Varbūt nedaudz par taisnīgumu?

Šoreiz laikam par taisnīgumu kā tādu. rakstu sākot nav domas kādu linku piemeklēt, varbūt rakstīšanas laikā ko piemeklēšu atsaucēs. Bet pagaidām sāku bez tām, tik vispārīgi.

***************

Par to, ka daudzi "atbēg" no kādām nebūt problēmām uz Rīgu labākas dzīves meklējumos. Atbēg un pēc tam pukst, ka arī Rīgā ar to vismaz darba sameklēšanu kaut kā neveicas, ari dzīvokli atrast uz sitiena pagrūti. te uzreiz jautājums - kāpēc bēgi uz Rīgu bez stabilas apziņas, ka tevi te kāds gaida, dzīvesvietu un darbavietu uzreiz uz paplātes pienesīs? Vai Rīga ir vienīgā Latvijas pilsēta uz planētas? Daugavpils ir pārsvarā krievvalodīga pilsēta? Bet Daugavpils nekļūs latviskāka, ja tajā nedzīvos latvieši. Tad "bēgat" uz Daugavpili un pamazām papildiniet latvietiskumu tajā pilsētā; tā tomēr otra lielākā valsts pilsēta ar visu pilsētvides infrastruktūru...

Pie viena - Rīga nav no gumijas, Rīgas pašvaldībai vispirms jāsakārto pilsētvide rīdziniekiem, kuri gadiem ilgi vēlas dzīvot sakārtotā vidē. Rīgas pašvaldībai vispirms jāsakārto dzīve tiem, kuri pilsētā dzīvo ne jau pāris dienas rupji sakot. Tiem, kuri še izauguši un var sevi saukt par šīs pilsētas piederīgajiem jau kurā tur paaudzē. Nevis tiem, kuri relatīvi nesen ieradušies pilsētā vieglākas dzīves meklējumos.

*****************

Attieksme pret Latgali. Stereotips, ka latgalieši nodzērusies tauta, kura neko vairs nemāk un vispār tūlīt sabruks. Stereotips. Jā, dzer, bet nav nodzērušies un dzīvo, darbojas. Kā nelielam salīdzinājumam - Rīga ir  nesakoptāka par latgalisko Ludzu. Ludzā jebkurā gadalaikā ir sakoptāka pilsētvide nekā Rīgā. Zinu, jo tur esmu dzīvojusi apmēram divus gadus. 

Ludzā nevienam īsti neienāks prātā visādu drazu kaut konfekšpapīriņa veidā izmest kur pagadās nevis drazai atvēlētā vietā. Rīdzenieki - un kur tad jūs liekat to drazu, kas kabatās?

Pie viena - kaut Latvijas kartē apskatāt, cik liela ir Latgale. Latgale, kura par spīti visām varām, kuras pār reģionu nākušas, spējusi kopt, saglabāt un attīstīt savu patību, savu valodu un savu rakstību. Nodzērusies tauta to nespētu, kultūrvides tauta gan. 

Tas, ka daudzos citos Latvijas reģionos, it īpaši Rīgas pilsētvidē stereotips - Latgale kā kaut kas nicināms... Varbūt pietiks to augstprātību, kura lielā mērā no skaudības zemapziņā? Kāpēc latgaļiem arī no mums - Latvijas tautas jāaizstāvas? Latgaļi kaut kur ir dvēseliski stiprāki par pārējiem. Un neskrien ar krūti pa priekšu "mīliet mūs!", viņi ir un dzīvo, attīsta savu kultūrvidi savai dzīvei. Viņi zināmā mērā stāv pāri tiem citu uzskatiem un stereotipiem. 

Pabraukājiet paši pa Latgali, sapratīsiet, ka tas reģions ir daudz interesantāks un krāšņāks savā patībā par seklajiem stereotipiem.

************************

Daudzviet izplūst attieksme "pāķis", "lauķis". Laucinieks nievīgā izteiksmē. It sevišķi pilsētvidē. Laukos kultūras esot maz, cilvēki mazāk saprotot.

Bet pag'. Tās pašas mūsu tautasdziesmas radās laukos. Laucinieki uz teātriem braukā ziemas sezonā, tur ir skolas, veikali, kultūras nami un daudz kas cits. Protams, ne vienā šaurā zemes pleķītī, kuru sauc par pilsētu, saspiests; attālumi lielāki.

Un pie viena - lauki, laucinieki ir tie, kas tos pilsētas lepnos "degunus" pabaro. Labības lauki paši no sevis neuzrodas, neizaudzē labību, kura nu nekādi marša solī nedodas uz labības pārstrādes uzņēmumiem lai pēc tam tik pat marša solī maizītes izskatā neaizčāpotu uz pilsētnieku virtuvēm. Kartupeļi pilsētās nav bruģakmens vietā. Desiņas, karbonādes, piena produkti - kur tiem "kājas aug", ja ne laukos? Ja ne primāri laucinieku radīti?

Ja pavisam visi laucinieki dosies prom kaut kur pilsētās dzīvot? Mīlīši, kas tad notiks? Ne jau visiem pilsētniekiem ir mazdārziņi, un pat tie nespēj pilnībā un galīgi sagādāt to īpašniekiem absolūti visu pārtikai nepieciešamo produkciju ziemas periodam.

Mīlīši pilsētnieki! Noliekat beidzot kaut kur miskastē to savu nievīgo attieksmi pret tiem, kuri baro jūs.

Vēl bildes. Kaut kā daudz. Lai viss neliktos drūms un nekā.

Reģiona vēsture. Vērts zināt

Uzreiz saku paldies Wikipedia. Man liekas vienīgā internetvietne, kura iztiek bez vērtējuma, tik uzskaita "sauso atlikumu" - faktus. Pēdējā laikā daudz pa turieni "ganos". 

Pamēģināšu tur "izkasīt" un apkopot vienuviet informāciju par reģionu Baltijas jūras krastos. 

Sāku ar Latviju - tomēr dzimtā vieta.

Šai sakarībā atradu divus šķirkļus, kuros apkopoti mūsu zemītes vēstures fakti. Pirmais saucas Latvijas vēstures hronoloģija. Lasot to atradu daudz jaunu faktu, kaut arī nevaru teikt, ka maz zinu no pašmāju vēstures. Šeit gribu piemetināt Latgales sakarībā. Un kā veltījumu Ludzai. Ludza šai šķirklī pieminēta divas reizes kā konkrēta vēsturiska notikuma vieta. Latgale atkal - kā latgaļu zeme vairākkārt pieminēta. Prieks, ka šis reģions bija, izturēja tik daudz ko un tomēr turpina būt, kopt savību un savu valodu. Un, kur tad liksies, būs arī turpmāk. 

Otrs raksts - Latvijas vēsture. Rakstā vēstures punkti izvērstāk. Tiesa, izpaliek daudzi iepriekšējā rakstā minētie vēstures pieturas punkti. Pieņemu, tādēļ, ka ne par visiem Latvijas vēstures hronoloģijā minētajiem faktiem ir pilnvērtīga informācija.

Par Igauniju arī atradu. Vispirms Igaunijas vēsture un tai sekojošais raksts - Igaunija. Kopumā ņemot, diemžēl neatradu neko par to, ka Igaunijā, atšķirībā no Latvijas un Lietuvas, būtu jel kāds valstisks veidojums vēsturiskajā griezumā līdz pat 1918.gada 24.februārim, kad pirmo reizi tika proklamēta Igaunijas valsts. Mums bija divas hercogistes, no kurām atpazīstamākā pasaules skatījumā Kurzemes-Zemgales hercogiste, Lietuva bija lielkņaziste, kura savienībā ar Poliju bija ietekmīga šajā Eiropas reģionā. Kaut kur, zināmā mērā Igaunijas vēsture ir nedaudz "rimtāka un garlaicīgāka" - nezinu, kā precīzāk pateikt. Ceru, ka kāds mani palabos.

Lietuvas vēsture jau daudzslāņaināka un aktīvāka. Piedāvājumā divi raksti: Lietuvas vēsture un Lietuva. 

Zināmā mērā izgaismojas tautu mentalitātes: Lietuvas vēsture aktīva, raiba; Latvijas vēsture pavisam drusku piezemētāka un Igaunijas - vēl piezemētāka. Nu, skatoties šīs vēstures neiedziļinoties niansēs, tik relatīvi virspusēji.

Sīkāk izteicos par trim Baltijas valstīm, bet tālākajā - tikai došu linkus, kuru tekstos aprakstīta Baltijas jūras krastu skarošā valsts. Laikam jau tā būtu pareizāk, vai ne? 

Krievija. Krievijas valsts vēsture un Krievija. 

Somija. Somijas vēstures hronoloģija un Somijas vēsture.

Zviedrija. Zviedrijas vēsture un Zviedrija.

Dānija. Dānijas vēsture un Dānija. Bija interesanti beidzot saprast, ka Grenlande ir Dānijas sastāvdaļa. Kaut kā iepriekš biju palaidusi garām šīs salas valstspiederību.

Vācija. Vācijas vēsture un Vācija. Arī raibi un interesanti. 

Polija. Polijas vēsture un Polija. Un Polijas vēsture ir ļoti cieši saistīta ar Lietuvas vēsturi.

Tikai zināšanai

Tikai zināšanai mani lasošajiem.

Gan jau ka pamanījuši esat, ka cītīgi "revidēju" mīnuszīmes virzienā izdzēšot komentārus, kuri pie tekstiem parādās ik pa laikam palielā skaitā nevis izsakoties par tekstā pausto, bet masīvi reklamējot kaut kādus stipri nepārbaudāmus naudas aizdevējkantorus; komentārus, kuri tapuši visai sliktā latviešu valodā acīmredzami ar Google Translite palīdzību.

Turpmāk šādi pat izrēķināšos ar visiem tiem komentāriem, kuru "radītāji" būs vārda "anonīms" jebkura versija, pat ja vairāku variantu salikumā. Un neatkarīgi no tā, vai komentāra teksts saturēs manu atbalstīšanu teiktajā vai arī nē.

Kāpēc?

Reiz, gadus iepriekš, jau par šo tēmu izteicos kādā no saviem pamattekstiem aicinot komentētājus izteikties ja ne ar pasē ierakstīto vārdu, tad vismaz ar niku. Toreiz šī saruna nekur nenoveda. Tik vienu mirkli atzīmēju savā blogā neļaušanu komentēt anonīmiem lietotājiem, kas tomēr arī beidzās tur, kur beidzās - anonimitāte komentāros neapstājās un galarezultātā aizliegumu likvidēju.

Labi, saprotu, ka ne visi grib publiskot savu pasē ierakstīto oficiālo vārdu. Izeja - niks, iesauka vai kā nu ērtāk. Galu galā - mūs dzīvē ne jau vienmēr sauc oficiālajos, vecāku dotajos vārdos. Bet šie "mīļvārdiņi" niku, iesauku veidā ir daļa no mūsu dzīves, personības. Mēs esam tie, kurus tā sauc. Piemērs iz dzīves? Še neslēpjos un runāju ar tādu vārdu, kāds nu man ir. Internetvietnēs kurbijkurne.lv un faces.eu mani atpazīst kā mausnu (t.i. niks - mausns). Es neslēpjos, esmu. Un man ir šis vārds neatkarīgi no tā, vai manis teiktajam kāds piekrīt vai ari nepiekrīt.

Mans "uzburkšķis" šeit par ko? Ir grūti, praktiski neiespējami reizēm sarunāties tēmā, ja kādam atbildi uz kādu komentāru, bet pretī "es neesmu tas anonīmais, tas bija kāds cits, vispār es tikko teicu" pat ja sanāk atbildēt anonīmajam uz konkrētu anonīmu viedokli. Ej nu beigās saproti ar ko runā - ar cilvēku otrpus ekrāna vai garām lidojošu skudru. Un rodas jautājums - ar ko tad es īsti sarunājos? Meklēt komentāros kurš anonīms komentārs uz kuru anonīmo attiecas? Tāpat apjuksi un tāpat neatzīsies, jo negribēs atbildēt par paša vārdiem. Pastiprinu - tas, kurš baidās savu teikto parakstīt kaut ar kādu apgrozībā esošu niku, iesauku - manuprāt baidās pats no sevis teiktā, negrib uzņemties atbildību par pateikto. Grib noslēpties amorfā, pelēkā masā. Bet amorfā, pelēkā masa jau vienmēr visos laikos ir tā, kura "dabon pa mizu" vispirms neatkarīgi no tā, kā jūtas kāds no masas "stūrīšiem" kurā mirklī. Ilgāk noturas tie, kuriem nav bailes būt Jānim ar iesauku Jančuks vai Kārlim - Kažam, Elīzai - Līžukam....

Pie viena, nezinu, kā jūs, bet es cienu tos, kuri nebaidās runāt savā vārdā, kaut nikā ietvertā. Un man ir vienalga, vai še, komentārā, piekrīt manis teiktajam vai nepiekrīt. Gribas cerēt, ka arī jums patīk sarunāties ar cilvēku, kuru sauc tā, kā viņš to ir definējis, nevis ar to, kurš ko pasaka slēpjoties "putras katlā" no cikla "putru ēd kā vienotu veselu nevis katru putras graudiņu atsevišķi". 

Nu, salīdzinājumus var piemeklēt diezgan daudz. Nu, piemēram - cilvēka ķermenis sastāv no daudzām definētām "detaļām", nevis no kaut kā bezveidīga. Ģimene - mamma, tētis, pulciņš dažādu bērnu, pilsēta - daudz dažādu celtņu, cilvēku un vēl kaut kā visāda...

Nu, tā kaut kā. Pateicu lai būtu lietas kursā. Un nesāktos "vah, kā tā!".

Tiešām dzēsīšu visus komentārus, kuru autorība - variācija par vārda "anonīms" tēmu. Neatkarīgi no tā, vai teksts saturēs atbalstu manis teiktajam vai nē. 

Nekā personiska, tik daži "graudi"

1. Daudzi diemžēl nav izauguši līdz pilsoniskai līdzatbildībai par tiem lēmumiem, kurus pieņem jebkuras valsts valdība. Valdība jau nenolaižas no kosmosa un nepazūd kosmosā atrauti no cilvēkiem, kuri apdzīvo katru konkrētu mūsu mazās planētas stūri. Valdība ir tie cilvēki, kuri savos amatos tika pateicoties mūsu darbībām/ne darbībām kaut tajās pat vēlēšanās. Līdz ar to kaut tie paši vēlētāji ir līdzatbildīgi par lēmumiem, kurus pieņem vēlētāju izvēlētie līderi - ko nu gribējām, to nu tur dabūjām. Bāzt galvu smiltīs "ne es, tie tur - valdībā" ir bezatbildīgi vārgdieņi. Smagi teikts, bet citādi nesanāk. Piemērs līdzatbildībai? Kaut Vācijas piemērs - kad Vācija beidza maksāt tos parādus, kurus "sastrādāja" divos pasaules karos, it īpaši Otrajā? Ne tikai fiziskos, bet arī morālos? Ilgus gadus laikam jau daudziem vārds vācietis bija līdzvērtīgs lamuvārdam. Pēc tiem kariem Vācijai nācās, tāpat kā citām valstīm, atjaunot savu ekonomiku. Un, atšķirībā no citām valstīm, realizēt parādu atdošanu. Un tas nu ir smags process.....

2. Šī pilsoniskā līdzatbildība diemžēl tagad jau laikam "krīt" to lauciņā, kuri sevi asociē ar krieviem, daudzi vēl ar Krieviju kā etnisko dzimteni. Pēdējā laika notikumu sakarībā. Ar to diemžēl nu ir jārēķinās. Mēs te varam un spējam toleranti izturēties pret tiem krieviski runājošajiem, kuri ir dzimuši, auguši šajā mūsu valstiņā kurā tur paaudzē, mēs spējam atšķirt citā valodā runājošu cilvēku no "āmura" bez smadzenēm ar "iekaltiem" lozungiem. Diemžēl šobrīd dalījums "mūsu krievs" un "Krievijas krievs" nestrādā realitātē. Krievu valoda šobrīd diemžēl asociējas vispirms ar Krieviju. Ar to nu krievvalodīgajiem ir jārēķinās un jāsaprot. Vismaz manā virzienā nestrādā variants, kad kāds visu laiku "skrien virsū" ar "cieni mani, vērtē mani augstu" un nevar atbildēt uz elementāru jautājumu "Kāpēc un par ko?". Nolaižoties no mākoņa drusku zemāk tik ģimenes līmenī - mēs zinām par ko un kāpēc cienām un vērtējam cilvēkus ģimenē, pat darbā, daudzstāvenes kaimiņu būšanās... 

Neesmu dzirdējusi, ka Vācija ar putām uz lūpam krūtis pa priekšu izbīdot "pa pasauli skraidot" pieprasītu no citiem cieņu un pozitīvo vērtējumu. Cilvēki kopā klidiznājās, darbojās pozitīvisma virzienā, cieņā atnāca darba procesā. To derētu pamācīties...

3. Nedaudz reliģisks viedoklis. Dieva nav, tik paaudzēs iemantots laika nogrieznis dzīvošanai. Bet ja viņš ir, tad viens uz pilnīgi visiem uz šīs planētas. Eiropā, Ķīnā, Indijā vai kaut kur Āfrikas džungļos. Neatkarīgi no tā, kādā valodā viņu uzrunā, neatkarīgi no tā, kādi rituāli tiek veikti viņa uzrunāšanai. Ir taču tik daudz cilvēku dažādās ādas krāsās, paradumos, valodās, pasaules uztverē.

Te pat gribu tik piemetināt. Ir bezjēdzīgi, manuprāt, lūgt no Dieva grēku piedošanu. Viņš jau piedos, piedot ir viegli. Un pie tam Dievam ir nu ļoti daudz prātīgāku darbu, ko darīt nekā viena īpatņa "sagrēkoju pret kaimiņu Ješku, piedod Dieviņ!". Bet no tās piedošanas jau nekas nemainīsies - grēks kā tāds nekur nepazudīs. Pašiem vien ar to būs jāsadzīvo ilgi un dikti. Un ja tas Dievs piedod, vai piedodam paši sev? Arī attaisnojuma meklējums nekur jau nemaina notikušā grēka faktu un arī to nepadara par nebijušu. 

Palūgt piedošanu tam, kuram esi pāri nodarījis - tik solis nedaudz nogludināt notikušā sekas. Nevis padarīt par nenotikušu to, kas ir noticis.

4. Pārapdzīvotība pasaulē? Vai tik nav kārtējā sazvērestību teorija? Šeit atradu informāciju, kura papildināta ar karti vidējā aritmētiskajā blīvumā. Labi, rakstā teikts, ka priekš cilvēkiem dzīvojamās platības sauszemē ir mazāk, nekā tā sauszeme ir kā tāda. Bet uz to var paskatīties nedaudz filozofiski. Cilvēks kā tāds jau spēj piemēroties visādiem dzīves apstākļiem. Kaut klimatiskā griezumā - ir taču tautas, kuras dzīvo un izdzīvo Sibīrijas skarbajos klimatiskajos apstākļos, kaut kur lasīju, ka Āfrikā, Kalahari tuksneša pievārtē ir āfrikāņu tautiņa, kas ir piemērojusies izdzīvot turienes arī nevienkāršajos apstākļos... Cilvēku sablīvēšanās lielpilsētās, to tuvumā? It kā jau valsts sākas ar klubkrēslu istabā, istaba "paplašinās" dzīvokļa jēdzienā, tas - mājas, jēdzienā, māja atrodas blakus citām mājām, veidojas iela, ciemats, pilsēta, pilsēta ar lauku teritoriju, šīm teritorijām apvienojoties - veidojas valsts. Nu, kaut kā tā.

Pie viena. Ja valstī ielaiž cilvēkus ne jau "bariņš nāk, iet cauri kā grib un cik grib", bet ir kāds nebūt atstrādāts mehānisms, cik un ko ielaiž valstī, ko nē un cik ilgā laikā. (Es tā, vispārīgi), tad kur problēma ko līdzīgu izstrādāt pilsētas līmenī? Lai pilsētai nevajadzētu paplašināties uz tai blakus esošo teritoriju rēķina pilnā mērā izmantojot savas iekšējās rezerves? 

Pabarot cilvēkus? Varbūt izstrādāt mehānismu, kā kaut vienas teritoriālās vienības ietvaros izsniegt šajā vienībā dzīvojošajiem neatņemamo bonusu - katram piegādāt dzīvei nepieciešamo minimumu katrā laika nogrieznī un teritorijas pārvaldes rēķina? Visu, kas ir virs minimuma - tas lai katra indivīda ziņā? Kaut pārtikas, apģērba veidā. 

Es tik tā, nedaudz filozofiski.

5. Drusku par pārprodukciju. Par to jau kādreiz izteicos. Principā domas nav mainījušās. Vai tiešām ir tik grūti ražot tik daudz, cik tas reāli nepieciešams? Gan pārtiku, gan apģērbu... Tik spriedelēju laikam.

******************

Es te paspriedelēju nedaudz. paldies tiem, kuri izturēja līdz galam šo visu lasot. 

Nedaudz no pilsētas Roma

Dēls no svētdienas rīta līdz vakarrītam bija Romā ekskursijā, kuru viņam uz dzimšanas dienu uzdāvināja mīļotā sieviete. 

Dēla iespaids par pilsētu - "Ir tik DAUDZ, ko redzēt. Ar trim dienām ir izteikti par maz", viss ir tiešām reāli LIELS, "skudriņas mežā" sajūta bijusi.

Fotogrāfijas, kuras tūlīt ielikšu šeit, ir tikai maza daļiņa no tā, ko viņš kopā ar draudzeni paspēja redzēt šajās trijās dienās. Un pie viena - tās līdz manīm nonāca reālā laikā - tas ir, ieraudzīju, nofotografēju, aizsūtīju mammai. Tādējādi ir neliela sajūta, ka biju tur kopā ar viņiem, vienlaicīgi ar viņiem.

Komentēšu ne visas fotogrāfijas, tik tās, kuras saņēmu ar reāli paskaidrojošu tekstu. 

Neliels atskats. Ne par karu.

Savā ziņā paldies Uldim Rozenfeldam un viņa blogam par to, ka sasparojos šo atskatu rakstīt. Reiz biju rakstījusi atskatus - 2014.gadu noslēdzot un 2018.gada vasaru pavadot. Varbūt vēl kādos ierakstos apakšpunktu veidā ko atskatam līdzīgu esmu pieminējusi. Bet tad nu jāpārlasa viss no "vāka līdz vākam" kas še sarakstīts.

Tas ievadam. Turpmākajā - neesmu pārliecināta, ka meklēšu linkus ar iepriekš teikto lai veidotu atsauces. Rakstīšu, tad jau redzēs, kā sanāks.

Sākšu ar to, ka nākošmēnes manam blogam būs pilni 14 gadiņi. "Jaunāka esmu" par Balto runci. 😊 Un - arī iesākumam - paldies Uldim par to, ka caur viņa blogu ir iespēja "paviesoties" jūsu blogos. "Paviesoties", lai uzzinātu par jaunām un ne tik jaunām filmām, grāmatām. Lai uzzinātu par vietām, lietām, notikumiem ar dažādu šo lietu, vietu, notikumu vērtējumu. Žēl tikai viens - laikos pirms 2019.gada, kad Uldis uz laiku pārtrauca savus Blogāres apskatus, viņš internetvietnē "sastapa" daudzus jo daudzus blogus. Kad viņš šī gada sākumā, janvārī, atkal atsāka šos savus apskatus, nu ļoti daudzi bija "nomiruši dabiskā nāvē", jo autori dažādu laikam jau iemeslu dēļ šo lauciņu bija pametuši. Acīmredzot palikuši izturīgākie.

Tagad laikam jau pie lietas.

"Pārskrēju pāri" sava bloga saturam. Daudz kas laika gaitā tīri saturiski še mainījies. Pirmkārt jau sākotnējās uzstādnes aizgājušas kurā tur aizmugures plānā. Un pat katra skartā tēma pamazām no viena piesitiena pāraugusi nākamajos. Joprojām attīstos, mainos. It kā vajadzētu ko mest ārā tik tāpēc, ka kāda sākotnējā versija mainījusies un tematiskais saturs kļuvis savādāks? Jautājums - kāpēc? Reiz bija pumpurs, kurš atveroties pamazām ieguvis citas formas.

Šādā rakursā laikam būtu prātīgāk pieķeksēt tās vietiņas, kuras var tikt uzskatītas par tiem pumpuriem, ļaujot lasītājiem pašiem laika un vēlmes gaitā atrast tēmas turpinājumus. Arhīvmateriāls še ir pārskatāms.

Še iesāku divas tēmas - pastāstu par konkrētu Rīgas mikrorajonu un attieksmi pret skolām, bērnu izglītošanu. Abas tēmas laika gaitā pāraugušas katra atsevišķā 'ziedā", kaut sākotnējais "pumpurs" tām kopīgs.

Te atkal aizsākums jau vēlāk daudz cilātai tēmai par privāto dzīvi.

Ar Harisonam veltītā piemiņas pasākuma nelielu aprakstiņu iesākās mani nedaudzie piesitieni tēmām par rakstniekiem.

Viens no maniem pirmajiem rakstiem par dzimto valodu kā tādu.

Nezinu, vai pats veiksmīgākais no maniem filmu vērtējumiem, bet kaut kā mīļš kā pūklācītis.

Tā, nedaudz pārskrēju pāri, vērtējiet paši.

Mana interpretācija. Nekas cits. Citādam skatījumam ir vieta.

Zinu, ka atkal "cepjos", esmu nedaudz atgriezusies iepriekš apskatītā tēmā. Tomēr laikam jau iepriekš neesmu pateikusi ko līdz galam. Ja būs juceklīgi, piedodiet.

Šoreiz laikam jau nedaudz vispārinātāk.

Vispirms - vispārinātāk par tēmu runāju vēl relatīvi nesen, astotajā martā. Pēc tam "parakājos" internetā, precīzāk - Vikipēdijā, lai atrastu vietas, kurās joprojām karo tā, ka šis notikums atradis paliekošu vietu vēsturē. Diemžēl atradu tik, cik nu atradu. Ja kādam ir zināmas vietas vēl - lūdzu padalieties ar informāciju.

Turpinot "rakāties" neta ārēs parādījies nedaudz savādāks viedoklis patlaban esošajam Krievijas-Ukrainas karam. Vismaz atradu to, ko var nosaukt par šī kara sākšanas pamatiemeslu - Ukrainas dabiskie resursi. Papētot ziņas par Ukrainu - kāpēc nesavākt tur esošos dabiskos resursus, kurus var izmantot pa savam? Kāpēc arī nē? Un piesedzoties ar kaut kādām Idejām? 

Kāpēc arī ne šādam redzējumam? Kur problēma "pabāzt sev apakšā" resursu ziņā situēto Ukrainu? Nepavisam pat nemēģinot tā kārtīgi izpētīt, izmantot resursus, kuri ir pašmājās - Urālos, Sibīrijā. Un pat bez domas par X stundu, kad būtu fiksi jāpārkārto ekonomisko rezervju izmantošanu - no ārējās ieguves uz iekšējo ieguvi. Gan jau ka ASV ir šāds X stundas plāns. Savādāk jau tik brīvi "neklaiņotu pa pasauli dzīvi mācīt".

Jo - nu, ja tik ļoti gribas un ļoti vajag karot, kāpēc ne Mongolija vai Ķīna? (Tiesa, še tāds kautrs lūgums - Vikipēdijā par Mongoliju rakstīts angliski, mana angļu valoda tikusi tikai nedaudz tālāk par autiņiem, nebūtu slikti, ja kāds/kāda iekomentētu kaut pāris frāzēs par to, kas tur teikts). Mongolija laikam jau nekādi nav kādam pasaulē interesanta - rādās, tur nekā cita kā vien cilvēki, nav. Par turieni zināms krietni maz. Ķīna atkal - tur, un protams ir daudz visāda veida resursu. Bet arī spēcīga armija un kodolierocis. 

Ir taču jauki uzbrukt tam, kurš, kaut relatīvi, vājāks par pašu. Ar stipru iet cīkstēties - ir nu ļoti liela varbūtība ka dabūsi atpakaļ un stipri nu ļoti ātri.

***********

Sauklis - Krieviju visi "apbižo": ko tādu dzirdēju jau skolas gados, kuri, starp citu, aizņēma visus 70-os gadus. Pie viena, mācoties vēsturi, it īpaši PSRS/Krievijas vēsturi - karš kara galā. Nu tā, vispārināti. Un tik neliels Renesanses, ja tā var izteikties, posms, kuru raksturo literatūras (Dostojevskis, Puškins, Ļermontovs u.c.) uzplaukums, arī zinātne (Lomnosovs u.tml.). Posms, kuram pa vidu vienalga bija kari. Kari, kurus nosaukt par aizstāvēšanās kariem - visai nosacīti tikai to dažu karu dēļ, kuri tiešām bija aizstāvēšanās nolūkos.

Mums to skolā mācīja un oficiāli. Starp citu. Un vidusskolu beidzot kārtojām eksāmenu vēsturē. Bija biļešu sistēma. 32 biļetes kurās 1 jautājums par vēsturi un 1 jautājums par Sabiedrības mācību (līdzīgi kā Bizness un ekonomika pašlaik). Un vēstures punktos - vairāk kā puse sastādīja Otrā pasaules kara kauju PSRS teritorijā analīze. Tas tā, garāmejot.

******************

Un pie viena - nu tiešām neliels pieminējums Napoleona iebrukumam Krievijā. Visi par to esam informēti kaut no skolas mācību grāmatām un laikam tā īsti par to karu neesam aizdomājušies. Es no tā viedokļa un pieejamās informācijas, ka, kaut formāli, valsts jau laikam skaitās iekarota tad, kad ir iekarota valsts galvaspilsēta. Un Napoleons iekaroja Maskavu. Precīzāk, Krievija to viņam atdeva iepriekš izraisot pilsētā ugunsnelaimi. Visas militārās operācijas pēc tam bija kādas nebūt operācijas, tik neatradu infu, ka būtu jel kādas darbības atgūt Maskavu. Napoleons pats aizgāja no pilsētas savu iemeslu vadīts. Tas tikai vadoties no visiem zināmās informācijas.

*****************

Tas, ka pasaule, it īpašai Eiropa ir pret Krieviju savās kādās nebūt darbībās - arī tam ir savs ekonomiskais pamats vispirms, politiskais pamatojums jau nākošais. Kāpēc man šis viedoklis? 

Katra valsts kā vienots veselums veidojusies un sakārtojusi dzīves līmeni savā valstī, tad tas vispirms jau ir darīts tam, lai pašiem būtu un viss ir izrēķināts vispirms savas valsts stabilitātei. "Dalīšanās" ar labumiem jau ir nākamais jautājums. 

Uzņemt oficiāli savā valstī viesstrādniekus - jau aprēķināts ekonomiskais rādītājs, pie viena viesstrādnieki ir ieradušies strādāt un savā ziņā piedalās uzņemošās valsts ekonomikas stabilizēšanā, uzturēšanā. Tie, kuri ierodas uz pabalstiem sēdēt un iztikt no tā, ko citi sapelnījuši vispirms jau sev, - nu reāla dzīvošana uz sveša rēķina.

Viduseiropā pie viena bēgļu jautājums. Skaļāk zināmie - Sīrijas bēgļi, ar kuriem "jātiek galā" kā nebūt integrējot tos pašmāju ekonomikā. Un tas ir darbs, kurš ir procesā ne pārāk vieglā maigi sakot. Tagad jau esošai bēgļu problēmai - Ukrainas bēgļi. Protams, tiek palīdzēts. Cilvēcība pirmām kārtām. Bet. Bet Eiropa nav bezizmēra un no gumijas. Un līdzekļi katrā valstī ir tik, cik nu tie ir. 

Pašreizējā situācijā radies iespaids, ka tas balons, kurš saucas Eiropa, pamazām pietuvojas kritiskajam punktam, pēc kura seko sprādziens. Un Eiropas attieksme pret Krieviju - pašsaglabāšanās instinkta vadīti pasākumi.

****************

Gari sanācis. Bet - paldies, ka izlasījāt. Un atvērta esmu arī citiem viedokliem.

Nedaudz pieredzes. Varbūt kādam noder.

Raksta pēc krietnāka laika ne par kara kā tāda tēmu. Un savā ziņā paldies dēlam par šī raksta tapšanas ideju. 

Relatīvi nesen dēls izmeta: "Mam, jūs ar tēvu kā vecāki esat nederīgi bijuši, bet kā draugi - vairāk kā okei. Varam pie gadījuma ilgi un dikti runāt par kaut ko, viedokļus mētāt". No sākuma nedaudz iespringu. Tomēr nesāku strīdēties pretī. Tik atmiņā pārcilāju visu savu un dēla kopīgo vēsturi. Un galarezultātā prātā radās tas, ko mēģināšu tagad izklāstīt.

Vispirms jau tas, ka dēls man piedzima vecumā laiciņu pirms 30 gadiem, kad tā jūra vēl diezgan pasekla bija un zāle arī vēl zaļāka, nekā šobrīd. Dēla tēvam drusku virs 30, bet arī jūra vēl pasekla un zāle spilgtāk zaļa. Puika praktiski gandrīz vienaudzis šolaiku brīvvalstij Latvijai. Abi bijām priecīgi, ka tas bumbulis ir klāt, bet praktiskā izpildījumā - kaut tas fakts, ka lai pirmo reizi mājās atvestu, mācētu pārtīt - meklējām kādu kaimiņu mammu, lai tā mums parāda kā to darīt. Dzīvojām Jūrmalā tālu no mūsu mammām, pamperi kā suga parādījās Latvijā tad, kad šī tēma mums bija pārstājusi būt aktuāla. Tas nu tā, par mūsu pašu sagatavotību dzīvei.

Tagad par audzināšanas procesu.

Abiem bija pārāk svaigas un eksistējošas attiecības ar pašu vecākiem, kurās bija zināma distance un daudz kā no cikla "Vecākiem tas nav jāzina, lai mums būtu mazāk nepatikšanu. Nedod dievs strīdēties ar vecākiem pat ja viņiem kādā brīdī nav taisnība - apvainosies, uztvers kā necieņu." Bija pastipra barjera starp pašu un vecākiem. Nu, man noteikti, ar dēla tēvu par šo tā arī neesam īsti runājuši. Ne tad, kad bijām vīrs un sieva, ne tagad, kad pašu dzīves rit patālu un neatkarīgi  vienam no otra.

Gribējās, lai attiecības ar bērnu veidotos savādāk, nekā pašai tās izveidojušās bija ar saviem vecākiem. Negribējās to barjeru attiecībās. Tik nezināju, ko un kā darīt. Viss "uz tausti, uz iebakstīšanas metodes".

Gāja kā pa celmiem, vēl tagad, kad viņš jau pieaudzis un patstāvīgs lielums, dažās situācijās "bakstāmies" no cikla - kā būtu pareizāk?

Tik dažus piemērus.

Kad puikam bija drusku pēc 10 gadiem (nu, apmēram ap to laiku). Parādījās iespēja, ka viņš televīzijā noskatās baltkrievu filmu "Ej un skaties (Иди и смотри)' un pēc uz kino aizvedu noskatīties ASV filmu "Trauslā sārtā līnija (Thin Red Line)". Abas par karu, bet spēcīgākas citas filmas par šo tēmu vēl neesmu sastapusi. Mana mamma, mana māsa "galvu man mazgāja" - bērnam šādas filmas? Vai prāts? Bet puikam tas iesēdās stipri un ļoti. Lai ko un kā viņš darījis, dara - tikai ne slavas dziesmas karam.

Pēcak, jau kad viņš sāka ieiet, iegāja pusaudža gadus un savu vietu dzīvē meklējot diezgan ziepes vārīja, daudz runājām par robežām, kuras saskarsmē nedrīkst pārkāpt. Lai bumerangā neatnāktu atpakaļ vēl sāpīgāk. Un, ja kaut delverojotes ko sastrādātu - ja nu delverojies, tad padomā: gribi uzrauties vai negribi? Apmēram no viedokļa - ar ko es viņa vecumā biju labāka? Biju ideāls bērns, kurš pa diedziņu staigāja un klausīja izteikti vecākus, skolotājus? Taču, ka ne. Un kurš no mums tāds bija? Vecums, kad sākam ieiet, ieejam, ejam pa pusaudzību - nu, tas ir tas laiks, kad pārbaudām praksē visus iepriekš audzinošos nolūkos saņemtos faktus. Tik tad, kad tas viss apmēram kādā nebūt līmenī ir pārbaudīts uz pašu ādas, tik tad nosēžas un rodas secinājumi, darbības, kuras raksturo jau pieaugušu cilvēku. 

Vispār, ja tā padomā - pusaudzība ir tas laika periods, kad bērni izteikti "iziet pasaulē un prom no mājām". Un kaut mūsu bakstīšana ar draudošu pirkstu "Tā nedrīkst" un ar spilventiņu rokās pakaļkraidīšana nedos nekādu rezultātu. Vismaz pozitīvu noteikti nē. 

Ilgu laiku "borēju" puikam, ka viņš aug un veidojas pats kā cilvēks un nu nekādi nav mans turpinājums tiešā nozīmē. Viņš ir pats kā konstants lielums un kā tādam jāiemācās pašam risināt savas problēmas, jāiemācās atbildēt par saviem vārdiem un darbiem. Mamma vai tēvs pieslēgsies tikai tad, kad tas tiešām būs nepieciešams. Kaut vai tas - ne jau kāds no mums puikas vietā kaut smilškastē kausies ar kādu citu puiku dēļ tā, ka puikas nav sarunājuši, kā cepumiņu sadalīt. Nu, kaut kā tā.

Un tagad ir tā, ka mēs varam viens pie otra aiziet, paraudāt uz pleca, ja sirds pilna ar kādu bēdu. Mēs viens otru pabalstīsim tur, kur tas balsts nepieciešams. Bet ne citādi. Ne lienot ar savu dziesmu grāmatu otra dzīvē, bez nepārtrauktām pamācībām. Pašai tādas nācās dzirdēt, kad kādi man palīdzēja vienā pagrūtā dzīves posmā, kad man bija drusku virs 30. Un tobrīd gribējās rūkt: "Ja palīdzi, tad nu lūdzu bez tām audzinošām lekcijām - zinu jau kas notiek morālā jomā, ļauj sakārtot domas, atrast risinājumu palēnām, bez "es jau tā domāju, es jau tev teicu, dari tikai un vienīgi tā, kā saku"."

Nezinu, vai man sanācis labākais risinājums dēlu audzinot. Tiešām, nezinu. No malas labāk redzams. Bet viens ir skaidrs - viņš savu ceļu dzīvē ir izcirtis pats, nevis mamma vai tētis nepārtraukti viņa vietā ko darījuši. Palīdzējuši esam kaut ar to, ka mēs viņam esam un nenodosim. Nu, citādi atbalstījuši kaut izrunājot problēmu kādu un ļaujot pašam secinājumus taisīt. Vai tas ir maz? Nezinu.

Par "ziepēm' un viņu ir "rūkts" un notiekošais izrunāts. Nedarbi izrunāti un izrunāts arī tas, kas viņam pašam jādara nedarbu seku likvidācijai. Kur vajadzēts, aizstāvēts; bet līdz kādai nebūt robežai. 

Bērns jau ierodas pasaulē lai dzīvotu savu dzīvi, ne vecāku dzīvi.

Tas nu tā, nedaudz pārdomas un pieredze tēmā. Nepretendēju, ka manis izklāstītais modelis ir ideāli pareizais. Katram jau sava pieredze tēmā. Tikai padalos ar to, kāda nu man tā pieredze ir. Es tikai priecājos, ka mēs ar dēlu esam "mēs". 

Nu, kaut kā tā. Ņemiet par labu. Nesodiet bargi.

Joks iz neta

Из сети:

— Путин сказал, что Россия воюет с НАТО — И как идёт война? — Россия уже потеряла 10+ тыс. убитыми и кучу техники — А НАТО? 

— Пока не вступило в войну 

Joks iz privāta čata feisbukā, bet atbilstošs šim laikam. 

Tikai infa. Parakājos internetā. Pašai interesanti. Vērtējiet paši, centīšos nevērtēt.

Sīkāk par karu Sīrijā un ASV armiju tajā. 

Īrākas karš.

Karš Lībijā.

Karš Jemenā.

Arī Somālijā karo.

Šo es pa šodienu sameklēju tikai kā papildinformāciju par situāciju ar karadarbību kā tādu. Un tiešām - tikai informācija bez mana vērtējuma.

Tiem, kuri mani lasa

Tik. Tiem, kuri mani lasa.

Šovakar dēls atgriezās Rīgā, Latvijā no Varšavas. Polijas-Ukrainas robežas. Tikko atgriezos no viņa sagaidīšanas.

Nezinu, kurp un kam raidīt lūgumus, lūgumus, lai jūsu bērniem atgriežoties mājās uz lūpām nebūtu smagie vārdi: "Es redzēju karu. Un tas nav kino".

Atslodzei. Sen nav bijis. Bildes. Nav politika.

Tiešām, atslodzei. Pie viena no sākuma gribēju ko pieminēt, laikam pagarāk. Tomēr to velmi atliku plauktiņā. Tik nedosmojiet, ka ir arī krievu valodā. Nav politiski, vākti vēl pirms šiem nejaukajiem notikumiem.

Tik Domas, uz notiekošo nedaudz no malas raugoties

Zinu, ka nerimstos, ka "cepjos un vāros". Bet laikam jau jāizsaka to, kas uzkrājies, lai reiz būtu miers un varētu arī par ko citu parunāt.

 Tas, ka relatīvā tuvumā notiek karš, par to izteikusies esmu ne es viena. Var teikt, ka planēta par šo izsakās daudz un dikti. Tomēr šobrīd ne ar emocijām, drusku savādāk varbūt. Rakstīšu, bet spriediet paši un sakiet ja ir ko teikt.

Sākšu vispirms jau atskatoties vēsturē.

Mana jaunība pagāja PSRS laikos, nobriedu jau šolaiku brīvvalsts laikos. Uzaugu uz PSRS nostājas - "visa pasaule pret mums, mums jābruņojas cīņai pret to". Un tad bija realitātē iebrukums Afganistānā. Tā arī līdz šim neesmu sapratusi kāpēc. Vai Afganistāna taisījās uzbrukt? Kā tā ar ieročiem, kuri bija primitīvāki par padomjzemes ieročiem, reāli apdraudēja PSRS? Pie viena - kā kaut tā pati Turcija, Grieķija, jebkura Āfrikas vai Dienvidamerikas valsts reāli apdraudēja PSRS? Šis pat jautājums ir aktuāls Krievijas virzienā, kura sevi definējusi kā PSRS mantiniece. Manuprāt, ar skaļiem saukļiem nepietiek. Vajag konkrētu pamatojumu. Pasaulei apdraud Krieviju? NATO taisās uzbrukt? Kā konkrēti? Kā, piemēram, kaut Austrālija vai Jaunzēlande reāli apdraud Krieviju? Kura NATO valsts konkrēti taisās/taisījās uzbrukt Krievijai? Un Ukraina nav NATO dalībvalsts, ja kas. 

Pie viena, tik neizpratne. 

Uz pasaules ASV un Krievija nav vienīgās valstis ar milzonīgu teritoriju. Ir vēl Ķīna, Brazīlija un pat Indija. Bet pa pasauli ārdās tik ASV un Krievija. Pārējās manis nosauktās valstis ko klidzina savā nodabā un ar pasauli dalās ar viskautko miermīlīgu (piemēram, Ķīnas dažādās preces pasaules tirgū, Brazīlijas futbols un karnevāli, Indijas kino kaut). 

Un uz šī fona - kad ASV kā valsts savā teritorijā izjuta ļoti reālas kara sekas? Tādas, kādas bija Eiropā pēc abiem, Pirmā un Otrā, pasaules kariem? Ka tik ne 19.gadsimtā pēc Pilsoņu kara. Pat Pērlharbora bija zināms lokāls "pasākums" un ASV karš ar Japānu principā norisinājās neitrālā teritorijā kaut kur pa vidu starp abām valstīm, Klusajā okeānā. Jā, tās abas atombumbas, kuras ASV uzmeta Japānai, - nejauki un nesmuki maigi sakot. Un tai pat laikā - kaut pasaules kartē skatoties - ASV kaujoties ar Japānu viens pret vienu mierīgi varēja ar vienu šķaudienu vispār likvidēt Japānu kā sugu. Kaut vadoties no teritoriālā lieluma, kurš sevī ietver visa veida resursus. 

Un ASV, vadoties no visas pieejamās informācijas - pašpietiekama valsts, kura sakārtojusi savu ekonomiku tik tālu, ka spēs sevi noturēt "uz ūdens virsmas" pat tik ekstremālā situācijā, kad visa pasaule, es tik izsaku pieņēmumu, nostāsies pret to. Un ASV ekonomika kā tāda nesāk jukt un brukt tajās situācijās, kad valsts iesaistās kādās nebūt karadarbībās.

Kas notiek ar Krieviju tagad? Kur varenā pasaules lielvalsts, kurai pēc kara uzsākšanas, un uzsākšanas pēc pašas iniciatīvas, ekonomika sāk klibot uz visām 115 kājām? Es runāju vadoties no tās informācijas, kuru esmu "sastapusi". 

Iespaids - šis karš uzsākts ne tikai pret Ukrainu, bet arī pret savu tautu. 

Neņemos spriest par starptautiskās politikas dziļūdens straumēm - neesmu politiķe un neesmu tajā visā iekšā. Bet - šobrīd Putins kā politiķis sevi apglabā. Zeļenskis krāj pluspunktus starptautiskā arēnā. Kaut vai ar to, ka viņš, cik nu tā informācija ir, neslēpjas attālināti no esošajiem notikumiem. Putins tup Kremlī attālināti no visiem procesiem...

Pie viena drusku svārstos attiecībā uz Kadirovu. Tas, ka čečenu diaspora ārzemēs, izteica atbalstu Ukrainai un vēlmi tai palīdzēt šajā karā - sveicami utt. Kadirovs publiskoja atbalstu Kremlim, informāciju par to, ka karaspēks no  Čečenijas teritorijas dodas uz Ukrainu par Krieviju karot. Tomēr - lai arī cik nejauki tas skanētu, bet abi Čečenijas kari bija Krievijas iekšpolitikas jautājums. Čečenija ir Krievijas sastāvā. Diemžēl, bet fakts ir fakts. Un par norisēm Krievijas-Čečenijas attiecībās par nožēlu man ir visai maz informācijas kā tādas. Vai nav tā, ka Kadirovs savu vārdu nolika uz vēstures svaru kausiem, lai paglābtu kaut nedaudz savu tautu? Vai tajā karaspēkā, kuru viņš aizsūtīja uz Ukrainu, kā personālsastāvs bija tikai un vienīgi čečeni? A varbūt Čečenijā dislocētās Krievijas karaspēka daļas? Tad jau it kā cits vērtējums... Tik jautāju Čečenijas sakarībā, ne apgalvoju. Informācijas pamaz, ceru, kādam tā ir vairāk un spēs izskaidrot.

Šis tas skatoties seriālu "Čikāga liesmās" (Chicago fire)

Šo seriālu pa daļām lejuplādēt lai noskatītos sāku vēl pirms sākās Krievijas-Ukrainas notikumi. Jaunumu iespaidā kādas dienas mazāk to skatījos, tagad atkal sāku pievērsties šim. seriālam. Seriālam ir 8 sezonas (nu, tik saskaitīju toremtos). Un seriāls ir jau piederošs šai simtgadei, tūkstošgadei, ASV "ražots". Seriāls par ugunsdzēsēju un paramediķu ikdienas dzīvi un nepārtraukto cīņu ar uguni, cīņu par cilvēku dzīvībām.

It kā jau ikdienišķi, piezemēti. Bet tomēr. Seriāls par divu armiju, ja tā to var nosaukt, 365 dienas gadā 24 stundas diennaktī cīņu par cilvēkiem, tos aizstāvot. Aizstāvot no slimībām, ugunsnelaimēm. Nenoliedzu, izklausās patosīgi. Bet vai kādam ir priekšlikums kā savādāk nosaukt to, ka gan mediķi gan ugunsdzēsēji neatkarīgi no "vienības dislokācijas vietas" pasaules kartē cīnās pret slimībām un ugunsgrēka postu? Un šai cīņā ir vienoti karavīri savās frontēs neatkarīgi no katra individuālās etniskās piederības, rases piederības, politiskajiem uzskatiem u.tml.?

Ir vērts šo seriālu pameklēt torentos, lejuplādēt apskatei un pie viena padomāt.

Man šis seriāls vēl papildu pārdomas izraisīja. Var jau būt, ka seriālā notiekošais savijies ar šobrīdējo aktualitāti un šis savienojums saasinājis redzējumu. Tomēr izteikšos.

Savu attieksmi pret šobrīd notiekošo mums relatīvi netālajā ģeogrāfiskajā punktā jau esmu paudusi, laikam jau neatkārtošos. Tiesa, varbūt kas paspruks izteikumos. 

Visa pasaule "sašīmējusies" izsakoties pret karu. Un izsaka vēlēšanos to apturēt. Tomēr, man liekas (vai kādam arī?) - pie visām šīm darbībām, kas pašlaik norisinās pasaulē Ukrainas atbalstam vēl būtu jāpieliek pūles kā nebūt "aiznest" Krievijas tautai (ne konkrēti vieniem pašiem krieviem, bet koptautai - Krieviju apdzīvo taču ne jau krievi kā etniska vienība vieni paši), Krievijas tauta kopā ir spējīga diezgan būtiski pretkara rīcību ietekmēt, apturēt tos līderus, kuri savu ambīciju vārdā šo negāciju izraisījuši. Jo karš ar Ukrainu vispirms jau bumerangā atnāk pie viņiem pašiem. Kaut starptautisko ekonomisko sankciju veidā. Vai viņiem to vajag? Pēc PSRS sabrukuma mēģināja palēnām "iziet no nosacītās izolācijas" un paskatīties uz pasauli citām acīm, vai tik ļoti vajag atgriezties tai pašā izolācijā? 

Diemžēl man ir ļoti daudz jautājumu, kurus varētu uzdot Krievijas tautai vispirms. Nezinu, kā tos uzdot un diezin' vai saņemšu atbildes. Pat ja saņemšu - tās būs atbildes vai lozungi? 

Es nesaku, ka visi uz pasaules ir balti un pūkaini - ne ASV ar savām miera misijām ar ieroci rokā, ne Ķīna ar savām ne vienmēr kvalitatīvajām precēm... Vispār uzskaitīt varētu ilgi un dikti. 

Un - vai man tik tā liekas, bet jebkurš, kas savu taisnību pasaulei, kaut aizžoga kaimiņam iet mācīt ar dūrēm, jau ir dvēselē nabags. Nabags tai ziņā, ka nav mācējis sarunāt, nezina citus argumentus, kā vien dūres. Sarunāt kaut ar kaimiņmājas Zuzīti var visu un vienmēr. Ja ne piecās minūtēs, tad ilgākā laikā. Ko vērtas dūres, ja nebūs ar ko parunāt? Var no rīta tiesasnamā par ko ar kaimiņu ecēties un vakarā uz dančiem kaut kopā aiziet. Bet ja nebūs tā kaimiņa? Tad jau pie velna tas tiesas nams un dejas zāle.

Tik vienu tagad gribu, uz ko ceru - Krievijas-Ukrainas murgam ir jāapstājas. Primāri jāapstājas. Par pārējo varēs mierīgi parunāt un sarunāt pēc tam.

Pavisam nedaudz no Polijas-Ukrainas pierobežas

 

Dalos ar informāciju

Sarunas uz Polijas-Ukrainas pierobežas. Es dalos ar to, ko man dēls atsūtīja. Lieku tik linku, jo lejuplādētie faili savā kaut nelielajā apmērā tomēr pārsniedz še pieļauto lielumu. Skatiet tur, uz vietas, vai lejuplādējiet sev - kā nu ērtāk. Tik - tur pieejami būs līdz šī mēneša 18-jam datumam.

https://failiem.lv/u/85twr6jck?fbclid=IwAR0t6NA4w6y3GDv4maz42Gi2ed-lYpSWlVEaTJCTousHuTAL6sRATfwRI4A

Emocijas nedaudz nosēdušās, iestājies cits līmenis

Es tik atgādinu - esmu pret karu un šajā brīdī esmu Ukrainas pusē. Jo Ukrainas tautai neatkarīgi no etniskās piederības nākas aizstāvēt savu zemi, tautu, savu sētu. Patētiski varbūt skan, bet kas ieteiks citu formulējumu?

Ar izteikumu "tautai neatkarīgi no etniskās piederības" neesmu pārteikusies. Jo - stipri šaubos, vai Ukrainu aizstāv tikai un vienīgi etniskie ukraiņi. Ticu, ka šo valsti aizstāv gan krievi, gan ebreji, gan baltkrievi - visi tie, kuri tur dzimuši, auguši un jau kurā paaudzē sauc to zemes pleķīti pie Melnās jūras par savām mājam. Par mājām, kurā paši tiks galā ar savām problēmām. Jo pieauguši cilvēki, jo saprātīgi cilvēki.

Jaunībā, kura pagāja PSRS laikos, ar skepsi uztvēru visu to "tautu draudzība, miers virs zemes, internacionālisms, karam - nē" kā komunisma ideoloģijas neatņemamu sastāvdaļu. Sastāvdaļu, kuru pie gadījuma un veiksmīgas situācijas jānobāž vistālākajā bēniņu pažobelē. Tik gadiem ejot daudz kas nostājies savās vietās.

Cik ļoti manas paaudzes kaut iekšējā pretestība komunisma varai meta visu pār vienu kārti! Tautu draudzība, miers virs zemes, internacionālisms, karam - nē - šie jēdzieni manā skatījumā nav uztverami pēc ideoloģiskās piederības. Tie jāuztver pēc sirdsapziņas līmeņa. Nu labi, ja negribas mētāties ar globālām frāzēm, var to pavērst citā, ģimeniskā jēdzienā. Kaut parokoties savā dzimtas vēsturē, ciltskokā, tajā, ka sazarojies viss tas radniecības mehānisms. Nedaudz par radniecību izteicos jau iepriekš. Pētot šo sazarotību un spraužot kaut karodziņus pasaules kartē kā punktus tam, ka kaut kur tur dzīvo kāds tuvāks vai tālāks rads; rads, kuru varbūt nezini personiski - šī nezināšana nemazina radniecības faktu. Un tad - gan jau ka sanāks, ka ir radi, kuriem dzimtā valoda un zeme ir atšķirīga no tavējās. Un vai spēsi tad doties iekarošanas karā pret to zemi, kurā dzīvo kaut niecīga daļa tevis? Jo jebkurš rads ir daļiņa no tevis, daļiņa tavā bērnā...

Man ļoti žēl to Krievijas tautas daļu, kas tik ļoti nemīl sevi, savus bērnus, savu Ģimeni, ka gatavi da jebkur un jebkurā laikā laist savus bērnus slepkavot un nogalināt tikai tāpēc, ka saujiņa nobijušos resnu onkuļu sagribējuši iedzīvoties uz asiņu rēķina. Cik garīgi un fiziski nabagai ir jābūt tautai, kura pieļauj bērnu, savu un svešu, slepkavību kādu citu it kā cilvēku iegribu apmierināšanai...

Par ko ir šis "palags"? Par to, ka steidzamības kārtā jātiek galā ar karošanu Ukrainā. Nekas labs no šī kara nesanāks. Pēc tam jau, perspektīvā, jāaptur militārie konflikti visur citur. Nezinu, kā to izdarīt. Bet kā cilvēks negribu nekur sarunas caur lielgabala stobru.

Pietiek ar tiem kariem, kuri notiek ikdienas. Kari, kuros karo Mediķi un Ugunsdzēsēji. Tās ir divas frontes, kurās ikdienu kāds Mediķis vai Ugunsdzēsējs karo ar slimību/ugunsnelaimi lai kādu izglābtu. Un Mediķi ar Ugunsdzēsējiem jau glābj cilvēku kā tādu nevis kādu nebūt etnisko komūnu.

Tikai tas ir svarīgs, nevis "man vajag tavi zemi, reliģisko vai etnisko piederību".

Nu, kaut kā tā. Šībrīža pārdomas. Varbūt jucekliski, bet ceru, ka saprotami puslīdz. Un man tiešām nekādi nepatīk bruņoti konflikti....

Tikai informēju

Mans dēls vakar vakarā aizlidoja uz Varšavu, lai šodien dotos uz Polijas-Ukrainas robežu. Tālāk - pēc apstākļiem. Devās kā žurnālists, lai sniegtu pasaulei informāciju papildus tai, kas izskan ēterā. Varat viņa aktivitātēm sekot šajā vietnē uz ieteiktā linka Austrumu robeža, kam ērtāk, links uz viņa podkāsta vietni šeit.