Filozofijas uzplūds. Tā to visu varētu nosaukt.

Nu jā, netieku es vaļā no visādām domām un pārdomām. Un būšu tikai pateicīga, ja šo penteri izlasīsiet līdz beigām....

Vispirms tiešām pafilozofēšu. Un sākušu ar cilvēkiem un diezgan populāro sazvērestības teoriju par zelta miljardu. Parakājos visupirms internetā meklējot to, kas nu tēmā sarakstīts. No piedāvātā klāsta tēmā kā zināmā mērā piemērotus manam šodienas uzplūdam izvēlējos divus - vietnē Spoki.lv un iinuu.lv. Tiesa, spokos raksts ir apjomīgāks un pētnieciskāks. Otrs - domas uzplaiksnījums.

Vispār, man šajā sakarībā radās asociācija ar šaha spēli. Ir karalis - valsts, ir figūras - cilvēki, kuri darbojas un iespaido lietas, vietas, notikumus, ir bandinieki - cilvēki, kurus var saukt par pelēko masu, kura realizē figūru idejas. Kaut kas no šī cikla, tā virspusēji laikam. Bet tajā pat laikā... Tajā pat laikā bandinieki ir tie, kas pirmie "nokļūst zem sitiena". Bandiniekus ziedo figūru spēlē. Visu nosaka figūras, jo karalim ir ļoti maza ietekme uz procesiem. Karaļa liktenis ir atkarīgs nevis no bandiniekiem, bet gan no figūru izspēles.

Joprojām demotivatori

Nu nesanāk man iztikt bez linku vākšanas...

1.  Interesanti, zināšanai. Par mazu zemūdens dzīvnieciņu, vēžveidīgo ūdens ēzelīti. 
2. Par Džoju Adamsoni, kuru. mana paaudze vismaz, zina no grāmatām "Dzimusi brīvībai" un "Plankumotā sfinksa". Rakstiņš krievu valodā. Nav pārāk garš, bet dod ieskatu viņas biogrāfijā.
3. Interesanti. Par arhipelāgu Amsterdama Indijas okeānā. Teksts krievu valodā. Ceru, ka daudzi mani lasošie tomēr saprot šo valodu. Tas, ka pašreiz Ukrainā notiek Krievijas izraisīts bardaks, nenozīmē, ka nevar atrast interesantas lietas, rakstītas krievu valodā. Un jebkuras svešvalodas zināšana tikai bagātina (tas nu tā, tik viedoklis).
4. Reiz jau biju dalījusies ar informāciju par grāmatu Čekas šofera atmiņas. Šoreiz Ata Lejiņa vērtējums grāmatai. Un nedaudz par situāciju sakarībā ar PSRS čekas darbību.
5. Skats uz Ulmaņlaikiem. Vajadzētu tā kā grāmatu sadabūt izlasīšanai.
6. Vel viena grāmata. Par sportu. Par sporta aizkulisēm.
7. Piedodiet, bet neatceros, vai dalījos. Par Melno jūru. Klips krievu valodā...
8. 25 interesanti fakti. Diemžēl krievu valodā. Ļoti ceru, ka mani lasa arī tādi, kuri šo valodu zina.
9. Interesanti fakti. Par stirnām mežos un pļavās.
10. Interesants pētījums. Publikācija portālā Delfi.lv. Bez portāla abonementa tik raksta iesākums lasāms. Ceru, vismaz kādiem ir šī portāla abonements un iespēja izlasīt rakstu pilnībā.

Ādmiņu iela

Šoreiz centrā esot speciāli pēc darīšanām aizgāju to ielu pabildēt.

Iela nav gara, met nelielu līkumu starp Ģertrūdes ielu un Stabu ielu sadalot abu minēto ielu kvartālus posmā no Avotu ielas līdz Valmieras ielai divās daļās. Un šoreiz, jau mājās pārnākot, internetā uzmeklēju ielai veltītos šķirkļus. Vispirms - Vikipēdijā minimālisms teiktajā par šo ielu; klāt vēl karte arīdzan Vikipēdijā. Otrā šķirklī - portālā zudusilatvija.lv. - jau vairāk par šo ielu, sīkāk.

Ceru, ka bildēs izdevies ielas noskaņu uztvert. Pie kam šoreiz bildēju nevis pēc principa - vispirms pa vienu ielas pusi uz priekšu, pa otru - atpakaļ. Skraidīju turpu šurpu no vienas puses uz otru. Pirmkārt jau tāpēc, ka ieliņa pašaura, un otrkārt - nu satiksme, tur kursē tikai auto dažādos kalibros, prasās pēc izteikta dzīvīguma. Un "šķidrā" satiksme tur nav tikai brīvdienu sindroms, arī darba dienās auto kustība prasās pēc vēl.

Tikšanās ar Evitu Hofmani Iļģuciema bibliotēkā

Nedēļas vidū, pirms pasākuma, draugi "pieklauvēja" un uzaicināja uz Ilģuciema bibliotēku, uz pasākumu, kurā šodien norisinājās kamerpasākums - tikšanās ar rakstnieci Evitu Hofmani, kurai iznākušas jau divas grāmatas. (Un ir ļoti kautra cerība, ka han jau ka būs vēl grāmatas). 

Mana pazīšanās ar Evitu diemžēl pagaidām ir neliela, ceru uz izaugsmi kontaktos. Vēl jo vairāk tāpēc, ka jau atķeksēju lasāmdarbu sarakstā viņas grāmatas abas.

Bildēs - vispirms izstādīte. Dažādi autori izšuvuši gleznas. Nevarēju atturēties no "Vau! tas tiešām ir izšūts?!" Megapacietība, kuras rezultāts ir vienkārši graujoši lielisks... Pat ļoti labā nozīmē graujoši lielisks. Ceru, man ir izdevies nobildēt redzēto pietiekami kvalitatīvi.

Nedalīšu bildes blokos. Izstādes bildes līgani pāraugs pasākuma bildēs.

Alfrēda Kalniņa iela

Un atkal darāmajam pa ceļam. Un nosalušām kājām par spīti ne aukstam laikam, toties mitruma pārbagātam,

Iela atkal ne gara. Negara kvartāla garumā. No Marijas ielas līdz Krišjāņa Barona ielai. Par cik šīs ielas sākumā, Marijas ielas un Alfrēda Kalniņa ielas krustojumā atrodas Maskavas nams, ap kuru pavisam nesen medijos izskanēja esošais jandāliņš, tad vispirms sameklēju Vikipēdijā namam veltīto šķirkli, pēc tam vēl atradu rakstu portālā jauns.lv, kurā pavairāk un konkrētāk apskatīta nama "biogrāfija".

Tālāk jau bildes. Ņemiet par labu. Centos.

Rakstnieks: Ēriks Marija Remarks

Vispirms, jā. Kaut kad pērngad aizsāku ciklu par rakstniekiem, par kuriem tapa runāts manos skolas gados, par tiem, kurus mums skolā "pičkāja iekšā pa visiem galiem". Vainīga, ka apstājos, citas idejas pa priekšu aizskrēja. Tad nu pacentīšos laboties.

Protams, un īsti neatceros, bet vācu rakstnieks Remarks tomēr laikam ka nebija obligāti apgūstamo rakstnieku rindās. Mani šim rakstniekam pievērsties šodienas ierakstā netieši pamudināja Uldis Rozenbergs sava bloga ierakstā par pavisam cita rakstnieka daiļdarbu. Vienkārši uzradās vēlme izteikties vairāk nedaudz, nekā komentārā zem Ulda raksta.

Lai sakarīgāk un vairāk varētu ko pateikt, vispirms atradu Remarkam veltītu šķirkli vikipēdijā. Lasot rakstnieka biogrāfiju un bibliogrāfiju sapratu, ka, kaut arī esmu daudzas viņa grāmatas lasījusi latviešu tulkojumā, tomēr ne visas. Bet laikam pietiekoši daudzas, lai būtu izstrādājies viedoklis.

Pērses iela

Vispirms atgādinājums/lūgums. Esiet nu lūdzu tik laipni, un respektējiet to, kas uzrakstīts zem mana bloga titulbildes. Komentēšanas iespējā ir iespējams vārda Anonīms vietā ierakstīt ko citu. Kaut burtu un ciparu kombināciju. Pēdējā laikā diemžēl ir sanācis dažus komentārus izdzēst, kaut arī bija žēl - ja komentāri būtu kā nebūt parakstīti varētu pat aprunāties...

Atgriežoties šī ieraksta tēmā. 

Biju aizdevusies uz centru parosīties, tad nu pēc rosības pagājos vēl pa Pērses ieliņu. Nav gara. Viena kvartāla garumā. No Čaka ielas līdz Krišjāņa Barona ielai. Jau no maniem "aizlaikiem" ieliņa patikusi. Savs šarms un interesanta arhitektūra. Centos notvert mirkļus un skatu...

Atbildība, robeža

Zinu, zinu, ka man ir "mendele" reizēm kādas tēmas uz riņķi aprunāt. Laikam kaut kāda vājība izrunāties un aprunāties tik ilgi, kamēr nav izrunāts viss, kas iekrājies. Nezinu, vērtējiet paši. Tik konstruktīvi, lūdzu (ja sagribas iekomentēt). Un - lūdzu, lūdzu izlasiet līdz galam, pirms ko komentējat...

Vispirms par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Šai tēmai pieskāros jau noteikti iepriekš. Vismaz divos pagaros rakstos - pērnā gada 4.septrmbrī un 7.septembrī. Iespējams, ka vēl kādos rakstos esmu kādi izteikusies.

Pieņemts uzskatīt par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām saukt tos, kuriem tās īpašās vajadzības vairumā gadījumu ir praktiski acīmredzamas. Vai nu fiziskas vai garīgas. Tipa - pārvietojas ratiņkrēslos, sejā cilvēkam "rakstīta" izteikta garīga kaite... Nu, kaut kas no šī cikla. Cilvēki, kuriem noteikti vajadzīgs kāds mehānisks priekšmets, lai pārvietotos, kādas zāles jālieto...

Tajā pat laikā, cik nu no manas saprašanas, īpašā vajadzība sākas jau ar zobārsta apmeklējumu zobā caurumu aizlāpīt. Blombe zobā jau arī var tikt uzskatīta par mehānisku palīglīdzekli. Tāpat spieķītis sirmmāmiņai, brilles, kad redze sāk atkāpties, kur vēl insulīns diabētiķim... utt.u.tml. it kā sīkkaites. Sīkkaites, kuras ir īpašās vajadzības "pavisam vieglais gals".  "Smagais gals" jau ir tad, kad cilvēks ir cilvēks tikai pēc ārējiem, fiziskajiem dotumiem, bet pēc visa pārējā "dārzenīgaks par dārzeni" un nekādā mērā nav spējīgs kaut drusciņ socializēties. Ir "pārtikas produktu pārstrādes mehānisms". 

Kārtējie demotivatori labai omai, šoreiz pavisam maz

 

Pavisam nedaudz Vecmīlgrāvja, stūrītis

Pavisam mazu līkumu izmetām kopā ar Tomu. Saulīte pavilināja pastaigai. Zināmā mērā apkārt kvartālam.

Linki, uz priekšu, turpinās....

1. Bloga autors apskatījis Šmerļupīti Rīgā.
2. Iztulkoju LFFB lapai. Še dalos, jo likās interesanti. Par to, kā Āfrikas tautu kultūra zināmā mērā ietekmēja pagājušā gadsimta pirmās puses glezniecību un skulptūru. Tā, nedaudz īsumā un laikam jau ka ieskatam.
3. Vārdotājas piezīmes - raksts par valodas pielietojumu kā tādu. Vērts ielasīties.
4. Līdz šim nezināmā Lindgrēne. Vismaz mani ieintriģēja un man radās doma sameklēt bibliotēkā un izlasīt.
5. Šo arī esmu ieplānojusi izlasīt. Latvijas sporta vēsture.
6. Ekspertu diskusija par mākslīgo intelektu.
7. Šo grāmatu gan ka vajadzētu izlasīt. Par prūšiem kā tautu..
8. Vispirms atradu informāciju par to, ka top izrāde par latviešu teātri Maskavā pagājušā gadsimta sākumā, jau padomju gados. Kaut kā kā piesitienu agrākos gados biju dzirdējusi garāmslīdošu informāciju par šāda teātra esamību. Tad nu sameklēju Vikipēdijas šķirkli par šo teātri.
9. Bloga autora vērtējums grāmatai par Latvijas sporta vēsturi.
10. Vikipēdijas šķirklis par Cēsīm.
11. Sociālantropologu pētījumi, par Kurzemes piekrastes zvejniekiem.

Pavisam nedaudz no Imantas, precīzāk - Kurzemes prospekta

Biju "aizlekusi" uz Imantu nelielās darīšanās. Pa ilgiem laikiem atkal pa ceļam pabildēju.

Mani jau gadiem mulsina tas, ka Imanta skaitās Rīgas mikrorajons, kaut arī pēc teritoriālajiem izmēriem to varētu dēvēt par makrorajonu. Pie viena citos Rīgas nostūros apbūve ir daaaudz blīvāka neatkarīgi no arhitektūras stila. Un pie viena - vai man vienai tā liekas, bet Kurzemes prospekts izskatās nu ļoti plašs. Plašāks, par citiem Rīgas prospektiem. Var jau būt, ka tādu iespaidu rada vizuāli plānā apbūve...

Ņemiet par labu bilžas, kādas nu sanākušas.

Izvēle, iespēja

Laikam jau par šo esmu izvāvuļojusies visādi un uz riņķi. Kā citu tēmu piedevas. Šoreiz pamēģināšu atsevišķi koncentrētāk.

Manuprāt, tie, kuri kladzina, ka esot kaut kā rīkojušies tāpēc, ka nav bijusi cita iespēja, liekuļo. Kāpēc tāds viedoklis? Jebkurā situācijā dzīve piespēlē vismaz divas iespējas, kuru izmantot - tā jau katra paša ziņā. Dzīve piespēlē iespējas, kuru izvēlēties - jau paša ziņā. Gluži kā paklūpot un nokrītot. Var piecelties, noskurināties un iet tālāk. Bet var palikt guļot un vaimanāt par to, ka paklupis un nokritis (pat bez "bojājumiem"). 

Jebkurā situācijā ir tikai - darīt vai nedarīt. Un "tāpēc, ka...." jau ir pēcmotivācija.

Tāpat, kā atruna "mani piespieda darīt" ir zināmā mērā komiska. Komiska tajā ziņā, ka - vai tad kāds reāli spieda, grūda? Tika piedāvāta iespēja darīt vai nedarīt un papildus izvirzīti noteikumi, kas pavada katru izvēli. Katra paša ziņā ir izvēlēties to, kas pašam lielas svarīgāk.

Reaģēt kaut kādā situācijā uz šantažētāju? Šis - kā papildinājums izvēlēm. Kaut kā neatņemama sadaļa laikam...Atgriežoties pie šantažēšanas. Ir muļķīgi "uzrauties" uz šantažētāju, kurš laikam ka "uzracis" iemeslu savai darbībai. Katrs jau dara kā grib, bet vai nav vienkāršāk, ar mazākām sekām, uzreiz pavisam atklāt šantažēšanas iemeslu? Šantažētājs jau neatstāsies, "vilks un vilks" naudiņu. Un, ja šantažētājs iekritīs, gan jau ka tas iemesls atklāsies galīgi un negrozāmi, galarezultātā sanāks paliels skandāls, un naudiņa vēl iztērēta...

Tas tā, īsumā. Un gan jau ka kādam atradīsies kāds cits viedoklis.

Esmu savādāka nekā citi. Un jūs?

Tāds drusku kliedzošs virsraksts, vai ne? Bet neko prātīgāku nesanāca izdomāt.

To, ka esmu drusku savādāka nekā apkārtējie, saku saprast jau laikam ka skolas gados. No sākuma īsti nesapratu, kāpēc tāda sajūta uzradās. Pie viena līdz apmēram 20 pāri gadiem diezgan stipri iekompleksēju no cikla "Ko mamma un tētis teiks? Ko par mani padomās apkārtējie - radi, draugi, paziņas un darba kolēģi?". Un tajā pat laikā nu nebiju nekāda briļļaina zilzeķīte ar izteikti pareizi uzvedību. Biju visāda - pareiza, nepareiza, visāda. Nē, nav jau tā ka absolūti ignorēju apkārtējās vides kaut kādas normas. Vienkārši bija nu daudz situāciju, kad "miers, miers, miers un tad... un tad "noraušanās pēc pilnas programmas"" - t.i. kādas kompānijas, tusiņš, un ne jau tas mierīgākais, līdz rītam vismaz; aiztusēšanās līdz nākamajam vakaram utt.u.tml.

Katrā gadījumā - dzīve ir raibs jūklis ar viskautko. Arī pieaugot visāda, pat visu laiku visāda. Gan jau ka tie, kas mani lasa regulāri - pamanījuši manus dažādos periodus.

Jēga jēdzīgā vai kā nu tur...

Tā nedaudz. Un atkal kārtējā jēgas meklējumā. Un iesākumam ar dažām atsaucēm uz kādreiz rakstīto.

Vispirms par pulksteņu grozīšanu pārejā no ziemas laika uz vasaras laiku un otrādi. Par šo viedokli sanāca izteikt divas reizes un apmēram vienu un to pašu pateikt, tik citiem vārdiem abos rakstos - 29.10.2017. un 10.11.2023. Otrais sanāca tāpēc, ka biju aizmirsusi, ka tēmā jau esmu izteikusies. Tik vēlāk netīšām pamanīju iepriekšējo rakstu. Ārā tomēr nedzēsu nevienu. Lai nu paliek. Šis nu ir tas gadījums, ka ij tad, ij nesen manas domas šajā gadījumā nav mainījušās. Jo reāli neredzu ekonomisku un citādu pamatojumu tai pulksteņu grozīšanai. Laikam tik to, ka kāds/kāda cenšas ar bezjēgas darbību pamatot savu nozīmīgumu.

Vēl reiz jēgu meklēju domājot par tiem, kuri jebkādas noziedzīgas darbības sadara. Protams, laiks kopš raksta publiskošanas pagājis, bet tēmas jautājumā tā arī jēgu neesmu pamanījusi, sastapusi. Laikam tā arī nesapratīšu.

Reizēm uzrodas jēgas meklējums domājot par ideālas sabiedrības radīšanu. Te nu man tāds "ups" iestājas. Ideāla sabiedrība? Man labāk patiktu dzīva sabiedrība. Jo tas, kas sasniedzis ideālu kādu nebūt, apstājas attīstībā, jo nav vairs uz ko tiekties. Apstājas, regresē, nedzīvo, mirst. Mēs vēlamies mirt? Tā, pirms noliktā laika? Nedzīvot dzīviem esot?

Lekcijas pasākums Iļģuciema bibliotēkā

Šodien aizdevos uz lekcijas pasākumu Iļģuciema bibliotēkā. Lekcija saucās "Visa dzīva radībiņa". Lektore - Gunta Deģe, vēstures maģistre. Jau no pasākuma pieteikuma anotācijas bija tapis skaidrs, ka runa būs par senlaiku bestiārijos atainotajiem dzīvniekiem. Sīkāk neiedziļinājos neta ārēs, jo zināju un zinu, ka Guntas lekcijas vienmēr ir atraktīvi izsmeļošas. Un viņas lekcijas apmeklēju (nu tad, kas izdodas laicīgi saņemt informāciju par lekcijas norisi) ne tikai pašas lekcijas informatīvās daļas dēļ, bet arī tāpēc, ka Gunta spēj aizraut ar savu uzstāšanos, vienmēr interesanti pasniegt sagatavoto materiālu.

Un tādēļ nu nebija grūti ziemas laikā, nelielos mīnusos braukt no Vecmīlgrāvja uz Iļģuciemu. Lekcijas un Guntas dēļ.

Bildes - ņemiet par labu. Centos. Un ceru, ka saskatāmi būs tie brīnumzvēriņi un palielie zvēri, kuri tika demonstrēti. Tehnisku iemeslu dēļ - bildes uz kompja demonstrējās...

Ūdens procedūras

Kaut kā agrāk, kad klausījos, lasīju par ūdens procedūru lietderību organisma uzturēšanai kādā nebūt formā, tā nedaudz skeptiski iesmīkņāju. No cikla - var jau būt, un vispār ko gan visu neizdomā. Labi, reizēm, pēc nosalšanas ārpus mājas kur klīstot neklimatā, kājas silta, gandrīz karsta ūdens piepildītā bļodā izkarsēju, bet citādi...

Nu, citādi sanāca kā sanāca un reizēm (nu labi, vairumā gadījumu) ar tām ūdens procedūrām bija kā bija. Nē, runa nav par higiēnas vajadzības mudinājumu aiziet nomazgāties. Runa ir par "ārpusplāna" ūdens procedūru. Kājas karstā ūdenī izkarsēt, dušā vai vannā visu ķermeni "pasildīt". It sevišķi tad, kad kāda saaukstēšanās saslimšana "klauvē pie durvīm".

Šī gada pirmais demotivatoru vākums.

Tā, tik neliela domīga pavāvuļošana

Zinu jau, ka dažbrīt kādas domas aprunāju uz riņķi un no dažādiem stūriem. Tā gadās. Bet laikam jau ir tā, ka katrs runā un aprunā to, kas nu katram mieru nedod, kamēr nav pateikts viss, kas sakrājies tēmā. Tā nu tā pasaule un cilvēka psiholoģija pie viena iekārtota.

Par reliģiju nu noteikti esmu daudz, dikti un visādi runājusi. Tik laikam piemetināt vēlēšanās radusies.

Nu, pilnīgi vienalga man tas, kam kurš tic, kaut rūtainai zebiekstei zaļā pļavā. Un kādus rituālus veic savas ticības ietvaros. Kaut "uz ausīm polku lec". Es drusciņ par ko citu. Katrai reliģijai ir savs kulta celtņu stils un doma, kur tās kulta celtnes celt. Brīva griba un brīva iespēja. Man šīs celtnes, neatkarīgi no tā, kuras reliģijas kulta celtne tā ir, ir vieta, kur relatīvā klusumā pabūt pašai ar sevi, savām domām. Vieta, kurā iegriezties tad, kad ir kāda iekšēja vēlme tikt galā ar sevi un savām domām, zināmā mērā sakārtot "ķīseli" sevī. Kaut ko meditācijai līdzīgu izveikt...

Asinsatriebība

"Uzraku" internetā šādu Kadirova priekšlikumu. Šīrīta agra publikācija saitā jauns.lv. Lasot aizdomājos.

Jā, savā ziņā ir kaut kā nehalo, ja viens kekss sastrādā "Dieva zīmes" un par to, ja tas kekss paslēpjas, sodu saņem kāds cits, keksa ģimenes loceklis. Un vēl jo sliktāk, ja bez tiesas darbiem. No cikla par "zobs pret zobu" vai kā tamlīdzīgi. Itāļu vendettas garā. 

Bet tajā pat laikā....

Cilvēks jau nepiedzimts tukšā vietā no nekā un nekurienē. Protams, katrs mēs piedzimstam ar "saviem tarakāniem visās iespējamās ķermeņa vietās". Bet tajā pat laikā korekcijas tajā "tarakānu ganāmpulkā" ienes apkārtējā vide, cilvēki šajā vidē. Ģimene, rādi, draugi, paziņas. Ja cilvēks kļūst par apzinātu slepkavnieku, kurš "ķer kaifu" no slepkavošanas - kaut kas ir palaists garām pašos pamatos, tad kad tas cilvēks bija maziņš, augošs cilvēciņš. Viņa audzinātāji un skolotāji ko būtisku palaiduši garām. Un galarezultāts lielā mērā ir audzinātāju, skolotāju atbildība. (Ar skolotājiem še - ne jau tikai skolā strādājošie skolotāji. Arī vecāki, vecvecāki utml.)

Vispirms jau vecākiem jāuzņemas atbildība par to, ko uzaudzinājuši. Vismaz es jūtos kaut kur atbildīga par to, ka mans dēls ir tāds, kāds nu viņš ir. Ar visiem plusiem un mīnusiem.

Cik nu mans šābrīža viedoklis - ja nu cilvēks ir apzināts sliktdarītājs, tad atbildību par šo sliktdarību jāuzņemas ne tikai tam cilvēkam, bet arī viņa vecākiem, radiem u.tml. Pēc principa "Ko sēsi, to pļausi". Kaut kā tā.

Un būtu visai loģiski, ja tas ļaunītis kur pazudis un slēpjas no atbildības par savu sastrādāto, viņa vietā tiesas priekšā stātos ļaunīša vecāki. Zinu, šerpi un ciniski skan. Kaut gan - ja likumā iestrādātu kādu normu, kura akceptētu ļaunīša tuvākos saukt pie atbildības par to, ka...? Es nesaku, ka šāda likuma norma izskaustu noziedzību. Pieļauju, ka samazinātu gan. Ja apzinātais noziedznieks zinās - ja viņš noslēpsies no atbildības par paša pastrādāto, viņa vietā par to atbildēs viņam svarīgi, tuvi cilvēki, vai tas nebūs zināma bremze ļaundarības pastrādāšanai?

Nezinu, es tikai laikam "skaļi" domāju. Par atbildību. Par to, ko Lapsa teica Mazajam Princim.

Tik tā, par attiecībām. Jau atkal laikam.

Kaut kad iepriekš tiku runājusi par šo tēmu gan runājot par sāņlēcieniem, gan par precēšanos kā tādu. Šoreiz man drusku par citu parunāt gribas. Ar zināmu devu neizpratnes.

Runa ir par gadījumiem, kad pāris apprecas un tad.... Tad sākas. Vīrs dikti daudz un ilgstoši kaut garāžā ar kaimiņiem "ārstējas" ar vismaz 0,5 l 40-grādīgu dziru. Pēc vēl, vēl, vēl tie 0,5 l.... Un tad mājās ierāpo (ja tam pietiek spēka). Nu nesāks vīrietis nodzerties ne no šā ne no tā. Vai nu jau agrāk, vēl pirms precībām, viņam šāda nosliece bijusi, tik nav pamanīta aiz rozā brillēm; vai arī ģimenes dzīvē kaut kas nogājis greizi, viņam nepietiek iekšējā spēka precību "likvidēt" juridiski, un tad nu "aizpeld". Un abi divi pārī mokās. Kādam vajadzētu būt tam stiprajam un pārtraukt laulību gan fiziski, gan juridiski, vai ne?

Pārdomīga pavāvuļošana, kas varētu būt arī kas jautājumiem līdzīgs

Tiešām, atkal tāds pārdomu brīdis, kurā uzrodas jautājumi, uz kuriem pagaidām neesmu sastapusi atbildes.

Vispirms karadarbību sakarībā.

Pēdējos nu jau gandrīz divus gadus ir meinstrīms visādos veidos aprunāt Krievijas - Ukrainas karu. Pēdējā laikā medijos parādās informācija par Izraēlas - Gazas sektora ņemtni. Vēl kas parādās sakarībā ar Ziemeļkorejas nostāju. Bet kas notiek Sīrijā? Vai tiešām tur visa tā jezga ir beigusies? Neesmu sastapusi informāciju kaut vai par to, ka Krievija, ASV un Turcija aizvākušas no turienes savus karaspēkus nemaz nerunājot par to, ka paši sīrieši izbeiguši savstarpējo kašķi. Un Āfrikā? Kaut kad, relatīvi nesen, laikam vasaras periodā, nomirgoja informācija par to, ka kontinenta kādā nostūrī arī kaut kas militārs noticis. Būtu jauki, ja kāds atrastu un padalītu informāciju...

Neliels piesitiens narkomānu sakarībā.

Varbūt man kāds pamēģinās izskaidrot. To, kāpēc narkomāns kaut kur kaut kā atrod naudu tām vielām, bet neatrod naudu atkarības ārstēšanai. Proti, ir daudz un visādas valsts un nevalstisku organizāciju programmas, kuras par valsts/to organizāciju naudiņām narkomāniem palīdz tikt galā ar atkarību. Tāda nevajadzīga auklēšanās sanāk. Cik nu no mana mazā auguma - ja reiz atrada naudiņas, lai "uzsēstos", atradīs naudiņas, lai "nokāptu". Gan valsts, gan tās organizācijas var savus līdzekļus daudz lietderīgāk iztērēt. Kaut bērniem - bāreņiem augstāko izglītību apmaksājot.

Vācu, vācu, vācu linkus. Šī gada pirmais vākums.

Tāda sajūta, ka linku vākšana par dažādām tēmām, kuras kļūst par vēsturi, nekad nebeigsies. Jo - vēsture ir arī tas, kas noticis pirms piecām minūtēm. :)

1. Japāna gatavojas nolaist uz Mēness savu tehniku.
2. Būtu interesanti izlasīt. Par Atmodas laiku Igaunijā. Daiļliteratūra, bet tomēr.
3. Par Dietlāvu pilskalnu.
4. Drusku par Lielvārdes ielu.
5. Par statistiku, kā tā veidojas. Ne piekrītu, ne nepiekrītu. Viens no viedokļiem.
6. Skatījums uz to, ko mums atstājuši senie Ēģiptieši.
7. Sudrabegle Ojāra Vācieša mājas pagalmā.
8. Ja nu kādu interesē, ir iespēja iepazīties ar reiz deportēto Latvijas iedzīvotāju sarakstiem.
9. Pie mums ir Eiropā vienīgā ūdensdzīvnieku saudzētava.
10. Divu grāmatu apskats. Par Romas pāvestiem. Laikam ka būtu lietderīgi tās biogrāfijas kaut nedaudz iepazīt...
11. Jā... Francijā izveidota elektroauto līzinga programma maznodrošinātajiem. Cilvēki jau tā maznodrošināti, knapi pietiek elementārajam un tam klāt vēl papildus izdevumi? Nesaprotu...
12. Par latviešu valodu Daugavpilī. Novērojumos balstīts viedoklis.
13. Vajadzētu tā kā izlasīt grāmatu par Roterdamas Erasmu.

Vēlam ko? Radiem, draugiem, paziņām un citiem cilvēkiem

Es šoreiz par standarta vēlējumiem kaut kādos svētkos, vienalga - privātos vai publiskos. 

Kaut kā visi "ieskrējušies" velēt materiālus labumus, laimi, mīlestību, veselību un vēl kaut ko nu tur vēl. Vispār jau vēlēt var jebko un jebkā. Tik?

Arvien vairāk un vairāk ķeru sevi pie tā, ka - nozīme kāda tiem vēlējumiem, ja.... Ja tas "apvēlētais" cilvēks vakarā, pēc vēlējumu saņemšanas, aiziet gulēt un pēc tam, nākamajā rītā, nepamostas? "Kaulainā" izdomājusi cilvēku aizvest sev līdzi... Tie vēlējumi tā arī paliek vējā palaisti. Ir gribēts kā labāk, ir gribēts cilvēkam ko patīkamu novēlēt, bet sanāk kā sanāk.

Jēdzīgāk laikam būtu visiem vēlēt "Pamosties no rīta katru rītu". Ar domu, kad esi pamodies, kad esi dzīvs - ir iespējas visam kam. Pēc pamošanās priekšā ir piedāvājums visam kam. Parosīties kaut ko savas veselības un dzīves kvalitātes sakārtošanai, kaut ko parisināt materiālo vajadzību sakārtošanai, kaut jautru filmiņu noskatīties. Iespēju ir daudz un visādas. Galvenais - pamosties un izdomāt, ko paņemt no rīta un tam sekojošās dienas piedāvājuma.

Kaut kā viss man sasaucas ar to, ko rakstīju reiz par rītdienu.

Vēlot jebkuram pamosties no rīta - mēs vēlam otram visu pasauli pie kājām, nevis kaut kādu konkrētu vienību. Un - kad tev ir pasaule pie kājām, tu paņemsi no tās pasaules to, kas ir nepieciešams kādā konkrētā brīdī.  Saules zaķīti spogulī; mīļotā cilvēka plaukstu tavā rokā; "Op, zobs vairs nesāp! Urrā!"; bērneli, kurš laimīgs peļķē lēkā un spiedz par uz visam pusēm lidojošām šļakatām... Skaitīt var daudz, bet:

Pamostieties no rīta! Pārējais piekārtosies tik, cik gribēsiet, varēsiet un spēsiet.