Filma: Mana skaistā lēdija (Моя прекрасная леди / My Fair Lady)

 Valsts: ASV

Žanrs: mūzikls, drāma, melodrāma

Ilgums; 2:50:26

Uz ekrāniem parādījās: 1964

Pēc Bernarda Šova lugas Pigmalions. 

Nolejuplādēju no pasaules tīmekļa. Nu, pēc visām šīm kariskajām būšanām realitātē un kaušanos daudzās filmās sagribējās kaut ko jauku, mīlīgu un bez jelkādas dūru vicināšanas. Var jau teikt, ka filma ir kaut kas no cikla par sieviešu nopūtu romāniem vai kā nu pareizi no šī cikla. Bet - ir vērts skatīties ne tikai maigajām dvēselēm - sievietēm. Gan jau, ka arī vīrieši atradīs kādu piesitienu sev.

Filmas stāsts - pavienkāršs. Zinātnieks, lingvists apņemas stipri vienkāršu meiteni no tautas pāraudzināt par lēdiju no "augstākās sabiedrības". Un filmas gaitā - kā nu tur viņiem sanāk tā "kopdarbība". 

Filma - mūzikls. Protams, gan jau ka Šovam bija luga kā luga, filmas veidotāji darbību papildinājuši ar muzikālām, dziedošām darbībām. Bet tas nu nekādi netraucē, organiski iekļaujas darbībā.

Un kur vēl Odrija Hepberna galvenajā lomā, un kur vēl tērpi..

Neskatieties uz filmas izlaišanas gadu, kvalitāti un saturu tas nekādi neiespaido. Ir vērts noskatīties kaut kā atslodzes filmu labam garastāvoklim...

Filma: Vasabi (Wasabi)

Autorība: Francija noteikti, vēl Japāna. Varbūt kas vēl?

Žanrs: bojeviks, drāma, komēdija, krimināls

Un galvenajā lomā Žans Reno. Tieši viņa dēļ sameklēju to filmu YouTub'ē. Un - piedodiet, ka krievu dublāžā. Ja nu šī valoda sagādā grūtības, ir visas iespējas pasaules tīmeklī sameklēt sev saprotamā valodā. Ņemiet par labu šo variantu. Un te atkal kaut kāds čakars ar partnerībām, tāpēc, sekojot norādei, uzspiediet uz "Skatieties pakalpojumā YouTube".

Nogalināt?

Un gan jau ka atkal būšu neērta. Runāšu par to, kā šo vārdu uztveru. Par pašu nogalināšanas procesu, nevis par to, kāpēc radusies situācija, kurā ir radusies neizbēgamās nogalināšanas nepieciešamība.

Vispirms tezaurs.lv šo vārdu man izskaidroja. Vēl piemeklējās aforismi par šī vārda tēmu. Vikipēdija izdala slepkavību atsevišķā kategorijā.

Nē, nerunāšu par Vikipēdijas atsevišķajā kategorijā izdalīto. Runāšu par nogalināšanu kā tādu, nevis par daudzajām variācijām par nogalināšanas motivāciju. No motivāciju dažādības jau nemainās nogalināšanas fakts kā tāds.

Un arvien biežāk aizdomājos par to, kas būs pēc Krievijas - Ukrainas kara beigām. Ne jau par to, ka karadarbība beigusies ar kādas puses uzvaru un abām valstīm jāpārkārtojas nekara apstākļiem un nekara ekonomikai. Par to, kā karadarbība noteikti izmaina karadarbībā iesaistītos cilvēkus. 

Linku vākums joprojām turpinās.

 Kā pēdējā laikā iegājies, atkal linki ar interesantām tāmām.

1. Neatceros, vai kādā savā vākumā esmu likusi šo, tēma par janvāra sacelšanos, kura bija būtiska Lietuvai un Polijai.
2. Latvijas kontakti ar Poliju pirms Otrā pasaules kara.
3. Mums pacentās notiekošo noklusēt lokalizējot notikumu. Tiesa, tas gadījums notika dažus gadus pirms manas dzimšanas. Teksts krievu valodā. Ceru, ir tomēr manu lasītāju vidū tādi, kas tomēr vēl saprot...
4. Vajag jau arī no šolaikiem ko patīkamu
5. RTU studenti cenšas
6. Melu detektora vēsture
7. Viens no latviešu fantastikas celmlaužiem.

Flokšu izstāde Dabas muzejā 27.07.2023.

Aizgāju uz flokšu izstādi Dabas muzejā. Izstāde no šodienas līdz 30.jūlijam. Tieši šo ziedu izstāde pirmo reizi Latvijā. Protams, neiztiku bez "Ups, kļūdījos!". Tas ir, tajā muzejā visas izstādes pirmajā dienā atveras 14.00, nevis līdz ar muzeja atvēršanos 10.00. Protams, informācija par izstādes oficiālo atvēršanos bija pieejama, bet vai tad es apskatījos! Aizbraucu uz 10.00-iem un "pļukt". Braucu mājās, parosījos un devos atpakaļ. Un, prieks, kur tu rodies, sen nesastapts brīnums - rinda pēc biļetēm, pēc tam nedaudz rindināšanās, lai tiktu zālē. 

Zināmā mērā mana šitā paraustīšanās sniedza kaut nelielu, bet ērtību. Kamēr stāvēju, jau gandrīz pie kases - arī Ilmārs Bite "atradās". Viņš, biežāk par mani uz izstādēm gājis, pastāstīja, ka šoreiz zināma ažiotāža, jo flokšu izstādes līdz šim nebija notikušas.

Atkal nedaudz pavāvuļošu par dažām tēmām

 Tiešām, zināmā mērā atkārtošos skarot reiz runātas tēmas.

1. Vispirms par Lidl veikalu ķēdes tēmu. Šai tēmai reiz pieskāros pērnā gada janvārī. Ar domu, ka man "nepielec" tā visa ažiotāža ar "kilometrīgām" rindām pie veikalu ieejas, lai tiktu veikalā un ko nopirktu. Daudzi, ļoti daudzi, praktiski visi mani radi, draugi, paziņas par to ažiotāžu iesmīkņāja no cikla "Tās grandiozās atlaides ir tikai marketinga triks, paies laiks, un cenas tajā ķēdē salīdzvarosies augšupejošā līknē ar citās veikalu ķēdēs esošām cenām". Un tiešām, tā arī pakāpeniski noticis. Nē, nesaku, ka visas preču cenas ir vienādas ar citos veikalos esošajām preču cenām. Katrā veikalā var atrast preces, kuras ir augstākas vai zemākas nekā kaimiņveikalā. Ir dažādas variācijas. Bet ieciklēties, ka Lidl'ā visas cenas precēm ir zemākas, nekā citos veikalos pat neizpētot cenu variācijas tajos citus veikalos - vai tas ir gudri? 

Gatis Krūmiņš: Skārda blūzs

 Izdevniecība:  Pētergailis, 92 lpp., 2000

Dzejoļu krājums

Atkal neatceros, no kurienes "kājas aug" - t.i. kā šis dzejoļu krājums nonāca manā grāmatplauktā. Kāds noteikti man atdeva, tik kurš?

Sāku lasīt, bet ar to lasīšanu tālu netiku. Pārstāju jau pēc dažiem dzejoļiem. Nu nespēju uztvert vārdu plūdumu bez pieturzīmēm, lielajiem sākumburtiem kaut vai rindiņu sākumos nemaz nerunājot par teikuma sākumu. Nē, šur tur tie lielie sākumburti sastopami, laikam kā mēģinājums izcelt domu Bet tas šajā gadījumā nav pluss, jo teksts vienalga ir un paliek vārdu plūdums. Plūdums, kurā ir praktiski neiespējami uztvert domu. Vismaz man tā doma aiziet garam bez pieturām.

Dažus tā dēvētos dzejoļus izlasīju; sapratu, ka nesaprotu un neuztveru; noliku atpakaļ plauktā.

Filma: Mans ienaidnieks (Враг мой / Enemy Mine)

Žanrs: drāma, fantastika

Uz ekrāniem iznāca: 1985

Filmas ilgums: 01:29:52

Ražotājvalstis: ASV, Vācija (VFR)

Kārtējo reizi lejuplādēju skatīties. Atsvaidzināt atmiņu. Īsti neesmu pārliecināta par to, vai pēdējo 30 gadu laikā esmu šo filmu jel kā mēģinājusi filmu skatīties, bet droši zinu, ka pirmo reizi to skatījos 1988.gadā vienā no Jūrmalas kinoteātriem Dubultos. Tā bija situācija, kad filma Beidzot, trīs gadus pēc tās iznākšanas uz ekrāniem, tikusi līdz Jūrmalai. Ierunāta vienā no man skaidri saprotamām valodām - krievu valodā. Ja kādam ir interese un iespējas, var to pameklēt arī filmu "dalīšanas" vietnēs oriģinalieskanojumā.

Sižets filmai zināmā mērā standartisks. Cilvēku rase kaut kur Galaktikas ārēs karo ar citu saprātīgu rasi par kundzību laikā un telpā. Divi karojošo pretējo pušu piloti pēc viņu kosmisko kuģu sašaušanas nokrīt uz laikam neapdzīvotas planētas un tālāk - kā nu tur viņiem klājas, kas galarezultātā sanāk.

Pa manam, sižets savā ziņā novienkāršots, ar samērā vienkāršiem līdzekļiem mēģināts pateikt Domu. Varbūt Domu, ka nevajag karot, jo var sadraudzēties un sarunāties? Sarunāt kaut ko un tā tālāk?... Nezinu, bet skatīties patīkami. Netraucē tas novienkāršotais storijs, negribas piekasīties visādiem neatrunātiem sīkumiem. Jo priekšplānā ir tiešām fantastikas pasakas veidā mēģinājums runāt par vērtībām. Un zināms siltuma efekts arī piedevām... 

Iesaku, nav tas sliktākais skatāmgabals.

Dubulti, Aspazijas māja-muzejs

Aizdevos pēc Ilmāra Bites ieteikuma. Aspazijas mājā-muzejā Dubultos, Jūrmalā apskatīt Veltas Emīlijas Platupes izstādi Maģiskās jūras būtnes. Kur tās mīt? 

Braucu ar domu "Es to māju zinu jau no padomjlaikiem, jau toreiz zināju, ka tajā dzīvojusi dzejniece, Raiņa (Jāņa Plirkšāna) dzīvesbiedre". Tiešām, zināju. Tik neatceros, kas man šo ēku parādīja un informēja par to, ka dzejniece tur dzīvojusi. Katrā gadījumā, padomjlaikos ēka bija panolaista, nekas neliecināja, ka tajā reiz dzīvojusi latviešu literatūras klasiķe. Tik jau šolaiku Latvijā ēka restaurēta, tajā iekārtots muzejs. Muzejs bez maksas. Visiem.

Pati izstāde aizņēma nelielu telpu ēkas pirmajā stāvā, apskatāma mazāk kā piecās minūtēs. Pārējais praktiski viss - iekārtojuma rekonstrukcija. Un podiņu krāsnis! Sapnis jebkura gadalaika naktī! Un kamīns!

Izstāde Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā: Tikai neraudi! Feministiskie skatījumi Latvijas mākslā: 1965–2023

Paldies vispirms Sviestabekai par ieteikumu komentārā pie mana iepriekšējā teksta. Sanāca pie viena neliels atskats uz jaunības gados redzētajām gleznām to gadu izstādēs. Pie viena - kā nu bez Aijas Zariņas "gleznām". Jau tajos gados, kad viņa tikko sāka piedalīties izstādēs ar saviem "mākslas darbiem", nu netika viņa "gremota" un skatītāju atzīta. Viņu jau toreiz atzina laikam tikai kādi ūber mākslas zinātāji un kritiķi. Un, lai nu top piedots atgādinājums, Brekte ar vismaz savu skolas brantmūra "apgleznojumu" laikam jau "ierakstījies" Aijas Zariņas "stila" "mantinieku". Viens pluss laikam jau par labu Aijai ir tas, ka nu neatceros pa šiem gadiem sastapusi viņas "mākslas darbus" pilsētvides ainavā tā, ka skatītājam parastajam nav nekādas iespējas apiet šo "gleznojumu", viņa laikam jau tā arī palikusi tikai kādu īpašīgu mākslas salonu kolekcijās. Un, pie viens, atceros, ka kādā tolaik publicētajā intervijā Aija Zariņa izteicās, ka kļuvusi par mākslinieci tikai tāpēc, ka neesot gribējusi būt par mājsaimnieci. Precīzi neatceros rakstīto frāzi, bet doma bija šāda. Un tas jau toreiz izraisīja "WTF? Tikai tāpēc?!"

Šodien Esplanādē

Aizkūlos līdz Esplanādei apskatīt Prado muzeja gleznu reprodukcijas. Tiesa, man sanāca vairāk pabildēt anotācijas gleznām, ne pašas gleznas. Bildēju to, kas uzrunāja. Padaudz bija Goijas darbu reprodukcijas, un kā nu bez Rubensa plikņiem.

Ceru, kaut kā, palielinot še publicētos attēlus, sanāks salasīt tās anotācijas. Katrā gadījumā, ņemiet par labu, centos.

Lelde Kovaļova: Šoseja

Trilleris  

Izdevniecība Latvijas Mediji, 2021., 256. lpp.

Neatceros, kā manā grāmatplauktā nonāca šī grāmata, vienu gan zinu droši - pati nepirku. Jautājums "man to atdeva Ilmārs Bite vai dēls?" ir neatbildēts. Tiešām, neatceros.

Grāmata tiešām aizrauj. Vienā pēcpusdienā iesāku lasīt, aizlasījos līdz intrigas pieteikumam. Domāju, ka, analogi kā iepriekšējās ne pārāk plānās grāmatas, lasīšu pa gabaliņam - līdz mirklim, kad citas nodarbes aicinās mani prom no grāmatas. "Par velti mīlēts". Nākošā dienā Pieķēros palasīt drusku uz priekšu. Un apstājos tik tad, kad izlasot aizvēru pēdējo vāku.

Atkal demotivatori, šoreiz nedaudz pavisam; nu nevaru bez tiem nekādi

Kārtējais linku vākums. Ceru, ka ir interesanti

Nu, patīk man tos linkus sagrupēt un dalīties ar uzzināto. :)

1.  Austrumu klīniskās universitātes slimnīcas stacionāra "Gaiļezers" Rokas un plastiskās ķirurģijas nodaļā veikta visai sarežģīta operācija.
2. Levita domas par vēsturi, tās viltošanu un mēģinājumiem attaisnot karu uz vēstures viltošanas pamatojuma.
3. Zvejas kuģa Draudzība katastrofa Barenca jūrā.
4. Šis nav īsti saistīts ar Latviju, bet tomēr - interesanti.
5. Dziesmu svētku bērni. Vienkārši interesanti, bez zemteksta.
6. Tik tā, par putniņiem. PSRS un hitleriskās Vācijas kopdarbība Otrā pasaules kara uzsākšanā. Runāts tiek krievu valodā. Un - laikam jau kuro reizi atkārtoju - krievu valodas zināšana un politiskie tagadējie notikumi ir divas dažādas lietas.
7. Vienkārši interesanti. Ģeologu viedoklis par Jauno laikmetu.

Laikam jau ir nepieciešamība izvāvuļoties

Noteikti zinu, ka turpmāk minētās tēmas esmu dažādos rakursos skatījusi. Laikam jau ik pa mirklim atrodas kas vēl sakāms reiz izrunātās tēmās. Nesākšu taisnoties. (Ja kas, paldies tam/tiem, kuri atrod laiku iekomentēt "Tu atkārtojies un tev ir novecojusi infa, tagad ir tā...". Garlaicīgi un nekā ir tad, ja kāds ienāk ar "Man nepatīk", "Tu esi putiniste" bez pavadošā "Es tā domāju, jo...". Nu, saukļi un tikai. Saukļus jau jaunībā "atēdos").

Tad turpinu.

Kakutss pa nakti uzziedējis (no 11-tā uz 12-to)

 

Rakstnieks, dzejnieks: Rainis

Rainis (Jānis Pliekšāns) nezinu, kā šajos laikos, bet manos skolas gados bija izteikti obligātāks par citiem obligātajiem, literatūras stundās apskatāmiem autoriem. Tik ļoti obligāts, ka daudziem no mums uzmetās alerģiska zosāda (ja ne vēlme doties uz klusākām telpām "zivtiņas pabarot") jau dzirdot vien vārdu Rainis. Lai top piedots par šādu uztveri. Un tā radās ne jau tāpēc, ka autora darbi būtu slikti, neinteresanti vai kā citādi pilni ar komunisma klišejām. Nebūt nē, nekādi nenoliedzu viņa pozitīvo pienesumu latviešu literatūrā un kultūrā. Vienkārši pārnērīgais uzspiediens viņa daiļrases apguvē izraisīja izteiktu pretreakciju. Un vēlmi pēc iespējas mazāk "komunicēt" ar minēto autoru.

Agnese Pastare: Atstumtā uguns. III daļa, Atgūtā dzīvība

Triloģijas trešā grāmata.

Izdevējs: "Ezerrozes grāmatas", iespiesta SIA "Dardedzes tipogrāfija", Latvija. 262.lpp.

Fantāzijas romāns.  

Iesākumam ne par pašu grāmatu saturiski.

Bibliotēkā gribēju paņemt visas triloģijas grāmatas uzreiz, lai raiti izlasītu visas pēc kārtas. Bibliotēkā bija tikai triloģijas pirmās divas daļas. Trešā daļa bija jau iznākusi, bet līdz bibliotēkai vēl nebija nonākusi. Tādējādi, saņemot divas grāmatas lasīšanai ar termiņu divas nedēļas, katras daļas lasīšanai - viena nedēļa. Kad nu tas termiņš nodošanai bija bija pienācis, cerēju, ka tā trešā daļa nu būs "ienākusies' bibliotēkā. Cerība esot muļķa mierinājums. Savā ziņā sanāca divu nedēļu pauze lasīšanai, jo ko citu vietā nepaņēmu; mājās esošās grāmatas skumju stāv plauktiņā un pagaidām ne ļoti lasās...

Kārtējais vākums

Vēl dažas bildes no Lindas Nemieras autogrāfu vakara. Ilmāra Bites autorība

Jauna grāmata: Linda Nemiera: Svēto laiks. Autogrāfu dalīšana

Šoreiz nebūs spolierēšana vai izteikšanās par grāmatu. Tikai bildes. Grāmatu pašu jau esmu ierindojusi bibliotēkā ņemamo grāmatu rindiņā. (Un tās grāmatas, par kurām izteicos lasīšanas rindā esam vēl janvārī, klusītiņām kaktā stāv un skumīgi gaida savu rindu). Tātad - pagaidām bildes, par grāmatu - vēlāk, kad būšu tikusi tai klāt un izlasījusi.

Ķerti mirkļi no Dziesmu un deju svētku gājiena sākuma un ne tikai

No sākuma devos turp ar mērķi sabildēt tikai un vienīgā gājienu tik ilgi, cik nu man tā spēka pietiks. Bet pa ceļam radās grozījumi plānos. Un tvēru to, kas ļāvās notverties neatkarīgi no gājiena. Tvēru cilvēkus un prieku. Ņemiet par labu...

P.S. Fonā patlaban "palaista" gājiena tiešraide ar visiem komentāriem.

Var jau būt, ka atkārtojos

Laikam nevaru rimties. Vēstures un savu jaunības laiku vēstījumā. 

Nu nebija tā, ka padomju laikos mēs klīdām pa ielām un citām vietām ar drūmām sejām no cikla "Nejaukā Padomju Savienība mūs apspiež un neļauj dzīvot". Mēs vienkārši bijām apguvuši prasmi nodalīt obligāto ideoloģisko nodevu laikam no savas dzīves reālijām. Nedaudz šai tēmai pieskāros 2018.gada 18.marta ierakstā. Mēs vienkārši zinājām, ko un kur var runāt.

Un nav tā, ka pie mums viss bija drūmi bezcerīgs un nekas no Rietumiem līdz mums ienāca. Cik un kādās devās, pa kādiem ceļiem ienāca - jau nākošais jautājums. 

Manu vecāku paaudze zināja Bītlus, mana paaudze jau zināja ne tikai viņus, bet arī daudzus citus. Es, mani vienaudži, paaudzes plus mīnus bijām "pārejas ceļš" no hipijiem uz pankiem. Tieši par pēdējiem ir Podnieka filma Vai viegli būt jaunam.