Pēdējā diena. Atēnas - > Rīga. Diemžēl bez bildēm, bet ... un pie viena neliels kopsavilkums

Iznāk ierakstīt ar vienas dienas nobīdi. Vakar ierakstīju par iepriekšējo dienu, šodien arī par iepriekšējo.

Cēlāmies 7-os. Lai sakravātos samērā ātri un dotos uz lidostu. Mums gan izlidošana 12-os, bet Kristapam gribējās būt lidostā jau pēc 9-ņiem rītā. Neziņa bija par čakaru izejot kontroli lidostā. Un tiešām sanāca neliela ņemtne. Izejot cauri tam pīkstošajam agregātam, man atkal kaut kas nopīkstēja. Un mūsu pirmās dienas versija par to, ka zandales pīkstinās apstiprinājās. Kad tai agregātā nopīkstēju, atgriezos izejas punktā, novilku zandales un izgāju tam agregātam cauri otro reizi, nekas nepīkstēja.

Par pašu lidostu - lidosta kā lidosta, kura apkalpo daudzus reisus. Liela, bet ticu, ka ir vēl lielākas.

Lidmašīnā atkal daudz ģimeņu ar bērniem. Vecumā no zem gada līdz kādiem apmēram pieciem gadiem. Izdevās piefiksēt laikam jau divas, ar kurām kopā lidojām uz Atēnām. Es laikam sāku novecot, bet īsti nesaprotu kāpēc bērnus vecumā zem gada ņemt līdzi atpūtas braucienā. Bet nu dievs ar to, paši ņēma, paši darbojās.

No Atēnām izlidojām pie turienes gaisa temperatūras ap plus 28 grādiem, Rīga mūs sagaidīja, ja nemaldos, ar plus 17. Atgriezāmies rudenī....

**************************

Tagad neliels kopsavilkums.

Ekstrēms jau priekš manis bija, Bet - uz beigām jau pieradu pie Atēnu ieliņu īpatnības. Staigāt pa mūsmājām pēc Atēnām ir vispār ļoti vienkārši. 

Vēl vakar no rīta iesmaidīju Kristapam "Kad un uz kurieni būs nākošais ekstrīms?"

Ir prieks par redzēto, piedzīvoto. Apmierināta, ka tiku galā ar piedāvājumu un bez kašķa un čīkstēšanas. Tas, ka reizēm gāju no soliņa līdz soliņam - nu neesmu sen vairs jauna meitene, izturības slieksnis iekliboja - nu, bet tiku taču galā. Paldies dēlam par šo izaicinājumu. Tagad zinu, ka varu, spēju tikt galā. Ne piecās minūtēs ar urrā uzrāvienu, bet spēju.

Atēnās pusdienojām vairākās ēstuvēs, bet tomēr reizes trīs aizgājām uz konkrētu vienu. Patika apkalpošana. Pie kam saimnieks jau katrā nākošajā sagaidīja īpašīgāk. Ja sanāk kādreiz būt Atēnās, sameklējiet klasisko tavernu Lolos, jūs sagaidīs omulīgs apalis ar nu ļoti šarmantām ūsām. Un būs apkalpošanas un ēdiena kvalitāte.

Man patika brauciens, iespaidi ilgam laikam.

Septītā diena. 5.septembris. Musaka sala -> Atēnas (teksts garāks, bet bildes arī ir)

Vakar nesanāca ierakstīt, tāpēc lieku šodien. Vienkārši vakar sanāca diezgan ar piedzīvojumiem. Tagad pastāstīšu.

Vispirms drusku piemetinājums aizvakardienai.

Kamēr dēls gulēja, paplunčājos baseinā, pēc paklimtu drusku pa salas pilsēteli. Ekstrīms tiešām, vismaz priekš manis. Līmēšanās gar sienām, lai vispār kur tiktu. Toties man pa šo nedēļu uzlabojusies angļu valoda, viena pati nepazaudējos, spēju noorientēties visur un nokļūt kur man vajag.

Par angļu valodu runājot - grieķiem, nu, vismaz tiem, kuriem dikta saskarsme ar visa veida tūristiem - angļu valoda līmenī. Pat cilvēkiem tālos gados.

Man tā angļu valoda "atnāca vaļā" tādā līmeni, ka pat varēju saviesīgi aprunāties ar vienu kolumbieti. Musaka salas viesnīcā pīpējot uz nosacītā balkoniņa. Un pat bez dēla tulkošanas pasākuma.

Tagad par vakardienu.

Piecēlāmies ap astoņiem no rīta, paēdām viesnīcā brokastis. Pēc brokastīm savācāmies, izrakstījāmies no viesnīcas iepriekš noskaidrojot, ka sagaidītājs mums atbrauks pakaļ drusku pēc diviem, lai vestu atpakaļ uz ostu. Lai mēs aizkultos atpakaļ uz Atēnām.

Rīta pusē laiski aizlīmējāmies gar māju sienām līdz pludmalei. Dēlam plāns - nopeldēties, drusku pasauļoties. Es neriskēju līst jūrā. Vakardiena vējaina, arī ūdens dibens akmeņains, vispār pludmalē smiltis bija mazākumā, vairāk smalki, pavisam sīki akmentiņi. Bija pat jocīga sajūta, kad vējš uzpūta virsū tos smalkos akmentiņus. 

Puikas pelde - viņam jocīgas sajūtas. Kad iekāpj ūdenī, tas drusku līdz ceļiem, bet kā uznāk vilnis - pāri viduklim. Vēl paklupa uz tiem jūras akmeņiem un sabrāza roku. Gāju pēc plākstera parastā.

Ja kas, bildēs ir dažas, kurās iepozēju. Bet neņemiet mani galvā,labāk apskatiet fonu.

Pēc jau kompānijā ar kolumbieti devāmies uz prāmi. Mums tā kompānija sanāca tāpēc, ka caur vienu tūrfirmu to salas braucienu sarunājām. Un bija plānots, ka mūs visus trīs Atēnās no prāmja savāks un izvadās pa nakšņošanas vietām.

Jāsaka, ka ja lidmašīnā no Rīgas bija daudz bērnu, tad prāmī no Musakas salas - daudz suņu, kuriem tiekoties bija vēlme savstarpēji pakomunicēt suņu valodā.

Prāmis par spīti nemierīgajai jūrai  brauca visai ņipri. Un tomēr Atēnu ostā iebrauca ar apmēram 40 minūšu nokavēšanos. Vajadzēja iebraukt pirms deviņiem vakarā, iebrauca ap pusdesmitiem, nedaudz pāri. Trijatā meklējām to, kuram vajadzēja mūs aizvest prom no ostas. Neatradām. Dēls atrada vedēja kontaktelefonu, sazvanījās. Izrādās, cilvēks iepriekš aizmirsis plānotājā ierakstīt mūsu savākšanas pasākumu, lai nu mēs kuļoties pašu spēkiem uz savām adresēm. Jauki un laipni, praktiski nakts laikā. Tomēr izdevās atrast taksometru, bet pirms tas mūs kur veda - puikam nācās vēl aizkājot līdz bankomātam. Taksisti konsekventi tikai skaidru naudu Atēnās pieņem par savu pakalpojumu. 

Lieki teikt, ka tad, kad iekūlāmies nakšņošanas vietā - nekas mīļāks par gultiņām nebija.

Bet nu tagad bildes.

Atēnas. Sestā diena. -> Musaka sala

Ar to, ka šorīt braucam uz Krētu, nokļūdījos. Braucam tomēr uz Musaka salu. Tomēr nav mirstama vaina. Kreta ar savu vēstures griezumu ir nu ļoti pazīstamas. Šo salu dzirdēju pirmo reizi. Kaut arī tā, cik te jūtams, tīristu iecienīta vieta.

Bet nu, pēc kārtas.

Cēlāmies puspiecos no rīta, lai mūs pussešos savāktu no mītnes vietas un aizvestu uz prāmi ostā. Ostā bijām jau nrdaudz pirms sešiem, nācās pagaidīt, kamēr sākas iekāpšana. Prāmis atgāja 7.15. Musaka salā pienāca 11.45. Pa ceļam daudz saliņu, kuras pa gabalu izskatījās slikti apdzīvotas un bez jel kādiem kokiem. Tuvumā piebraucot kādi koki tomēr atradās.

Bildēs vēl ir viena saliņa, tās pilsēta. Tajā saliņā prāmim starppietura bija.

Jau ostā izkāpjot, Musaka apbūra ar savām balti krāsotām mājiņām, mājām. Tīrības sajūtas radīšana, kaut arī šur tur trešs manāms, kā jau visās biezi staigātās vietās. Toties ielas te ir VĒL ekstrēmājas, nekā Atēnas. Ne tikai stāvuma dēļ, bet ari tas, ka tās ielas, kuras dēļ platuma ir vienvirziena, še spiestā kārtā ir divvirziena. Pie viena - Atēnās ir gājēju ietve un braucamā daļa tomēr. Še gājēji līmējas gar sienām, jo visa iela ir braucamā. Labi, ka abās pilsētās vadītāji ir nu izteikti uzmanīgi un iecietīgi, uzmanās paši un uzmana gājējus, lsi nesanaktu negadījumi.

Pie viena pamanīju dāmas, kuras klimta pa pilsēteli slikti piesegtos peldkostīmos. Kaut kā neierasti, bet puika teica, lai neiespringstot. Tā šajās vietās esot ierasta liet un visiem esot vienalga.

Tagad nedaudzās šodienas bildes. Kā nopublicēšos, tā dušā un izbaudīšu filmās redzēto standarta tūristu izklaidi - (vispirms duša, tiesa) viesnīcas peldbaseinu. Nu reizēm taču drīkst justies ka standarta vidusmēra turists, vai ne?

Atēnas. Piektā diena

Šodienas plānā bija došanās uz Antonis Benakis muzeju. Muzejs privāts, un, kā par brīnumu, somas nebija glabātuvē jāatstāj.

Turp devāmies jau ap 11-iem. Ar metro līdz laukmam, kura vienā malā Atenu parlaments ar visu interesanti tērpto godasardzi. Jāsaka, šodiena sanāca interesanta - kad sapratu, ka neesmu ilgi pīkstējusi "kājiņas īsiņas, kājiņas nogurušas, gribu soloņu", bijām jau beiguši muzeja apskati un gājām uz metro pieturu atpakaļceļam.

Muzejā - ja pareizi sapratu, Grieķijas vēsture cauri laikiem. No arheoloģiskās senvēstures līdz mūsdienām ar modernās mākslas izstādi (mums tā modernā māksla neviesa interesi, pietiek jau ar pašmāju modernismu). Bildēju daudz un šoreiz mani sievietes sapratīs - daudz senlietiskas rotaslietas, daudz tērpu, kuri raksturo Grieķijas reģionus, vispār visādi tērpi un rotas. Bija arī daudz Bizantijas laiku ikonas, altāri. Ikonu vid - ļoti daudz Dievmāte ar Dieva dēlu.

Atēnas. Ceturtā diena, bildes

Tagad lieku bildes. Puikam tā kalnā kāpšana un atpakaļceļā ieskriešana saldumu veikalā sanāca krietni ātrāk, nekā iešana kopā ar mani. Iespruka sivas bildes no vakardienas, bet ceru, ka piedots taps. Un arī tas, ka viss jūklī, nav īsti pēc kārtas.

Atēnas. Ceturtā diena. Bildes būs vēlāk

Sēžu viena mājās pēc dienas izstaigas, Kristaps aizgāja uzkāpt tajā kalnā, kurā es pirmajā vakarā izbeidzos.

Kaut kā pavēlu izkasījāmies šodien. Puikam miegs iekrājies, nogulēja līdz apmeram 12-iem.

Nopirkām aptiekā "uzpurņus". Lai varētu ar metro pabraukāt. Nobraucām četras pieturas, lai ātrāk nokļūtu līdz arheoloģijas muzejam. Puika vismaz vienā virzienā Mājas-Muzejs ietu ar kājām, nav jau tālu. Tomēr mums abiem jārēķinās ar to, ka viņa mamma ir kundzīte gados un mazāk mobila. Brižiem kājiens no soliņa lidz soliņam.

Metro, pirms tā biļešu pīkstināmā agregāta, nopirkām diennakts biļetes. Tajā agregātā valodu izvēlē arī krievu valoda. Nu klīst pa Grieķiju arī krieviski runājošie.

Muzejā atkal mugursomu nodošana, toties bildēt varēja. Tiesa, bildēja tikai puika, viņam kabatas. Man kleitās kabatu nav, mobilo atstāju somā, jo kaut kā negribējās visu laiku rokās turēt. Toties puika man apsolīja vēlāk iedot arī savas šīsdienas bildes. Kad nokāps no kalna, kurā arī taps bildēts.

Un šodien atkal skaļās cikādes... Un arī palmu daudz...

Pusdienas ēdot, nosmaidījām. Mūs apkalpojot neiedeva maizi. Ātri pierod pie īpatnības, ka pirms pasūtītā ēdiena iedod ne tikai standartā ūdeni ar ledu, bet arī maizi. Tas, ka dod ūdeni ar ledu, un pie kam par brīvu - dikti svētīgi. Pastaiga kādos ap 30 grādiem siltumā raisa mērenas slāpes. Un patīk apkalpošanas kultūra, ēstuvju darbinieki izturas superlaipni. Var pat palūgt kastīti neapēstajam uzreiz, lai vēlāk mājās varētu ēdamo piebeigt. Rīgā zinu laikam tikai pāris vietas, kurās neapēsto iesaiņos līdzņemšanai.

Nedaudz papildinājuma tekstuāli pie otrās un trešās dienas

Iepriekšjās dienas drusku ierakstīju, bet principā liku bildes iekšā. Šobrīd nedaudz papildināšu tekstuāli. Jau iepriekš lūdzu piedošanu, ka publicēju bildes bez īpašīga paskaidrojuma. Ainiņas no pilsētas manuprat labāk nodod pilsētas auru.

Kad mājās, pirms brauciena, teicu, ka došos ekskursijā uz Atēnām, man viena dāma izteicās, ka Atēnās neesot ko redzēt vairāk pa Akropoli. Aha. Bildēs jau redzējāt, ka ir gan un padaudz. Es tik drusku pabildēju.

Vakar jau izteicos par cikādēm. Pie šiem kustoņiem klātpiemetināšu, ka pilsēta zaļa. Pat diezgan šaurā ieliņā ielas zonā aug kociņi. Citronkoki, apelsīnkoki. Pie katras ēstuves nu ļoti izteikti daudz laurlapu krūmi.

Vecpilsētas šaurībā ir ielu posmi, uz kuriem ļoti šaurībā viena blakus otrai saspiedušās ēstuves ar savu āra zonas galdiņu izkārtošanu. Un visur, it īpaši vakarpusē, par apmeklētāju skaitu grēks sūdzēties.

Tūristu pieplūdums pilsētā. Nu ĻOTI daudz. Mūsu vecpilsētu "apsēdušo" tūristu skaits uz Atēnu fona - tuvu nullei. Bet to, ka tūristu daudz - var jau redzēt manās aizvakardienas bildēs ar Akropoles Panteonu fonā. Par Akropoli runājot - uz to no nosacītās lejas skatoties "Ko? Un es tur uzkāpu?". Labi, ka uzkāpām otrajā dienā, kad bijām izgulējušies. Bet jau trešajā dienā, šodien - nezinu, vai manis pietiktu uzrāpties. Vēl viena fīca - es uzrāpos Akropolē, bet uzreiz sameklēju vietiņu, uz kuras apsēsties, bet redzēt apkārtni. Kamēr dēls pa kalna virsu pārvietojās visu apskatot tuvāk. Un, galvu grozot uz visām pusēm, ieraudzīju gandrīz paslēptā nostūrī LIFTU. Urrā. Kā dēls beidza savu pastaigu un pievienojās man, devāmies turp. Izrādījās - lifts paredzēts cilvēku ar īpašām vajadzībām transportēšanai šurpu turpu. Es tai grupā iederos, puikam nācās rāpties lejā paša spēkiem. Tiesa, man nācās uz lejupbraukšanas laiciņu konfiscēt puikas keponu un ar to aizsegt mutes un deguna daļu. Izrādijās, maska liftā vajadziga, bet, protams, nu nebija mums. Tad nu pēc lejupnokļūšanas devāmies uz Akropoles muzeju.

Akropoles muzejs uzcelts uz jau iekonservētas izrakumu vietas. Gan pie ieejas muzejā, gan muzeja pirmajā stāvā stikla grīda zem kājām un var no augšas paskatīties uz to, kas palicis līdz mūsdienām no jau vēstures. Var pat pēc muzeja ekspozīcijas apskates turp nokāpt un paklaiņāt pa vēsturi. Muzejā mugursomas bija jānodod garderobē un fotografēt nedrīkstēja. Tāpēc man nav bilžu no tā muzeja. Apbrīnoju muzeja zāļu uzraugus - visu dienu uz kājām, izteikti vaktēt tūristus un tiem aizrādīt, ja nu tie tomēr izdomā ar mobilajiem fotografēt.

Vēl vakar, pēc otrās pastaigas tūres, cerējām pabraukt kādu pieturu ar vietējo metro. Atkal "aplauzāmies" - metro vajadzīgas maskas. Nekas, šodien nopirksim katram gadījumam. Ja nu kas un kaut kur būs vajadzīgs.

Atēnas. Trešā diena

Šodien vienkārši divos piegājienos pa trim stundām katrā paklimtām pa pilsētu, pie viena nopirkām divu dienu tūri uz Krētu, Mikēnām.

Bet tās cikādes! Div' ar pusi dienu garumā gaišā dienas laikā.... Ja esat dzirdējuši sienāžu bara sisināšanu vasaras novakares lauku pļavās, tad pareiziniet šo ar n skaitli pilsētas ielās. 

Dzīvojam pilsētas vēsturiskajā centrā, ar šaurām, kalnaini stāvām ieliņām. Šodien izlīdām no paša centra un nokļuvām vietā ar jau ierastu ielu platumu. Un ziniet, Atēnu apstākļiem - tas, kas mums Latvijā tiek uzskatīts par kalnainu, Atēnās droši var tikt uzskatīts par līdzenu. Tas, lai saprastu esību. Katrā gadījumā pilsēta ir stabils divi vienā. Tas ir - vai nu ceļojums kalnos vai uz kādu pilsētu. Tad Atēnas apvieno gan kalnus, gan pilsētu.

Ieklīdām pilsētas nacionālajā parkā, izkūlāmies pie parlamenta ēkas un paspējām uz goda sardzes maiņu. sardzes maiņa - kaut kas unikāls, neierasts. Ne tikai sargkareivju formas tērpos, bet arī sardzes maiņas izpildījumā.

Bildes no šodienas. Ņemiet par labu.

Atēnas. Otrā diena

Uzkāpām Akropulē. Pēc, nokāpjot no kalna, vēl iegājām Akropoles muzejā.

Man tas likās īpašīgs sasniegums tāpēc, ka... nu nav un nebūs  18. Pat ne 30. Pie sava krietni pāri pusgadsimtam arvien mazāk izturu garus gabalus pastaigām, kur nu kāpšanu tiešām kalnā. Pašai priekš sevis liekas sasniegums, ka uzkāpu. Kaut arī ik pa brīdim meklēju, kur piesēst.

Varbūt būs piesprukušas vēl kādas bildes no vakardienas. Bet, liekas, nekas slikts no tā nebūs.

Drusku vēl pie pirmās dienas Atēnās

 Vakar tik atelšoties ierakstīju šeit un pie viena bildes iemetu. Tagad drusku sīkāk ierakstīšu.

Tas, ka pārgulēju dēla dzīvoklī -tiešām objektivitātes izsaukts. Un mums bija iecere - man uz viņa dzīvokli Čiekurkalnā pakaļ atbrauks viņa izsaukts taksis, kurš dēlu "savāks" pusceļā un tad aizvedīs mūs uz lidostu. Bet nekā - drusku pēc 5-iem no rīta tā firma ņemot tik no centra. Nācās aulekšot pa visu lietaino rītu uz laika ziņā tuvāko tramvaju, lai centrā satiktos ar dēlu un tālāk jau pēc maršruta.

Rīgas lidostā, ejot cauri kontrolei - ilgi minējām, kas varēja nopīkstēt manā apģērbā tai aparātā, kurš laikam uzrāda metāliskus priekšmetus. Vienīgais kaut kas metāliskam līdzīgs - nelieli dekoriņi uz zandalītēm. Pavisam nelieli, pavisam nenozīmīgi.

3 stundu lidojuma laikā, kā jau vakar minēju, drusku iebremzēja tas lielais bērnu, it īpaši pirmsgada vecuma, daudzums lidmašīnā. Nē, es neesmu bērnu nīdēja, labprāt paauklēju kādu, ja vecākiem brīvsolis uz laiku vajadzīgs, izteikti gaidu, kad nu beidzot dēls "nobriedīs" saviem bērniem. Tik tā arī esmu palikusi neziņā par iemesliem, kāpēc vecāki ar tik izteikti maziem bērniem dodas uz dienvidzemi. Gan jau ka ir kāds objektīvs iemesls.

Lidmašīnā laikam jau (ja nu nebūs paredzēts kāds ilgstošāks pārlidojums) pat kafiju nelietošu. Bija īpatnēja garša, bet ar visu krūzi netiku galā, dēlam nācās pabeigt.

Jau apļojot virs Atēnām pirms nolaišanās - pa lidmašīnas logu redzams, ka pilsēta nebūt nav maza, ne kompakta vienā punktā. Pa vidu daudz neapbūvētu kalnu.

Par Atēnu taksistiem teicu, piemetināšu tikai - ceļš no Atēnu lidostas līdz mūsu brauciena bāzes mītnei likās pagarš. Bet laikam tikai sajūta. Un pašā pilsētas vidē - nācās jau tam taksistam visādi līkumot un spraugties, lai mūs nogādātu pēc piederibas. Apbūves šaurība un ielas uz, manā uztverē, stipri pastāvām nogāzēm.

Nezinu, vai tas bija izņēmuma gadījums, vai arī tā ir norma, bet taksists par braucienu paprasīja 40 eirikus, bet no 50 eiro naudaszīmes - palikām bez atlikuma izdošanas. Un nemanīju, ka puika būtu teicis "atlikumu nevajag".

Par pilsētas apbūvi - dienas laikā ar uguni jāmeklē kaut vienas ēkas fasāde bez balkoniņiem. 

Par ēstūzi jau teicu, piemetināšu to, ka apkalpošana ļoti laba, saimnieks, oficiante izteikti laipni. Labas anglu zināšanas. (Man pašai diemžēl nākas "braukt"  uz dēla zināšanām, taču nevajag apbruņot acis, lai redzētu, ka saruna angliski notiek bez aizķeršanās).

Un pilsētā ir trolejbusi. Man kaut kā nepierasti likās "sastapt" trolejbusus ārpus Baltijas.

Atēnas. Pirmā diena

Uff. Ar dēlu sēžam vēsumā, īrētā dzīvoklī.

Ceļojums sākās ar celšanos 5 no rīta, pie kam gulēju dēla dzīvoklī, kamēr vinš pie savas meitenes pa nakti palika. Es no Vecmīlgrāvja visai nosacīti paspētu uz lidostu reģistrācijai - izlidošana bija paredzēta 7,55 (izlidojām ar b20 minūšu iekavējumu). Lidmašīnā tiešām DAUDZ bērnu, īpaši vecumā krietni zem gada. Ar visām no tā izrietošām sekām.

Atēnās ielidojām ap 12iem, kamēr izkasījāmies bankomātā paņemt skaidro naudu - takši neņem karti. kamēr no lidostas līdz mītnes vietai nokļuvām - pusdienlaiks krietnā plaukumā. 

Nometām mantas, aizgājām paēst. Ēdām tūristu kāšamajā ēstuvē. Ziniet, ja tas ir tūristu kāsiens, tad esmu raiba margrietiņa. Normāla otrā porcija - katram paliels pildīts pipars un pildīts tomāts ar dažām kartupeļu šķēlītēm, pudele vietējā alus (ar pudeli netiku galā, atdevu dēlam piebeigt) - rupji rēķinot, 9 eiriki uz cilvēku. Salīdzinājumam - Vecrīgā par tādu naudiņu drīkst noklepoties.

Pēc pusdienām mēģinājām uzkāpt kalna parkā pastaigāt. Tālu netiku, pusceļā izbeidzos. Var jau būt, ka dienas pirmas puses piedzīvojumu rezultāts. Būs citu dienu jāatkārto. Bet nu zināju, ka Atēnas ir kalnaina pilsēta, bet ka tik ĻOTI....

Bet nu turpmākajām dienām piedzīvojumi saplānoti.