ceturtdiena, 2023. gada 30. marts

Filma: Rotaļlieta (Игрушка / Le jouet)

Franču filma ar Pjēru Rišāru vienā no galvenajām lomām. 1976.gads, pozicionēta kā komēdija. Skatījos un joprojām pārskatu krievu tulkojumā. Nu, pārvaldu šo svešvalodu tā, ka uztveru visu normāli. Ar citām svešvalodām ir problēmas.

Un, manā uztverē, filmā galvenais nav tēva un dēla attiecības, nav par mazu, izlutinātu puiku, kura ļoti situētajiem vecākiem nav laika priekš bērna, no kura abi atpērkas ar dārgām rotaļlietām, nav par to, kā žurnālists, pašam to īpaši nevēloties, nonāk ģimenē, kurā ir saviņķelējušās savstarpējās attiecības.

Filmā viena sīka epizode pasaka visu filmas būtību. Atcerieties? Uzņēmuma darbinieks ierodas pie uzņēmuma īpašnieka kādu jautājumu noregulēt. Darba jautājumu. Un īpašnieks liek tam darbiniekam bikses novilkt. Darbinieks tā arī izdara pēc neilgas stīvēšanās. Un tad seko:

" - Kāpēc jūs bikses novilkāt?

- Jūs likāt...

- Kurš tad ir briesmonis - tas, kurš deva nejauku norādījumu, vai tas, kurš to nejauko norādījumu realizēja praksē?"

(Neņemos apgalvot, ka citāts ir īpaši precīzs, bet doma tāda tiešām...)

Būtībā filma pasaka to, par ko es te, blogā, daudz un dikti esmu visādos veidos izvāvuļojusies. Daudz lielāka, pat pamata, atbildība par jebkādām norisēm mājās, pilsētā, valstī utt. eskalējoši ir nevis tam, kurš deva rīkojumu, bet tiem, kuri to rīkojumu izpildīja. 

Vajag vēl kādu dzīvu piemēru? Ja es te ierakstīšu ar nolūku "iekustināt tautu", ka maniem lasītājiem obligāti jāsēž bērzu zaros un jākurkst kā vardēm - kurš būs galīgi "čau": es, kura to ideju "pasvieda", vai tie, kuri salīdīs bērzos un kurkstēs?

Iesaku, vērts noskatīties. Gads, kurā tā filma uz ekrāniem parādījās - mazsvarīgs lielums.

otrdiena, 2023. gada 28. marts

Sievietes kaujaslaukā

Es šajā gadījumā par sievietēm-karavīrēm. 

Domāju, kungi man piekritīs - nu nav kaujaslauks vieta sievietei. Nē, nesaku, ka sieviete nevar pacelt zobenu. Bet gan jau ka tikai tajā gadījumā, kad izvēle necelt to zobenu rada ko nejaukāku par zobena pacelšanu. Piemēram? Piemēram, pamēģiniet mātes klātbūtnē apdraudēt viņas bērnu. Pamēģināt jau var, bet neiesaku.

Visos laikos karadarbība ir bijusi vīriešu kolektīvais pasākums. Ir bijušas, joprojām ir situācijas, kad vīrieši ir ilglaicīgi prom no mājām, no daudzām dabiskām dzīves norisēm, no kurām sekss elementārais kā fizioloģisks pasākums starp vīrieti un sievieti izpaliek. Labi, kaujas darbības laikā ir kaušanās. Bet kauju starplaikos? Hormoni ir un paliek hormoni it īpaši, ja karavīru pamatmasa - jauni cilvēki, kuriem hormonu darbība šajā jautājumā ir daudz aktīvāka nekā cilvēkam vecumā aiz pusgadsimta. Un mani nu nebūt nepārsteidz nostāsti par to, ka kaut kur atpūtā dislocēto vienību karavīri "meitās uz ciemu piestaigājuši". Daba ir daba, ar ideju dabu neuzveiksi.

Par sievietēm Krievjas impērijas armijas sastāvā 19.gadsimtā kaut ko manīju YouTube kādā klipiņā. Lai ko konkrētu še ielinkotu, bikuci jāpameklējas. Neliels slinkums. Bet atceros noteikti, ka tie bija reizīgi gadījumi, no normas izlecoši un piedevām - iz muižniecības slāņa sievietes bija. Un muižniecības slānim Krievijas armijā bija diezgan daudz visādu privilēģiju. Nesākšu tās "ķidāt", var tālu no tēmas aiziet.

pirmdiena, 2023. gada 27. marts

Vēsture kā tāda

Šoreiz par vēsturi tā vispārināti. Nenoliedzu, ka var jau būt, ka šur tur atkārtošos uz notikumiem paskatoties vēl kādā griezumā. Bet tas jau rakstīšanas gaitā izkristalizēsies. Piebildīšu, ka šo rakstīt pamudināja daži komentāri šeit, kā arī FB sastaptie daži komentāri.

Jā, dalos ar savām jaunības gadu atmiņām, šis tas iesprūk no manu priekšteču stāstītā. Un stāstu ne jau tāpēc, ka gribētos īpaši slavināt padomjlaikus (kā te dažiem nu ļoti gribētos saskatīt), bet gan tādēļ, ka nākam šajā dienā no mūsu vakardienas. Tā virtuāli izsakoties. Un šo apmēram jau esmu kā nebūt paudusi tiešām jau kur iepriekš. Bez mūsu vakardienas nebūtu mūsu šodienas.

Drusku par to, ka mums "pičkāja" iekšā padomju ideoloģiju. Jā, skolas gados mums bija tāds mācību priekšmets kā "sabiedrības mācība", kura ietvaros uzspiediens tika likts uz pasaules redzējumu no marksisma-ļeņinisma skatu punkta. Vai mēs mācījāmies to visu "sviestu", kas tajā priekšmetā bija? Dies' pasarg! Mēs to uztvērām kā "lejamgabalu" un atzīme priekšmetā bija atkarīga no tā, cik "skaisti aplējām puķdobīti ar ūdeni". Īsāk sakot - muldampriekšmets. Grāmatas mācību gada sākumā paņēmām, un tikai. Atvērt bija neinteresanti, nemaz nerunājot par to, ka jel kādam būtu bijusi vēlēšanās lasīt visu to marazmu, kas sarakstīts bija. Augstskolas? Ja nebija izteikta vēlme ko speciāli mācīties, bet tomēr "atķeksēties" par augstāko izglītību - (un ja nebija uzsvars uz sportiskumu) tika dikti meklēta tā fakultāte, kurā priekšmets ar marksistiski-komunistisko "stāvētu patālāk". Neko nesaku par Vēstures fakultāti, kurā šī ideoloģija, vismaz teorētiski, tiek apskatīta kā viena no daudzām, bet citās, ar vēsturi nesaistītās fakultātēs priekš kam?

svētdiena, 2023. gada 26. marts

Tik drusku mēģinu aizdomāties

Nezinu kā jūs, bet mani atkal piemeklējis "skatos pār plecu" un "ka tik drošībnieki nav iespieduši galvu ne tajās durvīs" par to, ka uz lietām, vietām, notikumiem skatos ne tā, kā "uzstādīts noteikums". Esiet taču ievērojuši, ka daudzi mani ieraksti še neierakstās ierastajā "Ukraina balta un pūkaina, Krievija melna un červeļaina". Bradāju kaut kur pa vidu; tiesa, ar kādu devu mīnusa zīmes Krievijas virzienā.

Ziniet, man šī sajūta nepatīk. Stipri atgādina padomjlaikus, kuros nu noteikti bija jādala tas, ko runājām un darījām publiskā telpā, no tā, ko runājām un darījām privātā telpā. Es runāju par zināmo ideoloģijas devu.

Ja man kāds saka, ka Ukrainai sava valstiskuma ilgi un dikti nav bijis, ka kā republika šī teritoriālā vienība radusies tik padomju varas laikos, es tādam atgādinu Jaroslavu Gudro, Kijevas kņazu. Kņazu, kurš bīdot politiku ar Eiropas valstīm savas meitas aizprecināja uz Eiropas karaļnamiem; vienu pat uz Franciju. Un daudzviet Kijevas kņazisti sauca par rusu zemi. Un šo nosaukumu valstij piesavinājās Pēteris I (ceru, ka nekļūdos). Un Kijevas kņaziste pastāvēja iiiiiiiiiiiiiiiiiiilgi pirms Maskavijas... Tas, ka laikmetu gaitā Kijevas zemes zaudēja savu neatkarību, "gāja no rokas rokā", nekādi nepadara par nebijušu vēstures faktu.

sestdiena, 2023. gada 25. marts

Vēl par klišejām; var jau būt, ka par vēl ko

Par dažām klišejām jau ierunājos nesenajā, pērnā gada novembrī, var jau būt, ka vēl kādos iepriekšējos rakstos. Un atkal - būtu strikti jāpārlasa viss iepriekš rakstītais, lai sameklētu vairāk par vienu, nule doto, linku. Lūdzu neņemiet ļaunā, ja kur atkārtošos varbūt.

Un nu noteikti atkal neierakstīšos pagriezienā un nebūšu visai ērta savās pārdomās.

Vispirms par nu jau gadu ilgo notikumu Ukrainas - Krievijas robežjoslā, Ukrainas teritorijā. Notikums ir neglābjami mienstrīms, par to runā daudz un dikti visādos locījumos. Un - Krievija sliktā, Ukraina labā. Viena melna, otra balta. Tikai un vienīgi šajā rakursā. It kā šajās valstīs nekas cits bez kara nenotiktu. Nē, Un apnicis man uzsvērt, nu nekādā formā neatbalstu to karu un Krieviju kā tā aizsācēju. 

ceturtdiena, 2023. gada 23. marts

Nepagrieziens

Šis ir tas gadījums, kad atkal neesmu ērta un īsti neierakstos vispārīgajā pagriezienā.

Šoreiz man ir tikai bariņš nelielu jautājumu.

Vai kāds ar 100% garantiju un ticamību var apgalvot, ka viss šis pasākums Ukrainā no Krievijas puses nav tikai un vienīgi "noliktavas tīrīšana"? Tīrīšana, kurā cilvēkus, abās kaujas pusēs kritušos, ir ciniski norakstījuši uz "attaisnotiem izdevumiem"? 

Vai kāds droši, par visiem 100 un vairāk procentiem, var paust, ka viss šis "pasākums" nav prelūdija kam lielākam un baisākam? Krievijas izraisītam?

Glābiņš un garantija - Krievijas jā juridiskas, teritoriālas vienības izbeigšanās? No "ārpuses" ko izdarīt - tas laikam būtu bezcerīgs pasākums; Krievijai būtu "jāuzsprāgst" no iekšienes, lai būtu rezultāts ar garantiju. Bet manis teiktais - tikai vēlamā izteiksme.

Un šie ir tikai jautājumi...

trešdiena, 2023. gada 22. marts

Rituāli, fanātisms. No šī cikla

Par reliģiju kā tādu jau esmu še vāvuļojusi padaudz. Es šoreiz nedaudz citā rakursā. 

Rituāls kā tāds ir labs saprāta robežās. Nu, tā pa druskai un relatīvos sīkumos. Un ar nelielu smaidu par to, ko dara un "man tā patīk un ir ērtāk, interesantāk". Piemēram, lai no tramplīna baseinā ielektu, pirms pavingrot, izstaipīties katru reizi. Vai rīta kafija uz balkona cigareti kūpinot - pirms dienas steigas un darāmajiem. Nu, kaut kā tā - mazi rituāliņi labsajūtai. 

Vispār jau par  tagadlaiku rituāliem var runāt daudz un dikši. Pat par japāņu tējas ceremoniju, kas arī ir sava veida rituāls. Un, kā vēsta Vikipēdija, rituālam esot simboliska nozīme. Būsim ticēt.

Pie viena es par nožēlu ne vienmēr sajūtu trauslo robežu starp tradīciju un paražu. Lūdzu piedodiet. Bet nu katrā gadījumā, tradīcijas un paražas ir kādu darbību kopums, kurš raksturo kādu sociālu kopumu. Bet ne par to īsti šis raksts.

pirmdiena, 2023. gada 20. marts

Sāņlēcieni

Šoreiz nedaudz izplūdīšu par "ragu likšanu" ģimenē kā tādu. Var jau būt, ka kur iepriekš ko iz tēmas esmu izteikusies, ja tā, komentārā padodiet linku atmiņas atsvaidzināšanai.

Vēlme ir izpausties par to situāciju, kad tandēmā vīrs-sieva kāds no šī tandēma (un varbūt abi divi) "vazājas pa svešām gultām", t.i. ir arī mīļākā/mīļākais. Vai arī - "sporta pēc", ne obligāti esot precēta cilvēka statusā, maina tos seksa partnerus uz nebēdu un konsekventi. Ir dzirdēts, ka vīrieši šos gājienus ģimenē mēģina attaisnot no cikla "Vīrieši tādi ir, vīrieši ir mednieki". Vai sāņlēcienā esošās sievietes "Es to daru tāpēc, ka viņš...".

sestdiena, 2023. gada 18. marts

Laikam to varētu saukt par putru manā galvā

Jau uzreiz pasaku, tas kurš izdomās, ka esmu putiniste, pats no tiem krūmiem izbēdzis un savus grēkus uz mani grib novelt. Mana valsts ir šeit, mana valdība ir Rīgas pilī, Jēkaba ielā. Kāda nu ir, tāda ir. 

1. Kārlim Streipam FB laika joslā parādījies ieraksts, kuram principā piekrītu. (Ja kas, parullējiet paši tajā vietnē, Kārļa profilā). Mēs tos Saeimas kungus un dāmas ievēlam priekš tam, lai viņi tur pieņemtu noteiktus lēmumus. Nevis svārstīgi atturētos kādu nebūt lēmumu pieņemšanā. Un tiešām - atturēties var no pankūciņas, alus bundžiņas, šokolādes.... Nu neder tajā amatā sēdošajiem svārstīties brīdī, kad nepieciešams lēmums. Visus par un pret var izrunāt kuluāros, pirms brīža, kad jāpieņem lēmums. Lēmums var būt iz tautas atbalstīts, neatbalstīts, vai jel kā citādi uztverts. Nu, tas jau cits jautājums. Un vispār, diezin vai jel kāds valdības lēmums 100% visiem ir bijis paticis. Mātes, meitas un kleitas princips zināmā mērā.

Bet valdībā esošajiem neklājas svārstīties. Amats uzliek pienākumu.

piektdiena, 2023. gada 17. marts

Šodienas bildes -> mazliet Lapmežciema paša un muzejs

 Uzreiz saku - manu un māsas bilžu apvienotais likums un piedodiet, ja būs sajukušā kārtībā. Pagaidām neesmu uztvērusi principu, pēc kāda bildes "grib likties".

Lapmežciems -> Lapmežciema muzejs (bildes atsevišķā pavedienā būs)

Šoreiz kopā ar māsu uz Lapmežciemu braucām ar noteiktu nolūku apskatīt vietējo muzeju. Mums šo gājienu ieteica svētdien, kad bijām turp aizkūlušās izstādi apskatīt. (Ja kas, izstādes bija bez maksas, muzeja apskate arīdzan, autobusa biļete vienā virzienā - 2,40 eiro). Šoreiz mums "izmeta āķīti" vēl kam ko apskatīt Lapmežciema apkaimē, uzķērāmies. Vasarā jau ieplānojām maršrutu.

Aizbraucām tur no paša rīta. Laiks apmācies, Rīgā padaudz nokusis, vispār - rādījās pelēka diena. Pie viena, vēl pat autobusā braucot un vērojot skatus aiz loga ar tādu "Opā!" - jo tālāk no lielpilsētas, jo vairāk baltuma koku zaros. No skata - kā 3-jā un 4-jā adventē pirms Ziemassvētkiem. Bildēs šo baltumu saskatīsiet. Lapmežciemā jau paavisam balti koki. Toties pēc muzeja apmeklējuma izejot ārā - labi, saulīte spīd, bet kur baltums no kokiem aizbēdzis? Tipisks pavasaris...

Ja kas, Lapmežciems ir pagasta centrs; pagasts sevī ietver Bigauņciemu, Lapmežciemu un Ragaciemu, kurā dzimis un nu jau arī apglabāts Imants Ziedonis. Par pagastu runājot - jāpiemin tas fakts, ka še uzņemtas Rīgas kinostudijas filmas Ilgais ceļš kāpās, Zvejnieka dēls, Sprīdītis, Nāves ēnā, Mērnieku laiki, Lielais dzintars, Nauris. Dažādos laikos uzņemtas, līdz ar to fonā esošās vietas autentiskas katra savam laika nogrieznim pagastā, visas Latvijas vēsturē. Atrodiet laiku un iespēju noskatīties. Šīs fonā esošās vēstures dēļ. Vismaz.

trešdiena, 2023. gada 15. marts

Atgādinu, laikam vajag

Nākas laikam atgādināt vēl un vēl gadu vecu apmēram ierakstu (links uz to ir šis teikums). Lai neteiktu, ka neesmu brīdinājusi. Tie, kuri mani lasa regulāri, domāju, ka sapratuši manu klikš un neļaunojas. Laikam jau tieši anonīmiķu dēļ papildināju sava bloga aprakstu. Piedodiet, bet ne vienmēr esmu jauka. 

otrdiena, 2023. gada 14. marts

Mēs krustcelēs

Zinu, ka kārtējo reizi būšu neērta un pie viena kaut kur atkārtošos. Bet. Bet nu ir lietas, kuras jāzina un nedrīkst zināmā mērā aizmirst. Un joprojām par vēsturi. Nu neesam mēs absolūti balta un pūkaina tauta, ir mums plusi un mīnusi, visādi notikumi, visādi cilvēki. (Absolūti balta un absolūti pūkaina tauta ir mirusi tauta, ja kas; mirušai tautai vēsture un dzīve ir beigusies. Mums viss notiekās).

Ja kas, diezgan pulka informācijas vēstures tēmās jau esmu iepriekš skatījusi, pieminējusi. Atradīsiet rubrikās vēsture, politika, vara. Varbūt vēl kaut kur, atrodams ir.

Sākšu laikam ar to, ka man kaut kā nepatīk tas, ka pie patlaban esošās politiskās situācijas valstī notiek apmēram tas pats, kas pie iepriekšējās politiskās sistēmas valstī. Proti, vēstures faktu noklusēšana zināmā mērā. Tik ar vienu atšķirību: padomju gados izvairījās runāt par Latviešu leģionu vācu armijas sastāvā, izvairījās runāt par ilglaicīgu pretošanos padomju varai bruņoti - bija tie, kas 1944.gadā aizgāja mežos, lai bruņoti cīnītos pret padomjiem. Tagad izvairās runāt par Latviešu sarkanajiem strēlniekiem, par Latviešu divīziju Padomju armijas sastāvā. Nē, šie divi aspekti netika un netiek noliegti, bet katrs savā laikā ir bijusi ne pārāk aprunājama tēma. Un abos laikos savā ziņā tiek noliegta liela daļa mūsu tautas cilvēku, tautas vēsture. 

pirmdiena, 2023. gada 13. marts

Māsas bildes no vakardienas izstaigas

Te nu māsas redzējums vakardienas pasākumam. Kā jau brīdināju iepriekšējā pavedienā, ir "punkti", kuri laikam jau noteikti atkārtosies. Bet tiešām - te viņas skatījums un kopīgo pasākumu. Un laikam atkal nekārtībā, ne pēc uzņemšanas kārtības.

Kā solīts, manas bildes no vakardienas izstaigas

 Māsas safotografēto likšu atsevišķā pavedienā. Jau iepriekš brīdinu, ka kaut kas no redzamā varēs atkārtoties. Bet te - mans "ražojums" un piedodiet, ja tās bilžas juku jukām sabirušas, nav pēc uzņemšanas kārības...

svētdiena, 2023. gada 12. marts

Ceļš uz izstādi Lapmežciema Tautas namā, izstāde un .... (bildes būs rīt)

 Vispirms par to, kā man vispār ienāca prātā turp braukt un vēl saaģitēt māsu kompānijā.

Man piezvanīja bijušais kolēģis no SIA Norstat, kurā strādāju pirms gadiem pieciem noteikti. Mēs ar šo kungu reizi pa reizei sazināmies. Kolēģis pastāstīja par šo izstādi, ieteica. Izstādi atklāja 10.martā, tā darbosies līdz 28. aprīlim. Mākslinieces: Jolanta Tifenberga, Anita Sokolova, Kristīne Šulce un Daiga Rumba. Uz atklāšanu nesanāca aizbraukt, bija citas lietiņas sasaplānotas. Vakardiena arī nu nekādi neraisīja darbošanos ārpus mājas... Bet nu sazvanīju māsu, sarunājām šodienai to "pārgājienu".

Un daba šodien pacentās, saulīte jau no paša rīta un prom netaisās; grādos arī ne mīnusi klauvēs...

Vispirms jau - apskatīju satiksmes iespējas nokļūšanai uz to Lapmežciemu. Autobusu saraksti abos virzienos iepriecināja. Satiksme "paceļama" un samērīgi  bieža. 

piektdiena, 2023. gada 10. marts

Šodienai pa ceļam

Šodien paskraidīju, lietas pakārtoju, par saulīti papriecājos. Tik viens pabojāja omu. Brektes "varoņdarbs" joprojām nav aizvākts. Vai tiešām kāds nevarētu sadot otas un krāsas tiem, kuri visur kur sazīmē savus saki un tamlīdzīgas lietas? Par velti to brīnumu aizkrāsos, ar azartu un iedvesmu. Kopaina būs krāsaina un atraktīva, pat priecīga.

Un atkal no pašmāju vēstures

 Ik pa laikam dalos savā blogā ar to, ko esmu "izrakusi" internetā vai kur citur par vēstures tēmām. Un pavairāk laikam sanāk par pašmāju vēsturi. Šodien atkal tāda dalīšanās. Un jau uzreiz saku - paldies tiem cilvēkiem, kuri "parakājušies" viskautkur, lai sagatavotu informāciju.

Vispirms nedaudz papucināts stereotips par vācbaltiešiem. Šo rakstu, uz kuru links ir šis - komatos ieslēgtais teikums, Latvijas Fantāzijas un Fantastikas lapai sagatavoju apstrādājot žurnālā "sastaptu" tekstu (autorību ievēroju, pat norādīju iz kurienes to publikāciju "izrāvu"). Un patiešām - cik ļoti mums "iecirsts" tas, ka vācbaltieši bija tikai un vienīgi baroni. Un arī tas, ka piespiedu emigrācijā devās tikai latvieši.

Otru rakstu uzgāju vietnē spoki.lv. Par valstiskajiem veidojumiem mūsdienu Latvijas teritorijā. Un iekšējs nīgrums uz tiem, kuri atbildīgi par vēstures mācīšanu skolās - nu kāpēc daudz ko noklusē? Pat ja rakstā minētais varētu būt pieļāvums - nu nedrīkst no vēstures neko mest laukā. Šoreiz došu linku uz rakstu pašos spokos, šis palīgteikums tad nu ir tas links.

trešdiena, 2023. gada 8. marts

Tikai redzējums

Zinu, ka zemākrakstīto tēmu esmu jau iepriekš dažādos rakursos, zem dažādiem virsrakstiem aprunājusi daudz un dikti. Ja kādam nepatīk, "neēdiet" un, ja gribat ko iebilst, tad - lūdzu konstruktīvi argumentējiet. Šis ir tikai un vienīgi redzējums un viedoklis, kurš izrietējis no šī redzējuma.

Reiz, kaut kad 2021.gada vasarā feisbukā (nu, problemātiski tur "izrakt" ko tik pagājušu, tam saitam nedaudz arhivēšanas problēmas) ierakstīju, ka pašlaik Latvijas politikā ir apmēram tāds pat bardaks, kāds bija veicinošs Ulmaņa apvērsumam. Kāpēc tāds salīdzinājums? Toreiz, un šis fakts nu nekādi netiek slēpts, bija izteikti daudzpartejiska sistēma, partijas "nāca un gāja", savstarpēji "kasījās", vispār - savā ziņā "bardaks". Un Ulmanis sev veiksmīgi izmantoja to situāciju. 

otrdiena, 2023. gada 7. marts

Lampiņa pumpā starp ausīm

Virsraksts sanācis apsmaidāms, bet man pēdējā pusgada kopsavilkumā tā lampiņa ar jautājuma zīmi piedevām tiešām tai pumpā ieslēgusies ar papildtekstu "Ups?" 

Paskaidrošu. 

Nu nav mans blogs no īpaši populāriem. Nu, katrā ziņā ne tāds, kura lasītāji n-desmit rindās ap zemeslodi savijušies, lai palasītos to, ko nu kurā mirklī es te savāvuļoju. Tagad pa kārtai. Kad iesāku savu blogu, iesākuma tekstu krājums bija neliels, lasītāju arī pavisam maz. Pamazām "ierakstījos", arī portālā nekur.lv manu blogu sāka indeksēt. Lasītāju skaits drusku vairāk parādījās. Kad Uldis Rozenfelds 2014.gadā apkopoja Latvijā esošos blogus kopējā sarakstā, lasījumu skaits palielinājās. Kad pērn mani bloga ieraksti izpelnījās parādīties Ulda Rozenfelda iknedēļas blogāres apskatos, lasījumu skaits atkal palielinājās. Bet viss tas process - likumsakarīgi samērīgs augošā progresijā. Un tad - 2022.gada 25.augustā pie viena mana ieraksta komentāros uzradās viens nu laikam noteikti trollis bez smadzenēm galvā, mugurā un varbūt pat ne piektajā atbalsta punktā (laikam tikai slimus kaktusus audzē). Un lasījumu statistika "panesās" strauji un uz augšu. Un tā lampiņa tiešām ieslēdzās ar "WTF? Ar ko tad izpelnījos TĀDU uzmanību?". Laikam jau pagaidām tas jautājums paliks neatbildēts. (Tik - tam "keksam ar kaktusiem", ja nu izdomās atkal ko izteikties: nu, komentējot lūdzu ailītē, kurā parādās "anonīms" vai kas nu tur no cikla - ieraksti lūdzu kaut 123, ja neko citu).

Tagad drusciņ par ko citu.

svētdiena, 2023. gada 5. marts

Var šo saukt par pavāvuļošanu. Par vairākām tēmām

Zinu, ka varbūt atkal zināmā mērā atkārtošos rakstot par to, ko jau reiz agrāk esmu paudusi. Zem kādiem nebūt citiem virsrakstiem. Iedzimtais slinkums kaut kā neļauj visu praktiski pilnībā pārlasīt, lai sameklētu ko nu kuro reizi esmu zem kāda virsraksta sarakstījusi. Ja lasot atradīsiet ko nebūt, "iemetiet" linku uz to, iepriekšējo, komentārā lūdzu.

1. Vispirms vecum vecā patiesība - nevis valsts veido cilvēkus, bet cilvēki veido valsti. Veido ar savu rīcību, savām domām un visu ko tamlīdzīgu. Ieskaitot naudiņas valsts kasē. Tā naudiņa jau neuzrodas no nekurienes, gan jau ka no cilvēku visādām iemaksām valsts budžetā.

2. "Sajūsmina" klauns Gobzems, kurš pēc izgāšanās relatīvi nesanajās vēlēšanās sakravāja koferus un laikam jau uz neatgriešanos aizdevās uz silto zemi Spāniju ar visu ģimeni. Apvainojās kā konfekti nedabūjis mazpuika. Nu, viņa rosīšanās jau visiem svaigā atmiņā, tik varu piebilst - nu tā tomēr neuzvedas pieaudzis vīrietis ar veselu sapratu. Tik tāds, kurš ne pārāk draudzējas ar galvu un vēlas lai viņu dēvē par Vadoni bez jeb kāda reāla, pamatota rezultāta. Tagad viņš reižu reizēm, sēžot savā Spānijas miteklī, ko "iespļauj" vietnē pietiek.lv. Te links uz vienu no viņa garadarbiem. Ja kādam interese vēl ko "sastapt", "parakājieties" tajā vietnē. Man tik pamatots jautājums - ja reiz "uzmeta lūpu" un aizbrauca iz cikla "Jūs mani apvainojāt, es par jums vairs neko zināt negribu un redzēt jūs arī negribu!", tad kāda kaktusa pēc visa šī "vārīšanās"? Tātad tomēr grib atgriezties, te ko bīdīt, turpināt cirka priekšnesumu? Šlesers un citi, kuriem tas vēlēšanu rezultāts piedāvāja "pastāvēt maliņā", rezultātu pieņēma, vismaz publiski, stoiskā mierā un turpina ko rosīties; varbūt pat cerot uz veiksmi nākamajā loterijā - nākamajās vēlēšanās; no vēlēšanu rezultāta neiztaisot pasaules mēroga nelaimi un traģēdiju.

sestdiena, 2023. gada 4. marts

Ieteikums turpmākajam, zināmā mērā pašaizsardzībai

Šoreiz par kredītsaistību atmaksu.

Jau otro reizi manā mūžā sanāk sadurties ar kreditoru ne pārāk godīgumu. Tas ir kā? Tūlīt paskaidrošu.

Man, aizbraucot no Ludzas, palika nenokārtotas saistības ar kabeļtelevīzijas piegādātājfirmu Livas KTV. Viņiem nebija paredzēts tas, ka pa telefonu piezvanu un lūdzu pārtraukt pakalpojuma sniegšanu konkrētā adresē pamatojoties uz to, ka pametu to adresi un pārvācos uz citu adresi. Tai pat laikā interneta piegādātājfirmai ar šādu zvanu pilnīgi pietika tam, lai pārtrauktu pakalpojuma piegādi, vienīgi tika sarunāta maksāšanas kārtība par laiku no iepriekšējā rēķina nomaksas līdz atsaukuma zvanam. 

Firmai Livas ar telefona zvanu nepietika, vajagot viņiem iesniegumu, vēlams ofisā, Labi, nomuļājos ar to iesniegumu uz viņu ofisu aizbraukt. Toties viņi visu laiku sūtīja rēķinu par nelietota pakalpojuma izmantošanu. Mēneša maksa it kā ne liela - kaut kut ap 8 eiriki, uz līgumu - nu, iesaldējiet to visu, kā aizčammāšos, nokārtošu formalitātes. Nu viņu puses - nea. Kad nu aizčammājos līdz tam kantorim ar iesnieguma rakstīšanu, bija jau 2021.gada septembris (Būsiet te pamanījuši, ka es tajā gadā martā pārkuģoju dzīvot citur, ieraksti iraid), naudiņa bija "saskrējusi" ap 60 eirikiem. Zināju, ka uz sitiena nomaksāt nevarēšu, bet nu naudiņas kāpinājumu biju apturējusi. 

ceturtdiena, 2023. gada 2. marts

Piemērošanās, nepiemērošanās un kaut kas no šī cikla vispār

Zinu, ka var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošos. Laikam jau neesmu tēmu līdz galam "apgremojusi". Šoreiz nedaudz izplūdīšu par piemērošanos, nepiemērošanos un tamlīdzīgām lietām.

Ja kāds jūsu priekšā "plēš kreklu uz krūtīm" ar uzstājīgu "Es nekad neesmu piemērojies un netaisos to darīt!", vispirms tā klusiņām tam plēsējam pajautājiet - kāpēc tad viņš valkā gadalaikam atbilstošu apģērbu, kāpēc ievēro sabiedriskajās vietās kādu nebūt atbilstošu uzvedību? Tā taču ir piemērošanās apkārtējai videi. Kāpēc tas plēsējs veikalā maksā par precēm, nevis paņem tāpat to, kas viņam kurā nu mirklī ir savajadzējies? Arī tā taču ir piemērošanās.

Ir tik daudz visādu, dažādu sīkumu, kuri liek mums automātiski tiem piemēroties. Ikdienas ritums. Cita lieta, ja kas liekas nepieņemami un traucējoši. Bet tad taču ir izvēle - tiem piemēroties vai arī doties uz to vietu, kur nav šis "kas" nav, kur tas nav būtisks. No cikla "Negribi, neēd. Pats sameklē to, ko ēdīsi".

trešdiena, 2023. gada 1. marts

Izredzētā tauta

Drusku par savu viedokli. Nezinu, cik lielā mērā tas iekļaujas apkārtējā viedoklī, bet - nu mans viedoklis un cauri. Ņemu vērā tikai konstruktīvus iebildumus, nevis saukļošanu bez seguma.

No Krievijas publiskās telpas runām ik pa mirklim pavīd tas, ka krievijieši sevi pozicionē kā izredzēto tautu. Tas izskan dažādās tekstu variācijās, bet šis viņu uzskats visu laiku lien laukā no maisa līdzīgi īlena asmenim. Bet man pret to ir būtiski iebildumi.

Izredzētā tauta nekad neies pret citām tautām ar uguni un zobenu, nekad neplēsīs kreklu uz krūtīm ar bļāvienu "Cieniet un mīliet mani! ES ESMU!". Izredzētā tauta vienkārši būs. Jebkādās dzīves peripetijās un par spīti visam kam. Saglabās savas dzīles, savu gudrību; dalīsies ar citiem savās zināšanās bez jebkādas atlīdzības pieprasīšanas. 

Man šādā skatījumā par izredzētām tautām gribas neapzināti saukt ebrejus un čigānus. Kāpēc? Divas tautas, kas gadsimtiem cauri dzītas, vajātas. Tomēr par spīti saglabājušas savu esību, savu kultūru, vispār - saglabājušās un ir ar savu neatkārtojamību. Un abas tautas nu neskrien nepārtraukti kaimiņiem ar karu virsū, ka tik ko iegrābt, ka tik ko sagraut.