svētdiena, 2020. gada 20. decembris

Vēl drusku par izglītības sistēmu

 Par izglītības sistēmu agrākos rakstos esmu izplūdusi daudz un dikti. Tomēr šis tas ir palicis nepateikts. Mēģināšu to, kā parasti, sagrupēt pa punktiem.

  1. Ir ļoti pozitīvi, ka bērniem valsts dotētā izglītība un medicīna ir par brīvu praktiski visu obligāto mācību laiku. Bagātā Rīga vēl var atļauties savus skolas bērnus sabiedriskajā transportā vizināt par brīvu. Daudzās mazpilsētās, kā piemēram Ludzā, pašvaldība nodrošina skolas autobusu, kas no dažādiem pilsētas nostūriem aizvizina bērnus uz skolu.
  2. Pērngad dzirdēju runas, ka visas skolas pāries uz latviešu valodu kā vienīgo oficiālo valsts valodu, kā tas ir paredzēts Satversmē. Esmu nedaudz, maigi sakot, atpalikusi no dzīves, un man nav skaidrības, vai tas ir noticis.
  3. Pie iepriekšējā punkta gribētu piemetināt - Latvija vēsturiski ir izveidojusies par multikulturālu vidi ar daudzvalodību ikdienā. Būtu jauki, ja Izglītības ministrija šīs mazākumtautību valodas kā vēl vienu obligātu valodu ieviestu skolās, to skaitu skolās sadalītu apmēram pa reģioniem, kur tās visvairāk izplatītas. Rīgas skolās Latvijas valodas sadalītu proporcionāli visās skolās. Savādāk reizēm sanāk nepatīkamas situācijas. Kā piemēru varu minēt sevi un dēlu, jo mēs no Rīgas pārbēgam uz dziļiem laukiem, pierobežas pilsētu Ludzu. Lai saprastos ar cilvēkiem, bieži jāpāriet uz krievu valodu un pastiprināti jāapgūst latgaļu valoda, jo savādāk mūs nesapratīs par spīti obligātajai latviešu valodai skolā.
  4. Un vēl, manuprāt, obligāti jāslēdz līgumi ar tiem studentiem, kuru spējas ir mācīties budžeta grupās. Līgumi, kuros būtu norādītas valsts, pašvaldību iestādes vai citi uzņēmumi, kuros jāatstrādā studijās pavadītais laiks. Tā daudzās iestādēs būtu garantēts darbaspēks, nodokļu veidā atgrieztos studenta apmācībai iztērētie līdzekļi. u.tml.
  5. Par svešvalodām runājot. Tās gan varētu skolās atstāt fakultatīvu līmenī un piedāvāt audzēkņiem lielāku izvēles iespēju, ne tikai ierastās angļu, vācu, franču. Augstskolās, ja vien tā nav svešvalodu fakultāte, kurā students mācās, arī būtu jāpiedāvā plašāks svešvalodu loks. Tā mums veidotos pilsoņu loks ar plašākām zināšanām, nekā līdz šim ierasts.
  6. Par obligātajiem mācību priekšmetiem runājot. Augstskolas tos izvēlas pašas atkarībā no fakultātēm, kas šajā augstskolā ietilpst. Vispārizglītojošām skolām tos nosaka Izglītības ministrija. Vai šajā iestādē nebūtu jāpārvērtē obligātuma skaits pārējos atstājot kā fakultatīvus un izvēles priekšmetus? Lai labāk sagatavotu audzēkņus turpmākai dzīvei. Man šķiet, ka vidusskolas klasēs būtu jāpievērš lielāka uzmanība tiem mācību priekšmetiem, kuri audzēkņiem vairāk noderētu nākotnes studijām vai darbam uzreiz pēc vidusskolas pabeigšanas.

trešdiena, 2020. gada 16. decembris

Ir atkal agrs rīts un man uznākusi rakstīšanas kāre

  1.  Žēl, ka Baltais runcis vairs neraksta blogāres apskatus. Pēdējais bija 2019.gadā. Bija interesanti palasīt tos blogus, kurus viņš tika izcēlis. Bija ko pamācīties no citiem rakstītājiem. Ceru, ka viņš tomēr atsāks blogāres apskatus.
  2. Joprojām par kovidu ecējoties. Saslimšanu pacēluši gandrīz vai dieva līmenī un pasaules ekonomika tiek, maigi sakot, grauta katastrofāli. Ar citām pēdējo divu gadsimtu slimībām tik trakoti nav gājis. Daudz neizplūdīšu par šo tēmu, jo esmu jau iepriekš daudz plūdusi ar savu viedokli. Tik neesmu lasījusi iebildumus vai ko citu konstruktīvu šajā sakarībā, jo lasa tomēr mani padaudz cilvēku.
  3. Ludza ir neliela pilsētiņa, kurā var atrast neapbūvētas zaļās zonas. Tik jāprot meklēt. Tās neuzrādās pilsētas kartē. Bet, klaiņojot starp kvartāliem, tādas var atrast. It kā skvēri, it kā meža zona. Privātēku puduri ap tiem noslēpj neizmantoto teritoriju. Jaunas dzīvojamās ēkas vairs netiek celtas. Pēdējo jauno dzīvojamo ēku nodeva ekspluatācijā 1990. gadā vēl pirms 4.maija. Vairāk daudzdzīvokļu ēkas netiek celtas. Iedzīvotāju nav tik daudz un ar rūpniecības uzņēmumiem ir kā ir. Vairāk jau privātais sektors, daudzi vasarās brauc pie apkaimes zemniekiem piestrādāt kaut bez līguma. Ka tik naudiņa makā iebirtu.
  4. Vēl drusku par kovidu, ko nepateicu iepriekš. Pašizolācija strādā, ja cilvēks dzīvo viens un izmanto daudzu veikalu piedāvājumu - produktu piegādi mājās. Vai arī ir kāds draugs, kas pasūtītos produktus atnes līdz namdurvīm. Norēķināšanās mūsdienīga - internetbanka. Bet kā ir ar pašizolāciju dzīvoklī, kurā dzīvo paliela ģimene, bet saslimis ir tikai viens. Mājās jau maskas nenēsājam, tās tiek pieprasītas sabiedriskās vietās. Un man ļoti interesē, kas notika ar nelaiķa Tjarves ģimeni. Viņš taču saslima, bet nedzīvoja meža būdiņā tālu no cilvēkiem. Viņam taču palika ģimene, kurai nu jāmācās dzīvot bez viņa. Saslima, nesaslima, pārslimoja vieglā formā? Par to kaut kāds klusums. Un vēl - par nedrūzmēšanos veikalos. Labi, pie ieejas un kasēm to vēl kaut kā var panākt. Bet. Daudzos veikalos atstatums starp preču plauktiem ir tik šaurs, ka diviem cilvēkiem samainīties vietām pat bez visa kovida ir problemātiski. Un ja vairāki cilvēki vēlas izraudzīties preci no viena un tā paša plaukta? Kas tam visam izsekos?

otrdiena, 2020. gada 15. decembris

Jau trešais raksts šodien

  1. Jau trīs opcijās ieklibo fiziskā veselība pēdējas nedēļās. Līdz Jaungadam diezin vai ko spēšu mainīt esošajā situācijā. Finanses + gada nogales svētki. Janvāris laikam būs loti aizņemts ar gājieniem pie ārsta. Tā laikam būs saprātīgāk.
  2. Savā ziņā pat priecājos par aizliegumu brīvdienās un svētku dienās tirgot alkoholu. Tabakas, cigarešu un daudzu saimniecības preču tirdzniecības aizliegums gan rada neizpratni. Ja alkohols tālejošā procesā samazina tautas nodzeršanos ievērojot kaut šīs divas dienas. Tad kāpēc aizliegt tirgot daudzas saimniecības preces, tai skaitā saimnieciskā inventāra tīrīšanas lidzekļus? It kā būtu aizmirsts fakts, ka daudziem strādājošiem ir pagrūti nokļūt veikalā tā darba laikā vai arī noņemties ar mājas tīrīšanu citās nedēļas dienās.
  3. Kovida trakuma rezultātā ar šo pandēmiju mirušo skaitam daudzviet pieskaita arī tos, kuri miruši no citām slimībām vai vecuma kā tāda. Statistika tiek sakropļota par labu tiem, kam tas ir izdevīgi.
  4. Ne pirmo reizi rakstu tekstus, kas varētu būt strīdīgi un plaši komentēti. Tik ar tiek komentāriem ir kā ir. Jāpriecājas, ka kaut viens parādās. Par spīti tam, ka lapa tiek skatīta siezgan aktīvi. Skumji, ka rakstu, bet aprunāties nav ar ko.
  5. Jā, es čīkstu un brūžiem uzprasos. Bet vai kāda var ieteikt apternatīvu?

Ir atkal rīts ar savu filozofiju.

Iepriekšējo rakstu biju uzrakstījusi jau vakar, tik šorīt nopublicēju. Vakar Mātei Gūglei bija uznākusi kaut kāda iekšējās pārkārtošanās kāre, tāpēc nevarēju tekstu nopublicēt vakar.

  1.  Reiz sūkstījos, ka mūsdienu jaunā paaudze daudz sēž telpās, pie datoriem. Tagad daudz kas ir mainījies. Jā, jaunatne labāk par mums pārvalda datoru sistēmas un darbošanos tajās. Un tomēr viņus daudzskaitlīgi var redzēt Rīgas rotaļlaukumos. Gan ar skeiteriem gan bez. Pie mums, Ludzā, arī pēcpusdienās bērnu laukumi tiek izmantoti pēc to nozīmes. Daudzi bērni dzīvojas, rotaļājas māju pagalmu rotaļlaukumos. Pozitīvs notikums bērnu komunikācijai, kas palīdzēs komunicēt pieaugušo pasaulē.
  2. Feisbukus ir kļuvis garlaicīgi lasīt. Tur galvenā tēma ir kovids. Nu, cik var malt un kasīties par vienu un to pašu? Kovids ir viena no daudzām slimībām, kas apdraud cilvēkus. Gan jau zinātnieki un medicīna vispār atradīs ceļus, kā to iegrožot. Ar bakām taču tika galā. Pat daudzas citas slimības, ar kurām šobrīd līdz galam nevar tikt galā, tiek lokalizētas un ir izstrādāti medicīniski līdzekļi to straujuma samazināšanai un letālisma nobīdīšanai uz tālāku kaktu. Un uz šābrīža pretkovida aizsardzības mēriem var paskatīties arī no pozitīvās puses. Kad "uzpurnis" aizsedz muti un degunu, neviens mums nevar uzšķaudīt gripu vai kādu citu saaukstēšanās slimību. Ar "uzpurņiem" uz deguna un mutes mēs ieelpojam daudz mazāk vēsā gaisa, kas var izraisīt bronhu un plaušu saslimšanas. Šajā sakarā man būtu priekšlikums ziemas augstākajā laikā tomēr ar kaut ko nosegt seju vismaz mutes daļā (nav noslēpums, ka daudzi cilvēki savu īpatnību dēļ vairāk elpo ar muti, nekā ar degunu). Šai ziņā varu ieteikt palasīt Džeku Londonu, īpaši tos stāstus, kas attiecas uz Aļasku un tās apgūšanas periodu. Tur ļoti labi aprakstīts cilvēku ģērbšanās stils ziemas periodā šajā reģionā.
  3. Sen vairs TV neskatos ziņu raidījumus, tik dažus seriālus Fox un Foxlive kanālos. Reizēm paskatos Animal kanālu. Ir kaut kā interesanti sekot rādīto krimiķu seriālu notikumiem, arī par dzīvnieku dzīvi un sadzīvi skatīties ir interesanti un rodas vēlme kaut ka visā tajā piedalīties. Animal turpina rādīt par Irvinu zoodārza darbu, ikdienu kaut arī paša Irvina vairs nav - bet ir ģimene, kas turpina iesākto un personāls, kurš ir ieinteresēts darba procesā. Animal  rāda arī dzīvnieku aizsardzību, palīdzību viņiem ASV teritorijā. Man patīk redzētais. Ir daudz dzīvnieku, kuri, gūstot smagas traumas, ātri vien aizietu bojā. Tomēr - tiek parādīts, ka šiem cietušajiem dzīvniekiem tiek radītas atbilstošas protēzes un dzīvnieciņš ar dažām grūtībām, kuras ātri pieciešas, spēj dzīvot tālāk un iekļauties sabiedrībā, kurā dzīvo. Šī sistēma praktiski neatšķiras no cilvēku vides, kurā pat brilles ir piestute iespējai iekļauties sabiedrībā.
  4. Žēl, ka mūsdienu jaunatne nepazīst īstu ziemu, kura sākās novembra beigās un ilga līdz dziļam pavasarim. Kad skolās pēc Jaunāgada, trešajā mācību ceturksnī bija obligātā slēpošana sporta nodarbībās. Vidusskolas klasēs šīs nodarbības bieži tika "sačkotas", jo vismaz mana skola atradās pilsētas centrā un bija jābrauc uz Biķernieku mežu slēpot.  Jāpiezīmē, ka šīs stundas bija sestdienās un pēc meža bija jāatgriežas skolā uz citām nodarbībām. Un kuram skolēnam gribas sasvīdušam pēc meža sēdēt klasē un nodarboties ar doto priekšmetu? Mēs šīs slēpošanas vienkārši nogulējām un skolā nodarbojāmies ar mūsuprāt prātīgākām lietām. Ceturkšņa beigās gan nācās pielīst sporta skolotājai, lai priekšmetā saņemtu vismaz kroņa 3nieku (Toreiz atzīmes bija 5 ballu sistēmā)      

Drusku par pašmāju pēc PSRS laika filmām un seriāliem

  1. Filmas.  Pirmā, ko redzēju vēl 90gados pēc PSRS sabrukuma bija Likteņdzirnas, tai sekoja Baigā vasara un Rīgas sargi. Vēlākās diemžēl neatceros redzējusi. Ja pirmās divas atstāja sirsnības un cerību sajūtu, tad, manuprāt, Rīgas sargi izgāzās jau nu noteikti. Ideja bija cool utt., bet izpildijums jau nu prasījās pēc kaut kā labāka. Sirsnība un Rīgas milestība ļoti uzspēlēti, daudz uzspēlēta patosa. kaut gan filmā spēlēja aktieri ar pieredzi. Laikam vaina režisorā, kurš uz laukuma prasīja liekas lietas.
  2. Seriāli.  Pirmais, ko atceros no 90gadiem, bija Dzīvoklis ar visām komunālā dzīvokļa peripetijām, kaimiņu un viesu attiecībām. Sirsnīgs, mīlīgs un humora pilns. Žēl, ka tā mūžs bija īss. Tam sekoja vēl viens ar nedaudzām sērijam. Tomēr no tā daudz neko neatceros, tik aprautus kadrus. Un tad milzu soļiem nāca Ugunsgrēks (esmu piemirsusi seriāla pirmo nosaukumu, ar kuru tas parādījās ēterā). Šis seriāls Latvijas televīzijā gāja ilgus gadus, nespriedīšu tagad par tā saturu, bet viss notiekošais likās pa īstam, kā no dzives ņemts. Žēl, ka beidzās. Vai nu lidzeklu dēļ vai kāda cita iemesla dēļ. Bet ļoti patika Rafalsons un Zane Daudziņa. Cik varēja saprast, abi no dzimšanas krieviski runājoši, bet viņu, īpaši Zanes Daudziņas, latviskā runāšana ar krievu akcentu bija sirsnīga, mīļa un dziedoša. Tad vēl parādījas Tā dara visas sievietes (precīzi neatceros). Seriāls neradīja nekādas sajūtas. Tik lieku reizi atgādināja, ka ūdens ir ūdeņains. Kaut arī aktieru ansamblis bija novākts pieredzējis, jauniņo bija maz. 

piektdiena, 2020. gada 11. decembris

Dažas domas par dažiem TV raidījumiem

  1.  Ekstrasensu cīņas. Šis raidījums radies jau pēc PSRS sabrukuma un joprojām to ik pa brīdim rāda Krievijas TV. Es šim raidījumam neticu, neticu tā godīgumam. Manuprāt, tur viss ir safabricēts jau pašā sākumā. Aizdomas rada pirmkārt jau tas, ka cilvēku ar ekstrasensorām spējām nu nav tik daudz pat plašajā Krievijā, bet uz raidījumiem saradās daudz cilvēku kopsummā. Katrā raidījumā sava komanda. Cilvēks ar ekstrasensorām spējām netaisīs sev PR televīzijā, bet tauta tāpat zinās par viņu un radīs iespēju ar viņu pakomunicēt par vajadzīgām tēmām. PR radīs apkārtējie, kuriem ir palīdzēts, nevis paša uzprasīšanās uz TV raidījumu.
  2. Brīnumu lauks/Pole čudes. Viens no retajiem Krievijas raidījumiem, kurš aizsākās vēl PSRS laikos un ir pārdzīvojis 90tos gadus, kad visā Austrumu blokā pēc PSRS sabrukuma bija jukas, deķa raustīšana un daudzas citas negācijas. Pat raidījuma vadītājs nav mainījies. "Iecementējies". Raidījums patīk ar savu atraktivitāti un vieglumu.
  3. Patīkami skatīties, kā laika gaitā uz pozitīvo pusi mainijies pašmāju raidījums Bez tabu. Tas no īsa raidījumiņa kļuvis par nopietnu raidījumu, kurā ir daudz informācijas un vadītāji ir loti atraktīvi un uz pozitīvismu noskaņoti.

otrdiena, 2020. gada 8. decembris

Raidījums Gaidi mani/Ždi menja

 Reizi nedēļā pa vienu no Krievijas TV kanāliem raida šovu Gaidi mani/Ždi menja. Esmu piemirsusi, pa kuru kanālu un cikos. Zinu, ka vakaros. Tie, kam ir kabeļtelevīzija ar plašu Krievijas TV programmu klāstu gan jau atradīs. Pie viena daudzi vēl joprojām pasūta laikrakstus papīra formātā un visos tajos ir sadaļa TV programmai, kurā var atrast šī raidījuma skatāmdienu un skatāmlaiku.

Šis ir viens no raidījumiem, kas izturējis laika pārbaudi. Sāku to skatīties apmēram pagājušā gadsimta 70to gadu beigās, kad daudzi Otro pasaules karu izgājušie veterāni meklēja cits citu. Ar laiku meklējamo cilvēku loks mainījās atbilstoši laikam un visam kam. Tāpat arī raidījuma vadītāji un studijas vizuālais noformējums.

Raidījums savu aktualitāti nav zaudējis, jo vienmēr atradīsies cilvēki, kuri meklēs cits citu. Vienmēr būs cilvēki, kurus dzīve izmētājusi pa visām pasaules malām un sakari zuduši kādu objektīvu iemeslu dēļ.

Man ir ļoti patikami, ka televīzijā parādītais šovs ir tikai aizberga redzamā daļā ar pozitīvu vai daļēji pozitīvu rezultātu. Pārējais no aizberga - cilvēku meklēšana izbraukumos, sēdēšana arhīvos. Vispār meklējoši pētnieciskais darbs. Un tas ir smags. Reizēm var paiet gadi, līdz kaut kas atrodās - kaut vai kāda norāde uz turpmāko darbību.

Priecājos, ka raidījums pārdzīvojis visādus laikus, ieskaitot 90to gadu jukas, ir un pastāv. Pastāv institūcija ar savu iknedēļas atskaites punktu televīzijā. Ir vērts skatīties un varbūt pat ir vērts aizrakstīt uz redakciju, ja gadiem nespēj atrast kādu tuvu cilvēku.

trešdiena, 2020. gada 2. decembris

Drusku par Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrību

Nu jau divdesmit gadus pastāv virsrakstā minētā biedrība. Tās darbībā ir bijuši kāpumi un kritumi. Visaktīvākā biedrība bija savas pastāvēšanas pirmajos gados, kad ļoti aktuāla bija Gredzenu pavēlnieka triloģija un grāmatas par Hariju Poteru

Tagad, jau šajos laikos, biedrība ir nedaudz pieklususi, pārdzīvojusi vairākus stagnācijas periodus un daudzu biedru aiziešanu no tās. Palikuši vien tie, kam biedrība ko nozīmē un ir svarīga.

Pašreizējā valde, kuras vadošās darbības termiņš ir beidzies, atsāk darbošanos, mēģina pārkārtot biedrības pārvaldes institūciju un sakārtot citus nozīmīgus dokumentus biedrības darbībai. Uz pavasari, kad korona būs noplakusi, daudzi aizliegumi atcelti, ir cerība atjaunot pasākumus dažādās formās. Ideju ir daudz.

Turēsim īkšķus, lai viss notiekās. Ziņošu ne tikai biedrības mājaslapā un feisbukā, bet arī šeit.

otrdiena, 2020. gada 1. decembris

Teksts ir pārkopēts no manis rakstītā Feisbukā ar domu šeit mazuliet papildināt domu

Jau iepriekš brīdinu, ka pati redzu te daudzas drukas kļūdas (acīmredzot feisbukā lapu netiku palielinājusi un kļūdas nepamanīju). Diemžēl pagaidām tās man izlabot neizdodas. Kaut kāds gļuks sistēmā. Nesodiet bargi. Pie pirmās izdevības atradīšu veidu, kā tās izlabot. Un droši varu apgalvot, ka rakstīts nav dzērumā. Vecums prasās pēc brillēm. Sīku tekstu grūti saskatīt, kur nu vēl drukāt sīkā rakstā.

Kovids no vienkārši saslimšanas kļuvis par pēdējo modes kliedzienu un bubuli. Cik var bubuļoties? Ir izstrādāti aizsardzības mehānismi pret šo saslimšanu, kur viens no plusiem ir tas, ka valkājot sejas maskas mēs ne tikai izvairāmies no kovida, bet arī daudzas citas slimības, kas izplatās pa gaisu pilienu veidā netiek mums klāt. Divu metru distance ir laba lieta, bet ne visur to ir iespējams ievērot. Piemēram sabiedriskajā transportā.

Tomēr - ievērosim visus noteiktos piesardzības pasākumus un dzīvosim tālāk. Un aprunāsim filmas, grāmatas vai ko citu tamlīdzīgu, ko darām pašizolācijas laikā. Mēs mājās taču nesēžam kaktā un neīdam žēlabaini.
Atcerēsimies arī to, ka Vēzi var operatīvi un kvalitatīvi izārstēt tikai tad, ja tas kustonis ir noķerts agrīnā stadijā. Vēlāk ārsti diemžēl var tikai palīdzēt nemocīties.
Un kur vēl STS. No kurām bīstamākais ir HIV. Neesmu dzirdējusi, ka to var izārstēt, tikai ar dažādām zālēm pagarināt un atvieglot slimnieka dzīvi. Bet vai tāpēc apstājas bērnu radīšanas process? Tos taču neatrod kāpostos.
Mans aicinājums - dzīvojam, darbojamies un mazāk uztraucamies. Tik normāli un saprātīgi ievērojam tos spēles noteikumus, kuri nu kurā brīdī ir aktuāli.
Par daudz ko citu postošu un nāvi nesošu vel gribu parunāt.