Cilvēce ir piedzīvojusi un vēl tagad piedzīvo viena ledus laikmeta beigas, tā asti. Par to liecina vēstures fakti un tagad novērotais.
Ne velti vēstures annālēs ir saglabājies fakts, ka kuši un skandināvi ziemā pāri aisalušai Baltijas jūrai devās viens otram "dzivi mācīt" - tas ir, sirot.
Pēdējo salto ziemu atceros 1986/1987. gadu mijā, kad sniegs uzsniga novembra sākumā un turējās līdz marta vidum. Toreiz sals aiz loga sasniedza ap 30 grādiem pēc celsija. Pēc tam ziemas pamazām kļuva arvien siltākas. Kaut atceros tos laikus, kad ar bērna tēvu pastaigājoties Jūrmalā gar jūras malu varējām no pludmales puses krietnu gabalu pa ledu aiziet līdz neaizsalušai jūras ūdens linijai.
Pēdējos gadus ziema reizēm mēdz būt sniegaina, bet aukstuma nav, un ne jau katru zienu uzkrūt sniegs, arī sals Talak par 25 grādiem pec Celsija pavisam reti aizkust.
Latvijas slēpotmiļi brauc vai nu uz Žagarkalnu ar viņa makslīgo sniegu vai uz Alpiem. Viss atkarīgs no rocības. Pati jau apzinātā vecumā atceros braucienus uz Gaiziņkalnu slēpot. Laikus, kad bija speciāls slēpotāju vilciens, kurš aizveda gribētājus no Rīgas uz Ērgļiem un tad veda atpakaļ.
Skolas gados (un es vidusskolu pabeidzu 1981.gadā) trešajā ceturksnī bija obligatas slēpošasnas nodarbības, no kurām daudzi vidusskolnieki nosacīti objektīvu iemeslu dēļ musu skolā centās izvairīties _ tās parasti notika sestdtenās kā pirmais pāris un mums, centra skolas audzēkņiem bija ar visiem slēpošanas "pribamvasiem" jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot un pēc tam, sasvīdušiem, jaatsēž vēl pāris nodarbibas skolā. Nu, paldies. Mēs labāk tajā laikā pagulējām ilgāk un devāmies tikai uz otro stundu pāri. Tad jau labāk pavasarī, pierms atzīnju izlikšanas, apskriet kādus apļus Daigavas stadionā (tur mums arī reizēm notika mācību nodarbības). Vismaz kroņa 3jnieka bija garantēts un vairak jau arī nevajadzēja.