Varat man pārmest, ka metu pār vienu kārti cilvēkbērnu un dzīvnieciņu. Bet tas jau nav tik vienkārši - viss sakas ar to, ko spēšu dot tam, par kuru uzņemšos atbildību. Vai spēšu nodrošināt viņam mājas, mīlestību un visu citu.... Nevar laist pasaulē bērnu, ielaist mājās suni, kaķi, pat ne kāmi, ja nespēsi nodrošināt normālus dzīves apstākļus jebkuram no viņiem ļoti ilglaicīgā periodā.

Mēs ļoti lielā mērā uzņemamies atbildību par tiem, kurus ielaižam savā dzīvē. Arī par tiem, ar kuriem veidojam tandēmu "vīrietis plus sieviete".

svētdiena, 2022. gada 9. janvāris

Zinu, ka atkārtojos

Tas, ko šodien rakstu, ir jau iepriekš cilāts vairākos manos ierakstos. Nelinkošu, jo kaut kāds iedzimts slinkums pārskatīt visu iepriekš rakstīto, lai atrastu tēmas pieskārienus.

1. Vispirms jau darbiņš bērnu izglītības jomā. Esmu cilājusi, gribu tik atgādināt. 

Skolotājs tas ir tas cilvēks, kurš bērnam māca tās lietas, kuras vecāki objektīvu iemeslu dēļ ļoti vāji spētu savam bērnam iemācīt. Matemātiku, ģeogrāfiju, ķīmiju u.c. lietas padziļināti. Skolotājam dotajā laika nogrieznī - konkrētā konkrētas klases mācību stundā - jāpaspēj pārbaudīt skolēnu iepriekš doto zināšanu apguves līmeni, izskaidrot jaunos mācību vielas uzstādījumus, uzdot pie nepieciešamības uzdevumus izpildei mājas. Ir diezgan problemātiski strādāt stundā ar klasi kopumā, īpaši ņemot vērā katra bērna dažādās spējas uztvert mācību vielas uzstādījumus. Un pie viena ņemties ar tiem, kuriem tā stunda ir "pie kājas", tiem, kuri ieradušies stundā un mācīšanās vietā ņemas ar paskaļām čalām netēmā, uzvedas no cikla "ko nu stāsti, man ir po". Tiem, kuri traucē pārējiem un skolotajam neņemot vērā skolotāja un klasesbiedru aizrādījumus. 

Un šādu "īpatņu" vecāki reizēm arī neņem vērā taktiskos skolotāja, skolas vadības lūgumus pozitīvāk ietekmēt bērnus uzvesties stundā atbilstoši. Viņu bērni taču ir vispozitīvākie, skolotājs vainīgs, ka tas bērns uzvedas nepareizi un tēlo baigo bosu "braucot" uz vecāku "lauriem".

Pie viena - klases audzinātājs vispirms ir tas, kurš palīdz bērniem kā noteiktai kolektīvai vienībai risināt kolektīvus jautājumus, saistītus ar klases sabiedrisko dzīvi skolas ietvaros. Protams, viņam nākas strādāt arī ar katru bērnu individuāli situācijās, kurās tas nepieciešams. Arī ar bērnu vecākiem. 

Tad nu vecākiem tomēr vairāk vajadzētu piestrādāt pie tā, ka ne tikai reizīgi pārbaudot bērna mājas uzdevumu izpildi, bet arī pie tā paša bērna uzvedības klasē, skolā - vispār, publiskā telpā. Un skola ir publiska telpa.

2. Joprojām kaitina cilvēku vēlme interesēties, pārskaitīt jebkuras viņam nepieņemamas publiskas personas, valsts vadītāja maka saturu un tusnīt: "Man ir tik, bet viņam daudz daudz. Kāpēc nedalās?". Tas pabieži manāms sarunās feisbukā. Nu, mīlīt. Ja nepatīk publiskas personas, valsts vadītāja darbība - uz priekšu, karogs rokās. Izsakies, bet ņem vērā, ka varbūt pie viena izsaki domu, kā rīkoties savādāk. Nevis lien makā. Katrs pelna tik un tā, kā prot, spēj. Ja kāds ir mācējis nopelnīt daudz, kas tur slikts? Drīzāk jādomā par to, kāpēc skauģis nav pratis nopelnīt tik pat daudz.