ceturtdiena, 2014. gada 30. oktobris

Sabiedrības dubultā morāle - kas tas ir?

Jautājumu par mūsu attieksmi skatīju salīdzinoši nesen un sakarībā ar mūsu attieksmi pret cilvēkiem ar īpašām vajadzībām. Tagad gribu par ko citu, nedaudz citā skatījumā. Var jau būt, ka zināmā mērā atkārtošos kaut kur, bet - gan jau taps piedots.
Globālā līmenī, visā pasaulē juridiskā ceļā tiek sodīti zagļi, slepkavas un citi tamlīdzīgi likumpārkāpēji. Tie, kurus policija ir noķērusi un Likums tiesneša personā tos par tādiem ir pasludinājis. Tomēr daži paliek nesodīti un tos pat aizsargā likums. Kāpēc šāds apgalvojums? Tūlīt paskaidrošu.
Manā uztverē visā pasaulē, vienā aspektā nu noteikti, bezjēdzīgi un pat nosodāmi tērē naudu. Tas ir pasaules militārais budžets. Ja to naudu, kas visā pasaulē tiek atvēlēta militārām vajadzībām, atvēlētu citām sociāli nozīmīgām sfērām, visā pasaulē nu noteikti uzlabotos sociālā dzīve un taptu atrisinātas daudzas problēmas.
Tā vietā, lai katra valsts, tās atbildīgās struktūrvienības domātu par savu tautu, tās labklājību, tiek barota, uzturēta vesela varza legālo slepkavu - karavīru un tos apkalpojošā sfēra ieskaitot militāro rūpniecību. Normāls, vesels, sevi cienošs cilvēks nekļūs par karavīru. Šajā profesijā jau pēc noklusējuma definēta iznīcināšana. Normāls cilvēks būs zemkopis, mūrnieks, gleznotājs... Ir daudz radošu un pasaulei morālu vai materiālu prieku, labumu nesošas profesijas.
Un kur vēl vesela industrija, kas ražo ar karu saistītas rotaļlietas bērniem. Parastās  bumbiņpistoles vai automāti cenu ziņā ir no 5 eiro un augstāk. Tāpat ir attīstīta vesela stratēģiskās kara spēles Warhammer industrija ar "sēdekli" Notingemā, Anglijā. Tur iegādāties kādu stratēģisko rotaļlietu - 20 un vairāk eiro tēriņš garantēts. Vai tiešām šo naudu nevarētu iztērēt ierīkojot bērnu sporta un atpūtas nometnes vasarai?
Es nesaku, ka vīrietim nav jāmāk aizstāvēt savu māju, savu zemi. Tomēr vīrietim prioritāri jāmāk zemi art un koku izaudzēt. 
Karavīrs mani aizstāv? No kā? Mani aizstāv policists no zagļa, ārsts no slimības, ugunsdzēsējs no ugunsnelaimes. Tiem, kam gribas karot - labāk pievērsties kādai no šīm trim profesijām. Tajās "neredzamais karš" norisinās praktiski katru dienu. Katru dienu visā pasaulē kāds jāglābj no burlaka, kādam jāglābj dzīvība uz operāciju galda, vai arī kur plosās ugunsgrēks.

Garīgās veselības ambulatorās aprūpes centrā „Veldre”

Gribu pastāstīt par šo centru. Gan jau, ka kādam noderēs informācija.
Garīgās veselības ambulatorās aprūpes centrā „Veldre” ir VSIA „Rīgas Psihiatrijas un narkoloģijas centrs”struktūrvienība un atrodas Rīgā, Juglā, Veldres ielā 1a. Braukšana ar 40.autobusu līdz pieturai Kvēles iela un tad drusku jāpaiet uz priekšu, ielas pretējā pusē, nekā izkāpts no autobusa.
Ambulatorā nodaļa nodarbojas ar konsultāciju sniegšanu un ārstniecību garīgās veselības traucējumu gadījumos, pieņemot pacientus gan ar ģimenes ārsta vai speciālista norīkojumu, gan bez tā.
Un šie grīgās veselības traucējumi ne jau vienmēr un vairumā gadījumu slēpj sevī to, ko mēs saprotam ar smagu garīgu diagnozi, kad cilvēks ir cilvēks tikai skata pēc, pārējais viss - smagi traucējumi. Šajā centrā galvenokāt apgrozās cilvēki, kuriem šie traucējumi izpaužas tādā formā, ar kuru principā lielākā vai mazākā mērā saskaras visi cilvēki. Arī tie, kas sevi galīgi un negrozāmi uzskata par pavisam garīgi veseliem.
Galu galā - ar depresijām, morālo un fizisko spēku izsīkumu kaut kādā formā saskaras ikviens. Ikvienam gadās mirkļi, kad nekas nav mīļs un "kaut es būtu nomiris! nav spēka izturēt šo spriedzi!" Kad gribas tikai un vienīgi ieslēpties stūrī un žēli īdēt par dzīvi un "saskrējušo" notikumu kaudzi. Ļoti bieži cilvēki kaut kā nebūt tiek ar to galā, savācas un sāk darboties lietas labā. Cits vieglāk, cits grūtāk ar to tiek galā.
Bet - ja nu pagrūti pašam/pašai sevi savākt, tad jau nu labāk aizbraukt uz turieni, aprunāties. Protams, ārsti, māsiņas, personāls kā uz burvju mājienu neatrisinās problēmu, bet vismaz palīdzēs pašam sakārtot savas domas un sevi.

otrdiena, 2014. gada 28. oktobris

Herkulesa brīnumainie piedzīvojumi

Torentos novilku visas sešas sezonas 90-to gadu vieam no kulta seriāliem Herkulesa brīnumainie piedzīvojumi (Удивительные Странствия Геракла / Hercules: The Legendary Journeys). Patlaban skatos pirmo sezonu.
90-tos gados man patika, kad skatījos to televīzijā.

pirmdiena, 2014. gada 27. oktobris

Vēl divi LFFB pasākumi

Novembrī paredzēti vēl divi LFFB pasākumi veikalā Dreamforge Latvia.Tie būs:
Vakars norisināsies no 18:30 līdz 20:30. Šajā vakarā pulcēsimies apspriest svaigāk izlasītās grāmatas fantasy jeb Sci-Fi žanrā. Paņemsim tās līdzi un parādīsim arī citiem. Vispār, paņemsim līdz daudz grāmatu, lai par tām runātu.

svētdiena, 2014. gada 26. oktobris

LFFB kopsapulce veikalā Dreamforge Latvia

Šī gada 24.oktobrī veikala Dreamforge Latvia telpās notika Latvijas Fantāzijas un Fantastikas biedrības (LFFB) pasākums - kopsapulce. Kopsapulcē bija kvorums - gandrīz visi biedrības sarakstā esošie biedri.

piektdiena, 2014. gada 24. oktobris

Mūsu attieksme

Gribas nedaudz apskatīt jēdzienu "cilvēki ar īpašām vajadzībām".Un es nerunāšu par tiem, kuri tiešām savu garīgo īpašību, saslimstību un tamlīdzīgu būšanu dēļ ir "piekalti" vietai un aprūpētājiem. Par ķermeniski esošiem cilvēkiem.
Ir visādas programmas un aicinājumi palīdzēt cilvēkiem ar īpašām vajadzībām integrēties apkārtējā vidē. Daudzi no viņiem paši ir atraduši iespējas, kā risināt savas integrācijas ispējas. Daudzi cilvēlki, kas piesaistīti riteņkrēslam, sporto un ir apvienojušies šo invalīdu sportu apvienojošā biedrībā, viņiem pat ir savas olimpiādes.Tātad - piekaltība pie ratiņkrēsla nav pasaules gals un iemesls nolaisties. Dzīve notiek un ir pilnvērtīga un interesanta. Ir tikai tehniski risināmas sadzīviskas problēmas, kas arī tiek veksmīgi risinātas. Esmu pilsētas ielās redzējusi daudzus riteņkrēslam pieslēgtus cilvēkus veiksmīgi tiekam galā ar pārvietošanos pilsētas ielās, sabiedriskā transporta izmantojumā. Manas mammas draudzene, bez vienas kājas un izmantojot riteņkrēslu, veiksmīgi braukā pa Rīgu, iespēju robežās apmeklējot datdzus pasākumus pilsētā un pat teātri.
Tāpat - runājot par akliem cilvēkiem.
Nesen portālā Kasjauns.lv uzdūros diviem redzīgu cilvēku pamācošiem rakstiem. Par Kristīni Berkuli no Alūksnes un puisēnu Georgu Tadeju Bārdu no Rīgas. Pamācošs šajos rakstos ir tas, ka viņu nelaime viņus abus nav iedzinusi kaktā un likusi žēli īdēt. Viņi dzīvo pilnvērtīgu dzīvi un izmanto tās iespējas, ko var izmantot un pielāgot savai īpatnībai.
Tāpat, vienā no maniem iepriekšējiem rakstiņiem biju ievietojusi YouTube's  sižetiņu par sievieti, kurai kopš dzimšanas nav kāju. (otrais sižets). Arī viņa dzīvo pilnvēttīgu dzīvi - strādā, ir precējusies, ir divi bērni, pat atradusi variantu kā vadīt automašnu un pat piedalīties autosacensībās.

ceturtdiena, 2014. gada 23. oktobris

Mazliet atmiņu - skolas manā mūžā

Vēl viens atmiņains uzplaiksnījums un atskats uz dzīvi.
Skoloties sāku un skoloties pabeidzu (izņemto vienu mācību gadu, kad mācījos citā skolā veselības spiesta) Rīgas 77.vidusskolā. Tagad tā ir kļuvusi par Rīgas Avotu pamatskolu. Šeit bija arī mana pirmā oficiālā darbavieta - vienu mēnesi pirms mācību gada sākuma un mācību uzsākšanas 11.klasē nostrādāju skolā par apkopēju. No tā darba laika atceros visspilgtāk apnicīgo logu mazgāšanu veselas nedēļas garumā pirms skolas nodošanas jaunajam mācību gadam augusta mēnesī.
Par pašu skolas solā pavadīto laiku - atmiņas juku jukām. Jautras un ne tik jautras, visādas. Bet siltas. Kā jau par laiku, kad zāle zaļāka, jūra līdz ceļiem un visa pasaule pie kājām. Kad nekas cits nav jādara, kā tikai jāmācās. Katrā gadījumā šajā skolā pavadīto laiku atceros ar nostaļģisku siltumu un labsajūtu. 
Atmiņas par skolotājiem un klases kolektīvu lieliskas. Ar savu klases audzinātāju, kura mūs audzināja no 5.klases līdz pat izlaidumam 11.klasi beidzot, vēl tagad kontaktējam un viņa mūsu klasi vēl joprojām pēc vārda katru atceras un zina, ka katram dzīvē ir saklājies. Klasesbiedrus vēl tagad šad tad satieku.
Varēju skolu pabeigt ar medaļu - galva pietiekami labi strādā, bet uzvarēja slinkums un pabeidzu skolu viduvēji.
Kā jau iepriekš minēju, vienu mācību gadu - pamatskolas pēdējo mācību gadu - veselības problēmas dēļ nomācījos citā skolā. Rīgas 66.vidusskolā.Tolaik šajā specializētajā vidusskolā zem viena jumta nosacīti atradās 4 skolas - latviešu specializētā vidusskola, krievu specializētā vidusskola, latviešu parastā vidusskola, krievu parastā vidusskola. Pirmie divi stāvi skolā bija atvēlēti bērniem ar stājas veselības problēmām, augstāk atradās parastās klases.
Vienkārši tas tā izveidojās tāpēc, ka bērnus ar stājas problēmām bija ērtāk mācīt vienās telpās nedalot pēc tautības. Klases vienīgi komplektēja pēc dzimtās valodas piederības. Parastās klases skolā izveidojās tāpēc, ka daudzi bērni, kuru veselības stāvoklis pēc specializētās mācīšanās sistēmas uzlabojās, īsti negribēja no skolas aiziet uz citurieni. Tā bija sanācis, ka viņi pamatā noteica parasto klašu esamību specializētā skolā.

Mazliet atmiņu - Pagalms

Es nekļūdījos virsrakstā ierakstot vārdu Pagalms ar lielo burtu. Jo daudziem manas paaudzes cilvēkiem Pagalms bija vieta kur pulcēties. Pulcēties bērnības un pusaudžu gados. 
Bija smilškastes ar mazuļiem, kuri tur rakājās un cēla savas smilšu pilis un pilsētas. Bija soliņi, uz kuriem kaimiņu tantuki sēdēja un runāja savu runājamo. Bija puikas, kas spēlēja futbolu vai kariņu. Bija meitenes, kas atrādīja savas lelles un to jaunākās kleitas. Un bija vakari, kad pusaudži uz soliņiem izbaudīja savas pirmās romantikas novakares un labsajūtu.
Protams, mums bija visādas ārpusskolas un ārpusmājas aktivitātes pilsētā - pulciņi Pionieru pilī (kas tagad ir Prezidenta pils), mūzikas skolas, deju kolektīvi, kafejnīcas, kinoteātri, teātri, koncerti, nometnes un citas tamlīdzīgas lietas, kas arī mūsdienu jaunai paaudzei ir un tiek izmantotas.
Tomēr Pagalmam bija sava burvība. Tur vakaros pēc visādām nodarbēm un brīvdienās "sabira" mājas skolasbērni un daloties savos ikdienas piedzīvojumos atrada laiku kustīgām rotaļām, tur mammas, veicot mājas soļus, varēja mierīgi ietupināt smilškastē savus 4 - 5 gadus vecos mazuļus un zināt, ka tiem nekas nenotiks (tiesa, tas netraucēja reizi pa reizei paskatīties pa logu - vai mazulim viss kārtībā?). 
Bija pagalmiska burvība savās aktivitātēs izpētīt pagalmu ietverošo māju pagrabus, bēniņus; uzrāpties pagalmā augošajos kokos un pagalmā esošo garāžu jumtos. Tapa jau "dzenāti" un audzināti kolektīvi, bet vai kāds par to raudāja vai apvainojās? tas piederēja pie lietas.

trešdiena, 2014. gada 22. oktobris

Valsts valodas jautājums jeb ko mēs esam sastrādājuši

Uznāca vēlme paklausīties YouTubē Līvus. Viena viņu dziesma radīja pārdomas par to, kas tagad notiek. Un tā ir šī:
 
Toreiz, astoņdesmito gadu sākumā, kad dziesma sāka skanēt Līvu izpildījumāvienkārši koncertos, televīzijā un radio, tas radīja lielu pacēlumu un sapratnes aizkustinājumu. Un nebija svarīgi, ka vārdu autors ir moldāvu dzejnieks. Arī tagad nav svarīgi, jo dziesmā ir pateikts tas, kas ir svarīgi gan moldāvu dzejniekam, gan latviešu klausītājam.
Dziesma kaut kā uzreiz sāka simboliski vienot latviešus un latviešu valodu. 
Tā bija ļoti aktuāla 90-to gadu sākumā, kad Latvija tikko sāka atdadlīšanās ceļu no PSRS un piespiedu nepieciešamās otrās valsts valodas šajā teritorijā - krievu valodas.
Tagad latviešu valoda ir palikusi vienīgā valsts valoda republikā un latviešu bērniem vairs nav brīvprātīgi obligāti jāmācās krievu valoda. Tā ir kļuvusi par vienu no svešvalodām, kuru kā mācību priekšmetu apgūst skolā. Un, ja ir vēlme, var to pēc skolas apgūt kursos, augstskolā un citās vietās.

otrdiena, 2014. gada 21. oktobris

SIA ''Acqua Pulita Latvia''

Es, kā vienmēr, daudz ko sāku no otra gala.
Bet labāk visu pēc kārtas.
Man vakar piezvanīja laipna meitene, kas stādījās priekšā kā SIA Aqua....tālāko nesaklausīju....pārstāve un es esot atsaukusies internetā uz viņu darba piedāvājuma sludinājumu. Tāpēc gaidos mani šodien 14:50 ofisā Ieriķu ielā 15, korpuss 3. Piekritu, jo tiešām meklēju darbu. Tiesa, vēlreiz pārprasīju, kā sauc manu potenciālo darba vietu, lai ko nesajauktu. Manis sadzirdētais izklausījās kā Aqua Puis Latvia, bet vēlreiz pārprasīt bija kaut kā neērti. Tāpēc pēc sarunas "metos" iekšā ss'lv, lai pēc atmiņas izsekotu tās vakances, kuras skatīju un kurp sūtīju savu CV ar cerību, ka vismaz tur atradīšu firmas nosaukumu, lai saprastu. Tā arī neatradu neko līdzīgu. Varbūt pati nemaz neatceros.
Tad nu šodien braucu uz dullo noskaidrot kas par iestādi un kas par iespējamo darbu man spīd. Atradu viegli. Gaitenī tās bija vienīgās durvis, uz kurām bija uzraksts, kas norādīja, kas par firmu iekšā. Un atkal - neatcerējos, kas īsti tā par firmu. Vienīgais bija skaidrs - ar puisi tur nav nekāda sakara.

svētdiena, 2014. gada 19. oktobris

Ir akūta problēma

Ir diezgan iespringta situācija dzīvē un tāpēc meklēju dzīvokli. Vēlams divistabu. Imatā. Pašā Imantas sākumā, rajonā, kur Kurzemes prospekts krustojas ar Jūrmalas gatvi. Vienīgi - es nezinu, kad tuvākā laikā varēšu sākt maksāt īri. Neesmu pārliecināta pat par to, cik vriksmīgi tuvākā laikā varēšu tikt galā ar nepieciešamajiem komunālajiem maksājumiem.

Kamerlarps Heist

Aizvakar paīdēju, ka ilgi neesmu piedalījusies nevienā larpā un kabineta spēlē jau gadiem ilgi. Tomēr vakar brīnms notika un es vienā tādā pasākumā piedalījos. Tas bija kabinetlarps, kuru tā rīkotājs Gints Halcejs (Romanovskis) jau iepriekš bija izreklamējis feisbukā.
Larps bija bezmaksas pasākums.
Organizators bija ieplānojis vienu un to pašu spēli rīkot dienā divas reizes - 11:00 un 16:00. Par cik pēc plānojuma tam vajadzēja norisināties četras stundas no uzdevuma saņemšanas līdz uzdevuma atrisinājumam. Es piedalījos spēlē, kas bija ieplānota uz 16:00. Kā vēlāk izradījās, tā bija vienīgā no ieplānotajām tās dienas spēlēm, jo uz 11:00 neieradās nepieciešamais spēlētāju daudzums, kaut bija solījušies. No septiņiem ieradušies esot trīs, kas nebija pietiekams kvorums spēles norisei. Mēs ieradāmies četri un kopā ar vadītāju bijām pieci. Un spēle notika.

piektdiena, 2014. gada 17. oktobris

Larpi un kabineta spēles

Jau gadiem ilgi nepiedalos larpos un kabineta spēlēs.
Raksto par vienu larpu var izlasīt portālā Delfi.lv.
Vienkārši tā ir naudietilpīga izklaide. Un naudas šai izklaidei - vaļaspriekam man šobrīd nav. Ir citas prioritātes. Tomēr zinu, kolīdz atrisināsies visas manas problēmas - gan darba, gan finansu, gan dzīvesvietas - es atsākšu līdzdalību šajos pasākumos.
Tie aizrauj un fascinē kaut vai ar to vien, ka ir iespēja uz dažām dienām līdz nedēļai izrauties no ikdienas rutīnas un nokļūt citā pasaulē, atpūsties un sastapt domubiedrus.

ceturtdiena, 2014. gada 16. oktobris

Par reklāmām savā blogā

Protams, mans blogs nav tik akūti populārs, kā pirmsākumos cerēju, bet esmu iespējosi iespēju rādīt reklāmas savā blogā tādā līmenī, kā nu spēju saprast tās instrukcijas reklāmvietas nodrošināšanai un pelnīšanai ar tām. Redzēs, kā un kas sanāks. atspējot jau var vienmēr. Ar reklamēšanu ceru palielināt popularitāti.

trešdiena, 2014. gada 15. oktobris

Pigori internetā

Pirms rakstu ko tālāk, lūdzu komentētājus tomēr kaut kā kategorizēties, lai ir skaidrs, ka saruna notiek ar puslīdz reālu interneta būtni nevis ko botveidīgu. Kā tas ir noticis komentāros manām pārdomām par sabiedrisko transportu. Piekritīsiet, ka Anonīms komentētājs ir kaut kas ļoti stiepts un bezveidīgs. Grūti uztvert Anonīmu viedokli.
Internetā var atrast visādus prikolus. Pagaidām par diviem šādiem pigoriem.
Vispirms Divi idioti skatās Ugunsgrēku.

otrdiena, 2014. gada 14. oktobris

Drusku par varu, politiku un pārējo, kas šeit notiek

Reiz jau pieskāros šim jautājumam savā sīkrakstiņā Varā esošie. Gribu nedaudz izvērst tēmu.
Vispirms manas pārdomas par izskanējošo Lembergu. Negribu runāt neko sliktu un iedziļināties tajās juridiskajās finesēs kas ap viņu un viņa sakarībā jau vairākus gadus izskan masu mēdījos. Laikam jau viņiem taisnība, kaut kur savās darbībās viņš ir pārkāpis likumu. Un tomēr nav ņemts vērā Lemberga fenomens. Viņš taču ir Ventspils mērs visus šos neatkarības gadus un par Ventspils galvu kļuva jau padomju laikā. Viņam ir izdevies noturēties šajā amatā - vēlētāji tomēr ir viņa pusē. Jo pilsēta ir sakārtota par spīti tam, ka laikam jau arī sevi neaizmirst. 
Mans iespaids par visu to ņezgu ap viņu - varā esošie ir skaudīgi par to, ka to naudiņu, ko Lembergs tērē pilsētas vajadzībām, viņš neiegrūž augstākstāvošo indivīdu kabatās. "Kāpēc Ventspilij? Dod man!"
Ja visi mūsu banānu republikas pilsētu, miestu, pagastu tēvi sekotu viņa piemēram savā pārvaldīšanā uzticētās teritorijas sakārtošanai un uzlabošanai, dzīve kļūtu skaistāka. Var jau būt, kad tad tiesvedībai arī būtu ko darīt vai arī mute aizvērtos no neziņas - ko lai nu dara?
Tagad nedaudz par izglītību.

Deivids Sušē

Kad nolēmu uzrakstīt par savu iemīļoto britu aktieri Deividu Sušē, vispirms ieskatījos vikipēdijā. Diemžēl tur informācija par viņu ir visai skopa. Plašāka informācija par aktieri ir portālā kasjauns.lv, Tiesa, raksts ir pavecs - 2012.gada.
Man viennozīmīgi šis aktieris asociējas ar Erkilu Puaro. Laikam jau visas sērijas par šo Agatas Kristi radīto beļģu detektīvu atrodamas Youtubē. Manis dotajā linkā uz YouTubi ir apkopotas gandrīz visas sērijas par Erkilu Puaro. Filmas ir krievu valodā.

pirmdiena, 2014. gada 13. oktobris

Sieviešu jautājums

Gribētu pafilozofēt par pārspīlēto feminismu, kas ap mums gaiso pēc noklusējuma. Vismaz mūsu reģionā. 
Visā pasaulē sievietes algotu darbu ļoti bieži apvieno ar mājas rūpēm - bērnu audzināšanu, ēst gatavošanu, dažādiem ikdienas darbiem mājās. Kur vēl vīrieša "aptekāšana" un pabarošana. Pie kam no algotā darba pārnāk ne mazāk nogurušas par vīrieti un pa ceļam uz mājām caurskrējušas n-10 veikalus, lai sapirktu dažādas nepieciešamas lietas.
Tikai mūsu postpadomju zonā strādājošo sieviešu īpatsvars ir lielāks par mājsaimnieču īpatsvaru pasaulē. Tikai mūsu postpadomju vīrieši aizmirsuši, ka ikdienas darbs mājās arī ir darbs. Smags darbs, kuru ļoti bieži nenovērtē un izliekas nemanām. Jā, veiksmīgas un čaklas sievietes tiek pamanītas sabiedriskajā darbā un dzīvē. Bet mājās? Mūsu reģiona vīrietim liekas norma, ka sieviete noskrējusies un aizkrauta visādiem darbiem, kamēr pats sēž ar aluskausu draugu kompānijā.

Mans drausmīgais stāsts

Gribu akcentēt divus sižetiņus YouTub'ē. Viņi abi ir ciklā Mans drausmīgais stāsts. Šis cikls stāsta un rāda cilvēkus ar dažādiem defektiem un šo cilvēku darbības, lai "ierakstītos" apkārtējā pasaulē.
Atgiežoties pie abiem sižetiņiem. Viens būs bēdīgs, otrs - cerīgs.
Sākšu ar bēdīgo. Brīdinu, būs nepatīkami skati.
Puisēnam visu seju pārņēmis augonis, kuru vienu reizi jau vieksmīgi operējuši. Kad rodas nepieciešamība pēc atkārtotas operācijas, ārsti pēdējā brīdī atliek operāciju laikā un telpā. Jo ir nepieciešams elpošanas darbības novirzīt uz caurumu kaklā, ievietojot tur speciālu ierīci, bet, par cik zēns ir no laukiem, ir grūti, varbūt pat neiespējami nodrošināt šai ierīcei kvalitatīvu apkopšanu.

svētdiena, 2014. gada 12. oktobris

Sabiedriskais transports

Jau gadiem pa Rīgu sabiedriskajā transportā braukāju bez biļetes. No sākuma sirdsapziņa čīkstēja un grabēja, tagad tā pieklususi. Man, tāpat kā daudziem mūsu pilsētas iedzīvotājiem, ir žēl drusku vairāk par eiro izdot par papīra gabaliņu, kuru pēc jāmet ārā. Par šo naudiņu var nopirkt kaut vai maizi. Tā tiešām ir lētāka par sabiedriskā transporta biļeti Rīgā.
Protams, lai uzturētu kārtībā visu šo sabiedriskā transporta sistēmu pilsētā, ir vajadzīga nauda. Un par braucienu ir jāmaksā, lai būtu kur rasties šai naudai. Bet - bet šīs biļešu cenas ir galīgi nedraudzīgas vidējam braucējam.

Kaligula

Nesen noskatījos portālā YouTube divas filmas par Romas impērijas vēsturisku personu imperatoru Kaligulu. Un esmu nedaudz apmulsusi. Paskaidrošu, kāpēc.
Vispirms noskatījos šo:

Filmās ir izmantoti vēsturiski fakti par šo imperatoru un mēģināts pastāstīt, kāpēc viņa valdīšanas laiks bija tik īss. Tomēr.
Par spīti daudzajiem viņa pieejamajiem biogrāfiskajiem datiem, abās filmās sakrīt tikai neliela daļa informācijas. Otrajā filmā informācijas ir daudz vairāk un interesantāka. Liela pretruna ir abās filmās piedāvātais Kaligulas nāves apstāklis. Šī situācija ir parādīta ļoti dažādi un un imperatora nāvi izraisošajās darbībās iesaistīti pavisam dažādi cilvēki.
Šāda dažāda interpretācija tikai rada jautājumu - kā tad bija patiesībā? Jo no filmām un skolā apgūtā vēstures kursa ir skaidrs tikai viens - Kaligula bija un viņš nomira valdījis samērā īsu laiku.
Abas filmas ir krievu valodā; jūtams, ka uzņemtas dažādās valstīs.
Diemžēl otro videoklipu nācās izdzēst, jo tas pārstāja būt pieejams.

Vēlreiz par grāmatas Endera spēle ekranizāciju.

Nesen torentos novilku un vēlreiz noskatījos filmu Endra spēle, kas ir tāda paša nosaukuma grāmatas ekranizācija. Vēlējos saprast, kas īsti man savulaik filmā nepatika. Savu atsauksmi par filmu savulaik esmu rakstījusi šeit. Par pašu grāmatu - rakstīju šeit.
Iespaids nemainīgs - nepatika. Protams, aktieru - gan bērnu, gan pieaugušo - darbs lielisks. Es varoņiem ticēju. Bet filmai kopumā neticēju. 
Kāpēc?

sestdiena, 2014. gada 11. oktobris

Estētikas skola Sparģelītis

Šodien paklaiņāju pa Rīgas centru, precīzāk pa sev tuvo centra rajonu. Ziedoņdārza virzienā. Ieklīdu mazā ieliņā, kas savu sākumu ņem Krāsotāju ielā un beidzas Ziedoņdārzā. Ieliņa saucas Sparģeļu iela. Uz šīs ieliņas, tās otrajā numurā atrodas bērnu estētikas skola Sparģelītis.
Vērojot ēku rudenīgā gaisotnē uzjundīja patīkamas atmiņas. Vairāk kā 20 gadus atpakaļ šurp vedu savu mazo dēlu (kurš nu izaudzis un dzīvo savu dzīvi) uz nodarbībām. Mājās audzis un bērnudārzu nepazinis bērns te jutās labi un vajadzīgs. Nodarbības šajā skoliņā viņam deva kontaktus ar vienaudžiem, skolotājas spēja iemācīt to, ko nespēju viņam dot pati. 

Dreamforge Latvia un Hobby Model

Gribu pastāstīt par dieviem nelieliem veikaliņiem, kas apmetušies zem viena jumta un dala telpas Aleksandra Čaka ielā 32, Rīgā. Tā ir stūra māja uz Aleksandra Čaka un Lāčplēša ielu krustojuma ar ieeju no Aleksandra Čaka ielas. Blakus spēļuvei Fēnikss. Ieeju nav grūti atrast - skatlogā daudz visādu lietiņu, kas reklamē galda stratēģisko spēli Warhamer.
Abu veikaliņu intereses vienā jautājumā sasaucas - tiek pārdoti dažādu modeļu pusfabrikāti, kurus pēc tam ir diezgan uzmanīgi, pacietīgi un cimperlīgi jāsalīmē kopā. Īpaši pacietīgi, jo daudzas detaļas ir ĻOOOOTI mazas.

piektdiena, 2014. gada 10. oktobris

Skaistumkopšanas salons 24 karata

Oktobra sākumā man piezvanīja no minētā salona un uzaicināja uz bezmaksas procedūru. Varēju pat izvēlēties - sejai vai matiem. Mana paziņa viņiem bija mani ieteikusi. Tā sanāca, ka varēju pie viņiem ierasties tikai šodien.
Devos turp pilnīgā neziņā par to, kas un kā. Bezmaksas iespēja vienmēr vilina. Un apziņa - sliktāk jau nebūs un jāiepazīstas ar to, ko piedāvā pamēģināt. Neviens jau nespiež ko vairāk. 
Ierados norunātajā laikā - 10 minūtes pirms procedūras sākuma. Nebija jāgaida ilgi uz procedūru.