Lai man nepiesietos, vispirms vikipēdijā palasīju par to, ko tā saka par
demokrātiju. Pašai tapa skaidrāks, kā savu domu formulēt.
Tas, ka demokrātija savu sākumu politiskajā sistēmā meklē Senajā Grieķijā, jau no skolas gadu vēstures stundām skaidrs (nu, vismaz manai paaudzei noteikti, par tagadējiem laikiem nezinu, neesmu papētījusi skolas vēstures grāmatas par tēmu). Tas, ka demokrātija ir visas noteiktā reģionā dzīvojošās tautas kopējs valsts pārvaldes pasākums, pat ezītim skaidrs. Bet te nu atkal viens bet. Cik nu zināms, grieķu tradīcija ļāva piedalīties un darboties tautas sapulcē pilsoņiem, kuri sasnieguši konkrētu vecuma slieksni, brīviem pilsoņiem (ja pareizi atceros, Senās Grieķijas valstis piedevām vēl bija vergturu valstis). Vikipēdijā smalki apiets fakts, ka sievietes valsts pārvaldes pasākumā nedrīkstēja piedalīties (Un, ja tā padomā, pat saprātīgos laikos sievietēm atļāva piedalīties valsts pārvaldē krietni, nu krietni jau tuvu mūsdienām. Ja nemaldos, tad Francijā sievietes vēlēšanu tiesības ieguva pērnā gadsimta vidū). Kaut kā nehalo sanāk kopumā. No valsts pārvaldes tiek atgrūsts krietns daudzums cilvēku.
Es še nerunāju par monarhijām, kura ir pavisam cita valsts pārvaldes forma ar pavisam citiem pārvaldes nosacījumiem.
Principā demokrātija ar tai raksturīgajām pārvaldes formām jau pēc noklusējuma ir tautvara. Pārvaldes forma, kurā lēmumi tiek pieņemti balsojumā ar balsu pārsvaru. Tikai normāli. Un šai gadījumā ir pilnīgi vienalga tas, ka kaimiņu Ješkam vai pārupes Klāvam viedoklis jautājumā atšķiras no kopsapulcē pieņemtā lēmuma, lēmums taču pieņemts ar klātesošo vairākuma lēmumu.
Visa šī ievadpentere laikam vajadzīga vienam - drusku aprunāt dažādu pamattekstu komentētājus.
Es laikam esmu nejauka, bet lasot kādu apgalvojumu, aicinājumu uz kādu darbību, man ļoti bieži rodas bariņš papildjautājumu. Papildjautājumu, kurus mēģinu uzdot komentētājam, pamatteksta autoram. Skumji ir tas, ka reizēm cilvēki, kurus apberu ar jautājumiem, īsti nespēj (varbūt arī negrib) atbildēt konkrēti uz konkrētu jautājumu vai arī putrojas jēdzienos. Piemērs? Vienā jautājumu/atbilžu slejā, kur aptuvenā pamatdoma bija - esošā vara valstī lai iet pa mājām, jo atlaista, vēlēšanas kā tādas ar laiku izzudīs. Uz jautājumu kas tad varētu nākt vietā atbilde bija - tautas vara. Pļukt liepiņ, pašreizējā varas sistēma valstī jau ir viena no tautas varas formām. Uz jautājumu par valsts pārvaldes formas konkrētu piedāvājumu - vēsture klusē.
Es tiešām laikam par daudz piekasos, bet. Bet, ja man piedāvā, aicina piedalīties valsts pārvaldes sistēmas nomaiņā (vēlams demokrātiskām, leģitīmām metodēm), man tiešām gribas zināt ko pret ko mainu. Un kaut idejas par procesa sakārtošanu gribētos zināt.
Pie viena - publiskajā internetvidē ļoti kaitina tas, ka daudzi jo daudzi atļaujas ignorēt pieklājības pamatus.
Tas ir - komentējot kādu no pamattekstiem komentāros izskan daudz rupjību, rupjību, kuras robežojas jau ar jēlībām. Tā nu no malas raugoties radies iespaids. Proti - tiek dots vērtējumam kāds fakts. Kaut par kaut kādu valdības lēmumu. Tas, ka lēmums var būt kādam pieņemams, kādam ne - tikai normāli. Māte, meita, kleita. Tad jautājums - vai komentējot konkrētu lēmumu ir ētiski komentārā izteikties par lēmuma pieņēmēju seksuālo orientāciju, citām privātām lietām? Pirmkārt jau ieslēdzas fakts - apspriežam konkrētu lēmumu, nevis lēmuma pieņēmēju privāto dzīvi.
Pie nepieklājībām var droši pierakstīt arī to, ka, ja kādam pēkšņi nepatīk kāds komentārs pie pamatteksta (viedoklis ir atšķirīgs, ziniet), pretargumenta vietā tiek "aiziets" personālijās. Iespaids - rupeklim nav argumentu sava viedokļa aizstāvēšanai, paklusēt nemāk, tad nu jāaizstāvas uzbrūkot un tukšgaitā.
Un - apgalvojums, ka internetvide pārsvarā ir anonīma, nemaina faktu, ka tā ir publiska vide ar publiskas vides noteikumiem.
Paldies dievam, man par maniem lasītājiem pozitīvs vērtējums. Pat ja ir situācijas ar atšķirīgiem viedokļiem.