pirmdiena, 2015. gada 6. aprīlis

Joprojām Andromēda

Trešās sezonas 15.sērija ir atsauce uz Bībeli, sekošanu zvaigznei un vispār pārdomas par ticības jēgu un spēku. Kā arī draudzību kā tādu. 
Interesanti, cik un un ko atsauču vēl es saskatīšu?
Kaut gan - kad tās atsauces "nāks priekšā" un pašas pieteiksies, gan jau kaut ko pamanīšu. Ja ne visas, tad dažas noteikti.
Man šī sērija patika īpaši no visām iepriekš redzētajām. Būtne cīņa pašai ar sevi par labā uzvaru sevī. Un brīnums rodas tad, kad uzvari pats sevi. Laikam jau tā.

Sapņi

Sapņi mēdz būt visādi. Neko neizsakošas, slīdošas darbīgas bildītes; šausmu un murgu ainas, kas liek pamosties aukstos sviedros; zīmīgi sapņi, kuros kaut kas būtisks tiek nosapņots un ar dažādām modifikācijām piepildās priekšdienās; un ir tādi, pēc kuriem ilgi domā - kas tas bija?
Tādi sapņi, kuri reālāki par pašu ikdienas realitāti un, atverot acis, sāc domāt "wtf, kur es esmu - te vai tajā realitātē, kurā biju ar aizvērtām acīm?" Ir zudusi starpība starp sapni un realitāti, un ir jāpaiet brīsniņam, lai ko saprastu. Pie kam, pēc šādiem sapņiem ir arī atpūšanās sajūta, kaut arī sapnī norisinājusies spraiga darbība.
Par dažiem sapņiem nevar saprast - vai tas ir bijuša uzplaiksnījums, vai nākotnes kāda vīzija. Tauriņa efekts vai kas cits.
Protams, no zinātniskā viedokļa var ilgi un dikti buldurēt par to, ka sapnis ir kustīga bildīte, kas izveidojusies no mūsu dienā risināmām domām un cerībām. Smadzeņu darbība nakts fāzē. Bet ne jau par visu sapnī redzēto mēs dienā esam domājuši.
Nosapņot reizēm var tādas lietas, par kurām, kuru eksistenci mums nav bijusi ne mazākā sajēga nomodā esot, kur nu vēl domas par to pārcelt uz miega stāvokli.
Ir vēl kādas domas šajā sakarībā?

piektdiena, 2015. gada 3. aprīlis

Par kārpīšanos

Šis nu atkal ir kārtējais pārdomu raksts. Bet, man nu tā uznāk. Ceru, taps piedots.
Nesen pagrozījos kompānijā, kurā katram cilvēkam nu noteikti problēmu daudzums ir samilzis TIK liels, ka liekas kā neizturama nasta. Tomēr cilvēki kaut kā kārpās un pa mazai kripatiņai, pa stūrītim mēģina ko darīt, lai izkārpītos no tā visa laukā. Tik vienu puisi īsti nesapratu.
Pats apgalvo, ka atrodas pēc savām sajūtām mellajā caurumā un tukšumā un gaida labo tanti/onkuli, kurš viņu no tā tukšuma izraus. Stipri atgādina to veco pasaku par divām vardēm piena traukā. Viena tik žēli īdēja un gaidīja glābiņu, tāpēc noslīka; otra kūlās, kamēr to šķidrumu sakūla sviestā un atspērusies laukā bija.
Mums katram ir kaudze risināmu problēmu. Daudzas pat liekas nepārvaramas. Un lieti noderētu kāds rūķītis ar palīdzīgu roku. Bet tikai palīdzīgu. Jo pamatā taču jādarbojas pašiem. Pa stūrītim, pa mazumiņam. Un palīgi jau atrodas tiem, kuri dara vai mēģina ko darīt.
Man pašai arī noderētu kāds palīdzīgs rūķītis, tik dažiem darbības piesitieniem. Bet, nu nav tā rūķīša, ir jāķepurojas pašai. To arī mēģinu darīt. Un ceru, ka tas rūķītis atradīsies un pajautās: "Kuru stūri palīdzēt pacelt?"

ceturtdiena, 2015. gada 2. aprīlis

Turpinu

skatīties Andromēdu. Esmu tiksi jau līdz trešās sezonas astotajai sērijai. Un man šis seriāls patīk arvien vairāk, par spīti tam, ka jau pirmajās sērijās parādījās atsauces uz citām filmām un uz zināmu literatūras klasiku.
Joprojām turpinu meklēt dzīvošanas vietu par saprātīgu naudiņu un varbūt pat kompāniju dzīvošanai, lai sanāk lētāki tie maksājumi.
Joprojām esmu uz slimības lapas un būšu ilgi. Nākamo nedēļ' būs pasmaga saruna ar priekšnieci par to, ka neparādīšos darbā vismaz pusgadu, kaut sarakstos skaitīšos. Pastam pa kabatu jau tas nesitīs, jo zilās lapas apmaksā citi, ne daba devējs.
Māsa pazaudējusi darbu un jūtas kā no laivas izmesta. Nostrādāja vienā vietā vairāk pa desmit gadiem un tagad atkal jāsāk no jauna pasaulīte veidot. Mierinājuma vārdi nelīdz. Pat īsti palīdzēt ne ar ko nevaru. Pašai kaudze problēmu.