piektdiena, 2021. gada 24. decembris

Ziemassvētki. Balti. Domas raisoši.

Sirsnīgus Jums, mani lasītāji, Ziemassvētkus!

Tomēr laikam nedaudz uz svētkiem paskatīšos ne jau no standarta "piedodiet visiem tieši Ziemassvētkos!" rakursa.

Ziemassvētki esot pārdomu un piedošanas laiks. Tam, ka pārdomu laiks - piekrītu. Arī pati Māte Daba it kā apstājas padomāt, apstājas uz mirkli starp īsāko dienu un ceļu uz nakts saīsināšanu dienas pagarinājuma virzienā. Tomēr nepiekrītu tam, ka jāpiedod tikai un vienīgi Ziemassvētkos.

Piedot ir jāspēj visu laiku.

Piedošanai ir laikam jau divi iedalījumi - tas, ko mēs piedodam citiem, un tas, ko mēs piedodam sev. Citiem piedot ir vieglāk, nekā sev. Daudzi uzskata, ka palūdzot Dievu piedot mums grēkus, mūsu grēki taps piedoti un pazudīs kā nebijuši. Maldi. Izdarītais jau nekur nepazūd. Dievam ir vieglāk piedot un skriet citās darīšanās, nekā noņemties ar katra individuālo nesaskaņu pašam ar sevi. Mūsu ir nu ļoti daudz, bet viņš ir pavisam viens uz visiem. Un reāla laika priekš katra 24/7 tiešām nepietiek. Labi, ja katram individuāli un vienlaicīgi sanāk pa sekundes vismazākajai daļiņai.

Mēs ik pa brīdim piedodam kādam viņa nodarījumu un to it kā aizmirstam, noliekam tālajā plauktiņā un dzīvojam tālāk notikuma iespaidotajos apstākļos. Toties piedot sev? Nezinu, vai līdz galam tas ir iespējams. Mēs visu laiku meklējam attaisnojumu tam, ko izdarījām. Attaisnojumu ta sameklējam, bet vai tas rada reālu attaisnojumu situācijas sekām?

Jā, Ziemassvētki ar savām gadsimtu laikā sakrātajām tradīcijām neapzinātā līmenī jau rada prieka un svētku sajūtu. Un tai sajūtai ir visai tāli līdz kristietisma dogmām; man vismaz tie ir svētki, kuros Daba uz mirkli apstājas atpūsties pirms ceļa pretī pavasarim un jaunai dzīvībai.

Gribu tik pateikt - vai svarīgi tieši šajā laikā kādam izteikti lūgt piedošanu, ja pats nespēj piedot vienam cilvēkam - pats sev? Vai ir vērts slēpties aiz apgalvojuma "Dievs man piedeva"? Tas, ka viņš piedeva, vēl nenozīmē, ka piedošanas iemesls nodarījumā ir pazudis. Ar to nodarījumu jau jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Un, normālformā, jāmēģina atrast darbības, kuras pozitīvā nozīmē likteņa svaros nolīdzsvarotos ar nejauko nodarījumu.

Varbūt par šī līdzsvara meklējumiem ir jādomā vairāk par piedošanas meklējumiem izmisīgi pukstot: "Piedod! Piedod! Piedod!"

trešdiena, 2021. gada 22. decembris

Radniecība

Drusku aizdomājos. Par vecumveco teicienu, ka esam cits citam brālis/māsa neatkarīgi no tā, vai tiešām esam šie tuvie radinieki.

Bet ja parakājas vēsturē pētot dzimtas ciltskoku? 

Katrs jau pētot ciltskoku sastapsies ar faktu, ka katram mūsu taisnās līnijas priekštecim ir brāļi vai māsas, kuri arī veidoja savas ģimenes, kuras sastāvēja no vīrieša, sievietes, viņu bērniem. Tas, ka šīs atzaru ģimenes nebija katra individuālie priekšteči, neizslēdz attālu radniecību dažādās radniecības pakāpes. Ja mēs "parakātos" pieejamos vēstures dokumentos, gan jau atrastos visādi sāņu zari, kuri kādos vēstures pagriezienos pārklājas, krustojas. Veidojot kopēju radniecību. Vienalga, kurp katru no atzariem dzīve aizvedusi.

Līdz ar to par patiesu varētu uzskatīt apgalvojumu, ka visi vienā valstiskā "pīļu dīķī" dzīvojošie ir saistīti radnieciski. Kaut arī katrā dzimtā ir ienācis kāds sveštautietis, konkrētajam dzīves areālam īsti nepiederošs. Un tai pat laikā arī šis sveštautietis pienes radniecības  kokam savu artavu - savu radniecības ķēdi no viņa dzimtās vides.

Papildus tam - ja apprecas divi tiešām samērā tuvām radniecības saitēm nevienoti cilvēki, viņi kļūst ne tikai vīrs un sieva, bet arī radinieki brīdī, kad viņi kļūst par vecākiem bērnam. Saites kļūst stiprākas. Tas, ka precēti cilvēki, kuriem ir bērni, pārtrauc laulību izšķiroties nekādi nenozīmē, ka ar laulības šķiršanas faktu tiek pārtrauktas radniecības saites. Viņi abi turpinās radnieciskās attiecības kurās vienojošais faktors ir kopīgais bērns. Līdz ar to saglabāsies radnieciskās saites ar šķirtā vīra/sievas radiniekiem. Veidojas ne tikai "manas mammas/mana tēva radu līnija" bet arī "bērna radu līnija".

Vispār, diezgan interesanta tēma dziļākam rakumam. Būtu pat interesanti papētīt šo radniecības koku jau ar mūsdienu metodēm. DNS kā tāds varētu atklāt jau daudz interesanta klāt tam, ko varam atrast pētot arhīva datus, pētot senos baznīcgrāmatu ierakstus. 

Es laikam būtu gatava rakties un meklēt, zīmēt šo radniecības koku. Tik vienai - nu, tas ir diezgan cimperlīgs darāmais un vienatnē varu paspēt tik mazu stūrīti izzināt.

pirmdiena, 2021. gada 6. decembris

Viskas šodien. Nezinu, kā citādi saukt.

1. Krievu valodā vārdam "brak" ir divas nozīmes - "brāķis" un "laulība", sapratne atkarīga no pārējā, izskaidrojošā teksta. Bet kā šo vārdu saprast, ja rakstīta ir tikai viena frāze "brak po žizņi" bez pavadošā konteksta? "Brāķis pa dzīvei" vai "Laulība uz mūžu"? 😄😄😄

2. Mani tomēr interesētu viedoklis par šo, šo, šo, šo, šo, šo un šo. Vienkārši, un laikam jau vairākas reizes emu teikusi, man interesētu citu cilvēku viedoklis. Savādāk sanāk, ka es te vāvuļoju un pat īsti nezinu par to, vai viedoklis vērā ņemams, vai arī - nu tā, "lai jau pavāvuļo". Kungi un dāmas, nu lūdzu.... Zinu, ka nav feisbuks ar komentēšanu krustu šķērsu. Bet feisbuks savā ziņā ir, maigi sakot,  bezpersonisks sūklis.

3. Drusku par zagļiem iedomājos. Tas, ka zagt ir slikti, jau ir dogma. Tomēr, ja tā padomā, arī zagt ir jāmāk. Un tā, lai neuzrautos. Vismaz kādu pārskatāmu laika periodu. Savā ziņā ari tā ir profesija, kaut ar ļoti negatīvu piegaršu.

Tomēr nesaprotu tos, kabatzagļus, kuri visās iespējamās sabiedriskās vietās tos maciņus, dokumentus no cilvēku kabatām/somām/citām vietām izķeksē. Varbūt sava izdevīguma vārdā atņem kādam citam pēdējos grašus, kuri izrēķināti palielam laika periodam iztikšanai vai kādai nu ļoti nepieciešamai medicīniskai manipulācijai sakrāts. Vai tos, kuri mēģina aplaupīt kādu no tām mājsaimniecībām, kuru ledusskapī pele pakārusies neatrodot neko, ko likt uz zobiņa, ļaunākā gadījumā. Nu, tās, kurās cilvēki dzīvo no rokas mutē, kā teikt.

Kaut kā nedaudz apbrīnoju tos zagļus, kuriem izdevies apzagt tos dzīvokļus/tās mājas, kurās glabājas tiešām kas vērtīgs un daudz, apsardzes cilvēki, visāda veida apsardzes tehnika priekšā un aizmugurē. Nē, zagšanu neatbalstu, bet tā meistarība.... 

4. Vēlreiz pieminot seriālu Mana lieliskā aukle. Novilku to rutrekerī septembra beigās. Bet tikai šodien beidzot noskatījos līdz galam. Visilgāk skatījos pēdējo, septīto sezonu un ne jau tāpēc, ka tajā ir visvairāk sēriju - 40.

Vienkārši, seriāla loģiskās beigas ir sestās sezonas pēdējā sērija, kura beidzas ar galveno varoņu - ģimenes galvas un viņa bērnu aukles kāzām. Un arī tas, ka pēdējās sezonas visu sēriju notikumi, kuri kaut arī  turpina iesākto situāciju komēdijas stilu, tomēr vairs nav tik interesanti nepiespiesti kā visu iepriekšējo sezonu notikumi. Kaut kā aiz matiem pievilkti un ir radies iespaids, ka septītās sezonas notikumu scenārijus rakstījuši ar nu ļoti lielu piespiešanos. Un "caur nevaru".

Tomēr piespiedu sevi noskatīties līdz beigām un visu. Ne tikai ķeksīša pēc. Lai būtu pilnvērtīgs viedoklis.

svētdiena, 2021. gada 5. decembris

Vēl viens interneta piedzīvojums ar, liekas, kārtējo internetkrāpnieku

Esmu reģistrējusies un periodiski ieskatos saitā faces.eu. Iepazīšanās saits ar foruma sadaļu un citām papildiespējām. Tiesa, tur foruma sadaļa jau kādu laiku ir pamirusi, daudzi aktīvie foruma pļāpātāji ir attālinājušies no aktivitātēm tajā. Tomēr tas netraucē tur ieskatīties, apskatīt to, kas notiek, pačatot ar iepazīties gribētājiem. 

Pie viena - saits kā saits. Ar sava profila izveidi, profila, kurā uzrāda anketā prasītos datus; ir iespēja arī citām opcijām. Piemēram, var izveidot atsevišķu savu foto galeriju ar savām bildēm. Ar vienu papildniansi - profila bildei jāataino cilvēks.

Tur nu man "piesējās" viens iepazīties gribētājs. Jau praktiski uzreiz tapa skaidrs, ka cilvēks ir kārtējais "garām" un, visticamāk, kārtējais krāpnieks. Tomēr atkal "ieslēdzās" kārtējo reizi vēlme patrallināt, ironizēt un jandalēt (ne pārāk jauks piemērs iz Karlsona dzīves kredo 😁).

Kāpēc doma par kārtējo "biedru" no krāpnieku arteļa? Paskaidrošu.

  1. Mani uzrunājušajam cilvēkam profila bildē ir nevis viņa foto, bet gan puķu pušķis. Arī lietotāja galerijā nav bilžu ar viņa atainojumu. Tikai bilde ar puķu pušķi.
  2. Lasot lietotāja profilu punktu "Par mani" bija grūti lasīt - uzreiz redzams, ka teksts veidots ar google translite palīdzību, pie viena putrošanās jēdzienos vīrietis un sieviete. Lasot šo sadaļu bija vēlme pajautāt - kas tad īsti ir konkrētais lietotājs: vīrietis vai sieviete. Tiesa, vēlāk teksts šajā sadaļā tapa pārrakstīts, salabots.
  3. Pie viena profilā uzrādīts, ka kungs ir no Latvijas, Rīgas. Kaut arī čata sarunā tika apgalvots, ka no ASV. ASV karaspēka virsnieks, kurš atrodas misijā Sīrijā. Šo pretrunu, tiesa, minētais kungs izskaidroja ar to, ka viņa māte esot no Latvijas un viņai par godu tapusi arī tā informācija profilā.
  4. Īsti nevar neko pastāstīt par saviem vecākiem, īpaši par māti. Man sniegtā informācija ir vairāk nekā pieticīga. Kaut kā neticās, ka viņam tik maz zināšanu. Bet var jau būt, ka pagaidām īsti negrib neko stāstīt. Es jau arī pagaidām neko daudz neesmu stāstījusi par sevi. Man vismaz kāds attaisnojums - nav pārliecības par to, vai sarunubiedrs ir saprātīgs cilvēks nevis kārtējais krāpnieks. 
  5. Cilvēks, kurš tiešām vēlas iepazīties, jau sarunas sākumā aktīvi neprasīs e-pasta adresi un vatsapa numuru. Iepazīšanās sarunai, kuras sākumposms vienmēr ir par "puķītēm, tauriņiem un citu tamlīdzīgu", nav nepieciešama e-pasta adrese, saruna vatsapā. Pietiek ar konkrētā saita čata doto iespēju. Un arī bildes ar savu seju var ievietot saita doto iespēju robežās.
  6. Starp citu, pat nespēj paskaidrot savu apgalvojumu par to, kāpēc viņam ir grūti komunicēt dotā saita čatā un ir obligāti nepieciešama e-pasta adrese un vatsapa numurs. Vispār, e-pasta adrese man ir, to jau būsiet pamanījuši manā šejienes profilā, bet vatsaps datorā nav uzinsatalēts (pat nezinu, vai tas vispār ir iespējams), telefonā arī nav - man ir vecā modeļa mobilais ar pietiekami mazu ekrānu, kurā pat īsti nav pat interneta pieslēguma tieši mazā ekrāna dēļ. Man ar to īpatni krietnu laiku sanāca stīviņš tieši par e-pastu un vatsapu. Nu izteikti "ar tanku" prasīja.
  7. Apgalvo, ka saprot latviešu valodu. Kaut arī sarunai joprojām lieto google translite (nu labi, ja tiešām saprot tik vispārīgos vilcienos, tad saprotams. Es arī sarunai angliski izmantoju to tulkotāju). Bet ar visu švako saprašanu tomēr vajadzētu saprast un izlabot pamatlietas savā saprašanā/nesaprašanā. Kaut atšķirību vārdu sieviete un vīrietis lietojumā, dzimuma apzīmējumā. Tās tomēr ir pamatlietas.
  8. Kunga uzrādītais vecums - 51 gads. Uz jautājumu par to, vai viņu nemulsina tas fakts, ka esmu vecāka par viņu, vispār nekādas reakcijas. Liekas, nav sapratis. Pie viena kungs neprecējies (nu, var jau gadīties dzīvē visādi). Bet pat nav atbildes uz to, vai kaut kur pa pasauli "klejo" viņa bērni, arī nekādas reakcijas. Varbūt negrib atbildēt (katra paša darīšana vispār), bet kaut minimāla norāde no "nezinu, negribu par to runāt" cikla varētu gan kaut pieklājības pēc varētu būt. Nezinu, varbūt par daudz prasu?
Tā nu kaut kā tā. Varbūt ko esmu aizmirsusi pieminēt.

ceturtdiena, 2021. gada 2. decembris

Marija Trapa: Mūzikas skaņas. Grāmata un filma

Grāmata ir paplāna. Tai ir divas daļas. Pirmā daļa - stāsts par notikumiem Austrijā neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma vienas ģimenes skatījumā. Otrā daļa jau vēsta par šis ģimenes gaitām emigrācijā, ASV, kurp ģimene devās bēgot no kara, fašistiskajām represijām.

Grāmatas varoņi ir fon Trapu ģimene, kura esot emigrācijā, pamazām atteicās no īsā vārdiņa "fon" uzvārda priekšā.

Grāmatas pirmā, Austrijai veltītā daļā, tiek stāstīts par to, kā jauna bārene, klostera audzēkne nonāk pārtikušā ģimenē strādāt par guvernanti. Dzīvojot un darbojoties minētajā ģimenē, kura uz meitenes ģimenē "ienākšanas" mirkli ir tēvs, pieci bērni un divi kalpotāji, meitenei un ģimenes galvam izveidojas romantiskas attiecības, kuras noved pie kāzām. Laulībā piedzimst jau abu kopīgie bērni. Vairāki. Neatceros, cik precīzi, bet nu vairāki tiešām. Un ģimene ir laimīga, saskanīga.

Jāpiezīmē, ka ģimenes galva ir atvaļināts jūras kara virsnieks.

Visa ģimene kopā dzied, uzstājas dažādos pasākumos Austrijā un ir pat zināmā mērā populāri mūzikas aprindās.

Pirmā daļa beidzas aptuveni ar to, ka:

  1. Vecākie bērni, divi dēli, devušies uz Minheni un tur studē par mediķiem;
  2. Austriju ļoti ātri okupē Vācijas karaspēks;
  3. Ģimene dodas bēgļu gaitās pat negaidot, kamēr vācu varasiestādes ieradīsies pie viņiem, lai veiktu arestu. Iemesls:  ģimenes galva atteicies dienēt vācu okupācijas karaspēka jūras spēkos, studējošie dēli atteikušies pildīt mediķu pienākumus vācu karaspēka vajadzībām, ģimene kopā atteikusies uzstāties ar mūzikas priekšnesumu vācu publikas priekšā.
Otrā daļā stāstīts par ģimenes gaitām ASV. Viņu koncertdarbību, visāda veida darbošanos, lai nokārtotu uzturēšanās atļaujas valstī un pēc tam galarezultātā iegūtu arī pilsonību. Ģimenei izdodas arī iekrāt naudu un iegādāties arī zemes īpašumu ASV, nodarboties ar sabiedrisku darbību. 

Otrā daļa vairs nav tik interesanta kā pirmā. Bet tomēr izzinoša un lasāma.

Grāmatu caurvij mīlestība pret Austriju, konkrētāk pret Austrijas Alpiem, cieņa pret ASV un klāt ir ļoti daudz Dieva. Tam, kurš ar Dievu ir tuvs, Dieva klātbūtne netraucēs. Toties, ja ar Dievu ir visai patālas attiecības, nāksies drusku iespringt. Iespringt, lai Dievu kaut kā novirzītu otrā plānā un izbaudītu grāmatas notikumus kā tādus. Šī Dieva klātbūtne atsauca atmiņā padomju laikus, kad arī nācās iespringt nobīdot malā daudzās grāmatās komunistisko ideoloģiju, lai izbaudītu pašu grāmatas notikumu.

Pēc grāmatas pirmās daļas uzņemta filma "Mūzikas skaņas". Filma tiešām ir pēc motīviem, jo laikam pagrūti būtu ekranizēt visu izteikto. Filma ir mūzikls, kura stāsts ir par guvernantes un viņas darba devēja mīlestību vienam pret otru, pret bērniem. Filmas veidotājiem izdevies Dievu aizvirzīt kaut kur trešajā plānā stāstot tik pa jaukajām jūtām, kas šo ģimeni vieno.

Protams, patiesais stāsts par uz ASV emigrējušo ģimeni varētu būt piezemētāks un ne tik skaists, kā atainots grāmatā un filmā. Bet - vai tas ir svarīgi lasot grāmatu un skatoties filmu?