Par klimata izmaiņām un pasaules karti domājot

 Cilvēce ir piedzīvojusi un vēl tagad piedzīvo viena ledus laikmeta beigas, tā asti. Par to liecina vēstures fakti un tagad novērotais.

Ne velti vēstures annālēs ir saglabājies fakts, ka kuši un skandināvi ziemā pāri aisalušai Baltijas jūrai devās viens otram "dzivi mācīt" - tas ir, sirot. 

Pēdējo salto ziemu atceros 1986/1987. gadu mijā, kad sniegs uzsniga novembra sākumā un turējās līdz marta vidum. Toreiz sals aiz loga sasniedza ap 30 grādiem pēc celsija. Pēc tam ziemas pamazām kļuva arvien siltākas. Kaut atceros tos laikus, kad ar bērna tēvu pastaigājoties Jūrmalā gar jūras malu varējām no pludmales puses krietnu gabalu pa ledu aiziet līdz neaizsalušai jūras ūdens linijai. 

Pēdējos gadus ziema reizēm mēdz būt sniegaina, bet aukstuma nav, un ne jau katru zienu uzkrūt sniegs, arī sals Talak par 25 grādiem pec Celsija pavisam reti aizkust.

Latvijas slēpotmiļi brauc vai nu uz Žagarkalnu ar viņa makslīgo sniegu vai uz Alpiem. Viss atkarīgs no rocības. Pati jau apzinātā vecumā atceros braucienus uz Gaiziņkalnu slēpot. Laikus, kad bija speciāls slēpotāju vilciens, kurš aizveda gribētājus no Rīgas uz Ērgļiem un tad veda atpakaļ.

Skolas gados (un es vidusskolu pabeidzu 1981.gadā) trešajā ceturksnī bija obligatas slēpošasnas nodarbības, no kurām daudzi vidusskolnieki nosacīti objektīvu iemeslu dēļ musu skolā centās izvairīties _ tās parasti notika sestdtenās kā pirmais pāris un mums, centra skolas audzēkņiem bija ar visiem slēpošanas "pribamvasiem" jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot un pēc tam, sasvīdušiem, jaatsēž vēl pāris nodarbibas skolā. Nu, paldies. Mēs labāk tajā laikā pagulējām ilgāk un devāmies tikai uz otro stundu pāri. Tad jau labāk pavasarī, pierms atzīnju izlikšanas, apskriet kādus apļus Daigavas stadionā (tur mums arī reizēm notika mācību nodarbības). Vismaz kroņa 3jnieka bija garantēts un vairak jau arī nevajadzēja.

Apokalipsi gaidot

Mūsu gadsimtā, tas gan iesākās pērnajā gadsimtā pēc Otrā pasaules kara, daudzām valstīm ir spēcīgi masu iznīcināšanas ieroči - atombumbas, ūdeņraža bumbas, iznīcinošas raķetes, kas notēmētas un kādu konkrētu pilsētu u.tml.

Starta pogas šīm bumbām stingri tiek apsargātas. Bet vai tās ir stngri aizsargātas no nejaušības? Apkalpojošais personāls var vienkarši paklupt vai kā citādi nejauši nospiest nāvi nesošo pogu un tad viss iet gaisā. Citi nāvējošo ieroču īpasnieki laidīs gaisā savas bumbas nezinot par nejaušību. Pašrocīgi radītā apokalipse garantēta. 

Kas un cik izdzīvos pēc šāda veida apokalipses? Vai nepietiek ar Černobiļu, pēc kuras paliels rajosns kļuvis dzīvībai bīstams? Mums jau nestāsta, nerāda kādas negatīvas mutācijas notikušas ar tiem, kas palikuši dzīvot minētajā rajonā. Pirmām kārtām cilveki, kuri kategoriski atteicās pamest saindēto rajonu, otrkārt dzīvnieki, par kuriem tajā brīdī neviens nepadomāja. Kā izdzīvo un kādas mutācijas ir piemeklējušas tos, kas tur palikuši? Par to neviens skaļi nerunā. Pat oficiālās iestādes. Kaut vajadzētu. Tas palīdzētu būt gataviem līdzīgām situācijām.

Tas viss izskatās pēc tā, ka valstu vadības pašas baidās no atbildības. Tas viss izskatās pēc valstu cīņas par virskundzību pasaulē notiekošajās lietās. Vai nebūtu lietderigāk, ja visa planēta kļūtu par vienotu valsti ar vienotu pārvalses institūciju vienā konkrētā vieta? Tas atrisinātu daudzas problēmas, kā arī samazinatu pašinīcināšanaa ieroču skaitu uz planētas? Tas iznīcinātu pašradīto apokalipsi un tās sekas.

Rakstāmais uznācis

1.  Pas vīrusiem un pandēmijām. Pēdējās divas ziemas sezonas modes pīkstiens vīrusu jomā ir koronas vīruss. Cīņai ar to ir ieviesti daudzi aizsarglīdzekļi, tomēr cilvēki mirst no tā. Tomer man ir sajūta, ka nāks jauns vīruss, šis aizies otrā plānā. Tāpat ka otrā plānā ir aizgājis HIV, gripa, tuberkuloze un citas slimības, kas savā pamatbūtībā ir navi nesošas. Otrā plāna slimībām ir rastas zāles, bet ne katrā saslimšanas gadījumā tās sniedz izveseļošanos. Par spīti zālēm daudzas saslimšanas ir letālas. Pat vēzi var izārstēt, ja tas ir "noķerts" sākuma stadijā. Ja vēlak - tad tik vien kā zāles, kas atvieglo slimnieka ciešanas bez morāla atbalsta tuviniekiem, kuri cīnās un cieš kopā ar slimnieku.
2. Sociālie dienesti.  Dienesti ir radīti, lai palīdzētu cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, pieskatītu ģimenes ar bērniem, kuras ir iekļuvušas "melnajā sarakstā" negatīvā dzīvesveida dēļ - vecāku nepārtrauktās dzeršanas, kas apvienotas ar dzīvošanai nepiemērotiem apstākļiem u.tml. problāmām. Bet cik no viņiem seko tam, ka daudzstāvu māja dzīvojošs invalīds ar kustību traucējumiem tiek laukā no mājas lai savu iespēju robežās piedalītos sabiedriskajā dzīvē, rastu iespēju savu iespēju robežās strādātu? Cik no socdienesta darbiniekiem rūpējas par ģimenēm, kuras ir sociāli pozitīvas ar vienu bet - tās ir daudzbērnu ģimenes, kuras dzīvo visai saspiestos apstākļos. Atruna - sociālajām vajadzībām no valsts budžeta tiek maz līdzekļu. Bet vai tiešām šajās iestādēs strādā cilvēki iar zrmu izdomas limeni un nespēj dotos līdzekļus kaut kā sakarīgi sadalīt?
3. Bērnunami. Ir daudz un dažādi iemesli, kāpēc bērns nokļūst bērnunamos. Tos tagad neapskatiīsim. Apskatīsim to brīdi, kad šajā iestādē audzis bērns nokļūst lielajā dzīvē un par visu sadzīvi jādomā pašam. Bērni visu apgūst no jauna, viņi nav sagaravoti patstāvīgai dzīvei, jo līdz šim atguši pie visa gatava. daudzi no viņiem nezina, kā sadalīt savu budžetu, ko nozīmē ikdienas darbs mājas uzkopšanā un darbs ārpus mājas vuspār. Viņi ir kā iemesti upē un tieciet nu laukā paši. Neesmu pārliecināta, ka sociālie darbinieki viniem pirmajā laikā palīdz adaptēties dzīvē ārpus bērnunama. Ģimenē audzs berns tomēr ir pieradis, ka viņam mājās ir kādi pienakumi - rūpes par mājdzīvniekiem, savas dzīves telpas sakopšana, reizēm aiziet līdzi mammai uz veikalu majai nepieciešamo lietu nopirkšanai. Bērnunamā augušam bērnam šādu iemanu nav. Diemžēl valts rūpējas tikai par to, lai iestādes audzēknim nekā netrūktu un negatīvi bļauj par to, ka ģimenē audzis bērns jel kā piedalās ģimenes sadzīvē. Tas sociālajiem dienestiem liekas kā liels parkapums.

Viedie sapņi

Es neticu tiem ekstrasensiem, kuri piedalas TV šovā Ekstrasensu cīņas, ko rāda Krievijas televīzina, tiesa, esmu piemirsusi pa kuru kanalu. Šovs ir šovs un tajā visu notikušo nevar ņemt par pilnu. Katram šovam taču ir televīzijā noteikts scenārijs ar noteiktu iznākumu. Par to jau visiem dalībniekiem maksā naudu. Ticu tiem, kurus atzinusi pati publika bez īpašas reklāmas televīzijā. Vanga, Džūna< Zilakalna Marta kluva populāras un atzītas ar sacu darbosanos, nevis ar Televīzijas vai cutu masu mediju starpniecību.

Es ticu tiem ekstrasensiem, dziedniekiem pie kuriem tiecas cilvēki bez pamudināšanas.

Pati esmu redzējusi viedus sapņus, kas ir piepildijusies, ne gližži visos sīkumos, bet pati būtība un pamatnostatnes saglabājās. Zinu savas dzives mirkļus bez sapnošanas. Vienkārši zunu un viss. Tiesa, neesmu citiem cilvēkiem ka tikt galā ar vņa sapņiem, vai dīvainām sajūtām par nākotni. Nav pārliecības, ka spēšu palīdzēt un īpaši reklamētiea negribas.

Zinu vienīgi to, ka man ir jāsavāc zem viena jumta visa sava dzimta un tuvakie draugi. Ka to izdarīt - nrzinu. 

Es par šīm savām spējām neesmu nevienam stāāstījusi, šī ir pirmā reize, kad par to runāju.

Esmu vienīgi mēģimājusi izskaidrot savu tuvāko cilvēku murgainos sapnus un palīdžet viņiem tikt galā ar viņu bailēm no murdga. Rezyktats vienmer ir bijis nezinam man un otram cilvēkam. 

Par Otro pasaules karu domājot

 Ja notiktu brīnums un vāciešiem pie Maskavas un Staļingradas paveiktos, viņi vienalga tālāk par Urāliem netiktu. Pat ja vācu rūpniecība apjēgtos un saktu armiju PSRS teritorijā apgadāt ar šejienes klimatam atbilstošu apģērbu. Pirmkārt jau, skatoties Eirāzijas kartē, Vacija un tās pakļautās teritorijas ziņā tomēr aizņem mazāk vietas, nekā PSRS kopumā. Līdz ar to cilveku, karotājiu vecumā arī attiecigi bija mazāk. Un pie viena Vācija bija atzņemta ne tikai karadarbībā ar PSRS, bet arī ar partizānu un citu pretošanās kustību likvidāciju. Tas fakts atrāva daudzus spekus no aktīvās karadarbības. Tāpat liela daļa karaspeka bija aizņemta Ļeņingradas aplenkumā.

Ja Japāna un Ķīna apvienotu savus industriālos un cilvēciskos spēkus un iebruktu Sibīrijā, kara iznākums būtu pavsiam cits. Ņemot vērā arī to, ka Sibīrijas mazās tautas, daudz cietušas no krievu valdīšanas, ar prieku palīdzētu Japānai un Ķīnai. PSRS šo karu noteikti zaudētu un tās milzīgā teritorija tiktu sadalita starp Vāciju, Japānu un Ķīnu.

Bet Japāna tajā laikā bija aiznemta karošanā ar ASV, kas jau pašos pamatos bija apzīmēta ar Japanas sakāvi. Atkal pasaules karte un resursu neatbilstība mērķim. Muša nekad neuzveiks ziloni.

Ķinas arpolitika šajā laika periodā man diemžēl nav zināma.

Un Rommela karadarbība Āfrikā bija marazms. Vācijai taču tobrīd bija svarīgāka Eiropa un PSRS. Par Āfriku vajadzēja domāt pēc tam kad Eiropā būtu ievesta kārtībā.

Bet nu šī kara vēsture beidzās tā ka beidzās. PSRS sabruka no iekšienes 90os gados, kad no tās atdalījas daudzas pakļautās teritorijas. Bet pašreizrjās Krievijas teritorija vienalga ir pietiekami liela un resursiem bagata, lai jebkuras mazākas valsts meģinājums toiekarot beigtos ar fiasko. 

Krievijas samazināšanai, daļējiem iekarojumoem u.tml. mūsdienās ir nepieciesami citi lidzekļi un darbības.

Šorīt

 Ap pussešiem izgāju uz balkoma uzpīpēt. Tumsu kliedēja vien ielas laternas. Krita smalks sniegs. Krita klusu un vienmērīgi. Un tāds dīvains miers un klusums. nezinu kāpēc, bet tad, kad krīt sniegs, vienmēr ir mierpilns klusums.

Nezinu, kā nosaukt zemāk teikto

1.  Par spīti tam, ka gribu prom no Ludzas man šī mazpilsēta tomēr patīk. Tā nv celta līdzenā vietā, bet uz pakalniem. Patīk tas, ka reizēm nezini, kāds krāšņums parādisies aiz stūra vai nokapjot no kartējā pakalna. Un ielu dažādība, Ir taisnas ielas, kur ceļš virzās augšup lejup, un ir līkumotas ielas. Tam visam ir savs šarms. Padomjlaika četrstāvenes un piecstāvenes vai drusku mazākstavenes ir uzceltas padomjlaikā. Pēdējā padomjlaika četrstāvene ir nodota ekspluatācijā 1990.gadā vēl pirms 4.maija. Šajos laikos celto daudzstāveņu nav, toties attīstās privātais sektors, kur daudzas ēkas izskatās kā no katalogiem izkāpušas. Vēl drusku par baznīcām. Tās atrodas pilsētas vēsturiskajā centrā relatīvi netālu viena no otras. Pati bagātākā, bez šaubām, ir katoļu baznīca, kurā tiek veikts nopietns kapitālais remonts. Luterāņu draudze nav pārāk turīga. Atjaunojot ēku ir pietrūcis naudas zvanu tornim, tā nu luterāņu baznīca iztiek bez zvanu torņa. Vecākā no kulta celtnēm ir sinagoga, uz kuras atklāšanu pēc restaurācijas sabrauca daudz viesu no Rīgas. Ir divas pareizticīgo baznīcas - viena katedrales tipa, otra kapellas tipa. Ieiet kaut vienā no tām nav izdevies. pareizticigo baznīcas apmeklējumam pat tad, kad nenotiek dievkalpojums un ir vēlme nolikt svecīti kādam svetajam un klusībā pameditēt - sievietēm baznīcā ejot ir jauzvelk svārki kā obligāta prasība. Bet man ir tikai vasaras brunči un ziemu pārstaigāju garajās biksēs. Nekas, gan atradīšu izeju, jo man ir organiska nepieciešamība izrunātis ar cilvēku no malas. Modernajam psihologam naudas nepietiek, bet jebkuras reliģijas mācītājs psihologs vien ir. Vismaz tā es viņus uztveru un reliģiskajam novirzienam šajā gadījumā nav nozīmes.
2. Neesmu kādas konkrētas reliģijas piekritēja. Kristījos luterāņos jau apzinātā vecumā pēc dēla piedzimšanas. Vienkārši tika uzstādīta prasība - kristītam bērnam nevar būt nekristīti vecāki. Toreiz vēl nemācēju pateikt striktu nē un toreizējais vīrs jau bija kristīts maza bērna vecumā. Joprojām nespēju pieņemt reliģijiu, kura Baltijā ienāca ar uguni un zobenu, nevis Dieva vārdu. Un arī to, ka 4as eiropiešiem nozīmīgas reliģijas novirzieni strīdas savā starpā. Galu galā kristietība, musulmanisms, ebreju ticība savas saknes nēmušas jūdu zemē Izraēlā. Visa Bībele, apustuļu vēstījumi traktē notikumus tieši šajā reģionā, nevis kur citur. Un Kristus, pēc esošiem pagaidām neapstrīdētiem datiem, bija jūds, tātad ebrejs.
3. Es ticu augstakiem spēkiem, viediem sapņiem, neizskaidrojamiem notikumiem. Viedi sapņi pašai bijuši un pat piepildījušies ar nelielām izmaiņām laikā un telpā. Neizskaidrojami notikumi arī bijuši - atbildes uz tiem neesmu atradusi joprojām.
4. Un te man prātā nāk Pokaiņu mežs. Neesmu tur bijusi, jo nav pārliecības par meža patieso spēku un masu mediju uzpūsto spēku. Jo galu galā masu mediji bieži saņem atlīdzību par vārdu nevis realitāti. Tāds nu ir izveidojies priekšstats par viņiem. Par spīti tam, ka mana dēla tēvs nodarbojas ar žurnālistiku un raksa vietējai Ludzas avīzei. 
5. Dīvaini, bet zinu daudzas lietas savā ģimenē, kuras piepikdīsien pie konkrētiem nosacijumiem.Tik skaļi tās izteikt izvairos. neesmu pārlicināt par sekām, kuras izraisīs mani vārdi. Ja esmu par kaut ko pārliecināta, tad tik runāju. Un pie viena negribas saasināt jau ta trauslās attiecības ar radiem un tuvajiem draiguem.

Raibāk vairs nevar būt

1.  Reizēm pārskatu vecos rakstus un laboju drukas kļūdas, cik nu varu tās saskatīt. Grūti jau nākas, bet ko lai dara. Ilgus gadus esmu baidījusies pat sev atzīties, ka vajadzīgas lasāmbrilles, lai labāk redzētu, ko rakstu. Biežāk ir nācies stīvēties ar lasītājiem, ka neesmu dzērusi rakstot savas pārdomas par dažādām tēmām. Grūti savākties un aiziet pie okulista, pie viena zinot, ka vienai acij jaunībā iegūtās traumas dēļ ir jāpiedzen stikliņš un arī japierot lietot brilles, kad visu mūžu ir iztikts bez tām. Zinu ka vajag, bet bailes ko uzskākt. Dilemma.
2. Ludzā tagad atkusnis. Cik esmu dzirdējusi, atkusnis ir visā Latvijā. Ir grūti apzināties, ka šogad dabā nav pērnā  gada brīnuma - sniegpulkstenīši februāra vidū un atvērties gatavi pumpuri koku un krūmu zaros.
3. Gribas atpakaļ uz Rīgu, bet zinu, ka tad puika vairāk un biežāk pazudīd no mājām. Draugi, sievietes u.tml. Zinu jau, ka puika jau ir tajā vecumā, kad pašām varētu būt bērni un man nav jāturas pie viņa bikšu staras kā tādam bezpalīdzīgam sīcim. Viņa attiecībās ar sievietēm nejaucos, labāk pasēžu savā istabā pie televizora vai, vinu kašķu gadījumā, izskrienu no mājas kaut kvartalam apiet riņķī. Kad ir puikas sieviete mājās un viss velk uz nopietnām attiecībām, pat mājas solim bez īpaša uzaicinājuma klāt neķeros - doma tāda, ka saimniece ir jaunuve, esmu gatava piepalīdzēt, ne vairāk. Varbūt nostāja ir kļūdaina, bet tāda nu tā ir. Būšu pateicīga, ja kāds ko ieteiks savadāk, pateiks kur kļūdos.
4. Vakar skatījos ajuno Krievijas TV kanālu TV 3 internatioal. Šajā kanālā nav politikas, bet ir daudz stāstu ar mistikas piešprici, Ja atliek malā mistiu, var izlobīt daudzas praktiskas lietas. No vakr redzētā - raiījums par Bulgakova Meistars un Margarita. Grūti spriest, bet raidījuma veidtāju versija - romāns un tā autors darbā ielicis ļoti dziļu mistisku jēgu. Līdz pat šim brīdim nav īsti izskaidrots, kāpēc daudzi no filmā iesastītajiem aktieriem (ja pareizi atceros, tad 17) devušies gulet kapu kalniņā mūžā miegā ar aptuveni vienādu diagnozi? Un aktiru sastāva skatuves uzvedumos arī stipri maniās šī paša iemesla dēļ? Aktieriem, kurus uz kapu kalniņu neaizved kaulainā, dzīvē gadās ķibeles, kas agrāk na bijušas. Kā to izskaidrot - nezinu. Un arī raidījuma v.idotāju uzdod vairak jautājumu, nekā paši spēj atbildēt.

Par narkotikām runājot

Visās valstīs ir stingra kontrole narkotiku pārvadātājiem, talkā pat tiek ņemti suņi, lai šo vielu atrastu braucēju bagāžā. Ber uzķeras jau tikai sīkās mušas. Cilvēku izdomai nav robežu, tādēļ vienmēr atrodas nelegālie ceļi, kā šo "preci" ievest katrā konkrētā valstī.

Līdz ar to lielas "bonzas" paliek nesodītas, tāpat arī tie, kuriem izdodas narkotikas veiksmīgi dabīt pāri robežai.

Pagaidām cīņa pret narkotiku lietošanu ir ar mazu pašatdevi. Vai nebūtu laiks kardinālākiem mēriem pēdējo gadsimtu mēra likvidācijai?

Oficiālā statistika gan to īpaši neuzrāda, bet lasot visādas ziņas internetā, reizēm paskatoties tās TV, radies iespaids, ka no narkotiku pārdozēšanas mirst apmeram tik pat daudz cilvēku cik no pārējām kaitēm kopā ņemot. Vai nav pienācis laiks lielos narkodīlerus pasludināt par masu slepkavām un sodīt attiecīgi šim terminam? 

Gan jau ka valstīs, kurās masveidā audzē augus ar izteikti narkotiskām īpašībām, zina, kur atrodas šīs plantācijas. Attiecīgās valsts varas iestādes taču var šīs plantācijas iznīcināt piemētrojot visus sev pieejmos līdzekļus un tos, kas šīm sankcijām pretojas, sabāzt cietumos u.c.tml. vietās. 

Es uzskatu, ka narkotiku audzēšana, lietošana ir pēdējo simtgažu mēris, no kura jātiek vaļā. Narkobaroni, lielie narkodīleri apzināti ražo un izplata masu iznīcināšanas līdzekli, kurš pārsvarā skar gados jaunus cilvekus produktīvā vecumā un iznīcina tos. Tāpat tiek veicināta cita tipa noziedzība, jo narkotiskās vielas maksā noteiktu cenu un no narkotikām atkarīgais ne vienmēr var šo summu atļauties. Līdz ar to rodas dažādi kriminālpārkāpumi, lai no narkotikām atkarīgais tiktu pie līdzekliem kārtējās devas iegādei.

Mans priekšlikums būtu valsts iestādēm, pašiem narkotisko vielu ražotājiem un lielajiem vielu dīleriem atrast kādu kompromisu narkotiku izplatīšanā. Varianti var būt visādi, bet "uzsēdināt uz adatas" vai ka citadi padarīt  par narkomāniem cilvēkus rwproduktīvā vecumā ir noziegums, no kura jātiek vaļā. Un, manuprāt, tas nemaz nav tik grūti.

Runājot par......

1. Bkogeri. Ir loti daudz blogeru, kas, izvēlējušies konkrētu tēmu un raksta tikai par to. Kinoblogeri, modes blogeri - viņi raksta tikai par šīm tēmām un viņiem savā ziņā pat ir savs tusiņš - vietas un reizes, kad viņi pulcējas un apspriež savas lietas un pie viena izklaidejas. Tāpat ir arī ar citu, konkrētu tēmu blogeriem. Tāpat ir daudzi blogeri, kuri apmeklē "Zelta jaunatnes" vai "sabiedrības krējuma"  tusiņus un līdzīgi dzetenajai presei tos apraksta, Līdz ar to viņiem ir daudz sekotāju, daudzas firmas lūdz reklamēt viņu produkcijau blogos un tas notiek ne jau bezmaksas variantā. Es nezinu, cik oficiāli tas notiek un vai šie blogeri maksā nodokļus par savu darbību. Bet tas jau ir uz viņu sirdsapziņas. Zinu, ka mans blogs nav ietilpināms populāro blogu sarakstā un es ar to naudu nepelnu. Jo rakstu par pārak dažādām lietām, man ir tikai pieci sekotāji, lasītaju nedaudz vaiāak. Komentāri arī nav bieži. Bet man ar to pietiek Nesūdzos.
2. Kopš tūkstosgades sākuma neesmu bijusi uz teatri. Neskumstu par to, jo tie latviešu seriāli, kurus garāmejot redzu TV - mani neapmierina aktieru darbs, kaut zinu, ka daudzi no viņiem ir aktieri ar stāžu un profesionāļi. Izņēmums - Ugunsgrēks, kurā aktierspēle visās paaudzes bija ļoti kvalitatīva un ticama.
3. Par kino runajot - latviesu filmas ir maz kopš atdalīšanās no PSRS. Bet tas tomēr ir kvalitatīvas un vērtas, lai noskatītos. Gribētos, lai mūsu kinoindustrija biežāk uzņemtu filmas, bet viss, kā vienmer, apstājas pie naudas. Ir pārak maz sponsoru filmām un tie paši ar gariem zobiem ko piesķir filmas veidošanai.
4. Par pensijām runājot. PSRS laikos es savā vecumā jau kādus gadiņus būtu oficiālā pensijā un vīriesi virs 60 arī.. padomju gados sievietem bija iespeja jau 55 gados doties pensijā, vīriesiem - 60 gados. Un bezdarba kā tāda nebija. Katram cikvekam, neatkarīgi no izglītības līmeņa bija garantēta darba vieta. Kaats vai lielajās rūpnīcās. Tagad- irms staāšanās darbā vēlams atrast līdzeekļus sanitārarās grāmatiņas nokārtosanai Tad vēl ir cerībbas dabūt darbu kaut uz dažiem mēnešiem. Jo ne jau visas darba vietas apmaksā pirmreizējo sabitarās grāatiņas noformēšanu poliklīnikā. Un pie viena ir iestāusies dilemma - firmai ir vajadzigi speciālisti, bet pirmspensijas cilvēkus ar invaliditādi nelabprāt ņeam darbā, jaunatne pa lielo brauc uz ārzemēm mācīties un bieži tur ari paliek, jo ir atrasts darbs ar adekvātu samaksu par padarito. Par nodarbbinātību tepat, Latvijā, esmu runājusi daudz un dikti dažādos rakursos. Gribētos jao, lai varā esosie sadirdētu un rīkotos. Tik nezinu - kur un ka ko izdarīt.
5. Nedaudz par dzīvokļiem.Nav noslēpums, ka mūslaikos daudziem pieder īpašumā vairāki dzīvokļi, kurus izīrē par cenu, kuru ne visi spej paviklt. Īpaši tas jūtams Rigā un pierigā. Jo tālāk no lielpilsetas, jo lētāki ires dzīvokļi un komunālie maksājumi. Tas - par mazpilsētam runajot, kuras atrodas patālāk no Rigas. Bet te atkal uzpeld darba jautajums, par kuru ir rināts daudz un dikti.
6. Par nožēlu valsts politika pagaidām virzīta uz to, lai darbspejigā vecuna cikveki brauktu uz Eiropu naudu pelnīt. Bēdīgs fakts.

Neliela atkārtošanās ar papildinājumiem

1.  Kā jau rakstīju iepriekšējā tekstā, Ludzas ielas un braucamā daļa ir no sniega daudz tīrākas nekā Rīgā. Kaut arī sētnieki te ir mazskaitlīgā daudzumā un viņu apkopjamās teritorijas ir krietni lielakas nekā Rīgā. Arī greideri un cita smagā ielu kopšanas tehnika ir mazskaitlīga. Pat vietējie privātmāju īpašnieki cenšas savu ielas gabalu satīrīt. Neatkarīgi no pasē ierakstītās tautības. Šeit visi sevi uztver ka latgaļus un tas reģionam daudz ko nozīmē. Man Rīgā paziņa, kurš pat šajā gadalaikā dodas uz darbu Ķengaragā no Purvciema, saka, ka braucot var droši pateikt kurā privātmājā dzīvo latviski runājošie un kurā - krieviski runājošie. Latviski runājošie savus ielas gabalus notīra, krieviski runājošie īpaši necenšas.
2. Vispār, ka jau reiz teicu, Latvijā būtu japiedomā pie tā, ka Latvijā jāatjauno gaitnieku slānis. Tas stipri atvieglotu pašmāju lauksaimniecību un dotu iespēju mazpilsētu iedzīvotājiem kaut sezonas laikā ko nopelnit. Tikai tas būtu jādara oficiāli noformējot līgumus un maksājot nodokļus likumā noteiktā kārtībā. Izdevīgums būtu visiem.
3. Pēc koronas vīrusa cilvēkus aizsargājošo pasākumu atcelšanas būtu krietni vien japiedomā pie sabiedriskā transporta sakārtošanas. Patlaban daudzi laucinieki ir spiesti sēdēt mājās un nekārtot izteikti nepieciešamās procedūras valsts instancēs ne jau tāpēc, ka negribētu, bet gan tāpēc, ka sabiedriskais transports nekursē, kā arī valsts iestādes karaintīnas laikā strāda pēc kaut kāda ne visai saprotama grafika. Pat iestāžu tuvumā dzīvojošie ne vienmēr izprot šos darba grafikus.
4. Runājot par veselības aprūpi būtu jāpiedomā pie tā, ka daudzas procedūras, vizītes pie ģimenes ārsta būtu besmaksas pakalpojums. Tikai īpašas proceduras būtu par maksu. Lai cilvēki apmeklētu ārstniecības iestādes un vairāk rūpētos par savu veselību un spēju atrast sev ko piemērotu darba tirgū. Pagaidām daudzi nedodas pie ārsta nepieciešamības gadījumā un cer kaiti pārslimot tapat, jo ir jaāmaksā par visīti pie ārsta, par nepieciešamajām procedūrām. Un daudziem priekš tā vienkārši nepietiek līdzekļu. Protams, VID pēc deklarācijas iesniegšanas atgriež zinamu daļu ārstniecibai iztērēto līdzekļu, bet tie vienalga ir mazāki par reāli esošajiem ārstniecības izdevumiem.

Kārtējo reizi biju Rīgā, mazliet salīdzinajuma ar Ludzu

Piektdienas vakarā aizbraucu uz Rīgu, jo sestdienas rītā bija ieplānota vizīte pie ārsta. Pec tam, līdz bija jādodas uz vakara vilcienu uz Ludzu, pasēdēju pie paziņām. Salīdzinoši pārsteidza ne pārāk labā nozīmē dažas lietas.

1. Ludzā sniegs gurkst zem kājām ne uz ietves vai braucamās daļas. Tad gurkst zem kājām tajās vietās, kur cilvēki, lai saīsinātu ceļi ir iestaigājuši ShotCat'us vietās, kur sētnieki netīra sniegu - bērnu rotaļu laukumi u.c tamlīdzīgas vietas. Ir ļoti maz ielu, kur sētnieki un privātmāju iedzīvotāji nav pacentušies aizvākt sniegu no ietvēm. Rīgā ir pavisam otrādi - no sniega bīvas ietves ir retums, par galvenie pilsētas ceļi nav tā isti izgreiderēti braucēju drošībai un ērtībai.
2. Tas, ka karantīnas laikā ir samazinati, pat atcelti daudzi transporta maršruti, neparsteidz, braucēju ir pamaz. Tomēr vakar šajā sakarībā biju nedaudz pikta. Nepietiek, ka ikdienā ir samazināts reisu skaits 11jam un 13jam trolejbusiem, kuru galapunkts atrodas vienā vietā Purvciemā, brīvdienās tie nekursē vispār. No tā stūra uz centru var tikt tikai ar 18to trolejbusu, kurš sākumu ņem Mežciemā un kursē apmēram divas reizes stundā brīvdienās. Tas traucē laicīgai nokļūšanai noteiktā vietā centrā.
3. Pie tiem paziņām, pie kuriem mēs ar dēlu parasti naksnojam, kad jābūt Rīgā (un tās ir divas dažādas adreses). Dzīvokļos ir krietni vēsi. Kaur gan radiatori uzkarsuši un apkure strādā ar pilnu jaudu. Nācās gulēt zem vairākām segām un ar visām drēbēm, lai naktī nenosaltu galīgi. Tobrīd ļoti ilgojos pēc Ludzas, kur mājās ir silti.

Pārmaiņas gaidot visādos jautājumos

1.  Gribas ātrāk pārvakties uz Pierīgu. Tas ceļa gabals no Ludzas līdz Rīgai ir pasācis apgrūtināt. Līgums te arī uz beigām iet. meklēju dzīvokļus Ogrē, Salaspilī, visār pierīgā. Puika pagaidam ir pret meklēšanos, jo klimats aiz loga tiešām ziemīgs un minusīgs. Negribot draugus un paziņas, kas atbrauktu palīgā pie kraavāšanās, nosaldēt un tad vēl atbildēt par saaukstšanos. Mani draugi ir izturīgāki, bet to jau pagaidām neņem vērā.
2. Kaitina tas, ka koronas vīrusa dēļ un tā raditas karantīnas sakarībā aizbraucot uz Rīgu ko kārtot  brīvajā laikā, transportu gaidot, nevar ne uz muzeju aiziet, ne kafejnīcā pasēdēt. kaut kāda variācija par komandantstundu uz visu diennakti. Vai tiešām nv skaidrs, ka izdzīvos par spīti visām vakcīnām tie, kam stipra un stabila imūnsistēma? kam vajadzīga sī karantīna, kura aptur visus sadzīves un ekonomikas procesus? Tā velkas jau otro sezonu un jūtamu uzlabojumu nav. vai ir vērts? Šobrīd, manuprāt, ir dausz svarigāk sabalansēt cilveku apdzīvotās teritorijas un dzīvnieku apdzīvotās teritorijas tā, lai abas diasporas viena otrai netraucetu.
3. Es ceru, ka marta vidū karantīnas lielums jau būs noņemts, varēs kur pilsētā pasēdēt ar draugiem no biedrības un izrunāt aktuālās problēmas. Tās tiešām ir sakrājušās daudz un no tām ir atkarīga biedrības turpmākā darbošanās, pastāvēšana vispār.

Iekļaušanās apkārtējā vidē, sabiedribā

 Ir trīs tipa zināmā mērā slēgta tipa iestādes, kurās cilvēki atrodas ilgstošu vai ne pārāk ilgstošu laiku. Tās ir cietums, bērnu nams un pansionāts. Katrā no šīm iestādēm cilvēki noklūst dažādu iemeslu dēļ, bet vienojošais faktors ir tas, ka šo iestāžu iemītnieki ir pilnā valsts apgādībā, viņiem tiek nodrošināta dzīvošana, ēdināšana, veselības aprūpe un citas lietas, par kurām apkartējā vidē ir jamaksā pasiem u.tml.

Kas pēc noteikta laika cilvēki no šīm iestādēm nokļūst "lielajā pasaulē', viņi jūtas apjukuši. Jo, pieraduši pie visa gatava, tagad spiesti mācīties pat elementāras lietas - pašaprūpi mājas apstākļos, finansiālu tēriņu aprēķināšanu u.tml. Jo līdz šim pieraduši pie visa gatava. Arī darba meklejumi rada problēmas, jo nav īstas skaidrības par darba specifiku u.tml.

Protams, ir sociālie dienesti, kuri var šādam cilvēkam palīdzēt kaut ar padomu. Bet ne jau vienmēr cilvēks zina, kur atrodas tuvākais sociālais dienests un ne jau vienmēr sociālie darbinieki uzmeklē šos cilvēkus, lai reāli palīdzētu viņam iekļauties apkārtējā vidē, sabiedrībā.

Labi, ja šādam cilvēkam atrodas radi, draugi, pat paziņas, kuri palīdz cik nu var. Pašiem taču arī pietiek risināmu problēmu. Bet ko darīt tiem, kas pasaulē ir vieni paši?

Līdz ar to nav brīnums, ka  šie cilvēki pamazām nokļūst noziedzīgā vidē, kur ceļa gals ir cietums vai pāragra nāve.

Risinātājs (Rešala)

 Jau mūslaiku Krievijas TV raidījums. Parasti skatāms kanālā Pipars (Perec). Reizēm parādās arī citos Krievijas TV kanālos. Raidījums ir par to, kā viens cilvēks kopā ar savu komandu palīdz cilvēkiem atrisināt dažādas problēmas bez policijas iejaukšanās.

Raidījums ir interesants ar to, ka katrs sizets, notikums ir pamācība cilvēkiem kā rīkoties un ko darit, lai neiekļūtu negodīgu mahinatoru tīklos. 

Tik tālu par notikumiem raidījumā.

Tomēr daudz kas liek domāt par to, ka šis raidījunms ir ir pasūtījuma raidījums un daļa notikumu ir sacerēti. pamēgināšu uzskaitīt.

1. Galvenais varonis nestrādā viens, viņam ir vesela komanda palīgu.
2. Komandas rīcībā ir daudz TV un video tehnikas, kuru vidusmēra cilvēks krātu gadiem, jo katrai lietai ir sava cena.
3. Kas apmaksā raidījuma darboņus un ir sagādājis viņiem darbam vajadzigo tehniku? Noteikti ne jau krāpnieku rokās nokļuvušie cilvēki. parasti tie jau nav miljonāri un katra naudas vienība tiek rūpīgi izvērtēta pirms tērēšanas.

Ticu tam, ka raidījums ir sadarbība starp TV un policiju. Ticu, ka daudzi raidījuma sižeti nonāk policijas rokās ka pierādijums un policija izvērtē, ko ar to darīt. Ticu, ka sižetos noķertie mahinatori pēc tiek novēroti ar policijas lupu un recidīva gadijumā policisti vainīgajam nu jau ar likuma spēku ieskadro to, ko nespēja TV raidījums.

Tomēr iesaku raidījumu skatīties. Var daudz ko pamācīties. Likumi dažādās valstīs ir dažādi, bet katrā valstī atradīsies mahinatori, kas centīsies iegūt kādu labumu uz lētticigu pilsoņu rēķina. Raidījums liek aizdomāties tieši par to. Nebūsim lētticīgi un taupīsim savus nervus un visu pārējo. 

Vēl daži novērojumi

1.  Par ēdināšasnu skolās. Tur kaut kas jāmaina pašā sistēmā. Parasti virtuves darbinieces ēšanas starpbrīdim tuvojoties saklāj katrai klasei galdus tā, ka skolēns atnākot uz ēdamzali var piesēsties pie galda un ēst. Tomēr - tiem, kas uz ēdnīcu atnāk pirmie, ēdiens vēl ir silts. No ēdnīcai tālakām skolas klasēm nākošajiem jāsamierinās ar jau padzisušu ēdienu. Un padzisis ir padzisis. Ne pārāk garšigs. Tā zināmā mērā ur padomjlaika atlieka. Mēs visi tam esam gājuši cauri. Es vidusskolas klasēs mācoties vispār skolā nepusdienoju, zināju, ka mājās būs kas uzēdams. Pie viena glāba tas, ka dzīvoju netālu no skolas un pēc stundām ātri tiku pie normāli siltas maltītes.
2. Šogad ziema ir ziemīga visā Latvijas teritorijā, cik nu izdevies uzzināt no dažādos Latvijas reģionos dzīvojošiem paziņām. Ilgus gadus ziema bija puslīdz ziemīga republikas ziemeļu rajonos kur klimats kontinentālāks. Latvijas īpatnība. Un, varbūt mani kāds apstrīdēs, ASV ar savu milzīgo teritoriju arī pārdzivo visas klimata īpatnības. Ja ziemeļu štatos ziemas laikā parādās sniegs un ziema pilda savu sniega plānu, tad Meksikas līcim tuvajos štatos, piemēram Floridā, sniegs ir eksotika kas var uzrasties reiz tūkstoš gados un arī tad uz īsu brīdi. Kā mans dēls vakar izteicās, Kalifornijas laukos, ārpilsētas īpašumos vecāki no siena ķīpām ar mākslīgā sniega palīdzību veido slidkalniņus saviem bērniem, lai tie štata siltajā  klimatā gūtu iespaidu par ziemu un ziemas priekiem.
3. Savā ziņā koronas vīrusa dēļ radītie ierobežojumi preču iegādē ir kaitinoši traucejoši. Lielveikalos var iegādāties pirmās nepieciešamības pārtiku un dažas higiēns preces. Bet intīmo velu, ziemas apavus u.tml. ne. Ieskaitot sezomas virsdrēbes. Mums, Ludzā, ir aizvērušies divi apģērbu un apavus tirgojoši sīkveikali. Ej nu tagad skraidi pa visu pilsētu un meklē vietu, kur var nopirkt apakšveļu un kādu pāri zābaku, kas ir sezonas prece. man paveicās, ka viena paziņa revidēja savas lietuas un es tiku pie diviem apavu pāriem. Un tomēr mani kaitina tas, ka veikalos ir iespējams iegādāties zeķes dažādām sezonām, bet intīno apakšveļu ne. It kā tā nenovalkātos. Un pirkt šos priekšmetus humpalās ir visai riskanti un ne pārāk patīkami. Man, piemēram, ne pārāk patīk pirkt kaut par zenu cenu, veļu, ko pirms manis valkājis kāda cits. Tāpat ar apaviem. Ej nu zini, kadas slimības bijusas cilvēkam, kas pardod šīs lietas.

Dažas lietas

1.  LFFB lapa ir mainījusi savu dizainu un vispār daudz ko. Līdz ar to daudzas lietas ir gājušas zudībā. Piemēram, mani tulkojumi un intervijas ar LFFB biedriem un draugiem. Ilmāra Bites zūdībā aizgājušos rakstus vēl var atjaunot, ko es pamazām daru, - Ilmārs uz daudziem diskiem ir saglabājis visu, kas reiz tapa rakstīts. Man ar kompju maiņu objektivu iemeslu dēļ un vienu pazaudētu flešku ir gājis zūdībā viss paveiktais. Pat no tagad esošās fleškas daudz kas ir zudis gļuka dēļ.
2. Beidzot pa ilgiem gadiem ziema ir ziemīga. Kā ap Ziemassvētkiem uzsniga, ta turas visu laiku. Tiesa, bija viens kušanas brīdis, bet nenokusa līdz galam tik piesniga klāt. Ir ziemas sajūta, bet man ziema sāk parasti kaitināt jau ap janvāra vidu. Gaidu pavasari un vasaru.
3. Mes ar dēlu meklējam jaunu dzīvokli. Tā parasti notiek, kad dzīvoklis tiek īrēts. Šajā mēs noturējāmies nedaudz vairāk par gadu. Mums vajag divistabu. Gribētos jau Rīgā, bet Rīgas dzīvokļu cenas pagaidām ir nepavelkamas. Atkiek vienīgi Ludza vai Rēzekne. Un Rēzeknē labāka satiksme ar Rīgu - trīs vilcieni un daudz autobusu. Un Ludza ir pusstundas brauciena attalumā, Vilcienu sarakstu zinu, tik vēl jāapgūst autobusu saraksts turp un atpakaļ virzienā uz Rīgu.
4. Ir maz cilveku, kurus negribu satikt vairs nekad. Nevis tāpēc, ka būtu kāds ienaids, vienmkārši viņu laiks manā dzīvē ir beidzies un nav ko kustināt bijušo. Atmiņas par kopā pavadīto laiku ir jaukākas.

Rīts ar kafiju

1.  Ziemīgums sāk kaitināt. Iepriekšējās dienas stipri kusa, tagad drusku piesalis un pat sīks sniedziņš pa nakti uzsnidzis. Visriebīgakais laiks, kad nosēsties uz pakaļas var bez problēmām pat uz līdzenas ietves. Man šis risks ir dubultā, jo kreisās kājas sēžas nervs ir iekaisis, pat kapsikams nepalīdz tam nervam pārtraukt savu īdēšanu, līdz ar to visa parvietošanās atgādina pingvīna čāpošanu. Un kāpiens pa trepēm no/uz ceturto stāvu vispār ir katastrofa.
2. Pa aizmuguri lapai skatoties redzu, ka tiek lasīti pat vecaki teksti. Tas priecē. Tik žēl, ka komentāri ir minimāli.
3. Ar LFFB papīriem, kas iesniedzami Uzņēmumu reģistrā, datoeizētā līmenī viss ir kārtībā, tik jaizdomā viņu izprintēšanas jautājums karantīnas kontekstā un Rīgā jānoķer cilvēki, kas visu parakstītu. Tad vēl pasts, valsts nodeva un nosūtīšana uz reģistru. Viens no karantīnas labumiem - kopsapulce var notikt onlainā visiem izdevīgā laikā un nav jāmeklē telpas, kurās uz pāris stundām savākt cilvēkus kopā. Un īsti pat neesmu parliecināta, vai maz drīkst šajā laikā pulcēties pat tik mazskaitlīgā daudzumā.
4. Kaut tas kroņa vīruss ātrāk beigtos. Tas aptur visu sabiedrisko un ekonomisko dzīvi. Pasākumus neviens nerīko karantīnas dēļ - lai cilvēkus kaut nedaudz pasargātu no iespējas saslimt. Daudzi uzņēmumi vai to filiāles klapējas ciet, jo vai nu slimības dēļ nav, kas strādā, vai arī pašas karantīnas dēļ produkcijai nav vēlamā noieta un uzņēmums strādā ar mīnusu.
5. Man patika un joprojām patīk aprakstīt visādus pasākumus, kuros piedalos, citas vietas, kurās notiek kaut kas vērā ņemams. Tagad atliek rakstīt tik pardomas par lasīto vai redzeto televizorā. It kā jau tēmas pietiek, bet.... Par grāmatām rakstīt švaki sanāk, jo gadiem ejot ir pasliktinājusies redze un jāiet pie okulista pēc brillēm. Ļoti gribas ko izlasīt, jau sakrājusies kaudzīte lasīšanai, bet acis sak sapēt jau pec pirmās atkapes, jo acis jasasprindzina, lai burtus saskatītu. 

Atkal biju Rīgā

 No 11.janvāra vakara līdz 12. janvāra vakaram biju Rīgā. Nakšņoju pie paziņām. Zinu, ka pašlaik ir karantīna, uzpurņu un 2vu metru laiks kā arī ieteikums neviesoties. Tomēr bija jābrauc parādsaistību sakarībā un arī satikt dažus cilvēkus dažu darījumu izrunāšanai. Kovida karantīnas dēļ savā braucienā ievēroju iespēju robežās visas karantīnas noteiktās prasības. Ceru, ka ir izdevies izvairīties no vīrusa, vismaz nejūtos pēc puspiebeigtas mušas. Ja neskaita kreiso kaju, kurai apsaldējies sēžas nervs un bieži jāņem talkā ziede Kapsikam, kas iziesta kājā ļoti palīdz sāpju noņemšanai un nomierina sadumpojušos nervu. Īsti nezinu, vai šī ziede ir pasūtāma caur ārstu vai vienkārši nopērkama. Reiz Rīgā pirku bez iepriekšēja ārsta apmeklējuma, Ludzā ārstei par šo ziei nebija informācijas, nācās paskaidrot, jo ziedi zinu - nav pirmais sēžas nerva apsaldējums, kur glābiņš ir šī ziede, un ārstei nācās sazināties ar aptieku, lai šīs zāles pasūtītu no Rīgas. 

Tomēr pamattēma ir Rīga divās dienās, tāpēc rakstīšu par to.

Ir patīkami, ka pamazām pilsētas centrālās ielas sakārtojas normālai satiksmei. Tiesa, ir nelieli ieildumi par veloceliņiem. 

Ne visas pilsētas ielas ir vienvirziena ielas. Daudzas ir abvirzienu ielas. Un uz ielas vietas pietiek lai divas pretībraucošas automašīnas samainītos. Kāda rūķa pēc te vēl iebāzta vieta veloceliņam? Tikai lieka autosastrēguma vieta, lai visi varētu samainīties. Veloceliņi rullē tālāk no centra, kur ielas plašākas un satiksmes ziņā nav problēmu.

Skumdina, ka koronas vīrusa karantīna ir par iemeslu daudzu sīkuzņēmumu bankrotam. Kafejnīcas un citas ēstuves kaut kā vēl lāpās ar ēdienu un dzērienu gatavošanu līdzņemšanai. Bet - ja līdzņemšana nav domāta un paredzēta lietot mājas? Ja nav iespēju šo pārtiku apēst mājās, kuras ir citā Latvijas nostūrī? Atliek vie šajā klimatā meklēt parkā puslīdz neaizsnigušu soliņu un steidzīgi norīt pirkumu. Normālā tempā ēdot var izsalt līdz kauliem un vēl tālāk. Ēst transportā uz mājām? Sanāk līdzbraucēju kacināšana, jo ne visi var atļauties nopirkt ko ieēdamu pa ceļam. It sevišķi tajos gadījumos, kad mājas ir patālu no Rīgas (4 - 5 stundas brauciena sabiedriskajā transportā) un transporta biļete grozās ap 10 eiro.

Tomēr šīs dienas bija prieks par pilsētu. Tā mainās un attīstās. Kā Rainis teica "Mainīgā, mainies uz augšu". Tiesa, teiciens ir no lugas, kurai ar Rīgu maz sakara, tomēr tas netīšām kļuvis universāls.

Tikšanās ar draugiem atcēlās. Atcēlu to pati. Jo kāja joprojām prasa soliņu un nepārtruktu iesmērēšanu ar Kapsikam un vienam no draugiem ir ikgadējais ziemas bronhīts, kas šajā klimatā mūs abus apgrūtina no pastaigas pa pilsētu. Ja vēl kafejnīcas strādātu normāli, nevis līdzņemšanai, tad pie tējas tases un bulciņas varētu pasēdēt un papļāpāt. Ceru, ka pēc 25,janvāra, kad tiks atcelti vēl daži ierobežojoši faktori, izdosies ar draugiem kur pasēdēt iekštelpās un papļāpāt par būtiskām lietām.

Varbūt tāpēc nedaudz priecājos par Ludzu, kurā maz saslimušo ar kovidu (neesam jau Rēzekne bai Daugavpils, kurās saslimšana ir daudz lielāka un smagaka). Un vispār, vadoties no vispārējās statistikas, Latgalē ir maz kovida perēkļu, tā prakstiski ie brīva vi šī vīrusa.

Rīgā mani vēl iepriecināja tas fakts, ka tur lielākais vairums cilvēku staigāja ar "uzpurņiem" ievērojot pretkovida prasības. Tas, laikam jau kādā no iepriekšējiem rakstiem minēju, pasargā ne tikai no kovida, bet arī no citām saslimšanām, kuras var viens otram uzšķaudīt negribot. Vairāki zaķi vienlaicīgi.

Ziemīgas noskaņas

 Šogad Ludzā kā sniegs uzkrita pirms Ziemassvētkiem, tā turas vēl tagad. Sen tā nav bijis, ka abas ziemas svētku dienas ir baltas. Ziņās un no radiem, draugiem esmu dzirdējusi, ka Latvijas ziemeļu daļā balta ziema ir parasta parādība. Tagad par to pārliecinos pati.

Pērn te sniegs parādījās tik uz piecām dienām starp Ziemassvētkiem un Jaunu gadu, kuri abi bija melni. Togad draugs ar rīta vilcienu brauca ciemos no Rīgas un pa logu skaidri saskatīja to robežu, kurā sākās baltā Latvija. Bija pārsteigts.

Pedējos gadus Rīgā un Pierīgā sniegs vispār ir reta parādība. Vairāk un biežāk tas ir Latgalē un Vidzemes ziemeļu daļā. Laikam tādēļ, ka kontinentālāks klimats. Piejūras reģionos jau ar to sniegu ir kā ir. Kaut gan klīst runas, ka vikingu laikos Baltijas jūra aizsala tā, ka mūsu pašu kurši uz Skandināviju sirot kamanās brauca.

Pati bērnību un jaunību atceroties prātā nāk pastaigas jūrmalā, kad jūra bija aizsalusi krietni tālu no krasta zonas un pa ledu gājām apskatīt neaizsalušo jūras daļu.

Vispār mana paaudze var novērot un sajust klimata izmaiņas uz silto pusi. Sniegs un sals ar katru gadu vairāk atkāpjas uz Latvijas ziemeļu reģioniem, kuros ir vairāk kontinentālā klimata. Man liekas, ka vēl savas dzīves laikā piedzīvošu to, ka Latvijas ziemās sniega nebūs nemaz un nekur. 

Interesanti, kā sniegu slēpotgribētājiem nodrošina Žagarkalnā. Tur uzkrīt sniegs vai arī visa trase tiek nopūsta ar mākslīgo sniegu? Mūsdienās jau daudzi slēpotgribētaji dodas uz Alpiem un citiem Latvijai tuvajiem aizrobežu kalniem. Ja līdzekļi atļauj.

Skolas gados man ziema patika tikai līdz Jaunam gadam, tad sāka apnikt tas baltums uz ielām. Gribējās vairāk saules un siltuma. Tagad ilgojos pēc sniega.

Pārdomas krimiķusus skatoties

Skatoties krimiķus pirmajā plānā vienmer ir labie, kruri ķer un apcietina sliktos. Otrajā plānā parasti paliek abu pušu ģimenes, tuvinieki. Tie šajos seriālos tiek pieminēti garāmejot, izmeklēšanas gaitai nepieciešamajā intervālā.

Tomēr, ja tā padomā, abam pusēm ir ģimenes, bērni. Kas notiek ar viņiem izanalizējamā gad,ijuma rezultātā? Kā apkārtejā vidē dzīvot un sadzīvot tiem, kuru ģimenes loceklis izrādījies sliktais un nokļuvis ieslodzījuma vietā?

Pati reiz saskāros ar šādu situciju, kad strādāju skolā Vecmīlgrāvī. Skolas tehniskās darbinieces dēls bija līdzdalībnieks smagā kriminālā noziegumā, kuru prese izpūta pa visu Latviju. Puika izcieta sodu apcietinajuma vietā, māte turpināja strādāt skolā. Mums bija grūti komunicēt ar šo sievieti zinot viņas dēla nodarīto. Vairak par pieklājibas frāzēm un tiesajiem darba jautājumiem nesanāca. Pat kopīgajos darbabiedru pasākumos bija grūti viņu aicināt, uzaicināt. Tāda nu bija sabiedrības attieksme - ar ļoti lielu neziņu un neērtības sajūt. Tā arī neuzināju, kā jūtas viņa. Bija kaut kādas bailes pajautāt un vispār aizskart šo tēmu.

Vadoties no šīs pieredzes, manī joprojām ir neziņa par to, kā rīkoties līdzīgās situācijās. Arī tajos gadījumos, kad bojā aizgājis kāds no tā saukto labo puses.

Abos gadījumos ģimenei ir jāatrod spēki dzīvot tālāk sākot dzīvi praktiski no nulles.

Es neaizstāvu noziedzniekus, bet manī ir līdzjūtība pret viņu ģimenēm un citiem tuviniekiem. Ne tā audzināts un ne tā gribets.

Drusku ar novēlošanos, bet otrs bilžu komplekts Ludza Ziemassvētku laikā