Laikam jau pēdējais šī gada bilžu vākums

Ziemassvētki. Balti. Domas raisoši.

Sirsnīgus Jums, mani lasītāji, Ziemassvētkus!

Tomēr laikam nedaudz uz svētkiem paskatīšos ne jau no standarta "piedodiet visiem tieši Ziemassvētkos!" rakursa.

Ziemassvētki esot pārdomu un piedošanas laiks. Tam, ka pārdomu laiks - piekrītu. Arī pati Māte Daba it kā apstājas padomāt, apstājas uz mirkli starp īsāko dienu un ceļu uz nakts saīsināšanu dienas pagarinājuma virzienā. Tomēr nepiekrītu tam, ka jāpiedod tikai un vienīgi Ziemassvētkos.

Piedot ir jāspēj visu laiku.

Piedošanai ir laikam jau divi iedalījumi - tas, ko mēs piedodam citiem, un tas, ko mēs piedodam sev. Citiem piedot ir vieglāk, nekā sev. Daudzi uzskata, ka palūdzot Dievu piedot mums grēkus, mūsu grēki taps piedoti un pazudīs kā nebijuši. Maldi. Izdarītais jau nekur nepazūd. Dievam ir vieglāk piedot un skriet citās darīšanās, nekā noņemties ar katra individuālo nesaskaņu pašam ar sevi. Mūsu ir nu ļoti daudz, bet viņš ir pavisam viens uz visiem. Un reāla laika priekš katra 24/7 tiešām nepietiek. Labi, ja katram individuāli un vienlaicīgi sanāk pa sekundes vismazākajai daļiņai.

Mēs ik pa brīdim piedodam kādam viņa nodarījumu un to it kā aizmirstam, noliekam tālajā plauktiņā un dzīvojam tālāk notikuma iespaidotajos apstākļos. Toties piedot sev? Nezinu, vai līdz galam tas ir iespējams. Mēs visu laiku meklējam attaisnojumu tam, ko izdarījām. Attaisnojumu ta sameklējam, bet vai tas rada reālu attaisnojumu situācijas sekām?

Jā, Ziemassvētki ar savām gadsimtu laikā sakrātajām tradīcijām neapzinātā līmenī jau rada prieka un svētku sajūtu. Un tai sajūtai ir visai tāli līdz kristietisma dogmām; man vismaz tie ir svētki, kuros Daba uz mirkli apstājas atpūsties pirms ceļa pretī pavasarim un jaunai dzīvībai.

Gribu tik pateikt - vai svarīgi tieši šajā laikā kādam izteikti lūgt piedošanu, ja pats nespēj piedot vienam cilvēkam - pats sev? Vai ir vērts slēpties aiz apgalvojuma "Dievs man piedeva"? Tas, ka viņš piedeva, vēl nenozīmē, ka piedošanas iemesls nodarījumā ir pazudis. Ar to nodarījumu jau jāsadzīvo visu atlikušo dzīvi. Un, normālformā, jāmēģina atrast darbības, kuras pozitīvā nozīmē likteņa svaros nolīdzsvarotos ar nejauko nodarījumu.

Varbūt par šī līdzsvara meklējumiem ir jādomā vairāk par piedošanas meklējumiem izmisīgi pukstot: "Piedod! Piedod! Piedod!"

18.12.2021. Skats no Vecmīlgrāvja uz Kundziņsalu ar visu ManTesu

Radniecība

Drusku aizdomājos. Par vecumveco teicienu, ka esam cits citam brālis/māsa neatkarīgi no tā, vai tiešām esam šie tuvie radinieki.

Bet ja parakājas vēsturē pētot dzimtas ciltskoku? 

Katrs jau pētot ciltskoku sastapsies ar faktu, ka katram mūsu taisnās līnijas priekštecim ir brāļi vai māsas, kuri arī veidoja savas ģimenes, kuras sastāvēja no vīrieša, sievietes, viņu bērniem. Tas, ka šīs atzaru ģimenes nebija katra individuālie priekšteči, neizslēdz attālu radniecību dažādās radniecības pakāpes. Ja mēs "parakātos" pieejamos vēstures dokumentos, gan jau atrastos visādi sāņu zari, kuri kādos vēstures pagriezienos pārklājas, krustojas. Veidojot kopēju radniecību. Vienalga, kurp katru no atzariem dzīve aizvedusi.

Līdz ar to par patiesu varētu uzskatīt apgalvojumu, ka visi vienā valstiskā "pīļu dīķī" dzīvojošie ir saistīti radnieciski. Kaut arī katrā dzimtā ir ienācis kāds sveštautietis, konkrētajam dzīves areālam īsti nepiederošs. Un tai pat laikā arī šis sveštautietis pienes radniecības  kokam savu artavu - savu radniecības ķēdi no viņa dzimtās vides.

Papildus tam - ja apprecas divi tiešām samērā tuvām radniecības saitēm nevienoti cilvēki, viņi kļūst ne tikai vīrs un sieva, bet arī radinieki brīdī, kad viņi kļūst par vecākiem bērnam. Saites kļūst stiprākas. Tas, ka precēti cilvēki, kuriem ir bērni, pārtrauc laulību izšķiroties nekādi nenozīmē, ka ar laulības šķiršanas faktu tiek pārtrauktas radniecības saites. Viņi abi turpinās radnieciskās attiecības kurās vienojošais faktors ir kopīgais bērns. Līdz ar to saglabāsies radnieciskās saites ar šķirtā vīra/sievas radiniekiem. Veidojas ne tikai "manas mammas/mana tēva radu līnija" bet arī "bērna radu līnija".

Vispār, diezgan interesanta tēma dziļākam rakumam. Būtu pat interesanti papētīt šo radniecības koku jau ar mūsdienu metodēm. DNS kā tāds varētu atklāt jau daudz interesanta klāt tam, ko varam atrast pētot arhīva datus, pētot senos baznīcgrāmatu ierakstus. 

Es laikam būtu gatava rakties un meklēt, zīmēt šo radniecības koku. Tik vienai - nu, tas ir diezgan cimperlīgs darāmais un vienatnē varu paspēt tik mazu stūrīti izzināt.

Un atkal daudz. Bildes. Garastāvoklim.

Viskas šodien. Nezinu, kā citādi saukt.

1. Krievu valodā vārdam "brak" ir divas nozīmes - "brāķis" un "laulība", sapratne atkarīga no pārējā, izskaidrojošā teksta. Bet kā šo vārdu saprast, ja rakstīta ir tikai viena frāze "brak po žizņi" bez pavadošā konteksta? "Brāķis pa dzīvei" vai "Laulība uz mūžu"? 😄😄😄

2. Mani tomēr interesētu viedoklis par šo, šo, šo, šo, šo, šo un šo. Vienkārši, un laikam jau vairākas reizes emu teikusi, man interesētu citu cilvēku viedoklis. Savādāk sanāk, ka es te vāvuļoju un pat īsti nezinu par to, vai viedoklis vērā ņemams, vai arī - nu tā, "lai jau pavāvuļo". Kungi un dāmas, nu lūdzu.... Zinu, ka nav feisbuks ar komentēšanu krustu šķērsu. Bet feisbuks savā ziņā ir, maigi sakot,  bezpersonisks sūklis.

3. Drusku par zagļiem iedomājos. Tas, ka zagt ir slikti, jau ir dogma. Tomēr, ja tā padomā, arī zagt ir jāmāk. Un tā, lai neuzrautos. Vismaz kādu pārskatāmu laika periodu. Savā ziņā ari tā ir profesija, kaut ar ļoti negatīvu piegaršu.

Tomēr nesaprotu tos, kabatzagļus, kuri visās iespējamās sabiedriskās vietās tos maciņus, dokumentus no cilvēku kabatām/somām/citām vietām izķeksē. Varbūt sava izdevīguma vārdā atņem kādam citam pēdējos grašus, kuri izrēķināti palielam laika periodam iztikšanai vai kādai nu ļoti nepieciešamai medicīniskai manipulācijai sakrāts. Vai tos, kuri mēģina aplaupīt kādu no tām mājsaimniecībām, kuru ledusskapī pele pakārusies neatrodot neko, ko likt uz zobiņa, ļaunākā gadījumā. Nu, tās, kurās cilvēki dzīvo no rokas mutē, kā teikt.

Kaut kā nedaudz apbrīnoju tos zagļus, kuriem izdevies apzagt tos dzīvokļus/tās mājas, kurās glabājas tiešām kas vērtīgs un daudz, apsardzes cilvēki, visāda veida apsardzes tehnika priekšā un aizmugurē. Nē, zagšanu neatbalstu, bet tā meistarība.... 

4. Vēlreiz pieminot seriālu Mana lieliskā aukle. Novilku to rutrekerī septembra beigās. Bet tikai šodien beidzot noskatījos līdz galam. Visilgāk skatījos pēdējo, septīto sezonu un ne jau tāpēc, ka tajā ir visvairāk sēriju - 40.

Vienkārši, seriāla loģiskās beigas ir sestās sezonas pēdējā sērija, kura beidzas ar galveno varoņu - ģimenes galvas un viņa bērnu aukles kāzām. Un arī tas, ka pēdējās sezonas visu sēriju notikumi, kuri kaut arī  turpina iesākto situāciju komēdijas stilu, tomēr vairs nav tik interesanti nepiespiesti kā visu iepriekšējo sezonu notikumi. Kaut kā aiz matiem pievilkti un ir radies iespaids, ka septītās sezonas notikumu scenārijus rakstījuši ar nu ļoti lielu piespiešanos. Un "caur nevaru".

Tomēr piespiedu sevi noskatīties līdz beigām un visu. Ne tikai ķeksīša pēc. Lai būtu pilnvērtīgs viedoklis.

Vēl viens interneta piedzīvojums ar, liekas, kārtējo internetkrāpnieku

Esmu reģistrējusies un periodiski ieskatos saitā faces.eu. Iepazīšanās saits ar foruma sadaļu un citām papildiespējām. Tiesa, tur foruma sadaļa jau kādu laiku ir pamirusi, daudzi aktīvie foruma pļāpātāji ir attālinājušies no aktivitātēm tajā. Tomēr tas netraucē tur ieskatīties, apskatīt to, kas notiek, pačatot ar iepazīties gribētājiem. 

Pie viena - saits kā saits. Ar sava profila izveidi, profila, kurā uzrāda anketā prasītos datus; ir iespēja arī citām opcijām. Piemēram, var izveidot atsevišķu savu foto galeriju ar savām bildēm. Ar vienu papildniansi - profila bildei jāataino cilvēks.

Tur nu man "piesējās" viens iepazīties gribētājs. Jau praktiski uzreiz tapa skaidrs, ka cilvēks ir kārtējais "garām" un, visticamāk, kārtējais krāpnieks. Tomēr atkal "ieslēdzās" kārtējo reizi vēlme patrallināt, ironizēt un jandalēt (ne pārāk jauks piemērs iz Karlsona dzīves kredo 😁).

Kāpēc doma par kārtējo "biedru" no krāpnieku arteļa? Paskaidrošu.

1. Mani uzrunājušajam cilvēkam profila bildē ir nevis viņa foto, bet gan puķu pušķis. Arī lietotāja galerijā nav bilžu ar viņa atainojumu. Tikai bilde ar puķu pušķi.
2. Lasot lietotāja profilu punktu "Par mani" bija grūti lasīt - uzreiz redzams, ka teksts veidots ar google translite palīdzību, pie viena putrošanās jēdzienos vīrietis un sieviete. Lasot šo sadaļu bija vēlme pajautāt - kas tad īsti ir konkrētais lietotājs: vīrietis vai sieviete. Tiesa, vēlāk teksts šajā sadaļā tapa pārrakstīts, salabots.
3. Pie viena profilā uzrādīts, ka kungs ir no Latvijas, Rīgas. Kaut arī čata sarunā tika apgalvots, ka no ASV. ASV karaspēka virsnieks, kurš atrodas misijā Sīrijā. Šo pretrunu, tiesa, minētais kungs izskaidroja ar to, ka viņa māte esot no Latvijas un viņai par godu tapusi arī tā informācija profilā.
4. Īsti nevar neko pastāstīt par saviem vecākiem, īpaši par māti. Man sniegtā informācija ir vairāk nekā pieticīga. Kaut kā neticās, ka viņam tik maz zināšanu. Bet var jau būt, ka pagaidām īsti negrib neko stāstīt. Es jau arī pagaidām neko daudz neesmu stāstījusi par sevi. Man vismaz kāds attaisnojums - nav pārliecības par to, vai sarunubiedrs ir saprātīgs cilvēks nevis kārtējais krāpnieks. 
5. Cilvēks, kurš tiešām vēlas iepazīties, jau sarunas sākumā aktīvi neprasīs e-pasta adresi un vatsapa numuru. Iepazīšanās sarunai, kuras sākumposms vienmēr ir par "puķītēm, tauriņiem un citu tamlīdzīgu", nav nepieciešama e-pasta adrese, saruna vatsapā. Pietiek ar konkrētā saita čata doto iespēju. Un arī bildes ar savu seju var ievietot saita doto iespēju robežās.
6. Starp citu, pat nespēj paskaidrot savu apgalvojumu par to, kāpēc viņam ir grūti komunicēt dotā saita čatā un ir obligāti nepieciešama e-pasta adrese un vatsapa numurs. Vispār, e-pasta adrese man ir, to jau būsiet pamanījuši manā šejienes profilā, bet vatsaps datorā nav uzinsatalēts (pat nezinu, vai tas vispār ir iespējams), telefonā arī nav - man ir vecā modeļa mobilais ar pietiekami mazu ekrānu, kurā pat īsti nav pat interneta pieslēguma tieši mazā ekrāna dēļ. Man ar to īpatni krietnu laiku sanāca stīviņš tieši par e-pastu un vatsapu. Nu izteikti "ar tanku" prasīja.
7. Apgalvo, ka saprot latviešu valodu. Kaut arī sarunai joprojām lieto google translite (nu labi, ja tiešām saprot tik vispārīgos vilcienos, tad saprotams. Es arī sarunai angliski izmantoju to tulkotāju). Bet ar visu švako saprašanu tomēr vajadzētu saprast un izlabot pamatlietas savā saprašanā/nesaprašanā. Kaut atšķirību vārdu sieviete un vīrietis lietojumā, dzimuma apzīmējumā. Tās tomēr ir pamatlietas.
8. Kunga uzrādītais vecums - 51 gads. Uz jautājumu par to, vai viņu nemulsina tas fakts, ka esmu vecāka par viņu, vispār nekādas reakcijas. Liekas, nav sapratis. Pie viena kungs neprecējies (nu, var jau gadīties dzīvē visādi). Bet pat nav atbildes uz to, vai kaut kur pa pasauli "klejo" viņa bērni, arī nekādas reakcijas. Varbūt negrib atbildēt (katra paša darīšana vispār), bet kaut minimāla norāde no "nezinu, negribu par to runāt" cikla varētu gan kaut pieklājības pēc varētu būt. Nezinu, varbūt par daudz prasu?

Tā nu kaut kā tā. Varbūt ko esmu aizmirsusi pieminēt.

Marija Trapa: Mūzikas skaņas. Grāmata un filma

Grāmata ir paplāna. Tai ir divas daļas. Pirmā daļa - stāsts par notikumiem Austrijā neilgi pirms Otrā pasaules kara sākuma vienas ģimenes skatījumā. Otrā daļa jau vēsta par šis ģimenes gaitām emigrācijā, ASV, kurp ģimene devās bēgot no kara, fašistiskajām represijām.

Grāmatas varoņi ir fon Trapu ģimene, kura esot emigrācijā, pamazām atteicās no īsā vārdiņa "fon" uzvārda priekšā.

Grāmatas pirmā, Austrijai veltītā daļā, tiek stāstīts par to, kā jauna bārene, klostera audzēkne nonāk pārtikušā ģimenē strādāt par guvernanti. Dzīvojot un darbojoties minētajā ģimenē, kura uz meitenes ģimenē "ienākšanas" mirkli ir tēvs, pieci bērni un divi kalpotāji, meitenei un ģimenes galvam izveidojas romantiskas attiecības, kuras noved pie kāzām. Laulībā piedzimst jau abu kopīgie bērni. Vairāki. Neatceros, cik precīzi, bet nu vairāki tiešām. Un ģimene ir laimīga, saskanīga.

Jāpiezīmē, ka ģimenes galva ir atvaļināts jūras kara virsnieks.

Visa ģimene kopā dzied, uzstājas dažādos pasākumos Austrijā un ir pat zināmā mērā populāri mūzikas aprindās.

Pirmā daļa beidzas aptuveni ar to, ka:

1. Vecākie bērni, divi dēli, devušies uz Minheni un tur studē par mediķiem;
2. Austriju ļoti ātri okupē Vācijas karaspēks;
3. Ģimene dodas bēgļu gaitās pat negaidot, kamēr vācu varasiestādes ieradīsies pie viņiem, lai veiktu arestu. Iemesls:  ģimenes galva atteicies dienēt vācu okupācijas karaspēka jūras spēkos, studējošie dēli atteikušies pildīt mediķu pienākumus vācu karaspēka vajadzībām, ģimene kopā atteikusies uzstāties ar mūzikas priekšnesumu vācu publikas priekšā.

Otrā daļā stāstīts par ģimenes gaitām ASV. Viņu koncertdarbību, visāda veida darbošanos, lai nokārtotu uzturēšanās atļaujas valstī un pēc tam galarezultātā iegūtu arī pilsonību. Ģimenei izdodas arī iekrāt naudu un iegādāties arī zemes īpašumu ASV, nodarboties ar sabiedrisku darbību. 

Otrā daļa vairs nav tik interesanta kā pirmā. Bet tomēr izzinoša un lasāma.

Grāmatu caurvij mīlestība pret Austriju, konkrētāk pret Austrijas Alpiem, cieņa pret ASV un klāt ir ļoti daudz Dieva. Tam, kurš ar Dievu ir tuvs, Dieva klātbūtne netraucēs. Toties, ja ar Dievu ir visai patālas attiecības, nāksies drusku iespringt. Iespringt, lai Dievu kaut kā novirzītu otrā plānā un izbaudītu grāmatas notikumus kā tādus. Šī Dieva klātbūtne atsauca atmiņā padomju laikus, kad arī nācās iespringt nobīdot malā daudzās grāmatās komunistisko ideoloģiju, lai izbaudītu pašu grāmatas notikumu.

Pēc grāmatas pirmās daļas uzņemta filma "Mūzikas skaņas". Filma tiešām ir pēc motīviem, jo laikam pagrūti būtu ekranizēt visu izteikto. Filma ir mūzikls, kura stāsts ir par guvernantes un viņas darba devēja mīlestību vienam pret otru, pret bērniem. Filmas veidotājiem izdevies Dievu aizvirzīt kaut kur trešajā plānā stāstot tik pa jaukajām jūtām, kas šo ģimeni vieno.

Protams, patiesais stāsts par uz ASV emigrējušo ģimeni varētu būt piezemētāks un ne tik skaists, kā atainots grāmatā un filmā. Bet - vai tas ir svarīgi lasot grāmatu un skatoties filmu?

Parks Ziemeļblāzma. Gaismas spēles. 27.11.2021.

Kopā ar Tomu izstaigājām parku Ziemeļblāzma Vecmīlgrāvī apskatīt gaismas instalācijas. Paspējām izstaigāties vēl īsi pirms tam, kad zemi pārklāja baltā pūka, ko sauc par sniegu. Bija pavēsi, pirmo reizi šajā sezonā cimdus uzvilku.

Bija interesanti tos gaismas objektus pavērot, pabildēt. Un mēs parkā nebijām vienīgie. Bija padaudz to apkaimes cilvēku, kuri pa parku pastaigājās. Daudzas ģimenes arī ar bērniem bija. Kaut arī bija jau tumsa, par spīti tam, ka laikrādis - pulkstenis nemaz neuzrādīja vēlu vakarstundu. Bet tā jau ir tai mūsu reģionā - rudens/ziemas mēnešos tā tumsa ātri pārklāj zemi.

Še bildes no pastaigas.

Vākums. Bildes. Atkal. Daudz.

Bildes no 30.10.2021. pastaigas pa Vecmīlgrāvi

Par pašu pastaigu rakstīju jau iepriekš, šeit. Tagad tik bildes "pienākušas".

Vēl kāds stūrītis Uzbekistānas, YouTubē atrasts

Piemetinājums iepriekš publiskotajam sievietes stāstam par šo Vidusāzijas valsti.

Paldies

Paldies tiem, kuri pagājušajā mēnesī atsaucās uz manu nelielo izmisumu. Esmu piefiksējusi, cik kurš man aizdeva problēmas risinājumam, pavasara pusē sākšu atdot pakāpeniski pēc saraksta.

Tomēr - ir iestājies kaut kas līdzīgs forst mažoram. Lūgums - lai "izlīstu" no esošās situācijas nesatricināmi un galīgi ir nepieciešami jaunatklājušies 300 eiriki. Tiešām, piefiksēšu un atdošu parādu samērīgi pārskatāmā samērā tuvā nākotnē.

😞

Atkārtojos savas grāmatas "Trīskrāsu karuselis" sakarībā.

Pirms gadiem deviņiem še ierakstīju par savu grāmatu Trīskrāsu karuselis. Pa šiem gadiem daudz nekas nav mainījies. Nav mainījies tai ziņā, ka izdots ir tik cik izdots tajā laikā, vairāk nav sanācis. Tiesa, ir pamainījies telefona numurs, kas uzrādīts dotajā linkā. Esošo telefona numuru var "sastapt" manā šejienes profilā.

Nav pamainījies arī tas apstāklis, ka grāmatnīcās nav pieejams neviens grāmatnīcas izdevums.

Un laikam jau pārskatāmā nākotnē no manas puses ar manu aktivitāti arī laikam nekas nepamainīsies. 

Toties varu piedāvāt nelielu risinājumu. Ja kādam ir kāda vēlme to garadarbu izlasīt, varu nosūtīt interesentam uz e-pastu to, kas ir saglabājies manā datorā kā izdošanai paredzētā versija. Tik uzrakstiet man uz profilā norādīto manu e-pastu. Lai zinu, kurp pārsūtīt. Īsais grāmatas apraksta ieskicējums, kurš dots iepriekšējā grāmatas aprakstā, nav mainījies.

Nedaudz dažādu drusku

1. Kaut kā nedaudz aizdomājos par vienu lietu. Laikam ir jāpārskata, jāprecizē jēdziens "neapdzīvota sala" vai jebkurš jēdziens ar līdzīgu pieskaņu. 

Tas jēdziens mūsos ir iesakņojies kā jēdziens, kurš sevī paslēpis domu - no cilvēkiem brīva teritorija. Jo, absolūti tukša un neapdzīvota (pat visvienkāršāko vienšūņu neesamības situācija) teritorija nu ļoti reti sastopama uz Zemes. Tas, ka kāds cilvēks apstākļu sakritības rezultātā nokļuvis vietā, kur nav sastopams neviens cilvēks, vēl nenozīmē, ka šajā vietā tiešām neviens nedzīvo. Ir daudz citu dzīvu būtņu, kas šo vietu apdzīvo.

Vēsture zina daudzus gadījumus, kad kāds nokļūst uz neapdzīvotas salas kādu notikumu rezultātā un atklāj, ka uz šīs salas dzīvo kādi dzīvnieki, vēl kas dzīvs. Tā ka savā ziņā salu nekādi nevar nosaukt par neapdzīvotu. Spilgts piemērs tam ir Daniela Defo "Robinsons Kruzo" (precīzu grāmatas nosaukumu neatceros, bet nosaukumā bija ietverts grāmatas varoņa vārds un uzvārds), romāns, kurš balstīts uz kādiem tur jau bijušiem notikumiem. Varonis pēc kuģa smagas avārijas nokļūst un tā dēvētās neapdzīvotās salas un atklāj tur floras un faunas dažādību, kura ļauj tam izdzīvot un salas krietni daudz gadu. 

Tad sakiet, kā var nosaukt vietu par neapdzīvotu, ja tur jau dzīvo augi, dzīvnieki? Un ir pilnīgi pie kājas, ka teritorija nav cilvēku apdzīvota.

2. Sāk apnikt FB sarunās nepārtrauktā kovida piesaukšana. Pat tādās sarunās, kuru pamattēma nu noteikti nav kāda nebūt saslimšana. Nu, cik var? Galu galā - nu, ir tas kovids, nu ir visādi pasākumi, lai ar to saslimšanu tiktu galā. Nu, cik var bļaustīties? 

3. Drusku pa šejienes aizmuguri ik pa brīdim "pastaigājos". Tas, ka bildes labam garastāvoklim visiem patīk (arī man, jo savādāk jau nepubliskotu tās še), jau pamanīju. Arī kādas no domām, domiņām kur aizķeras. 

Gribētos tik tiešām kaut izlasīt jel kādu citu viedokli. Nu, kaut tādēļ, lai neieciklētos un vienu no situācijas, notikuma skatījuma versiju. Šo jau esmu laikam lūgusi ne reizi vien. Tas nu tā. 

Pie viena - drusku nezinu, esmu "aizķērusi" vai nee rakstot dažas tēmas vēl šī gada septembra sākumā. Kaut kā pārāk maz to skatījumu. Zinu, ne visi teksti man ir jāsadala uz reed more bāzes. Tomēr pat daudziem pāris rindiņu tekstiem ir pavairāk skatījumu.... Ceru, ka tomēr kas kaut nedaudz pamainīsies...

Kārtējās Domas par kaut ko un novērojumi

 1. Nu, pirmais punkts tiešām vispārīgi. Ja nu kādam nu ļoti vajag uz mani kur atsaukties sava viedokļa papildināšanai (kaut pierādot savu domu manis teikto pierādot kā nepareizi traktētu situāciju), lūdzu un uz priekšu. Tik par visādām tekstā nepamatotām reklāmām (esmu jau kur iepriekš izteikusies) - nu, tās lūdzu saskaņojiet ar mani. Pat AdSense reklāmas esmu saskaņojusi ar pašu AdSense.

2. Par izglītību un bērnu tiesībām jau esmu arī kur iepriekš vāvuļojusi. Nu, šeit, šeit, šeit  un šeit. Varbūt arī kādā nebūt citā tekstā, tā apakšpunktā. Gribu šobrīd tik nedaudz papildināt iepriekš teikto. 

Vakar sanāca saruna ar dēlu par pašreizējo izglītības sistēmu. Uzreiz pasaku - zemāk rakstītais būs mūsu apvienotais subjektīvisms. Un vēl - puikas pašreizējā sieviete ir skolotāja skolā, puika joprojām nedaudz komunicē ar studentiem (pats ieguvis gan bakalaura gan maģistra grādu filozofijā un budžeta grupā abas reizes). 

Pēc jaunlaiku izglītības sistēmas prasībām skolotājam skolēnu mājasdarbu labošanai un pašsagatavošanās nākošai mācību stundai esot oficiāli atļautas trīs (3) stundas nedēļā. Kaut kā drusku par maz rēķinot kaut to pašu burtnīcu caurskatei un kļūdu labojumam rēķinot uz skolēnu skaitu, skolēnu mājasdarba kvalitāti un spējām apgūt uzdoto. Pie viena sagatavoties kvalitatīvai mācību stundai rēķinot to, ka darba dienā, darba laikā jānovada mācību stundas dažādās klasēs ar dažādām mācību stundas prasībām (nu, kaut vai 5. klase, 6.klase, 9.klase..... Dažāds vecums un vecumam atbilstoša programma priekšmetā). 

Pie viena - ja bērns bez kaut pēdējā brīža brīdinājuma nav skolā, stundā (nu, kaut - aizbēdzis no pēdējās stundas lai aizietu uz kino (kaut vai)) - tad nu esot to bēgli uzreiz un tagad ar policiju jāmeklē. Ups..... Ja atceramies savus skolas gadus, un funu no nosačkotām kaut pēdējām stundām....

Atkārtojos - augstākminētais ir no subjektīvisma cikla, balstīts uz dzirdēto. Tāpat kā tas, par ko izteikšos zemāk un nedaudz.

Juristu, vēsturnieku apmācībā (laikam LU) esot no mācību programmas izkļauta latīņu valoda un romiešu tiesības. Ja tas ir tā, tad pļukt liepiņ. Arī jurisdikcijā, tāpat kā medicīnā, ir daudz terminoloģijas latīņu valodā, globāli runājot ļoti daudzu valstu likumdošana balstās uz romiešu tiesību bāzes. Kā var profesijā iztikt bez bāzes zināšanām un juridiskās terminoloģijas sapratnes?

3. Drusku gribas palasīt viedokli par šo, šo, šo, šo, šo, šo, šo, šo, šo un šo. Ne tāpēc, ka uzskatu, ka manas domas ir akmenī iecirstas. Drīzāk ziņkārības pēc. Nu, varbūt arī tādēļ, lai saprastu, kur un kā mans spriedelējums saderas ar apkārtējo pasauli.

Bildes. Atkal. Pēc garāka laiciņa.

Drusku ne svētku izteikšanās valstsvētkos

Nu, atkal nedaudz novērojumu, spriedumu. Kādam tas izskatīsies pēc kārtējās vāvuļošanas. 😍

1. Vakar pīķa stundā ar autobusu braucu no centra mājās - uz Vecmīlgrāvi. Un kārtējo reizi sajūsminājos par divu metru distanci, kuru apcerēju jau iepriekš papildinot ar komentāru. Tie sēdvietu izmantošanas ierobežojumi izraisa smīnu. It kā mēģinājums radīt divu metru distanci pasažieru vidū, bet. Bet pasažieri visai ierobežotā teritorijā pārvietojas, sagrupējas braucienam. Nu nesanāk tā divu metru distance. Pie viena izmantojot transportu situācijā, kad no/uz darbu/mājām jānokļūst darba dienā ar transportu, kurš kursē tā, kā nu kursē.... Ieviešot kādus nebūt līdzekļus transportā saslimšanas ierobežošanai pats transporta kustības saraksts paliek ne ierobežojumu līmenī, jebkura transporta esošais skaits nepalielinās, sabiedriskais transports taču jebkurā maršrutā nekursē ir pa piecām sekundēm jebkurā virzienā. It sevišķi maksimuma stundās.

Cilvēki vienalga blīvēsies, grūstīsies, apsēdīsies pat aizkrustotajās sēdvietās sava un citu braucēju braukšanas ērtībai. Ja pat pat ļoti bieži kursējošie trolejbusi 15. maršrutā neatrisina nu ļoti piepildītā trolejbusa salona problēmu, tad ko lai saka citos sabiedriskā transportā, satiksmes līdzekļos esošās braukšanas problēmas? Nu, maskas tur pagaidām ir vienīgais, kaut reizēm teorētiskais aizsardzības līdzeklis.

2. Atradās vēl kas papildināms pie kara tēmas, kuru jau nesen izteicu še esošā posta otrajā punktā. Gribu tik nedaudz uzskatāmi papildināt domu no "pēc kara" viedokļa. Še par zināmā mērā uzskatāmu, izlasāmu piemēru minot Margaritas Mičelas romānu Vējiem līdzi, par kuru biju rakstījusi laiku iepriekš. Iepriekš tiku izteikusi viedokli par četriem romāna varoņiem, viņu attiecībām, to vērtējumu u.tml. Patlaban gribu nedaudz izteikties par ar varoņiem notiekošā fonu - Pilsoņu karu ASV. Karu, kuru izraisīja valsts ziemeļdaļas štati cīņā pret valsts dienviddaļas štatiem. Kā galveno motivāciju minot verdzības likvidēšanu valsts dienvidu daļā, būtībā, manuprāt, karojot par savām ekonomiskajām interesēm un cita veida ietekmes palielināšanu valstī.

Karš tika izraisīts, valsts sašķēlās divās naidīgās nometnēs. Cik noprotu, abas puses savam karojošam viedoklim izmantoja pašu esošos līdzekļus (nu, nenoliedzu, ka varēja pastāvēt arī kontrabandas ceļā no citām pasaules valstīm ievestie līdzekļi). Neielaidīšos sīkumos, Ziemeļi karā uzvarēja. Tas pat no mācību grāmatām skaidrs.

Toties iestājās "pēc kara" abās ASV lielajās daļās. Nav sanācis papētīt, kā "pēc kara" faktors ietekmēja Ziemeļu štatu sakārtošanos pēckara apstākļiem, toties grāmatā labi parādās tas, kā šis "pēc kara" izskatījās Dienvidu štatos. Vergiem dota brīvlaišana, bet kur un kā šos jaunos, brīvos valsts iedzīvotājus "pielietot" praktiski, jaunajos apstākļos - nu, Ziemeļu štatiem, valsts pārvaldei ir pilnīgs "po". Lai iet kur grib, lai dara ko grib. Valstij nav intereses.

Tāpat - pilnībā sagrauta Dienvidu štatu - kokvilnas lielaudzētības reģiona ekonomiskā sistēma, lielsaimnieku rindas stipri paretinātas, praktiski nav darba roku.... Var skaitīt padaudz. Un uzvarētājiem tiešām ir "po", lai tiek paši galā. Uzvarētāji ir uzvarētāji. Tas nekas, ka kara izraisītājiem - pie viena uzvarētajiem, nav īsta priekšstata par to, ko darīt tālāk, kā attīstīt, pārstrukturēt "jaunapgūto" reģionu.

Tiešām. Meklēju atbildes.

Tiešām meklēju atbildes uz savu neziņu, neizpratni. Zemāk rakstītie punkti ir šo meklējumu pamats. 

1. Dažas dienas iepriekš še ierakstīju, pat jūtūbes linku iedevu par uzbeku sievietes pārdomām par pastāvošo, par lietu kārtību. Nu, kaut kā tā. 

Doma bija nedaudz iepazīstināt par Vidusāzijas valsts islāmismu, musulmanismu (kā nu to reliģiju pareizi sauc?). Galu galā mūsu reģionā šī reliģija vairāk asociējas ar Al Caid'u, terorismu. Bet Islamisms, musulmanisms ir tik par dažāds kā kristietisms. Ir Krievijas kristietisms, Eiropas kristietisms un cik nu vēl. Pat dažādas kristietisma sektas (nu, kaut kā tā). Un ir Vidusāzijas islāms, Afganistānas islāms, Ziemeļāfrikas, Dubajas arābu  islāms. Arī dažāds un daudzslāņains.

Varu saprast, ka mani lasītāji sāk pagurt no maniem vāvuļojumiem. Bet ko jaunu uzzināt par mūsu reģionam ko netipisku?

2. Diezgan padaudz esmu rakstījusi par karu kā tādu. Šeit, šeit, šeit un šeit. Patlaban drusku no cita leņķa. 

Karš kā tāds ir laikietilpīgs un resursu ietilpīgs jēdziens. Jebkurai karojošajai pusei visa sava ekonomika un citi resursi (tai skaitā cilvēciskie) jāpakārto kara vajadzībām. Jāapsver visi resursi, ko ieguldīs, iegulda pasākumā, kuru sauc par karu. Kā arī iespējami laicīgi jādomā par to, kas būs pēc tam, kad karš tiks pārtraukts - zaudēts, uzvarēts (būtībā, ne pārāk svarīgi, jo vienalga iestāsies "pēc kara"). Jāpārkārto ekonomika no kara ekonomikas uz miera laika ekonomiku, jāmeklē cilvēkresursi miera vajadzību risināšanai, jo, kā zināms, kara gadījumā iet bojā ne tikai mantiskās lietas, bet arī iesaistītie cilvēki. Un šī "pēc kara" jautājuma risinājums, manuprāt, jau jāmēģina risināt paša procesa - kara laikā. Lai pēckara atjaunošanās periodu iespējami īsākā laikā atrisinātu.

Katrā gadījumā laika un darba ietilpīgs process. Katrā gadījumā, cik nu izdevies iegūt informāciju par kariem, manis tikko minētais aspekts kaut kā apiets, noklusēts.

Drusku piemetinot kara jautājumam - gribu nedaudz par Otro pasaules karu padomāt tā ne pārāk gari. Pat ja Hitleram un Staļinam nebūtu iestājies "kurš pirmais uzbruks", attiecības tiešām būtu relatīvi mierīgas līdz brīdim, kamēr tiešām neiestātos - "es, Hitlers, uzbrūku!".... Nu, Hitlera zaudējums karā ar toreizējo PSRS, tagadējo Krieviju bija jau paredzams pirms pat iesākusies karadarbība. Napoleons jau "aplauzās", ar ko tad Hitlers labāks? Un šajā gadījumā ne tik daudz krievu puses patriotisms, savas zemes mīlestība (tas, protams, arī no svara, bet...), bet uz kartes var droši secināt - Francijas, Vācijas, Eiropas kā tādas teritorija un Krievijas teritorija.... Eiropas kopīgie cilvēkresursi karadarbības veikšanai, galu galā arī Krievijas un Eiropas klimats salīdzināšanai. Ods un skudrupūznis. Ja tā var salīdzināt.

3. Atgriežoties pie revolūcijas tēmas. Papildinot še un še rakstīto. Arī ko revolucionāru veicot ir jādomā par to, ko pret ko maina. Jābūt skaidrām lietām, ko un kā darīt pēc tam, kad veco ar revolucionārām metodēm "izliek aiz vēstures durvīm". Ja ar ekonomiskām revolūcijām (nu, satiksmes līdzekļu pilnveidošanās, uzlabošanās; darbarīku revolucionāra uzlabošanās; u.t.tml.) viss skaidrs kaut vai tāpēc, ka šajās revolūcijās jau pašā pamatā ir skaidrs ko pret ko maina. Un vairumā gadījumu pozitīvā nozīmē. 

Toties man vienmēr zināmā mērā fascinē revolūcijas, kuras veic cilvēki. Izkaujas, lai apturētu kādas valsts esošo valdību. Tik kaut kā palaists garām tas, ka šādu revolūciju vadītājiem būtu jau iepriekš skaidrs par to, kas būs pēc tam. Pēc tam, kad esošā vara taps aizsūtīta mājas kāpostus audzēt. Pat boļševiku Oktobra revolūcijai īsti nemanīju to kaut domas piedāvājumu tam, kas būs "pēc tam", tik to, ka Pirmais pasaules karš līgani pārgāja revolūcijā, kura tik pat līgani pārgāja Pilsoņu karā. Nu, kaut kā tā, šis jautājums tā arī palicis atklāts.

Varbūt atkārtojos, bet varbūt taps piedots.

Atkal jau laikam sanāks rakstīt ar apakšpunktiem. Iesākšu, tad redzēs, kā aizies. Pie viena lūdzu mani atvainot, ja atkārtojos vai kādas tēmas pārmuļļāju. Ir ko teikt mazlietiņ papildinot varbūt iepriekšējo. Un nepretendēju uz absolūto pareizību viedoklī.

1. Atkal drusku politikas. Nedaudz vēlēšanu, pārvaldes formas vērtējuma. 

Dažās sarunās feisbukā, sarunās par politisko iekārtu valstī esošo mainot pret ko citu daži man mēģina iestāstīt, ka esošo iekārtu esot jāmaina pret tautas varu. Bet, atvainojiet, kas tad ir demokrātija ja ne tautas vara? Vikipēdijā jēdziens ir izskaidrots. Tas, ka mums nav tiešā demokrātija, bet pārstāvniecības demokrātija, arī ir viegli izskaidrojums. Kaut vai no tā viedokļa, ka Atēnas, kurās radās demokrātija, bija pilsētvalsts - līdz ar to balstiesīgajiem Atēnu iedzīvotājiem nebija lielu problēmu sapulcēties noteiktā vietā nepieciešamo lēmumu apspriešanai, pieņemšanai. Latvijā šāds variants ir garām kaut vai tāpēc, ka tā teritoriāli ir krietni lielāka par bijušo pilsētvalsti Atēnām. Līdz ar to visiem balstiesīgiem iedzīvotājiem sapulcēties kādā konkrētā vietā konkrētu lēmumu apspriešanai, pieņemšanai ir daudz problemātiskāk. Vienkāršāk ir deleģēt kādu, kurš varētu pieņemt lēmumus kāda nebūt kolektīva vārdā.

Šeit atgriežos pie jēdziena Vēlēšanas. Tiesa, ielinkotajā tekstā vairāk runāju par Eiroparlamenta vēlēšanām, pašmāju variācijas izvirzot otrā plānā. Bet pamatbūtība, liekas, nemainās. Drusku vēl vēlētāju pārstāvības tēmai pieskaros tekstā Atbildība. Tur jau plašāk. Un gandrīz vai tuvāk manai pamatdomai. Mēs paši izvēlamies pārstāvjus valsts pārvaldei, lai tie paustu mūsu viedokli. Un atkal - vienas cilvēku grupas viedoklis vairumā gadījumu atšķiras no kādas citas cilvēku grupas viedokļa. Pat pārstāvja individuālais viedoklis var atšķirties no grupas viedokļa. Daudzpakāpju viedokļu dažādība. Stipra laipošana optimālā risinājuma atrašanai.

Un pie viena - tiešām. Tie kas piedalījās vēlēšanās un izvēlējās konkrētus pārstāvjus kādu nozīmīgu lēmumu pieņemšanai, nu tiem jāuzņemas līdzatbildība par šiem lēmumiem zināmā mērā. Tie, kas nebalsoja? Nu, jāpieņem tāda situācija, kāda nu ir. Bez vāvuļošanas. Tā nav viņu kā iedzīvotāju vara, kaimiņu Ješkas, aizupes Anniņas vara, viņi to izvēlējās. Ja nepatīk esošais, vispirms jāpukst uz Ješku, Anniņu....

2. Apskatījos tai pašā feisbukā - Jeremejeva kungs nav mani nobloķējis, bet no savu sekotāju rindām gan izslēdzis. Tā labāk, mazāk tekstu laika slejā, kuri pilni ar bezseguma saukļiem un kaut kā, kas izrauts no konteksta. Mazāk problēmu, vairāk interesantāku lietu, jautājumu.

Tiesa, apskatījos profilu, kuru viņš radījis saviem sekotājiem - nu, tādu, kur draugu vietā ir sekotāji. Pie viena sajūsmina tas, ka sadaļā "Īss apraksts par sevi" spoguļojas ieraksts "Tautas varonis". Man uzreiz jautājumu gamma - ko viņš nu tādu ļoti, ļoti, ļoti īpašu izdarījis, ka ir tiesīgs dēvēties par Tautas varoni? Es kaut ko esmu palaidusi garām? Un lapa - Sabiedrībā pazīstama persona? Vai atkal nav kāds nu dikši paliels pārspīlējums? Šaubos, vai visa Latvijas sabiedrība viņu pazīst....

3. Arvien vairāk sliecos uz to, ka tiešām nezinu, ar ko nodarbojas deputāti savā darba dienā. Likumus taču nepieņem reizi piecās sekundēs. Labi, viņi tur ko apspriež komisijās, darba grupās. Tiešām, ko? Kādi nozīmīgi jautājumi tiek cilāti? Goda vārds, nekaunos, nezinu. Pat īsti nav skaidrības kur un kā šāda rakstura informāciju saņemt.

Labi, Gobzema aktivitātes pamanāmas. Tas, ka viņa aktivitātes var pieņemt vai nepieņemt - jau nākamais jautājums. Bet pamanāms, darbošanās saprotama. Tāpat Kariņa, Levita aktivitātes valsts pārvaldē. Var pieņemt, var nepieņemt aktivitāšu rezultātus - nākamais piegājiens. Bet šaubos, vai kāds teiks ka šie kungi neko nedara.

Atskats, pārmaiņas un varbūt arī jautājumi

 Jau uzreiz pasaku - tik domas, kuras nepretendē un absolūto patiesību. Esmu atvērta arī citam viedoklim.

1. Esmu divos vismaz pavedienos izteikusi savu viedokli par narkomāniju. Tas - šeit un šeit. Abos minētajos rakstos - doma par to, ka būtu vēlami kādi pasākumi valstiskā mērogā lai narkotikas tiktu iznīcinātas kā šķira jau pašos pamatos un kardināli. Tomēr kopš tajos izteiktās domas brīžiem ir šis tas pamainījies manās domās.

Pirmkārt jau tas, ka dažas zināmā mērā narkotiskās vielas tiek izmantotas medicīnā, it sevišķi darbojoties ar jau neārstējamiem vēža slimniekiem. Viņu ciešanu atvieglošanai visai bieži tiek izmantots morfijs, kas tomēr ir narkotiska viela, kura izraisa atkarību un paātrina letalitāti. Ir arī dzirdēts par opiātiem, kurus izmanto medicīnā.

Pie viena - sliecos uz to, ka narkotiskās vielas tomēr varbūt vajadzētu legalizēt pastiprinot jau skolas vecuma jauniešiem skaidrojumu par šo vielu lietošanas plusiem un mīnusiem, lietošanas sekām. Šī doma radās izlasot feisbukā informāciju par to, ka vienam no vadošajiem valstsvīriem (ceru, tapts piedots, bet neatceros kuram tieši - Kariņam vai Levitam) radās ideja par narkotiku legalizāciju arī Latvijā. Izlasīju, padomāju un "Un kāpēc arī ne?".

Tas samazinātu nelegālo narkotiku pūsmu (Salīdzinājumā - cik noprotu, legālo cigarešu plūsma ir lielāka par nelegālo cigarešu plūsmu). Pie viena - cilvēku psiholoģijā aizliegtai auglis ir interesantāks par atļauto. Kaut drusku samazinātos narkomānijas izplatība - nav taču interesanti darīt to, ko atļauj. Papildus - masīva jaunās paaudzes reālā izglītošana. Protams, šāda nostāja neatturēs pilnīgi visus no narkotiku lietošanas, bet lietojuma samazinājumu varētu cerēt sagaidīt. Pie viena - narkomānus no atkarības ārstēt nevis par valsts naudu, bet gan par iesaistīto cilvēku (paša narkomāna, viņa radu, draugu, paziņu naudu) līdzekļiem. Varbūt tas arī būtu viens no stimuliem pataupīt līdzekļus perspektīvā skatījumā. 

Galu galā, ja nemaldos, Nīderlandē daudzas narkotikas ir legalizētas, bet nav manīta valsts masveida narkotizēšanās.

Nezinu, tik variants problēmas risinājumam.

2. Drusku, maigi sakot, feisbukā dažu komentāru lasīšanu apgrūtina tas, ka komentētāji pie argumentu pazaudēšanas sāk apmainīties ar privātiem "uzbraucieniem", par nepieklājībām. Galu galā elementāro pieklājību un pašcieņu neviens nav atcēlis. Par pašcieņu - nu neviens sevi cienošs cilvēks neatļausies rupji uzvesties un apsaukāties pat ja iepriekšējais runātājs ko izsaka paša viedoklim pretējo. Vai aptrūkstas sakarīgi argumenti sava viedokļa aizstāvībai. Paldies dievam, savus, še komentējošos cienu viņu pašcieņas dēļ pat ja man reizēm kāds viedoklis, aizrādījums varbūt ne pārāk patīk.

3. Par savu attieksmi par klimata mainīšanos esmu nedaudz apkopojusi šajā rakstā, dažas idejas ir paspīdējušas arī citos ierakstos kā kādi nebūt apakšpunkti. Var papētīt manus iepriekšējos domājamrakstus. Pie visa daudz teiktā man tik neliek mieru jautājums - kā tiek plānots piefiksēt planētu Zemi, lai tā ar saviem dabiskajiem attīstības procesiem neietekmētu klimata pakāpenisku mainīšanos un kontinentu pārveidošanos uz planētas? Labi, ar vides piesārņojuma samazinājumu un perspektīvo izbeigšanu cilvēce kaut kā tiks galā pamazām sakārtojot lietas, bet kā apturēt pārējos, dabiskos procesus tā, lai klimats uz planētas paliktu esošajā stāvoklī? Es nezinu. varbūt kādam ir idejas?

4. Par daudziem pārdomu rakstiem esmu neziņā - lasītājs pieņem vai nepieņem manis izdomātu? Labi, jautrie attēli un attēli vispār patīk. Tos skatās un uztver pareizi. Vismaz ceru. Bet pārējais? Viss taču nesastāv no attēliem vien.

Stūrītis Uzbekistānas - Uzbekijas, svārstos kā to valsti Vidusāzijā pareizi latviski dēvēt

Atradu YouTube apmēram stundu garu raidījumu. Interviju ar Uzbekistānā populāru sievieti. Gudru, skaistu, musulmani. Ir vērts izturēt un noklausīties līdz galam. Ne tikai valsts galvaspilsētas Taškentas nedaudzie skati. Ir arī musulmaņu sievietes skats uz pašas tautas tradīcijām, arī citi dažādie skati uz dzīvi pasaulē, kura plūst un mainās. Tik nesauciet mani par feministi, sieviete runā arī par vērtībām kuras ir vispārcilvēciskas. 

Demokrātija, vēlēšanas un vēl varbūt kaut kas balastam

Lai man nepiesietos, vispirms vikipēdijā palasīju par to, ko tā saka par demokrātiju. Pašai tapa skaidrāks, kā savu domu formulēt. 

Tas, ka demokrātija savu sākumu politiskajā sistēmā meklē Senajā Grieķijā, jau no skolas gadu vēstures stundām skaidrs (nu, vismaz manai paaudzei noteikti, par tagadējiem laikiem nezinu, neesmu papētījusi skolas vēstures grāmatas par tēmu). Tas, ka demokrātija ir visas noteiktā reģionā dzīvojošās tautas kopējs valsts pārvaldes pasākums, pat ezītim skaidrs. Bet te nu atkal viens bet. Cik nu zināms, grieķu tradīcija ļāva piedalīties un darboties tautas sapulcē pilsoņiem, kuri sasnieguši konkrētu vecuma slieksni, brīviem pilsoņiem (ja pareizi atceros, Senās Grieķijas valstis piedevām vēl bija vergturu valstis). Vikipēdijā smalki apiets fakts, ka sievietes valsts pārvaldes pasākumā nedrīkstēja piedalīties (Un, ja tā padomā, pat saprātīgos laikos sievietēm atļāva piedalīties valsts pārvaldē krietni, nu krietni jau tuvu mūsdienām. Ja nemaldos, tad Francijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva pērnā gadsimta vidū). Kaut kā nehalo sanāk kopumā. No valsts pārvaldes tiek atgrūsts krietns daudzums cilvēku. 

Es še nerunāju par monarhijām, kura ir pavisam cita valsts pārvaldes forma ar pavisam citiem pārvaldes nosacījumiem.

Principā demokrātija ar tai raksturīgajām pārvaldes formām jau pēc noklusējuma ir tautvara. Pārvaldes forma, kurā lēmumi tiek pieņemti balsojumā ar balsu pārsvaru. Tikai normāli. Un šai gadījumā ir pilnīgi vienalga tas, ka kaimiņu Ješkam vai pārupes Klāvam viedoklis jautājumā atšķiras no kopsapulcē pieņemtā lēmuma, lēmums taču pieņemts ar klātesošo vairākuma lēmumu.

Visa šī ievadpentere laikam vajadzīga vienam - drusku aprunāt dažādu pamattekstu komentētājus.

Es laikam esmu nejauka, bet lasot kādu apgalvojumu, aicinājumu uz kādu darbību, man ļoti bieži rodas bariņš papildjautājumu. Papildjautājumu, kurus mēģinu uzdot komentētājam, pamatteksta autoram. Skumji ir tas, ka reizēm cilvēki, kurus apberu ar jautājumiem, īsti nespēj (varbūt arī negrib) atbildēt konkrēti uz konkrētu jautājumu vai arī putrojas jēdzienos. Piemērs? Vienā jautājumu/atbilžu slejā, kur aptuvenā pamatdoma bija - esošā vara valstī lai iet pa mājām, jo atlaista, vēlēšanas kā tādas ar laiku izzudīs. Uz jautājumu kas tad varētu nākt vietā atbilde bija - tautas vara. Pļukt liepiņ, pašreizējā varas sistēma valstī jau ir viena no tautas varas formām. Uz jautājumu par valsts pārvaldes formas konkrētu piedāvājumu - vēsture klusē.

Es tiešām laikam par daudz piekasos, bet. Bet, ja man piedāvā, aicina piedalīties valsts pārvaldes sistēmas nomaiņā (vēlams demokrātiskām, leģitīmām metodēm), man tiešām gribas zināt ko pret ko mainu. Un kaut idejas par procesa sakārtošanu gribētos zināt.

Pie viena - publiskajā internetvidē ļoti kaitina tas, ka daudzi jo daudzi atļaujas ignorēt pieklājības pamatus.

Tas ir - komentējot kādu no pamattekstiem komentāros izskan daudz rupjību, rupjību, kuras robežojas jau ar jēlībām. Tā nu no malas raugoties radies iespaids. Proti - tiek dots vērtējumam kāds fakts. Kaut par kaut kādu valdības lēmumu. Tas, ka lēmums var būt kādam pieņemams, kādam ne - tikai normāli. Māte, meita, kleita. Tad jautājums - vai komentējot konkrētu lēmumu ir ētiski komentārā izteikties par lēmuma pieņēmēju seksuālo orientāciju, citām privātām lietām? Pirmkārt jau ieslēdzas fakts - apspriežam konkrētu lēmumu, nevis lēmuma pieņēmēju privāto dzīvi. 

Pie nepieklājībām var droši pierakstīt arī to, ka, ja kādam pēkšņi nepatīk kāds komentārs pie pamatteksta (viedoklis ir atšķirīgs, ziniet), pretargumenta vietā tiek "aiziets" personālijās. Iespaids - rupeklim nav argumentu sava viedokļa aizstāvēšanai, paklusēt nemāk, tad nu jāaizstāvas uzbrūkot un tukšgaitā.

Un - apgalvojums, ka internetvide pārsvarā ir anonīma, nemaina faktu, ka tā ir publiska vide ar publiskas vides noteikumiem.

Paldies dievam, man par maniem lasītājiem pozitīvs vērtējums. Pat ja ir situācijas ar atšķirīgiem viedokļiem.

Dažādi "izvilkumi" no iepriekš paustām domām

1. Par mūsu sadzīvošanu ar meža, pļavu u.c. tml. iemītniekiem, par to medīšanu un viskautko tamlīdzīgu esmu vāvuļojusi jau iepriekš trijos postos vismaz. Šeit, šeit un šeit. Tur kopumā ir pateikts daudz. Pagaidām mans viedoklis nav it kā pamainījies. Tik papildināt nedaudz gribas.

Feisbukā relatīvi īsā laikā parādās informācija par lāčiem, kuri "vazājas" pa kādām lauku viensētām un barojas ar tur atrasto, lāčiem piemērotu pārtiku. It kā jau abpusēji (gan dzīvniekam, gan cilvēkam) bīstama situācija. Nav taču īsti skaidra cilvēka un dzīvnieka komunicēšanas nebīstamība. Tur visādas nebūšanas var sanākt. Bija pat izskanējis viedoklis, ka tos dzīvniekus, vismaz vienu noteikti, vajadzētu likvidēt. Neatceros kā situācija realitātē beidzās, tomēr varbūt saprātīgāk risināt kā? Lai nebūtu jālikvidē? Cik atceros, tie lāči bija jaunuļi. Jaunuļus vieglāk pamazām, palēnām kaut kā pieradināt pie tā, ka tie nelīstu lauku sētās pie cilvēkiem. Nu, kaut kā tā.

Cits gadījums nesen paklejoja pa feisbuka ārēm - kundze pastaigājoties ar diviem saviem suņiem mežā ja pareizi atceros, Liepājas pusē, sastapusi divus vilkus, kuri "aplūkojuši "ciemiņus - kundzi un suņus, paskatījušies un aizgājuši. Nesaprotu vaimanas. Tie meža zvēri tik paskatījās, noskaidroja - kas pa viņu māju vazājas un aizgāja. Ir tikai normāli painteresēties par to, kas ir ciemos atnākušie. Mēs taču arī savus viesus aplūkojam.

2. Vikipēdijā palūkojos, kas tur par Ludzu rakstīts. Pašai arī interesanti uzzināt, ne tikai izteikt vērojumus, notiekošā vērtējumu.

Zināms juceklis laikam jau viedokļos.

I. Periodiski "pacepjos" par politiku kā tādu pasaulē un Latvijā. Te neliels daudzums manu "cepienu":

1. Mazliet par politiku

2. Par Rīgu, politiku un citām lietām domājot

3. Vēlēšanas

4. Nedaudz vielas pārdomām

5. Lietas, kas mani kaitina politikā

6. Par Otro pasaules karu domājot

7. Es cepjos

Tik nelielu daudzumu še salinkoju. Pārlasot jau it kā viedoklis rakstos viens un tas pats, tik apskatīts no dažādiem rakursiem pievilkts klāt brīža reālijām. Tik reizēm gribas uztvert arī kādu citu viedokli, ne tikai izteikt un nepārtraukti pārlasīt savējo. Ja kas, citi "cepieni" par politiku atrodami zem birkas "politika".

II. Joprojām aktuāla ir šeit izteiktā problēma un līdz ar to arī izteiktais lūgums.

III. Joprojām meklēju darbu. Pagaidām iztieku ar invaliditātes pensiju un dažādiem sīkdarbiņiem. Šobrīd stabils ienākums ir tā pensija, viss pārējais - no brītiņa līdz brītiņam. ss.lv - esmu sūtījusi CV uz dažādām vietām, pagaidām bez rezultātiem.

Man patīk tās bildes ievākt.

Atgriežoties pie Zvaigžņu kariem

Par Zvaigžņu karu garo sāgu esmu ieminējusies 1, 2 un 3. Kā arī sīkāk apskatījusi uz to brīdi redzētās sāgas filmas šeit. 

Vakar torentos novilku astoto un devīto sāgas filmas. Lai iegūtu priekšstatu par filmām un pie viena saprastu, kādēļ manam draugu lokam īsti nepatīk Zvaigžņu karu filmas sākot no septītās un uz priekšu.

Tagad, nedaudz apskatot šīs filmas, neapskatīšu filmas analogi ar še publiskoto apskatu. Izteikšos par astoto un devīto sēriju kopumā.

Tātad:

Sāgas septītā, astotā un devītā daļas tomēr seko puslīdz loģiskā ķēdītē ar notikumu aptuvenu izskaidrojumu. Tomēr:

1. Tā arī netiek izskaidroti iemesli, kādēļ Leias un Hana Solo kopceļš pārstāja eksistēt, sadalījās katra individuālajos ceļos.

2. Kaut arī visai nosacīti, bet tomēr tiek dots izskaidrojums tam, kāpēc Leias un Hana Solo dēls pāriet tumšajā pusē.

3. Sāgas noslēdzošo daļu varone savas darbošanās laikā ceļo pa dažādām planētām ar dažādu klimatu. Tomēr viņas ietērps paliek nemainīgs, siltiem laikapstākļiem piemērots. Un pie viena saglabā nevainīgi tīru baltu krāsu. Tiesa, sasmērējas tik pēdējā sērijā, kad varone tiekas ar Palpatinu un skaidro ar viņu attiecības.

4. Varone un viņas radinieks, Leias un Hana Solo dēls, pēdējā sērijā pozicionējas kā Palpatina pēcnākamie, tāpat, kā Anakins Skaivokers. Tomēr nekur iepriekšējās filmās neatceros norādes, ka Palpatins bija precēts (nu, kaut vai tuvās attiecībās ar kādu sievieti). Tad no kurienes viņam pēcnākamie? No svaiga gaisa un ūdens?

5. Tā īsti neapgāžami netiek formulēta pozitīvās varones un ļaunā tēla radniecības pakāpe. Tiesa, par jaunekli ir zināms, ka viņš Leias un Hana Solo dēls, par meiteni? Par meiteni zināms, ka viņas vecāki bija vienkārši cilvēki uz planētas, uz kuras izauga varone. Vēlāk izrādās, ka pieņemtie vecāki, meitenei ir radnieciskas attiecības ar galveno ļauno varoni. VTF. Filmās tā arī netiek izskaidrots moments kā varones vecāki nodeva meiteni audzināt kādam citam un kur bija motivācija. Tas viens. 

Filmas notikumu gaitā, varoņu tekstos - veidojas pieņēmums, ka varone arī ir Leias meita, tādējādi varētu būt varoņa - ļaunekļa māsa. Tomēr - tik viens jautājums - ir vai nav māsa? Tad kā izskaidrot viņas skūpstu uz lūpām situācijā, kad jauneklis mirst? Ja māsa, tad nu ne tā brāļus skūpsta. Tā aina nedaudz uzjundīja asociācijas ar padomjlaikiem, kad valsti vadīja Brežņevs, kurš uz lupām bija gatavs skūpstīt visus un visu laiku. Drusku vizuāli nepatīkama asociācija. Bet tas nu tā.

Man bez smiekliem nesanāca noskatīties. Nezinu, kā citiem.

 

Un vēlreiz - tas pats klimats

Es laikam nespēju beigt "cepties" par jau gadiem risināto jautājumu par klimata izmaiņām uz planētas. Iepriekš par šo jautājumu esmu izteikusies vismaz šeit un šeit. Varbūt atradīsies vēl kādu krietnu laiciņu iepriekš, tas laikam jau jācaurskata teksti lielākā laika perspektīvā.

Mani šī tēma vienkārši nedaudz kaitina savā zināmā mērā bezjēdzībā. Tajā, ka tiek jauktas, manuprāt, dažādas lietas. Reāla klimata maiņa Zemes pašas, kā vienota organisma, pārveidošanās, attīstība un apkārtējās vides piesārņošana, kas negatīvi ietekmē visu apkārtējo.

Par klimata maiņas problēmu ik pa laikam dzirdu jau no agras jaunības laikiem vēl padomjlaikos. Tas nu tā, informācijai.

Zemes ass nobīdīšanās pēc objektīviem kosmosa pastāvēšanas likumiem izraisa Zemes polu nobīdīšanos par kādiem tur grādiem, ledāju pārvietošanos un kušanu nobīdes rezultātā, kontinentu dreifs (pat niecīgs), kuru mēs izjūtam tik tad, kad tas jau ir vērā ņemami iespaidojis jel kāda planētas punkta atrašanās vietas nelielas izmaiņas koordinātu sistēmā. Zemestrīces, vulkānu izvirdumi, cunami un vēl kādas tur dabiskās norises - tas viss pats par sevi rada kaut pirmajā mirklī nemanāmas uzreiz un tagad klimata izmaiņas. 

Ir tāda sajūta, ka politiķiem nav īsti ko darīt kādā laika nogrieznī un tad nu viņi izdomā problēmu, kuras risinājumu ieskapē zinātniekiem risināšanai. Reizēm lai novērstu uzmanību no problēmām, kuras ir aktuālākas, bet neērtas risināšanai. Tad vēl mēģinājumi sponsorēt Grētas tipa mazzinošus indivīdus.

Par Grētu, garāmejot. Meitēns savā ziņā laikam ar galvu ne pārāk draudzējas. Tāds iespaids. Ar prieku izmanto izdevību "pazīmēties", neapmeklēt skolu, nemeklēt vispusīgu informāciju. Kāpēc mācīties, izglītoties ja var paklaiņot pa pasauli uz citu rēķina? Nezinu, vai pati jel ko noderīgu prot paveikt. Kaut grīdas uzmazgāšanu. Man vienmēr kādam, kurš ko nosoda, izsaka kādas problēmas nosodījumu, gribas pajautāt - kādu piemēru runātājs var piedāvāt balstoties uz paša pieredzi, rīcību? Pagaidām tik ir informācija, ka tas meitēns visiem māca dzīvot, bet pats nepiedāvā konkrētu piemēru iz savas dzīves.

Politiķiem arī vienmēr gribas pajautāt, vismaz attiecībā uz vides nepiesārņošanu, atkritumu šķirošanu un tamlīdzīgām lietām - ko pozitīvu no paša pieredzes var piedāvāt vērtējumam? Pagaidām, vismaz feisbukā, esmu sastapusi nedaudz piemērus no Zviedrijas (ja nemaldos), kuras politiķi pārvietojas ar elektrificētu transportu - ja nemaldos, virszemes vilcieni un metro. Neizmantojot autotransportu ar benzīna vai dīzeļdegvielas "pildījumu". 

Nu, pagaidām kaut kā tā.

Un atkal bilžu vākums garastāvoklim

Vēl viena neliela pastaiga pa Vecmīlgrāvi

Vakar, 30. oktobrī, kopā ar Tomu atkal paklejojām pa Vecmīlgrāvi. Par paša Vecmīlgrāvja vēsturi var nedaudz izlasīt šeit.

Gribējām aplūkot to Vecmīlgrāvja daļu, kura reiz bija Rīnūži. Sanāca nedaudz, jo klejojot sanāca "izlīst" un Vecmīlgrāvja kapu pusi. Tos tad nedaudz izstaigājām. Nedaudz interesē kapsētu iekšējais izvietojums, pieminekļu arhitektūra. Par Rīgas robežās tie zināmā mērā atšķiras. Vecmīlgrāvja kapsēta - ļoti pauguraina vieta. Kāpās ierīkota. 

Še, kapos, mūs krietnu laiciņu pavadīja kaķis. Nu jā, kaķis. Tāds pabrangs, no skata labi barots runčuks. Sagaidīja jau pie kapsētas vārtiem, ļāva drusku pabarot, prasījās uz apčubināšanu. No skata nebūt ne pamests. Un brīvi pa kapsētu, nu, vismaz to stūri, kuru mēs izstaigājam, pārvietojās, daudz pozēja uz kapakmeņiem. Tā nedaudz īpatni, ka uzlec un skaidri redzams, ka pozē. Par kaķi radās iespaids, ka viņš kur netālu dzīvo, uz kapiem atnāk pakomunicēt ar kapsētas apmeklētājiem.

Pēc kapiem uz mirkli ieklīdām arī Ziemeļblāzmas parkā ar cerību vēlreiz uzbraukt skatu tornī. Tur gan sanāca izgāšanās. Karantīnas dēļ laikam slēgts uz laiku.

Tā ka šoreiz daudz nesanāca paklimt, apskatīt. Ceru, ka tuvākā laikā arī foto nopubliskošu.

Dažas ieskices par notikumiem, rīcību

1. Joprojām skatos TV raidījuma sieviešu/vīriešu (Мужское/Женское) sižetus Jūtībē. Tagad uzdūros raidījumam par meiteņu pārāko aizraušanos ar diētām un tievēšanu bez reālas vajadzības. Tik lai patiktu puišiem un draudzenēm arī ko pierādītu. Aizraujas apmēram padsmit gados. Un vecāku cīņu ar bezpamata iespītēšanos. 

Tās apzinātās tievēšanas bez jebkāda, pat bez medicīniska pamatojuma noved līdz slimīgam tievumam, anureksijai. Raidījumā skatījos uz tām meitenēm, kļuva žēl. Labi, ka ieslēdzās smadzenes, meitenes saprata, ka ir par tālu aiziets. Situācijā, kurā viņas kļuvušas kauli un āda un nedaudz zem ādas paslēptie iekšējie orgāni. Šausmas Gobu ielā. 

Pati reiz stresainā situācijā nokritos līdz 32 kilogramiem. Uz ielas svārkos iziet netaisījos - ja pašai uz sevi spogulī paskatoties bija garantēti murgi uz atlikušo dienu, tad negribējās uz ielas cilvēkus biedēt. Uzsēdos uz putrām, centos ēst pat tad, kad organisms vilka uz gultu un veģetēšanu. Izdevās savākties, uzdzīt svaru līdz normālformai.

2. Vēl drusku atgriežoties pie zviedru aktīvistes Grētas un viņas domubiedriem, arī pusaudžiem. 

Nav slikti likt pieaugušajiem aizdomāties par kādām nebūt problēmām. Bet tai pašā laikā - pirms ko runāt pārmetot kaut ko vajadzētu pie viena painteresēties par to, vai problēma jau netiek risināta. Cik esmu sapratusi meitenes uzstāšanās tekstus - vispārīgas frāzes un nespēja atbildēt uz papildjautājumiem. Tik tas, ko iepriekš "ielicis mutē" kāds pieaugušais necenšoties bērnu sagatavot kārtīgi. Izskatās bēdīgi. No pieredzes zinu. Man uz to ir pamatoti aizrādījuši dažos manos še izteiktos viedokļos.

Pie viena - šie pieaugušie, nu, tie, kuri tos bērnus bīda visur kur, savā ziņā samaitā bērnus, viņu bērnību. Pie viena kavē bērnu iekļaušanos esošajā apkārtējā vidē. Varbūt pat traucē bērniem apgūt elementārās sadzīves prasmes.

Matrikss (Matrix): visas trīs filmas

Uznāca vēlme noskatīties visas trīs Matriksa filmas. Lai saprastu, kāpēc mani šī triloģija atstāja bez emocijām. Par spīti filmās ietvertajai Idejai, Domai.

Ideja, Doma, kas ietverta triloģijā, nav slikta, liek aizdomāties. Tikai padomāt, nedaudz novilkt paralēles ar pasaulē notiekošo. Pat globāli, ne tikai lokāli. Tomēr aizdomāties tik uz mirkli. Pēc visu to nolikt "tālajā atvilktnē".

Vienkārši tāpēc, ka kopumā kaut kā neticu. Daudzām fantastikas, fantāzijas filmām ticu, šai - neticu.

Filmā teikts, ka mašīnas iekarojušas pasauli, pakļāvušas sev. Filmā teikts, ka visi cilvēki kļuvuši par marionetēm mašīnas funkcionēšanai. Tomēr - visa darbība noris planētas vienā, lokālā vietā. Un nav pat nekādas norādes par to, kas notiek citos planētas nostūros. Galu galā Zeme tomēr nav kartupeļa lielumā. Tā pat nav īsti atrunāts, pat ar mājienu, kā esošajos apstākļos nokārtoti, atrisināti daudzi tehniski jautājumi. Pat tas, kā tiek nodrošināts, atrisināts skābekļa veidošanās jautājums. 

Man pat īsti nav skaidrs, kā filmas galvenie varoņi ieguvuši savas superspējas pārvietojoties. Tiesa, uzplaiksnī variants, ka viņus esot pieslēgtiem Matricai ar diskešu (vai kā nu varētu nosaukt tos sīkos diskiņus) palīdzību "uzlādē" kādai konkrētai prasmei. Kaut kā arī šis variants neizsauc ticamību.

Varbūt piekasos. Nezinu. Varbūt pēc laika nogulsnēsies vēl kādas domas. Pagaidām ir šādi.

Vācu tās bildes, lai pasmaidītu....

Neliels izmisums

Nezinu ko darīt. Kam "pieklauvēt". radiem, draugiem, paziņām jau esmu klauvējusi. Man dažu obligāto maksājumu galīgai nokārtošanai vajadzētu 250 eirikus. Ar laiku segtu parādu...

Nevaru nepadalīties

Domājiet paši. Uz pasaules ne viss ir slikti. manuprāt. Tas, ka patlaban atspējots skatīties citās vietnēs, vēl neko nenozīmē. Uzspiediet uz "Skatieties pakalpojumā YouTube" un viss notiksies.

Rakstu nedzēsīšu, bet te bija čakars sakarībā ar to, ka dalījos ar videoklipu.

Divu metru distance

Mani nedaudz fascinē Covid 19 saslimšanas mazināšanas, karantīnas noteikums ievērot pircējiem veikalos divu metru distanci. It īpaši lielveikalos. Un pie viena neizpratne par to, kā tos noteikumus ievērot.

Pircēji, protams, "uzpurņos" ar groziņiem rokās pārvietojas pa tirdzniecības zāli, kurā vairumā gadījumu starp preču plauktiem ir apmēram divu metru distance jau pēc noklusējuma. Pircēji starp plauktiem pārvietojas, izvēlas preci. Ne vienmēr viņiem ir iespēja šo distanci ievērot kaut vai lai samainītos vietām nelielajā pārvietošanas telpā, reizēm nākas vajadzīgo preci paņemt apmēram no blakus plaukta. Un ja tajā laikā lielveikala pārdevējs kārto plauktā preci? Kurš stāv un gaida, kamēr pārdevējs pabeigs darbību? Pēc tam stāvēt rindā pie kases pirkuma apmaksai. Nu tur šo divu metru distance ir pat mazāka nekā nosacīta iespēja. Neaizšķērsos taču ar savu stāvēšanu ceļu cilvēkiem, kuri pārvietojas zālē pirkumu izvēlei. Visi taču ir redzējuši preču izvietojumu tirdzniecības zālē, kasu izvietojumu tai pat zālē. Sakiet, cik reāla ir šī divu metru distance? 

Pie viena - arī ne visur pārdevējas ir ar kaut ko aizsargātas divu metru attālumā no pircēja. Ne visur arī starp pārdevēju un pircēju ir bijusi iespēja novietot kaut kādu aizsargstiklu.

Mazākos veikalos, citās kādās iestādēs, kuras apmeklē cilvēki, to var kā nebūt ievērot. Bet lielveikalos? Kurš tad nu pa zāli pārvietojas un koriģē cilvēkus? Arī tajos gadījumos, kad pircējiem vajag preci no viena un tā paša plaukta?

Vēlos nedaudz apsvērt

Jau iepriekš pasaku - varbūt kur atkārtošos. Bet domas kur nedaudz savādākas kļuvušas. Varbūt tik papildinājums iepriekš teiktajam. Tas nu tā, ceru, taps piedots.

1. Pārskatot, palabojot tekstus radies jautājums. Reiz, laiku iepriekš, pēc kāda nebūt teksta komentāros bija ņemtne ar kādu no anonīmo komentētāju "armijas" par manām drukas kļūdām, par alusbunžām, reizēm arī par pamattekstā rakstīto, u.c.u.tml. Tagad tas viss kaut kā pieklusis. Ja ko pakomentē, tad tēmā un nedaudz. 

Kaut kā pietrūkst tā anonīmā, ar kuru runājām, strīdējāmies. 😀

2. Reiz izteicos laikam, ka man īsti nepatīk raidījumi, šovi, kuros ļoti tiek sekots šovu, raidījumu varoņu privātās dzīves peripetijām. Un pasludinot šos varoņus par kādām nebūt zvaigznēm un ievērojamiem cilvēkiem tik tāpēc, ka tie īslaicīgi uzplaiksnī šajos raidījumos, šovos. Bez jel kāda cita, reālā dzīvē pamatota seguma. Pie viena laikam jau izteicos, ka man ne pārāk patīk pa atslēgas caurumu lūrēt cilvēku privātajās dzīvēs.

Tomēr ir viens raidījums - šovs, kuru ik pa brīdim paskatos jūtūbē. Tas ir Krievijas televīzijas Pirmā kanāla raidījums - šovs Sieviešu/Vīriešu (Мужское/Женское). Šajā raidījumā, katrā no sižetiem tiek izdiskutēta kāda konkrēta situācija. Pie viena šī situācija tiek apspriesta ne tikai kā situācija, to "noved" arī līdz likumdošanai, ieteikti likumiski risinājumi. Ne tikai cilvēciski. 

Raidījumā piedalās ne tikai raidījuma vadītāji un konkrētās situācijas varoņi. Bet arī Krievijas zināmie sabiedriskie darbinieki ieskaitot valsts varas augstākā ešelona darbinieki - deputāti. 

Pie kam rodas iespaids, ka šos raidījumus skatās ne tikai skatītājs parastais, bet arī kādu nebūt Krievijas atbildīgu institūciju darbinieki.

Raidījumu skatoties rodas pārdomas par notikumiem pie mums, daudzas tēmas ir aktuālas visiem neatkarīgi no valstiskās piederības un katras valsts individuālās likumdošanas. Jo, nu, kaut vai - jautājumi par bērnu tiesībām, to aizsardzību un pilnvērtīgu dzīvi, attīstību vismaz Eiropas valstu līmenī laikam jau tiek risināti visai līdzīgi (pat ja ir nianses, vērstas uz katras valsts individualitāti).

Atkal bildes iekrājušās. Nav slikti.

Man tās bildes iekrājušās