Juris Podnieks: Vai viegli būt jaunam

No sākuma gribēju par un ap šo filmu parunāt. Bet tomēr sapratu, ka filma runā pati par sevi.

Tad un tagad

Šo ierakstu veicu FB domubiedru grupā "Mēs 80-jos". Šorīt to apskatoties man sanāca "vau, jau 136 laiki, pāri par 60 komentāru, vairāki cilvēki dalījušies ar ierakstu". Kaut gan pāri par 120 bija jau vakar, kad pēdējo reizi ieskatījos lapā pirms gulēt iešanas. 

Šorīt, uz visu to skatoties sanāca "Abžēliņ! Cik daudz ūdens aiztecējis! Jau 40 gadi paskrējuši kā stirnas un cik visa kā ir noticis!"

Īsā mirklī domās izskrēju cauri visam, ko atceros konspekta variantā. Un sapratu, ka esmu bagāta. Man ir tik daudz atmiņu par visādiem notikumiem, ka sanāktu pilns skapis ar visu to. Un man nav jāuztraucas, ka to kāds varētu atņemt. Visas atmiņas ir manas un pie manis arī paliks. Cik lielā mērā es ar to visu padalīšos - jau mana izvēle.

Šeit esmu nedaudz dalījusies ar atmiņām. Nezinu, cik tās bijušas pieņemamas lasītājiem. Šajos postos nav bijuši nekādi komentāri vispār. Ne tēmā ne beztēmā.

Par paskrējušām desmitgadēm domājot - katrā no tām ir bijis viss: prieki, bēdas, vilšanās, kritumi un celšanās... Un katrai desmitgadei ir bijis kāds pieturas punkts ap kuru viss grozījies. Zaļās zāles un seklās jūras periodu nomainīja juku desmitgade ar visām uzkritušajām izdzīvošanas problēmām, tad nāca šī tūkstošgade ar savām desmitgadēm un visu kas notiek par un ap.... 

Nesodiet mani bargi, jums jau katram arī ir pilna bagāža ar visu to, kas noticis dzīvojot. Varbūt ar ko padalieties savu atmiņu vērtējumā? Varbūt pietiks meklēt savstarpējas negācijas un iestājies laiks, kad runāsim par to, kas rada pozitīvismu?

Vēl bildes no 4.jūnija pasēdēšanas

 Te nu jāsaka - uz šīm bildēm skatoties, redzu, cik ļoti esmu uzblīdusi nelielā laika posmā. Nu galīga krogusmamma. Kaut jūtos kā pitons, kurš norijis un pamazām sagremo ziloni.

Par datorspēlēm un tamlīdzīgi

1.  Daudzviet, arī feisbukā esmu jutusi, dzirdējusi, lasījusi negatīvas atsauksmes par datorspēlēm. Tās it kā samaitājot jaunatni, radot vardarbīgas tendences un datoratkarību. Un neviens nav iedomājies, ka šīs spēles spēlē arī pieauguši cilvēki no dažādiem darbiem un pasākumiem brīvajā laikā nemaz nekļūstot vardarbīgi un datoratkarīgi. Daudzi pat aizmirst, neņem vērā to, ka tādi portāli, kā feisbuks, draugiem.lv, piedāvā dažādas onlaina spēles, kas pēc būtības arī ir datorspēles, jo tās var spēlēt piedāvātajās vietnēs. Tās ir "sīkspēlītes", bet tomēr. Un spēles saukt par datoratkaribu veicinošu faktoru ir visai neloģiski. Pie mūsdienu tehnoloģiju esamības daudzi darbi veicami tikai ar datora palīdzību. Tādi ir darbi, kas saistīti ar websaitu izveidi konkrētam pasūtītājam, visa lietvedība uzņēmumos tiek realizēta datorizēti utt., u.tml. Reizēm darbi datrorvidē aizņem visu darba dienu un reizēm pat mājās šis darbs turpinās, ja ir akūta nepieciešamība. Daudz informācijas var iegūt izmantojot datorizētos resursus. Atkarība no datorvides jau ir ikdienišķa parādība un tai ir maz sakara ar pašām datorspelēm. Un vardarbība jaunatnes vidū uzplaiksnī neatkarīgi no datora un datorspēlu esamības. Vajag atcerēties pašu jaunības, bērnības gadus. Arī tad vietām un reizēm jaunatnē uzplaiksnīja vardarbīgas tendences. Ta ka nav ko vainot tehnisku riku un tā piedāvātās iespējas. Vaina ir vidē, audzināšanā.
2. Godīgi sakot, nesaprotu visu to jampadraci ap Šovu zvaigzni Magoni Šutovieni. Un īsti nezinu, kādos šovos viņa ir piedalījusies vēl bez tā, kurā izskanēja daudzus gadus atpakaļ Latvijas TV. Esot atpazīstama dziedātāja. Tik nekur neesmu pamanījusi rakstus par viņas profesionālo darbību. Tik rakstos par viņas raibo privāto dzīvi. Pat māte gūgle nedod sakarīgu pārskatu par viņas sasniegumiem profesionālajā jomā. Reiniks, Andrejeva, Samanta Tīna vispirms izskan ar savu profesionālo darbību, informācija par viņu privāto dzīvi parādās par cik par tik piekārtotā līmenī un tik daudz, cik top ļauts. Rādās, ka Magone kā dziedātāja ir atpazīstama tikai ļoti šaurā lokā viņas apkaimes pīļu dīķi. Radies iespaids, ka viņa pati mēdijiem piemaksā, lai tie izrādītu pašas netīro veļu un citus nesmukumus.
3. Reizēm ietroļļoju FB. Piegriezies, ka pašai sanācis saskarties ar interneta troļļiem, no kuriem atkratīties ir bijis pagrūti. Bet nu, tomēr atvainojos cilvēkiem, kurus ir sanācis patrollēt, par sagādātajiem neērtības mirkļiem. Pārlasīju komentus, kuri maniem rakstiem še sakrājusies gadu gaitā (blogs dod tādu iespēju - visus komentus lasīt sagrupētus vienā atvērumā). Drusku ar kritisku aci un svaigāku galvu. Un daudzi saņemtie komenti bijuši trollēšanas līmenī, un esmu uzķērusies un aizsvilusies. Tagad tomēr cenšos katru komentu izvērtēt un neieslīgt nevajadzīgā garā diskusijā. It īpaši tad, ja koments ir par lietu (vai arī beztēmā).

Star Media studijas seriāli

Šīs studijas seriālus jūtūbē sāku skatīties, kad atradu tur vienu seriālu par lidotājiem. Ieinteresēja šolaiku skatījums uz Otrā pasaules kara notikumiem. Un pamazām sāku meklēt visu, ko šī studija piedāvā publikas vērtējumam. Un atradu ne tikai seriālus par kara lidotājiem, bet arī dokumentālus seriālus.

Seriāli par kara lidotājiem caurmērā visi pa 12 sērijām katrs, dokumentālie seriali - nedaudz īsāki.

Ieinteresēja skatījums uz Staļina laiku iekšpolitiku un pasaules redzējumu pārspīlēta komunisma ideju laikos. 

Seriālos par kara lidotājiem pastāvošo varu in tās idejisko darbību pārstāvēja karaspēka vienību poļitruki, kuri pa lielo tika atainoti kā fanātiski režīma pretinieku meklētāji un neskatijās uz esošajām reālajām situācijām, bet viņiem bija priekšnieki, kuri bija sakarīgāki un kuriem bija iespējams pasūdzēties par šiem fanātiķiem. 

Seriālos patika lidotāju savstarpējās attiecibas, rīcība kara apstāklos, šo attiecību un rīcības attīstība seriāla gaitā.

Pagaidām no dokumentālo seriālu piedāvātā klāsta esmu noskatījusies tikai vienu - par Romanovu dinastiju. Nezinu, cik tas balstīts uz reāliem faktiem, bet kopumā radīja patīkamu iespaidu par konkrēto skatījumu par serāla tēmu.

Kopumā ņemot iespaids par seriāliem - kvalitatīvi, piedomāts pie aktieru sastāva izvēles, scenārija u.tml. kritērijiem. 

Iesaku ieskatīties jūtūbē un pameklēt šīs studijas seriālus skatīšanai. Bet nu tā ir katra privāta lieta un ja ir interese skatīties filmas par šīm tēmām.

Šīsdienas rīta domas

1.  Patlaban feisbukā diezgan populārs ir cepiens par nupat notikušajām pašvaldību vēlēšanām. Visai interesanti palasīties viedokļus. Daži liek pat pasmaidīt, jo pilni ar zināmu naivuma piešprici. Šur tur piepostoju, zināmā mērā pakacinu komentētājus un pamudinu uz turpmāku diskusiju. Laikam jau to sauc par troļļošanu. Tāpat garāmejot reizēm iemetu pa pagalītei diskusijās par un ap kroņa vīrusu un vakcīnām pret to. Tas viss laikam tāpēc, ka joprojām neredzu reālu, spēcīgu personāliju mūsu valsts politiskajā lauciņā un reāli visiem pieņemamus soļus/darbības iedzīvotāju veselības aizsardzības jomā. Godīgi sakot, ja valsts kā institūcija rūpētos par tautas vispārējo izglītības un veselības stāvokli, no tā tikai visi iegūtu. Gan varā esošie, gan tauta vēlējošā.
2. Visur tiek dzirdēta neapmierinātība ar pie varas esošo darbību. Un saukļi nomainīt valdību. Par šo laikam jau esmu kur rakstījusi, tik nav īstas vēlmes rakāties savos pierakstos, lai salinkotu. Kas gribēs, tie atradīs ko aptuveni līdzīgu. Nav ko gauzties par esošo valdību. Paši vien to valdību esam tur iestūmuši vēlēšanu laikā un nu viņa ir tādā sastāvā ar tiem darbiem un nedarbiem, ar kuriem mēs nu esam izvēlējušies. Jāpiezīmē, ka sen pastāv teiciens "Katrai tautai ir tāda valdība, kādu tā ir pelnījusi". Un vai mēs esam pelnījuši ko citu ar savu dziļi personisko attieksmi pret lietām, vietām un notikumiem?
3. Daudzi, nomainoties valdībai 90jā gadā, sajutuši brīvību un iespējas bez traucējumiem braukāt pa pasauli, tagad nu ļoti aktīvi atvaļinājumus pavada ārzemju kūrortos. Ir tik jautājums - vai šie cilvēki tik pat aktīvi braukā pa mūsu mazo pleķīti pie Baltijas jūras? Ir tacu tik daudz skaistu vietu, jauku cilvēku, ko redzēt un satikt. Daudziem ir klišejiska domāšana un iespaids par pašu zemes nostūriem. Kaut par Latgali runājot. Kopš ar dēlu uz ilgāku laiku devāmies dzīvot uz Ludzu, atklāju sev Latgali. Nu nav tas reģions nodzēries un slikti apsaumniekots. Ir patiesi strādīgi cilvēki, atsaucīgi, laipni. Cik un ko redzēju - sakoptība un ceļš uz attīstibu. Un savu dzimto stūri pa īstam mīloši cilvēki. Godigi sakot, rīdziniekiem - īsteni dzimušajiem vairākās paaudzēs, ir jāiemācās mīlēt savu pilsētu. Patlaban, objektīvu iemeslu dēļ esot Rīgā, šo pilsētu atklāju no jauna. Pilsētvide ir patīkami mainījusies un attīstījusies. Radusies vēlme no jauna to izstaigāt un apgūt, iepazīt no jauna. 
4. Drusku pie iepriekšējā punkta. Doma tiek izdalīta atsevišķi, jo var būt pagara tekstā. Esmu 4jā paaudzē rīdziniece, tātad mans dēls ir dzimtas piektā paaudze Rīgā un arī dzīvoklī, kurā dzīvo mana māsa. Reiz visi tur dzīvojām. Tagad nu esam sākuši dzīvot atsevišķi, bet kontaktus uzturam. Tas, ka mēs ieklimtām Ludzā, bija apzināta izvēle, kuru mēs nenožēlojam. Kopā šo pilsētu iemīlējām.

Vēl mazdrusciņ pie iepriekšējā ieraksta

 Vakardienas vakarpuse man vispār bija eiforistiska. Brauciens uz centru, aizklibošana līdz tikšanās vietai, pati tikšanās, kura tik ilgi bija gaidīta.

Braucot mikriņā uz/no centra pa logu redzētā pilsētas daļa, tā pilsētas daļa, ko redzēju klibojot uz tikšanās vietu, radīja pirmreizētības sajūtu. Likās, ka no jauna atklāju sev Rīgu, kura mainās un pārveidojas. Daudzas vietas it kā atklāju no jauna. Un tas priecēja.

Tikšanās laikā runājām, runājām, runājām. Kad šķīrāmies, palika visa vēl nepateiktā sajūta. Bija sajūta, ka daudz kas palicis neizrunāts, kaut arī kopīgi nosēdējām stundas četras. Laiks bija paskrējis nemanot un siltā atmosfērā. Šķīrāmies ap 21iem. Neviens jau nebija centra iedzīvotājs, divi pat nebija rīdzinieki. Visiem bija kā nebūt jāokļūst uz transportu, lai tiktu uz mājām. Galu galā neesam jau tajā vecumā, kad spējam ievilkt tusiņu cauri visai naktij bez īpašām sekām.

Vakar, sēžot pie galdiņa ar kolas bundžiņu, sajutu to, ka vasara pa ilgiem gadiem beidzot atkal būs mana un gara. Trīs mēneši taču. Sajūta, kas radās vēl maijā, kad ceriņi bija pilnbriedā un smaržoja tik spēcīgi un lidojumā aicinoši.

Vakar sajutos kā dziļā bērnībā, skolas gados, kad vasaras šķita bezgalīgas un pozitīviem notikumiem pilnas. Ar gadiem taču vasarām ir tendence sarukt - no cikla: tikko bija maijs, bet ir jau septembris. Kur vasara pazudusi un kas gan notika šajā laikposmā?

Un tas tikšanās prieks.... Publika pie citiem galdiņiem - sajūta tāda, ka arī viņiem pienākusi vasaras eiforija un tikšanās prieks. Kaut kāds grūti izsakāms pozitīvisms visapkārt. 

Vispār šajā nelielajā ceļojumā uz pilsētas centru un tikšanās vietu nesastapu nevienu īgnu seju (var jau būt, ka īgnumu piesedza maskas), sajutu tikai visaptverošu pozitīvismu. Pozitīvismu, kas staroja pat no asfalta.

Tiešam - reizēm ļoti maz vajag, lai sajustu laimes sajūtu. No mazām laimītēm taču summējas laimīgais kopums. 

Un ir patiesa vēlme arī citiem novēlēt atrast sev to pozitīvisma sajūtu un ik pa brīdim to uzturēt labā kārtībā. Lai pozitīvisms nepazustu īgnuma un problēmu jūklī.

Vakar kopā ar LFFB aktīvistiem

Beidzot vakar tas notika. Tikāmies āra kafejnīcā pēc krietna laika. Visiem bija spārnota un brīvlaišanas sajūta. Pie galdiņa bijām seši, pie ciitem arī bija pavairāk cilvēku - to rakstu tāpēc, ka pēc pašreizējiem noteikumiem pie galdiņa drīkst sēdēt ne vairāk par četriem. Bārmenis, diezgan norūpējies no skata, apstaigāja galdiņus un lūdza visus tomēr kā nebūt sadalīties tā, lai noteikumi tiktu ievēroti un mūsu pašu tusiņš arī neciestu. Publika bija saprotoša un iespēju robežās pārgrupējās. Nevienam taču negribējās radīt nepatikšanas iestādei, ja nu notiek pārbaude.

Varbūt, ka būs vēl bildes, bet neesmu īsti parliecināta.

Lietas, kas liek aizdomāties

1.  Reižu reizēm feisbukā padalos ar postiem, kuri ir neviennozīmīgi, kaut vai tēpēc, ka tur veidojas diskusija un daudzas lietas noskaidrojas ātrāk un paplašinās manu zināšanu un izpratnes līmenis. Laikam jau tādēļ, ka šeit ierakstot neviennozīmīgas tēmas, diskusija neveidojas un es reizēm tā arī palieku svētā neskaidrībā situācijās, kad mani tuvākie nevar palīdzēt manas nezināšanas un neizpratnes likvidācijā.
2. Nesen tomēr saņēmu komentus uz vienu no savām publikācijām. Neskaitot to, ka komentāri saturēja pelnītu aizrādījumu vēl tika izteikts apgalvojums, ka mani teksti ir visbezjēdzīgākie lasāmgabali. Uz jautājumu kas tieši manos tekstos ir bezjēdzīgs, tā arī neesmu saņēmusi atbildi un ir iestājusies neziņa, kas tad kungam bez tām pamatotajām kļūdām manos tekstos nepatīk. Galu galā - ja kaut kas nepatīk vai liekas nepieņemams, ir jāreaģē uzreiz ar pamatojumu, nevis jāraksta ko vispārīgu. Tai ziņā diskusijas feisbukā ir vairāk vērtas, nekā vispārējs, neko nepaskaidrojošs apgalvojums. Un tur drukas kļūdas nav noteicošais faktors diskusijai. Tiesa, par norādēm uz drukas kļūdām es neļaunojos. Tās ir pamatotas un vietā. Ir vairāk jāpaseko rakstītajam. Bet, ja teksta komentāri sastāv tikai no drukas kļūdu analīzes un nesatur arī kādu domu graudu pēc būtības par tekstā pausto - tad ir jājautā, kāpēc teksts vispār ir lasīts. Vai tikai tādēļ, lai meklētu kļūdas gramatikā? Un īsti nav izpratnes par to, kāpēc šeit drukas kļūdas traucē komentēt pēc būtības, bet feisbukā gramatikai pievērš mazāku uzmanību un komentē pēc būtības.
3. Mani Rīgā un Vecmīlgrāvī jo īpaši izteikti pārsteidz tas, ka daudzi riteņbraucēji brauc ar uzpurņiem. Viņi taču ar savu transportlīdzekli pārvietojas un tas fakts, ka kāds garāmgajējs varētu uzšķaudīt nevēlamo vīrusu, ir nu loti  ļoti niecīgs. Pārvietošanās ātrums šādu iespēju neparedz.
4. Īsti neizprotu arī to, kāpēc tiek palielināta pārvedtilta platība virzienā no Vecmilgravja, Sarkandaugavas uz Brīvības ielu. Jau tagad esošais variants, manuprāt, ir pilnīgi apmierinošs. Nesaprotu, kāda suņa pēc šo pārvedtiltu dēļ tiek samazināta Mezparka zaļās zonas platība un rada zināmas neērtības nokļūšanai šajā parkā no Vecmīlgrāvja, Sarkandaugavas puses. Gājeju pāreju zona un gājēju ietvju izvietojums arī rada zināmas neērtības. Pie viena, cik nu esmu pamanījusi un sapratusi šo pārvedtiltu strutūru, visa būve atrodas tajā Mežparka stūri, kurā padomju laikos atradās bērnu dzelzceļš, ne visai garš un ar nedaudzām pieturām. Savā ziņā vieta, kur bērni varēja pamazam ieinteresēties par vilciena vadītāja, vagona pavadoņa profesiju. Savā ziņā prakses vieta. Gan jau, ka visā tajā pasākumā piedalījās arī kādi pieaugušie, kas ar padomiem un reālām darbībām palīdzēja bērniem iejusties un veikt vilciena vadīšanas vai vagona pavadones funkcijas. Šobrīd man nav zināma altetnatīva vieta šim dzelzceļam un vispār nav zināms, vai mums vispār ir vieta, kurā profesionāli apmāca vilciena vadītājus un vagonu pavadoņus, ka arū tas, kur viņi iegūst arī praktiskās zināšanas papildus teorijai.
5. Vispār es laikam tiešām esmu maigi sakot drusku atpalikusi no dzīves un izglitības sistēmas. Man nav īsti skaidrs, kur var apgūt vismaz teorētiski mūsu valstī tik nepieciešamās profesijas. Tajā pat laikā jursprudences studijas LU un citās augstākajās mācibu iestādēs ir ļoti populāra lieta jau no padomju varas laikiem. Katru gadu juristi absolvē mācību iestādes tādā daudzumā, ka liekas - visa mūsu mazā valstiņa sastāv no vieniem vien juristiem. Bet praktiskajā dzīvē dažādās juridiskās profesijās sev darbu atrod vien nedaudzi. Tad kur points šajā profesijā apmācīt vairāk studentu, nekā nepieciešams darbinieku reālajā dzīvē? Izskatās pēc nekorektas naudas pelnīšanas sistēmas augstskolās, jo budžeta vietas jurisprudences fakultātē nav visai daudz. Toties maksa par mācībām ir maigi sakot paliela.

Vakcinācija pret Covid 19

Kaut kur iepriekšējos rakstos minēju, ka man šī vakcinācija ir dziļi vienaldzīga un mani šis vīruss neuztrauc par spīti ažiotāžai ap to. Biju pat noskaņojusies nevakcinēties pēc principa "ja tas vīruss gribēs mani noķert, tad noķers neatkarīgi no vakcinēšanās, bet pa lielo pagaidām viņš ir paskrējis man garām".

Tomēr dēls mani pielauza novakcinēties, jo vakcinētajiem tuvā nākotnē paredzēti daži sadzīviski bonusi, kuri man tomēr būtu nepieciešami.

Vakcinējos vakar. Pirms potes man dežūrārsts noskaitīja visas iespējamās blaknes, kuras var uz mirkli parādīties vakcinācijas dienā. Starp šīm blaknēm bija muskuļu sāpes, iespējamais nogurums. Tas mani neuztrauca, jo kājas dēļ man jau tāpat periodiski iesapas muskuļi un nogurstu ātrāk nekā, ja kāja būtu vesela. Tā ka drusku lielāks vai mazāks nogurums pie vieniem vēžiem - neredzēju problēmu. Toties iespējamās galvassāpes un nedaudz paaugstināto temperatūru tā arī nesagaidīju. Var jau būt, ka man ir pietiekami laba imūnsistēma par spīti visām ar gadiem pienākušām kaitēm. 

Pat gripa un plaušu karsonis pa šiem gadiem ie noķēruši tik reti, ka nav īsti vērts par tiem domāt un īpašīgi veikt kaut kādus aizsrdzības pasākumus vakcinēšanās veidā.

Tomēr kautina masu medijos radītā ažiotāža ap šo vīrusu un vakcīnām pret to. Iepriekš jau vairākas reizes par to esmu izteikusies. Šajā ažiotāžā visvairāk žēl tos, kas uzķeras un cītīgi seko visai statistikai un visādiem šausmu stāstiem par vakcīnas briesmu pilnām sekām. Līdz ar to pēc iespējas vairāk sēž mājās un baidās iziet uz ielas kaut uz veikalu izejot - ja nu kas, ka tik tas vīruss neuzkuļas un vakcīnas ir briesmu pilnas. Un iestāstīt šiem cilvēkiem, ka uz ielas un veikalā nekas briesmīgs nenotiek, nekur neguļ ar vīrusu saslimušo mirstīgās atliekas, ka daudz kas statistikā ir uzpūsts maldināšanas nolūkos - kā ar zirņiem pret sienu.

Visvienkāršākais, kā pārbaudīt manu negatīvo attieksmi pret statistiku, ir noskaidrot, cik tad daudz cilvēku paša un radu, draugu un paziņu lokos ir saslimuši ar šo vīrusu un par miruši no tā. Visticamāk, ka noskaidrotais saslimušu un mirušo skaits būs pielīdzināms nullei. Un mēs taču pazīstam krietni daudz cilvēku un radu, draugu un tuvu paziņu loks arī ir paliels - ne jau pirmo dienu dzīvojam.

Jūnijs matos

1.  Ja es pareizi atceros, tad 1.jūnijā bija starptautiskā bērnu aizsardzības diena ar ko arī visus sveicu. 
2. Ir bauda pa dienu istabā dzīvoties pie atvērta loga. Pavasara, vasaras sākuma smaržas un putnu dziesmas pašas ieprasās ciemos.
3. Pamazām sāku iepazīties ar kaimiņienēm. Uz lieveņa smēķējot. Pagaidām gan sarunu tēmas mani īsti neaizrauj, redzēs, kas būs tālāk.
4. Joprojām atpalieku no PČ aktivitātēm un pat nezinu mūsu komandas patreizējās izredzes. Kaut nu kāds man izskaidrotu esošo situāciju. Interese ir šajā jautājumā.
5. Par politiku runājot - zinu tikai tik daudz, cik man pastāsta dēls vai kāds cits no apkārtējiem. Šis robs būtu jel kādā veidā jāaizpilda. Un jāuzlabo manas atpalikšās zināšanas šajā jomā. Tomēr joprojām pieturos pie uzskata, ka politiķu privātā dzīve ir neaizskarama un uz iedzīvotšājiem tā neattiecas. Politiķus jāvērtē pēc darbiem, ko tie paveikuši iedzīvotāju labā. Galu galā likums par privātuma neaizskaramību attiecas uz visiem, ne tikai uz iedzīvotāju parasto.
6. Joprojām neizprotams ir musu infantīlisma līmenis. Tika izsaimniekoti tādi lieli valsts īpašumi kā VEF un Radiotehnika, Rīgas porcelāna rūpnīca. Varēja taču drusku padomāt ar to bumbu starp ausīm un pārkārtot šo uzņēmumu darbību. Galarezultātā būtu pienesums valsts budžetā. Vispār daudz kas valstij un pašvaldībām piederošs ir izsaimniekots 90tajos un tagad var tikai kost pirkstos.
7. Ir piegriezies klausīties, kā apkārtējie lamā pastāvošo varu. Kādu nu ievēlējām, tāda nu ir. Esam dabūjuši to, ko dabūjuši. Pie kam legāli un no brīvas gribas. Daudzi dodas uz vēlēšanām saklausījušies partiju saldās dziesmas un solījumus, kuri vēlāk praktiski netiek pildīti. Un nevienam jau neinteresē šo partiju politiskā pieredze un darbības rezultāti iepriekšējos sasaukumos un vispār sadzīvē.
8. Tāda dīvaina sajūta - mani lasa, bet komentē maz. Nav īstas izpratnes par to, vai lasītāji man piekrīt vai nee. Vai arī lasa lasīšanas pēc.

Jau nedēļu Vecmīlgrāvī

1.  Zināmā mērā eiforija ir mazinājusies. Tam par iemeslu ir kopīgajā virtuvē sastaptais tarakāns. Un pie viena arī tas, ka šajās telpās paralēli vēl pamazām tiek veikts remonts koptelpās un arī istabiņās (tajās, kurās vairs/vēl neviens nedzīvo). Tomēr patīkami, ka telpās, kurās tiek pamazām iemitināti īrnieki, tiek ielaisti dzīvošanai mierīgi cilveki, kuri nerīko skaļus jandāliņus. Tajā posmā, kurš ietilpst manā dzīvojamzonā/abos gaiteņos pat brīvdienās ir klusi, mierīgi un cilvēki maz sastopami. Lielāko laika daļu visi pavada vai nu savās istabās vai arī dodas kurp savās gaitās ārpus dzīvesvietas. Mani tas apmierina. Man pagaidām īsti negribas kur kejot, vairāk laika gribas pavadīt savā istabā pie kompja. Protams, ar laiku tas var mainīties. Viss atkarigs no tā, cik ātri iestaigāsies kāja un pazudis pampums potītē.
2. Dažas dienas atpakal redzēju sīku dabas brīnumu - palielu beku bez tārpiem. Kā? Mums durvjupriekšā ir pavisam neliels skvēriņš. Viens no kaimiņiem bija izgājis šajā skvēriņā ar kaut kādiem saviem nolūkiem darbošanās jomā. Un atrada šo beku. Pilnīgi negaidīti. Es tajā laikā pīpēju uz lieveņa pipēšanas vietā. Un mums abiem šī beka izraisīja pārsteigumu. Beka un maija beigas ir kaut kas nesavienojams. Parasti sēnes sevi sāk pieteikt kaut kur jūnija beigās jūlija sākumā.
3. Šeit maksa par vaifaja internetu ir lētaka nekā ludzā. Tur es par internetu maksaju 12 eirikus ar centim, šeit - 11 eirikus. Un interneta darbības ātrums mani apmierina pat labak, nekā Ludzā.
4. Kaitina tas, ka šeit, jebkurā Rīgas vietā, reizēm jāstāv rindā ārpus veikala, lai pretendētu uz ieiešanu veikalā, kurā reizēm arī veidojas rinda pie kasēm. Veikala darbinieki noteikuši veikalā esošo pircēju kopskaita limitu. Vai tad nepietiek jau ar to, ka veikalos obligāti jānēsā uzpurnis? Gluži kā suņiem savulaik. Tagad neesmu sastapusi nevienu pastaigā izvestu suņalopu ar uzpurni. Ne velti relatīvi nesen feisbukā bija ievietota bilde ar dāmīti maska, kura bija izvedusi savu četrkājaino draugu pastaigaties, ar parakstu - "Suns drīkst izvest pastaigaties vienu saimnieku ar uzpurni un pavadā". 
5. Vēl drusku par valsts un pašvaldību iekšējo pilitiku. Kāda suņa pēc vcalstij un pasvaldībam piereošās komunalās komunikācijas (transports, parki, komunalās sistēmas - ūdensagāde un kanalizācija, citi tamlīdzīgi darbības veidi) ir sadalījušas kaut kādos SIA, MIA vai kā tamlīdzigi? tāpat jau ieņēmumi no šo pakalpojumu izmantošanas ieripo valsts vai pašaldbas kabatā, no kuras tiek veiktas subsīdijas šo institūciju veiksmīgai darbībai. 

Ar cerībām uz diskusiju

1.  Jorojām pavasara smaržu eiforija. Neatceros cik sen atpakaļ bija šī pavasara optimistiskā noskaņa. Un tas prieks, ka man pa istabas logu iespīd rīta saule. Laikam jau taisnība, ka priekš laimīgas labsajūtas reizēm ļoti maz vajag. Un tas nekas, ka savas kājas dēļ pagaidām vēl velkos kā vecs tantuks no soliņa līdz soliņam. Gan jau ar laiku staigāšana nonormalizēsies. Ja pieklibošu reizēm - štrunts, es jau tāpat piekliboju ar to kāju uz laika maiņām. Ne jau pirmo reizi man tā kāja salūzt mazdrusciņ.
2. Tagad, līdz vasaras beigām, jāsaved kārtībā savs vizuālais noformējums. Ar visām saslimšanām, nelaimes gadījumu un straujo dzīvsvara pieaugumu (2vu mēnešu laikā uzblīdu 20 kilogramus, tagad cīnos ar svara likvidāciju vismaz uz 10 kg) vizuālais tēls kaut kur ieklīdis otrā plāna prioritātēs. Ar steigu jāmaina prioritāšu sadalījums. Un tad atkal varēs meklēt kādu darba piešprici. Pagaidām priecājos, ka invaliditātes pensija ir palielinājusies.
3. Neesmu no tiem, kas lamā aizgajušo padomju varu. Tauta jau lamā to varu par tālaika ideoloģisko presingu, bet arī tagad ir sava veida ideoloģiskais presings, tikai savādaka tēma. Un iet uz vēlēšanām? Man vismaz ir beidzies bezvārdu autopilota patriotisms. Pa lielo, ar minimālām izmaiņām, pie varas pēc katrām vēlēšanām tiek vieni un tie paši cilvēki gan pašvaldībās gan Saeimā. Un pie viena - mūsu politiskās kultūras limenis vēl ir pazems kaut arī LU (tas toč, ka tur. Par citām augstskolām nezinu) apmāca topošos politologus. Kaut kā nejūtu, ka mūsu politiķi īpaši censtos sīkāk iepazīties ar citu demokrātisku valstu politisko pieredzi un kaut ko no tā visa pielietot praksē.
4. Varat par mani smieties, bet es tā arī neesmu ielāgojusi, kā sauc tagadējo Rīgas mēru. Kaut kur Letas ziņās tas uzvārds uzpeldēja sakarā ar karoga nomaiņu pie viesnīcas, kurā mītējas hokeja PČ komandas. Bet tas arī viss. Rīgas infrastruktūras sakartošana un labiekārtošana sākās jau pirms viņa, šo darbu uzsākšana ir iepriekšējo Rīgas mēru nopelns. Vienkārši atliek tik turpināt iesāktu.
5. Interesanti, kad beigsies visa tā ažiotāža ap Covid. Godigi sakot - visiem situacija ir krietni pieriebusies. Un pētīt statistikas datus sakarā ar šo vīrusu - jau sen ir iesakņujusies frāze: "Ir lieli meli, mazi meli un statistika".

Un atkal Vecmīlgrāvis

 Es atkal esmu Vecmīlgrāvī, par kuru nedaudz rakstīju jau iepriekš. Šoreiz ne strādāšanai, bet dzīvošanai.

Manas sajūtas šeit? Zināmā mērā eiforija. Eiforija no tā, ka atkal esmu šeit, rajonā, kurā šī gadsimta sākumā strādāju skolā par lietvedi. Dzīvesvietu caur ss.com par saprātīgu cenu atradu tieši tajā Vecmīlgrāvja nostūrī, kuru neslikti pazinu un pat ēka izrādījās tā, par kuru biju iedomājusies lasot sludinājumu.  Bijušās nezinu kāda uzņēmuma kopmītnes, kas tagad skaitās dienesta viesnīca un kurā dzīvo ļoti dažāds kontingents, kas nu noteikti nestrādā vienā Vecmīlgrāvja esošajā uzņēmumā. Manīju pat krietnā pensijas vecumā esošu tantuku.

Kad ievācos šeit, bija sajūta, ka zināmā mērā atgriežos mājās. Vakar vakarā, iekārtojoties savā istabā, sapratu, cik ļoti esmu noilgojusies pēc šejienes, pēc Vecmīlgrāvja. Un pie viena to visu papildināja ceriņziedu laika labsajūta. Slimnīcā esot nācās priecāties tikai par kastaņkoka ziedu svecēm. Te, savukārt, ir daudz ceriņkrūmu privātmāju pagalmos. Un visi pirmajā plaukumā. Kad vakar kliboju un Rimi supermārketu ielas piepildīja piesatinātā ceriņu smarža pēc kuras biju tik ļoti noilgojusies....

Darba iespējas šajā mikrorajonā - kugubuves remonta rūpnīca, 3 skolas, daži bērnudārzi, veikali, dažas kafejnīcas. Kam nesanāk atrast darbu šajos uzņēmumos, braukā uz centru. Satiksme šeit ir laba - 4ru maršrutu autobusi, dzelzceļš - netālu atrodas Ziemeļblāzmas stacija, mikroautobusi. Mezparks un Zvērudārzs atrodas praktiski netālu. Netālu ir arī Ķīšezers ar peldēšanās iespējām. Var pat ar pilsētas autobusu - 24to - aizbraukt līdz jūrmalai Mangalsalā.

Iedzivotāju sastāvs ļoti nacionāli raibs, latvieši pat ir mazakumā. Parsvarā krieviski runājošie, un vairums nebūt nav krievi. Ļoti daudz ir citu nacionalitāšu pārstāvji, kas nebūt nav krievi, kaut arī runā krievu valodā.

Žils Verns: Kapteiņa Granta bērni

 Pārlasu jaunībā, pusaudža gados lasīto Žila Verna Kapteiņa Granta bērni.

Grāmata sarakstīta 19.gadsimtā un droši var apgalvot, ka ļoti noderēja tā laika skolasbērniem kā geogrāfijas un vēstures grāmata. Arī pašlaik noderētu, kaut arī grāmatā esošā ģeogrāfijas un vēstures informācija pa šiem vairāk kā simt gadiem kopš grāmatas sarakstīšanas brīža daudz kas ir nācis klāt ģeogrāfijas un vēstures zinībās.

Sižets ir veidots kā galveno varoņu ceļojums apkārt pasaulei pa 37to paralēli kuģa avārijā cietuša un izglābošās no noslīkšanas kuģa kapteiņa un divu matrožu meklējumos lai tos pārvestu mājās uz Skotiju. Ceļojuma laikā ar viņiem norisinās dažādi piedzīvojumi, kurus papildina viena no ceļotāju - ģeogrāfijas profesora - stāsti par vietām, kuras tiek apmeklētas ceļojuma laikā.

Grāmatu lasot var jau, protams, izlaist tās vietas, kur tiek stāstīts par ģeogrāfisko atklājumu gadaskaitļiem un vietu atklajējiem, un vairāk pieversties pašu varoņu piedzīvojumiem un pardzīvojumiem. Bet tomēr viss grāmatā ir organiski savijies un interesants pat tagad, kad man vairs nav pusaudža gadu, kad pirmo reizi lasīju šo grāmatu.

Katrā gadījumā silti iesaku. Nebūs jānožēlo.

Kārtējo reizi no visa pa druskai

1.  Kāds baudījums pamosties vietā, kurā neviens neaizcērt durvis ar tādu joni, ka pat mironis zārkā salektos ar "What the fuck" un īpaši uzraugāmā palātā nevienam nav aurošanas lēkme, kuru var dzirdēt jau pa krietnu gabalu. Tiesa, ir žēl tos tantukus, kuri ar savu vecuma demnci vai Acheimeru ir nonākuši šajā slimnīcā un uz laiku top aizmirsti no pašu tuvāko puses. Kamēr es tur biju, šiem tantukiem pat pienesumi no mājām kā ģimenes atbalsts ļoti pietrūka. Toties netrūka tādu īpatņu, kurām slimības bija mazāk nekā bezkaunības. Lielāko vairumu no mums kads tomēr regulāri apmeklēja, atnesa kādus našķu krikšus papildus tam, ko bijām lūgušas atnest kā nepieciešamas lietas. Tad nu atradās tādas, kas "uzēdās" un bija gatavas izdiņģēt šos nelielos pienesumus sev, kurām nepietika ar to, ka top ar kaut ko uzcienātas, viņas bija gatavas diņģēties tik ilgi, kamēr dabon sev visu sev nepiederošo pienesumu (ja bija, kas ļāvās šādai diņģētājai un nesūtīja to trīs durvis tālāk). 
2. Kamēr biju slimnīcā, bija iespēja pievienoties meitenēm, kuras bija izdiņējušas no medpersonāla noskatīties divas hokeja spēles. Latvija - Kanāda un Latvija - Kazahstāna. To, ka mūsējie uzveic Kanādu neatstājot tai nekādas iespējas, neviena no mums pat gaidījusi nebija. Tas bija krietns pozitīvais šoks, "Sasist" Kanādu - vienu no pasaules spēcīgāko šī sporta veida komandām - to var nosaukt tikai par brīnumu. Nav brīnums, ka spēlē ar kazahiem mūsējie bija krietni "izpumpējušies". Tomēr punktu godam nopelnīja.
3. Tagad nu jau drošāk staigāju un pārvietojos. Laikam jau iepriekš rakstījusi aprakstot Vidzemes (Valmieras) slimnīcu, ka aprīļa sākumā salauzu kāju. Tad nu tagad jau kādu nedēļu ģipsis ir noņemts. Kad tas tika ņemts nost, abas ar māsiņu smējāmies, ka tajā slimnīcā marli nav žēlojuši un ģipsim pa virsu to likuši no sirds. Nācās kā sīpolu lobīt, lai var visu ģipsi noņemt. Tiesa, uz savu galvu biju sākusi likt to kāju pie zemes un pamazām staigāt jau ceturtajā nedēļā kopš ģipša uzlikšanas un slimnīcā pamazītēm staigāju ar visu ģipsi. Pēc noņemšanas staigāšana jau kļuva krietni raitāka, kau arī vēl jūtami piekliboju un pārvietojos sīkiem soļiem. Bet kas par baudu staigāt bez svara bumbas kājas vietā! Un pie viena vairs nav jādomā, kā to kāju iekārtot guļus stāvoklī tā, lai būtu ērti ne tikai kājai, bet arī pārejam ķermenim. Savā ziņā eiforija.

Kārtējo reizi meklēju

 Šoreiz meklēju divistabu dzīvokli par saprātīgu cenu. Nav obligati Rīgā. Ar mani kopā būs pieaudzis dēls un kaķis. Mums tas dzīvoklis akūti un ātri nepieciešams.

Tvaika iela, Aptiekas iela, Aleksandra augstumi - viss viens

 Nācās trīs nedēļas pagulēt šajā slimnīcā. Kopiespaids neviennozīmīgs.

Nodaļas slimnieku sastāvs raibs - no dažādu nervu slimību vieglām formām līdz smagām. Līdz ar to vieglo formu slimniekiem jāatrod risinājums savai problēmai un pie viena jādzird smago formu saslimsanas gadīgumu lēkmjveidīgās aurošaas, kas dzirdamas pat uz ielas pat tad, kad nodaļa atrodas otrajā stāvā. Pie viena nepārtrauktā durvju dauzīšana normālas aizvēršanas vietā. Un durvju aizciršanu ļoti piekopj personāls. 

Par ārstiem neko sliktu nevaru pateikt, Laipni, zinoši, pretimnākoši. Taču to nevar teikt pilnā mērā par citu nodaļas personalu - māsiņām, sanitārēm. Daļa ir laipnas un pretimnākošas neatkarīgi no grūtībām, kuras rodas strādajot nodaļā ar šāda veida saslimšanām. Citas atkal izskatās pēc garastāvokļa cilvēkiem. Dažas jau no paša rīta, atnākot uz maiņu, ir piktas un īgnas uz visu atlikušo maiņu un cilvēkiem nodaļā. Tām reizēm ir gribējies asi pateikt "Ja negibi strādāt šeit, meklē citu vietu. Un vispār - ja nebūtu mūs, slimnieku, tev vispār nebūtu darba šajā vietā un profesijā." 

Tagad pie viena visā slimnīcā ieviesta kārtība atskaitities par jebkuru nieka tabletīti. Ir praktiskas problēmas pieiet pie vakarā dežūrējošās māsiņas un paprasīt elementāru pretsapju vai vedera izejas mīkstināšanas līdzekli ārpus ārsta noteiktjām zālēm, ja pēkšņi rodas akūta nepieciešamība. Ir ļoti stipras izedzes pēc šāda palīdzības lūguma tapt aizsūtītai atpakaļ uz palātu. Protams, neteikšu, ka tā rīkojas visas māsiņas, bet nu vairākums gan. 

Protams, koronas vīruss ir ietekmējis dažus citus turienes dzīves aspektus. Ar ciemiņiem iespējamns pakomunicēt tikai skatoties pa logu un sarunājoties pa mobilo telefonu. Tiesa, pienesumus drīkst saņemt. Pīpētajus kā cālēnus savāc vienkopus un kolektīvi sanitāres uzraudzībā izved laukā uzpīpēt noteiktās stundas, pīpētava uz vietas, nodaļā, ir normalformā pieejama tikai nakts stundās. Oficiali no 22.00 līdz 7.00. (Bet nu protams, tā ir sarunājama lieta - kad vairums nodaļas personāla ir beiguši darbu un dodas mājās, atlikušie meddarbinieki atver pīētavu jau praktiski drīz pēc vakaiņām. 

Arī uz elementāru pastaigu slimnīcas teritorijā cilvēkus sasauc kā cālēnus un sanitāres pavadībā izved pastaigāties.

Katrā gadījumā ir iespaids par šo slimnīcu no iekšienes un kārtējās klišejas likvidēšana. Kādreiz domāju, ka tur atrodas tādi, kuri ir pilnigu "čau", alkoholiķi un disidenti. Bet esot tur, saskāros ar pacientiem, kuri ar ārsta palīdzību cenšas tikt galā ar ne pārāk smagām nervu saslimšanam - depresijām, ārejo faktoru radītiem stresiem, tā sauktajiem "sīkajiem nervu sabrukumiem".

No visa pa druskai

1.  2916.gadā rakstīju par lētu hosteli, kurā nodzīvoju veselu menesi pavasarī un tad vēl vasaras sākumā braucot un Rīgu reizēm pārnakšņoju. Tik vēlāk neuzrakstīju, ka tieši tas hostelis tā paša gada rudenī jau bija ciet. Zinu to tāpēc, ka darbu meklējot biju tur iegriezusies un tad arī konstatēju faktu. Tai daudzstāvu namā virs Makdonalda Stacijas laukumā vēl ir palikuši daži hosteļi, bet tie jau ir padārgi. No nepārbaudītām ziņām - darbinieki ir sūdzējušies dažādās instances ka netiek maksāta darba alga un netiek slēgts darba līgums. Uz šo sūdzību pamata tad arī hostelī esot veiktas pārbaudes un tas esot slēgts. No savas puses varu piemetināt atmiņas par to, kāpēc negāju uz virtuves telpu gatavot kārtīgu siltu ēdienu, bet iztiku ar rīta kafijas ūdens uzvārīšanu, pusfabrikātiem un reizēm pusdienām pilsētā - virtuves telpā bija ieperinājušies tarakāni, par kuriem darbinieki nelikās ne zinis.
2. Mani kaitina mazais pansionātu skaits valstī. Un garās rindas uz vietām tajos. Rīgā es zinu kādus četrus pansionātus, kurus kuriē gan valsts, gan pašvaldība gan arī citas juridiskas iestādes. Kad pati stāvēju rindā uz vietu pansionātā, pie kam valsts pansionātā, man uzreiz pateica, ka būšot ilgi jāgaida uz brīvu vietu, tāpēc padevos dēla kūguam izstāties no rindas, viņš man palīdzēšot, kad būšot vajadzīgs. Kad mēģināju atjaunoties rindā uz valsts pansionātu, bija nomainījušies kritēriji, pēc kuriem šajā rindā uzņem un man tika atteikta vieta rinda. Esot pārak vesela, Ja man būtu vecuma demence, tad varētu runāt par iespēju tikt pansionātā. Bet man līdz vecuma demencei tiekties vēl ilgi un dikti. Un tagad pie viena ar visām gripas un kovida karantīnām naktos tupēt četrās sienās un netikt nekur, pat līdz veikalam nee. Cik zinu, lauku rajonos daudzi pansionāti tiek likvidēti mazā pacientu skaita dēļ. Protams, pilsētu socdienesti piedāvā vietas arī lauku rajonu pansionātos, bet tie tiešām ir patālu no satiksmes līdzekliem vai arī satiksme ar tuvākajiem miestu, pagastu centriem ir tik neērta, ka nav vērts mēģināt kur nokļūt. Pie viena zinu, ka tai pašā Gaiļezera pansionātā ir brīvas vietas. Šīs brīvās vietas ir pansionāta papildus peļņas avots. Rīdzinieki par attiecīgu samaksu var uz kādu laiku ievietot savu veco, slimo radinieku ievietot pansionātā ārstu un personāla uzraudzībai. Esmu bijusi lieciniece šādam gadījumam.
3. Par fiziskajiem invalīdiem runājot. Viss Rīgas centrs ir sabūvēts neinvalīdu dzīvei un ērtībām. Tas turpinājās arī padomju gadu dzīvokļu celtniecībā. Tik jau šolaiku celtniecībā top pamazām piedomāts arī par invalīdiem ratiņkrēslos. Bet, ja tā padomā - cik cilvēku pēc kara no frontes atgriezās bet kājām, rokām, cik cilvēku locekļiem palika arī padomju laikos dažādu objektīvu iemeslu dēļ. Ja cilvēks perfekti iemanījas apieties, kusteties ar krukiem un pie viena dzīvoja ēkas pirmajā stāvā, tad pārvietošanās problēma bija puslīdz atrisinata. Varēja kaut uz parku aizlēkāt un uz soliņa pasēdēt. Bet piektais, sestais stāvs bez lifta jau bija problēma. Tā nu daudzi tā arī nodzīvoja savu mūžu četrās sienās dzīvoklī pa logu verojot gadalaiku maiņas, citu informāciju iegūstot no radiem, draugiem, paziņām, radio un televizora.

Saulains 1.maija rīts ar dažādām atmiņām

1.  Par 1.maija gājieniem un to, kā tauta no brīvprātīgi obligātā pasākuma mēģināja rast arī kādu prieciņu, esmu jau rakstījusi laiciņu atpkaļ. Savs funs tam tomēr bija, bet varbūt tas sakrita ar jaunību un līdz ceļiem seklo jūru un zaļāko zāli. Mums politika bija pie kājas, to risināja vecākā paaudze, bet dvēseles lidojums brīvdienas un svētku iespaidā. Un mums bija vienalga par šo svētku obligātorisko raksturu. Mēs nebijām tur iekšā, mēs bijām malā. Un tad jau tas ir drusku savādāk.
2. Toties mēs no visas sirds izbaudījām valsts dotās divas brivdienas un vēl gaidījām papildus brīvdienu 9.maijā. Toreiz tas monstrs Uzvaras parkā nebija uzcelts, arī obligātorisko gājienu par godu šim datumam - Uzvaras dienai - nebija.  Toties bija sankcionētie tusiņi. Veterāni un vecākā, karu piedzīvousī paaudze pulcējās pie klātiem galdiem ar savām atmiņām un stāstiem. Mūs šie tusiņi pārāk neskāra, jo bijām un esam pēckara paaudze, kura par karu un tā šausmām dzirdējām tikai no vecākās paaudzes. Toties tusiņi - tie bija svēta lieta. Pulcējamies un svinējām bez tā konteksta, kas bija abām divām paaudzēm pirms mums.
3. Nezinu ko tagad dara arodbiedrības un vai tādas vispār pastāv. Kad es vēl pirms pirmajām kāzām un dēla piedzimšanas strādāju ģeologu laboratorijā, mūsu arodbiedrība organizēja teātra biļešu pasūtīšanu dažādos teātros un mēs jau laicīgi varējām iegādāties biļetes uz dažādām izrādēm.Tāpat arodbiedrība organizēja grupu braucienus ekskursijās uz dažādām PSRS vietām. Un vienmēr bija garantija, ka nokļūsim kur vajag un redzēsim visu ieplānoto. Un rindās uz populāriem muzejiem, kā, piemēram, Ermitāža Pēterburgā, mums nebija jāstāv. Grupas muzejos laida iekšā bez rindas. Un arodbiedrība nodarbojās ne tikai ar to. Ja radās kādas privātas grūtības, bija garantija, ka arodbiedrība atradīs iespēju palīdzēt. Tiešām būtu ļoti interesanti uzzināt, ko arodbiedrības dara mūslaikos, ja vispār tās eksistē.

Pēdējā aprīļa diena

1.  Vairāk kā mēnesi nodzīvojām deviņus kilometrus aiz Valmieras uz Smiltenes pusi. Satiksme ar pilsetu laba, var normāli izbraukāt. Tomēr tikai divas reizes biju Valmierā iepirkties un Tele2 vietējā klientu apkalpošanas centrā nokārtot sava telefona lietas. Un tad atpakaļ uz autoostu, kur nepilnas pāris stundas bija jāgaida uz autobusu atpakaļ. Baidījos kur tālu aizklīst pilsētu skatoties, lai nenokavētu autobusu. Žēl, ka nesasparojos uz garāku pastaigu pa pilsētu, apmierinajos tikai ar to, ko varēja redzēt autoostas apkārtnē. Kad kāja būs lietojamā kārtībā, būs uz turieni jāaizbrauc. Tur droši ir ko redzēt.
2. Vispār būs jāatrod laiks pabraukāt pa Latgales un Vidzemea pilsētām kaut nedēļas nogalēs. Tur ir ko redzēt. Tikai jāatrod kompānija.
3. Drusku dusmas uz puiku - aizgāja it kā uz pāris stundām, bet nu jau astoņiem pāri. Labi, ka puikas draugs skrēja uz veikalu, varēju viņam iedod naudiņu, lai nopērk man cigaretes. Cik stulbi justies vēl trakākai invalīdei, nekā ir ptiesībā, jo tā pēdas locītava,.... Vispār mani tā kreisā kāja laikam aug ne no tās vietas, kur pienāktos. Ar to visadas nebūšanas notiek pēdējo gadu laikā. Bet ko nu čīkstu, varēja būt vēl ļaunāk.
4. Ar alkoholu man vispār dīvainas lietas notiek. Organisms jau sen bija sācis tīūrīties no tās nelaimes, bet dzīvojot pilsētās organismam grūtāk iztīrīties, jo gaisā un pilsētas pārtikā visādas nejaukas vielas klāt, no tām arī bija jātīrās. padzīvojot pusotru mēnesi laukos tas process norisinajās straujāk. Un tagad no iedomas vien par alkohola plauktu rindu lielveikalā metas nelaba dūša, sāp galva un velk uz diareju. Savā ziņā tas pat ir labi, jo, kad atkal varēšu normali pārvietoties, varēšu tiem plauktiem mierīgi paiet garām bez cīņas ar sevi pēc principa "pirkt/nepirkt".

Nu atkal esmu Rīgā

Jau otro dienu esmu Rīgā pie puikas drauga. Plaānots, ka paliksim Rīgā līdz apmēram 27, maijam, kad dosimies atpakal uz Ludzu, kur mums ir aizrunāts dzīvoklis uz ilgāku laika periodu.

Es joprojām esmu ģipsī un nestādos priekšā, kā tikšu galā kad mani līdz minētajam datumam aizgādās pie puikas klasesbiedra no pamatskolas lakiem, jo šajā dzīvoklī, kur patlaban esam trijatā ir tomēr drusku par šauru un es vēl esmu neērtās pozīcijās.

No tās Valmieras puses braucām caur Ludzu, jo bija jāatbrīvo no mūsu mntām istaba vietā, kur mēs pirms tam bijām dzīvojuši. Daļu mantu nnācās izmest, daļu atstāt vietējā Tautas namā, jo mašīnā nepietika vietas visām mantām. Tur gan sanāca mazs kāzuss - iespēju nolikties Tautas namā mums bija aizrunājis puikas tēvs un viņš bija pateicis, ka būs tik daži maisiņi ar grāmatām un varbūt drēbēm. Dezūrtante jutās šokēta, mēs arī. Cik nu varējām, tik atstājām tai Tautas namā un pārējo nācās vēl piepakot mašīnā.

Bija doma vēl Ludzā uztaisīt rentgenu manai pleznai (norīkojums uz šo procedūru bija atstāts reģistratūrā pēc telefoniskas sarunas ar manu ārsti). Bet tur - atlika tikai gribēt. Aparāts bija noplīsis un atsākšot darboties tikai pēc nedēļas. 

Ideja veselu nedēļu tupēt mašīnā četratā ar kaķi, kuram nebija ceļojuma kastes kaut kā neizraisija vispārējus sajūsmas kviecienus un braucām uz Rīgu ar to, kas ir un cerību, ka Rīgā kāda ārstniecības iestāde man uztaisīs to rentgenu ar visu nerīgas ārsta nosūtījumu uz šo procedūru.

Divās dienās puikam izdevās sarunāt gan medicīnas iestādi, gan vietu man kur piemesties uz šo piespiedu būšanu Rīgā. Bet tas viss notiksies pirmdien, tā ka pagaidām jāiztiek ar to, kas ir. Kā būs turpmāk, to laiks rādīs.

Viss vienā jūklī

1.  2016. gadā rakstīju par stacionāru Tuberkulozes un plaušu slimību centrs. Tagad šis stacionārs jau kādu laiciņu kā atseviška ārstniecības iestāde ir slēgts. Tuberkulozes un plaušu slimību noteikšanai un ārstēšanai atvēlēta nodaļa Austrumu (Gaiļezera) slimnīcā. Tiešām žēl, jo stacionārs bija republikas nozīmes un tajā visās 9stāvu ēkas nodalās ārstējās cilvēki no visas republikas - no vietām, kur šīs slimības ārstēt ir problemātiski. Viena nodaļa šo slimību noteikšanai un ārstēšanai noteikti ir par mazu republikas vajadzībām.
2. Vārtos pa gultu, reizēm aizrāpoju līdz ledusskapim panašķoties. Ceru, ka drīz tā kāja būs sadzijusi un varēšu pārvietoties puslīdz normāli.
3. Cīņa ar globālo sasilšanu ir uzpūsts burbulis. Klimata pārmaiņas notiek visu laiku un cikliski. Tas jāpieņem kā dogma un jācenšas piemēroties apstākļiem. Tā ir vienīgā saprātīgā darbība.Mūsu senči taču piedzivoja ne vienas vien klimata izmaiņas un izdzīvoja taču. Mēs esam vārgāki par saviem senčiem, vai?
4. Es nevakcinēšos. Neuzskatu par vajadzigu. Gripa taču atkārtojas katru gadu jaunā versijā un mums ir izstrādājusies sava veida imunitāte pret šo slimibu.
5. Šodien braucam uz Rīgu. puikam piegriezušās govs astes un netīrumu mēšanas darbi katru dienu bez brīvdienām. Kaut arī viņam samaksā par padarīto. Tikai diemžēl tā ir aplokšņu nauda. Neesmu redzējusi oficiālu darba līgumu. Oficiāls darba līgums vinam ir ar Ludzas pašvaldību par asistēšanu man. 

Dažādas lietas

1.  Skatos pavasarīgas bildes gan feisbukā gan draugiem.lv. Prieks par to, ka cilvēki izbauda pavasari. Pati redzu pavasari tikai pa logu. Izklidzināt laukā no dzīvoklīša pati nevaru. Uz kruķiem nejūtos stabila, jo pagaidām nevaru to kreiso kāju likt pie zemes kā arī mani biedē tie trīs akmens pakāpieni aiz ārdurvīm. Arī tad, kad abas kājas bija veselas, tie mani biedēja, nejutos stabila pa tiem kustoties,  Reizēm nācās rāpus tikt augšā un pie durvju kliņķa pieturoties piecelties un turpināt kustību pa dzīvokli jau uz abām kājām. Tie pakāpieni ir par neērtu manai stabilitātei. Pie kam skaidrā prātā, jo alkohols jau kļuvis par aizvēsturisku lietu.
2. Pedējā laikā esmu likusi daudzus rakstus, kas varetu būt strīdīgi un tie varētu radīt ko diskusijai līdzīgu. Tik mani lasītāji klusē. Atceros daudzas pārrunas par skārdenem un tā satura lietosanu, kā arī nelielas runas par dažām citām tēmam. Tagad klusums, kaut arī lasīta tieku. Tiesa, dažreiz man piezvana, lai apspriestu kādu no vecākiem rakstiem.Vai tiešām nevienam nav ko teikt par to, ko rakstu? Negribu īdēt, bet reizēm ilgojos pēc sarunām ar lasītājiem. Zinu, ka mani samērā regulāri lasa arī tādi, kas nav atzīmējušies kā mani sekotaji.
3. Spīd atgriešanās Ludzā. Dēls uz turieni ļoti grib. No vienas puses viņam taisnība - dzīve Ludzā ir lētāka nekā Rīgā. Par to jau apmēram esmu rakstījusi iepriekš. Par 30 eirikiem plus komunālie var dabūt dzīvokli ar divām istabām un krāsns apkuri. Par 70 eirikiem plus komunālie jau ko labaku. Valmierā viss ir ap 200 plus komunālie.
4. Dēls sāk apgūt krāsns kurināšanas prasmes. Līdz šim šeit to darīju es, jo jau agrāk biju to visu apguvusi, Puikam pamazām sanāk Par to ir prieks. Jo, lai cik dīvaini arī tas nebūtu, pat mūsu attīstītajā laikmetā pilsētās ir saglabājusies dzīvokļi ar malkas apkuri un labierīcībam kāpņu telpā. Un es nerunāju par privātmājām. Kaut gan daudzi piepilsētas privātmāju īpašnieki atrod iespējas un līdzekļus modernizēt savas mājas ieviešot tur laika garam atbilstošas ērtības.

Vārtoties pa gultu

 Vārtoties pa gultu ar savu pussalauzto potīti (lūzums neliels, par to jau rakstīju iepriekšējā rakstā) prātā nāk dažādas domas.

1. Nedrīkst iesīkstēt un guļot izvēlēties tikai vienu pozu. Kaut vai pa gultu jādīdās, pat japasēž reizēm. Lai nerodas izgulējumi, kas saasinās esošo situāciju. Pie viena jāmēģina pa druskai pārvietoties uz veselās kājas. Ja ne ar kruķiem, tad turoties gar sienām un pie mēbelem. Var pat mēgināt parapot, Pārējā muskulatūra tomēr jāuztur formā, lai vēlāk būtu vieglāk "iedresēt" slimo kāju pēc ģipša noņemšanas.
2. Dusmas uz torentiem. Reiz biju lejupladējusi seriālus Ansromēda un Herkulesa dīvainie piedzīvojumi pilnā apjomā - 20 sezonas ar apmeram 20 sērijām katrā sezonā. Par šiem seriāliem esmu rakstījusi iepriekš kaut ar īsām frāzēm raksturojot atainotos notikumus. Tie komplekti palika vecajos, noplīsušajos datoros un tos neizdevās pārdabūt uz cita kompja. Tagad mēģināju atrast šos pilnos komplektus torentos, bet vairs nevaru atrast. Ir tikai atsevišķas, nepilnas sezonas. LostFilm'ā mēģināju atrast kaut Andromēdu, bet tur arī nekomplekts. Gribētos zināt, kur dabūt pilno komplektu abiem seriāliem.
3. Abi ar puiku turam īkšķus, lai ātrāk tiktu prom no šejienes savā dzīvoklī. Ir cerības tikt atpakal uz Ludzu.

Vidzemes (Valmieras) slimnīca

Pēc arhitektūras skaidri redzams, ka ēka celta vēl padomju laikos. Slimnīcas ēka ie liela, vairākiem korpusien, no kuriem viens atvēlēts poliklīnikai. Ja pilsētā ir tik liela slimnīca, tad ir skaidra, ka tā apkalpo ne tikai pašu pilsētu, bet arī visu tuvāko lauku reģionu.

Man no pašas slimnīcas neko vairāk par uzņemšanas nodaļas traumpunktu un divus rentgena kabinetus gan nesanāca redzēt. Galu galā biju nokritusi un potīte čupā. Izrādījās, ka ir neliels lūdzums pēdas augšpusē un sastieptas dzīslas. Uzlika ģipsi un ieteica pārvietoties ar kruķiem. Šodien pamēģināju, sanāca tūdigi, visu laiku vilka uz kreiso pusi - lauztās kājas pusi. ceru, ka ietrennēšos. Jo kāju pie zemes likt nevar, par ne atspiestires, savādāk sabeigšot Ahileja cīpslu un tad ar staigāšanu būs vēl sūdīgāk.

Par uzņemšanas nodaļu runājot. Telpas relatīvi nesen atremontētas, jaunākā tehnika rentgenam. Pat izdevās savus rentgenus redzēt traumpunkta dakteres kompī. Tādi dīvaini plūstoši. Savādāki, nekā ierasts redzēt rentgena uznēmumus Rīgā. 

Personāls jauks un pretimnākošs. Pēc ģipša uzlikšanas mani sūtīja uz mājām, bet man pretī nebija kam atbraikt. Nācās saukt taksi, Taksis uz šo lauku vietu izmaksāja vien 7,50 eiro. Rīgā taksis reizēm ir dārgāks. Takša šoferīte arī bija ļoti laipna, aizveda līdz durvjupriekšai un palīdzēja tikt līdz lievenim, uz kura sēžot varēju gaidīt puikas pārnākšanu. Pat apvaicājās, vai nevar vēl ko palīdzēt. Bet man jau ar to pašu pietika.

Katrā gadījumā es ar šo vizīti esmu apmierināta, kaut arī kājas trauma bija un paliek. Tagad mums ar puiku pašiem jācīnās talak.

Kārtējais rīts ar kafiju un citas lietas

 Es laikam jūtos drusku laimīga. Esmu redzējusi daudzas vietas Latvijā, nedaudz pabijusi Krievijā vēl padomju gadus grupu ceļojumos, kurus rīkoja arodbiedrība. Un man drusku žēl tos cilvēkus, kuri izbraukājuši Turciju, Ēģipti un citas valstis, nemaz nezina, cik mūsu mazā zemīte skaista un interesanta.

Neaprakstīšu tās vietas, kuras esmu redzējusi savas dzīves laikā jo par daudzām no tām esmu jau rakstījusi šeit vai arī ievietojusi bildes no šīm ekskursijām. 

Bet pa lielo gribu teikt - mīļie mani, pirms brauciet uz kaut kurieni uz ārzemēm, iepazīstiet savu dzimto valsti, lai ir par ko pastāstīt ārzrmniekiem. Tad nebūs neziņā jāplāta mute kā zivij. Un, pat uz vietas dzīvojot, nebūs tādu kāzusu, kā mēģinājums pasludināt Jūrmalu par Vidzemes lielāko pilsētu - skaidra vietējās ģeogrāfijas nezināšana.

Un arī aizspriedumu. Rīgā dzīvojot par Latgali bija radies priekšstats kā par masveida nodzērušos rajonu, kurā nav darba. Padzīvojot Ludzā, redzēju, ka tā nav vis. Uzpūsta mediju melīga informācija. Latgalē dzīvo jauki un darbu mīloši cilvēki kuri nebūt nav nodzērušies līdz rozā pelītēm. Rīgā esmu redzējusi daudz vairāk zilīšu nekā Ludzā. Tas, ka dzīve Ludzā ir daudz lētāka, nekā Rīgā un tās piepilsētās, tikai liecina par to, ka turienes ļaudis nav tik augstprātīgi un sevi mīloši kā tie, kas dzīvo tuvāk liepilsētai.

Pabraukājot, padzīvojot Latvijas reģionos sāku labāk izprast tās problēmas, kuras patlaban ir mūsu valstī un domas, kā to visu varētu labot.  Tomēr politikā nelidīšu - nav priekš manis. Tik ceru, ka kāds sadzirdēs, sapratīs un kaut daļēji izmantos savā praksē.

Ar visu šito penteri gribu pateikt - pirms brauciet uz ārzemēm atvaļinājumā, pabraukājiet tepat, pa Latviju. Un pacentieties iemīlēt savu zemi un tautu.

Es cepjos

 Par to, ko rakstīšu tagad, jau esmu iepriekš cepusies un runajusi. Iespējams, ka rakstot atkārtošos par dažām tēmām.

1. Viss jampadracis ap kovida vīrusu ir nedaudz pārspīlēts. Ja jau tiek runāts par iespējamo trešo vilni, tad varbūt pietiks rīkot ažiotāžu ar pārspilētām karantīnām? Potes pret šo slimību jau ir izgudrotas un ir iespēja vakcinēties. Kāpēc tad ap gripu netaisa ažiotāžu? Tā jau arī atkārtojas katru ziemas sezonu un iztiekam bez visādiem pārspīlētiem aizsardzības mēriem, tik dažuviet tiek ieviesta karantīna. Piemēram, slimnīcās un pansionātos.
2. Pēc katrām vēlēšanām, neatkarigi no tā, vai tās ir pašvaldību vai Saeimas vēlēšanas, politikā arvien vairāk ienāk jaunas personības, daudzi iepriekšējo gadu politiķi noiet no politiskās skatuves. Daudzi no viņiem ir apguvuši poltikas teorētiskās zināšanas studējot LU politoloģiju. Šai gadijumā teorija ir laba lieta, bet daudziem pietrūkst praktisko zināšanu, jo diezgan bieži teorija un prakse ir dažādi jēdzieni. Ļoti pietrūkst saimnieciskās domāšanas, ir tikai skats uz ES un reizēm nedomāšana par to, vai tas, kas der citām Eiropas valstim der arī Latvijai. Pie gadījuma nedaudz izteikšos par Ušakovu. Neesmu iedziļinājusies visos viņa darbības plusos un mīnusos, bet esmu pamanījusi tās labās lietas, kas viņa darbības laikā tika ieviestas Rīgā. Ir piedomāts par skolēnu braukāšanu no/uz skolu un mājām. Rīgas robežās skolēni var braukāt sabiedriskajā transportā par brīvu. Ir daudz piedomāts pie pilsētas sakopšanas un labiekārtošanas, šo darbu turpina viņa pēctecis (ārprāts, es taču nezinu, kas tagad ir Rīgas mērs!). Ņemsim vērā, ka Ušakovs ir gados jauns cilvēks, kuram zināmā mērā tomēr piemīt saimnieciskā domāšana.
3. Es ļoti ceru, ka daudzi uz ārzemēm strādāt aizbraukušie atgriežas Latvijā lai strādātu šeit. Nav taču tā, ka nemaz nevar atrast darbu šeit. Protams, viss piedāvājums jāskata caur cilvēka spēju prizmu. Tomēr - pie mums ir paliels darba piedāvājums gan pilsētās gan laukos. Gan uzņēmumos gan lauksaimniecibas lielsaimniecībās. Protams, ne jau vienmēr piedāvātais darbs ir viegls. Tomēr, manuprāt, visu un vienmēr var sarunāt ar darba devēju, ja abas puses ir ieinteresētas sadarbībai. Pati pēdējos gados esmu pstrādājusi dažādās jomās savu fizisko iespēju robežās. Un turpinu meklēt to darbu, kuru spētu paveikt. Ceru, ka atradīšu. 
4. Dzīvokļu izīrētājiem daudzviet jāpiedomā par īres cenu samazināšanu. Daudzviet tās ir nesamērīgi augstas. Ne visi, pat strādajošie, spēj samaksāt īres cenas. Protams, cilvēki var meklēt dzīvokļus mazpilsētās un laukos, bet ne visur ir atrisināts transporta jautājums nokļūšanai no/uz darba vietu. Un pie viena mazpilsētās atrast darbu ir grūtāk. Bieži ir jāskatās uz iespējām strādāt pilsētai tuvākajās lauksaimniecībās vai jāizlāpās ar cita veida gadījuma darbiem.

Drusku no visa

1.  Joprojām meklējam divistabu dzīvokli, vēlams, Ludzā. Var būt ar malkas apkuri. Bet izskatīsim visus variantus.
2. Esmu atpalikusi no dzīves. Kad tuvākajā laikā sagaidāmas jel kādas vēlēšanas?
3. Esmu priecīga, ka manu blogu vispār lasa. Lielākais lasītāju skaits saradās pirmajā karantīnas reizē, tagad laikam visi jau apraduši ar ikgadējām ziemas karantīnām un nu lasītāju skaits palicis apmēram tāds pats, kad nebija karantīnas. Tomēr ikdienas statistiku skatoties redzu, ka ik pa brīdim lasītāko rakstu vidū uzpeld kāds no vecākajiem rakstiem. Arī patīkami. Tas, ka lasa ne tikai svaigākos rakstus, bet arī parakājas lapā un palasa ko no iepriekš liktā.
4. Joprojām nesaprotu bļaušanu par lauksaimniecības pagrimumu un to, ka nav darba ne pilsētā ne laukos. Laukos, īpaši lielsaimniecībās, darbu var atrast vienmēr. Darbs gan ir smags, bet pietiekami normāli apmaksāts un pie normāliem saimniekiem strādājot arī visas tās pašas sociālās garantijas, kas pilsētas uzņēmumā strādājot. Ir radies iespaids, ka uz ārzemēm bēgošie ar savu bļaušanu meklē attaisnojumu tam, ka nevēlas strādāt laukos. Vienkārši cilvēkiem bailes no smaga darba un viss. Mans dēls tagad, nu jau kādu mēnesi strādājot lielfermas kūtī, beidzot ir sapratis piena produktu īsteno cenu. Jo redz pašu piena produktu ražošanas pirmsākumu. Tās govis ir jāapkopj katru dienu un jāslauc katru dienu vismaz divas reizes. Un viņām jānodrošina labi sadzīves un komunikācijas apstākļi, lai tas piens būtu un daudz.  Par saimnieku, pie kura puika strādā, var spriest kaut vai no tā, ka viņš katru dienu spēj aizvest uz Smiltenes pienotavu ap 30 tonnām piena. Un labticīgā rūpe ir ne tikai par govīm, bet arī par personālu. Jau iepriekš rakstīju par to.
5. Darbā iekārtošanas uzņēmumiem vajadzētu pilsētniekiem piedāvāt darba iespējas ne tikai pilsētās, bet arī laukos. Un tiem uzņēmumiem, kas iedzīvotājiem piedāvā darbus kādā no ES valstīm, vajadzētu strikti paprasīt no cilvēka darba biržas zīmi vai ko tamlīdzīgu, ka cilvēks tiešām nav spējīgs atrast sev piemērotu darbu Latvijā. Savādāk var sanākt kā citur Eiropā - iebraucēju masas strādā to darbu, ko pašmāju ļautiņi ir par slinku padarīt.
6. Varbūt iepriekš minēto apstākļu dēļ nespēju ņemt par pilnu Eiropā izplatīto uzskatu, ka viesstrādnieki atņem darbu vietējiem, Viesstrādnieki vienkārši dara tos darbus, kurus vietejie ir par slinku darit. Vietējie paši sev rada problēmas. Kur problēma iet un strādāt arī tādu darbu, kas ārēji šķiet nepievilcīgs atstājot mazāk iespēju šo darba vietu aizņemt viesstrādniekam?

Netālu no mums ir Mūrmuiža

Daži lūgumi un daži jautājumi

1.  Vai kāds, kas dzīvo Rīgā, būtu gatavs man palīdzēt ar ubagotāju un bomžu (ja akurāt redzams, ka viņš ir bomzis, bet nav bezsmadzeņu alkāns) aptauju par viņu darba trūkumu un piekrišanu pārcelties uz lauku lielsaimniecībām dzīvot un strādāt tur ar visu dzīvošanu, līgumu utt. likumīgām formalitātēm. Gan jau lielsaimniekus atradīsim izmantojot kaut vai rajonu centru avīzes un tamlīdzīgas lietas.
2. Varbūt ir vērts dibināt kādu bezpeļņas organizāciju bomžu problēmas risināšanai, Pašvaldības acīmredzami netiek galā. Pat bagātā Rīga. Tiesa, bomži dzer, praktiski visi. Katrā gadījumā daudzi no viņiem. Bet ne jau katrs ir nodzēries līdz bezjēgai un daudzi ķeras pie zaļā pūķa no bezcerības un neziņas, ko darīt tālāk.
3. 90to gadu sākumā bija vērojama tendence, ka mūsu bērnunamu bērnus atļauj adoptēt ārzemniekiem tadējādi atraujot viņus no mūsu zemes un kultūras. Interesanti, kā ir tagad? Cik no bernunamu bērniem nonāk ģimenēs šeit? Īsti pat nezinu statistiku. Zinu, ka pastāv adopcijas noslēpums, regulēts ar likumu. Bet nevajag jau saukt vārdos, tik ciparos visu izteikt.
4. Man nav iebildumu pret homoseksuāļiem un viņu veidotajiem pāriem. Man ir iebildumi pret praidiem. Par šo savu attieksmi jau laikam esmu agrāk rakstījusi, gribu tik piebilst, ka ar skaļiem un uzbāzīgiem ikgadējiem praidiem nekas nav līdzēts, tikai saasinās attiecības ar heteroseksuāļiem. 

Dažas domas

 Negribas jau neko sliktu teikt par mūsdienu lielveikalu tīkliem, tomēr. Liekas, tā bija Maksima, kas reiz dalīja pa sociālajiem dienestiem pārtiku, kurai derīguma termiņš tuvu beigām ar domu, ka sociālie dienesti šo pārtiku tālāk sadalīs saviem aizbilstamajiem. Pusgadam pietika dukas. Tauta izlepusi un sūdzējās par dažu produktu kvalitāti tai pat laikā aizmirtot, ka pa lēto, ar atlaidi pirktā produkta kvalitāte var būt vēl zemākā līmenī nekā tā, ko izdala par velti. Zinu to, jo māsa 12 gadus nostrādāja Rīgas Domes uzņēmumā Žēlsirdigie samarieši tajā spārnā, kas veica sociālo aprūpi tiem iedzīvotājiem, kam šī aprūpe nepieciešama.

Daudzi sociālie dienesti sadala mažnodrosinātajiem un trūcīgajiem Eiropas Savienibas pārtikas pakas, kas galvenokārt sastāv no bakalejas precēm un konserviem.

Tomēr, ja paskatās, ko cilveki pērk lielveikalos.... Tie pārsvarā nav dārgie pirmā svaiguma produkti. Tiek mekleti produkti ar atlaidēm vai zemakām cenām. Pērk to, ko var atļauties, lai izdzīvotu līdz mēneša beigām. Un šiem cilvēkiem nespīd maznodrosinātā vai trūcīgā statuss, jo ienākumi reizēm par dažiem centiem vai kādu eiro pārsniedz to slieksni, kas nepieciešams maznodrošinātā vai trūcīgā statusa iegūšanai.

Vai tiešām lielvikalu tīkli nevar uz savu iniciatīvu dalīt mazmaksājošam iedzīvotāju slānim to pārtikas daļu, kas veikalā paliek pāri, jo pasūtīts drusku par daudz? Jebšu vieglāk to visu izmest un pecāk brīnīties, ka atkritumu tvertnes izvandītas? Bomži, kuri neiekļaujas aprūpējamo iedzivotāju slānī, tās izvanda tukšās pudeles vai kādas pārtikas meklējumos.

Par bomžiem runājot. Tie ir cilvēki, kas dažādu iemeslu dēļ palikuši bez noteiktas dzīvesvietas un nevar atļauties noīrēt pat mazu ūķi ar malkas apkuri. 

Ir jau bomžiem domātas naktspatversmes ar bezmaksas siltas zupas šķīvi piedevām. Bet tās ir naktspatversmes. Pa dienu cilvēkam jāvazājas kur acis rāda. Par vīriešu naktspatversmi Maskavas ielā Rīgā rakstīju jau kādu laiciņu iepriekš.

Tomēr šajās patversmēs gultasvietu skaits ir ierobežots un vispār viņu ir par maz tādai lielpilsētai, kā Rīga. Daudzi spiesti nakti pārlaist kur nu kurais ko atrod. Vasarās vel nekas - var pagulēt parkā uz soliņa, Rīgas pierobežas mežu joslā uzcelt kaut zaru telti. Bet ziemā? Kāpņu telpās tik viegli neiekļūsi - visru ārdurvīm vai nu atslēgas vai durvju kodi priekšā. Iekļūt pārnakšņot var tikai tādās ēkās, kuras uzskatāmas par graustiem bet vēl nav nojauktas vai renovētas kaut arī iedzīvotāji no tām jau ir pārvietoti uz citiem dzivokļiem. Bet ej nu sameklē šādas ēkas, kuras pārsvarā ir pilsētas nomalēs.

Ar šo cilvēku slāni būtu aktīvāk jāstrādā sociālajiem dienestiem lai viņus integretu sabiedrībā. Ne jau visi no viņiem ir bezcerīgi alkoholiķi vai narkomāni. Ar zupas virtuvēm, kuras labdarības nolūkos ir atvērušas dažas organizācijas, te nepietiek. Tiek dalīts ēdiens par velti praktiski vienai ēdienreizei. 

Vai mūsu nelielās valstiņas galvaspilsēta nevarētu būt pirmā, kas bomžu jautājumu atrisina cilvēkiem labvēlīgā veidā būtiski samazinot bezpajumtnieku slāni?

Kārtējais kokteilis

1.  Pēdējā laikā esmu rakstījusi daudz un dikti izsakot to, kas sakrājies runājams. Daudz no visa tā jau tāpat ir acīmredzams bez maniem izplūdiem šeit. Tāpēc nav ko brīnīties, ka nav komentāru. Daudzi par manis skartajām tēmām jau ir izrunājušies feisbukā, kurā par dažiem manis skartajiem jautājumiem ir ļoti aktīvas diskusijas. Ko nu vēl izplūdīs šeit. Nebrīnos, bet paldies, ka top lasīts.
2. Ir tālas nākotnes plāns atsākt adīšanu, Tieši šalles. Tās man patika adīt vislabāk. Bet tas tiešām ir tālā nākotnē. Vispirms jātiek galā ar dzīvošanu, jāminimizē nemitīgā pārbraukšana no vienas dzīvesvietas uz otru.
3. Ir smaga aizdoma, ka kroņa vīruss nākošziem atkal aktīvi uzdarbosies, tikai visus no dažādām citām saslimušos beigs pieskaitīt šim vīrusam un no vīrusa mirušo skaits krietni samazināsies un nedaudz pielīdzināsies no gripas mirušo skaitam.Daudzās valstīs izgatavo vakcīnas pret šo vīrusu ar dažādu vakcīnas sastāvu. Bet vai tas ko maina? Daudzi tieši tāpēc saslimst, ka ir vakcinējušies un izslimo šo vīrusu daudz smagākā formā, nekā ja nebūtu vakcinējušies. Kaut kur internetā (neatceros, kurā saitā) lasīju, ka koronas vīruss ir gripas paveids ar savu mutēšanas sistēmu. Nezinu, cik tas ir tiesa. Pārbaudījusi neesmu. Bet visumā mani tas vīruss un gripa arīdzan nav noķērši.
4. Kaut kad vēlreiz būs jāuzraksta par The Esperanse. Esmu tikusi jau trešajā sezonā. Man novilkas ir piecas sezonas. Sestā, noslēdzošā, tiekot uzņemta vai arī jau top tulkota krievu valodā. Būs jāpavaktē torentos. Tāpat jāapskatās, vai es neesmu palaidusi garām kādu no Midsommeras slepkavību sezonām.

Pēdējā laikā man ir ko teikt

Rakstu gandrīz katru dienu, vai arī ar dažu dienu pauzi un man visu laiku ir ko teikt. Paldies par pacietību lasītājiem, kuri visu to lasa, pat rok augšā pavecākus rakstus. 

Caurskatot uzrakstīto, konstatēju, ka par doktora Dūlitla peldošo salu esmu rakstījusi divas reizes ar palielu laika atstarpi. Katrs teksts nedaudz atšķiras informācijā, tāpēc laikam atstāšu abus.

Klīst baumas, ka ar 6to aprīli beigsies visiem nu jau līdz kaklam apnikusī karantīna. Varbūt kādi piesardzības pasākumi vēl paliks, kamēr cilvēki pierod pie jaunajiem apstākļiem. Ceru, ka nākamziem viss nesāksies no jauna. Ceru, ka tirdzniecībā daudz kas uzlabosies. Kafejnīcas un citas ēdināšanas vietas pagaidām lāpās kā var un gatavo savu produkciju līdzņemšanai. Apģērbu, apavu un citu būtisku saimniecības preču veikali vispār ir ciet ar augstāko instanču rīkojumu. Kas vispār ir diezgan muļķīgi. Jau tāpat šajos veikalos normālformā apgrozās mazāk cilvēku, nekā pārtikas preču veikalos. Ne jau katru dienu taču dodamies uz apavu vai apģērbu veikalu ko jaunu iegādāties. Nezinu, kā šoziem ir izlāpījušies tie, kam noplīsa ziemas apavi vai garās bikses vīriešiem nu ļoti sadila intīmos stūros. Garo bikšu nelaimi vismaz pagaidām var piesegt ar mēteli, bet izjukušus zābakus ar mēteli nepiesegsi. 

Un stulbākais ir tas, ka apavu un apģērbu veikalos preci tirgo atbilstoši sezonai. Pati reiz izbaudīju, kad biju nolēmusi zābakus ziemai nopirkt jau vasarā, lai ir drošība, ka ziemā būs ko vilkt kājās. Pusrīgu apskraidīju, bet tā arī paliku gribot un gaidot rudeni, kad zābaki sāks pamazām parādīties attiecīgajos veikalos.

Drusku uz smiekliņu parāva pagājušās ziemas karantīnas sākums. Tad daudzi cilvēki vispirms iegādājās tualetes papīru lielos kvantumos un tikai pēc tam veikalā pieejamos dārzeņus un bakalejas izstrādājumus. Citus pārtikas produktus piepērkot tik reizi nedēļā vai reizi divās nedēļās aizejot līdz veikalam. Bet tualetes papīrs lielos kvantumos - vai tad viņi taisās uz puda sēdēt visu karantīnas laiku?

Un vēl. Ja veikalā kaut cik izdodas tos divus metrus ievērot un citādi pieregulēt piecēju kustību veikalā, kā tad ir tirgū? Sen tur neesmu bijusi, tāpēc nezinu.

Ar vienu aci Valmierā

 Vakar un šodien ar starppilsētu autobusu Smiltene - Valmiera (un otrādi) devos uz Valmieru iepirkties, kā arī dažas citas lietas sakārtot. Mūsu pagaidu miteklis atrodas 9 kilometrus no Valmieras, Brauciens ar autobusu līdz pilsētas autoostai aizņem vien 11 lidz 12 minūtes.

Daudz laika man abas dienas darīšanas neaizņēma, sanāca pat kādu stundu pasēdēt pie autoostas mājupceļa autobusu gaidot.

Daudz vazāties pa pilsētu nesanāca, jo autobusu sarakstā uzzināju, ka nākošais autobuss māju virzienā dodas tikai sešos vakarā. Diemžēl mums ar puiku ir tikai vienas atslēgas dzīvoklim un viņam būtu kādu laiciņu jāsēž aiz aizvērtām durvīm. Ar taksi braukt mājās negribējās par spīti tam, ka šajā maršrutā taksis izmaksātu 6 eiro, kas ir krietni lētāk, nekā Rīgā apmēram tajos pašos kilometros.

Bet iebraucot un izbraucot no Valmieras redzēju daudzas ēkas, kas, līdzīgi mūsu pagaidu mītnei, bija celtas no akmens bluķiem un ķieģeļi bija kā rotājums logu un durvju ailēm. Daudz bija koka un ķieģeļu celtnes, kurām jau no skata varēja saprast pirmskara celšanu. Vismaz tajā mazajā gabalā no pilsētas robežas līdz autoostai katrai celtnei bija sava seja un kaut kas neatkārtojami tikai tai piemītošs neatkarīgi no tā, vai tā bija valstij, pašvaldibai vai privātpersonai piederoša.

Ap autoostu gan bija padomjlaika un mūslaika (piemēram, Rimi lielveikals) celtnes. Bet tas nemaisīja kopiespaidu.

Tilts pāri Gaujas upei nija iekopts ar laternu stabiem, kas atgādināja koka kuģa sānu daļas. Pie tilta bija karte ar 17to gadu Valmieras skatu un mūri ap to. No kartes sapratu, ka daļa mūra ir restaurēta un pats pilsētas centrs daudzmaz saglabajies ne sliktāk, kā Rīgā. Ja izdotos sarunāt kādu vadātāju, būtu interesanti pilsētu izstaigāt. Valmiera liekas (no tā mazumiņa, ko redzēju) interesantāka par Rēzekni un Ludzu kopā nemot.

The Esperanse

 Patlaban skatos fantastikas seriālu The Esperanse. Neesmu vēl dēlam pajautājusi, kā tas skan latviski. Torentos pieejams gan oriģinalvalodā - angļu, gan krieviskā tulkojumā. Tulkojusi tā pati firma, kas Troņu cīņas. Es, protams, skatos krieviski ierunāto, jo angļu valodu nepārzinu. Filmai pagaidām ir iznākušas 5 sezonas, kuras esnu novilkusi. Gaidāma vēl sestā - noslēdzošā. 

Par cik sagadās mājas darbi un visādi citādi sīkumi, esmu tikusi tikai līdz otrās sezonas sākumam. Sakarā ar to, man liekas, visas patlaban pieejamās sezonas būšu veiksmīgi noskatījusies tad, kad pienāks kārta sestajai sezonai.

Seriāla aptuvenais sižets:

Cilveki ir ne vien attīstījuši tehnologijas, bet arī apdzīvo Zemi, Marsu un asteroīdu joslu. Zemi pārvalda ANO, kas pārvalda Marsu, tā arī vēl neesmu izpratusi. Cik noprotu, asteroīdu joslu abas planētas pārvalda kopīgi, jo šī teritorija ir kā starpposms abam planētām. Abas planētas - Marss un Zeme ir autonomas teritorijas katra ar savu kosmosa kuģu armādu. Cik no tā visa ir karakuģi, cik vienkārši transportnieki un pasažieru kuģi - par to neks nav teikts.

Cik es pagaidām esmu noskatījusies, ir atklājies kāds trešais spēks, kas cenšas sanaidot Marsu ar Zemi izraisot bruņotu sadursmi, pie viena vēl Asteroīdu josla cenšas iegūt neatkarību gan no Marsa, gan no Zemes.

Tam visam pa vidu ir daži teli, kuri turas kopā, jo izdzīvojuši viena kosmosa kuģa katastrofā. Viniem negribot sanāk ik pa brīdim nokļūt ne tajā vietā un ne tajā laikā un ik pa brūdim jāglābjas bēgot lai neiekultos vēl lielākās nepatikšanās.

Katrā gadījumā iesaku novilkt torentos un noskatīties. Nav nekā uzspēlēta, viss norisinās ļoti ticami un dabiski.

No visa pa druskai

1.  Dēls lamā, ka izsakos par politiku, no kuras maz ko sajēdzu. Pirmkārt tas attiecas uz Baidenu un Putinu, jo ko līdzīgu biju ierakstījusi arī feisbukā. Bet es jau izsaku tikai un vienīgi savas domas vadoties no tā, ko redzu un dzirdu dažādās sarunās - gan klausoties puikam līdzi viņa jutubes ierakstus, gan nedaudz aprunājoties ar apkārtējiem, kuri ne vienmēr ir speci politikas jautājumos.  Vienkārši problēmas mums rodas visiem vienas un tās pašas te dzīvojot un uzzinot par katru kārtējo politisko lēmumu, kuru pieņem valdība.
2. Svaigākajiem rakstiem praktiski nav komentāru, kaut skaru tēmas, kuras varētu arī apdiskutēt. Žēl, ka daudzos vecos rakstos bija komentāri par alus pudelēm manā tuvumā un drukas kļūdām neskarot pašu teksta tēmu.
3. Kopš esmu prom no Rīgas, ir radusies sajūta, ka esmu miega badā. Gan Ludzā, gan šite visu dienu nāk miegs. Pamostos ap pieciem no rīta, parosos pa kompi, dažas briketes sametu krāsnī, lai puikam siltāka izlīšana no gultas. Tad mēģinu pagulēt diendusu, pēc kuras parosos pa māju. Daudz jau nav ko darīt, ja netiek ielaists. Galīgi aplūztu ap pieciem, sešiem, reizēm un reti drusku vēlak. Bet tas drusku vēlāk netraucē ap pieciem pamosties. Visa šitā gulēšanas sistēma ļoti apgrūtina. Pat nebrīnos, no kurienes radušies liekie kilogrami, kurus ir ļoti grūti nomest. Ir ļoti jāpiespiež sevi daudz kustēties, ko padarīt par spīti "dīvāns mīļāks".
4. Vakar puikam ieminējos, ka varētu sarunāt ar saimniekiem un pavisam (nu, kaut vai līguma laiku) palikt šeit. Viņš govju kutī, es visur kur citur pie palīgdarbiem. Puika bija kategoriski pret. Ilgstoši govīm pie astes - viņš vienkārši neizturētu un ari no manis liela labuma nebūtu. Pārāk nespēcīga. Savā ziņā tas viss man atgādina tos četrus mēnešus, kurus dažus gadus atpakaļ nodzīvoju un pastrādāju lauku sētā Iecavas pusē. Es vienkārši noorganizēju aizbēgšanu no turienes. Neizturēju un darāmā apjoms, kas prognozējās uz vasaras mēnešiem bija lielāks par manām fiziskām spējām. Galu galā sen vairs nav 20 ne man ne puikam. Spēki iet mazumā, jādara tas, kas izdodas un tādā apjomā, kas izdodas.
5. Smejamies par kaķi. Labi, jaunkundzei ir 12 gadu, bet tomēr. Kopā ar puiku un pēc tam arī ar mani sanācis padzīvoties daudzos dzīvokļos. Labprāt labā laikā izlien uz balkona pasauļoties (tajos dzīvokļos, kur tas bija iespējams), ir pat drusku apguvusi kāpņu telpu vienā dzīvoklī. Šeit, laukos, nevar dabūt to jumpravu no mājas laukā. Aiz loga ir vieta, kur izskrieties, izstaigāties, vēja nestās vecās ozollapas padzenāt. Uz tualeti aiziet galu galā. Bet ne vella. Saulinā siltā dienā mēģināju viņu kaut uz lieveņa iznest. Kas tas bija par mjauīgu bļāvienu, aktīvu izlocīšanos man no rokām un tad viena melna strīpa ļoti ātri pazuda dzīvoklītī. Pat paslēpās tālākajā stūrī aiz gultas, nobijušās acis vien spīdēja.

Un atkal mazlietiņ politikas

 Baidens skaļi pasaules līmenī nosaucus Putinu par slepkavu. Precendents pasaules vēstures līmenī. Pat Hitleru un Staļinu par masu slepkavām nosauca pēc viņu nāves, un arī tad visai piesardzīgi. Tāpat daudzu Āfrikas valstu līderus, kuri aizraujas ar kanibālismu un tamlīdzīgām lietam skali nesauc pas masu slepkavām, bet cenšas ar viņiem runāt toleranti.

Brīnos par Krievijas tautu. Cik zinu, viņiem pašiem Putins apnicis un piegriezies kā rūgta nāve. Kas viņiem liedz izvēleties citu prezidentu, nevis jau kuro termiņu pēc kārtas vēlēt nevēlamo? 

Isti nesaprotu, kas Krievijā notiek vispār. Liela, bagāta zeme, bet daudz ko iepērk no ārzrmēm. Pat tādas lietas, ko bez liekas piepūles varētu saražot paši un vēl dalīties ar citiem. Ekonomiskais infantīlisms.

Ap un par politiku Latvijā un pasaulē

 Vāji orientējos tajā, ko sauc par Latvijas politiku. Kad dzīvoju Rīgā, man par Latvijas politiku bija lielākas zināšanas un nosacīta izpratne. Protams, Ludzā, abos dzivokļos, kur dzīvojām, bija televizors un bija iespeja skatīties Latvijas ziņas, ar,i tagad pie labas gribas varu internetā iegūt informāciju par pie muns notiekošo. Bet - kaut kā dīvojot ārpus Rīgas tas kļuvis ne pārārāk aktuāli. Ar ne pārār lielu interesi izlasu Leta's jaunākās ziņas piermās atkāpes. Leta's izformācija man vienmēr pienāk uz e-pastu.

Svaigakais, ko zinu, ka visi saklupuši virsū Kariņam. Iemesls ir kaut kā palaists garām. Man personīgi Kariņš patīk ar savu izturētību, stāju. Arī pret to, ko viņš darījis politikas laukā, man nav iebildumu. Varbūt es maz zinu.

Nezinu, ar ko beidzies tas riņķa dancis Lemberga lietā. Atceros tos laikus, kad viņš bija spiests braukāt uz Rīgu un pa tiesām vazāties ko pierādot, ko apstrīdot. Tā vietā, lai turpinātu darboties Ventspilī, kuras labā viņš jau tā ir daudz izdarījis. Tas - no dzirdētā un mazliet redzētā pašā pilsētā. Tātad - ko tagad dara Lembergs un kas ir Ventspils mērs tagad?

Tāpat nezinu, kas mums tagad ir prezidents un kad ir gaidāms jauns prezidents. Kā pēdējo no prezidentiem atceros Vējoni un medijos uzpūsto janpadraci ap viņā dzīvokli Ogrē (bet varbūt Olainē - neatceros tik sīki).

Domājot par politiku pasaulē zinu, ka pastāv NATO, ANO. Un katrai no šīm organizācijām ir savs karaspēks, vispār katrai valstij ir savs karaspēks, Zinu, ka uz "karstajiem" punktiem pasaulē dodas NATO karaspēks, kur pa vidu vēl ņemas ASV un Krievijas karaspēki. ANO karaspēks kaut kā pavīd un vairāk par viņu nekas nav dzirdams.

Zinu, ka ANO ir visu pasaules tautu kopīga organizācija, kurai pēc statusa būtu jāizlemj aktuālie notikumi pasaulē un visām pasaules valstīm tai būtu japaklausa. Realitātē katrs planētas stūris vārās pats savā sulā reizēm ar NATO, ASV vai Krievijas piepalidzēšanu. Tad kāda ir ANO nozīme uz pasaules skatuves un vai vispār šī organizacija ir vajadziga? Vai nebūtu laiks tās vietā veidot ko jaunu ar spēcīgāku ietekmi uz pasaules notikumiem? 

Pagaidām visspēcīgākā ietekme uz notikumiem pasaulē ir banku sistēmai ar visu viņu naudu.

Kopsavilkums no iepriekšējiem tekstiem

1.  Esmu alojusies, ka Latvijā nav laukstrādnieku - gaitnieku kārtas. Tā ir, bet neliela, Lielajiem lauksaimniekiem bieži trūkst darba roku. Jo daudzi 90gadu sākumā un arī vēl tagad ne tik lielos apmēros brauc prom uz ārzemēm lielākas algas un labākas dzīves meklējumos.
2. Aizbraucēji liela daļa jau iesakņojušies svešajās zemēs un īsti netaisās atgriezties, Atgriežas retums un tie paši ir viējās paaudzes cilvēki, kuri tur sapelnījuši naudu un tagad mēģina te ko darīt, izdzīvot.
3. Kaut arī pašai māsa strādā Nīderlandē un Latvijā parādās labi ja divas reizes gadā atvaļinajuma laikā. Nauda tiek ieguldīta dzīvokļa kapitālajā remontā. Nezinu, ko viņa darīs, kad remonts būs beidzies. Bet principā es mūslaiku Latvijas aizbraucējus īsti neatbalstu. Darbu Latvijā atrast var. Kaut vai lauksaimniecībās.
4. Protams, diezgan daudz pa iedzīvotaju iedzīvotāju un daudzu uzēmumu kabatām sitis nu jau vairāk kā gadu ilgušais koronas vīrusa karantīnas laiks, kad daudz kas ir aizvēries ciet, jo "apdraud" iedzīvitajus ar saslimšanas iespējamibu.
5. Vel viens stīviņš ir ar ārzemniekiem pārdotiem zemes īpašumiem un ārzemēs dzīvojošajiem latviešiem, kur ir atguvuši savas pilsētu vai lauku īpašumus, bet darīt neko netaisās. Tā nu viss stāv atmatmās\krāsmatās. Tad nu pašvaldībām nākas ar šiem cilvēkiem stīvēties likumā noteiktā kārtībā. Goda vārds, pašvaldības atrastu reālu un labu pielietojumu tam visam.

Par ēku, kas redzama iepriekšējā postā

Pati ēka celta 18jos gados, no ārpuses  atjaunināta - nedaidz restaurēta. Iekšpuse gan pārplānota un ar moderniem materiāliem sadalīta dzīvokļos lielsaimniecības strādniekiem.

Nezinu, kur vēl lauksaimnieks domā par savu strādnieku ērtībām, jo katrā dzīvikli ir tualete, duša un siltais ūdens. Vienīgā neērtība - malkas apkure, kur krāsns ir saistīta ar plīti uz kuras tiek gatavots ēdiens. Liela kopgalda saimniecībā nav, katrs pats rūpējas par savu vēderu. Paikas iegādei arī ie ērtība - Valmiera ar lielveikalu nav tālu un autobusa pietura ir pie mājas.

Vel drusku par pašu ēku. Tā savulaik, pirms padomjlaikiem, ie bijusi pusmuiža ar visām no tā izrietošām sekām. 

Pagaidām nav informācijas, kā galvenā ēka ar palīgēkām tikusi izmantota padomjlaikos.

Bildes ieliku arī feisbukā un tur komentāros ir sajūsmas kviecieni par ēkas ārskatu.

Ja kāds pilsētnieks meklē darbu un nebaidās no lauku darba smaguma, dodiet ziņu. Palūgšu lai dēls, kurš strādā fermā, aprunājas ar saimniekiem. Drīz jau sāksies vasaras lauku darbi un strādnieki būs vajadzīgi vairāk. 

Māja, kurā mēs pašreiz dzivojam

Lielsaimnieks Valmieras pusē

 Dēls katru rītu iet uz saimniekgalu palīdzēt tīrīt kūti. Nezinu, vai maksās. Pieturos pie uzskata, ka tiek atstrādāta dzīvošana šeit.

Ziemas periodā darbs ir tikai kūtī apkopjot 170 govis. Nezinu, kādi darbi te ir vasarā.

Saimniekam ir padaudz strādnieku, visi noformēti likumā noteiktā kārtībā ar darba līgumu un no ta izrietošām sekām. Vasarās Saimnieks, cik noprotu, ar daļu strādnieku un gimeni dodas kādā ceļojumā tepat pa Latviju. Un tas, liekas, notiek divas reizes, jo kad viena daļa dodas atpūtas braucienā, otra daļa paliek strādāt. Lopiņus jau nevar pat uz nedēļu atstāt bez apkopšanas, barošanas un govis taču ir jāslauc divas reizes dienā.Toties palicējiem par viņu darbu samaksā papildus.

No tālienes atbraukušie strādnieki dzīvo mājiņās, kas sadalītas dzīvokļos. Mājiņas atrodas lielsaimniecības teritorijā un ir izremontētas atbilstoši Eiropas standartiem (nu, tuvu tam). Katrā dzīvoklītī ir malkas apkure ar malkas plīti, dušu un tualeti, kas apvienotas vienā telpā. Pie kam koridorītim un tualetei\dušas telpai ir iespēja apsildīt grīdu.

Darāmais darbs ir gabaldarbs. Nav tā, ka jāizdara maz, bet uzdotais darbs ir jāizdara kvalitatīvi un visiem pa lielo ir vienalga, cik ilgu laiku tas tiek darīts. Galvenais - lai viss notiek tajā pašā dienā.

Strādnieki galvenokārt it vecumā līdz 30 gadiem, bet ir arī vecāki.

Ceru, ka arī citiem lielsaimniekiem ir tāda pat attieksme pret saviem strādniekiem.

Aiz Valmieras Smiltenes virzienā

 Meklējām jau pailgi dzīvokli Ludzā, jo esošajā beidzās līgums. Viss beidzās ar to, ka atgriezās saimniece un mums steigā bija jaizvācas. Tas dzīvoklis, kas bija jau uz otrdienu aizrunāts, atkrita uz laiku objektīvu iemeslu dēļ. Mums iestājās maza panika, jo uz hosteli par 8 eiriki dienā vienam cilvēkam uz ilgstosāku laiku sanākti bikuci par dārgu un būtu jāiegrābjas tajā naudā, kas atlikta dzivokļa pirmajai iemaksai.

Labi, ka bija atbraukuši divi dēla draugi palīgā pārkravāties. Viens no tiem ir Vidzemes lielākās piena ražošasnas fermas īpašnieka dēls. Viņš steigšus sazinajās ar vecākiem un tā nu mēs esam šeit vismaz līdz marta beigām. Tiesa, puikam šitais joks ir jāatstrādā govju kūtī mēslus mēžot.

Dzīvojam saimniecībai piederošajā četru dzivoklīši fermas strādniekiem. Tā ka iepiriekš rakstot esmu drusku alojusies par to, ka laukos neveidojas gaitnieku kārta. Lielsaimniecībām gaitnieki ir loti būtiski paligi darbā.

Ēka, kura mēs dzīvojam, ir apmēram 200 gadus veca, kārtīgi mūrēta no akmeniem, ķieģeļi ir tikai logu ailēs, Iekšpuse ir kartīgi izremontēta, tualete ir iekšā, ir ari duša un siltais ūdens. Vispār ūdens ir mājā iekšā. Telpa nav liela, ar skapi sadalīta guļamistabas un virtuves pusē. Vienigais - siltuma avots ir krasns un ēst jātaisa uz malkas plīts no kuras sildas arī krāsns.

Man neērtība ir tā, ka steigā aizmirsu panemt zābakus. atbraucu krosenēs, pieradusi, ka pilsētā ielas ir notīrītas, bet te vismaz vakar sniga visu dienu. Nu, šodien pakusa. 

Pagaidām man te patik, bet pie izdevības vienalga atgriezīšos Ludzā. Man savulaik ar četriem mēnešiem Iecavas pievārtē pietika, lai aizbēgtu uz Rīgu.

Bildes solās būt drusku vēlāk, kad dēls safotografēs apkārtni.

Kā mēs sadzīvojam ar apkārtējo vidi

Mēs savu ērtību dēļ esam iedrožojuši dzīvnieku dabisko dzīvi ar Nacionāliem parkiem un visāda veida liegumiem, kā savulaik baltie amerikāņi ASV sadzina indiāņus rezervācijās, teritorijās kurās izdzīvot grūti gan cilvēkam, gan zvēriņam. Ir vēl zoodārzi, kuros cenšas saglabāt un pavairot dzīvnieku sugas. Lai tās pavisam nepazustu no zemes virsas. 

Bet pie zoodārziem ir viens BET. Ja par Darela zvērudārzu un tā darbību varējām lasīt viņa brīniškīgajās grāmatās par pašu zoodārzu, par viņa ceļojumiem pa pasauli vācot kolekciju savam zvērudārzam, lai jel kādā veidā paglābtu daudzas dzīvnieku sugas no totālas izmiršanas. Tad tagad ir pilnigs klusums. Pats Darels ir viņā saulē, ko dara viņa pēcnakamie un kas notiek ar viņa radīto zoodārzu - pilnīgs klusums un neziņa. 

To, ko dara Irvinu gimene Austrālijā Irvina radītajā zooloģiskajā dārzā arī pēc paša dārza dibinātāja, var redzēt televīzijā šim zvērudārzam veltītītjā raidījumu ciklā. Nestrīdēšos par jēdziena "masu mediji" traktējumu, bet man patīk šajā zverudārzā notiekošai gan sugu saglabāšanas un pavairošanas ziņā, gan normālu sadzīves apstākļu nodrošināšanā zvērudārza iemītniekiem.

Par Rīgas zoodārzu runājot, varam paši auzbraukt uz to un redzēt kā tas laika gaitā mainās un kas tur notiek. Zverudārza pastāvēšana un daudzu dzīvnieku sugu dzīves apstākļi prasās pēc kaut kā labāka, bet viss iesprūst līdzekļos. Ieejas biļešu cenas knapi sedz nepieciešamo minimumu. Daudz paldiesu jāsaka sponsoriem, kuri ar savu naudu piedalās dārza labiekārtošanā.

Vēl televīzijā esmu redzējusi raidijumus arī par citiem zvērudārziem un viņu neremdināmo darbu dzīvnieku labsajūtai un sugu turpināšanai.

Vēl viens zvērudārzs Latvijā atrodas Daugavpili. No internetā iegūtās informācijas tas nav liels, atrodas praktiski pilsētas centrā bez īpašām iespejām paplašināties. Arī ieejas biļete 1 eiro apmērā liekas par mazu kaut minimālai dārza sadzīves nodrosināšanai. Būs jāaizbrauc uz turieni lai pakskatītos, kas vispar ir tas apstaklis, kas ļauj šai teritorijai nest zoodārza vārdu.

Par pārējo Latvijas teritoriju runājot - dzivnieku dzīves tteritorija ne vienmēr sakrīt pilnibā ar Nacionālo parku un liegumu teritoriju. Tiem ir temdence pārvietoties pa sev ērttākākam takām. Daudzi ir "apsēduši" pilētu nomales, jo cilvēku mazdārziņi vai piepilsētas mežā cilvēku atstātā draza dzīvniekiem bieži šķiet noderīga. 

Par dažiem kurioziem runājot - daudzi noteikti vel atceras, ka vēlā vakara stundā Brīvības pieminekļa tuvumā uz promenādi bija izgājudsi meža rukšu ģimene .Pie viena - Rīgas kanālā tika ielaista bebru ģmene. Tagad laikam noteikti ta ir pavairojusies un bebri mīt vairākās kanālmalas vietas. Bet nu ir cīņa par sadzīvošanu. Lai bebri paliktu, bet kanalmalas koki netiktu apgrauzti un kanālā neveidotis bebru radītie aizsprosti.